Kā es kleitu šuvu

Šūšana sievietēm velkas nopakaļ jau no seniem laikiem un arī man tā nav sveša. Esmu ar to nodarbojusies jau no mazotnes – sākumā niekojoties, tad pārveidojot šādas tādas drēbes, esmu arī mazliet šajā jomā pastrādājusi. Bet! Es protu sašūt tikai piegrieztus audumus, t.i., es varu sašūt, es varu safīčot kas un kā jāšuj, lai sanāktu vēlamais, bet es neprotu piegriezt.

Kad es mācījos vidusskolā, manai mammai bija šujmašīna. Tur tad arī tapa tās sašūtās dāvanas (pārsvarā maisiņi ar aplikācijām), pārveidoti krekli, viena kleita un no platām biksēm topiņš 😀 Man ar to pietika. Pagājušajā rudenī es pilnīgi neticamā kārtā tiku pie savas šujmašīnas (pat pie divām!) un visu ziemu domāju par šūšanu dziļākā plāksnē. Sašuvu aizkarus, dīvāniņam otro ”ādu”, matracim pārklāju… bet tas nebija tas. Es gribēju konstruēt! Uzzīmēt piegrieztni pavisam vienkāršai kleitai. Domāju, jāiet kursos. Tikai konstruēšanas pēc? Nē. Ieminējos par to omei un viņa man no savām grāmatu bagātībām uzdāvināja grāmatu par šūšanu. Nu prieki varēja sākties 🙂

Iegādājos audumu, vatmani, garu lineālu, samērīju visus nepieciešamos mērus un sāku. Tas bija jautri. Nometusies uz grīdas ceļos, skaļi bubinot, vilku visas nepieciešamās līnijas un pierakstīju mistiskos burtus K, R, V, G, I. Kad ar to visu biju galā (gan ar pamatlaukumu, gan pamatpiegrieztni), sākās vēl interesantāka daļa – balstoties uz pamatu, izveidot vēlamo kleitas fasonu. Man uzreiz bija skaidrs, ka kaut kas nebūs lāgā ar gurnu un kakla izgriezumiem…

Liekot visu uz auduma, uzreiz piekoriģēju gurnus, jo nebija vēlmes pēc piegulošas kleitas. Kaklu atstāju. Kad biju sašuvusi visas iešuves, salikusi kopā kleitas daļas, priekšu un aizmuguri, kakls bija tik smieklīgi mazs, ka kleita nebija piemērāma. Šķita, ka derēs, bet reāli nevarēju to pārbaudīt 😀 Tā nu piekoriģēju kakla izgriezumu, visu sašuvu kopā un sapratu vienu – man tā kleita nepatīk un es to nevilkšu. IMAG0461[1]

Tā beidzās mans mēģinājums. Izmetu.

To visu es mēģināju martā. Pienāca jūnijs, tās beigas un mans prāts mani nelika mierā. Sak: “Nu tu tak vari uzšūt to kleitu!”. Šoreiz nospriedu, ka neko nedarīšu pēc piegrieztnes. Šūšu uz čuju! Domāts darīts. Uzskicēju ideju, atradu saules griezuma formulu un darbojos. Vēl tikai jāapgriež pēdējās vīļu spuras (kuras tomēr varbūt tiks sašūtas normālā vīlē) un, priekšpusei jāatrod trīs smukas podziņas. Vai man patīk rezultāts? Pat ļoti 🙂

Mūzika: Green Jelly – Three Little Pigs

Advertisements

Mūsu spožās dienas

9789934068867_169Iespējams, pati es šo darbu nebūtu izvēlējusies lasīt. Es to pamanīju, tomēr vēlme lasīt Dženiferas Nivenas (Jennifer Niven) Mūsu spožās dienas (2015) man neradās. Beigu beigās es to izlasīju pēc ieteikuma. Nolēmu riskēt, cerot, ka darbs nebūs pārāk naivs utt. Trāpīji! 🙂

Teodors Finčs un Violeta Mārkija ir vienaudži, kuri sastopas uz skolas zvanu torņa dzegas. Paradoksāli sanāk, bet viņi viens otru pierunā no tās nokāpt. Ja Violeta pēcāk nebūtu uzsmaidījusi Finčam, šī stāsta nebūtu.

Parasti un lielākoties es nelasu romānus, kas paredzēti jauniešiem. Labi, tie nav tādi, kādus rakstīja manā jaunībā, tomēr mani tie vienalga nesaista. Varbūt man jāsāk pārdomāt, jo šis romāns man patika. Es, protams, nespēju pateikt, cik šis romāns sižetiski ir līdzīgs citiem jauniešu romāniem, tomēr šajā darbā mani ļoti uzrunāja valoda. Paldies autorei par skaisto un saistošo rakstības stilu! Dažbrīd mani šādas tādas lietas romānā kaitināja (Violetas rakstīšana, Finča tēlainums, kaut kādas frāzes un darbības).

