Lasāmgabali XIII

Šoreiz par grāmatām, kuras būtu pelnījušas katra savu ierakstu. Tomēr tās ir bijušas tik dziļas (atskaitot Kinselu), ka neesmu pārliecināta, ka visas izraisītās emocijas spēšu izklāstīt. Tāpēc šoreiz šādi.

mogahaPirmā no tām ir Deboras Mogahas (Deborah Moggach, 1948) darbs Vislabākā eksotiskā viesnīca ”Kliņģerīte” (2004). Tas ir par saujiņu pensionāru, kuri piekrīt doties dzīvot uz pansionātu (kuru labskanīguma dēļ sauca par viesnīcu). Tikai šī viesnīca atrodas Indijā. Katram no viņiem ir savs iemesls, kādēļ viņi piekrīt šādai ”avantūrai”. Un tomēr es lasot manīju arī kādu lietu/sajūtu, kas ir kopīga viņiem visiem – vai nu viņi to skaļi izsaka vai nē – vientulība un nevajadzības sajūta. Visi jautā vai ir viegli būt jaunam, tomēr, manuprāt, būtu jājautā arī vai ir viegli būt vecam. Lielai daļai no viņiem ir bērni, bet tiem ir katram sava dzīve. Un ja vēl nav arī vairs otras pusītes… viņi sajūtas veci un nevienam vairs nevajadzīgi. Šo darbu noteikti caurauž zināms sentiments. Tomēr, visi šie pensijas vecuma ļaudis bija drosmīgi. Viņi piekrita dzīvot tādā kultūršoka valstī kā Indija. Un katram Indija atklājas tāda, kāda tā bija viņu prātos – vienus tā aizrāva, otri no tās baidījās (lasīt ”nepameta viesnīcas teritoriju”). Mīliet savus vecākus un vecvecākus!

Otrs darbs ir tik biezs un slāņains, ka es no tā noguru. Nams, kuraa.._1.vaks.inddTā ir Marjamas Petrosjanas (Mariam Petrosyan,  1969) Nams, kurā… (2009). Mani ļoti uzrunāja nosaukums un anotācija. Tikai vāka noformējums bijs tāds absolūti nesaprotams. Nu jau daudz kas tapis skaidrāks. Tomēr, lai izprastu visu, šis darbs noteikti prasīsies pēc kāda laika pārlasāms. Tas ir par kādu Namu un bērniem, kas tajā mīt. Apkārtējie iedzīvotāji vēlētos, lai šādas mājas te nebūtu. Ap to vijas savāda aura. Taču pašiem bērniem šis Nams ir vienīgais patvērums. Tā ir visa viņu pasaule. Varbūt grūti tam noticēt, bet šādā Namā vienā dienā var notikt daudz lielākas un svarīgākas lietas nekā Ārienē. Ja atskaita nogurumu no tās, tā ir manī atstājusi vēl kādus spēcīgus nospiedumus dvēselē, taču šobrīd man grūti tās formulēt. Nams lasītāju iesūc sevī un nelaiž vaļā. Ja gribi no tā atbrīvoties vajadzēs tik līdz beigām. Līdz izlaidumam.

manirtavstelefonsLai atslēgtos no diviem prātamežģiem, izlēmu pa starpu izlasīt kaut ko absolūti vieglu un nepiespiestu – Sofijas Kinselas (Sophie Kinsella, 1969) darbu Man ir tavs telefons (2012). Absolūti viegls, sievišķīgs romāns. Vispār jau man riebjas šāda veida romāni, tomēr Kinselai ir tas talants to visu uzrakstīt tik… nebanālā veidā, ar odziņu. Īsumā šādi – Popija pazaudē saderināšanās gredzenu. Tad viņai nozog telefonu. Vai tas ir… Tīrā laime! Atkritumos mētajas kāda cita telefons. Ar to arī piedzīvojumi var sākties, jo izrādās, ka šo telefonu tagad lietos divi cilvēki. Protams, mazliet neticama situācija, bet tas tieši man bija vajadzīgs. Kaut kas viegls. Kaut kas ko es varētu lasīt līdz pusnaktij un smaidīt par Popiju. Balsī nesmējos, bet pāris komisku situāciju gan bija. Tā vien krietni pēc pusnakts gribējās uzrakstīt īsziņu:

Izlasīju grāmatu.Atnest šodien?Mīlu. Popija xxxxxxx

5 comments on “Lasāmgabali XIII

  1. Ak Tu arī esi Namā? Apsveicu, es arī. Bez pārlasīšanas (agrāk teica- bez pusstopa) skaidrs netiksi. Kaut kā negribas pārlasīt jau tik drīz, bet laikam nāksies… tikai… tur ir cilpa, tur pavisam noteikti ir cilpa… nedomāju, ka vispār iespējams tikt ārā. Ja nu lēkšus, bet tas draud ar pavisam ko citu.

    • Ejot uz teātri, zālājā redzēju vārnu. Automātiski nodomāju, ka tā ir Nanete. Un tikai tad sapratu, ka ir taču realitāte. Bet ja tā padomā, man patīk Namā. Visas tās viņu izdarības, naktis (it īpaši Pasaku nakts). Un viņi dzīvo tik pilnvērtīgi, neskatoties uz savām nepilnībām. Tāpēc laikam labāk nelekt.

      • Sākumā pagāja labs laiciņš, kamēr iebraucu, ko tajā kontekstā nozīmē frāze “viņi aizbrauca”. Un paralēlie laika slāņi. Laikam jau beidzot aptvēru, kurš personāžs ar dažādām iesaukām ir viens un tas pats. Bet varbūt arī vēl nē. Rozē bija akcija ar 50% atlaidēm- nenoturējos un nopirku. Nu jau gan būs jāpārlasa…

  2. Nu re, pārlasīju ar’. Nepagāja ne trīs gadi 🙂 Ja pirmajā reizē uzreiz pieņēmu Namu kā mistisku vietu, tādu alternatīvo realitāti, tad tagad mēģināju vairāk lasīt reālā plāksnē, nu, tipa, internātskola, savs kontingents, konflikti un intrigas, tusēšanās pa istabiņām, spontānie “salasītie” mielasti, mainīšanās ar drēbēm utt. sadzīves ikdiena- kā jau internātenē. Bet skaidrs, ka ilgi tādā realitātē nenoturēsies, biezā slānī nāk viss kas cits arī. Joprojām mulsina paralēlie laiki- vai tie ir tikai paralēli novietoti stāstījumi par pagātni (Sienāzis) un tagadni (Sfinkss)? Vai arī viss patiešām norit paralēli- tagad un kādā citā dzīvē? Laikam joprojām nav atšifrētas visas dubultās iesaukas. Smirdulis ir Tabaki vai nav (un arī Vectēvs pasakā)?

    • Ar to apsveicu – ar pārlasīšanu! Es līdz tam vēl neesmu nonākusi… Bet jau zinu – ja es saņemšos un pārlasīšu, es arī pieiešu ar lielāku ”analītiskumu” un centīšos vairāk šifrēt tēlus, vietas un laikus. 🙂 Jāatrod taču Nama kods 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s