Senā Ēģipte. Tutanhamona dzintars

Dzintars savu aktualitāti nezaudē. Šķiet, ka tā vērtība tikai ceļas, jo kā salīdzinoši nesen lasīju – Vecrīgā no veikala izzagti dzintara izstrādājumi 4000 eiro vērtībā. Bet ne jau par to būs šis ieraksts. Tas būs par izstādi Rīgas Biržā, kas aplūkojama no 15.novembra līdz 25.janvārim – Tutanhamona dzintars. Senā Ēģipte/Dzintara ceļš. Nosaukums un tēma mani patiešām uzrunāja, taču kaut kā nemanīju to, ko vēstīja nosaukums. Un tas man lika mazliet, mazliet vilties. Lai arī izstādes veidotāji uzsver, ka nosaukums vairāk ir kā metafora, tomēr es patiešām biju cerējusi ieraudzīt ko vairāk no dzintara. Un puse no visa bija vietējā, no Sārnates. Kas tad ierosināja veidot šādu izstādi? “Tā ir leģenda par Baltijas dzintaru uz Tutanhamona krūtīm kapeņu pustumsā. Pēc baltiešu domām, tas varētu būt Baltijas dzintars, Saules akmens, kas sargā faraona ķermeni.” Vēl man nepatika, ka visa izstāde nav apskatāma vienkopus. Tā ir iekārtota pirmā stāva izstāžu telpās (Lielā zāle, Boses zāle, Jūgenda salons) un trešajā stāvā Austrumu galerijā. Diemžēl es nespēju sajust visas izstādes veidotāju idejas (ne senos dzintara ceļus, ne ceļu uz trešo stāvu kā uz kapenēm).

Izstādes kodols ir latviešu ēģiptologa Franča Baloža (1882-1947) radītā LU bijušā Austrumu kabineta priekšmeti, Sergeja Kovlera (1881-1960) privātkolekcija, Kurzemes Provinces un Doma muzeja uzkrātās Ēģiptes senlietas. Vēl ar priekšmetiem dalās lietuviešu, igauņu, Varšavas, Stohkolmas muzeji. “Dzintara sadaļa” veidota sadarbībā ar Bazilikātas Nacionālo Arheoloģijas muzeju no Dienviditālijas un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, iezīmējot saikni ar Kairas muzeja dārgumiem Ēģiptē.

Izstādes atklāšanā tika prezentētas arī divas grāmatas – izstādes katalogs un LNMM Senās Ēģiptes kolekcijas katalogs, kura zinātniskā redakcija tapusi kopdarbā ar Luvras Senās Ēģiptes antikvitāšu departamenta vadošajiem pētniekiem .Izstādes komplektu veido Senās Ēģiptes aizkapa kulta priekšmeti, kas mirušajiem tika doti līdz pilnvērtīgai dzīvei viņā saulē.

Info: delfi, lnmm

IMG_6577Grāmatas fragmenta kopija palielinājumā. Diemžēl, neatceros kādas (mirušo?). Šis ir patiešām efektīvs sienas noformējums, jo tas staru kūlis nepārtraukti kustas, visu pārējo atstājot tumsā.

IMG_6580Sirds skarabejs. Vēlais periods
Es sazin kāpēc skarabejus biju iedomājusies mazliet citādus (filmu iespaidā?), bet sajūta tāda diezgan… bijīga.

IMG_6591Merira skulptūra. Jaunā valsts, XVIII dinastija
Hieroglifi visās malās. Es patiešām apbrīnoju visus tos pētniekus, kuri ir spējuši šitās zīmes atkost.

IMG_6595Josta. Kjaromonte. 7. – 4.gs. pr.Kr.
Šāda un vēl dažas rotas. Tas arī ir viss, ko var redzēt no dzintara.

Kopumā izstāde ir redzēšanas vērta, jo šaubos, ka tuvākajā laikā būs redzams kaut kas tik pat ievērības cienīgs. Taču viens gan jāsaka: šajā izstādē aizmirstiet par dzintaru. Iegrimstiet Ēģiptes kultūrā.

Mūzika: Kingston Wall – Shine On Me

Advertisements

Neparastās mežģīnes

Vēl mazliet, mazliet un es šo izstādi būtu palaidusi garām. Īsumā – neparasti skaista: gan tas izkārtojums, gan mežģīņu daudzveidība (formā un meteriālos).

Sensenos laikos dzīvoja nāra, mīlestības dieviete Venera. Viņa katru dienu iznāca no jūras, lai zemes ļaudīm mācītu skaistuma mākslas un mīlestības tikumus. Katru vakaru pirms saules rieta viņa ienira jūrā, iemirdzēdamās kā spoža zvaigzne. Pamazām mežģīņu darinātājas iemācījās ziedus ielikt rakstā, veicinot arī skaistuma izpratni un skumjas pēc tā. Dieviete nebija iedomājusies, ka tīklu darināšanas amatas ar savu vienkāršību un skaistumu aizkustinās cilvēku dvēseles un radīs viņos vēlmi rotāties. Tā tīkls kļuva par pirmo mežģīni.

Man ļoti, ļoti patīk mežģīnes. Nezinu, kas šajā audumā tāds ir, bet šķiet, ka tas piešķir eleganci visam. Mūsdienās mežģīnes uzskata par dekoratīvu elementu, taču senāk tā bija modes lieta. 16. – 18.gs. mežģīnes tika vērtētas augstāk par dārgakmeņiem un tas šķiet pat paradoksāli (saļīdzinot pagātni ar tagadni). Katra ziņā mūsdienās vairs nav iespējams atdarināt senatnes fantastiskās mežģīnes.

