Rīta Jalonena un viņas “Skaidrums”

 

Ar nelielu sevis piespiešanu, 19.septembrī devos uz Ziemeļvalstu Ministru padomes biroju Latvijā satikt somu autori Rītu Jalonenu (atsauksme par viņas darbu lasāma šeit, bet nelasiet tikai atsauksmi. Noteikti izlasiet arī darbu). Gari nerakstīšu, bet pāris teikumus gan.

Interesanti, ka jau 9 gadu vecumā viņa ir zinājusi, ka būs rakstniece. Tā viņa teica savai bērnības draudzenei un draudzenes viņas ir vēl joprojām. Ilgi, ilgi krājusi teikumus sevī, pirmā grāmata tapa 35 gadu vecumā un tā bija paredzēta jauniešiem. Ar tiem teikumiem vispār ir interesanti – ja prātā ienāk teikums, bet vēlāk to nekādi nav izdevies atcerēties, tad esot bijusi sajūta, ka viņa ir pilna ar teikumiem. Un nav veselīgi būt pilnai ar nepateiktām lietām. Tā arī sāka rakstīt. Viņa diezgan daudz arī runāja par bibliotēku nozīmi savā dzīvē un par lasīšanu bērnībā. No šī visa man interesanta likās vieta, kurā viņa stāsta par savu bibliotekāri, kura teikusi: “Nu jāsāk lasīt pieaugušo literatūra” un likusi vispirms izlasīt visu no A, tad B utt. Pie burta “D” viņai šī spēle apnika 😀

Šī tikšanās bija saistīta tieši ar viņas vienīgo (vismaz pagaidām) latviski tulkoto darbu Skaidrums. Saistībā ar to, viņa sevi diezgan spēcīgi asociē ar Dženetu Freimu. Pat ne īsti asociē. Viņa kaut kādā ziņā jūtas kā viņas vietniece, ar sajūtu, ka pašai Freimai šis romāns patiktu. Bija jautājums, kā viņa nokļuva līdz viņai, ņemot vērā faktu, ka Freimas darbi nav tulkoti somu valodā. Izrādās, ka pirmā saskarsme ir bijusi jau 1994.gadā, kad ar vīru bijusi Jaunzēlandē un kādā grāmatu veikalā prasījusi labāko vietējo rakstnieci. Viņai ieteica pašas Freimas sarakstīto autobiogrāfiju. Jā, tas bija sen. Šo romānu viņa sarakstīja 2016.gadā, pa lielam pateicoties māsas draugiem, kuri netīšām iepazinās ar jaunzēlandieti, kurš strādāja arhīvā un pētīja Freimas biogrāfiju. Jalonena ļoti cer, ka ar savu romānu viņa izraisīs interesi un Freimu sāks tulkot somu valodā.

Tā kā romāns ir ne tikai par rakstnieci, bet arī par vārda spēku un radošuma nenogalināšanu sevī, tad arī viņai tika uzdoti jautājumi par šo tēmu. Interesanti, ka viņa visu raksta ar roku (kā Freima). Sākotnēji tie bija dzejoļi un vēstules tagadējam vīram. Viņai ir ļoti daudz rokrakstu, vienā piegājienā var būt izmantoti dažādi. Interesanti, ka viņa darbos iepin pavisam nelielas epizodes no personīgās dzīves. Un tas ir viņas rakstības stils. Vispirms ir sarakstītas dažādās epizodes, lietas, kas tai brīdī šķiet svarīgas un kad ir sajūta, ka romāns ir dzimis, viņa šīs epizodes liek kopā. Protams, viss netiek izmantots un pastāv liela iespēja, ka to izmantos kādā citā romānā.

Vispār viņa atstāja tādu ļoti spēcīgu un patīkamu iespaidu par sevi. Es nezinu, vai man gribētos lasīt viņas jauniešiem domātās grāmatas, bet vēl kādu “pieaugušo” es labprāt izlasītu. Viņas valodā ir bauda.

