Ūdens atmiņa

itaranta_emmi_at_koolibri_2014

Emmi Iteranta (Emmi Elina Itäranta, 1976) ir somu rakstniece, kura dzīvo Anglijā. Mani vienmēr ir interesējusi skandināvu literatūra, tāpēc ļoti dabiski viņas debijas romāns Ūdens atmiņa (2012) mani ieinteresēja. Jāatzīst, ka mani pazliet pārsteidza tās žanrs – zinātniskā fantastika, jo JR apgādam tas nav gluži raksturīgi🙂 Šī nebūs gluži parasta atsauksme. Atļaušos to savienot ar vakar notikušo grāmatas atvēršanas svētkiem Berga Bazārā.

Noria Kaitio ir jauna meitene, kura nolemj sekot sava tēva pēdās un pārņemt tējas meistara amatu. Vienīgi laiks, kurā viņa dzīvo, nav no labākajiem – mainījies klimats, ģeogrāfiskās aprises… Pasaulē ir palicis pavisam maz dzeramā ūdens un tas ir militāristu rokās. Ceļš līdz zīmogam ”ūdensnoziedznieks” nav tāls. Tējas meistaram ir piešķirtas dažas privilēģijas un viņa tēja garšo neparasti labi… Kādu noslēpumu tēvs uztic meitai un vai viņa spēs to nosargāt?

Manuprāt, autorei ir neticami paveicies. Ne visiem izdodas ar savu pirmo darbu iekarot tik lielu atzinību, ka tas tiek pie dažādām balvām fantāzijas un zinātniskās fantastikas lauciņā. Vēl viņu apbrīnoju par to, ka viņa šo darbu rakstīja ne tikai somu, bet vienlaicīgi arī angļu valodā. Kad vakar to dzirdēju, nudien biju pārsteigta.

Manas attiecības ar zinātnisko fantastiku ir diezgan bēdīgas, bet šī ir tāda… saprotama fantastika. Darbā tiek ļoti daudz runāts par klimatu, vides izmaiņām un tā ir aktuāla tēma. Autore stāstīja, ka Somijā tīru ūdeni uzskata par pašsaprotamu, lai gan klimata pārmaiņās sākot ietekmēt tā pieejamību. Viņa uzskata, ka darba izlasīšana ir veids, kā par šo problēmu varētu runāt. Jāatzīst, ka man bija interesanti lasīt un sekot Norias centieniem aptvert agrāko pasauli un salīdzināt to ar tagadējo. Lai arī darbā nav norādīts, cik tālā nākotnē viss norisinās, ir skaidrs, ka tā nav pārāk tāla nākotne.

Pārlasot anotāciju uz aizmugurējā vāka, es nedaudz samulsu no salikuma ”ziemeļi+tējas ceremonija”. Lasot darbu, īsti netiku līdz atbildei, bet Iteranta visu izskaidroja. Nezinu, vai man vajadzētu to visu stāstīt, bet… Vietvārdi un vārdi ir pietiekoši japāniski, lai pieņemtu, ka visa kā rezultātā dzīve ir pārcēlusies uz ziemeļiem. Bez tradīcijām mēs nekas dižs nebūtu, tāpēc tās ņem līdzi. Lasot par tējas dzeršanas ceremoniju, gribētos reiz pašai ko tādu piedzīvot.

Zinātniskā fantastika ir zinātniskā fantastika. Ne viss darbā ir ”grābts no gaisa”, ir totalitāra sabiedrība, nedaudz savādas varoņu attiecības, kā man likās – nedaudz sausa valoda, bet ātri lasījās un pats galvenais – ar realitātes piesitienu. Ak, jā – patika arī tie filosofiski noformulētie vēstījumi, kas ir citātu vērti, jo tur ir par ko padomāt. Ir vērts ieskatīties!

Skarbās takas vilinājums

bryson2-outdoors-300x250Reiz kādā 2014.gada pavasara dienā es plauktā ieraudzīju grāmatu, kurai nespēju paiet garām. Tas bija Bila Braisona (Bill Bryson, 1951) darbs Mājas. Īsa privātās dzīves vēsture. Atminos, ka jau toreiz nodomāju, ka obligāti ir jāizlasa vēl kas no šī rakstnieka. Tā nu sanācis, ka spēju to īstenot tikai tagad. Gulēju savā slimības gultā un man no bibliotēkas tika atnests Skarbās takas vilinājums (1998). Bauda (ne jau vārguļošana, bet grāmata :D)!

Braisons ir liels ceļotājs un talantīgs rakstnieks. Tāpēc brīdī, kad dzimst doma par Apalaču takas iekarošanu, rodas arī šī grāmata. Bet ne jau viens viņš tur soļoja. Viņam pievienojās ”draugs” Stīvens Kacs. Un šis tandēms ir smieklīgs. Iespējams, ka realitātē uz to mirkli tā nemaz nešķita, bet bija jautri lasīt, kā Kacs pār klinti aizlidinājis daudz lietu tikai tāpēc, ka soma nejēdzīgi smaga, vajadzēja izlādēties utt. Jā, viņi abi ir asprātīgi un darbs ir ne tikai izzinošs, bet arī diezgan humorpilns.

