Lasāmgabali XXXIII

ulbergaKādu laiku biju ieturējusi pauzi ar Mēs. Latvija, XX gadsimts sēriju, tāpēc man bija īpašs prieks savās rokās dabūt Kristīnes Ulbergas Tur. Neslēpšu, ka pirmais, kas mani uzrunāja bija vāks – es vienkārši dievinu šo putnu sugu 🙂 Es pat tā īsti nezināju par kuru posmu ir šis darbs, bet kad aizvēru pēdējo vāku, man radās nejaušas asociācijas ar Dāvja Sīmaņa režisēto filmu Pelnu sanatorija. Ne tēmas dēļ, bet situācijas, izolētības dēļ. Jā, jā, zinu, ka bļausiet, ka tur nekā kopīga nav, bet… Atgriezīsimies pie paša darba. Tas, ko piedzīvo Pāvels un viss, kas notiek tajā meža būdā, man nekādi nesaistījās ar vēsturi, bet izlasot pēcvārdu un saprotot to laiku un situāciju… Ulberga rāda skaistu veidu, kā bēgt no režīma (vismaz domās) un tas ir tas, ko raksta darba beigās: atliek pašam izvēlēties, kā vēlies dzīvot – iluzorā brīvībā vai sistēmas uzliktā žņaugā. Jā, varbūt priekš astoņdesmitajiem viss šķiet pārāk ezotērisks, bet visos laikos ir bijuši garīga ceļa gājēji un ar to nav jāsaprot reliģija. Ja laikā, kad ir kāds augstāks, kurš diktē, ko tev teikt vai domāt, ir iespējams izolēties un iet savu ceļu, tas ir solis uz personisko brīvību. Tā ir šī darba sāls – spēt atrast sevi un neapmaldīties paša labirintā.

Par spīti tam, ka īsti nelasu spriedzes romānus un detektīvus, reizēm tomēr prasās. Jau kaut kad pavasarī bija vēlme izlasīt Pazudušie-664x1012Karolīnes Ēriksones darbu Pazudušie, bet sanāca kā nu sanāca, tāpēc lasīju tagad. Un tā varbūt pat ir labāk, jo laiks aiz loga nav nekāds mīlulis un darbā valdošā atmosfēra dažbrīd bija baiga. Neesmu lasījusi  G. Flinnas Neatrodamo (balstos uz filmu), bet šis to ļoti atgādināja. Nesaku, ka tas būtu slikti, nebūt ne. Tā spriedze šķita pazīstama 🙂 Protams, man bija kauns par sevi, ka nespēju atšifrēt dažas lietas, bet kopā tās ir saliktas pat ļoti labi. Jāatzīst, ka mani tracināja kādas pēdējās 50lpp un tur notiekošais, bet nu jā, bez tā šajā darbā laikam nevar iztikt. Visas tās ”mātes-meitas” padarīšanas drusciņ nokāva to spriedzi un intrigu, ko autore ir tik skaisti uzbūrusi pašā sākumā. Sala, mistiskiem notikumiem pilns ezers, pamestas vasarnīcas un pazudusi ģimene. Visi psiholoģiskie pagriezieni un pavedieni, ko ritina galvenā varone, reizumis spēja likt saraukt pieri neizpratnē un urdīja lasīt tālāk un tad tās pēdējās lapas… Nu jā, tad es grāmatu vienkārši pabeidzu, jo biju jau gandrīz izlasījusi. Žēl, ka tā.

Advertisements

Sašķeltā jūra, 3: Puse kara

Joe-Abercrombie-detailVienmēr ir prieks pabeigt kādu iesāktu triloģiju un šoreiz šo prieku sagādāja Džo Aberkrombijs, pabeidzot Sašķeltās jūras sāgu ar pēdējo daļu Puse kara (2015). Nopietni, jāpabeidz visas iesāktās triloģijas un tad patiešām jāapņemas vairs nelasīt, ja nav iznākušas visas daļas 😀 Citādi grūti atminēties iepriekšējos notikumus.

Atcerieties, kā beidzās iepriekšējā daļa? Uz kara nots. No malu malām tiek pulcināti ļaudis, lai stātos pretī Augstajam karalim un izcīnītu gadsimta kauju. Bet karalis arī neguļ un pretī tiek sūtīta vesela armāda. Un tam visam pa vidu ir Skara – princese, kura ir zaudējusi visu, kas viņai dārgs. Viņa ir vienīgā, kas karā var iestāties par Trovenlandi un tā kā viņai nekā cita bez vārdiem nav palicis, tad viņai ir iespēja pārbaudīt maģistru izteikumi: ”Tikai pusi kara izcīna ar tēraudu, otru pusi izcīna ar vārdiem”. Ja?

Ko lai saka? Šī bija krietni nežēlīgāka, tumšāka un drūmāka par iepriekšējām daļām un jāsaka, ka arī vislabākā no trim (domas par iepriekšējām var izlasīt šeit un šeit). Par spīti tam, ka šajā daļā nedaudz ir zudusi vikingiskā noskaņa, lasījās krietni spraigāk un es beidzot biju iejutusies Sašķeltās jūras krastos. Nedaudz īpatna, bet vienalga simpātiska man liekas autora pieeja galvenajiem varoņiem, jo katrā daļā, tie ir citi. Ja man bija nedaudz grūti savienot pirmo ar otro daļu, tad šo ar iepriekšējo es spēju itin viegli. Iepriekš iepazītie varoņi ir nobīdījusies nedaudz tuvāk otrajam plānam, jo priekšplānā ir Skara, Zelta ķēniņienes Leitlinas māsīca, kura ir zaudējusi visu. Vai tiešām?