By elzastory Posted in nieki

Mākslas muzeja ”Rīgas Biržas” stāsts

IMAG1365 i

Fragments no spoguļa rāmja, kas atradies balles zālē (3.stāvs)

Kad es sāku studēt Rīgā, brīnījos par lielo ēku Doma laukumā, kura tur vienkārši stāvēja nekam gatava. Un tad šeku reku, samērā operatīvi tapa ēkas restaurācija un tajā iemitinājās agrākais Ārzemju mākslas muzejs (pirms tam mita Rīgas pilī). Šodien abas ar Norelli  bijām ekskursijā arhitektes Liesmas Markovas vadībā un dzirdējām stāstu par to, kā šī ēka tika atjaunota. Dikti gari nestāstīšu, jo šim projektam ir arī grāmata, kurā viss ir sīki un smalki aprakstīts. Vienu vārdu sakot, man dikti patika 🙂 Stāstījums tika sadalīts pa posmiem, kā notika restaurācijas darbi. Protams, ka jāsāk ar pagrabu! Tajā ierīkota garderobe, tualetes un ”izstāde” pavisam īsumā par ēkas vēsturi. Birža ir celta no 1852. – 1855.gadam pēc Pēterburgas arhitekta H.J.Boses projekta Venēcijas renesanses palaco stilā. Tas izskaidro arī vestibilā griestos iekārto gondolu, kas patiešām vesta no Venēcijas.

Tālāk nonācām vestibilā, kas patiesībā ir iekšējais pagalms. Man ļoti patīk tā ieiešana Biržā. Sākotnēji ir gribēts izmantot ieiešanu caur Lielo zāli, jo tur skats, vēriens, kolonnas…, bet nevar jau tā pa taisno iebrist izstādē. Bet skats jau būtu labs!

IMAG1364 i

Šajā stūra telpas grīdā ir tikai dažas oriģinālas flīzes. Pārējās atvestās no mākslas štrota 🙂

Ja Lielajā zālē izstādes mainās četras reizes gadā (ja nekļūdos), tad muzejā ir piecas pastāvīgās ekspozīcijas: Austrumu galerija, Senās Ēģiptes kabinets, Gleznu galerija, Rietumu galerija un Sudraba kabinets. Visās šajās atjaunotajās telpās bija īpaši jādomā par grīdu, sienas krāsu, oriģinālā saglabāšanu un mūsdienīgām vajadzībām. Es neesmu nekāda zinošā, bet manuprāt ir ļoti skaisti un labi savienota vēsture ar mūsdienām. Jau iedomājoties, ka kāpņu telpa krāsota ar rokām, mākslīgā marmora restaurācija veika 1500 m³ platībā, kas ir bijusi arī 18./19.gs. iecienīts apdares veids, varu tikai nopūsties apbrīnā. Tāpat ir īpaši piedomāts pie vitrīnām – dažas pasūtītas jau gatavas, bet dažas veidotās speciāli ekspozīcijai, piemēram, porcelāna lustrai.

IMAG1348 i

Porcelāna lustras fragments

Lai vispār varētu uzbūvēt tādu Biržu, nācās nojaukt dažas blakus esošās ēkas. Neskaitot Doma baznīcu, kas ir nedaudz tālāk, birža bija tolaik lielākā ēka tai apvidū. Bet ne vienmēr ēka pildījusi biržas funkciju, tajā bijušas daudzas iestādes. 1979.gadā Balles zālē notika pasākums ar dzeršanu, pīpēšanu un izklaidēm. Nākamajā rītā tur vairs nebija ne jumta, ne divas greznākās telpas, kas bija nodegušas, marmora kamīns karstumā izdrupis (zudušo detaļu atjaunošanai izmantots stikls). Šīs zāles varēja atjaunot tikai pēc fotogrāfijām, jo realitātē nekas dižs nebija palicis. Ja es to šodien nebūtu dzirdējusi, es joprojām nezinātu, ka Birža cietusi ugunsgrēkā.

Tur tika stāstīts vēl daudz un dikti visādu foršu sīkumu, bet to bez redzēšanas nevar īsti pārstāstīt. Piebildīšu tikai to, ka mākslas muzeja “Rīgas Birža” ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Pēc izstādes bija burvīga iespēja paklīst pa muzeju. Tā kā esmu klīdusi samērā bieži, tad prātā atsvaidzināju Austrumu galeriju un atkal palūkojos uz to mūmiju, kura guļ bijušajā Biržas seifā.