Ja kādam sagribas iekarot Apalaču taku, tad Skarbās takas vilinājums noteikti būtu lasāmo darbu sarakstā. Tajā ir tik daudz informācijas!!! Par Amerikas dabu, par dabas aizsardzības rašanos, mežiem, floras un faunas daudzveidību, dabas/nacionālo parku veidošanos un attīstību, caur kuriem vijas taka, klimata maiņām un kā tas ietekmē apkārtni. Lai arī šis ir 90-to gadu beigu darbs, nedomāju, ka informācija ir novecojusi. Tā drīzāk būtu papildināma. Tikpat visaptveroša ir informācija par pašu taku – veidošanos, posmu sarežģītību.

Nesen es soļoju pa Rīgas ielām ar ļoti smagu mugursomu un iedomājos, kā būtu ar tādu un vēl smagāku kāpt kalnā. Iztēlojos visus tos aprakstītos paugurus, kurus būtu jāpieveic vai ūdeņus, kas jāpārbrien… domāju, ka es būtu Kacs😀 Lai arī viņi veica tikai mazu daļiņu no visas vairāk kā 2200 jūdžu garās takas (870jūdzes jeb 39,5% [jūdze=1,6km]), domāju, ka viņi taku sevī uzsūca pietiekami. Katrā ziņā tas bija garš piedzīvojums. Un pietiekoši krāšņs emocijās, lai arī man sagribētos doties pārgājienā. Krietni piezemētākā un vieglākā, tomēr pārgājienā (līdzīgi kā pēc Streidas Mežones izlasīšanas).

Baigi nepētīju, bet šķiet, ka pēc grāmatas ir uzņemta arī filma. Ja iegadīsies brīvs brīdis, varbūt pat jānoskatās. Iedvesmai kādam pavasara pārgājienam🙂

Lasāmgabali XXVII

Trīs dažādi romāni, trīs mazi apraksti. Katrs šis darbs ir bijis citāds ne tikai vēstījumā, bet arī žanrā. Bet ko nu tur daudz runāt, laiks ieskatam darbos:

hali1Uz Boženas Ņemcovas romānu Vecmāmiņa metu aci jau tad, kad tā iznāca. Man bija lasāmas citas lietas, tāpēc šo atzīmēju kā reiz izlasāmu. Pati neticēju, kad šāds brīdis pienāca😀 Pašos pirmsākumos mani uzrunāja anotācija, jo tur bija minēts, ka kņaze dzīvojusi Kurzemē, Rundāles pilī… Tas uzreiz raisīja tādu kā savējo asociāciju. Autore bija izvēlējusies neminēt kņazi vārdā un neminēt arī pils nosaukumu. Lai kā tur arī būtu, Vecmāmiņa ir rāma plūduma darbs. Lēns darbs, kurš man arī lasījās lēni, bet ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi. Vienkārši nesteidzīga grāmata🙂 Šo varētu arī uzskatīt par mācību neaizmirst savas saknes, paražas un mīļos. Darbs, kurā ir pa pilno ar tradīciju aprakstiem un padomi birst kā no pārpilnības raga… Jā, darbs kā dzīve. Varbūt šāda asociācija rodas, jo viss ir izklāstīts no vecmāmiņas skatupunkta. Protams, dažbrīd viņa šķita vecmodīga, bet būsim godīgi – vecmāmiņas ir dzīvesgudras un to nevajadzētu zemu vērtēt.

Kaut kad ļoti sen es lasīju 300x0_bendes_meita_un_meln_muksOlivera Peča pirmo darbu Bendes meita. Mani tad uzrunāja pats bende un salikums – vēsturisks+detektīvs. Nu lūk. Ieraugot otro darbu Bendes meita un melnais mūks, es nevarēju neizlasīt. Lai arī šis man vairs nelikās tik pievilcīgs darbs, kā pirmais, tas nebija slikts. Mani mazliet nokaitināja tas, ka visiem vienmēr pareizajā brīdī baigi nolaimējās, veiksme bija blakus utt. Kas man tomēr patika – autors nav izdomājis Jākobu Kuislu. Viņš patiešām ir eksistējis un pie tam abi ir vienas dzimtas pārstāvji. Kā saka pats Pečs – viņam nekas pa lielam nav bijis jāizdomā, tikai literatūras vajadzībām nedaudz jāizskaistina un jāpiepušķo. Pirmā grāmata vēstīja par raganām un cilvēku tumsonību. Šī daudz neatpaliek, tikai centrā ir reliģija un tās daudzveidīgā uztvere – vieniem tā ir patvērums un mierinājums krīzes laikā, citiem apmātība un vājprāts, pamatīgi pārprotot it visu, kas saistīts ar bībeli un citiem reliģiskajiem tekstiem. Kopumā viss darbs ir liels kišmiš no visa, radot sajūtu, ka šī ir ”darbīgāks” romāns par pirmo. Derēs atslodzei!

