Grāmatstatistika 2020

Cik savāds gads! Gan lasīšanas, gan citādā ziņā. Apskatot, ko tad gada garumā esmu sadarījusi grāmatniecībā, jāsaka, ka esmu pārsteigta. Šogad esmu sevī atklājusi šādas tādas papildintereses, tāpēc lasīšana nav bijusi topā (virsroku ņēma arī fakts, ka mani lielākoties apkārtējie saista tikai ar grāmatām un no tā es esmu nogurusi :D). Tāpat visu gadu esmu cīnījusies ar izdegšanu un sevis motivēšanu – šīs lietas arī ir traucējušas pilnvērtīgi pieslieties lasīšanai. Un tad vēl tā pandēmija… Lai nu kā, gada nogalē esmu krietni daudz lasījusi. Piemēram, ja otrajā pusgadā es mēnesī izlasīju apmēram 3 grāmatas, tad decembrī vien man ir 7 un viena no tām ir gandrīz 900lpp biezs ķieģelis! Un tātad – kopsummā esmu pieveikusi 51 grāmatu.

Izrādās, šis ir piektais gads, kad rakstu šādu kopsavilkumu. Viss nemainīgi. Vispirms lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10:

  • H. Morisa. Aušvicas tetovētājs – gada pirmā grāmata un sākt jau uzreiz ar nekrietnību pret cilvēci! Šis tomēr bija pārsteidzošs stāsts par cilvēka izturību, ticību un cerību.
  • S. Stanišičs. Kā zaldāts labo gramafonu – viens varen jokaini, bet fantastiski uzrakstīts darbs par karu un sevis rekonstruēšanu. Cik viegli un kādām metaforām to var aprakstīt. Tā, ka pēc tam pašam gribas īsumā izlasīt vēstures gaitu par Balkānu kariem.
  • M. Levina. Vecpilsētas stāsti jeb pavisam patiesa Vecrīgas vēsture – šis ir viens burvīgs paņēmiens, kā stāstīt vēstures faktus par ēkām! Jā, vairāk bērniem, tomēr gana iespaidīgas ir arī gleznas.
  • A. Akmentiņš. Skolotāji – šo darbu gribēju izlasīt, jo mana ome arī bija skolotāja un man prieks, ka pāris stundas viņa ir pasniegusi arī man (nemaz nerunājot par palīdzību vienā otrā mājasdarbā). Kad ome bija izlasījusi šo darbu, viņa teica: “Tā arī bija”. Esot atcerējusies savus gadus.
  • I. Žolude. 1904 – šī mazā, plānā grāmatiņa bija mans pārsteigums! Kā tādā dažu lapu darbā var ietvert tik daudz emociju, izteiksmes līdzekļu un tā izvērst stāstu… Ārkārtīgi patika valoda un tas, ka visas emocijas tika aprakstītas muzikāli. Ļoti izteiksmīgs darbs par Emīlu Dārziņu.
  • A. Bariko. The Game. Spēle – jau piecsimto reiz atkārtošos, bet… Bariko ir ģeniāls. Mani IT joma nesaista, tomēr viņš ir tik saistoši izstāstījis par digitālās pasaules sākumiem un attīstību! Un izstāstījis tā, ka es pat visu sapratu.
  • K. Sabaļauskaite. Pētera imperatore, I – šī viennozīmīgi ir gada spēcīgākā grāmata! Šis nav stāsts par vēsturi vai vēstures personāžiem. Tas ir personības stāsts lielā, svešā vietā. Tas ir stāsts par uzskatu, paradumu, politikas sadursmi. Tas ir stāsts par par identitāti. Ļoooti gaidu turpinājumu!
  • E. Maknīla. Leļļu darbnīca – šo es nebiju plānojusi lasīt, tomēr izrādījās, ka šis ir gana gaumīgs trilleris. Jā, nedaudz paredzams, tomēr uzrakstīts tā, ka saprast var visu pušu rīcības motīvus – gan vajāto, gan vajātāju. 19.gadsimts, Lielā izstāde, sieviete-gleznotāja, vēlme tikt ievērotam, novērtētam, mīlestība, iedomāta mīlestība, pakļaušanās liktenim, griba no tā izrauties, sabiedrības uzskati
  • A. Čajkovskis. Kara suņi – jā! Šis nu ir tas autors, kurš mani ir uzvedis uz fantastikas takas. Pat negribas īsti izplūst sīkākās detaļās, bet izturieties pret visiem labi.
  • S. Rūnija. Normāli cilvēki – gada pēdējā grāmata. Drusciņ mani sapauzēja, jo… Es nesaprotu. Kā var būt tik toksiskas attiecības? Kā var domāt, ka vardarbība ir ok? Kā…? Ak, man bija tik žēl galveno varoņu. Viss tas viņu jūtu bezdibenis un prāta samežģījumi, komunikācijas greizums utt… Kurā brīdī viss sagriezās grīstē?