Šādas literatūras bagāža man ir ļoti, ļoti maza, tomēr, tajā nemēdza būt tik daudz skumju un vienlaikus skaistu mirkļu. Lasot Violetas sirdssāpes un cenšoties saprast Finča citādību, mani nepameta sajūta, ka autore zina, par ko raksta. Izrādās, šis ir personisks stāsts, jo viņa pati tam visam ir gājusi cauri. Jā, šis ir romāns par meiteni, kura ir zaudējusi māsu un par puisi, kurš grūtas bērnības dēļ kļuvis depresīvs un ar pašnāvnieciskām domām. Tās ir tik traki smagi tēmas, ka es pat nezinu, kā to izstāstīt. Nespēju nedomāt par to, kā Finčs neapzinoties sauca pēc palīdzības. Vai  viņš tika sadzirdēts?

Man ir prieks, ka jauniešiem sāk rakstīt šādas grāmatas, ne tikai skolas romānus. Iespējams, kādam šāda literatūra palīdzēs, kāds par to mazliet aizdomāsies un vēl kāds nospriedīs, ka tā ir tikai grāmata. Lai nu kā, man ir prieks par ieteikumu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Eleanorai Olifantai viss kārtībā

4JdjXXbEeTJI_400x600_2mRPEZPfJa uz grāmatas vāka ir sērkociņu māja, bet nosaukums stāsta, ka viss ir kārtībā, ir skaidrs, ka kārtībā nav nekas. Pēc anotācijas šķita salīdzinoši ”viegla” grāmata, tapēc nolēmu, ka Geilas Hanimenas (Gail Honeyman) grāmata Eleanorai Olifantai viss kārtībā (2017) man noteikti jāizlasa. Zināju, ka tu nekas nebūs rožaini, bet nebiju domājusi, ka būs tik smagi.

Anotācija īsumā no grāmatas vāka: sociālās iemaņas nav viņas stiprā puse un viņa vienmēr saka to, ko domā. Viņas dzīve ir viena liela rutīna, bet viņa nevēlas neko mainīt – nedz ģērbšanās stilu, ne lenču, neko. Kad Eleanora piespiedu kārtā iepazīstas ar kolēģi Reimondu, viss lēni un nemanot mainās. Nē, viņi nekļūst par pāri.

Eleanora liekas draudzīga, atvērta un nepieciešamības gadījumā komunikabla būtne. Tomēr, jo vairāk iepazīst, jo vairāk atklājas, ka viņa patiesībā ir klusa, noslēgta būtne, kura labprātāk dzīvo četrās sienās ar degvīna pudeli piektdienu vakaros un nemaz nevēlas zināt, kas notiek pasaulē. Viņas saskarsme ar pasauli lielākoties notiek tikai darbā. Un kad pie apvāršņa parādās viņas kolēģis Reimonds, var sākties atklāsmes pilnie brīži.

Grāmata ir tematiski pasmaga un visi tie dēmoni un velniņi, ko viņai nākas vilkt no sevis ārā, ir apsveicami. Vispār man ir ļoti grūti iedomāties, kā ir dzīvot tādu dzīvi, kāda bija Eleanorai. Ir skaidrs, ka kaut kādā brīdī viss ir nogājis greizi, bet tieši kad un kas notika? Ir sajūta, ka viņa zina, tikai nevēlas to atklāt skaļi. Un kad viņas dzīvē ierodas Reimonds un Semijs, viņa saprot, kā patiesībā ir dzīvojusi. Vai arī to viņa saprot nedaudz ātrāk, iemīloties rokzvaigznē? Prieks, ka autore šo visu ir izstāstījusi tik patīkami vieglā valodā.

Patiesībā, es šo darbu izlasīju jau pirms kāda mēneša, tikai nekādi nespēju saņemties to ietērp kaut dažos vārdos. Man tiešām bija žēl, ka grāmata beidzās, jo es tik ļoti biju paspējusi iegrimt Eleanoras dzīvē un man tik ļoti gribējās, lai ar viņu viss ir labi! Viņai tik ļoti paveicās ar pēkšņi iegūtiem draugiem. Tie bija tieši tādi cilvēki, kādus arī es uzskatu par saviem tuvākajiem. Tādi, kas pajautās, kā man klājas un palīdzēs grūtā mirklī. Šis ir fantastisks darbs par pārmaiņām, tumsas nomākšanu sevī un celšanos pretī gaismai. Zinu, ka tikko sarakstīju banāliem vārdiem, bet tieši par to ir šis darbs.

Šis noteikti ieguls manā plauktā uz palikšanu. Iesaku!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Pilsētas cilvēkiem

Jan GehlNu jau krietnu laiku aiz loga valda patīkams laiks un tādos brīžos ir grēks sēdēt istabā. Vislabāk ir doties pie dabas, bet ne vienmēr tas sanāk. Mani parasti tad velk kaut kur pasēdēt – parkā, kafejnīcā, bārā vai vienkārši garā pastaigā ar kājām vai velosipēdu. Pilsētas kalpo mums vai mēs kalpojam pilsētām? Tādus jautājumus uzdod Jans Gēls (Jan Gehl, 1936) savā pētījumā Pilsētas cilvēkiem (2010).