300x0_sievietessmaids_978-9934-0-5575-1Ak, nejautājiet, kāpēc es esmu lasījusi šo😀 Uz šo metu acis, kad tikko iznāca, bet pēc tuvākas izpētes secināju, ka šī ir lubene. Atmetu domu par lasīšanu. Šķiet, kaut kad vēlāk izlasīju labu atsauksmi un… nu jā. Sižets nav nekāds superoriģinālais, ģeniāls vai kāds citādi ”wow”. Šis tiešām ir viegls atslodzes dāmu romāns par sievieti, kuru nekrietni pamet draugs. Tad viņa nejauši atrod grāmatu, kurā viņa atpazīst sevi un ir cieši nolēmusi iepazīties ar autoru, lai uzdotu dažus jautājumus. Un tad ir Viņš, kuram spontāna ideja kļūst par panākumiem bagātu bestselleru, tikai ķeza ir tā, ka neviens nedrīkst uzzināt, kas to ir sarakstījis. Tālāk mūsu varoņiem iet pavisam raibi. Garlaicīgi nav, pārsteidzoši – salkani arī nav, tikai nedaudz paredzami gan. Lai nu kā, darbs nav slikts un pārmaiņas pēc arī man reizēm ir jāpalasa kaut kas šāds🙂

Pusķēniņš

Ilgi es vēros Džo Aberkrombija (Joe Abercrombie, 1974) bw_joe_abercrombie_by_lou_abercrombietriloģijas pirmajā daļā Pusķēniņš (2014). Pamazām nonācu pie atklāsmes, ka sen neesmu baudījusi fantāzijas lauciņu. Nospļāvos par faktu, ka šī ir triloģija; cik saprotu arī ne tas vardarbīgākais, ko viņš esot sarakstījis, jo šis gabals paredzēts jauniešiem. Pagājušajā gadā darbs ir dabūjis Locus Award kā gada labākais YA romāns.

Sašķeltās jūras krastos, Torlbijā, dzīvo karaļpāris, kuram ir divi dēli – viens stalts karotājs, bet otrs… tāds pusrocis. Pienāk brīdis, kad krīt tēvs un dēls un princim Jārvi, pusrocim, jākļūst par karali. Bet kā? Viņš tak nevar ne zobenu, ne vairogu rokās noturēt! Tautas acīs viņš ir vārgulis… Vai nodevība, atriebības kāre un vēl daudz kas cits liks Jārvi augt?

Es nudien biju izslāpusi pēc fantāzijas. Grāmatu izlasīju pa pusotru dienu. Tas gan nenozīmē, ka tā ir bijusi tik lieliska, ka neesmu spējusi to nolikt malā. Drīzāk bija pāris lietas, kurām ļoti, ļoti gribējās zināt beigas. Piekritīšu jau daudz kur lasītajai atziņai, ka stāsts ir labs, diezgan spraigs un tā, bet arī man traucēja pieļautās drukas kļūdas vai neloģiskie teikumi. Un tas, ka stāsta pirmajā pusē tik ļoti tika akcentēta Jārvi kroplība.

Atskaitot visu šo, pašam stāstam, tās idejai nav ne vainas. Šis bija viens no retajiem darbiem, kurā varēja vērot kāda varoņa izaugsmi. Protams, ka Jārvi izaugsmi. Un ne pārāk pārsteidzošo tālāk sekojošo draudzību, kas radīja īstenības sajūtu (nu, vairāki bēdu brāļi sametas kopā un aizstāv viens otru) – tas likās tā jauki. Atgriežoties pie Jārvi izaugsmes… Sākumā viņš bija čīkstulīgs nīkulis, kurš pie mazākām grūtībām skrēja slēpties pazemes ejās, nekautrējās raudāt un izrādīt savu vājumu. Vispār jau es nebrīnos, ka viņš tāds bija. Ja visi apkārtējie, arī paša ģimene, viņu ”grauza” par kroplību pie kuras viņš nu nekādi nav vainīgs, tad nav jābrīnās, ka Jārvi deva priekšroku Maģistrātam. Stāstam uzņemot apgriezienus un notikumu virpuļus, Jārvi cīnījās ne tikai ar likteni, bet arī pats ar sevi. Viņš kļuva aizvien pašpārliecinātāks, mērķtiecīgāks… Bet izlasiet paši, tad jau sapratīsiet par ko es runāju.

Nezinu, kā būs ar pārējām daļām, bet šī ļoti piestāv šai pēkšņajai ziemai. Lielākā daļa darbības notiek aukstumā – ziema, jūra, skarbas zemes utt. Vispār, lieti noder arī uzzīmētā karte – vienu brīdi to pētīju, lai saprastu no kurienes uz kurieni viņi ceļo. Kas vēl? Protams, nodevība, atriebība un viss tam sekojošais. Patīkami spraigs stāsts, kuram pat bija viens moments, kas mani pārsteidza. Kaut kā nebiju to iedomājusies🙂 Lai nu kā tur būtu ar to tulkošanu utt., noteikti lasīšu arī pārējās daļas, jo kaut kā šķiet, ka šī bija tikai iešūpošanās. Ceru, ka turpinājumos atklāsies vēl plašāka pasaule un vikingiskā noskaņa netiks pamesta novārtā!

Latviešu šausmu stāsti

barbala-simsone_let-664x435O jā! Kaut ko tāāādu es nevarēju laist garām! Lai gan es vēl tikai saņemos izlasīt Bārbalas Simsones sarakstīto Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē, (2015) viņas sastādīto Latviešu šausmu stāsti (2016) es tā izrāvu cauri, ka nepaspēju ne nobīties😀 Padomājiet paši – kādas gan latviešiem var būt šausmas? Grozies kā gribi, vairums darbu ir biogrāfiski vai vēsturiski romāni. Bet redz kā! Ir mums tās šausmas, ir… Un iepriekš es meloju. Daži stāsti man uzdzina neskaidru baiļu izjūtu.