Gada atklājums (autors):

  • Mākslas pamati” sērija par mākslas pamatiem un virzieniem – patīkami svaiga, lakoniska sērija, kurā gūt atziņas un jaunu informāciju par mākslas attīstību. Meklētājā vienkārši rakstiet “mākslas pamati” un jums parādīsies visu līdz šim iznākušo darbu atsauksmes.
  • H. Morisa. Cilkas ceļojums – pārsteidza autores pieeja liecību un vēsturisko avotu izmantošanā, kā arī spēja vienādos/līdzīgos tematos rakstīt sevi nekopējot.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • L. Mūrniece. Gandrīz dienasgrāmata – es nezinu, ko es biju gaidījusi, bet biju gaidījusi kaut ko… dziļāku. Es saprotu vēlmi to visu savai atmiņai pierakstīt, tomēr es nesaskatīju dzirksti.
  • M. Vikings. Mazā hygge grāmata – šo paņēmu palasīšanai cerībā noķert harmoniju sevī, kaut kādu īpašo knifu. Nesanāca.

Šogad es pieveicu – zināmā mērā varoņdarbs – divus ķieģeļus: Ž. Kabrē Es atzīstos un K. Foleta Zemes pīlārus. Šo uzskatu par varoņdarbu, jo es jau kādu laiciņu mūku no grāmatām, kurās vairāk par 500-600 lpp. Tur patiešām var fiziski sagurt. Tā kā šis gads bija citādāks daudzās jomās, tad ķēros vien klāt! Kabrē patika, lai arī uz beigām jau šķita, ka tur visa kā par daudz. Savukārt Foleta darbs aizgāja kā pa diedziņu – kā sāku, tā beidzu. Aizraujoši parādīta viduslaiku dzīve un iedzīve, karš par varu un troni, savstarpējās attiecības, naids un mīla utt. Priecēja, ka nebija ļoti daudz varoņu, jo tad gan es būtu sapinķerējusies.

Gaišu, priekpilnu un saprātīgu jauno gadu!

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – simboli mākslā

Tais tālajos maģistra mācību laikos man bija kurss “Māksla kā vēstures avots jaunajos laikos”. Neticami aizraujošs. Patiešām! Lai nokārtotu kursu, bija jāizvēlas glezna no šī laika posma un jāizanalizē tā, vadoties pēc simboliem un vēl dažiem kritērijiem. Nebija nemaz tik viegli! Nu lūk, tas, ko es gribu pateikt – simboli mākslā ir ārkārtīgi svarīgi! Skatot kādu gleznu, varētu šķist – cik piemīlīgs gleznojums!, bet iedziļinoties laikmeta kontekstos un simbolos, visticamāk pavērtos gluži cita aina… Diemžēl, es vairs neatceros pie kuras no šīs sērijas gramatām es rakstīju par tiem simboliem, bet te nu tagad tā ir – vesela grāmata veltīta tikai simboliem. Jāpiebilst, ka šis ir tikai mazs gabaliņš no plašās simbolisma pasaules. Metjū Vilsons savā Simboli mākslā sniedz ieskatu.