Es neesmu arhitektūras speciālists un neko daudz nesaprotu, tomēr kopš studiju laikiem mani šī tēma interesē (paldies pasniedzējiem un jaukajiem semināriem!). Ne velti savu galadarbu veltīju arhitektūras mantojuma saglabāšanas jautājumiem. Un ne velti reizēm eju ar degunu debesīs un gandrīz ieskrienu stabā, jo man tak jāpaskatās uz to jūgendu vai citu interesantu būvi. Tāpēc man ir prieks, ka Gēls uzsver, ka laba un veselīga pilsēta ir tā, kurā var ērti pārvietoties gan ar kājām, gan ar velosipēdu. Un to var panākt tikai rosinot ikdienā pēc iespējas mazāk izmantot auto.

..dzīvas pilsētas, drošību, ilgtspējību un veselību – var būtiski sekmēt, palielinot rūpes par gājējiem, riteņbraucējiem un pilsētas dzīvi kopumā. /18.lpp./

Ir svarīgi, lai pilsētā varētu brīvi pārvietoties kājām – pilsēta ir domāta cilvēkiem nevis automašīnām. Gēls izsaka atziņu – jo vairāk ceļus būvē, jo vairāk rodas auto. Un tā patiešām ir. Es nezinu vai tas tā tiešām strādā visās vietās, bet tas izklausās loģiski. Viņš piemin vietas, kur pēc katastrofām ceļu neatjauno un nekas – visi turpina dzīvot jaunā kvalitātē 🙂 (es domāju, ka tieši tāpat daudzi pielāgotu savus iepirkšanās paradumus, ja svētdienās veikali būtu slēgti).

9789984236902_144

Nekad nebiju spējusi saprast, kā tiek noteiktas biļešu cenas, bet nu es zinu, kā tās rēķina! Kādā sakarā es par to runāju? Izrādās, ka tas ir ļoti saistīts ar spēju uztvert un sajust. Tās ir lietas, par kuram jādomā pilsētvides plānotājiem un arhitektiem. Nebiju iedomājusies, ka plānojot kādu būvi, tiek ņemts vērā attālums, kādu cilvēks spēj uztvert – no 100-35m. Tas spēj izskaidrot faktu, kāpēc braucot apskatīt kādu pilsētu, mani krietni vairāk šarmē vecpilsētas – viss ir tuvs, uztverams un saistīts ar maņām. Lielas, vienveidīgas būves man atstāj garlaikotu iespaidu. Nonākot Purvciemā, Pļavniekos vai Ķengaragā, es jūtos nonākusi nedzīvā pilsētvidē. Drīkst oponēt, bet es tur nejūtos labi.

Ja vēlamies veicināt gājēju un velosatiksmi un realizēt sapni par dzīvām, drošām, ilgtspējīgām un veselīgām pilsētām, ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas par cilvēciskajiem mērogiem. /67.lpp./

Grāmatā ir vēl daudz skaistu atziņu, kuras palēnām iepazīstu. Tā ir tik informatīvi bagāta un labi ilustrēta, ka nav iespējams to visu aptvert pāris vakaros. Iespējams, Gēla valoda liekas sausa, bet nevajadzētu aizmirst, ka tas ir pētījums un viņa zināšanu apkopojums. Ņemot vērā šo faktu, viņš raksta ļoti saistošā, vieglā valodā, kas neatbaidīs nevienu – ne ar pilsētvidi saistītos, ne vienkāršos arhitektūras interesentus kā mani. Saistībā ar šo grāmatu, pats autors bija ieradies Rīgā un man ir ļoti žēl, ka es uz šo pasākumu netiku. Lai nu kā, grāmatā apkopota 50 gadu pieredze un man vēl būs daudzi vakari, lai izstudētu visu pilnībā!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Lasāmgabali XXXV

Hmm, pēdējās īsās piezīmes ir tapušas februārī. Laiks labot!

haossRāmais haoss ir mans pirmais Sandro Veronēzi romāns un man tas izlasījās ļoti, ļoti raiti. Valoda viegla, atvērta, taču sižets ir pasmags – kā tikt pāri sievas nāvei, kā palīdzēt meitai un kā vispār izpaužas sēras. Dažbrīd es lasīju un domāju, kā gan viņš spēj tik viegli dzīvot tālāk. Visu to laiku pēc bērēm, ko viņš vadīja savā jaunajā dzīvesveidā, paudās savādas skumjas. It kā runas par kompānijas nākotni, it kā runas par viņu pašu, bet varbūt tā patiesībā bija šķīstīšanās? Caur visiem tiem cilvēkiem, kas nāca pie viņa ciemos un stāstīja savas bēdas. Tā nevēlēšanās pašam sev atklāt kas ir kas un vai ir obligāti palikt tur, kur abi ir.

