Kinopiezīmes #2

Pie bagātās kundzes (1969)
Režisors: Leonīds Leimanis

1367686813_u-bogatoy-gospozhi.2Jā, es nebiju redzējusi arī šo filmu… Man patika, bet nav tā īsti ko piebilst. Lasot savā kino grāmatā par šīs filmas tapšanu, man paliek iespaids, ka režisors ir bijis sarežģīta rakstura cilvēks. Viņam tika piedāvāti daudzi filmu scenāriji un idejas, bet visas izbrāķējis. Tā nu kā īsto sajutis šo. Andrejs Upīts un viņa daudzās noveles (Pie bagātās kundzes, Numurs kaklā, Ziedi smiltīs un Frīdis). Tā kā es nezinu nevienu no šiem, es nezināju arī filmas sižetu.
Man ļoti patīk filmas darbības laiks – 20.gs. 30-tie gadi, Rīga, vēlēšanu tuvums, lielais bezdarbs un parastais strādnieks tam visam pa vidu. Nemācēšu izskaidrot kāpēc, bet skatījos un domāju, cik netipiska latviešu filma. Vai nu tas bija atmosfēras dēļ vai kā cita dēļ. Varbūt netipisks man likās Līgas Liepiņas kā Emmas Kārkls atveidojums – tikko iznākusi no cietuma, brīva, bezrūpīga, bet tai pat laikā ilgojas pēc stabilas dzīves. Un Kalnkājas kundzi (Zigrīda Stungure) es jau sen būtu pasūtījusi. Šito kaprīzuma kalngalu!!!

Advertisements

Kinopiezīmes #1

Vilkatis Toms (1983)
Režisors: Ēriks Lācis

147960-vilkatis-toms-0-230-0-345-cropPirmo reizi par Jāņa Mauliņa darbu Pēdas es uzzināju vienā no vislabākajiem afterpārtijiem Zvaigznes pagrabiņā – Grauba to pieminēja un es to prātā piefiksēju. Vēlāk meklējot kas un kā, uzgāju, ka šis darbs ir ekranizēts. Kamēr medīju lasāmo darbu, noskatījos filmu.
Skatījos un domāju – interesanti, ka Rīgas Kinostudija ir uzņēmusies filmēt tik grūtas lietas: latviešu māņticība 17.gs., īsti vilki, dziļa ziema… Izrādās, ka šo varētu saukt pat par leģendas iedzīvināšanu, jo Mauliņš ideju romānam radis no savas vecmāmiņas stāstiem (dzimusi 1851.gadā), kura izstāstījusi leģendu par zemnieku Tomu, kurš slēpies mežā, izlicies par vilkati un tā biedējis kungus.
Skumji, ka manis atrastajā lapā filmai bija tik graujoši slikta kvalitāte un latviešu filma bija jāskatās krievu valodā. Tas sagandēja kopējo noskaņu, bet šausmu elementus vienalga varēja just. Neskatoties uz to visu, kopumā man stāsts patika. Nebija tradicionālo gaudu par sliktajām saimnieks-kalps attiecībām, grūto likteni un bla bla bla, bet skaista (lai arī piespiedu kārtā) cīņa pret kungiem, izmantojot viltu. G. Cilinskis šai filmā ir tik lielisks, ka es sākumā viņu pat vispār neatpazinu un krietns laiks pagāja arī Mades lomas tēlotajas atpazīšanā (O. Dreģe).
Šī nav vienīgā filma, kurā var redzēt varas sadalījumu, bet šajā tas ir spilgi – dzimtbūšana un paverdzinātais zemnieks, varas sajūta un vācu baroni un muižnieki. Šādās attiecībās vienmēr notiek sadursmes un parasti ar vārdiem, spaidu darbiem vai no zemnieku puses, ar durkļiem. Šis ir oriģināls piegājiens, jo Toms ar līdzbiedriem stājas pretī ar viltu un, galu galā, liek arī baroniem noticēt, ka Vidzemē mīt vilkači. Interesanti, ka filmai bija sadomāti divi fināli. Es nezinu, kā būtu bijis labāk, bet šim variantam ir ļoti reālistisks piesitiens.

Kurši

kursiJa tev ir pusstunda laika un nudien nav ko darīt… noskaties! Esmu mazā sajūsmā. Kurši ir filma par senajiem kuršiem – par viņu dzīvesveidu, iekarojumiem un tradīcijām. Es esmu lepna, ka mums ir tādas saknes. Tiesa, mazliet skumīgi paliek brīdī, kad apzinos, ka zudušās drosmes dēļ mēs varam palikt bez nekā… Labi, ne par to. Filma ir diezgan kvalitatīva, tikai priekš manis krietni par īsu. Man patika, ka nebija vienkārši sauss izklāsts, bet liecības+kaligrāfiskie teksti+iebrukumu un kauju rekonstrukcijas. Filmu var noskatīties šeit.