Mežģīnes tiek uzskatītas arī par audumu pasaules hameleonu. Tās var radīt gan askētisku iespaidu, gan arī tieši pretēju – pievilcīgu. Mežģīņu darināšanas un nēsāšanas tradīcijas ir iesakņojušās tradīcijās, kultūrā un reliģijā. Šobrīd mežģīnes atkal ir atgriezušās modē, tāpēc dīvaini šķiet, ka tās tomēr skaitās apdraudētas. Senās darināšanas prasmes ir ierakstītas UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Tomēr ņemot vērā faktu, ka šobrīd vairāk ir amatnieki-viendarītāji nevis lietišķās mākslas pulciņi, nebūtu jābrīnās, ka senās prasmes netiek nodotas tālāk.

IMG_6638Stanka Blatnika, Maja Svetlika, Zdenka Bogataja (Slovēija). Eleganti baltais
Man nepatīk baltā krāsa, tomēr šajā kombinācijā tā izskatās tik eleganta un skaista! Ļoti, ļoti patīk šī kleita.

IMG_6645Mežģīņu taurenis, ko agrāk lika pie tērpa. Diemžēl nepiefiksēju meistara/u vārdu/s.

IMG_6646Rolands Krutovs. Koronācija I, II
Ne jausmas, kas tas ir domāts, taču uz baltā fona izskatās efektīvi. Un viss griezts papīrā!

IMG_6656Linda Biele. Septiņi keramikas ragi
Arī mālā var iegūt mežģīnes.

IMG_6664Līga Skariņa. Gaismas mežģīnes
Tā patīk tā gaisma! Es sev noteikti kādreiz šādu gribētu, tikai ne lampas, bet sienas daļas izskatā.

IMG_6676

Arvīds Endziņš. Uztvērēji (fragments)
Šādi skatoties varbūt nav mežģīņu sajūtas, tomēr kopainā tā ir.

Aizmirsu piebilst, ka izstāde apskatāma Pēterbaznīca no 11.11.2014 līdz 18.01.2015. Noteikti aizejiet!

Dzintara laikmets

Beidzot ir uzradies laiks aizdoties uz izstādi, kuru plānoju apmeklēt jau septembrī. Man patiešām patīk tematiskās izstādes, kuras rīko Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Arī šī – Dzintara laikmets – ļauj uz lietām paskatīties citādāk. Izstāde apmeklējama no 20.septembra līdz 26.oktobrim, tā ka laika nudien vairs nav daudz. Projekta mērķis ir pētīt dzintaru kā vienu no latviešu identitātes simboliem un jaunā gaismā parādīt tā izpausmes no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām.

Šajā izstādē man ļoti patika daudzveidība un parādītā dzintara slāņainība un nozīme. Dzintars ir ne tikai dzintars, bet arī smaržas, radio aparāti, cilvēka vārds, vietas nosaukums utt. Vēl interesanti bija palasīt cilvēku domas par dzintaru – kas viņuprāt tas ir: sveķis, priedes asara, alus krāsa, senču saknes, Čīča… Izstādes kuratore Inese Baranovska par dzintaru ir teikusi:

Mēs to mīlam un nīstam reizē, saucam par banālu, tomēr ļoti lepojamies, – esam dzintaram cieši piesaistīti.

Viens no izstādes vadmotīviem ir mākslinieka Edgara Iltnera glezna ‘’Dzintara meklētāji’’. Tas ir tapis 1959.gadā un tieši ar šo gleznu esot sākusies izstādes ideja. Dzintars suvenīros – šī ideja ir tik klasiska un vienlaikus arī tas, kas veido mūsdienu izpratni par to. Ar dzintaru rotāti kausi, svečturi, lādītes… Jābūt gataviem skatīties uz daudzām padomju laikos (līdz ar to arī stilā) tapušām lietām – it kā liekas baisi padomiski, taču tajā pašā laikā tās ir laikmeta liecības. Dzintars savus ziedu laikus vispār piedzīvoja tikai pēc Otrā pasaules kara un tas jau daudz ko izskaidro. Atļaušos citēt dzintara popularitātes gaitas: ”Par to, ka dzintars bijis aktuāls, liecina kāda Liepājas muzejā atrasta pastkartīte no 1920. gadiem – foto un grafikas darbs ar cilvēkiem, kas jūras krastā meklē dzintaru. Savukārt pēckara periodu pārstāv patiešām grezni priekšmeti, kur nekautrīgi dzintars izmantots arī kā valdošo varu akcentējošs elements. 20. gs. sešdesmitos un septiņdesmitos gadus iezīmē modernistiskākas tendences, savukārt pasaulē liels dzintara modes vilnis bijis deviņdesmito gadu sākumā, pēc Stīvena Spīlberga filmas „Juras laikmeta parks”, savukārt 21. gadsimtā atkal piedzīvojam dzintara renesansi – tā vērtība ir ārkārtīgi augsta. To iekāro gan arābi un ķīnieši, gan amerikāņi un krievi.’’

Izstādē ir ne tikai lietišķi mākslas darbi, bet arī Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiāli no dažādiem laikiem. Tie vēsta par dzintara ieguvi un apstrādi, par uzņēmumiem, kuri nes dzintara vārdu, gan arī prezentē dzintaru kā Latvijas suvenīru. Priecē, ka izstāde neizgaisīs – visi iegūtie materiāli un veiktie pētījumi tiks apkopoti grāmatā Dzintara laikmets. Grāmatas mērķis gan nav tikai apkopot izzināto, bet arī iepazīstināt un popularizēt Latviju caur dzintaru kā latviešu nacionālo simbolu.