300x0_coverLaikā, kad Linda Nemiera nebija Nemiera, bet Dreimane, viņa sarakstīja savu debijas darbu Vilcenes stāsts. Tas ir bērniem un jauniešiem domāts fantāzijas darbs, kurš mani uzrunāja ar savu anotāciju. Lasot man patika, ka caur fantāziju var just arī cilvēcīgus aspektus, ka nav tikai tīra fantāzija vien. Valoda viegla, stāsts raits, bet es laikam tiešām esmu izaugusi. Es vairs nespēju palasīt šai auditorijai domātus darbus. Man nepatika mīlas līnijas, uz beigām īsti nepatika galvenās varones raksturs un kaut kādi apraksti asociējās ar citiem stāstiem. Man tas galīgi netraucēja, taču sajūsmu arī neraisīja. Jāatzīst, ka man patika stāsta beigas, tāpēc, ja nu manās rokās nejauši nokļūs turpinājums, es to izlasīšu aiz ziņkāres 🙂

300x0_vagners_978-9934-0-7452-3Žaka de Dekēra Vāgners. Dzīvesstāsts man gribējās izlasīt divu iemeslu dēļ: 1) pašķirstot šķita, ka tas ir biogrāfisks romāns, bet izrādījās, ka nav un 2) nespēju atcerēties, kāpēc Hitleram viņš simpatizēja. Jāsaka, ka Vāgnera dzīve nav bijusi no vieglajām, taču pie daļas problēmu viņš bija vainīgs pats sava rakstura dēļ. Viņu noteikti var dēvēt par pārmaiņu komponistu ne tikai revolucionāro notikumu dēļ, bet arī vēlmē mainīt operas/teātra tradīcijas un iekārtojumu. Biju pārsteigta par divām lietām: 1) par viņa izšķērdību un parazitēšanas mākslu, apvedot ap stūri pat karali Ludvigu II un 2) par viņa radikālajiem uzskatiem – ne velti viņam nācās bēguļot un nelegāli šķērsot robežas…

Mēness hronikas, 2: Skārleta

300x0_skarleta_mazvaksKad es pagājušajā gadā iepazinos ar Merisas Meijeres (Marissa Meyer, 1984) darbu Sindera, es biju stāvā sajūsmā. Mani tik ļoti savaldzināja Pelnrušķītes pasakas modifikācija, ka stāstīju visiem, kuri gribēja (un negribēja) klausīties 😀 Tāpēc mani iepriecina latviskotais turpinājums Skārleta (2013).

Skārleta dzīvo pie savas vecmāmiņas mazā franču pilsētiņā Rjē. Tur pa abām viņas apkopj dārzeņu laukus un… Patiesībā stāsts sākas ar to, ka vecmāmiņa ir pazudusi un Skārleta netic, ka viņa vienkārši ir aizgājusi no mājām. Viņa dodas viņu meklēt un ceļā sastop Vilku. Tai pašā laikā Sindera pēc lielās balles ir nonākusi aiz restēm. Tā kā Mēness karaliste joprojām izsaka draudus Zemei, Sindera dara visu, lai viņai izdotos izlauzties brīvībā.

Tieši tāpat kā oriģinālajā brāļu Grimmu pasakā, arī šeit ir trīs galvenie personāži – Sarkangalvīte, vecmāmmiņa un Vilks ( un epizodiskais mednieks). Jāsaka, ka man patīk Meijeres domugājiens, tomēr šī modifikācija man nešķita tik jaudīga kā Pelnrušķītes versija. Sinderai bija neparasts viss, sākot jau ar viņu pašu. Atšķirībā no pasakas, Skārleta ir apņēmīga un dumpīga jauniete, kura ne par ko neticēs policijas versijai. Un šajā brīdī sākas autores izdomātā pasaka – viņa attīstījusi pati savu versiju par vecmāmiņas pazušanas iemesliem un kā viņa tiek meklēta. Un tajā visā ir iepīti trīs skaisti jautājumi: kas un kur ir vecmāmmiņa, Vilks ir labais vai ļaunais un kas pēc pasakas motīviem šajā fantāzijā ir mednieks?

Nav tā, ka viss grozās ap Skārliju vien. Es viņu uztvēru kā papildinājumu notikumiem no iepriekšējās grāmatas, jo tie šeit turpinās ar pilnu jaudu. Kā jau minēju, Sindera neapmierinās ar cietumnieces statusu un rīkojas. Mēness karaliene par to nav diez ko apmierināta… Jāsaka, ka man ļoti patīk veids, kādā autore atgādina pagātni un kā to savieno ar tagadnes notikumiem. Man ne mirkli neradās sajūta, ka Skārleta vai Sindera būtu piekabinātas klāt otrai, lai būtu. Viss saaužas tik harmoniski, ka citas versijas nerodas. Interesanti, kā šīm abām pievienosies Kresa?

Ja pirmā daļa radīja industriālu noskaņu, tad šajā daļā tā ir transformējusies. Kādu brīdi autore ļauj elpot ciematiņa svaigo gaisu, lai pēkšņi iemestu kosmosā un atpakaļ. Un runājot par kosmosu, Levana neļauj par sevi aizmirst. Skumji, ka arī šajā daļā mēnesieši tik maz piedalās, bet es lieku lielas cerības uz turpinājumu.