Vēstule ar pielikumu

300x0_vestulearpielikumu_978-9934-0-8074-6Pirmais, kāpēc es gribēju izlasīt Ineses Dreimanes darbu Vēstule ar pielikumu (2019) ir fakts, ka šī grāmata tika prezentēta Stūra mājā. Jā, es netiku, bet ieintriģēta gan biju. Pašķirstīju grāmatnīcā un pēc 10 minūtēm attapos, ka esmu jau iekritusi stāstā.

20.gadsimta 30.gadu beigas bija pilnas ar dažādām priekšnojautām. Neviens nekad nebūtu iedomājies, ka šo jauniešu lielie dzīves plāni tik ļoti sagriezīsies ļaunā virpulī. Kā cilvēki ir spējīgi rīkoties tik necilvēcīgi, varmācīgi?

Jāatzīst, ka tīri tikai pēc anotācijas es šo grāmatu varbūt arī nelasītu, jo daudz darbu par kara laiku, notikumiem utt. Prieks, ka bija iespēja šo darbu grāmatnīcā pašķirstīt, jo tas galīgi nav pierastais vēstures romānu formāts. Šeit galvenajā lomā ir cilvēks – kā viņam fiziski un mentāli sadzīvot ar notikušo, ja visi saka: ”Aizmirsti un dzīvo tālāk”? Lasot vienu brīdi gan pavīdēja doma, ka šis ir labi uzrakstīts romāns par zināmām lietām, bet es tā maldījos! Šo tēmu nemaz tik daudzi necilā un mazliet žēl. Lasīt šo darbu bija kā lasīt atdzīvinātu vēsturi. Tas bija tik pilns ar emocijām, ka, jā, arī man noritēja asara. Man šķiet, ka es nemaz neesmu tā īsti lasījusi darbu par to, kas notiek cilvēku galvās un sirdīs pēc izvešanām utt. (nav gadījies arī lasīt par domām to galvās, kas to visu organizēja).

Es biju tik ierauta visos notikumos, ka sākotnēji nemaz nepamanīju, ka daži fakti, cilvēki un notikumi ir palikuši ”karājamies gaisā”. Un kad es tiku līdz Epizodēm, tad.. tad bija tā asara. Nu kā var tā darīt? Kā tik neapdomīgi drīkst izjaukt otra dzīvi? Jā, šī nodaļa ļoti skarbi visu saliek pa vietām.

Šim darbam ir ļoti daudz atsauksmju un recenziju, tāpēc man nav vairs īsti ko teikt. Tik varu vēlreiz no sirds apgalvot, ka šis darbs ir jālasa, par to ir jārunā un es gribu vēl šīs vēsturnieces/autores darbus!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Skaidrums

skaidrumsZiniet, kas ir interesanti? Izlasīju Rītas Jalonenas (Riitta Jalonen, 1954) romānu Skaidrums (2016), biju sajūsmā, bet nevienā brīdī neaptvēru, ka šis uzvārds teorētiski man ir zināms. Esmu tak arī lasījusi viņas vīra darbu 14 mezgli līdz Griničai. Prieks par rakstošām ģimenēm, bet vēl lielāks prieks, ka autore atklāja man Dženetas Freimas dzīvesstāstu. Tas ir tik… traģisks un vienlaicīgi spēcīgs!

Stāsts ir par reāli dzīvojušu Jaunzēlandes rakstnieci Dženetu Freimu (1924 – 2004). Šis nav biogrāfisks romāns, tomēr lielie notikumi ir reāli: viņa daudzus gadus tika uzskatīta par garīgi slimu un turēta psihiatriskajā slimnīcā, kur viņa piedzīvoja pāris simtu elektrošoku. Visu šo elli viņai palīdzēja izturēt vārdi – kad vien spēja, viņa slepenībā rakstīja. Kad viņu no turienes atbrīvoja, viņa sarakstīja daudz grāmatu, arī par šo posmu.