IMG_6313Lādes fragments. Izgatavots Liepājas Valsts daiļamatniecības skolā 1951.g. kā Liepājas dāvana Rīgai 750.gadu jubilejā.

IMG_6315Dzintara Ļeņins. Sazin kāpēc izskatās pat ļoti labi…

???????????????????????????????Senlatviešu krīvs nodod savas zināšanas māceklim (12.gs., Daugmales pilskalns). Fotogrāfijā to var slikti redzēt, bet krīvs sniedz dzintara gabaliņu.

IMG_6325Radiouztvērējs ”Dzintars”. Īsti nevarēju saprast, bet iespējams 60-tie gadi.

IMG_6335Dzintara koka zaros. Šādu es reiz arī savās mājās gribētu. Varbūt ne tik gigantisku, bet tos mazos suvenīra kociņus gan varētu.

IMG_6352Dokumentu turētājs. Noteikti nevarēju iedomāties, ka PSRS ir bijis šādu skaistu lietu.

IMG_6356Miniatūras lietas vienmēr izskatās vai nu smieklīgas vai mīlīgas. Šī ir mīlīga suvenīru koklīte. 60-tie gadi.

Vēl paliek tikai viena izstāde, kura būs aplūkojama Biržā, šķiet, ka decembrī. Arī par šo izstādi būs ieskatiņš 🙂

Info: riga2014, lnmm.lv

1514. Grāmata. 2014

Reizēm man šķiet, ka es neesmu normāla. Nu, kur var būt tik liela jūsma par grāmatām? Vispārēji ņemot, šī jūsma nav noplakusi kopš 1514.gada (bet transformējusies gan), kad sākās īsts grāmatu bums (lai gan Gūtenbergs savu iespiedierīci izgudroja 15.gadsimtā). Kāpēc es to vispār pieminu? No 2.jūlija līdz pat 1.aprīlim LNB jaunajā ēkā apskatāma patiešām vienreizēja un unikāla izstāde 1514. Grāmata. 2014. Šī noteikti ir no tām izstādēm, kura apmeklējama vairākkārt, jo dažas grāmatas tiks nogādātas savā vietā ātrāk, bet to vietā nāks citas (piemēram, janvārī dažas aizceļos atpakaļ uz mājām un to vietā nāks grāmatas no Oksfordas). Izstādes mērķis – ar grāmatu kā liecinieku parādīt Eiropas kultūru, politiku un mentalitāti pirms 500 gadiem, vēršot uzmanību uz cilvēka personīgajām attiecībām ar tekstu un pasauli.

Nekad nebiju iedomājusies, ka caur grāmatām, kas izdotas IMG_5782vienā gadā – 1514 – var izzināt tik daudz. Izstāde iekārtota tā, ka tur mierīgi varētu novadīt pāris vēstures stundas/lekcijas. Būs gan par viduslaiku liturģiskajiem, teoloģiskajiem uzskatiem, nāvi, humānistiem, vēstures izpratni, laicīgās dzīves atspoguļojumu, zinātnes attīstību, dzejas uzplaukumu, dažādu vārdnīcu rašanās, valsts pārvaldi, padomu grāmatas un daudz, daudz visa kā cita. Šī lielā daudzveidība parāda gan intelektuālo dzīvi, gan arī ikdienu un paradumus.

Izstādes kuratore ir Astrīda Rogule. Man tiešām ir prieks, ka ir šādi uzņēmīgi cilvēki, kuri var sarīkot kaut ko tik brīnišķu. No 18 Eiropas bibliotēkām, piemēram, Edinburgas, Mančestras, Parīzes, Strasbūras u.c. pilsētām uz Rīgu ir atceļojuši 80 sējumi. Jāpiebilst, ka tikai piecas no tām ir no LU Akadēmiskās un LNB krājuma. Tie ir izstādīti speciālās vitrīnās – ar perfektu klimatu, īpašām gaismām un putekļu kontroli (jāpiebilst, ka šādas vitrīnas vēl ir tikai Rīgas Biržā). Žēl, bet loģiski, šos sējumus nav iespējams šķirstīt. Talkā nāk modernās tehnoloģijas – pie katras vitrīnas ir panelis-ekrāns, kurā digitāli var ‘’pašķirstīt’’ grāmatas un izlasīt tās informāciju (šo tekstu līdzautors ir vēsturnieks Andris Levāns). Viena ir pataustāma gan – pieļauju, ka kopija. Mazliet taukainas lapas, iespiedumi…

Protams, rodas jautājums, kāpēc tā pēkšņi cilvēki sāka interesēties par grāmatām? Viens no iemesliem ir tas, ka grāmatu iespiešanas process no Gūtenberga laikiem līdz 1514.gadam kļuva daudz vieglāks, lētāks un pieejamāks, kā arī iespiestās grāmatas kļuva pieprasītākas par manuskriptiem. Tagad varēja lasīt ne tikai tie, kuri varēja atļauties pasūtīt, bet arī parastāki ļaudis (ja prata lasīt). Parādījās arī jauna profesija – grāmatu izdevējs. Aldo Manucio (Aldus Manutius) kļuva par īpašu izdevēju – viņš bija tas, kurš izdomāja burtu slīprakstu (italic). Tā kā viņš bija itālis, šis rakstības veids ieguva savu nosaukumu. Pateicoties grāmatām, mainījās pasaules uzskats. Parādījās humānisti, attīstījās dabaszinātnes un viss pārējais. Reformācija.

Šajā reizē es nenoklausījos visu, bet izstādē ir izstādīta arī klausāmgrāmata – Roterdamas Erasma “Muļķības slavinājums” latviešu, angļu un latīņu valodā, kur tekstu ierunājis Juris Strenga.