Savācot vienkopus visas emocijas, iespaidus utt., man šis darbs patika. Tāds diezgan izteikts YA darbs, kurā es tīri labi būtu iztikusi bez tās pussalkanās līnijas, bet kā ir, tā ir 😀 Nevar jau zināt, ko autore ar to visu darīs tālāk. Un es joprojām apbrīnoju spēju pārveidot pasaku un vienlaicīgi stāstīt savu stāstu. Neesmu nekāda viszine un neesmu tik daudz lasījusi no šī žanra, tomēr man šķiet, ka tieši tāpēc šī tetroloģija šķiet tik ”svaiga”. Fantāzija, bet ar klasisko pasaku motīviem.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Īsumā par fotogrāfiju

9789984236735Nu jau kādu laiciņu grāmatnīcās gozējas Īana Heidna Smita (Ian Haydn Smith) grāmata Īsumā par fotogrāfiju (2018). Ja Henrijs Kerols ir ļāvis ielūkoties fotoaparāta dzīlēs un procesā, kā top fotogrāfija, tad Smits stāsta lietas, par kurām šobrīd nav īsti vajadzības domāt. Vismaz man.

Laikam ir jāsāk ar to, ka grāmata ir iedalīta četrās daļās: žanri, darbi, tēmas un tehnikas. Šīs daļas savā starpā tik skaisti pārklājas, ka galā veidojas skaists koptēls un trīs aktuālas tēmas:

1. Fotogrāfija kā māksla vai atsevišķa nozare.

Visa darba laikā man šis tiešām šķita interesants jautājums. Ja to jautātu man šodienā, es teiktu atsevišķa nozare. Tomēr virzoties cauri attīstības posmiem, kurā fotogrāfijas attiecības ar mākslu svārstījušās no abpusēji izdevīgas savienības līdz neslēptam naidam, fotogrāfija ir spējusi tapt par mākslas darbu vārda tiešā nozīmē. Ne tikai tāpēc, ka “fotogrāfiju izmantoja daudzi mākslinieki kā Delakruā, Kurbē, Manē, Degā un daudzi citi” /31.lpp./, bet arī tāpēc, ka fotogrāfija spēj radīt autentiskumu un tā ir mākslas jēga. Visa šī sakarā man sķita interesants fakts, ka ļoti ilgu laiku krāsu foto “neņēma par pilnu”, jo to neuzskatīja par pietiekoši māksliniecisku un tam nevarēja piedēvēt reālismu. Bet ar laiku tā nostājās blakus melnbaltajam foto. Otrs fakts, kas man ļoti patika – “nāvei fotogrāfijā bijusi tikpat nozīmīga loma kā citos mākslas veidos. 19.gadsimta otrajā pusē ģimenes mirušo fotogrāfijas izmantoja kā alternatīvu gleznotam portretam vai pēcnāves maskai.” /165.lpp./

2. Fotogrāfijas devums politikā, sabiedrībā, pasaules atspoguļojums.

Šī laikam ir tā tēma, kurā informācija ļoti bieži pārklājas, bet tiek parādīta no dažādiem rakursiem, piemēram, ne tikai kāda žanra attīstībā, bet kā tā mainās katrā laikposmā. Piemēram, sākoties 1PK fotogrāfija kļūst par būtisku propagandas ieroci, taču 2PK līdz ar kino tā bija starp nozīmīgākajiem propagandas ieročiem. Starp kariem aktuāls kļūst sociāldokumentālais foto – labprātāk fiksēja cilvēku ikdienu nevis detalizētus un izdomātus portretus. Tajā ietilpa dzīves parādīšana pēc kara, kas notiek ielās, rūpnīcās, bēgļu rindās un daudz kur citur. Tādējādi fotogrāfija fiksēja izmaiņas sabiedrībā un rādīja sekas cilvēkam iejaucoties dabas ainavā. Attīstoties modes un kino industrijai, attīstījās arī šī žanra fotogrāfijas (neaizmirstot reklāmu) un paparaci (daži bija tik uzmācīgi un nevietā, ka nācās ieviest dažus likumus…). Runājot par karu, tad to mājās ienesa fotožurnālistika. Jo vairāk attīstījās kamera (zibspuldze+vieglāk pārnēsājama), jo taustāmāks tas palika – tagad bija iespējams piekļūt kara zonai tik tuvu kā nekad. To, ka fotogrāfija nav tikai propagandas ierocis pierādīja konkrēts Nika Uta kadrs, kurā atspoguļojās elle zemes virsū un tā kļuva par Vjetnamas kara laika pretkara kustības plakātu. Tas noteikti nav vienīgais pierādījums, ka foto ir spējīgs iejaukties politikā un attainoja notikumus, kas nekādi nesakrita ar valdības oficiālo skaidrojumu.

3. Daudz un dažādas tehnikas, kas izraisījušas pārmaiņas foto attīstībā.

Nekur to neesmu minējusi, bet pirmo reizi termins “fotogrāfija” radās 1839.gadā un to ieviesa Džons Heršels, savukārt pirmais mēģinājums to darīt ir radies ap 16.gadsimtu, kad arī sāka izmantot lēcas. 19.gadsimtā jau sākās eksperimenti ar gaismjūtīgumu. Lasot pēdējo nodaļu par tehnikām, es biju ļoti pārsteigta par daudzajiem attīstības posmiem un paņēmieniem fotogrāfijas attīstīšanā. Nebija gan nekāds jaunums, ka liela daļa no paņēmieniem bija kaitīga veselībai. Vienīgais, ko es zināju, ir dagerotipija, taču līdzās šai bija arī citas -tipijas – kalotipija, cianotipija. Viena par otru kaitīgāka… Es līdz šim domāju, ka vienmēr ir pastāvējušas sēpijas un melnbaltie foto un tad tikai krāsas, bet nē. Interesanti, ka gandrīz gadsimta garumā pastāvēja prakse izkrāsot fotogrāfiju zinātniskos nolūkos. Tas laikam ir tas iemesls, kāpēc krāsu foto tik ilgi tika noliegts.

