Grāmatstatistika 2022

Beidzot, beidzot arī es esmu atradusi brīdi, lai atskatītos uz pagājušā gadā lasītajām grāmatām. Gads ir bijis ļoti piesātināts ar dažādiem pasākumiem un notikumiem, līdz ar to lasīšanai ticis veltīts mazāks laiks. Protams, gada sākums bija tik ļoti satraucošs, ka es, kā daudzi citi, nemaz nespēju palasīt un savākt sevi tekstam.

Kā jau ierasts, sākšu ar savu izlasīto darbu topu, kurš ar katru gadu kļūst īsāks (un es pat nezinu, vai to var saistīt ar faktu, ka lasīto darbu skaits sarūk). Ir sajūta, ka 1) visas wow grāmatas met man lielu līkumu vai 2) vairums kļūst vienveidīgas un nav vairs, ko īsti izcelt. Pavisam slikti arī nav, savu šī gada lasīšanas secībā labāko, spēcīgāko, atmiņā paliekošāko un visādi citādi sirdi priecējošo TOP 8 vēl varu sastādīt 🙂 Tātad:

  1. Diāna Seterfīlda. Reiz uz upes – autore atkal spēlējas ar tēliem, bet šis romāns man paliks atmiņā ar radīto maģisko un/vai mistērisko noskaņu un ļoti sīki aprakstīto fotografēšanas procesu 19. gadsimtā. Pilna atsauksme lasāma šeit.
  2. Hilarija Mantela. Ievediet nelaiķus – es jau gandrīz biju aizmirsusi, bet triloģijas otro daļu sagaidīju un bija tā vērts! Autore lasītāju atgriež Henrija VIII laikos un izstāsta jau zināmu vēstures posmu no cita skatu leņķa. Lai arī darbs ir nedaudz apjomīgs, lasījās ļoti raiti un ļoti aizraujoši. Pilna atsauksme lasāma šeit.
  3. Gundars Godiņš. Kurbads – šis! Šis bija gada pārsteigums. Pasaka ļoti labi zināma, bet tik skaisti apdarināta, lieliskiem zīmējumiem un pievienoto vērtību – iespēju noskatīties un noklausīties animācijā Skyforger albumu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Pilna atsauksme lasāma šeit.
  4. Kristina Sabaļauskaite. Pētera imperatore, II – ja nu gadījumā kāds joprojām gaida Katrīnas stāsta turpinājumu, aši jāskrien uz tuvāko grāmatnīcu un jāpērk otrā daļa, jo ir ļoti labs! Šī bija grāmata, kuru sev aizliedzu lasīt brokastlaikā un darba pauzēs. Laika izpratne pilnībā pazuda un grūtības atgriezties realitātē, jo Katrīnai bija stāsts! Pilna atsauksme lasāma šeit.
  5. Rūta Šepetis. Klusējošās strūklakas – jāsaka, ka kādu brīdi domāju, vai šo likt topā, jo – Šepetis ir lieliska autore, bet amerikāņu puisis Metjū mani mazliet kaitināja. Bet viņš mācēja fotografēt. Un Roberta Kapas darbus arī atradu (lieliski!). Romānā atradīsiet mazzināmu vēstures lapaspusi. Pilna atsauksme lasāma šeit.
  6. Dace Vīgante. Romantiķis – autore savu lasītāju aplaimo ar romānu un pierāda, ka spēj rakstīt kaut ko vairāk par stāstiem. Sports, tātad arī motosports mani neinteresē, zināšanas – nulle, bet tas, ko autore sniedz lasītājam, ļoti izglīto. Es pēc izlasīšanas mazliet pameklēju sīkāku informāciju, paskatījos, kā izskatās Harija sacīkšu transporti. Un tad vēl tā dzīves līnija… Ļoti patika! Un autore ir tik harizmātiska 🙂 Pilna atsauksme lasāma šeit.
  7. Serhijs Žadans. Internāts – lai arī pēc grāmatas anotācijas varētu šķist, ka darbs ir par karu, tomēr nav. Cik grūti psiholoģiski un emocionāli šo bija lasīt… Viss lasītais šobrīd Ukrainā notiek. Un tomēr. Šo darbu vajag lasīt, jo pa vidu karam notiek arī dzīve. Skarba. Svarīgi nepazaudēt cilvēcību! Pilna atsauksme lasāma šeit.
  8. Kristīne Hanna. Četri vēji – līdzīgi kā Šepetis, arī Hanna prot atrast mazzināmas vai ne tik bieži dzirdētas/virspusēji zināmas vēstures lapaspuses un tās pārvērst romānā. Šoreiz viņa iepazīstina ar Lielās depresijas sekām un sekojošo sausuma vilni, kas daudzu teksasiešu dzīves pārvērta par elli. Jāatzīst, ka nebiju gaidījusi tādas beigas, bet romāns patika. Pilna atsauksme lasāma šeit.