Jāatzīst, ka bez Bārbalas izskaidrojošā priekšvārda, šim krājumam būtu krietni mazāka vērtība. Nu no sērijas ”savāca dažus stāstus, iesēja vienos vākos un aidā, grāmata gatava”. Njā… latvieši ir bijuši diezgan slinki šausmu rakstītāji, tomēr kādi nebūt periodi tajā visā ir iedalāmi.

Pirmā posma šausmas ir netveramas, neskaidrs izbīlis, iespējams, spoks, nekas konkrēts. No šī posma rakstniekiem mani ļoti patīkami pārsteidza Aleksandrs Grīns. Lai nu no kura, bet no viņa es negaidīju neko tik labu (spilgti palicis atmiņā Nameja gredzens, kurā vīlos sausās valodas dēļ). Patika stāsts, kurā viņš lika atgriezties Namejam, patika Vecāru Indriķa stāsts un naturālā raganu prāva, patika arī Nelaimes jātnieks – tik pēc kāda laika apjautu, ka šausmas palīdz uzdzīt ritmiskā valoda. Nu gluži kā dzejproza. Pārējie šī perioda stāsti nebija slikti, bet mani īpaši neuzrunāja un tie man noteikti ilgi atmiņā nepaliks.

Otrā posma šausmas iegūst citādāku veidolu. Tajā it kā turpinās iepriekš iesāktais (iedvesmas gūšana folklorā), tomēr notiek arī jaunrade. No krājumā iekļautajiem autoriem vislabāk man patika Vladimirs Kaijaks. Lai gan nē – iepriecināja Kaijaka stāsts Visu rožu roze un Viestura Reimera stāsts Spogulis. Pārējiem stāstiem nav ne vainas, bet tajos nespēju rast to baiļu atmosfēru, ko iepriekšminētajos stāstos. Kad lasīju Kaijaka stāstu, manī maz pamazām ausa asociācijas ar S. Smita Aizliegto kalnu, bet tas tā. Es nespēju nolikt stāstu malā, līdz nebiju to izlasījusi (par spīti tam, ka nākamajā dienā bija agri jāceļas). Man bija jāzina ar ko tas viss beigsies! Nu, man nekad nav patikušas rozes😀 Tāpat kā spoguļi. Lai arī es apzinos, ka tas ir tikai metāls un stikls, dažbrīd šķiet, ka tajos ir kaut kas… pat nevaru pateikt.

Un tad seko trešais posms, kuram vēl nav iedalītas beigas. Šie stāsti no iepriekšējiem patiešām atšķiras – gan valodā, gan izdomā, bet mani kaut kā tie neuzrunāja. Ieinteresēti izlasīju I. Melgalves Interviju ar kanibālu un R. Kokina stāstu par zilo zārku. Kanibāla stāsts bija īss, vienkāršs, bet tajā bija pateikts pietiekoši daudz, lai tajā sajustu šausmas. Kokins gan prata uzdzīt neskaidras zemapziņas bailes un tādas es jutu arī,sausmas_6 kad lasīju viņa vilkaču stāstus. Bija sajūta, ka šim posmam pietrūkst vēl dažu stāstu, bet kā nu ir, tā ir.

Uz pēdējā vāka tiek uzdots jautājums – kas tad īsti ir latviešu lasītāja ”baiļu faktors”? Lai uz to atbildētu, man būs vajadzīgs otrs šādu stāstu krājums🙂 Un ja nopietni, tad jau laikam mani baidīja un vienlaicīgi pievilka tie autori un stāsti, kurus esmu konkrēti pieminējusi. Jo, piemēram, stāsts par teātra spoku būtu baiss, ja tas būtu baiss – vai nu esmu pie šāda veida stāstiem pieradināta skolas ekskursijās, vai arī tas nebija uzrakstīts gana baisi. Tieši tas pats ar Zeibota stāstu (tas ir vienīgais stāsts, kuru es nesapratu; izlasīju un domāju, ko es tikko izlasīju). Varētu pieminēt arī citus, bet nav vajadzības. Domāju, ka šis tiešām ir tāds stāstu krājums, kāds mums nepieciešams šajā veļu laikā. Patiešām – iesaku🙂

Ledus apelsīns

mlarge_8f5e1f04Ap Daces Vīgantes (1970) stāstu krājumu Ledus apelsīns (2016) es riņķoju ilgi. Tāds interesants vāciņš, interesants nosaukums un tā… Un tad es ieraudzīju grāmatas prezentācijas bildes un man sametās žēl, ka saslinkoju un neaizgāju. Izskatījās, ka bijis jauki. Un tad es sapratu, ka grāmatu nedrīkstu nelasīt. Pie tam – runā, ka šī, iespējams, ir gada spilgtākā debija. Neesmu vīlusies nevienā stāstā!