IMG_5784Liturģiskie teksti – lūgšanu grāmatas, kurām pamatā ir psalmu apkopojums, kas ļāva individuālam kristietim un draudzei piedalīties Mises norisēs un apliecināt savu ticību Dievam (to varēja darīt arī ārpus Mises, tādējādi jo kvēlāk apliecinot savu ticību).

IMG_5787Zemnieku kalendārs. Šis kalendārs tapis ap 1513.gadu Skonē, Zviedrijā un veidots no pergamenta sloksnes. Kalendārs ir kā piemērs laicīgā un liturģiskā laika ciešajai savstarpējai saiknei vēlajos viduslaikos.

IMG_5796Lācars Spenglers. Svētā bīskapa Eisēbija [dzīves] apraksts. Šis darbs ir īpašs ar to, ka titullapā ir Albrehta Dīrera kokgriezums ar Sv. Hieronīma attēlojumu.

IMG_5805Antonio de Nevriha. Latīņu-spāņu un spāņu-latīņu valodas vārdnīca. Viņš ir pirmais spāņu valodas gramatikas autors un ar šo vārdnīcu veicināja spāņu literārās valodas attīstību (mazliet miglains  foto, bet tur tiešām ir ļoti specifiska gaisma).

IMG_5810Roterdamas Erasms. Muļķības slavinājums. Lūk, kā izskatās oriģināls. Studijlaika atmiņas par šo darbu.

IMG_5822Autors nezināms. Dažādas jaunākās ziņas no brazīļu zemes. Nozīmīga ar to, ka 15./16.gs. cilvēki sāka apgūt jaunas pasaules daļas un tirdzniecības ceļus. Ar šādām avīžu priekštecēm par atklājumiem stāstīja ceļotāji, tādējādi par atklājumiem uzzināja arī neceļotāji.

IMG_5831Lielā Brīvības harta. Anglijas karaļa Džona Bezzemja izdots tiesību akts, kas noteica valdnieka un viņam pakļauto attiecības. Tik svarīgs viduslaiku tiesību dokuments, bet manas plaukstas lielumā. Tas bija pārsteigums, jo pēc lekcijām sapratu, ka tas ir kā vīstoklis. Īpašais izīrēšanas noteikums bija, ka šo grāmatu nedrīkst vērt vaļā. 😦

IMG_5837Hartmans Šēdels. Hronika. Īpaša ar to, ka ļāva izzināt ne tikai tālas un nezināmas zemes, bet ļāva arī ielūkoties attēlos. Gribu uzsvērt, ka LNB īpašums.

IMG_5889Ambrodžio Leone. Par Nolu. Mazs, skaidri izklāstīts, izsmeļošs, saprotams, uzticams, pievilcīgs, patiess, nozīmīgs, daudzveidīgs un noderīgs darbiņš (tas ir grāmatas nosaukums!). Nola ir pilsēta netālu no Neapoles, kurā dzimis autors. Tajā redzams detalizēts pilsētas plāns un apkārtnes ainavas.

IMG_5904Francisko Himeness de Sisnero. Daudzvalodu bībele. Pirmais daudzvalodu bībeles izdevums. Šis izdevums atklāj domāšanas veida maiņu vēlo viduslaiku Eiropā: kritisku attieksmi pat pret vissvētākajiem tekstiem un atgriešanos pie avotiem.

Informācija: riga2014, diena

P.S. Ja ar vērienu, tad pamatīgu. Izstādi papildinās arī vairāki akadēmiskie lasījumi 21.gadsimta saturs, kuros piedalīsies tādi prāti kā Flāvija Bruni, Miri Rubina, Endrū Petegrī, Svens Birkerts un Paskāls Mersjē (Nakts vilciens uz Lisabonu autors). Lasījumu tēmas ļoti daudzveidīgas – grāmatniecības vēsture un bibliotēku fenomena attīstība Eiropā, sabiedrībai svarīgi kultūrvēsturiskie un kultūrpolitiskie jautājumi, kas skar gan Eiropas kultūras vēsturi, gan mūsdienas, valodu lietošana un izplatība Eiropas vēsturē (īpaša nozīme ir latīņu valodai) u.c. tēmas.

P.S.S. Ja tiešām uzstāsies Umberto Eko, būs kā nebūt jāizbrīvē laiks.

Ravennas vēsturiskās mozaīkas

Laiks ir tieši tik burvīgs, lai kaut ko burvīgu baudītu arī kultūras ziņā. Un kāpēc gan ne agrīno viduslaiku (5., 6. gadsimta) Ravennas mozaīku mākslu? Šādu izstādi piedāvā LNB jaunā ēka. Kas mani šajā izstādē pārsteidza – nekas nav aiz stikla un visu var droši iztaustīt ar pirkstiem. Kur āķis? Nav, vienkārši viss apskatāmais ir kopijas. Ļoti augstvērtīgas kopijas. Apskatāmo kolekciju uz Rīgu atveda Ravennas pilsēta, iesaistoties Ravennas Classense bibliotēkai un Ravennas pilsētas domei sadarbībā ar LNB. Kā tiek atzīmēts – tik seni mākslas darbi Latvijā līdz šim nav izstādīti. Sākotnēji nesapratu, bet tagad saprotu, kāpēc izstāde izvietota trīs telpās (viena otrai līdzās) – tie ir no trīs atšķirīgiem vēstures periodiem – Rietumromas impērijas, ostgotu valdnieka Teodoriha un Bizantijas impērijas laikiem.