P.S. Par grāmatām – mums ir Pura tetraloģija, Lejiņa triloģija, bet vai mums ir arī kāds pamatīgs darbs par kuršu vikingiem (kaut kāda maza, plāna grāmatiņa man ir, bet tāds nopietns darbs)?

By elzastory Posted in LV TV

Leģendārie albumi

classic albumsKas gan būtu dzīve bez mūzikas? Kaut kas neiedomājams. Pat šobrīd iedvesmai skan W.A.S.P. Man patīk ik pa laikam kaut ko palasīt vai paskatīties saistībā ar mūziku. Šobrīd esmu ”iesēdusies” uz LTV7 piektdienu vakaros 21:15 raidīto raidījumu Classic albums.

Ir ieplānots, ka būs 13 sērijas, no kurām vairāk kā puse jau būs izskanējusi (raidījumu sāka rādīt 9.janvārī). Ir bijis par The Doors un viņu albumu The Doors (1967), Queens ar viņu A Night at the Opera (1975), Pink Floyd un viņu fantastiskais albums The Dark Side of the Moon (1973), Elvis Presley ar tāda paša nosaukuma albumu (1956), Metallica ar The Black Album (1991) un vēl daži mākslinieki. Ceru, ka būs arī tāda kā otrā sezona, jo sēriju ir daudz (pilnu sarakstu skatīties šeit).

Tātad, par ko īsti ir šis raidījums? Tas ir dokomentāls raidījums par popa, roka un metāla albumiem, kuri grupu ir padarījuši par pasaulē zināmiem māksliniekiem vai tie ir mainījuši mūzikas industriju (kā, piemēram, Preslija un Nirvanas albumi) un palikuši mūzikas vēsturē. Raidījumu veido Isis Productions un izplata Eagle Rock Entertainment. Tas ir pārraidīts dažādos kanālos, piemēram, BBC, VH1 un VH1 Classic. Paša raidījuma struktūra ir pavisam vienkārša – grupas dalībnieki, menedžeris, studijas darbinieki un citi ar albuma ierakstīšanu saistīti cilvēki dalās ar savām atmiņām par konkrētā albuma ierakstīšanas gaitu, iedvesmām, tehnoloģijas iespējām… Ir interesanti uzzināt, piemēram, ka Peter Gabriel ir bijis ieslēgts šķūnī, jo pārāk lēni rakstīja dziesmu tekstus, bet viņš dusmās ir izlauzis durvis… Vārdu sakot, tiek piedāvāts padziļināts ieskats pasaulslavenu mūziķu darbu tapšanas vēsturē.

Šis ir patiešām fantastisks projekts. Pirmais, stundu garais raidījums tika pārraidīts 1989. gadā, kur galvenie varoņi bija Dire Straits ar Brothers in Arms, bet pagaidām pēdējā sērija ir uzņemta 2012.gadā (visam šim garajam projektam pa vidu ir bijušas visādas likstas un nebūšanas, bet prieks, ka kaut kas tomēr vēl tiek darīts). Man šis raidījums patīk ar to, ka tiek izanalizēta katra dziesma, katra oriģinālā skaņa ar paraugdemonstrējumiem un retiem videomateriāliem. Protams, ne visas grupas mani interesē, bet vienalga noskatos (laikam neredzēju tikai par Lū Rīdu).

Ja ir interese, droši vien šis ir sameklējams youtube dzīlēs un pēdējais raidījums ir skatāms iekš ltv mājaslapas (šopiektdien (6.marts) par Bobu Mārleju).

Home (2009)

Filma, kuras noskatīšanos atliku un atliku, līdz pašai apnika. Saņēmos un noskatījos. Skarbi.

В наше время интерес к природе предполагает интерес к человеку и его воздействию на планету.

Negribu izplūst garumgaros tekstos, tomēr dažus vārdus gribu teikt. Sākot skatītos šo filmu, šķita, ka tā būs par mūsu planētu, par dabas skaistumu utt. Jo tieši tādi ir filmas sākuma kadri. Dažas ainas bija tik burvīgas, ka neticējās, ka tās tiešām ir īstas. Nu gluži kā gleznas! Un tomēr… filma nav par dabu. Tā ir par mums. Par mums, cilvēkiem, un mūsu attieksmi pret dabu. Cik gauži pāri mēs tai nodarām ar savu rūpniecību un visu pārējo. Mēs tiecamies būt tik attīstīti, ka nepadomājam par apkārtni. Šobrīd gan ir jau parādījušās ”zaļās” domas un idejas, bet domāju, ka ir mazliet par vēlu. Piemēram, kādu jūs iedomājaties Antarktīdu? Es noteikti to neiedomājos esam tik tumšu, drūmu un vienmuļu. Ķīna – tik attīstīta, bet valsts grimst smogā un izskatās tā, it kā tur pastāvīgi būtu migla. Vēl viens piemērs: pilsēta klintīs (neatceros gan valsti, bet tas šoreiz nav svarīgi), kura pastāvēja gadsimtus, nu tagad ir pilnībā tukša. Spoku pilsēta, jo visi ļaudis ir devušies prom. Pludmales, kuras reiz bija tik utopiskas savā vientulībā, nu ir ļaužu pilnas un zaudējušas savu sākotnējo šarmu. Tā varētu turpināt. Ekoloģiskās katastrofas.