Laikam tiešām jāsāk mainīt domas par latviešu autoriem. Neviens no krājumā iekļautajiem 11 stāstiem man nelika vēlēties grāmatu likt pie malas un padarīt ko citu. Patiesībā es šo grāmatu izlasīju pāris dienās. Principā visos stāstos es atradu ko pazīstamu, reiz redzētu vai dzirdētu. Neatkarīgi no to garuma, tie nezaudēja savu tempu, intonāciju un vēstījumu. Protams, ne visus stāstus vērtēju kā līdzvērtīgus. Man ir daži mīluļi, ja var tā teikt.

Ļoti patika pirmais stāsts Ledus okeāns. Kad es biju tikusi līdz stāsta beigām, domāju: ”O, jā! Tā tik tiešam noteikti bija! Tā dzīvoja, elpoja un eksistēja ļaudis-parastie!”. Pirmais stāsts ir pagarš, bet tas, ko Vīgante izstāsta tais 90lpp., ir vienlīdz spēcīgs ar citu stāstīto, kuriem vajag uzrakstīt veselu romānu, lai izstāstītu par trim dzimtas sievietēm. Tas tik tiešām ir aizraujoši, ko šajā stāstā viņa dara ar vārdiem. Teksts ir skaudrs, ainiņas zīmējas viena aiz otras un palēnām saliekas visa glezna. Dzīves, kas izstāstītas ejot cauri komunistiskajam režīmam.

Arī citos stāstos ir vērojamas veiklas izdarības ar vārdiem, tās virknējot skaistos teikumos, kuri atklāj viņas redzējumu un novērojumus. Paliek sajūta, ka Vīgantes acīm nekas nepaliek nepamanīts. Daži stāsti ir kā sarunas, monologi, piemēram, Nekādu ķep-ļep. Stāsts pāris lapu garumā par tērpa modelēšanu un jautājumu, kādas lences kleitai būs. Bet tas tikai tāds skelets. Patiesībā stāstā ietērpta modelētājas dzīvesstāsts. Līdzīgs stāsts ir Mēness parhēlijs. Principā stāsts par žūpotāju Mariju. Tas ir uzrakstīts tik reālistiski, ka es sajutu riebumu – pret Mariju, viņas Ļohu, dzīvesveidu, visu. A, patika arī stāsts Barankas. Atceros tās no savas bērnības. Es arī nekad neplēsu striķīti un barankas saspiedu saujā!

Dažreiz ir sajūta, ka uz grāmatas vāka saraksta tādus glaimus, ka maz neliekas. Šoreiz tā nav. Varu piekrist katram tur rakstītajam vārdam – gan par psiholoģiski precīzajiem stāstiem, gan emocionālo gammu no jūtu tukšuma līdz emocionālai pārspriedzei. Visi stāsti ir ar tādu kā padomju gadu fonu, kas sākumā mani samulsināja, bet lieki – tie taču ir 20.gadsimta stāsti. Izceļot katra cilvēka stāstu, varētu likties, ka visi dzīvojuši smagu, izmisuma pilnu dzīvi un ka neviens nekad nav bijis patiesi laimīgs. Tomēr saliekot visus šos stāstus kopā, viņi dzīvo nemanāmi. Bet tas nemaina faktu, ka šie stāsti ir mūsu atmiņas par pagājušiem laikiem.

Un neapzināti esmu novembri iesākusi ar latviešu autores darbu. Novembris ir pasludināts par latviešu literatūras mēnesi. Un ziniet – šis ir labs darbs, ar kuru iekāpt jaunā mēnesī!

Mums neredzamā gaisma

anthony-doerr-046Pēdējā laikā es kaut kā ļoti, ļoti paķeros uz grāmatu vākiem. Entonija Dora (Anthony Doerr, 1973) Mums neredzamā gaisma (2014) tas ir padevies tiešām skaists – tumšs, nedaudz noslēpumains un rada vēlmi atvērt un ielūkoties saturā. Arī anotācija mani pievilināja. Likās nepierastāks sižets pierastā tēmā. Un jā – šī jau soļo uz manu šī gada favorītu listi🙂

Šis ir stāsts par aklu franču meiteni Marīloru Leblanku, kurai tēvs taisa miniatūru pilsētas modeli. Šis ir stāsts par vācu puiku Verneru Fennigu, kurš aizraujas ar radiotehnikas labošanu un visu, kas ar to ir saistīts. Šis varētu arī būt stāsts par kādu īpašu dārgakmeni, ap kuru vijas leģendas… Beigās tas viss savijas vienā veselumā uz Otrā pasaules kara fona Senmalo, Francijā.

Sākšu ar darba uzbūvi – ļoti patīk autora pieeja tēmai. Ne tikai tas, ka katram varonim bija atvēlēta atsevišķa nodaļa, bet arī nelielā lēkāšana laikā. Pagātne mijās ar tagadni līdz pagātne noķēra tagadnes momentu. Romāns rakstīts tādās kā īsās epizodēs un tas arī man radīja atkarību no šī darba. Man ļoti gribējās zināt, kas būs tālāk un bija skumji brīdī, kad sapratu, ka šis stāsts ir galā. Protams, atkal Otrais pasaules karš un blablabla, bet šis ir tāds… tiešām citādāks: varoņu un to raksturojumu dēļ; mākslas un dabaszinātnes dēļ; kara šausmas un tam pretstatīto skaisto miera mirkļu dēļ. Valodas dēļ. Un manās rokās šis bija pirmais darbs, kurā tika runāts par mākslas priekšmetiem kara laikā. Nuuu… vienīgais, kas man varbūt nepatika bija pašas beigas – tās dažas pēdējās nodaļas varēja arī nebūt. Tās mazliet nojauca visu radīto noskaņu, bet es autoram piedodu😀