Šī ir patiešām informatīvi bagāta grāmata. Tā atklāj ne tikai visu iepriekš uzskaitīto, bet arī izanalizē 50 būtiskas fotogrāfijas fotovēsturē, tādējādi parādot tās attīstību. Un man patīk grāmatas, ka šķietami sarežģīto saliek pa plauktiņiem. Pievienoju savām pārējām foto grāmatām 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze.

Lakstīgala

300x0_lakstigala_mazvaksNemācēšu pateikt, kāpēc, bet mani uzrunāja Kristīnes Hannas (Kristin Hannah, 1960) darba nosaukums Lakstīgala (2015). Pat nezinu, ko īsti biju gaidījusi no tāda nosaukuma, bet ka tas būs tik labs vēsturiskais romāns, bija liels pārsteigums.

Saīsināta anotācijas versija no grāmatas vāka: 1939.gada Francija. Lai arī visas pazīmes norāda, ka drīzumā būs karš, daudzi cer, ka tomēr tā nebūs. Māsas Izabella un Vianna dzīvo sķirti – viena Luāras ielejā, otra Parīzē. Sākoties karam tēvs Izabellu sūta pie Viannas, drošībā. Tomēr abām raksturi ir tik dažādi, ka sadzīvošana ir grūta, pat kara apstākļos.

It kā kārtējai vēsturiskais romāns, tomēr šis mani apbūra. Vienbrīd prātā nāca E. Dora Mums neredzamā gaisma, bet šos romānus saista tikai darbības vieta. Hanna mums rāda karu, kādu to redz raksturā un domāšanā atšķirīgās māsas. Jā, abas vēlas pārdzīvot šo karu, saglabājot sevī visu cilvēcīgo un alkas pēc brīvības, tomēr kā to sasniegt? Labāk ir būt klusai, nemanāmai pelei vai dumpīgai un ar vēlmi aktīvi darboties kaut vai pagrīdē? Man ļoti patīk veids, kādā autore izstāsta vācu īstenoto zibenskaru, kas tai laikā un vēlāk notiek ar Francijas iedzīvotājiem. Cik dažādas var būt reakcijas uz notikumiem un tikpat dažādas pretošanās formas. Tiem kuriem patīk visam vilkt līdzi ar pirkstu, neburkšķiet pirms laika, daži notikumi ir pakārtoti romāna vajadzībām, t.i., tie notiek ātrāk vai vēlāk.

Mazliet skarbi, bet šis ir laiks, kad bērni zaudē savu bērnību. Viannai bija smagi redzēt kā viņas meita pēkšņi ir kļuvusi pieaugusi. Gribēdama pasargāt no apkārt valdošajām šausmām, viņa nevēlējās stāstīt patiesību par meitas draudzeni. Tomēr nav iespējams palikt bērnībā un neko nesaprast, ja visapkārt valda izmisums, bads, aukstums, uz katra soļa ir propagandas/brīdinājuma plakāti un aicinājumi nodot savu tuvāko. Un viņas mājā dzīvo nacists. Ko vispār nozīmē būt sievietei un bērnam kara laikā? Manuprāt, par to sāk tā pa īstam diskutēt tikai tagad. Pretoties vai sadarboties, izdzīvot vai padoties.

– Vīrieši parasti ir tie, kas runā, – es saku. Tā ir vispatiesākā, visvienkāršākā atbilde uz šo jautājumu. – Sievietes rīkojas. Mēs karojam ēnā. /491.lpp/

Lai vispār sāktu rakstīt šo romānu, autore esot iedvesmojusies no kādas 2PK leģendas par māsām, no kurām viena bija Lakstīgala. Kamēr es nebiju izlasījusi, nekādu papildus info nemeklēju, bet mani patiešām interesēja, vai tāda Lakstīgala ir eksistējusi vai tas ir izdomas auglis? Un ir. Realitātē tā bija gados jauna beļģu sieviete André de Jongh, kura palīdzēja avarējušajiem britu pilotiem pamest okupēto Eiropu, lai atgrieztos Lielbritanijā turpināt savu misiju. Viņas izstrādātais maršruts kļuva pazīstams ar nosaukumu Comet Line.

Jāatzīst, ka ir pāris vietas, kuras man romānā nepatika (piemēram, sākumdaļā plašie apraksti par izskatu un darbības vidi, pāris epizodes nobeiguma daļā), bet es vairāk tvēru to vēstures elpu. Kā jau minēju, tur ir atrodams viss – bēgļi un to piedzīvotās šausmas, bombardēšana, rekvizēšana, okupācijas fakts un tā pieņemšana, garās rindas pārtikas saņemšanai, izsalkums, nāve.