Paldies režisoram Yann Arthus-Bertrand – tiešām oriģināls veids, kā parādīt industrializācijas sekas: filma ir uzņemta filmējot no helikoptera. Absolūti visa filma ( 50+ valstis, bet ja pareizi saprotu, iekļautas ir 36) ir no putnu lidojuma, kas lieliski parāda kopainu. Filmēšana aizņēma 18 mēnešus un tā nebija viegla – Indijā daļa safilmētā materiāla tika konfiscēta, Ķīnā un Saūda Arābijā bija aizliegts vispār filmēt, bet Argentīnā gāja vēl trakāk – režisors ar saviem palīgiem nedēļu pavadīja cietumā.

Filmu skatījos krievu valodā, tāpēc arī citāts tāpat. Ja interesē, tad noskatīties var šeit (vēl viens pluss režisoram – šī nav festivālu lente, bet brīvi pieejama internetā un DVD formātā visā pasaulē, jo režisors saka, ka ”tā ir jāmēra nevis dolāros vai eiro, bet gan cilvēkos, kuri šo filmu noskatīsies un aizdomāsies”).

By elzastory Posted in kino

Dzintara pusē

dzintara puseNu jau izskaņai tuvojas LTV1 demonstrētais raidījums Dzintara puse (katru svētdienu pulks. 17:30). Šis raidījums ir viens no projektiem, kas tapis Rīga 2014 ietvaros. Viennozīmīgi, dzintars ir viens no svarīgajām lietām Baltijā jau no aizvēstures laikiem, taču cik daudz mēs par to zinām? Kāda ir tās izcelšanās vēsture un kādi ir bijuši dzintara ceļi? Pats galvenais – kāda ir tā loma mūsdienās?

Raidījuma vadītāji ir Gustavs Terzens un Marta Selecka. Viņi savu lietu pieprot, jo raidījums ir gan izzinošs, gan savā ziņā arī atraktīvs un novatorisks. Šajā raidījumā man patīk tas, ka nav tikai kaut kādi mazie dzintara gabaliņi muzejā vai vietējo tirdziņā sestdienā, bet patiešām ir mēģināts saprast kur un kā īsti dzintars ir cēlies un kāda ir tā vērtība mūsdienās. Ja mēs dzintaru visbiežāk atrodam izskalotu jūras krastā, tad Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā to iegūst rūpnieciski rokot zemi (un savā ziņa tas ir zaudējis savu vērtību, jo ir tikai akmens, ar kuru var daudz nopelnīt), bet kaut kur Eiropas vidienē, vairāk uz dienvidiem (valsti vairs neatceros) to iegūst kalnu virsotnēs. Tā kā dzintars sākotnēji ir bijusi maiņas prece, tad notika arī kultūras apmaiņa. Šo kultūras maiņu arī var redzēt šajā raidījumā. Ir parādīts gan pēdējais krustnesis, kas palicis no ordeņu laikiem, gan vietējie vīndari, dzintara apstrādātāji un mākslinieki. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka šo mazos, zeltainos akmentiņus tā varētu tīkot ķīnieši un arābi – ķīnieši nosaka dzintara cenu pasaulē un tīko pēc lielākiem un monolītākiem gabaliem, taču arābiem dzintara lūgšanu krelles ir prestiža lieta…

Nobeigumā gribas citēt kādu rakstu, kurā Terzens ir izteicies: ”Šis ir dzintara ceļa pats sākums, taču nevajadzētu par to domāt kā par vienu konkrētu ceļu no punkta A līdz punktam B. Dzintara ceļi Eiropā un Āzijā aptver ļoti lielu teritoriju, un tas pastāv pāri impērijām un valdībām. Ir grūti fokusēties uz vienu konkrētu dzintara apmaiņas elementu, ir jāskatās konteksti. Būtiskākais ir tas, ko šis mazais gabaliņš, krellīte Eiropas kultūrā „apmaisa”.

P.S. Ja ir interese noskatīties visas līdzšinējās epizodes, tad to ir iespējams izdarīt šeit un šeit.

