Novembris man bija latviešu mēnesis. Un viena no izlasītajām grāmatām bija Gunta Tālera stāstu krājums Nemierīgās dvēseles. Šie patiešām bija veļu laika stāsti. Vai es dabūju zosādu lasot? Nē. Bet ļoti omulīgi arī nebija. Zinu, ka ar šo atsauksmi esmu mazliet aizkavējusies, bet kamēr vēl priekšā tumšie vakari, šie stāsti liks sajust elpu pakausī un kāda roku uz pleca.
Mūsu folklora ir bagāta. Un ja prot no tā izvilkt visādas lietas, rezultātā sanāk aizraujoši darbi. Visi šajā stāstu krājumā sastopamie mītiskie tēli ir folkloras cienīgi. Jāatzīst, ka daži stāsti man lika atcerēties Kokina vilkačus, lai gan saistība ir nulle. Laikam tā stāstu noskaņa kaut kā atsauca atmiņā vilkačus. Bet nu pie stāstiem!
Šī ir mana vienīgā lasītā autora grāmata, bet ja esmu pareizi nopratusi, tad pirmā stāsta “Nemierīgās dvēseles” galvenie varoņi sastopami atsevišķā grāmatā. Šajā viņi strādā gandrīz parastā detektīvaģentūrā. Pēc kāda lūguma joka pēc aizbrauc uz Ziemeļkurzemi, jo neizklausās īsti pēc darba, bet jāpārbauda ir. Šis stāsts lasījās ļoti raiti (tāpat kā visi pārējie stāsti). Zināmas nojausmas man par stāsta virzību bija, bet neteikšu, ka nesajutos neomulīgi. Jāsaka, ka šajā stāstā sapinas zināmi stāsta elementi ar to mistiku, kuru pazīstam no klejojošiem mutvārdiem un citām līdzīga tipa grāmatām. No šī stāsta sev apstiprināju, ka purvs smuks ir tikai dienasgaismā. Uzreiz jāpiebilst, ka vāka zīmējums ir pirmajam stāstam un arī visi turpmākie zīmējumi ir ļoti skaisti, ar tumšu noskaņu un vedina stāsta dzīlēs.
Gribu izcelt vēl pāris stāstus. Man ļoti patika arī nākamais stāsts “Atgadījums ar veco baronu”. Notikumi risinās Kurzemes hercogistē kādā Piltenes apgabala muižā. Lasot šo stāstu, man šķita, ka es lasu kāda pierakstītu reālu notikumu. Veids, kādā šis stāsts ir sarakstīts, ļāva dzīvi iztēloties vietu, cilvēkus, rituālus, uzvēdīja arī dažas smaržas un šķietamas šausmas. Protams, bija sajūta, ka tas kaut ko atgādina, bet. Stāstam ir mazliet viduslaiku sajūta, līdz ar to domāšana, runāšana un ticība ir tā laika. Tas arī dod to sajūtu, ka šis ir pazīstami. Kas interesanti – parasti stāstos par to laiku, viss mistiskais beigās ir loģiski izskaidrojams, bet šeit īsta izskaidrojuma nav (paranormālas lietas nav izskaidrojumas). No stāstiem vēl interesants šķita “Vārti”. Tad, kad es šo lasīju, gara acīm redzēju filmu vai dažu sēriju seriālu. Viss sākas ļoti ikdienišķi. Pa dienu talka, vakarā šausmu stāsts. Bet ko darīt, ja sirdī iezogas alkatība un sāk nodarboties ar melno arheoloģiju kapenēs? Ļoti atmosfērīgs, tumšs stāsts, kurā pat man šķita, ka gaismu vajag vairāk kā ierasts.
Autoram ir patīkami raita valoda, nenodarbojas ar liekvārdību. Stāstos ierāva tēlu dzīvīgums, radītās noskaņas un nesamākslotie dialogi. Es šos stāstus nevarētu saukt par oriģināliem, bet autors pēcvārdā īsumā izklāsta, kur smelta stāstu iedvesma. Izrādas, ka daļa ir nedaudz autobiogrāfiski. Ja ir vēlme nedaudz padrebināties vai tieši otrādi – uznāk smiekli (pretreakcijas un tā), tad šajā darbā var ielūkoties 🙂
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC
thestoryofelza 