IMG_5763Kas ir Ravenna un ar ko tā tik īpaša? Šodienā tā ir lauksaimniecība un rūpniecības pilsēta Itālijā, Adrijas jūras krastos, bet pirms 1500 gadiem tā bija Rietumromas valsts galvaspilsēta un pēc tam Austrumgotu valdnieka Teodorika un Bizantijas impērijas sastāvdaļa Eiropā. Ravennas mozaīku kolekcija ir būtiska pasaules kultūras mantojuma sastāvdaļa. Astoņi tās objekti kā universālas vērtības ir iekļautas UNESCO pieminekļu sarakstā (no 1997g.). Ravennu tā arī mēdz dēvēt – mozaīku pilsēta, jo tieši šeit meklējami Rietumeiropas kristīgās mākslas izplatības kanonu pirmsākumi.

Protams, varētu jau jautāt, kāpēc mums ir jāskatās uz kopijām, ja Ravennā ir oriģināli? Šajā gadījuma es kopijas atbalstu, jo neplēsīs taču no Sv. Vitālija bazilikas sienas vai Gallas Placidijas mouzoleja mozaīkas 😀 Kopijas radītas ap 20.gs. 50.gadu sākumu, kad mozaīku meistari, sekojot kompleksai, ļoti stingri nosacītai metodei, izveidoja seno mozaīku oriģinālam pietuvinātu reprodukciju kolekciju. Šī kolekcija tad arī ir apskatāma tagad Rīgā. Jāpiebilst, ka no 60 kolekcijas darbiem ir izstādīti 36 un smagākā sver 600 kg. Ja radusies interese, ar apskati nevajadzētu vilcināties – izstāde apskatāma līdz 30.augustam un ir bez maksas.

IMG_5765Ziemeļu tornis (Hestoimasia), apskatāms Neona baptistērijā.

IMG_5766Pērļu vistiņa, apskatāma Neona baptistērijā.

IMG_5771Svētais Pāvils, apskatāma Neona baptistērijā.

IMG_5775Jūdas skūpsts, apskatāma Jaunā Sv. Apolliārija bazilikā.

IMG_5778IMG_5779

Šī noteikti ir tā kura sver 600kg, jo bija vislielākā. Valdniece Teodora, aplūkojams Sv. Vitālija bazilikā.

P.S. Man noteikti būs jādodas vēlreiz, jo nebiju informēta, ka līdzās šīm mozaīkām ir apskatāmas arī dažādu valstu mākslinieku 34 mūsdienu mozaīkas mākslas darbi “Bibliomosaico”. Šī izstāde izveidota starptautiskā mozaīku festivāla “Ravenna Mosaico” ietvaros. Tās mērķis ir apvienot mozaīku mākslu ar konceptu “grāmata”. Vēl kā papildu mērķis ir radīt priekšstatu par mozaīku mākslas attīstību mūsdienās. Kā saka izstādes kuratore: “Jums tie ir tikai jāatrod: tas nav nemaz tik viegli, toties – interesanti!” (darbi ”paslēpti” starp brīvpieejas grāmatām no 2. – 3?/6.stāvam).

Informācijas avoti: delfi, diena, riga2014

Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014

Beidzot sagaidījām, kad noskries visa tā burzma un biļešu izķeršana. Savu kārtu apciemot VDK šausmu māju (Stūra māju) sagaidīju jūnija sākumā. Par čekistu izdarībām it kā bija kaut kur lasīts, kaut kas dzirdēts, bet vienalga gida stāstītais lika šermuļoties. Varbūt tāpēc, ka viss tika stāstīts vietā, kur tas reāli notika. Reālas kameras, reālas asinis un šausmas. Es šādām lietām neticu, bet man šķiet dīvaini arī tas, ka lielākā daļa fotogrāfiju, ko tur uzņēmu, man vienkārši nav sanākušas. Visas tādas paplūdušas, nekonkrētas (es zinu, ka man rokas trīc, bet ne jau tik ļoti). Varbūt līdz raksta beigām nobriedīšu publicēt vēl vienu fotogrāfiju, kura man reāli uzdzen neizpratni un dīvainu sajūtu pakrūtē.

Ja kādam būs vēlme izpētīt un izsekot Stūra mājas būvniecības darbiem, tad tas nebūs iespējams – kopš 1940.gada, ar nelielu pārtraukumu 2PK, to izmantoja VDK jeb čeka. Ēka ir būvēta 1912.gadā (arhitekts ir Aleksandrs Vanags (1873 – 1919)) kā īres nams ar veikaliem pirmajā stāvā. Jāsaka, ka tā bijusi ļoti plaša, skaista ēka, ar vitrāžām gaiteņu logos, unikālu ozolkoka liftu, gandrīz vītņveida kāpnēm, vārdu sakot, ar jūgendstila elementiem, kuri mūsu dienās vairs manāmi tikai kāpņu telpā un vestibilā. Ēkai ir četras ieejas un viena no tām ir ielu krustojumā, stūrī, kā dēļ arī cēlies nosaukums. 20.gs. 30.gadu vidū ēku pārņēma LR Iekšlietu ministrija, bet vācu okupācijas laikā (1941 – 1944) tur darbojās vietējās pašpārvaldes iestādes – Iekšlietu ģenerāldirekcija un tās Kārtības policijas departaments, Administratīvais departaments, Izglītības un kultūras ģenerāldirekcija u.c. iestādes. Šajā laikā čekas nama pagrabos darbojās patriotiska jaunatnes organizācija ”Nacionālā sardze”, kuras uzdevums bija dokumentēt čekistu atstātās Baigā gada liecības (šobrīd neliela daļa ir Okupācijas muzeja krājumā).