Viens ir nenoliedzami skaidrs – lai izprastu mākslu, tajā ir jāorientējas. Ne tikai atpazīstot mākslinieku vai gleznas nosaukumu, bet arī izmantotās metodes, tai skaitā – simbolus. Autors mums piedāvā piecdesmit izplatītākos simbolus dažādu tautu mākslā. Tie visi ir sagrupēti – debesis un zeme, augi, putni, dzīvnieki, ķermeņi, priekšmeti. Tieši šis simbolu sagrupējums rāda, cik tie ir daudzveidīgi un cik svarīgi ir apzināties laiku un kontekstu, jo 1) simbolu nozīme nereti laika gaitā varēja izmainīties un 2) simbolu nozīme dažādās pasaules vietās vienā laikā varēja atšķirties. Tieši tāpēc šī ir diezgan smalka padarīšana.

Tāpat kā iepriekšējās šīs sērijas grāmatas, šī ir lielisks papildinājums – viegls valodā, daudz attēlu un savilktas kopsakarības. Man bija nedaudz mazuma piegaršas, bet zinot, ka simbolu skaidrojumiem ir veltītas enciklopēdijas un vesels krāvums citu skaidrojošu grāmatu… Šī tiešām pilda funkciju – paši populārākie motīvi, saprotams skaidrojums un daudz vizuālu piemēru, tādējādi piemērota ne tikai mākslas pazinējiem, bet arī vienkāršiem interesentiem.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze.

Pētera imperatore

Kristinas Sabaļauskaites duoloģija Pētera imperatore (2019) pilnīgi noteikti bija mana šī gada gaidītākā grāmata. Un tad jūs variet iedomāties to vilšanos? Gara darba diena, sapņo par lasīšanu. Tiec līdz mājām un skaudri apjaut, ka iepriekšējā dienā taču darbu pabeidzi…

No Martas Skovroņskas līdz Katrīnai I. Karš, kurš mīda Martu kājām, līdz viņu ierauga kāds no krievu feldmaršaliem. Tad viņu par mīļāko paņem Aleksandrs – Krievijas caram ļoti pietuvināta persona. Viss, kas Martai jādara – jācenšas neapnikt, lai nebūtu kritiena lejup…

Sabaļauskaite atkal to ir izdarījusi – uzrakstījusi velnišķīgi spēcīgu darbu. Imperatores dzīvē ir palikušas 24 stundas. Pirmā daļa ir pirmajām 12 stundām. Tas ir vienkārši apbrīnojami, cik precīzi, smalki un nevainojami ir izstāstīta Katrīnas dzīve. It kā lasām vēsturisku romānu, tomēr šis ir vairāk kā vēsture. Tajā iepludinātas arī mūsdienās aktuālas tēmas. Veids, kādā darbs ir sarakstīts, varētu atgādināt Silva Rerum, bet tur nav īsti nekā kopīga. Tas man viņā patīk – rakstītais valodiski pielīdzinās laikam, par kuru viņa raksta.

Šis viscaur ir Katrīnas stāsts, kas man šķiet neparasti, jo lielākoties par šiem laikiem runā vīri. Kā tas būs – viņai kā sievietei izturēt Pēteri I, galmu, politiskos notikumus, visādas intrigas; kā pielāgoties, lai pret viņu izturētos ar cieņu? Apbrīnojami, kā Katrīna pieķērās savam caram. Man viņš atstāja diezgan vulgāru iespaidu. Un vēl alkoholiķis. Kaut kas tajās viņu attiecībās bija… toksisks. Viens bez otra nevarēja, bet atsevišķi arī ne. Lielāka daļa zina, ka viņa ir izbijusi kalpone-veļasmazgātāja, lai gan viņa cēlusies no bajāru dzimtas. Kas ir viņas spēks – dzimtās vietas saknes (lai gan tur palikušas tikai drupas), ciešanas? Bija sajūta, ka viņu nomocīja arī identitātes jautājums. Mūsdienās viņas izcelsme ir strīdīgs jautājums un nav precīzi zināma, tomēr autore ir skrupolozi pētījusi arī šo jautājumu. Tas viņā ir apbrīnojami – visu iespējamo avotu izpētīšana, salikšana pa vietiņām! Tā kā Katrīnai ir bijis daudz bērnu, autore pat esot taisījusi viņas menstruāciju tabulu, lai precīzāk varētu aprakstīt, kā viņa – sieviete šais brīžos ir jutusies (šo es dzirdēju kādā no intervijām). Tā nu visi personāži ir aprakstīti līdz katram sīkumam un šāda pieeja sniedz tik plašu informāciju par laikmetu.