Lasot radās sajūta, ka autors ar katru nākamo daļu pats ir aizvien labāk iedzīvojies stāstā un tāpēc arī varoņi parādās dziļāki. Grūti noticēt, ka sākotnēji Jārvi bija tāds vārgulis un gļēvulis, lai pēdējā daļā būtu tāds viltnieks un nelietis. Arī Skara – no vājas meitenes līdz cienījamai karalienei, pat ja iekšas gribas izgriezt otrādi. Un beigās izrādās, ka varenie nav nemaz tik vareni un vājie – tik vāji kā sākumā rādās. Lai arī pusē mani nedaudz tracināja tie daudzie maģistri, tomēr viņu izteikumos kaut kādu jēgu atrast bija iespējams.

Ja iepriekšējā daļā autors mani pārsteidza ar pasaules paplašināšanu līdz Dievišķajai upei un Dienvidu impērijai, tad šajā daļā patīkami pārsteidza nodaļas par izbijušo pasaules daļu – elfiem un Strokomu. Vienīgi skumji, ka autors tā tikai arī pakārdināja un viss. Man tik ļoti gribējās, lai par elfu valstību būtu plašāk, dziļāk utt. Es saprotu, ka tā būtu baisa novirzīšanās no galvenajiem notikumiem, kara un citiem postu darbiem, bet vienalga.

Par spīti tam, ka pirmā daļa ir nekāda, triloģiju ir vērts pabeigt, jo beigas autors ir uzrāvis godam un beigās sanākusi diezgan laba YA triloģija – vikingiskās noskaņas, tumši noslēpumi, pretīgas intrigas un bezgalīgas nodevības.

P.S. Tie grāmatu vāciņi ir tik glīti!

blogs

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Lasāmgabali XXXII

kolekcionarsDžona Faulza vārds man bija dzirdēts, bet nebija pazīstams. Viņa Kolekcionārs man likās kaut kas izlasīšanas vērts, tāpēc ķēros klāt. Sākumā lasījās nu tā, vidū lasījās tik spraigi, ka nespēju sagaidīt darba dienas beigas un nobeigums – pārsteidza. Frederiks Klegs kolekcionē tauriņus un visvairāk viņam patīk tie, ar defektiem, kuri neiztur dabas atlasi. Vēl viņam patīk kāda meitene, tikai viņš nezina, kā viņu iegūt, līdz rod risinājumu. Laupīšana! Lasīju un nespēju saprast, kā cilvēki kļūst par tādiem psihopātiem. Vislabāk man patika Frederika daļa, jo tajā labāk varēja uztvert kā darbojas viņa smadzenes. Mirandas daļa man nešķita tik dziļa, bet viņa jau gribēja tikai pēc iespējas ātrāk izkļūt ārā…

 

tifanyAr Trūmenu Kapoti es pirmoreizi iepazinos izlasot viņa mazo divstāstu krājumiņu, tāpēc gribējās lasīt arī krājumu Brokastis ”Tifānijā”. Pie tam man šis nosaukums ļoti asociējas ar dziesmu, bet tur jau laikam nav nekādas saistības. Esmu dzirdējusi viedokļus par nepatiku, jo galvenā varone tukša utt. Jā, no mūsdienu skatījuma tā ir, bet atceroties laikus, kuros notiek darbība – viņa vairāk ir naiva, nekā tukša un viņu pamatīgi glābj asprātības. Vispār Kapotem tā labi sanāk atveidot vidi, laiku un varoņus. Līdz šim lasītajos stāstiņos ir vērojama lieliskas autora novērošanas spējas un ja to vēl prot ietērpt labos teikumos… Bez Brokastīm, krājumā ir vēl trīs citi stāsti, bet no tiem vislabāk atmiņā iespiedies Dimantu ģitāra. Tajā ir kaut kas tik cilvēcīgs, tik bezgalīgs, bet šī bezgalība nav visiem aizsniedzama. Noteikti reiz pārlasīšu. Un jāpaskatās uz Odriju, man ir aizdoma, ka filmu kaut kad sen esmu skatījusies.

 

vilibaldsKaut kad aiz nekā darīt revidēju savas grāmatu kastes un atradu tālajā 1998.gadā skolas dāvināto Kārļa Krūmāja Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš. Nodomāju, ka nu jau pietiks marinēt un ķēros pie pirmās grāmatas 😀 Ha, izrādās, ka mums ir viens humorīgs kareivis, kurš dzimis laimes krekliņā un no visām ķezām izkūļas sveikā un vēl pamanās boļševikus par ķīlniekiem saņemt. Cik tur daudz drosmes, veiksmes vai kā cita, lai katrs pats spriež, bet man patika – tāda kā iedvesmas grāmata sliktām dienām. Optimisma pilna un jāķeras klāt otrai daļai 🙂

 

Vēl viens humorīgs un pat absurds darbs ir sērkociņisomu autores Maiju Lasilas darbs Pēc sērkociņiem. No mammas uzzināju, ka kaut kad sen krieviem ir filma pēc šī darba motīviem un to nu es gan gribētu redzēt! Iedomājieties – sieva aizsūta vīru pie tuvākajiem kaimiņiem pēc sērkociņiem un… pazūd! Sākas pilnīgi neiedomājamu notikumu epopeja un nesmieties nav iespējams. Bija pat mirklis autobusā, kad nenovaldījos un skaļi iespurdzos 😀 Man komiskas šķita ne tikai savādās situācijas, bet arī valoda – tāda, kādu es varu iedomāties esam dziļi, dziļi laukos, kur runā aplinkus vien un tad tik raugi vai tavs sarunbiedrs spēs saprast, ko tu viņam patiesībā gribi pateikt.

 

 

 

bulgakovsPilnu aprakstu es nespēšu sniegt, bet nespēju nepieminēt, ka beidzot, beidzot esmu izlasījusi Bulgakova Meistars un Margarita! Ja es būtu krietni ātrāk sapratusi, kas tā ir par grāmatu, es nebūtu tik ilgi stiepusi garumā lasītprieku! Ar Bulgakovu biju iepazinusies iepriekš viņa Teātra romānā, tāpēc valodiski mani viņš nepārsteidza. Bet kas par fantāziju, kas par domu lidojumu! Protams, es visus aspektus un knifus nesapratu, bet tieši tāpēc jau tā būs pārlasīšanas vērta! Un noteikti jāizlasa gan viņa Baltā gvarde, gan Suņa sirds.