Atlasīt no 34 lasītajām grāmatām astoņas varbūt tiešām nav slikti. Tās bija 10 275 lapaspuses. Visīsākā (lpp ziņā) bija jau pieminētais Kurbads, bet ņemot vērā papildlietas (dziesmu klausīšanās, attēlu izpētīšana), zināmu laiciņu vienalga aizņēma – 100 lpp. Visapjomīgākā pagājušajā gadā bija Orlando Faidžīsa Čukstētāji – 890 lpp. Šeit gan jāsaka, ka lasīšanu biju iesākusi nepareizā laikā, bet tad es to nevarēju zināt. Mierīgi lasīju, tad sākās Putina karš un es vairs nespēju lasīt par Staļina zvērībām. Lai arī grāmata bija interesanta, tomēr pabeidzu lasīt pa “diagonāli”.

Pagājušajā gadā izlasīju arī divas vairāksēriju grāmatas. Septembrī ar neticamu aizrautību izlasīju Aizeka Azimova zinātniskās fantastikas triloģiju Fonds. Visa radītā vēstures gaita, tās matemātiska paredzēšana, institūcijas izveide un tās savtīgie aprēķini, starpplanētu pasaules manī radīja zināmu aizrautību un vēlmi uzminēt, kā šis viss beigsies. Savukārt novembrī kā sabiedriskā transporta grāmatu lasīju Vladimira Kaijaka populāro Likteņa līdumnieki sēriju. Seriālu neesmu redzējusi un pēc grāmatu izlasīšanas arī nemaz negribu. Pašas grāmatas patika, tomēr jāsaka, ka sākums bija aizraujošāks par beigām.

Ja mazliet izkāpjam no romānu kategorijas, tad iepriekšējā gadā sanāca diezgan maz lasīt cita tipa grāmatas. Tomēr divas es vēlētos atzīmēt. Viena no tām – Kasjas Sentklēras Krāsu slepenā vēsture – mani pat drusciņ pārsteidza. Tā nav ne vēsturiska, ne zinātniska, ne modes grāmata. Šī bija mana brokastlaika grāmata. Katru rītu pa vienai vai divām krāsām. Ja jūs zinātu, kādi stāsti zem tiem slēpjas! Mani rīti patiešām bija aizraujoši, jo arī caur krāsām ir iespējams izstāstīt cilvēces kultūru – modi, politiku, mākslu, karus. Pilna atsauksme lasāma šeit. Otra grāmata, kuru vēlos izcelt ir Danas Gulbes Sakārto māju, sakārto prātu. Mana iepriekšējā darba vieta ir likusi pārvērtēt mantu daudzumu majās, mantu izvietošanu un vispār kārtību telpā. Grāmata ir lielisks ceļvedis mantu savešanai kārtībā, kā arī parāda, ka kārtošana var nebūt galvassāpes, bet pat terapeitisks process. Sajutos ļoti apķērīga, kad secināju, ka vairums no padomiem pie manis bija atnākuši paši, tomēr šādas tādas idejas aizguvu. Man nekad nebija bijušas tik kārtīgi un pārskatāmi saliktas zeķubikses! 😀

Ceru, ka nākamais gads lasīšanā būs ja ne bagātāks, tad vismaz kvalitatīvāks. Tāpat turpinu darbu pie nelasīto māju grāmatu daudzuma samazināšanas, jo kas zina – varbūt tur ir paslēpusies kāda literāra pērle! Lai vērtīgs grāmatu gads!

By elzastory Posted in nieki

Havanas kaķu karalis

300x0_havanaskakukaralis_978-9934-0-7634-3Ar Tomu Kreicbergu (1985) iepazinos pirms trim gadiem caur viņa darbu Lopu ekspresis. Nu, personīgi es neesmu viņu satikusi, jo netiku nedz uz iepriekš minēto grāmatas prezentāciju, nedz uz šo – Havanas kaķu karalis (2016). Man žēl, ka atkal tā iznāca, jo pieteikums bija spēcīgs: stāsti par Kubu, dejām un revolūciju. Šis ir darbs, kuru autors ir izdzīvojis pats, bet tā nekādā gadījumā nav ar autobiogrāfisku ievirzi! Teiksim tā, iedvesmots no pieredzes 🙂

Tātad, Riks dzimšanas dienā tiek pamests un viņš saprot, ka kaut kas jāmaina. Šādi no viņa prom aizies visas meičas. Spontāna ideja un viņš mācās dejot salsu, aicina Anu uz Kubu un slepenībā lolo lielas cerības. Kuba tomēr neizrādījās tik romantiska kā bija iecerēts…

Šo es biju piefiksējusi jau iepriekšējā viņa darbā, bet man patīk viņa valodas vieglums. Tās tēmas nav vieglas (komunisms Kubā, izsūtīšanas), bet viņš tās kaut kā pastāsta… gaisīgi. Varbūt, ja šajā darbā galvenās vietas neaizņemtu pusaudži, es būtu gribējusi lasīt par Kubu un tajā notiekošo vēl vairāk pietuvinātu realitātei. Tā teikt, pa skarbo. Tas ieskats, kuru viņš sniedz šajā darbā, jau paver pietiekoši daudz, lai man būtu prieks, ka pie mums tā vairs nav un reizē arī vieš nesapratni, kā mūsdienās ir iespējami vēl tādi režīmi.

Ja mēs runājam par iespaida radīšanu, tad Kuba savu tūrismu attīstījusi caur deju. Man vismaz tāds iespaids radās no šī darba. Uz Kubu tu nebrauc pētīt režīmu, tur brauc izklaidēties – daba, dejas… Apbrīnojami, cik spītīgs var būt cilvēks un spītības dēļ apgūt salsu! Es pati ar dejošanu baigi neaizraujos, bet mani fascinē ļaudis, kuri var par deju runāt tā it kā tā būtu dzīve. Arī Rikam tā gandrīz kļuva par dzīvi. Vai arī kļuva? Jāatzīst, ka mani nedaudz tracināja tā siekalošanās ap Anu, bet tā jau notiek arī dzīvē. Un ja jau spēris soli ārpus sava komforta zonas un sācis dejot, tad kāpēc viņam nepamēģināt iegūt draudzeni?

Kopumā man šis darbs atstāj tādu viegluma sajūtu. Gandrīz kā pusaudžu romāns, bet viens solis šurp vai turp un darbs iegūtu skarbākas aprises režīma procesos. Un tad tas galīgi vairs nebūtu pusaudžu romāns. Kopumā man patika un tas bija nebijis piedzīvojums 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

By elzastory Posted in nieki

Vakariņas

jVFfZfnc1m_A_400x600_2mRPEZPfVai jūs jau esat pavakariņojuši? Pie Hermana Koha (Herman Koch, 1953) darba Vakariņas (2009) es tiku, tā teikt, netīšām. Pajautāja, vai gribēšu lasīt un pat nezinot, kas tas vispār ir, teicu jā. Prieks par savu pozitīvo atbildi, jo lasāmais bija labs.

Divi brāļi kopā ar savām sievām vakariņo smalkā restorānā, kurā vieta jāpasūta vismaz pusgadu iepriekš. Viņi pļāpā par šo un to, bet gaiss savelkas aizvien spiedošāks. Kaut kad vajadzētu sākt runāt par galveno – par abu pāru bērniem, kuri ir izdarījuši ko tādu, kas varētu sabojāt visu turpmāko dzīvi. Kā rīkoties, cik tālu iet savā mīlestībā?

Visas laimīgās ģimenes ir vienādas; un visas nelaimīgās ģimenes ir nelaimīgas katra savā veidā,.. /11.lpp./

Šis darbs mani kaut kādā veidā ir pārsteidzis. Tematiski šis nav no vieglākajiem darbiem, tomēr tas lasījās ārkārtīgi viegli. Vakariņas, kuru laikā tika apspriestas daudzas un dažādas tēmas, smagiem soļiem tuvojoties kulminācijai, ļauj mums iepazīt katru no varoņiem – gan personīgi, gan ģimenes paradumos, audzināšanā un uzskatos. Kas tad ir atgadījies, ka nepieciešams vakariņot smalkā restorānā un kāpēc vispār tādas privātas sarunas nenorisinās mājās? Negribas nospoilot pašu būtiskāko, bet tas ir kas tāds, kam risinājumu katrs rastu citādāku. No vienas puses tas ir nelaimes gadījums, no otras puses to var uzskatīt arī par noziegumu. Lai nu kā, jārīkojas gudri, citādi bērnu dzīves būs sabojātas.