IMG_5747Pēc pavēstes saņemšanas, iedzīvotājs bija spiests doties uz stūra ieeju, lai pieteiktos un tiktos ar izmeklētāju. Sperot soli pāri slieksnim, cilvēks nekad nevarēja zināt vai viņš no šīs ēkas arī izies. Šādu caurlaidi saņēma arī celtnieki, kuri veica kādus remontus šajā ēkā.

IMG_5556Izmeklētāji sākumā bija laipni un it kā izpalīdzīgi, bet ja nesagaidīja cerēto, tad kļuva brutāli. Vienmēr esot bijis labais un sliktais policists. Kad labais neko nebija ieguvis, nāca sliktais.

IMG_55581940.gadā NKVD uzsāka cietuma kameru izbūvi, bet 1941.gadā – šautuves. Pratināšanas telpas atradās visā ēkā. Apcietinātos uz ēku nogādāja pēc iespējas neuzkrītošāk. Sardzes telpā (mazs, neomulīgs kantoris) tika aizpildītas personas datu anketas, kam sekoja apcietinātā izģērbšana un tas bija pazemojoši, it īpaši sievietēm. Tad ieslodzīto aizveda uz aizslēdzamu uzgaidāmo vietu (”sobačņiks”). Pēc vairākām stundām karstumā un spilgtā gaismā, ieslodzītais pārvests uz viņam paredzēto kameru.

IMG_5559Mazais jeb pastaigu pagalms tika izbūvēts īpaši šim nolūkam. Pagalmu no līdzās esošās ēkas sargāja augsta mūra siena ar slīpu koka nojumi, dzeloņstiepļu žogs un pastāvīga apsardze. Ziemā sniegs no pagalma tika iznests, lai tajā netiktu paslēptas zīmītes. Ieslodzītie pastaigā tika izvesti reizi 10 dienās uz 10 – 15 minūtēm. Ja pastaiga iegadījusies laikā, kad zvana blakus esošās Ģertrūdes baznīcas zvani, ieslodzītie raidīja savas lūgšanas Dievam. Es nezinu, vai mūsu ”ekskursijas” laikā tie bija īsti vai ierakstīti zvani, bet sajūta bija diezgan baiga.

IMG_5560Ja pareizi atceros, tad šīs četras (fotogrāfijā divas) atslēgas sienā iemūrējis kāds mācītājs, lai šajā ēkā vairs neatkārtotos tās šausmas un nevienas durvis un kameras nebūtu vairs aizslēdzamas.

IMG_5562Telpa, kurā ieslodzītajiem gatavoja ēst. Nepārsteidz, ēdiens nebija nekāds īpašais un labais. Ir bijusi arī mazgāšanās telpa, kuru dēvēja par pirti – tur nevarēja nomazgāties, tikai apmazgāties un bijis ļoti karsts.

IMG_5563Nepatīkama telpa netālu no kamerām. Ieslodzītais šeit tika nomērīts un nofotografēts.

IMG_5570Visa ”čekas maisu” jezga ir ap šādiem diviem koferiem. Tie tiks atslepenoti 2017.gadā. Un atkal jau jautājums – ja tie tiešām tiks atklāti un beidzot izpētīti… ko darīt ar informāciju? Ļaut tai nogulties? Publicēt un atkal satricināt sabiedrību un uzvandīt nepatīkamas atmiņas?

IMG_5580Kas ar šo ēku notiks 2015.gadā, kad beigsies šis projekts? Ko mums vispār iesākt ar šādu ēku, mantojumu? Ierosinājumu šeit iekārtot viesnīcu, es noraidu. Tas ir tik absurdi. Un kurš gan gribēs nakšņot vietā, kurā cietuši un nogalināti tik daudzi nevainīgi cilvēki?

Daudzās valstīs ēkas ar šādu funkcionalitāti joprojām nav pieejamas, bet ir dažas valstis, kuras ir radušas izeju – lielākoties tas ir kā muzejs un izpētes centri, pārējā ēkā iekārtojot informācijas un darbošanās centrus.

Jau atkal par dzintaru

Es atkal apciemoju dzintaru. Ko padarīsi, ka šis ir viens no šī gada vadmotīviem? Šoreiz šajā ierakstā būs par divām dzintara izstādēm. Viena apskatāma mākslas galerijā Putti, bet otra LNVM Brīvības bulvārī.

Pirmā, kuru apskatīju, bija mākslas galerijā Putti. Galerija organizē starptautisku laikmetīgo rotu izstādi Dzintars mūsdienu laikmetīgajās mākslas rotās. Šī izstāde apskatāma no 23. maija līdz 26.jūlijam, tā kā gribētāji vēl var paspēt. Kā vēsta galerijas mājaslapa, tad izstādes pamatideja ir ”saistīta ar vēlmi parādīt dzintara pielietojuma diapazonu laikmetīgajās, profesionālu mākslinieku darinātajās rotās. Šo interesi lielā mērā pamato dzintara īpašā materialitāte – un tā vēsturiskā nozīme.” Izstādes veidotāji caur rotām ir centušies parādīt arī dzintara ceļu, kas iezīmējās starp Baltijas jūru un Romas impēriju. Tā kā šis ceļš ir vijies caur daudzām valstīm, tad izstādē piedalās ne tikai Latvijas un Itālijas mākslinieki, bet arī Krievijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Austrijas, Slovēnijas un Ungārijas mākslinieki. Pavisam kopā izstādē piedalās 20 mākslinieki (sīkāka informācija par māksliniekiem apskatāma => šeit ).

IMG_5528

IMG_5529

 

 

 

 

 

 

Oriģināla un ļoti mīļa ideja – skudras kā dzintara nesējas. 🙂

IMG_5533

 

 

Dzintara rotiņas muzikālā noskaņā. Autors, kurš radīja šīs rotas, tās sāka gatavot 2013.gadā – Dziesmu svētku laikā.