Kinga Tas: pirmā daļa

stephenking-1024x697Stīvens Kings man jau labu laiku nav jauns autors, tādēļ katru viņa darbu gaidu ar lielām gaidām. Par Tas ( 1980) izdošanu uzzināju kaut kad pagājušajā gadā un dažbrīd es paspēju arī piemirst, ka gaidu 😀 Lai nu kā, pirmā grāmata izlasīta un sācies jauns gaidīšanas posms – otrā daļa, jo manām bailēm ir nepieciešamas beigas!

1958.gads Derijā ir diezgan bēdīgs – tajā notiek vairākas neizskaidrojamas bērnu slepkavības, tai skaitā, tiek nogalināts mazais Džordžs. Bilam Denbro, Džordža lielajam brālim, ir aizdomas, ka pie vainas būs Tas. Viņš un vēl bariņš bērnu apvienojas, lai visam darītu galu. 1985.gadā neviens no viņiem neatminas šo šausminošo laiku. Un tomēr – Derija viņus atkal sauc! Kas īsti notika 1958.gadā un vai tiešām Tas ir atgriezies?

Cienījamais Stīven King! Ar šo darbu tu man patiešām esi iedvesis šausmiņas! Man pirmo reizi lasot bija neskaitāmas zosādas un vakarā esot vienai baile aiziet uz wc (jo dziļāk segā, jo labāk). Cenšos sevi pārliecināt, ka tas tikai tā klauna, Penīvaiza dēļ (man ļoti nepatīk klauni), bet nē. Kings ir trāpījis precīzi mērķī – bliezis pa mums pašiem tik spēcīgi, ka sākam baidīties paši no sevis.

Ja Kingu citu autoru vidū dēvē par šausmu karali, tad pieņēmums, ka starp viņa paša darbiem par karali varot saukt Tas, ir akceptējams. Šajā darbā ļoti spilgti izpaužas tas, ko B. Simsone rakstījusi savā pētījumā Monstri un metaforas par Kinga vēlāko ”firmas zīmi”: ”..šausmas nekad nav ārēji redzamas, tās mitinās cilvēkā, turklāt gandrīz vienmēr – parastā vidusmēra amerikānī.” /93.lpp./ Šajā gadījumā tie ir parasti bērni. Nav īsti izprotams pēc kāda principa Penīvaizs darbojies, taču tas vienmēr ir parādījies lielāko baiļu veidā (pēkšņi ienāca prātā Poters un bubulis, tikai krietni biedējošāk un nopietnāk). Jā, vēl es centos saprast baiļu faktoru – ja nebaidās, neredz To? Lasīju un domāju, ko es redzētu, jo dziļi, dziļi sevī jau neviens neskatās. Ja mani nolobītu kā sīpolu, kas būtu mana baiļu serde? Par daudz jautājumu, bet Kingam izdodas tādus raisīt.

Atmiņa un psihe mums ir fenomenāla, tāpēc mani vienmēr kinga taspārsteidz, kā ir iespējams aizmirst kaut ko patiesi šausminošu, nelāgu pieredzi utt. Aizmirst tik tālu, ka spēji kaut kam uzaustot no pagātnes, cilvēks vispirms piedzīvo šoku un tad tās ārprātīgās mokas cenšoties atgūt zaudētās atmiņas. Bils, Maikls, Beverlija un pārējie saņem šo šoku. Mani patiešām interesē (nē, es mirstu no ziņkārības!), kas notika tālajā 1958. gadā, ka viņi visi ir gatavi tūlīt pat pamest visu un visus, lai atgrieztos Derijā. Derija, kas ir pielīdzināma šausmām. Derija, kas ir nelāgākā pilsēta Menas štatā. Derija, no kuras visi bēg. Kādus trikus izspēlē visu atmiņas un kā saliksies zināmie un vēl nezināmie atmiņu fragmenti?

Lasīšanas laikā mani mocīja vēl divi jautājumi – kas īsti ir Tas? Citplanētieties? Ko viņš grib no Derijas ļaudīm un kāpēc tieši Derijā? Ļoti ceru atrast atbildes uz šiem jautājumiem otrajā daļā. Jāatzīst, ka man nav ne mazākās jausmas, kā šis viss varētu beigties. Šī ir īpašība, kas man Kingā patīk – neesmu lasījusi viņu tik daudz, lai uzreiz atkostu, tāpēc man viņš ir neparedzams.

Jā, man bija zosāda un baile, bet es gribu šausmināties un gribu turpinājumu un nekad nesatikt Penīvaizu.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Latviešu brīnumu pasakas

latviesu-brinumu-pasakas-10fCik daudz tu runā, domā vai lasi pasakas? Man ir skumji, ka netiku uz Latviešu brīnumu pasakas (2017) atvēršanas svētkiem LNB. Pēc bildēm izskatās, ka bijis tā smuki. Runājot par savu pasaku pieredzi, tad kādos sešos gados man ļoti patika pārlasīt Zvēru karus. Nezinu, varbūt tāpēc, ka grāmata bija liela, smukām bildēm un plāna 😀 Man šķiet, ka ar šādu informāciju kaut kādā sakarā esmu dalījusies, tāpēc pie tā nekavēsimies. Vēl man ļoti patika lasīt pasaku krājumu Burvju aka. Tomēr, lai cik ļoti man patika, es no tās neko neatceros… Tāpat man patika lasīt Andersena un Grimmu pasakas, bet tās jau bija tumšākas un tieši tāpēc pieaugot man labāk patika šo pasaku ekranizācijas. Savukārt, visnesenākā pasaku pieredze (atskaitot krājumu, par kuru ir šis ieraksts) man bija jūnijā, kad draugu pulciņā devāmies uz Limbažiem, lai skatītu, kā izdzied un izdejo Kurbadu. Tiktāl tiecas pasaku vara.