Runājot par abiem galvenajiem varoņiem Marīloru un Verneru, jāsaka, ka Dors ir labi pastrādājis. Abi ir uzburti ļoti ticami un nav grūti viņus iedomāties realitātē. Katram bija piešķirtas savas raksturīpašības un pasaules redzējums un abiem bija arī kas kopīgs – vēlme nezaudēt cilvēcību un ticību. Man Marīloras pasaule ir neiedomājama, jo viņai tā pastāv tikai uz skaņām, smaržām un fiziskām sajūtām. Lasot viņai veltītās nodaļas, īpaši izbaudīju Dora valodu. Nedomāju, ka ir viegli izstāstīt par apkārt esošo, ja tas nav redzams. Kāds varbūt teiktu, ka tādēļ vietām cakains teksts sanācis, bet tās ir muļķības. Katrā ziņā man radās sajūta, ka tika aprakstītas lietas, kurām mēs nepievēršam uzmanību, jo redzam. Arī Verners ir tāds interesants tips. Viņa aizraušanās ar radiotehniku un matemātiku nepaliek bez ievērības. Viņš iztur nežēlīgo rasu atlasi un citus iestājeksāmenus un tiek Šūlpfortā. Tieši šeit, šajā skolā, parādās viņa raksturs – viņš it kā grib nedarīt kā citi, bet tai pat laikā nespēj… Laikam ritot, viņš sāk apzināties, ka ir nedaudz pārpratis savas nākotnes iespējas un ne tā ir gribējis dzīvot…

Vietām romāns ir skarbs, nežēlīgs un tad tas mijas ar miera mirkli, atmiņām un ticību. Agri vai vēlu visi varoņi iegrimst apcerēs par pirmskara miera mirkļiem, baudīto mājīgumu, mīlestību. Tas viss slēpjas neredzamā gaismā, gaismā, kas ir mūsos. Un, protams, protams, Liesmu jūra, leģendām apvītais dārgakmens. Kas un kā būs jālasa pašiem.

Noteikti iesaku!

Mūzika: Claude Debussy – Claire De Lune (darbā vairākkārt pieminēts skaņdarbs).

P.S. Pēc darba motīviem topot arī filma. Nu redzēsim, vai režisors būs spējis vizualizēt visu darba skaistumu!

Džezs pār Donbasu

4f46bcb8-5ba5-4cb5-a2be-9c735332e182_w987_r1_sKad tikko iznāca Serhija Žadana (Serhiy Viktorovych Zhadan, 1974) grāmata Džezs pār Donbasu (2010), mani piesaistīja vāks. Tāds ekstravagants, fantasmagorisks un… dīvains. Esot prezentācijā un redzot citas versijas, man tās patika labāk. Aiz diezgan ekstravagantā vāka slēpās arī ironiski sulīgs un mīlīgi sarkastisks teksts – kas tāds man noteikti bija jāizlasa. Pie tam bieži jau negadās lasīt ukraiņu autorus. Interesi raisīja arī pats autors. Viņš ne tikai raksta, bet arī tulko, dzied un ir sabiedrisks aktīvists. Un kā viņš lasa savu dzeju!!! Pirmo reizi klausījos ar tādu baudu🙂

Hermaņa jeb Heras dzīve mainās puspiecos no rīta ar vienu telefona zvanu. Sākumā aizbraucis tik uz vienu dienu, lai paskatītos kas un kā un nedaudz ”iesprūst”. Viņa dzīve ir ieguvusi pamatīgus apgriezienus un kaudzi nepatikšanu.

Runāt par pašu darbu, tās vēstījumu un būtību, man ir ārkārtīgi grūti. Tik grūti man vēl ir bijis tikai ar Eltangas Akmens kļavām un Petrosjanas Nams, kurā… Man tiešām ļoti patika Žadana darbs, tik ļoti, ka nespēju izskaidrot pat kāpēc. Kaut kāds magnēts mani vilka pie grāmatas un lika tajā iekrist tik ļoti, ka gadījās arī nepamanīt pienākušos pieturas autobusus… Pats pirmais, kam es pievērsu uzmanību bija valoda. Sākotnēji tā šķiet vulgāra daudzās lamāšanās, sulīgo izteicienu dēļ, bet tās ir muļķības. Saprotiet – vieta tāda, ļaudis tādi un tik prastā vidē ir prasta valoda. Viņi citādāk nemaz nevar runāt un viņiem piestāv. Man tā tiešām šķita kā odziņa. Un cik neparasti viegli tas lasījās!

Ķerot dzīvi aiz astes, cilvēks vismazāk domā, ko ar to pēc tam iesākt. /216.lpp./

Ja tā labi rok, var atrast daudz ļoti aktuālu lietu, ar kurām Ukrainā (un ne tikai) cīnās – mahinācijas, korupcija, mafija, tieši un netieši draudi, pārestības utt. Darbs ir sadalīts divās daļās un šis pārrāvums mani izsita nedaudz no sliedēm. Šis pārrāvums netieši arī kalpo par pāreju no loderēšanas uz īstu darbošanos, jo otrā daļa ir nopietnāka par pirmo. No klīšanas pa atmiņu kambariem un ”strādāšanu” Hera nonāk līdz atziņai, ka nekas nav svarīgāks par atbildību un pateicību. Un savā vietā būšanu.