[..] izrādās, priekš manis eksistēja arī kaut kas cits, ne tikai rakstīšana un lasīšana, un man nemaz noteikti nevajadzēja nonāvēties. /33.lpp./

Tik ļoti savdabīgs, tik ļoti ievelkošs, ka beigās nav miera līdz nav izlasīts. Tikai miera nav arī pēc izlasīšanas. Es cenšos saprast, kā viņa to izturēja, kā nesalūza. Mani urda jautājums: ja viņas bērnība nebūtu bijusi tāda, vai viņa būtu citādāka? Varbūt vaina ir pašā ģimenē un tas viss kaut kur zemapziņā viņu ietekmēja? Viņas lielā fantāzija, runas veids un dažbrīd arī rīcība priekš tiem laikiem tiešām ir savdabīga, tomēr nesaprotu, kā māte varēja piekrist psihiatriskajai slimnīcai? Kā var likt bērnam gulēt tur, kur tiek guldīti mirušie?!

Pēc Mērtlas nāves vārdi pārvērtās, tiem pieķērās priekšas istabas burvība, atrašanās uz nāves robežas, pārejas telpas un morga ēnas briedums, tie kļuva gremdējoši, auksti un mitri. Ap tiem bija tumšs ūdens un peldot samirkuši mati. /69.lpp./

Apbrīnojami, cik liels spēks var piemist mākslai, rakstībai, vārdiem. Par spēju sevī krāt vārdus un tad ļaut izrakstīties. Darbs ir par gribēšanu tikt uz priekšu, par spēju palikt pie veselā saprāta brīžos, kad jāsastop tik daudz nāvju. Un kad tu zini uz ko tu vēlies tiekties, iestājas skaidrums. Tas viss ir kā meklēt pašam sevi, patieso sevi, kad apkārtējie mēģina iestāstīt ko pilnīgi citu. Jā, viņa izvēlējās cilvēkus, ar kuriem vēlējās tikties, runāties. Tikpat bieži viņa devās vientulīgos klejojumos dažādās pasaules malās un meklēja sevi, savus vārdus, savas izjūtas.

Vārdiem ir spēja darīt divas lietas vienlaicīgi: tikai ar savu klātbūtni vien tie dziedina, taču tie arī atrod sāpes un liek tās izdzīvot no jauna. Atkārtojumā, vārdu aizsardzībā, ir iespējams noturēt savu dzīvību drošībā, tā lai to nespēj skart nāves roka. /250.-251.lpp./

Interesanti, ka autore ļoti, ļoti minimāli izmanto dialoga formu. Šai darbā man tas ļoti patika un tas arī šim darbam piestāv. Šādā veidā autore par Freimu atklāj ļoti daudz sīku nianšu. Man vispār ļoti pie sirds gāja stāstījums. Fantastiska valoda! Šeit aplausi M. Grīnbergai (vienmēr novērtēju šos tulkojumus). Jā, prieks, ka šo darbu tomēr paņēmu lasīšanai un ka mans sākotnējais viedoklis: ”Kaut kāda depresīva grāmata” tika apgāsts vēkšpēdus.

Tiešām iesaku! Tīrā bauda 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Pazaudēto lietu glabātājs

300x0_pazaudetolietuglabatajs_978-9934-0-7870-5Ja es iepriekš būtu dzirdējusi, ka Rūtas Hoganas (Ruth Hogan, 1961) romānu Pazaudēto lietu glabātājs (2017) tiek ielikts kategorijā ”Atvaļinājumu romāns”, es, visticamāk, šo romānu negribētu lasīt. Ir labi, ka es pirmo ieraudzīju vāku. Man ziedu motīvi nepatīk (kur nu vēl rozes!), bet šajā vākā ir tāds šarms!

Laura, domādama, kā lai tiek ārā no kritiskās situācijas savā dzīvē, spontāni pieņem izaicinājumu un dodas pie Entonija Peardū uz interviju. Viss ir labi un viņa kļūst par pazaudēto lietu glabātāja asistenti. Tomēr pienāk brīdis, kad Laurai pašai jāuzņemas šie ”pienākumi” un jāatrod lietām to likumīgie īpašnieki.

Tā lieta, ko man bija labi nezināt pirms pieķēros pie šī darba lasīšanas – tas ir sieviešu romāns, tā saucamā, vieglā literatūra. Šī nezināšana man noderēja, jo man tiešām ir prieks, ka esmu šo darbu izlasījusi. Par spīti faktam, ka daudzas lietas spēju paredzēt, es šo stāstu izbaudīju. Šis nebija sieviešu romāns no klasiskā gala. Varbūt viducītī piekusu no tā nepiepildīto sapņu cukura, bet tas bija tikai uz to brīdi. Lai arī priekšplānā būtu jābūt Laurai un Entonijam, tomēr tā nebija.