Šis darbs nudien ir aizraujošs. Šausmīgs savā būtībā, bet labi izklāstīsts. Sen nebija bijis tā, ka grāmatas dēļ neeju gulēt. Sākumā likās iespaidīga apjomā, bet izlasījās pāris dienās. Ir vērts!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Es biju tikai sekretāre

9789934072888_100Grāmatu vākiem ir zināma loma tajā vai es to gribēšu lasīt vai ne (tam ir jāspēj uzrunāt). Un ļoti reti gadās, ka tas mani kaut kādā mērā satricina. Tajā fotogrāfijā ir kaut kas magnetizējošs. Un nosaukumā vārds ”tikai” man neliekas kā ”tikai”. Tas izklausās kā attaisnošanās, kā nevēlēšanās atzīt savas kļūdas. Es runāju par Brunhildes Pomselas (Brunhilde Pomsel, 1911 – 2017) Es biju tikai sekretāre (2017). Vai 106 gadus vecā Pomsela mums gribēja pavēstīt ko svarīgu?

Brunhilde Pomsela bija sekretāre Reiha propagandas ministram Jozefam Gebelsam. Grāmatā viņa stāsta savas atmiņas par to, kā ir līdz tam nonākusi, kā vispār varas virsotnēs nonāca nacionālsociālisti un kā tas ietekmēja viņu.

Brunhildes Pomselas stāsts dod mums iespēju ieraudzīt, ko nozīmē ignorēt diktatūras rašanos un vēlāk tajā (iz)dzīvot – gan fiziski, gan garīgi. Tomēr šis stāsts arī skaidri parāda, ko nozīmē noskatīties uz mūsdienu populistu centieniem graut Rietumu parauga demokrātiju. /148.lpp./

Šodien ir viegli kritizēt cilvēkus un apgalvot, ka tādas lietas nemanīt ir neiespējami. Mēs aizmirstam, ka mums ir priekšrocība – mēs zinām vēsturi un kā tas viss beidzās. Varbūt tiešām tolaik daudz kas tika noklusēts, piemēram, ebrejiem jādodas uz citu vietu, lai atbrīvotu vietu Sudetas vāciešiem vai ka koncentrācijas nometne ir tikai pāraudzināšanas iestāde. Es neticu, ka Pomsela bija tik dumja kā nemitīgi uzsver un ka neko nezināja. Viņa atsakās uzņemties daļu vainas. Un tas ir veids, kā viņa to dara. Ir sajūta, ka viņa nav kaut ko izstāstījusi līdz galam, jo, piemēram, īsi pirms nāves viņa atklāja, ka ap 1936.gadu bija gaidībās un bērna tēvs Gotfrīds Kirhbahs bija ebrejs, kurš emigrēja uz Amsterdamu. Kādu laiku viņa brauca pie viņa, līdz viņš teica, ka jāpārtrauc bīstamības dēļ.

Es tiešām nespēju saprast, kā ir iespējams strādāt radio un vēlāk ministrijā un nesaprast, kas notiek. Viņa saka, ka Hitleram nākot pie varam, visam bija “uzlikts vāks” un neviens tiešām neko nezināja. Varbūt, bet es neticu, ka viņa nezināja vairāk par vidusmēra cilvēku. Viņa taču bija sekretāre otrajam cilvēkam valstī! Bet kā pati norāda, esot bijusi dumja un no apziņas izstūmusi nelāgās priekšnojautas. Tātad, nevis nezināja, bet negribēja zināt. Un tas jau ir šaušalīgi, jo kā pati izsakās: “Protams, bija īpaši rajoni, pilni posta un nabadzības, un kaut ko tādu jau arī negribējās redzēt, kaut ko tādu neredzēja, turp gluži vienkārši neskatījās.” /36.lpp./

Un negribējās arī neko daudz zināt, negribējās lieki uzkraut sev vēl smagāku nastu. Pietika jau ar to, ka ikvienam pašam bija jācīnās ar daudzām grūtībām,.. /70.lpp./

Pomsela ir bijusi jauna, vieglprātīga un pārāk egoistiska. Viņa domāja tikai par savu darbu, kā būt priekšzīmīgai darbiniecei un atrasties ”mazliet” elitē viņai patika. Tomēr savādi, ka viņa ne reizi patiesi neaizdomājās par patiesībā notiekošajām lietām. Izdevības bija. Piemēram, tai reizē, kad redzēja Gebelsu uzstājamies Sporta pilī ar runu, kurā parādīja savu īsto seju. Vai kad referents viņai rokās iespieda slepenus failus ar piebildi neskatīties iekšā. Nekādi nespēju aptvert Pomselas aklo uzticēšanos vadībai un pakalpošanu. Manuprāt, tā nebija uzticības parādīšana, tā bija līdzdalība.

