Ilgais gājiens

srawiczIk pa laikam gadās brīži, kad nevar saprast ko lasīt un kā vispār visu paspēt, jo vienlaicīgi iznāk tik daudz labas literatūras. Ap ziemassvētkiem literatūras lavīna bija tik liela, ka Slavomira Raviča (Sławomir Rawicz, 1915 – 2004) atmiņu stāstu Ilgais gājiens (1956) es gandrīz nepamanīju. Neatceros kur, bet kaut kur es pamanīju reklāmrakstu un atslēgas vārdus Sibīrija un brīvība.

Ienākot vāciešiem un krieviem Polijā, 1939.gads nevienam poļu iemītniekam nebija viegls. Ravičs bija poļu kavalērijas virsnieks, kurš tika krievu gūstā. Tā kā viņš ļoti labi prata krievu valodu, tika apsūdzēts spiegošanā. Pēc ļoti ilgām šausmām NKVD pagrabos un farsa tiesas zālē, Ravičam piesprieda 25 gadus Sibīrijā, nometnē nr. 303.

Patiesais šī darba autors ir Ronald Downing (tā saucamais ghost writter). Saprotams, ka viņš sadarbojās ar Raviču, tomēr mani mulsina, ka viņš pats nav rakstījis savas atmiņas. Labi, lai kā tur būtu ar to autorību, Ravičs ir apbrīnojams. Vietās, kurās viņš stāsta par labo un slikto policistu, spīdzināšanām, kamerām utt., man prātā ausa Stūra māja un viss tajā ekskursijas stundās sajustais. Kaut kā nepatīkami lasītais sasaucās ar dzirdēto, jo tas uzreiz vizualizējās. Kāpēc es viņu apbrīnoju? Viss, kas NKVD briesmoņiem bija vajadzīgs, bija paraksts. Paraksti un tevi liks mierā, tevi nespīdzinās, tevi nemocīs, tev beidzot ļaus gulēt un pat ēst iedos. Bet Ravičs nē un nē. Kā var kaut kur atstāt autogrāfu, ja nav zināms dokumenta saturs? Viņš tika vadāts no vienas čekas mājas uz otru, bet tā viņa izturība, tas sīkstums šodienā laikam ar uguni būtu jāmeklē.

Bet tas jau tik tāds pirmais posms. Nākamais posms bija ieslodzīto transportēšana uz Sibīriju. Par šo tēmu jau bija lasīts, kaut kas dzirdēts, bet tik sīki un detalizēti laikam nekad. Visas tās šausmas un nežēlības… Ierašanās nometnē nr. 303 un apjaust, ka tādu kā viņš ir vēl daudzi, daudzi simti. Un tas mūžīgais aukstums. Nav nekāds noslēpums, ka viņus tur baroja ar normētu pārtiku un bija jāievēro disciplīna. Vienmēr domāju, vai tādā vietā kā darbu labošanas nometne bija stukači? Nu, tādi cilvēki, kas cerēja, ka ar savu rīcību izpelnīsies labāku attieksmi vai par 100g lielāku maizes šķēli? Ravičam veicās. Viņš ap sevi sapulcēja spēcīgus vīrus, kurus vienoja doma par mājām, par gaišāku nākotni.

Kā, kāpēc un kas viņā iedēstīja domu par bēgšanu, nerunāšu. Bet tas, kā viņiem tas izdevās un kā viņi turējās kopā ar dzinuli iet tikai uz priekšu, uz priekšu un neapstāties… Atzīstu, ka man nebūtu drosme Sibīrijas plašumos šķērsot ne Ļenas upi, ne Baikāla ezeru zinot, ka siltuma/uguns nebūs, pārtika skopa un visapkārt viens liels nekas… Arī pārējais ceļš ir mocību pilns, ar zaudējumiem un trulām sirdssāpēm. Vārdu sakot, tiešām smaga grāmata, smags dzīvesstāsts.

Par spīti grāmatas satura smagumam, darbs lasās ļoti viegli. Vietumis varbūt šķita pasausi, bet tas pārāk netraucēja. Darbs ir arī ekranizēts (The Way Back (2010)), bet cik iemetu aci, izlaists ir daudz – kāda trešdaļa stāsta. Tie kuri nolems, ka darbs ir par smagu, lai lasītu, neuzzinās NKVD paņēmienus tumšajos čekas pagrabos, bet bez tā stāsts, ļoti daudz ko zaudē. Lasiet un tikai tad skatieties!

By elzastory Posted in nieki

Dokumentiņus, lūdzu.

Tai pārdevējai paveicās. Ak, kā viņai paveicās!

Pienāk ilgi gaidītā draudzenes sālsmaize. Sagadījās, ka piedāvāto dzērienu vidū nebija alus. Tā nu kopā ar draudzenes vīru gājām uz vietējo veikaliņu tam pakaļ. Izvēlamies, iestājamies rindā, viss jauki. Pienāk mana kārta. Klusums. Pārdevēja uz mani skatās, bet neko nedara.
Skatos pretī un jautāju: “Kas?”
– Dokumentiņus, – šī nočukst.
Saku, ka nav. Nosaucu vecumu un saku, ka sen nenēsāju.
– Uz pierītes nav rakstīts. Cepure galvā.
Nu, bļin, man vairs nebija, ko teikt. Draudzenes vīrs saka, ka viņš nopirkšot, bet arī viņam pajautā papīrus. Labi. Sašutusi, bet ok, krāmēju nopirkto somā.