Cik daudz visa kā var satilpināt parastā atmiņā un cik grūti pēc tam kaut ko tajā atrast. Kā šie mehanismi darbojas? /132.lpp./

Lasot darbu, ļoti ātri izkristalizējas labie un ļaunie varoņi un lietas, par kurām viņi ir gatavi krist. Tas arī varētu būt romāna galvenais jautājums – kuri spēs aizstāvēt savas tiesības dzīvot un strādāt savā zemē un kuri ir tie, kas uzspiež savu gribu un noteikumus. Šo tēmu Žadans aizskāra arī savā grāmatas precentācijā, kas notika KKC oktobra sākumā. Daudz neieslīgstot politiskās detaļās viņš pajautāja, cik daudz par Ukrainu pasaule zināja pirms kara? Tā ir bijusi maza, sevī ierāvusies valsts, kura pēkšņi tika izrauta starmešu gaismā. Cik viegli ir manipulēt ar ļaudīm, kuri neko vairāk par savu sētu nav redzējuši… (ne tieši šādiem vārdiem viņš izteicās, bet doma skaidra). Un tāpat ir ar romāna varoņiem. Viņi nekur tālāk par savu mazo apgabaliņu nav bijuši un nepārtraukti malās paši savos ***.

Es pilnīgi noteikti vēl kaut ko gribēju teikt šīs grāmatas sakarā. Grūti rakstīt ne tikai tāpēc, ka grāmata tāda, bet arī tapēc, ka izlasīta jau šī mēneša sākumā. Viss pirmais iespaids jau nosēdies. A, autors prezentācijā vairākkārt izteicās, ka romāns ir par aviāciju. Kaut kā negribas piekrist… Man vairāk sķiet, ka šis ir romāns par cilvēkiem, par dzīvi un skarbo socreālisma atspoguļojumu. Tiešām ir sajūta, ka autors nav slēpis nevienu režīma iezīmi, nevienu ļaunu, riebīgu un nežēlīgu cilvēka izpausmi. Skarbs un vienlaicīgi šarmants romāns. Noteikti iesaku!

Mēs esam spiesti glābt tos, kuri mums ir tuvi, un reizēm nesajūtam, ka apstākļi mainās un mums tuvie cilvēki sāk glābt mūs. [..] tuvība rodas no kopīgiem pārdzīvojumiem, kopīgas dzīves un kopīgas nāves iespējamības. Kaut kur aiz tā visa tad arī sākas mīlestība. /372.lpp./

Leons un Luīze

Vispirms es ieraudzīju vāku. Tur uzlikta fotogrāfija un nodomāju, cik skaists un
dzīvespriealex_capuscīgs pāris. Tad laižot skatu pār vāku, ieraudzīju autoru un nosaukumu – Alekss Kapī (Alex Capus, 1961) Leons un Luīze (2011). Pēc anotācijas guvu apstiprinājumu, ka tas ir mans pēdējā laikā iemīļotais posms (20.-30.gadi), un nolēmu, ka jālasa vien būs.

Šis stāsts sākas no beigām. Ar bērēm. Un tad autors mūs iepazīstina ar sākumu. Kad Leons pirmo reizi ierauga Luīzi, viņam ir tikai 17 gadu. Viņš zina, ka viņa ir kaut kas īpašs, bet nezina, ka tā būs mūža mīlestība. Viss plaukst un zeļ līdz uzlidojumam. Abi ir pārliecināti, ka otrs ir gājis bojā. Ar šo pārliecību viņi dzīvo 10 gadus…

– Par ko tu mani uzskati – par idioti, vai? Katrs vīrietis grib uzmākties meitenei, palicis divatā ar viņu kāpās.
– Tas tiesa, – Leons atzina. – Bet es to nedarīšu. [..] Gribēšana un darīšana nav viens un tas pats. /52.lpp./

Jau pašos pirmsākumos man tā izklausījās pēc brīnišķīgas grāmatas. Arī pēc tam tā tāda bija, bet… kaut kas, iespējams, tomēr manī nesaslēdzās kā pēc Beigbedera Ūna un Selindžers, kur man beigās bija jāraud. Šķiet, ka man vilšanos sagādāja diezgan vienpusējais stāstījums. Priekšplānā bija Leons un viņa dzīve. Luīze bija tikai mazliet un starp rindām. Tas mani tiešām skumdināja. Apmēram grāmatas vidū es viņus abus vairs nejutu. Kaut kā šķita, ka brīdī, kad viņš viņu ieraudzīja pa metro logu, tūlīt notiksies lielas lietas! Mazliet jau notikās, bet ne tas, ko es gaidīju. Varbūt labi, ka tā. Pēc tam es vairāk jutu laiku, kurā tas viss notiek…

Cilvēks pierod pie savām tukšajām vietām un dzīvo ar tām, tās viņam pieder, un bez tām negribas palikt. /142.lpp./