Kā stāsta grāmatas priekšvārds un komentāri, tad tikai ”19.gadsimtā pasakas pakāpeniski kļuva par bērnu kultūras sastāvdaļu, tās mēģināja pārveidot par pamācībai domātām un pirms miega stāstāmām bērnu pasakām.” /8.lpp./ Mani pārsteidza, ka brīnumainajās pasakās latviskās īpatnības parādās tikai virsējā slānī (vārdi, izteicieni, vietas), tātad – pasaulei pasakas ir kopīgas un Baltijā stāstītajās pasakās sakusušas Rietumu un Austrumu tradīcijas /92.lpp./. Pirmie pasaku vācēji Latvijā ir trīs, bet es zināju tikai Ansi Lerhi-Puškaiti. Pārējie – Augusts Bīlenšteins un Fricis Brīvzemnieks. Lasīju komentārus un spēju tikai apbrīnot to pacietību visas pasakas sistematizēt un salikt pa plauktiņiem daudzu grāmatu nodaļās.

Manāmi vai nemanāmi, bet pasakas cilvēka dzīvē ir gandrīz visu laiku, tāpēc man patīk ne tikai pasakas, bet arī to modifikācijas (visspilgtākā laikam būs Mēness hronikas). Runājot par šo krājumu, tad šeit vairāk būs pasaku variācijas, ne modifikācijas.

Grāmatā atlasītas tipiskas, populāras un izplatītas latviešu brīnumu pasakas, taču izvēlēti savdabīgāki varianti, kas parasti nav iekļauti skaistāko pasaku izlasēs. /7.lpp./

Brīnumu pasakām ir stingra sižetiskā struktūra, kas nepieļaujot lielas izvēles iespējas varonim – dažas nāves, pāris varoņdarbi un gandrīz vienmēr princese un puse karaļvalsts. Tāpat, šīs pasakas nemēdz plaši attēlot cilvēku emocionālos pārdzīvojumus, tāpēc nāve ir bieža, bet tā praktiski nekad netiek apraudāta (jo mirst ne tikai velni un milži). No krājumā iekļautajām es zināju tikai Ķēves dēls Kurbads, Princese stikla kalnā un Zalktis par precinieku (šo gan tikai daļēji), tāpēc šo pasaku komentārus man bija visinteresantāk lasīt. Pārējās es esmu vai nu veiksmīgi no bērnības aizmirsusi vai arī patiešām neesmu zinājusi.

Tātad, lasot sev it kā zināmās, bet mazliet svešās pasakas, dažās samanīju pazīstamas lietas. Piemēram, vienā no garākajām latviešu pasakām, Kurbadā, Puškaitis esot gribējis izveidot Lāčplēša rekonstrukciju. Tikai šķiet, ka tā īsti līdz galam tas nav izdevies, jo par varoni vienmēr min ausaini. Lasot Lāča dēls Krišus uzzināju, ka pasakas motīvi un tēls izmantots jau pieminētajā Pumpura eposā, savukārt, lasot Princese stikla kalnā, nespēju saprast tā lielo līdzību ar Raiņa Zelta zirgu. Pēc tam komentāros uzzināju, ka pasaka pa lielam ir pamatā šai Raiņa lugai. Šīs pasakas sakarā man šķita interesants fakts, ka to var ”uzskatīt par ļoti populāras pasakas par pelnrušķīti jeb bārenīti un mātes meitu vīrišķo versiju” /91.lpp./

Tieši tāpat kā Pasakas par mīlestību, arī šīs ir ilustrējusi Gita Treice. Ļoti patīk, ka bez lielajām ilustrācijām ir arī maziņi ķeburiņi, tie tādi mīlīgi 🙂 Runājot par lielajām – dažas ir tik ļoti skaistas, ka man gribētos tās kā pastkartes (arī iepriekšējai grāmatai tādas bija). Šīs ir skaisti vizualizētas pasakas un lai saprastu šo pasaku citādumu, ir jāzina to klasiskie varianti.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

 

 

Apglabājiet mani aiz grīdlīstes

pavel-sanaevApglabājiet mani aiz grīdlīstes (2003) – tas ir gana spilgts grāmatas nosaukums, jo nevar saprast, ko tas sevī ietver. Ilgi mocījusies, beigās padevos ziņkārībai un ķēros klāt krievu rakstnieka, tulkotāja, aktiera, scenārista utt. Pāvela Sanajeva (Павел Владимирович Санаев, 1969) darbam par spīti tam, ka šī (un vispār) krievu zvaigzne man nav zināma.

Sašam ir astoņi gadi un viņš ir neārstējami slims. Tā vismaz viņam stāsta vecmāmiņa, pie kuras Saša dzīvo. Kāpēc viņš nedzīvo pie mammas? Kā stāsta pats Saša, mamma viņu iemanījusi un izvēlējusies dzīvot kopā ar asinssūcēju-punduri, kuram nepieciešams tikai pieraksts Maskavā un tā Saša jau dažus gadus dzīvo pie vecvecākiem.

Oriģināli šis autobiogrāfiskais darbs tika sarakstīts 1994.gadā un to publicēja žurnālā Октябрь un tikai 2003.gadā tas tika izdots grāmatas formātā. Nezinu, cik lielā mērā šis darbs ir autobiogrāfija, taču zinātājiem nav grūti atpazīt katra personāža prototipu. Un tā kā tie ir zināmi cilvēki bijušajā Padomju Krievijā, tad veidojas dažādi viedokļi, ko autors ar šo darbu ir gribējis izstāstīt. Es laikam tam visam esmu kaut kur pa vidu – gan apbrīnoju autora drosmi parādīt savu šaušalīgo bērnību pasaulei, gan saskatu viņa vēlmi atriebties omei. Ja ir tāda bērnība, tad tā nevar paiet gluži bez sekām.