Vakars ir jautrs, spēlējam spēli, rit karstas diskusijas par daudz ko un kaut kādā pauzē ar vienu no draugiem pētam, kas tad šo alu (Brālis) ražo. Un – opā – vienai pudelei ir beidzies termiņš. Kāds šodien datums? Nu jau 7.12., bet uz pudeles bija rakstīts, ka derīgs līdz 28.11.

Pārdevējai paveicās, ka vakars beidzās pēc veikala slēgšanas, citādi es būtu gājusi ar to pusdzerto pudeli, nolikusi to uz letes un teikusi: “Jā, uz manas pierītes nav rakstīts vecums, bet uz pudeles derīguma termiņš gan.” Un, ka viņai ir paveicies, ka man nebija paņemts čeks.

Parāva uz kašķi. Dokumentu prasīšana ir normāla, bet nevajag jau mani šitā apvainot! Intonācija nudien bija riebīga.

Nu, kāpēc viņai paveicās?

Mūzika: Korpiklaani – Beer, Beer

By elzastory Posted in nieki

Puspieci.
Uztrūkusies no miega, nespēju vairs aizmigt.
Pusseši.
Pilna galva ar domām.
Atmiņas, sajūtas.
Pirkstgalu simfonijas un smiekli.
Man bija auksti, bet nav neviena, kas varētu sasildīt.
Miegs.
Kur tu esi?

By elzastory Posted in nieki

30.marts

Neskatoties uz to, ka laiks aiz loga rādās pavisam bēdīgs, šodiena ir bijusi laba. Darbā sapulce-gandrīz komēdija un vēlāk kāds man nepazīstams vīrietis veikalā izsaka komplimentu par manu izskatu. Jau gandrīz biju pieradusi, ka labi vārdi tiek veltīti tikai manai satetovētajai rokai (es vienalga parasti samulstu), bet man pašai… njā. Glaimi, glaimi.

Šobrīd es pārlasu Joņeva Jelgava ’94. Ir tik pat labs, kā lasot pirmo reizi. Šis darbs tik ļoti piestāv lietum 🙂 Pilnai dienai vēl tikai pietrūkst laba filma un kāda saturīga saruna. 🙂

Mūzika: Scorpions – Rock You Like A Hurricane

Veiksmīgu darba nedēļu!

By elzastory Posted in nieki

#1

Šis izrādās esam patiešām interesanti 🙂 Paldies, Norelle, ka ietvītoji. Pēc viņu aprēķiniem manas piedzimšanas dienas dziesma numur viens ir bijusi Def Leppard – Love Bites. Maza rokbalāde.

Gadi

Tikko uzzināju, ka manam blogam aprit trīs gadi. Pilnīgi neticas, ka ir pagājis jau tik daudz laika no tā brīža, kad izdomāju veidot blogu. Fotogrāfijām. Iznāca citādāk, bet arī labi. Lai kā negribas to atzīt, tomēr grāmatas ir pakāpušās vienu solīti priekšā fotointeresei.

Turpinot brīnīties pašai par sevi (ka visa šitā štelle man vēl nav apnikusi), ceru, ka būs vēl daudz gadu priekšā līdz apnikumam 🙂

Mūzika: Saints of Valory – Long Time Coming

By elzastory Posted in nieki

Pārsteigums

IMG_5317Tā kā šogad man iet secen olu krāsošanas prieki, šodien man bija patīkams pārsteigums. Paldies tev, ka iekrāsoji man šo darba dienu (lasītāja pati sapratīs)! Tas tiešām bija superīgs pārsteigums 🙂

By elzastory Posted in nieki

Kāds maks ir tev?

Cilvēki ir dīvaini. Šajā gadījumā pareizāk būtu runāt par viņu dīvainajiem paradumiem. Fakts, ka ”jaunā” nauda ātri piepilda maku, nav nekas jauns. Taču man līdz šim ir nācies redzēt interesantas vietas, kur cilvēki glabā naudu. Pietiekoši spilgti, lai paliktu atmiņā:

  1. Šķiet, ka pirmā, ko redzēju bija burciņa. Pilna ar sīkajām monētām.
  2. Omīte, kura savas kapeikas glabā sērkociņkastītē.
  3. Visģeniālākais ir bijis meistaru skrūvju kaste. Tā vietā, lai tur glabātu dažāda lieluma skrūves, tiek glabātas monētas. Feini 😀

Mūzika: Cradle of Filth – At the Gates of Midian

By elzastory Posted in nieki

Naudas maisiņi

Ja man būtu vara, es ar likumu aizliegtu tirgot vairumā naudas maisiņus (tie ir tie plastmasas ar aizspiežamo augšu). Būtu tikai īpašie izņēmumi, kurus varētu pierādīt (auskariem, pērlītēm un tlm. gadījumiem). Citādi, kad nāk tie jaunie čalīši un iepērk vismazākos, kas ir, man ir sajūta, ka es palīdzu narkotiku izplatīšanā. #riebīgi

Mūzika: Cradle of Filth – Temptation