Darbam ir divas paralēlās līnijas un es ilgi, ilgi nespēju tās savienot. Šīs līnijas savienojas tikai pašās beigās. Jāsaka, ka autore ir ļoti skaisti nostrādājusi pie detaļām. Absolūti visi sīkumi, kuriem varbūt es arī nepievērsu pienācīgu uzmanību, tiek novietoti savās vietās, kad ir pienācis īstais laiks. Un tieši šie sīkumi ir šī darba pērlītes, ja tā var teikt. Entonijs ir rakstnieks, kurš reiz ir rakstījis ļoti skaistus stāstus. Un skaistus stāstus viņš raksta arī par lietām, kuras ir kaut kad kaut kur atradis. Šie stāsti man lika domāt par manu lietu nozīmi. Otrajā līnijā darbojas Spridzinātājs, kurš ir izdevējs un ļoti mīl suņus. Es biju pārliecināta, ka tā ir tā saikne starp līnijām, bet nav. Viņi nekad nav sastapušies.

Ne mazākajā mērā neesmu sieviešliteratūras speciāliste, tomēr uzdrošināšos apgalvot, ka Hoganu no ”klasikas” atšķir arī valoda (viegli lasāma; humors, kas liek pasmaidīt; trāpīgi izteicieni), vērojumi literatūras lauciņā (kādi žanri ir vairāk pieprasīti; izdevēju domas utt.), kultūras iepīšana (lasītājs spēs šo atpazīt? cik erudīts ir lasītājs?). Daudz un dažādu knifu, kas iepīti. Katrā ziņā no romāna dveš tik liela cilvēkmīlestība, cenšanās darīt lietas labi un kā šķiet pareizi, ka tas viss rada ticamību. Tās pāris neveiklās epizodes (situācijas ziņā) es spēju iedomāties arī dzīvē un domāju, ka tā ir arī kādam reāli gadījies. Lai nu kā, kad grāmatu izlasīju, uzrakstīju draugam, ka gribu viņu apskaut.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mēs, XX gadsimts: Ikstena, Repše, Bankovskis

Kāds laiciņš iepauzēts šai sērijā. Tā kā manās rokās maz pamazām ir nonākušas teju visas atlikušās, laiks pieķerties lasīšanai un nelielai izziņai.

9789934546013_274Noras Ikstenas Mātes piens (2015) ir grāmata, kurai es ļoti ilgi pretojos. Gandrīz vai ar visām četrām. Ja man jautā kāpēc, tad es īsti iemeslu pateikt nevaru – vai nu tas, ka darbs bija mega populārs, vai tur strādā nosaukums, kas mani neuzrunā vai.. Lai nu kā, noignorēju reiz man teikto frāzi: ”Tev droši vien nepatiks”, izmantoju iespēju un izlasīju. Jā, sākums bija kā bija, bet tad es aizvien vairāk ielasījos, aizvien vairāk iejutos meitas ādā un tā tā lieta aizgāja. Man ļoti patika beigas! Domājot par tēmu, kādu Ikstena ir pacēlusi, nu… traki! Traki, neloģiski un cilvēka garu lauzošs laiks bijis. Man kaut kādā mērā bija lielas skumjas par mātes likteni, jo… tā attieksme un situācija bija tik nepieņemama un neloģiska, ka es saprotu, kāpēc viņa pamazām sabruka. Un vienlaicīgi es īsti nespēju viņu izprast – to nespēju pārkāpt sev pāri, dzīvot tālāk. Gandrīz vai kauns teikt, bet šis ir pirmais darbs, ko izlasu no Ikstenas, līdz ar to apbrīnoju viņas spēju caur trim paaudzes sievietēm parādīt tik aptverošu laikaposmu: mātes māte – padomju gados dzīvojoša sieviete, kura pieņem faktu, ka nav vairs Latvijas, bet klusībā cer, ka tā atgriezīsies; māte, kura varētu būt spoža padomju laika zinātniece ginekoloģijā, ja ne kāds incidents un meita, kura pilnībā atdodas padomju vadlīnijām līdz sāk dzīvot prātā dubultu dzīvi, jo atklāj patieso brīvības garšu. Laikā, kad šis darbs iznāca, dzirdēju daudz atsauksmju-sūdzību, ka nepatīk šis triju sieviešu stāsts, ka nevarot saprast, kura ir kura… Jā, sākumā ir grūti saprast, bet nedomāju, ka tas ir šķērslis. Kad ielasās, ir viegli atšķirt, kura ko stāsta. Noteikti vēl kaut ko no viņas palasīšu 🙂