Šī mīlestība ir kroplīga, bet kāda ir, tāda ir, ļauj vēl padzīvot. Lai kaut reizi vēl paraugās manī ar atvieglotu skatienu, varbūt vēl pasaka ”babiņa”… /219.lpp./

Stāsta centrā ir pats Saša, bet es nemitīgi tur redzēju vecmāmiņu. Varbūt tāpēc, ka vecmāmiņa bija viņa dzīves sastāvdaļa un viņš viņu ir atainojis ļoti spilgti. Lai nu kā, tādu vecmāmiņu es nenovēlētu nekad un nevienam. Viņa bija rupja, visu pārmetoša un pieminoša. Lai kas nāca pār viņas muti, tas bija pazemojoši un aizskaroši. Tāpat uzskatu, ka nevienam nav tiesību savu neizdevušās dzīves žulti laist pār citu galvām un ausīm. Un kur nu vēl vairākas reizes nedēļā. It kā saprotu viņas sāpi par gaidīto, bet nesagaidīto, bet tāpēc nevajadzētu psiholoģiski kropļot citus.

Visa šī sakarā darbā ir izmantota klaji apglabajiet-mani-aiz-gridlistes-f70nepieklājīga un rupja valoda, kas noteikti atbaidīs lielu daļu lasītāju no sērijas: ”Kā kaut ko tādu varēja izdot?”. Ziniet – viss nav balts un pūkains un tāpat kā S. Žadans savā Donbasā, arī Sanajevs valodu ir izmantojis kā instrumentu, lai pilnasinīgi atainotu vidi un personāžus. Tas ir veids, kā viņš rāda savu bērnību (vai visiem padomju bērniem tāda tā bija?) visā tās krāšņumā – smagu, grūtu un dažbrīd pat nežēlīgu psiholoģiskā terora dēļ. Tomēr, ne visu laiku tā bija drūma. Ir saskatīti arī priecīgie mirkļi un tajos tad arī viņš ir gremdējies sliktajos mirkļos – mamma kā svētki reizi divos mēnešos, magnetafons, kura dēļ viņš varēs būt kā citi vienaudži, karuseļu parks, kurā viņš pabija pirmo reizi vai viņa draugs Borja, ar kuru kopā piedzīvoti daudzi aizliegti mirkļi.

Es sev nejautāju, kāpēc, palicis vaigu vaigā ar dzīvi, es nostājos tās pusē un nespēju rīkoties citādi; kāpēc dzīve liedza mīlēt mammu, un, kad svētki ir aizgājuši, es varu mīlēt tikai stikla bumbiņu un mammu slepeni gaidīt; kāpēc vecmāmiņa ir dzīve, bet mamma – reta laime, kas beidzas, pirms esmu paspējis sajusties laimīgs. /186.lpp./

Darbs ir bijis nominēts Bukera prēmijai, iestudēts (arī uz Dailes teātra skatuves 2012.gadā) un ekranizēts, tomēr manī tas neatstās paliekošas pēdas. Varbūt tapēc, ka man šī persona ne ar ko neasociējas, varbūt tāpēc, ka pārlieku koncentrējos uz vecmāmiņu, bet viens gan – izlasīt to ir vērts, lai nav jādzīvo ilūzijās, ka visiem ir laimīga bērnība. Dažiem nav.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Aviators

aviatorTas ir interesanti, cik ļoti dažādi var rakstīt viens autors. Paņemot rokās ukraiņu autora Jevgeņija Vodolazkina (Evgenii Vodolazkin, 1964) darbu Laurus, nejutos ieinteresēta, taču pašķirstot Aviators (2016) un izlasot anotāciju, sapratu, ka man tas ir jāizlasa. Aviatoram ir arī ļoti skaisti ievadvārdi un vāks – neiespējami paiet garām. Gandrīz aizmirsu pieminēt – autors tiek salīdzināts ar Umberto Eko un Gabrielu G. Markesu. Man abi diezgan mīļi, tāpēc bija jāpārliecinās pašai.

[..] būtu garlaicīgi, ja atmiņas attainotu dzīvi kā spogulī. Tās to dara izlases veidā, un šādi tās tuvinās mākslai. /78.lpp./

Inokentijs Petrovičs Platonovs pamostas slimnīcā, tikai viņš nezina, ka ir Inokentijs. Viņš vispār neko neatceras. Lai veicinātu atmiņas atgriešanos, ārsts Geigers viņam paraksta zāles – dienasgrāmatas rakstīšanu. Inokentijs sāk nedroši, bet uzplaiksnījot atmiņu epizodēm, pamazām ieskicējas 20.gadsimta sākuma ainas smaržās, skaņās un noskaņās. Notikumiem attīstoties, atklājas neiespējamais – ir gadsimta beigas!

Cilvēks nav kaķis, viņš nespēj uz četrām kājam piezemēties visur, kur viņu nomet. Kaut kāda iemesla pēc taču viņš ir ielikts noteiktā vēsturiskā laikā. Kas notiek, kad viņš to ir zaudējis? /80.lpp./

Tātad, divi dažādi laikmeti, tā sākums aviators-36fun beigas, vidus nav. Vodolazkins ļoti ātri parāda savu meistarību – veids, kādā viņš atklāj pasaules uztveri un kā tiek atainota sarežģītā Krievijas vēsture, ir diezgan ģeniāls. Autors vēsturi rāda caur skaņām, smaržām, sarunām, noskaņām, personu… Šāda pieeja ļāva man būt tuvākai Inokentija pasaulei nekā ja Inokentijs vienkārši atstāstītu sauso faktu vēsturi. Tā teikt, ikdienas sīkumu vēsture, kas atsevišķi varbūt neko nenozīmē, bet saliekot kopā var iegūt krāsainu kopainu. Studējot jauno laiku, viņš uzdod diezgan daudz lielo jautājumu. Caur tiem Vodolazkins patiesībā ir iekodējis sarežģīto Krieviju un mūsu laiku problēmas – pārliekais mārketings, ”nekas nav svēts”, demokrātija vārda pēc, cilvēka vērtība un daudzus citus.

Vērojot savu jauno pasauli, Inokentijs nepārtraukti identificējas ar Robinsonu Krūzo. Ne tikai tāpēc, ka tā ir viņa mīļākā bērnības grāmata, bet tāpēc, ka viņš jūtas tāpat – izmests uz vientuļas salas, kur viss jārada no jauna. Bet kā ir iespējams atmest savus paradumus un domas tikai tāpēc, ka neatbilst laikmetam? Daudzi Inokentija uzdotie jautājumi un apgalvojumi ir strīdīgi, bet vienalga aizdomāšanās vērti, piemēram, ”labāk atrasties utopijā un būt laimīgam, nevis brīvam, bet bēdīgam.” /232.lpp./ (skatoties 50-to gadu kinohronikas), ”mans ceļš sākās gandrīz pirms vesela gadsimta. Vai patlaban šai pieredzei ir kāda vērtība, vēl ir liels jautājums.” /270.lpp./ vai ”Īstam teroram nepieciešamas divas lietas: sabiedrības gatavība un kāds, kurš uzņemas vadību. Sabiedrības gatavība jau ir. Sīkums vien atlicis.” /201.lpp./. Tāpat es nespēju iedomāties, kā ir nepārtraukti dzīvot ar saviem pagātnes rēgiem un nepārtraukto vēlmi rekostruēt pagātni, laiku, kurš ir zaudēts. Tās ir ilgas pēc nenodzīvotajiem gadiem, bet… viss rit uz priekšu. Viņš pat savu jauno mīlestību identificē ar jaunības mīlestību!

Kurš bija tas cinis, aiz kura es aizķēros? /284.lpp./

Inokentiju moka ne tikai nacionālās identitātes jautājumi un sava piederība jaunajam laikam, bet arī sarežģītie taisnīguma un vainas jautājumi. Tie ir aktuāli ne tikai viņa dzīvē, bet 20.gadsimta Krievijā kopumā. Bērnībā viņu apbūra Temīdas figūra, kas viņā iedvesa bijību pret taisnību. Kad viņš tika apsūdzēts slepkavībā un 1917.gadā nosūtīts uz lēģeri, viņš pieredzēja visas cilvēces šausmas un jutās vīlies Temīdā. Pēc atmošanās slimnīcā, taisnīguma jautājums aktualizējas kā vēl nekad. Kāpēc viņu nosūtīja uz lēģeri? Kāpēc viņam bija jāizcieš necilvēcīgs sods? Vai varbūt īstais sods ir tikt pamodinātam un attapties citā Krievijā?

Vodolazkina piedāvātās sākuma skices darba laikā apaug ar daudzām detaļām un garām palaistiem vārdiem, kas pamazām saliekas kā mozaīka. Rezultāts – iespaidīgs.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Sarkanā Džoana

300x0_sarkana_dzoana_mazvaksŠī vasara ir bijusi dīvaina. Ne tikai kā gadalaiks, bet arī lasīšanā. Bija kaut kāds nedzirdams klikšķis galvā un es pēkšņi lasīju ļoti maz. Nu lasītkāre pamazām atgriežas un palūkojos arī ārpus sava grāmatplaukta (kurā biju iekritusi kopš pavasara). Man acis  spoži iegailējās, kad Zvaigznes drīzumā sadaļā ieraudzīju Dženijas Rūnijas (Jennie Rooney, 1980) darbu Sarkanā Džoana (2013) – mani saintriģēja ne tikai tēma vien, bet arī fakts, ka autore ir smēlusies iedvesmu šim darbam no latviešu izcelsmes spiedzes dzīvesstāsta.

Vēl neviens nejauš, ka tiks noslēgts Molotova-Ribentropa pakts un ka priekšā gaidāms drausmīgs karš. Ir pirmskara priekšnojautas, 1937.gads. Jaunā Džoana sāk mācības dabaszinātnēs Ņūmenas koledžā Kembridžā. Tur viņa iepazīstas ar Sonju un vēlāk arī ar Leo. Abi viņu aicina uz demonstrācijām, kino… tikai tās nav parastas izklaides un aktivitātes. Tajās valda komunisma gars un propaganda. Vai Džoana ir ietekmējama? Kādas sekas tas var atstāt viņas turpmākajā dzīvē?

Uzreiz gribas teikt, ka man ļoti patika gan veids, kādā autore šo stāstu izstāsta, gan viņas valoda. Tas ir skaisti, kā vienlaicīgi ir iespējams izstāstīt gan atklāšanu, gan viņas tapšanu par spiedzi. Jaunā Džoana ir diezgan naiva, viegli iespaidojama meitene un šāds iespaids man radās ļoti ātri. Viņas patstāvība veidojas tik politiski nestabilā laikā, kad nav izšķirams, kurš ir draugs, kurš – ienaidnieks un kā notikumi var pavērsties pēc stundas. Lai nu kā, viņa turpina mācības – sieviete universitātē un vēl studē dabaszinātnes? Kā viņai tik sarežģītā laikā saprast, kur viņa spēs dot lielāku artavu un būs savai valstij visnoderīgākā?

Spiegošana un tās vēsture man vienmēr ir 5528634šķitusi saistoša, tomēr man nav sanācis lasīt kaut ko nopietnu. Šķiet, ka vienīgais, ko varu nosaukt ir H. Kadūra Valtenberga un R. Rauda Perfektā teikuma nāve, bet tie ir pilnīgi citi stāsti un spiegošanas aspekti. Un vienalga daiļliteratūra. Pirms es sāku lasīt, man bija divas nepareizi saprastas lietas – autore tikai iedvesmojās no Melitas Norvudas spiedzes gaitām, nevis pārvērš Džoanu par Melitas prototipu un stāsts nav tikai par Džoanu spiedzi, bet arī par to, kā viņa par tādu kļuva. Šis man liekas ļoti labs veids, kā parādīt, kā dažādi ļaudis tiek ķerti uz āķa un kā viņi tiek pārvērsti par informācijas avotiem. Konkrēti Džoanas gadījumā nostrādā viens notikums, bet viņa visu mūžu uztvēra: ”Es nezagu, es ar zināšanām dalījos”. Šis ir fakts, kuru man ir visgrūtāk apstrādāt savā prātā, jo es nespēju saprast, kā viņa varēja būt tik naiva un akla, jo laikā, kad viņa sāk strādāt krievu labā, politiskā situācija ir nestabila, bet diezgan skaidra. Un kāpēc netiek runāts par Pērlhārboru? Hirosima jau nebija tāpat vien. Nu, tas gan no šodienas viedokļa un vienīgais punkts, kuru es patiešām nesapratu Džoanā (kad lasīsiet, tad sapratīsiet, par ko es runāju). Bet! Šī ir autores versija un es to pieņemu. Man ļoti patika, ka autore darbā iekļāva arī ziņojumus un dažus faktus par spiegošanu tajā laikā.