Caur Katrīnu mēs iepazīstam krievu kultūras pirmsākumus un viņu mentalitāti. Tā ir visīstākā Austrumu un Rietumu kultūras sadursme! Krievija grib kā Eiropā. Galmos ievieš franču modi, cenšas iedzīvināt citas rietumu tradīcijas, bet… nesanāk. Katrīna tik spilgti stāsta par šo kulturālo sadursmi – virskārtā izskatās pēc Eiropas, bet apakšā īstens krievs. Mazie ciemati pat necenšas mācīties un pielāgoties, lai gan Pēteris I ļoti cenšas un ieviesis daudzus ukazus. Tik daudzus, ka uzspiež tos arī sīkumos, piemēram, kādas bikses tev būs nēsāt vai izsludina bārdas aizliegumu.

Ko tur vairs piebilst? Šo noteikti vajag lasīt un apdomāt, jo kā jau minēju, šis nav tikai vēsturisks romāns. Tajā ir tik daudz mūsdienās aktuālu tēmu. Ļoti gaidu turpinājumu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Es atzīstos

Nu jau pagājis laiciņš, sensācijas rimušas. Vienu brīdi arī es ārkārtīgi vēlējos iegūt savā īpašumā Žaumes Kabrē biezo “ķieģeli” Es atzīstos, bet kaut kādu apstākļu sakritības dēļ šo plānu piepildīt nesanāca. Un tad nāca draudzens teikums: “Man ir, vai vēlies izlasīt?”. O, jā! Šīs 800 lpp lasīju ilgi, ar vairākām nelielām pauzēm. Tik pamatīgs darbs!

Adriā Ardevuls aug ģimenē, kur māte vēlas redzēt savu bērnu kā vijolnieku, bet tēvs grib, lai dēls iet viņa pēdās – prot valodas, tieslietas un vēl veselu kaudzi amatu. Vai to vēlas arī Adriā? Viņam neviens neprasa. Tā nu viņš aug, cenšas spuroties pretī un visu savu dzīvi stāsta “viņai”.

Jāsaka, ka šis bija jaudīgs, bet nogurdinošs romāns. Anotācijā teikts, ka šis romāns ir gara mīlestības vēstule, bet man kaut kā negribas piekrist. Jā, viņš to visu stāsta savai īstajai un vienīgajai, tomēr man šķiet, ka šis viņam bija arī veids, kā sakārtot savu haotisko dzīvi, salikt vēlmes un prioritātes pa plauktiņiem. Ja visu tavu dzīvi līdz pat studentu vecumam regulē vecāki, nav viegli saprast, ko pats patiešām vēlies. Valodas viņš patiešām prata daudz, kāre uz relikvijām pārmantojās, vijolspēle palīdzēja īsināt laiku, tomēr patiešām sevi, manuprāt, viņš neatrada.

Šai romānā bija kaut kas, ar ko es līdz šim darbos nebiju saskārusies. Šeit ir ļoti daudz sižetu vienlaicīgi, bet no tā nav jābaidās. Man tas atgādināja kaut ko no sērijas – skaties filmu, kurā divi varoņi sarunājas, viens sāk stāstīt par lasītu manuskriptu un tad uzburas tā aina, ko varonis stāsta. T.i., ja es jums stāstītu, kā man gāja veikalā, tad tas nebūtu kā atstāstījums, bet reāli jauna sižeta līnija, kura norisinās veikalā. Lūk, tas bija diezgan ģeniāli, bet uz beigām es noguru, jo man gribējās lasīt par pašu Adriā. Tur, stāstam pa vidu, ir ieslēpts mazs knifiņš, kāpēc, piemēram, stāstījumā saputrojas divi laiki, bet to es nestāstīšu, jo ir gana interesanti pašiem to atšifrēt.

