Vakariņas

jVFfZfnc1m_A_400x600_2mRPEZPfVai jūs jau esat pavakariņojuši? Pie Hermana Koha (Herman Koch, 1953) darba Vakariņas (2009) es tiku, tā teikt, netīšām. Pajautāja, vai gribēšu lasīt un pat nezinot, kas tas vispār ir, teicu jā. Prieks par savu pozitīvo atbildi, jo lasāmais bija labs.

Divi brāļi kopā ar savām sievām vakariņo smalkā restorānā, kurā vieta jāpasūta vismaz pusgadu iepriekš. Viņi pļāpā par šo un to, bet gaiss savelkas aizvien spiedošāks. Kaut kad vajadzētu sākt runāt par galveno – par abu pāru bērniem, kuri ir izdarījuši ko tādu, kas varētu sabojāt visu turpmāko dzīvi. Kā rīkoties, cik tālu iet savā mīlestībā?

Visas laimīgās ģimenes ir vienādas; un visas nelaimīgās ģimenes ir nelaimīgas katra savā veidā,.. /11.lpp./

Šis darbs mani kaut kādā veidā ir pārsteidzis. Tematiski šis nav no vieglākajiem darbiem, tomēr tas lasījās ārkārtīgi viegli. Vakariņas, kuru laikā tika apspriestas daudzas un dažādas tēmas, smagiem soļiem tuvojoties kulminācijai, ļauj mums iepazīt katru no varoņiem – gan personīgi, gan ģimenes paradumos, audzināšanā un uzskatos. Kas tad ir atgadījies, ka nepieciešams vakariņot smalkā restorānā un kāpēc vispār tādas privātas sarunas nenorisinās mājās? Negribas nospoilot pašu būtiskāko, bet tas ir kas tāds, kam risinājumu katrs rastu citādāku. No vienas puses tas ir nelaimes gadījums, no otras puses to var uzskatīt arī par noziegumu. Lai nu kā, jārīkojas gudri, citādi bērnu dzīves būs sabojātas.

Pauls, viens no brāļiem, kurš stāsta šo stāstu – gan par savu brāli, visām viņa dīvainībām un kaitinošajām raksturīpašībām, par viņa sievu, par sevi un savu ģimeni – tas viss ļauj tik labi iepazīt šo četrotni. No šī stāstījuma rodas sajūta, ka brāļu attiecības ir diezgan vēsas un tas kaut kādā veidā ietekmē arī  bērnus. It kā netieši, bet tomēr. Vēl mani urda jautājums – vai bērnībā pieredzētas lietas/situācijas paliek noglabātas zemapziņā un tās pašas situācijas pieaugot tiek neapzināti atkārtotas? Konkrēti runājot par šo darbu, man tāda sajūta ir. Ja Paula dēls bērnībā nebūtu piedzīvojis dažus strīdīgus gadījumus (reakcijās, es domāju), vai viņš būtu izaudzis citādāks? Nē, viņš ir labs puika, bet nelāgā situācijā gan iekūlies.

Protams, tas ir šausmīgi, mēs visi esam mācīti domāt, kas tas ir šausmīgi, taču pasaule bez nelaimēm un vardarbības – vienalga, vai tā ir dabas vai cilvēku izraisīta – būtu pilnīgi nepanesama. /160.lpp./

Darbā tiek skarta arī tēma, kas šobrīd ir diezgan aktuāla. Mums ir ļauts domāt brīvi, plaši utt. Realitātē, kad šīs domas, tiek izklāstītas, tās var būt nepieņemamas un tāpēc nepareizas. Man prieks par tēvu, kurš ļāva dēlam radoši izpausties, bet pārsteidza direktors, kurš nerīkojās pareizi. Es par ”kastītes” domāšanu. Mēs visi gribam, lai bērni būtu radoši savā domāšanā un neļautos vienai pareizajai domai. Nu ok, par darbā aprakstīto situāciju vēl varētu padiskutēt, bet es runāju par būtību.

Šajā darbā jautājumu nudien ir daudz. Ne tikai, cik ļoti vecākiem būtu jāupurējas bērnu dēļ, vai vecāku mīlestībai ir robežas, bet arī kā atrast pareizos risinājumus, kas vispār ir pareizs (ja nekas nav balts un melns) un kā tajā visā nepazaudēt patieso morāles jēdzienu (kas ir diezgan elastīgs…).

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

By elzastory Posted in nieki

Blogam 6!

Sveiciens pirmajā šī gada ierakstā! 🙂IMG_2345_I

Tā nu kaut kā ir sanācis, bet pagājušajā gadā esmu rakstījusi mazāk. Gada pēdējais mēnesis bija diezgan saspringts, paspēju arī divreiz saslimt, līdz ar to nesanāca padomāt par blogu, tā dzimšanas dienu (kas apritēja 18.decembrī) un ko man ar šo visu darīt nākotnē. Nē, nē, plinti krūmos nemetīšu, bet man prasās pēc dzīvības blogā laikā, kamēr es lasu un/vai atsauksme tikai top. Reiz, pirmsākumos, šis nebija tikai grāmatu blogs. Esmu nolēmusi atgriezties pie apmēram tā paša, tikai citādākā formā.

Pagājušajā gadā (vai vēl iepriekš) man bija tāds nerakstīts kino projekts pašai priekš sevis. Savās rokās dabūju divas grāmatas par latviešu kino un tā es sapratu, cik maz es patiesībā esmu redzējusi. Tā nu biju nolēmusi visas grāmatā ietvertās noskatīties. Izgāzos pati savā priekšā. Dažas noskatījos, šo to piezīmjveidīgi piefiksēju un tas bija arī viss. Tagad esmu nobriedusi pie šī projekta atgriezties, tikai lielākai motivācijai šajā gadā blogā reizi mēnesī būs rakstiņš par vienu, divām noskatītām filmām. Sākšu ar tām pašām latviešu filmām un tad jau redzēs kas un kā.

Divus gadus blogā bija īpaša mūzikas mēneša izlase. Būšu godīga – man apnika, paliku slinka katru mēnesi kaut ko meklēt un pats galvenais – es nesapratu, vai kāds kaut ko arī klausās un vai tas vispār šķiet interesanti. Vēl īsti nezinu, ko tieši darīšu šajā jautājumā, bet domāju, ka būs līdzīgi kā ar kino – mazs rakstiņš par dziesmu, grupu, albumu, nezinu. Es vēl padomāšu.

Man gribas blogu padarīt radošāku un lai tas dzīvo arī tad, kad esmu aizņemta ar ārpus interneta lietām. Un tā kā man ļoti patīk skaitlis ”7”, tad šim gadam blogā jābūt skaistam 🙂

Lai skaisti!

By elzastory Posted in nieki

Dokumentiņus, lūdzu.

Tai pārdevējai paveicās. Ak, kā viņai paveicās!

Pienāk ilgi gaidītā draudzenes sālsmaize. Sagadījās, ka piedāvāto dzērienu vidū nebija alus. Tā nu kopā ar draudzenes vīru gājām uz vietējo veikaliņu tam pakaļ. Izvēlamies, iestājamies rindā, viss jauki. Pienāk mana kārta. Klusums. Pārdevēja uz mani skatās, bet neko nedara.
Skatos pretī un jautāju: “Kas?”
– Dokumentiņus, – šī nočukst.
Saku, ka nav. Nosaucu vecumu un saku, ka sen nenēsāju.
– Uz pierītes nav rakstīts. Cepure galvā.
Nu, bļin, man vairs nebija, ko teikt. Draudzenes vīrs saka, ka viņš nopirkšot, bet arī viņam pajautā papīrus. Labi. Sašutusi, bet ok, krāmēju nopirkto somā.

Vakars ir jautrs, spēlējam spēli, rit karstas diskusijas par daudz ko un kaut kādā pauzē ar vienu no draugiem pētam, kas tad šo alu (Brālis) ražo. Un – opā – vienai pudelei ir beidzies termiņš. Kāds šodien datums? Nu jau 7.12., bet uz pudeles bija rakstīts, ka derīgs līdz 28.11.

Pārdevējai paveicās, ka vakars beidzās pēc veikala slēgšanas, citādi es būtu gājusi ar to pusdzerto pudeli, nolikusi to uz letes un teikusi: “Jā, uz manas pierītes nav rakstīts vecums, bet uz pudeles derīguma termiņš gan.” Un, ka viņai ir paveicies, ka man nebija paņemts čeks.

Parāva uz kašķi. Dokumentu prasīšana ir normāla, bet nevajag jau mani šitā apvainot! Intonācija nudien bija riebīga.

Nu, kāpēc viņai paveicās?

Mūzika: Korpiklaani – Beer, Beer

By elzastory Posted in nieki

Puspieci.
Uztrūkusies no miega, nespēju vairs aizmigt.
Pusseši.
Pilna galva ar domām.
Atmiņas, sajūtas.
Pirkstgalu simfonijas un smiekli.
Man bija auksti, bet nav neviena, kas varētu sasildīt.
Miegs.
Kur tu esi?

By elzastory Posted in nieki

30.marts

Neskatoties uz to, ka laiks aiz loga rādās pavisam bēdīgs, šodiena ir bijusi laba. Darbā sapulce-gandrīz komēdija un vēlāk kāds man nepazīstams vīrietis veikalā izsaka komplimentu par manu izskatu. Jau gandrīz biju pieradusi, ka labi vārdi tiek veltīti tikai manai satetovētajai rokai (es vienalga parasti samulstu), bet man pašai… njā. Glaimi, glaimi.

Šobrīd es pārlasu Joņeva Jelgava ’94. Ir tik pat labs, kā lasot pirmo reizi. Šis darbs tik ļoti piestāv lietum 🙂 Pilnai dienai vēl tikai pietrūkst laba filma un kāda saturīga saruna. 🙂

Mūzika: Scorpions – Rock You Like A Hurricane

Veiksmīgu darba nedēļu!

By elzastory Posted in nieki

#1

Šis izrādās esam patiešām interesanti 🙂 Paldies, Norelle, ka ietvītoji. Pēc viņu aprēķiniem manas piedzimšanas dienas dziesma numur viens ir bijusi Def Leppard – Love Bites. Maza rokbalāde.

Gadi

Tikko uzzināju, ka manam blogam aprit trīs gadi. Pilnīgi neticas, ka ir pagājis jau tik daudz laika no tā brīža, kad izdomāju veidot blogu. Fotogrāfijām. Iznāca citādāk, bet arī labi. Lai kā negribas to atzīt, tomēr grāmatas ir pakāpušās vienu solīti priekšā fotointeresei.

Turpinot brīnīties pašai par sevi (ka visa šitā štelle man vēl nav apnikusi), ceru, ka būs vēl daudz gadu priekšā līdz apnikumam 🙂

Mūzika: Saints of Valory – Long Time Coming

By elzastory Posted in nieki

Pārsteigums

IMG_5317Tā kā šogad man iet secen olu krāsošanas prieki, šodien man bija patīkams pārsteigums. Paldies tev, ka iekrāsoji man šo darba dienu (lasītāja pati sapratīs)! Tas tiešām bija superīgs pārsteigums 🙂

By elzastory Posted in nieki

Kāds maks ir tev?

Cilvēki ir dīvaini. Šajā gadījumā pareizāk būtu runāt par viņu dīvainajiem paradumiem. Fakts, ka ”jaunā” nauda ātri piepilda maku, nav nekas jauns. Taču man līdz šim ir nācies redzēt interesantas vietas, kur cilvēki glabā naudu. Pietiekoši spilgti, lai paliktu atmiņā:

  1. Šķiet, ka pirmā, ko redzēju bija burciņa. Pilna ar sīkajām monētām.
  2. Omīte, kura savas kapeikas glabā sērkociņkastītē.
  3. Visģeniālākais ir bijis meistaru skrūvju kaste. Tā vietā, lai tur glabātu dažāda lieluma skrūves, tiek glabātas monētas. Feini 😀

Mūzika: Cradle of Filth – At the Gates of Midian

By elzastory Posted in nieki