Visādi citādi man viņas bija ļoti, ļoti žēl. Visu mūžu dzīvot ar tādu noslēpumu noteikti nav viegli. Būvēt dzīvi uz meliem, noslēpumiem un bailēm – tur ir jābūt spēcīgai nervu sistēmai. UN – beigās piedzīvot tādu nodevību un vilšanos… Man nav pozitīvas vai negatīvas nostājas pret Džoanu, jo tas, kas notiek viņas galvā un sajūtās liek dzīvot līdzi. Bez spiegu daļas šo darbu var uztvert arī kā ģimenes drāmu, jo, kā jau minēju, ģimenes dzīvei nav stabilu pamatu. Katra jaunā patiesība/atzīšanās draud šos pamatus sagraut un tas ir tas, ko Džoana noteikti nevēlas – beigās palikt viena.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Lasāmgabali XXXI

Ak, šausmiņš, cik pēdējā laikā ir grūti pieķerties rakstīt. Es visā vainoju ilgo dzīvošanu bez datora 😀 Līdz jūlija vidum lasīju varen cītīgi, līdz arī šai nodarbei biju paņēmusi mazu pauzīti. Kā var redzēt pēc ierakstiem, pauzējos mēnesi (un mēnesi lasīju Eko Bodolīno 😀 ), bet domāju, ka drīz vien būšu atpakaļ uz strīpas 🙂 Jānokārto vēl tikai pāris sadzīviskas lietas, tad jau ķeršos ar jaunu sparu gan pie lasīšanas, gan pie rakstīšanas. Šeit būs ieskats trīs plānās, bet diezgan saturīgās grāmatiņās (atskaitot pēdējo).

9fb5b3d3-3f77-472a-849c-14b361b0929bNezinu, kāpēc, bet Tomasa Manna darbs Nāve Venēcijā (1913) šķita tik ļoti dzirdēts, ka tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es izvēlējos ar to iepazīties. Mēģināju atcerēties, vai vispār esmu ko no viņa lasījusi, bet kaut kā nespēju. Lasot šo darbu, secināju, ka nav slikts un droši var ņemt vēl kaut ko 🙂 Runājot par šo konkrēto darbu, tad tas ir diezgan savdabīgs. Sākot lasīt man bija garlaicīgi, jo vienīgais darbojošais tēls ir diezgan kaprīzs, vecs onka, kurš pats nezina, ko vēlas. Kad viņš nokļūst Venēcijā un par viņa uzmanības objektu kļūst kāds jauns zēns, man bija jau krietni interesantāk. Mani urdīja ziņkāre uz kurieni tas viss novedīs, vai kāds asāk reaģēs utt. Šīs ainas Manns ir uzbūris diezgan krāšņas, līdz ar to es prātā varēju to visu vizualizēt. Par fonu – Venēciju – es biju pārsteigta. Lai kādas būtu asociācijas par šo Itālijas ūdens pilsētu, šajā darbā tā nav attēlota diezgan pievilcīga. Darbam ir ļoti īpatnēja noskaņa, tik ļoti reālistiska, ka dažbrīd man šķita, ka skatos melnbaltu kino, kur fonā dzirdamas ūdens skaņas, kaut kur klaigā gondoljeri un priekšplānā ir Manna izvēlētā darbības vieta – viesnīca.

image13Man patīk, cik daudz grāmatu manās rokās nonāk nejauši. Par šādu nejaušību kļuva arī Margeritas Jursenāras Coup de Grace (1939). Sākotnēji lasīju lasīšanas pēc, bet pēc tam tā ”iekritu” stāstā, ka bija žēl, ka beidzās. Sižetu es nespēšu atstāstīt, bet tās bija ļoti savādas un valdzinošas sievietes un vīrieša attiecības. Visa darbība notiek uz kara fona, katram ir savas vājības un sliktie brīži. Un tad ir viņš, kurš viņu ignorē, bet tā īsti līdz galam tomēr nē, bet kā tu iekārosi labākā drauga māsu? Patiesībā, šis ir trijstūris, tikai trešais nezina, ka ir lieks. Un vēl – šis darbs ir iedvesmots no patiesiem notikumiem. Tas viss (patiesais stāsts, kas pielāgots literāram darbam) kopā veido tik ļoti skaistu un skumju noskaņu! Man abu varoņu bija ļoti žēl – it kā sapratu, kāpēc katrs rīkojās pa savam, bet tai pat laikā tur varēja būt tik daudz citu risinājumu… Ja gadās būt šīs plānās grāmatiņas tuvumā, iesaku izlasīt. Man patiešām ļoti patika!