Es paliku vienatnē ar mapi un neieskatījos tajā. Un vēl nodomāju: ak Dievs, kā gribētos ieskatīties. Bet es to nedarīšu, viņš paļaujas uz to, ka es to nedarīšu, [..]. Es sev šķitu ļoti cildena. /94.lpp./

Ir vietas, kurās Pomsela savā stāstījumā nonāk pretrunās, piemēram, par ebrejiem. Viņa apgalvoja, ka neko nemanīja un ja kaut ko zināja, nedomāja, ka tas ir kaut kas šausmīgs. Neaptverami, ka viņa ne reizi neiedomājās, kas noticis ar viņas bijušo priekšnieku Dr. Goldbergu, viņas kolēģiem Radiofonā vai viņas draudzeni Evu Lēventāli. Vispār ir grūti iedomāties, kā tādi ļaudis kā Pomsela ir dzīvojuši pēc kara. Vai naktīs nav bijis grūti gulēt? Sirdsapziņa, vainas sajūta? Kāpēc Pomsela pēkšņi 103 gadu vecumā sāka runāt?

Iespējams, arī manī ir mazliet Pomselas. Es par politiku neinteresējos, tomēr, ja kāds no draugu loka grib parunāt par aktualitātēm, es ļauju. Es ļauju un cenšos izprast politikas džungļus. Interesanti, ja Pomsela būtu interesējusies par politiku, vai viņa būtu rīkojusies citādāk? Lai tiktu darbā Propagandas ministrijā, viņa bez vilcināšanās iestājās partijā. Pat nepainteresējusies, ko tā partija vispār dara. Tas ir tāpat kā daudzi neinteresējas par vēlēšanām un partiju programmām. Pirms ejiet, painteresējaties, kam atdodat balsi! Un noteikti, ejiet!

Norij kapsulu un prom ir. Pārējiem ir jāatbild par visu. /118.lpp./

Grāmata ir iedalīta divās daļās. Vispirms Pomselas stāsts un tad politologa Tores D. Hansena analīze. Tās mūsdienu paralēles, kuras viņš velk saistībā ar 1933.gadu ir biedējošas! Par breksitu, Trampu, Poliju…

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Te bija Brita Marija

64851782016.gada decembrī esmu rakstījusi, ka gaidu darbu par Britu Mariju un te nu tas ir! Frēdriks Bakmans (Fredrik Backman, 1981) ar savu darbu Te bija Brita Marija (2014) mani dikti iepriecināja 🙂 Šis nudien ir autors, kuru var ņemt lasīt neuztraucoties par iegrābšanos.

Brita Marija ir īpatnēja sieviete. Viņai nepadodas komunikācija ar cilvēkiem, taču viņai perfekti padodas tīrīt. Viņa nekad nav strādājusi, taču ir nolēmusi sākt. Viņa attopas gandrīz izmirušā ciematiņā, kurā teju visi spēlē fulbolu un Brita Marija šo spēli necieš ne acu galā. Diez kā neizklausās pēc iedvesmojošas jaunas dzīves sākuma…

Ja ir lasīts Omce sūta sveicienus un atvainojas, tad ar Britu Mariju īpaši nav jāiepazīstina. Ja nav, tad nav vērts uztraukties, jo šie darbi nav saistīti. Lielākie fakti, kas jāzina par Britas Marijas pagātni, ieskicējas arī šajā darbā. Piemēram, pēc 40 gadu laulības dzīves izrādās, ka vīrs viņu krāpis. Britai Marijai, kura ir lieliski jutusies rutīnā, tas nāk kā liels trieciens. Viņa pieņem radikālu lēmumu: meklēt darbu, ar uzstājību to atrod un attopas Borgā. Borga ir tik tukšs ciemats, ka gribot negribot Brita Marija ir spiesta atrast patieso sevi.

Šķiet, ka man tik ļoti patīk Bakmans, jo viņš lieliski prot parādīt savus tēlus no dažādām pusēm. Tas ir iemesls, kāpēc visi viņa darbi ir it kā viegli, bet tai pat laikā cilvēcīgi – sarakstīti vieglā valodā, bet tēmas ir pasmagas, bet cilvēcīgi saprotamas. Pēc pirmā acu uzmetiena varētu padomāt, ka Brita Marija (un viņa jāsauc tikai šādi, jo par Britu viņu  drīkst saukt tikai māsa) ir piekasīga ”penča”. Iepazīstot viņu aizvien vairāk un vairāk, saproti, kāpēc viņa vienmēr un visur sāk kaut ko tīrīt (stresa mazināšana), kāpēc viņa apmierinās ar klusā mājas gariņa lomu un kāpēc viņai bail nomirt vienai. Un vēl viņai piemīt viena sasodīti laba īpašība – viņa ir cilvēks bez aizspriedumiem. Tas ir jāmāk.

Vai cilvēks pensijas gados var mainīties, pieņemt radikālas pārmaiņas un vispār sākt jaunu dzīvi? Sīkumos varbūt, bet lielos vilcienos noteikti ne. Vai tas izdosies Britai Marijai? To es neatklāšu. Taču viņa noteikti liek padomāt. Piemēram, izvairīšanās no konfliktiem (savu domu izteikšana) – labi vai slikti? Sēdēt savā vietā un vienkārši eksistēt – pieņemami vai nē? Uzmācīga stūrgalvība, kas robežojas ar uzbāšanos – jā vai nē? Protams, viss atkarīgs no situācijas, taču no Britas Marijas varētu arī kaut ko iemācīties, piemēram, kā atvilknē turami galda piederumi.