 

 

IMG_5534

 

 

 

 

Man ilgi bija jāskatās, lai saprastu, ka tur ir ziediņi. Ļoti piemīlīga, bet pēc skata trausla piespraude.

IMG_5536

 

Šīs rotas mani apbūra. It īpaši tā, kur dzintars tiek vests mašīnā. Man gan grūti iedomāties, ka šī par rotu, bet kā suvenīru es plauktiņā glabātu gan. IMG_5537

 

 

 

Dzintara ceļš. Man šis gan atgādina kaut ko citu, bet lai būtu. Es laikmetīgo mākslu īsti labi nesaprotu…

 

 

 

Otra izstāde, kuru apskatīju bija Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens, kuru organizē LNVM. Šī izstāde ir īpaša ar to, ka apskatāms muzeja plašais dzintara klāsts – neviens eksponāts nav no cita muzeja vai valsts. Viss pieder pašam LNVM. Šī izstāde skatāma daudz ilgākā posmā – no 15.maija līdz 1. novembrim. Ir vēl viens iemesls kāpēc devos uz šo izstādi – tā ir mana bijusī fakultātes ēka, kurā piedzīvots tik daudz! Man bija patiešām skumji staigāt pa telpām un secināt, kuras telpas piedzīvojušas pārvērtības – dekanāta sienā izveidots caurums, lai savienotos ar otro auditoriju, pirmā pārvērsta līdz nepazīšanai… Pievērsīsimies pašai izstādei.

Visiem ir zināms, ka Baltijas jūras dzintars ir pazīstams jau no seniem laikiem. Ja Kurzemes piekrastē atradīsiet dzintaru, tad ziniet, ka tas iespējams nāk no paleolīta/neolīta laika. Senie cilvēki ātri vien novērtēja seno akmeni, tāpēc Baltijā izveidojās dzintara apstrādes centri un savu produkciju ”eksportēja” uz tālām zemēm. Kā vēsta mājaslapa, tad ”Lubānas ezera un jūras piekrastes apmetnes diktēja dzintara izstrādājumu modi visā Austrumeiropā, to darinātā produkcija bija izplatīta no Polārā loka līdz pat Vidusdņeprai”. Dzintaram bija arī mītiska nozīme. To šuva klāt pie apģērba, izmantoja rotās, deva līdzi mirušajam kapā. Šādu secinājumu nekur vēl nebiju lasījusi, tāpēc atļaušot vēlreiz citēt: ”No dzintara gatavotās rotas savu simbolisko vietu latviešu kultūrā saglabājušas līdz pat mūsu dienām. Rotu veidi mainījušies līdzi laikam un modei, bet materiāls palicis tas pats: 20. gs. otrajā ceturksnī iecienītas bija smagnējas kreļļu virknes no precīzi apstrādātām olveida krellēm, savukārt padomju periodā dzintara rotas apliecināja latviskās gaumes turpinātību”.

IMG_5539IMG_5544IMG_5542IMG_5543

IMG_5546IMG_5553

Mūzika: Nine Inch Nails – Hurt (live)

Saulgrieži Mežaparkā

Man šķiet, ka Mežaparks Rīgai ir īpaša vieta. Tās zaļums un mežu smarža vienmēr mani apbur un ļauj radīt sajūtu, ka neatrodos pilsētā. Un ja šo vietu saliek kopā ar saules svētkiem – saulgriežiem? Sanāk… kaut kas interesants. Kaut kā to svētku sajūtu īsti nenoķēru. Patiesībā, man Mežaparks daudz labāk patīk, kad tur ir maz cilvēku. Staigājot gar amatnieku būdiņām un dzirdot apkārt čalojošo pūli, bija sajūta, ka esmu aizceļojusi uz citu valsti, jo visapkārt runāja gandrīz tikai krieviski. Koncentrējos uz dzirdamajām skaņām no estrādes un centos sevī radīt svētkus. Bet vispār jau šķiet, ka šodien no tirdziņa tik tādas atskaņas vien bija. Un vēl – man prasījās, lai tas būtu vairāk orientēts uz saulgriežiem.

IMG_5731Šiem keramiķiem ar humora izjūtu viss kārtībā. Tik omulīgas un mīlīgas būtnes. 🙂

IMG_5733Latviešu spēka zīmes ir redzamas itin visur. Un es vēl spēcīgāk nekā jebkad, vēlos tās iegravēt sevī. Latvietis manī šogad raujas uz āru.

IMG_5734Daba. Tev ir iespēja to ienest arī savā mājā.

IMG_5735Daudz, daudz kreļļu un košuma.

IMG_5741Šarmantās rudzupuķes. Tās šogad mani uzrunā īpaši.

Mūzika: Līvi – Vairogi (1991.g., live)

Dzintars: mīts un zinātne

Nu, ko! Pienācis laiks atkal pievērsties dzintara tēmai. Šoreiz izstādi par dzintaru piedāvā Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejs. Pirmais iespaids – patiešām jauki un atsaucīgi cilvēki. Mazliet sasmaidījos, kad es pie ieejas durvīm kādai muzeja darbiniecei pajautāju vai izstādi drīkst fotogrāfēt, uz manu jautājumu atbildēja balss no augšas 😀 Atļauju dabūju, tikai ar noteikumu, ka bez zibspuldzes. To es varu!