Pauls, viens no brāļiem, kurš stāsta šo stāstu – gan par savu brāli, visām viņa dīvainībām un kaitinošajām raksturīpašībām, par viņa sievu, par sevi un savu ģimeni – tas viss ļauj tik labi iepazīt šo četrotni. No šī stāstījuma rodas sajūta, ka brāļu attiecības ir diezgan vēsas un tas kaut kādā veidā ietekmē arī  bērnus. It kā netieši, bet tomēr. Vēl mani urda jautājums – vai bērnībā pieredzētas lietas/situācijas paliek noglabātas zemapziņā un tās pašas situācijas pieaugot tiek neapzināti atkārtotas? Konkrēti runājot par šo darbu, man tāda sajūta ir. Ja Paula dēls bērnībā nebūtu piedzīvojis dažus strīdīgus gadījumus (reakcijās, es domāju), vai viņš būtu izaudzis citādāks? Nē, viņš ir labs puika, bet nelāgā situācijā gan iekūlies.

Protams, tas ir šausmīgi, mēs visi esam mācīti domāt, kas tas ir šausmīgi, taču pasaule bez nelaimēm un vardarbības – vienalga, vai tā ir dabas vai cilvēku izraisīta – būtu pilnīgi nepanesama. /160.lpp./

Darbā tiek skarta arī tēma, kas šobrīd ir diezgan aktuāla. Mums ir ļauts domāt brīvi, plaši utt. Realitātē, kad šīs domas, tiek izklāstītas, tās var būt nepieņemamas un tāpēc nepareizas. Man prieks par tēvu, kurš ļāva dēlam radoši izpausties, bet pārsteidza direktors, kurš nerīkojās pareizi. Es par ”kastītes” domāšanu. Mēs visi gribam, lai bērni būtu radoši savā domāšanā un neļautos vienai pareizajai domai. Nu ok, par darbā aprakstīto situāciju vēl varētu padiskutēt, bet es runāju par būtību.

Šajā darbā jautājumu nudien ir daudz. Ne tikai, cik ļoti vecākiem būtu jāupurējas bērnu dēļ, vai vecāku mīlestībai ir robežas, bet arī kā atrast pareizos risinājumus, kas vispār ir pareizs (ja nekas nav balts un melns) un kā tajā visā nepazaudēt patieso morāles jēdzienu (kas ir diezgan elastīgs…).

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

By elzastory Posted in nieki

Blogam 6!

Sveiciens pirmajā šī gada ierakstā! 🙂IMG_2345_I

Tā nu kaut kā ir sanācis, bet pagājušajā gadā esmu rakstījusi mazāk. Gada pēdējais mēnesis bija diezgan saspringts, paspēju arī divreiz saslimt, līdz ar to nesanāca padomāt par blogu, tā dzimšanas dienu (kas apritēja 18.decembrī) un ko man ar šo visu darīt nākotnē. Nē, nē, plinti krūmos nemetīšu, bet man prasās pēc dzīvības blogā laikā, kamēr es lasu un/vai atsauksme tikai top. Reiz, pirmsākumos, šis nebija tikai grāmatu blogs. Esmu nolēmusi atgriezties pie apmēram tā paša, tikai citādākā formā.

Pagājušajā gadā (vai vēl iepriekš) man bija tāds nerakstīts kino projekts pašai priekš sevis. Savās rokās dabūju divas grāmatas par latviešu kino un tā es sapratu, cik maz es patiesībā esmu redzējusi. Tā nu biju nolēmusi visas grāmatā ietvertās noskatīties. Izgāzos pati savā priekšā. Dažas noskatījos, šo to piezīmjveidīgi piefiksēju un tas bija arī viss. Tagad esmu nobriedusi pie šī projekta atgriezties, tikai lielākai motivācijai šajā gadā blogā reizi mēnesī būs rakstiņš par vienu, divām noskatītām filmām. Sākšu ar tām pašām latviešu filmām un tad jau redzēs kas un kā.

Divus gadus blogā bija īpaša mūzikas mēneša izlase. Būšu godīga – man apnika, paliku slinka katru mēnesi kaut ko meklēt un pats galvenais – es nesapratu, vai kāds kaut ko arī klausās un vai tas vispār šķiet interesanti. Vēl īsti nezinu, ko tieši darīšu šajā jautājumā, bet domāju, ka būs līdzīgi kā ar kino – mazs rakstiņš par dziesmu, grupu, albumu, nezinu. Es vēl padomāšu.