072ffa038c25Kaut kā nu tā sanācis, ka arī par Gundegas Repšes Bogeni (2016) man teica: ”Nu nezinu, vai tev patiks”. Par spīti dažādajiem viedokļiem, gribēju iegūt pati savējo. Un esmu pārsteigta par šo citādo viedokli, jo mums lielos vilcienos lietas sakrīt… Neesmu liela latviešu literatūras lasītāja (bet lielāka nekā agrāk), bet nekad nebiju lasījusi Repši (šādu teikumu vēlāk es atkārtošu vēlreiz). Kā jau šai sērijā, arī Repše atrod neērto tabu – klusēšana par notikumiem. Cik daudz cilvēks var atļauties un vai atļaujas pateikt kā lielāka priekšā? Vai klusēšanas/spītības dēļ ir vērts mirt?  Šis ir stāsts par kādu ģimeni pašā kara priekšvakarā, par pirmo izvešanu, lielo neziņu, sašutumu uzzinot, ko vara var atļauties. Tas ir kā rīt pašlepnuma krupi cerībā, ka nenosmaks (bet varbūt nāve nesīs atvieglojumu?). Un tam visam pāri ir kāda neparasta mīlestība, kas teorētiski nav pieļaujama. Un arī tā tiek noklusēta, cik vien ilgi iespējams. Katrā ziņā Lesteri nav parasta latviešu ģimene un man patīk, kā caur viņiem autore parāda šo laika posmu. Jā, skarbi, nežēlīgi, bet lai galīgi viss nepārvērtos bezcerībā, kaut kāds pamats sevī jārada. Ja ne reāls, tad vismaz garīgs.

6f617d4172e4Ar Paula Bankovska darbu 18 (2014) man sanāca kaut kā pagalam jocīgi. Strādāju grāmatnīcā, vēl nezināju par šīs sērijas eksistenci plus man bija garlaicīgi un es mazliet pašķirstīju šo darbu (jo nebiju lasījusi Bankovski). ”Pff..” un noliku atpakaļ plauktā. Pēdējā laikā turos pie atziņas, ka – ja kāda grāmata negrib lasīties, nav ko mocīties; ja būs lemts, tā agrāk vai vēlāk pati atgriezīsies. Un tā notika arī ar šo. Man prieks, ka izlasīju! Stāsts, kura divas līnijas šķir gadsimts, bet jautājumi ir tikai pamainījuši savu formu. To daļu, kas attiecās uz 1917.gadu  izbaudīju. Dezertēšana, slēpšanās, misijas saņemšana, domas par brīvas Latvijas iespējamību. Tik visa kā daudz vienam cilvēkam gada garumā! Ainas, kurās viņš stāsta par to, kā tieši pasludina valsts izveidi atstāja tādu… hmm, savādu noskaņu. Viens ir tas, ka es nezinu, kā realitātē tas ir noticis, neesmu lasījusi nevienu reālu dienasgrāmatu par šo notikumu/noskaņu, no otras puses – tik svarīgs mirklis! Grūti iedomāties/savienot redzamo svinīgo fotogrāfiju ar to, ko par atmosfēru un klātesošajiem stāsta varonis. Savukārt mūsdienu līnija stāsta par fotogrāfijām, centieniem atminēt pagātni, savienot faktus un pretējais – latviešu tauta nemanāmi izšķīst.