Ja nu man trīs vārdos jāveic rezumēšana, tad kopsummā man patika, bet uz beigām piekusu no daudzajiem paralēlajiem sižetiem. Plus gan ir tāds, ka tie visi ir saistīti un sniedz daudz atbilžu galvenajā sižeta līnijā. Izlasīt pilnīgi noteikti ir vērts.

The Game. Spēle

Šo ierakstu sākšu uzreiz ar atzīšanos – izlasīju Zvaigznes mājaslapā anotāciju un nodomāju, cik Alesandro Bariko savā jaunajā darbā The Game. Spēle (2018) ir ģeniāls. Savilcis paralēles starp toreiz un tagad, starp cilvēku zirgā un cilvēku pie datora un uzrakstījis romānu! Kad es atvēru grāmatas vākus, sapratu, ka esmu viegli pārpratusi un tās visas ir muļķības 😀

Darbs ir par tehnoloģisko revolūciju un sekām, ko tā nes. Šī brīža reālā digitālā pasaule ir tālu no tām iecerēm un idejām, par kurām domāja un runāja revolūcijas aizsācēji. Cilvēks-zobens-zirgs tiek nomainīts pret cilvēks-taustiņi-ekrāns. Tā ir veselas paaudzes revolūcija, kas nojauc jebkādas robežas un pagaidām izskatās, ka The Game bērni turpinās iet vēl tālāk, vēl aiz robežām iekšā bezgalībā.

Šo visu es negaidīju. Iedomātā romāna vietā es dabūju filosofiskas pārdomas/esejas tipa pētījumus par digitālās pasaules uzbūvi. Nekad nebūtu domājusi, ka arī šādu tēmu var lasīt ar aizrautību (galīgi neesmu tehnoloģiju cilvēks). Nav tā, ka tagad varu brīvi spriest par šo tēmu, bet kaut ko tas manā galvā ir sakārtojis.

Ārkārtīgi patika grāmatas uzbūvētā struktūra, mugurkaula meklēšana un tā sadalīšana pa skriemeļiem. Viens skriemelis tam, otrs – šim un tā palēnām saaužas arī kopaina. Saprašanas procesus atvieglo arī tas, ka pirms runāt un komentēt šī laikmeta periodus, attīstības lēcieni tiek izstāstīti pa gadiem. Tas ļauj labāk saprast ķēdīti, piemēram, vinils -> cd -> mp3 -> Spotify. Un šādas ķēdītes ir izklāstītas arī meklēšanas programmām, tīklošanai, sociālajiem tīkliem, tirdzniecībai utt. Par katru šo periodu pēc tam ir komentāri/filozofiski pārspriedumi. Lai izstāstītu kaut ko, talkā tiek ņemti vairāki piemēri, ar kuru palīdzību pat es sapratu šo sarežģīto tematu. Un tās kartes! Brīnišķīgas! Tiešām labi, vizuāli uzskatāmi ”kalni” pa tēmām. Patiesībā ir grūti aptvert, kā tik ļoti īsā laika sprīdī cilvēce ir veikusi tādu lēcinu līdz pat mākslīgajam intelektam. Tik gudram, ka pat paši gudrākie ļaudis nespēj to pārspēt.

Izrādās, ka man Bariko patīk arī šāds, jo viņš izmanto vienkāršu valodu un vairākkārt darbā stāsta, ka arī viņš šo tēmu ir pētījis un mēģinājis sakārtot savā galvā pa plauktiņiem, kamēr šis darbs tapa. Neticami, bet es kaut kādā mērā šo darbu patiešām izbaudīju. Ja to visu stāsta supervienkārši, tad arī digitālās pasaules aizkulises var būt aizraujošas!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC