Es šodien lasīju savas vecvecmammas rakstītās vēstules vīram. Vīram, kurš atradās izsūtījumā. Vēstulēs bija lasāms daudz kas, bet bija kaut kas vienojošs. Izmisums un cenšanās savilkt kopā galus.
Vēl es šodien uzzināju, ka mans vecvectēvs ir bijis jātnieku rotā. Daugavpilī.
Uzziņām pilna diena. Rosina pārdomāt, cik daudz es vispār zinu par savām saknēm. Vispār jautājums jau ir tikpat kā atbildams – praktiski neko.
thestoryofelza 
Es pāris gadus atpakaļ kopā ar vecmammu veidoju ģimenes koku. Bija daudz pārsteigumi. Nākamajā pusdienu pauzē pārrunājami? 😉
Domāju, ka jā. 🙂 Vienīgi man vēl tāls ceļš ejams līdz pilnīgai izzināšanai…
Pilnīgi nekad neizzināsi. Visās ģimenēs ir cilvēku, kuri pratuši glabāt noslēpumus. 🙂