Medicīnas vēstures muzeja sarīkoto izstādi sauc ”Dzintars: mīts un zinātne” un tā būs apskatāma līdz 15.oktobrim (ja nekas nemainīsies). Ieejas maksa ir sapratīga un cenas vērta (es gan tiku par velti un tā arī nesapratu, kāpēc; lai nu kā, man prieks 😀 ). Izstādē ir eksponēti gan materiāli no paša muzeja krātuvēm, gan arī no LNVM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, LU Latvijas vēstures institūta, Lietuvas mākslas muzeja, kā arī no citiem muzejiem (arī no Itālijas!). Ir eksponēta arī lietuviešu mākslinieka dizainēta dzintara kleita, bet to es apzināti neesmu publicējusi, jo tā ir viena no ekspozīcijas pērlēm.

Senatnē ļaudis nezināja, kā rodas dzintars. Zināja vien to, ka tas ir vērtīgs un apveltīts ar maģiskām īpašībām. Citējot mājaslapu, tad: ”izstādē atspoguļots dzintara maģiskais un racionālais pielietojums sadzīvē, ārstniecībā un rituālos, sākot no aizvēstures dzintara maģiskajiem rituāliem, caur viduslaiku misticismu un pirmajiem atklājumiem līdz mūsdienu zinātniskiem sasniegumiem dzintarskābes izmantošanā.” Tas viss tur bija, tikai ar palielu mazuma piegaršu. Ja ar zinātni man viss pluss/mīnuss ir skaidrs (pārklājas gan ar iepriekšējo dzintara izstādi, gan ar raidījumu), tad ar to mītu ir mazliet skumjāk. It kā bija gan tie apraksti, gan arī paši dzintari (ar visām fosilijām), taču… kaut kā pietrūka tā dziļuma.

Izstādes sākumā ir vienā ”slaidā” parādīts, kā ir cēlies dzintars. Tas patīkami ievada izstādi, lai varētu saprast, kāpēc dzintaram ir piedēvēti daudzi mīti, tai skaitā dziednieciskās īpašības (tās gan šobrīd tiek nopietni pārbaudītas). Man prātā gan atausa raidījuma Dzintara puse redzētie kadri no pirmās sērijas, kurā stāstīts par to, kā jūra izskalo dzintaru un kā tā tur vispār nonākusi.

IMG_5143Senatnē bija parasta parādība mirušajiem uz acīm likt dzintara pogas.

IMG_5145Fascinējošs skats. Koks raud sveķus, kas laika gaidā kļūst cieti un pārvēršas par dzintaru.

IMG_5146Neesmu reliģioza, bet spēcīgs skats. Viss ir izstrādāts tik smalki….

IMG_5148Viduslaiku alķīmija. Uzminiet, kā latīniski ir dzintars (sucinum)? Ja uzdevums paveikts, var saprast, kura lapaspuse ir īstā, lai izlasītu receptes. 🙂

IMG_5149Kurš gan negribētu sev mājās dzintara sejas masāžas komplektu?

Dzintara pusē

dzintara puseNu jau izskaņai tuvojas LTV1 demonstrētais raidījums Dzintara puse (katru svētdienu pulks. 17:30). Šis raidījums ir viens no projektiem, kas tapis Rīga 2014 ietvaros. Viennozīmīgi, dzintars ir viens no svarīgajām lietām Baltijā jau no aizvēstures laikiem, taču cik daudz mēs par to zinām? Kāda ir tās izcelšanās vēsture un kādi ir bijuši dzintara ceļi? Pats galvenais – kāda ir tā loma mūsdienās?

Raidījuma vadītāji ir Gustavs Terzens un Marta Selecka. Viņi savu lietu pieprot, jo raidījums ir gan izzinošs, gan savā ziņā arī atraktīvs un novatorisks. Šajā raidījumā man patīk tas, ka nav tikai kaut kādi mazie dzintara gabaliņi muzejā vai vietējo tirdziņā sestdienā, bet patiešām ir mēģināts saprast kur un kā īsti dzintars ir cēlies un kāda ir tā vērtība mūsdienās. Ja mēs dzintaru visbiežāk atrodam izskalotu jūras krastā, tad Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā to iegūst rūpnieciski rokot zemi (un savā ziņa tas ir zaudējis savu vērtību, jo ir tikai akmens, ar kuru var daudz nopelnīt), bet kaut kur Eiropas vidienē, vairāk uz dienvidiem (valsti vairs neatceros) to iegūst kalnu virsotnēs. Tā kā dzintars sākotnēji ir bijusi maiņas prece, tad notika arī kultūras apmaiņa. Šo kultūras maiņu arī var redzēt šajā raidījumā. Ir parādīts gan pēdējais krustnesis, kas palicis no ordeņu laikiem, gan vietējie vīndari, dzintara apstrādātāji un mākslinieki. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka šo mazos, zeltainos akmentiņus tā varētu tīkot ķīnieši un arābi – ķīnieši nosaka dzintara cenu pasaulē un tīko pēc lielākiem un monolītākiem gabaliem, taču arābiem dzintara lūgšanu krelles ir prestiža lieta…

Nobeigumā gribas citēt kādu rakstu, kurā Terzens ir izteicies: ”Šis ir dzintara ceļa pats sākums, taču nevajadzētu par to domāt kā par vienu konkrētu ceļu no punkta A līdz punktam B. Dzintara ceļi Eiropā un Āzijā aptver ļoti lielu teritoriju, un tas pastāv pāri impērijām un valdībām. Ir grūti fokusēties uz vienu konkrētu dzintara apmaiņas elementu, ir jāskatās konteksti. Būtiskākais ir tas, ko šis mazais gabaliņš, krellīte Eiropas kultūrā „apmaisa”.

P.S. Ja ir interese noskatīties visas līdzšinējās epizodes, tad to ir iespējams izdarīt šeit un šeit.