60584987-f072-4225-a61e-d634531dc8a4

Vienu dienu mierīgi kārtoju grāmatu plauktus un pēkšņi ieraudzīju Dž. R. R. Tolkīna darbu Roverandoms (1998). Acis lielas un: ”Kas tad tas tāds?” Tā nu ņēmu un lasīju. Ja es šo darbu būtu lasījusi līdz gadiem 10-12, man ļoti patiktu. Šobrīd lasīt pieaugušā vecumā ir diezgan nekā. Piedodiet Tolkīna fani, bet man šis darbs lasījās pabriesmīgi. Zinot, darba tapšanas priekšvēsturi (viņa dēlam Maiklam pludmalē pazuda rotaļlieta sunītis un Tolkīns, labs stāstnieks būdams, sadomāja šo stāstu par mierinājumu), spēju labāk pieņemt sižetu, bet man vienalga krietni labāk patīk Gredzenu pavēlnieks 🙂 Vienvārdsakot, šunelis Rovers nejauši ieklūp burvja biksēs un šamais par sodu šuneli nobur par rotaļlietu. Kāda mamma viņu nopērk savam puišelītim, šis spēlējas un suņuks pazūd pludmalē. Urā, Rovera piedzīvojumi pludmalē, uz Mēness un dzelmē var sākties! Idejiski jau stāstam nav ne vainas, tikai tas ir domāts bērniem un mani šaušalīgi kaitināja darba valoda. Ah, tas laikam arī viss.

Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras vēsturē

20046202_1607608879251501_1241306627_nJa šausmas neskar tevi, bet ir jaušamas tikai ekrānā vai dveš no grāmatu lapām, tad taču tās ir valdzinošas, vai ne? Kad 2015.gadā iznāca Bārbalas Simsones pētījums par šausmu literatūru Monstri un metaforas, man uzreiz nesanāca to dabūt savās rokās. Kaut kad vēlāk gan. Tā kā šai literatūrai ir mazliet jānoskaņojas, ieliku plauktā un… aizmirsu. Šīs vasaras sākums bija pietiekoši lietains, lai man liktos lielisks laiks lasīšanai un man ļoti, ļoti patika tas, ko es lasīju un uzzināju!

Šausmu literatūras galvenais priekšnoteikums ir viens: lasītājam psiholoģiskā līmenī jānotic aprakstītajam tādā mērā, lai viņš/a justos personiski iesaistīts iztēlotajos notikumos, izjūtot šausmu darba pamatā iestrādāto konfliktu. /17.lpp/

Man ļoti patika šī darba struktūra – tā bija skaidra un loģiski izdalīta. Vispirms par šausmu literatūru kā tādu (definīcija, tās laiks un telpa, pazīmes utt.) un tās vēsture no rašanās mirkļa līdz mūsdienām. Vēstures sadaļa ir balstīta uz labi zināmiem darbiem, piemēram, M. Šellijas Frankenšteins, B. Stokera Drakula, E. A. Po stāstiem, S. Kinga agrīnajiem darbiem un vēl dažiem labiem autoriem. Lasīt vēstures daļu man bija īpaša bauda, jo mans bonuss bija tas, ka principā visus minētos darbus esmu lasījusi (vai dzirdējusi atstāsta variantā). Tas ļāva neiespringt par minēto darbu saturu un atmosfēru, bet uzzināt, kāpēc autors ir rakstījis tā un ne citādāk. Tāpat pētījums viesa manī atklāsmi, ka šausmu literatūra nav viengabalaina, bet tai ir savi apakšžanri un ka to var iedalīt tematiski.

Jau sākot ar renesansi, elle vairs neatrodas zemes, bet cilvēka dvēseles centrā. /53.lpp/

Lasot dažādu šausmu literatūru, biju piefiksējusi, ka tai bieži bija biblisks motīvs, bet tam nepievērsu lielu uzmanību, tik vien kā nodomāju: “Jau atkal Bībeles stāsti…”. Patiesībā, šausmu literatūrā bibliskie motīvi spēlē diezgan lielu lomu un parādījās jau Viktorijas laikmetā. Visi tie sižeta atrisinājumi un tulkojumi mani pārliecināja, ka sarakstīt biedējošu UN ticamu stāstu/romānu ir grūti. Pirmkārt, ļoti labi jāpārzina Bībele un tajā iekļautie stāsti. Otrkārt, jāprot tie pielāgot sava stāsta vajadzībām. Un, treškārt, jāprot sadomāt ticami nepareizi bibliskie stāsti, jo tie labāk pakļaujas autora vajadzībām.

Autori bieži netieši norāda, ka briesmoņi ir pašu varoņu iemiesotās bailes, šaubas un nekrietnība. /38.lpp./

Laikā, kad iznāca Latviešu šausmu stāsti, es biju ļoti izbrīnīta, ka latvieši raksta ko tādu. Mēģinājumi ir skopi, bet galvenais ir sākt! Man bija prieks, ka šo pētījumu lasīju pēc šausmu stāstu krājuma izlasīšanas, jo tas krietni labāk palīdzēja saprast, ko autore ir gribējusi man pateikt. Viens ir skaidrs – vēlme nomedīt Kaijaka stāstu krājumu Visu rožu roze un Grīna šausmu stāstus, ir tikai augusi. Tāpat interesi raisīja fakts, ka mūsu pašu rakstnieki ir rakstījuši apokaliptiskos šausmu romānus. Cik labi tas viņiem ir sanācis, ir jau cits jautājums. Dikti žēl, ka mums tā bēdīgi iet ar šo žanru, bet ko padarīsi. Ak, jā – pārsteidzos pie fakta, ka mums šausmu elementi ir nacionāli un ka tam ir pielāgoti arī vilkači un vampīri. Esam taču interesanti 🙂

Lasīju, priecājos un… švīkājos. Tik ļoti daudz ko sen nebiju grāmatā atzīmējusi. Vispār man šķiet, ka tik pasvītrota man vēl ir tikai B. Braisona Mājas: īsa privātās dzīves vēsture. Ir forši laiku pa laikam nonākt pie šāda veida grāmatām. Šai sakarā man gribētos zināt, vai vēl ir kur nopērkama Iztēles ģeogrāfija? Labprāt iegādātos 🙂

Šausmas ir pozitīva izlāde un arī sevis pārbaude, jo vienmēr atklāts paliek jautājums – cik tālu rakstnieks piespiedīs tevi noticēt. /313.lpp./

Un beidzot es uzzināju kad kādu darbu drīkst saukt par klasiku!