…brīvību vispirms nevajag meklēt cilvēkos vai politiskās iekārtās, bet mūsu pašu dabiskajās saknēs. /112.lpp./

Un nespēju iztikt bez šī citāta:

Tas vienmēr ir ļoti vērtīgi – sēdēt un gudri dirst, cik viss ir slikti, bet pašam neko nedarīt. Pat nemēģināt. Jo mēģināt jau nav vērts. Viss tāpat skaidrs. Vainīgi ir tie citi.  /151.lpp./

Nameja gredzena kods

namejsPirms mēneša, 27.jūnijā, Zvaigznes ABC Prezentāciju zālē tika prezentēta jau trešā spēlfilmas/vēstures grāmata Nameja gredzena kods (2019). Sapņu komanda 1935 kaut kā palaidu garām, bet uz Rīgas sargiem gan es biju. Tāpēc es zināju, ka gribu būt gan šajā prezentācijā, gan iemest aci grāmatā.

Man ir ārkārtīgs prieks, ka ir tapis šāds projekts – grāmata, kurā var izlasīt gan filmas scenāriju, gan pēc tās piemeklētos vēstures faktus utt. Var jau gudri spriest, cik Nameja gredzens ir slikta filma, iesmiet par Zemgales jūru, filmu angļu mēlē utt., BET! Bet visi aizmirst noskaidrot vai tā maz bija paredzēta kā vēsturiskā/dokumentālā filma. Jā, protams, arī man pirmajā mirklī likās jocīgi, ka Namejs ir zviedrs, ka angļu valodā, bet man tas netraucēja. Prieks, ka tiek akcentēta zemgaļu tauta, gredzens kā brīvības simbols, interpretētas lietas, kas šodienā diemžēl vairs nav noskaidrojamas. Tā kā filma nav vēstures atspoguļojums, par tādu kalpo šī grāmata. Par šo sadaļu ir parūpējusies viena no grāmatas autorēm Ilze Zveja. Kā pati izteicās prezentācijā: ”Mans uzdevums bija veidot paralēlu stāstu par laiku, kad dzīvojis Namejs: no hronikām līdz dažādu vēsturnieku tekstiem.” (citāts aptuvens) Pati bijusi ļoti pārsteigta, kad V. Klišāns, kā labāko darbu par šo laiku, ieteicis 1935.gada grāmatu 🙂

Jāsaka, ka šī ir ļoti savādi definējama grāmata, tāds kā vidutājs starp nosacīti vēsturisko filmu un autentisko vēsturi. Vienā lapaspusē varam iepazīties ar scenāriju, otrā pusē – vēsturiskos faktus. Piemēram, bija jautājums, cik liela ir bijusi zemgaļu tauta. Visus tos aprēķina paskaidrojumus neatminos, bet lēš, ka starp 20-50 tūkstošu zemgaļu. Vēl – zemgaļu kapi ir vieni no bagātākajiem, sieviešu ikdienas darbi, strīdi par zemgales ostas atrašanās vietu, cik liela patiesībā ir bijusi Nameja loma kā karalim. Ir lietas, kuras mūsdienās vairs nav iespējams noskaidrot, piemēram, kā zemgaļi ir izklaidējušies? Neba visu laiku karoja. Filmā bija interpretācija par vāles spēli, bet realitātē ir pieņēmums, ka zemgaļiem, iespējams, ir bijusi spēle līdzīga gladiatoru cīņām – sagūsta ienaidnieku un liek tiem cīnīties līdz nāvei /V.Klišāns/.

Kopumā man šī (un arī divas iepriekšējās grāmatas) liekas ļoti vērtīgas. Tās nevarēs izmantot vēstures stundās, bet interesantus faktus atrast gan var. Un ja kaut ko gribēsies uzzināt sīkāk, grāmatas beigās ir izmantoto avotu un literatūras saraksts. Man ļoti patīk, ka I. Zveja nepieslējās kāda viedoklim, bet pieminēja visus pastāvošos, katru argumentēja un neteica, ka šis nu gan ir slikti. Prieks par vieglo grāmatas lasīšanu, par daudzajām bildēm – gan no filmas, gan vēsturiskajiem attēliem un par atraktīvo grāmatas prezentāciju! Iesaku 🙂

A. Grauba rāda gredzenu un stāsta: ”Gredzena lomai bija divi gredzeni. Šis ir kaskadieris.”

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mezopotāmija

Zadans_6Es zināju, ka tā būs! Dabūju savās rokās Serhija Žadana veikumu Mezopotāmija un izlasīju… jau pirms mēnešiem diviem. Jau atkal es nespēju neko uzrakstīt par viņa darbu (tā jau bija ar viņa iepriekšējo veikumu Džezs pār Donbasu)! Un ne jau tāpēc, ka man nepatika. Darbs ir lielisks. Tik lielisks, ka es nespēju sakopot domas un saprast, ko tieši es par šo visu domāju.