Man gribas blogu padarīt radošāku un lai tas dzīvo arī tad, kad esmu aizņemta ar ārpus interneta lietām. Un tā kā man ļoti patīk skaitlis ”7”, tad šim gadam blogā jābūt skaistam 🙂

Lai skaisti!

By elzastory Posted in nieki

Dokumentiņus, lūdzu.

Tai pārdevējai paveicās. Ak, kā viņai paveicās!

Pienāk ilgi gaidītā draudzenes sālsmaize. Sagadījās, ka piedāvāto dzērienu vidū nebija alus. Tā nu kopā ar draudzenes vīru gājām uz vietējo veikaliņu tam pakaļ. Izvēlamies, iestājamies rindā, viss jauki. Pienāk mana kārta. Klusums. Pārdevēja uz mani skatās, bet neko nedara.
Skatos pretī un jautāju: “Kas?”
– Dokumentiņus, – šī nočukst.
Saku, ka nav. Nosaucu vecumu un saku, ka sen nenēsāju.
– Uz pierītes nav rakstīts. Cepure galvā.
Nu, bļin, man vairs nebija, ko teikt. Draudzenes vīrs saka, ka viņš nopirkšot, bet arī viņam pajautā papīrus. Labi. Sašutusi, bet ok, krāmēju nopirkto somā.

Vakars ir jautrs, spēlējam spēli, rit karstas diskusijas par daudz ko un kaut kādā pauzē ar vienu no draugiem pētam, kas tad šo alu (Brālis) ražo. Un – opā – vienai pudelei ir beidzies termiņš. Kāds šodien datums? Nu jau 7.12., bet uz pudeles bija rakstīts, ka derīgs līdz 28.11.

Pārdevējai paveicās, ka vakars beidzās pēc veikala slēgšanas, citādi es būtu gājusi ar to pusdzerto pudeli, nolikusi to uz letes un teikusi: “Jā, uz manas pierītes nav rakstīts vecums, bet uz pudeles derīguma termiņš gan.” Un, ka viņai ir paveicies, ka man nebija paņemts čeks.

Parāva uz kašķi. Dokumentu prasīšana ir normāla, bet nevajag jau mani šitā apvainot! Intonācija nudien bija riebīga.

Nu, kāpēc viņai paveicās?

Mūzika: Korpiklaani – Beer, Beer

By elzastory Posted in nieki

Puspieci.
Uztrūkusies no miega, nespēju vairs aizmigt.
Pusseši.
Pilna galva ar domām.
Atmiņas, sajūtas.
Pirkstgalu simfonijas un smiekli.
Man bija auksti, bet nav neviena, kas varētu sasildīt.
Miegs.
Kur tu esi?

By elzastory Posted in nieki

30.marts

Neskatoties uz to, ka laiks aiz loga rādās pavisam bēdīgs, šodiena ir bijusi laba. Darbā sapulce-gandrīz komēdija un vēlāk kāds man nepazīstams vīrietis veikalā izsaka komplimentu par manu izskatu. Jau gandrīz biju pieradusi, ka labi vārdi tiek veltīti tikai manai satetovētajai rokai (es vienalga parasti samulstu), bet man pašai… njā. Glaimi, glaimi.

Šobrīd es pārlasu Joņeva Jelgava ’94. Ir tik pat labs, kā lasot pirmo reizi. Šis darbs tik ļoti piestāv lietum 🙂 Pilnai dienai vēl tikai pietrūkst laba filma un kāda saturīga saruna. 🙂

Mūzika: Scorpions – Rock You Like A Hurricane

Veiksmīgu darba nedēļu!

By elzastory Posted in nieki

#1

Šis izrādās esam patiešām interesanti 🙂 Paldies, Norelle, ka ietvītoji. Pēc viņu aprēķiniem manas piedzimšanas dienas dziesma numur viens ir bijusi Def Leppard – Love Bites. Maza rokbalāde.

Gadi

Tikko uzzināju, ka manam blogam aprit trīs gadi. Pilnīgi neticas, ka ir pagājis jau tik daudz laika no tā brīža, kad izdomāju veidot blogu. Fotogrāfijām. Iznāca citādāk, bet arī labi. Lai kā negribas to atzīt, tomēr grāmatas ir pakāpušās vienu solīti priekšā fotointeresei.

Turpinot brīnīties pašai par sevi (ka visa šitā štelle man vēl nav apnikusi), ceru, ka būs vēl daudz gadu priekšā līdz apnikumam 🙂

Mūzika: Saints of Valory – Long Time Coming

By elzastory Posted in nieki