Šī nav lubene vai mīlas romāns tās parastajā izteiksmē (kā Kontinentam). Šis tiešām ir mīlestības stāsts. Stāsts, kurš aizsākās 1918.gadā un beidzās tikai 1986.gadā. Kas zina, kā tas būtu izvērties, ja Pirmais pasaules karš un uzlidojums to visu nebūtu iztraucējis. Patiesībā es biju domājusi, ka viņi būs uzstājīgāki. Nē, viņi viens otru neaizmirsa, tikai kaut kā nepapūlējās meklēt ilgāk. Man kaut kā ne pārāk patika arī viņu savstarpējā vienošanās. Tā šķita tik nereāla! Un Luīze? Kāpēc autors tik maz par viņu atklāj? Principā par viņu ir zināmas vien virspusējas lietas. Bet es gribēju zināt no kurienes viņa ir, kas ir viņas vecāki un kāpēc viņai tāds patīkami pašpuicisks raksturs?

Tur nav ko apdomāt. Domāt var tikai tad, ja ir informācija. Bet mēs nezinām neko. /134.lpp./

Diezgan grūti ir izprast arī Leona sievas rīcības motīvus, bet… vismaz Otrā kara laikā viņa bija pietiekoši stipra, lai darītu to, kas reāli jādara. Njā… viņi bija pāris, kurš viens otru balstīja, bet mīlestības tajā visā nebija. Tā kaut kur bija paspējusi noplaukt.

Es zinu, ka izklausās tā, ka man nav paticis. Gluži tā nav. Man patika, tikai pietrūka kaut kādas īpašās odziņas vai stāsta pavediena. Varbūt man nevajadzēja arī salīdzināt ar Ūnu, bet tas jau notiek automātiski. Man prasījās dzīvīgākus tēlus (Luīze tāda bija, bet pietrūka informācijas kā tādas), romāna attīstības un skaistākas beigas. Gribējās, lai Leona protests nav tikai iekšējs, bet arī ārējs. Fonā esošais laikmets ir parādīts diezgan labs, par to neko sliktu nevaru teikt.

Šis vairāk būs romāns, ar kuru atslīgt pie vakara tējas vai zem segas. Mīlestība tur būs!

Piezīmes V

Ha, laiks mazām piezīmēm! Sen nav bijušas. Esmu palaidusies slinkumā tās piefiksēt, bet savādumi gadās diezgan bieži…😀

___________

Visu sakrāmēju maisiņā un saku, ka jāmaksā 7,77. Klients:
– Man šodien loterijā neveicās. Būs jāpamēģina vēlreiz.

___________book-autumn-leaves-and-images

– Jums maisiņu vajadzēs?
– Dievs pasarg’!
– Klienta karte?
– Iztiksim.

Ak, šī neticamā pieticība. Šis un nākamais stāsts no kolēģa krājumiem.

__________

– Mums, lūdzu, grāmatu par nejaukajiem rukšiem.
– Kāds ir nosaukums?
– Nezināšu, kaut kas par lauku sētu.
Kolēģis paskatās datubāzē un saka, ka nekā tāda nebūs. Šī neliekas mierā:
– Pagaidiet, es piezvanīšu.
Pēc brītiņa:
– “Dzīvnieku ferma”.
– Nu, tā nav bērnu grāmata…
– Jā, bet mēs ar meitiņu gribam palasīt grāmatu par nejaukajiem rukšiem!

_________

Katru reizi, kad kāds jautā kaut ko varen neprecīzi, vadoties tikai pēc krāsas vai cenas, atceros bildi – pilns galds ar grāmatām ziliem vākiem un uzrakstu: ”Tik daudz grāmatu ar ziliem vākiem” (vai kaut kā tā). Diezgan asprātīgi, bet realitātē kaitinoši😀 Man tā arī ir bijis. Bet šis stāsts būs par pelīti.

Pienāk pensionāre un sāk stāstīt, ka bijusi citā veikalā un redzējusi dikti smuku pelīti un taujā vai mums tāda ir. Kad prasu kāda tieši, saņemu atbildi:
– Nu, tāda ļoti smukiņa. Ar tievām kājiņām un padārga…
– …
Visu cieņu man, bet es to atradu!!!😀

__________

– Jums ir tie plānie šļūdoņi?

(ar to domātas dokumentu kabatiņas). Paldies kolēģei🙂

__________

Ienāk klients veikalā un krieviski ko prasa. Ātrumā kolēģis nesaklausīja ko un pārjautā viņa vajadzību. Šis sāk skaidrot:
– Nu… to… zirgiem pie kājām… Pakavu! Jums ir?

Kāpēc lai grāmatu veikalā būtu pakavi?😀 Tāpat kā briļļu maciņi, kopēšanas funkcijas un audums mājturībai?

__________

Jauns darbinieks; laiki, kad vēl bija jāpērk mācību grāmatas. Krievu valodā ir vairākas un viena saucas ”Zdrastvuj, eto ja”. Tad lūk, klients pie viņas pieiet un saka:
– Zdrastvuj, eto ja…
Viņa nenoklausījās teikumu līdz galam un apjukusi ar smaidu atbildēja:
– Zdrastvuj, a eto ja!

__________

Mūzika: Black Barrel Smoke – Paint It Black