Zīmogs sarkanā vaskā

Šādi – Zīmogs sarkanā vaskā – saucas Jāņa Lejiņa triloģija. Es ļoti gribēju izlasīt šo darbu, taču to izķēra tik fiksi, ka neesmu pat vāciņus redzējusi (arī bibliotēkā neesmu redzējusi :D). Mierināju sevi ar domu, ka noskatīšos filmu, kura palēnām top. Nupat ir publiskots filmas treileris un… njā. Es tās noskatīšos (tā būs daudzsēriju filma), bet es centīšos dabūt arī grāmatas, jo tas, kas ir redzams treilerī, izskatās mazliet amatieriski. Jaunajiem aktieriem ir jācenšas neizklausīties tik stīviem un samākslotiem. Jācer, ka šeit tomēr nebija salikti pagaidām labākie kadri, citādi… tā mazliet skumji paliek.

 

The World’s End (2013)

Vēl reizi pārliecinājos, ka es turpināšu skatīties filmas, kurās tēlo Saimons Pegss (Simon Pegg). Viņa tēlotās komēdijas ir tādas gaumīgas, arī šī – The World’s end. Tajā nav nekādu dziļo domu, bet ir sakarīgs humoriņš. Es parasti šādas komēdijas neskatos, bet… sanāca ļoti jauka vakara atslodze.

By elzastory Posted in kino

Lielā lasīšana

ll_logoPierādi, ka esi lasītājs un atklāj savas mīļākās grāmatas!

Līdz 2.martam apmeklē mājaslapu lielalasisana.lv vai arī aizpildi anketu (atrodama visās lielākajās grāmatnīcās) un nobalso par savu iecienītāko latviski sarakstīto/tulkoto daiļliteratūru (līdz piecām grāmatām). Ir grāmatas, par kurām nedrīkst balsot – ”dokumentālus darbus, folkloru, reliģiska rakstura tekstus (piemēram, Bībeli vai Korānu), speciālo profesionālo vai zinātnisko literatūru, enciklopēdijas, mācību grāmatas,  rokasgrāmatas, pavārgrāmatas, mākslas albumus un psiholoģijas grāmatas”.

Ja pieejam no otras puses, man šķiet, ka šo absolūti lielisko projektu var ”sabojāt” šī brīža topa grāmatas (Brauna Inferno, Džeimsas Greja nokrāsas utt), bet tas ir tikai mans subjektīvais spriedums (kādam varbūt tieši šie darbi ir teju vai mainījuši dzīvi). Kāpēc izklausās tik aizspriedumaini? Nu, man šķiet, ka topā jāiekļauj tās grāmatas, kas katram cilvēkam līdzi devušas kādu pievienoto vērtību.

Lai lasās un pildās anketas! 🙂

P.S. Projekta mērķis – noskaidrot lasītāko grāmatu latviešu valodā. Tiks izveidots – top 100 => top21 => top5 => iemīļotākais darbs.

Sems ceļo

LTV7-Post_007Šis ir LTV7 raidījums, kuru piefiksēju nejauši ciemojoties pie omes. To vada trīs jauni cilvēki – Valters Frīdenbergs, Nauris Brikmanis un Mikus Tillers. Viss it kā ir jauki un skaisti, bet man varbūt ne pārāk pie sirds iet raidījuma vadītāji. Brīžiem normāli, brīžiem nē. 😀

Katrā raidījumā (kopā tie ir pieci; cik saprotu, pēdējais tiks rādīts 23.sept.) tiek parādītas četras vietas. Programmā rakstīts, ka to rāda pirmdienu vakaros 23:00 ar atkārtojumiem piektdienās, bet es skatos šeit. Interesantais raidījuma aspekts ir tas, ka gida lomā ir kāds no vietējiem jauniešiem. Ja tiek rādīta, piemēram, Salaspils, tad Salaspils jaunietis rāda vietas, kas viņam ir svarīgas. Šādi var apskatīt arī vietas, kuras mēs paši varbūt arī neatrastu vai neliktos apskates vērtas. Vēl pozitīvi šķiet tas, ka ”gidi” ir gatavojušies – tiek stāstīta vietu vēsture, leģendas un nostāsti.

Šī raidījuma mērķauditorija, protams, ir jaunieši. Domāju, ka raidījuma būtība ir skaidra – nav jāapceļo puse pasaules, ja var apceļot Latviju. Caur šo raidījumu redzēju vietas, kuras reiz es gribētu apskatīt arī pati dabā. Bet ja man jāizvēlas viens no diviem ceļojumu raidījumiem, tad es palieku uzticīga TE! (starpcitu, šo ceturdien jau 3.sezonas otrais raidījums!)

By elzastory Posted in LV TV