Harkiva, pilsēta Ukrainā, kurā visi dzīvo kā prazdami. Stāsts ir par deviņiem vīriešiem, kuri meklē laimi, mīlestību un ciešanas. Katrs to dara citādāk un vienalga mēs nonākam pie kopsaucēja – viss saplūst kopā. Tik ļoti, ka beigās ir dzeja.

Šis pilnīgi noteikti ir darbs, kuru es lasīšu otrreiz. Viens ir tas, ka es gribu, lai tas mani aizķer vēl dziļāk, otrs – es īsti to nespēju atcerēties. Manī peld fragmenti, bet es nespēju šo grāmatu salikt kopā. Man šķiet, ka lasot es kādu pavedienu esmu palaidusi vaļā un visa kopaina man ir izjukusi. Lai kā tur būtu ar to prozu, ļoti izbaudīju dzeju. Tas nedaudz atsauca atmiņā viņa dzejas lasījumus 2016.gadā un tas bija lieliski. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēku spēju lietas pateikt tik skaisti un vienlaicīgi tik tieši.

Ko vairākums no mums dara, sastopoties ar svešu nāvi? Visbiežāk mēs mēģinām nereaģēt, lai nepievērstu tai uzmanību. Mēs vienkārši izliekamies, ka nāves nav, nepamanām mirušos un nedomājam par dzīvajiem. /27.lpp./

Tas ir tas, ar ko sākas šis darbs. Nē, tas nebūt nav depresīvi, nomācoši vai vēl kā negatīvi. Nāve taču ir dabiska. Tomēr ne jau par nāvi jārunā, bet par dzīvi, ko palicēji cenšas turpināt. Un tad ir vēl tie citi, kuri arī risina daudz dažādas problēmas, tai skaitā, arī tās, kas ir pašu galvās. Jāatzīst, ka sākumā mani mulsināja šie īsie stāsti, jo es tos nespēju salipināt. Tomēr pēc tam jau sāku sazīmēt redzētas epizodes un personas. Viņi visi tak dzīvo vienā pilsētā un nepazīdami viens otru vienalga ir bijuši viens otra tuvumā.

Ūdens sastāv no noslēpumiem, jāuzmanās,
lai tevi neievelk dziļās akās,
tur, kur gaida rēgi ar zivju galvām,
maigām astēm – iemīlējušies un pamesti.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Tifānija Smelga: Man būs pusnakts kleita

9789934081415_86Nu jau kādu laiciņu grāmatnīcu plauktos gozējas Terija Pračeta jaunākā daļa sāgai par Tifāniju Smelgu – Man būs pusnakts kleita (2010). Vēl tikai atliek sagaidīt pēdējo, piekto daļu un kas zina, varbūt vēlāk vēl kaut ko padzirdēsim no Diskpasaules.

Tifānija Smelga ir kļuvusi par sava novada raganu un dara visu, kas viņas spēkos. Tomēr, lai cik centīga, čakla un laba viņa būtu, pamazām no apkārtējiem ragana sāk izjust nepatiku pret viņu. Arī pati Tifānija jūt ko nelabu virmojam gaisā. Kas ir šis kāds vai kaut kas, kas visiem jauc prātu un liek domāt ļaunas domas?

Šo daļu es ”izrāvu” pa pāris vakariem, tieši tik labs! Šis darbs man likās nu jau krietni pieaugušāks un nobriedušāks. Beidzot es jutu pieaugušu un patiesi atbildīgu Tifāniju, kas dara savus raganas darbus uz pilnu klapi! Brīdī, kad sapratu, ka šī daļa kaut kādā mērā ir iepriekšējās daļas turpinājums (notikumos), tad mana interese tikai auga. Par Pračeta valodnieciskumu un rakstības stilu esmu izteikusies iepriekš, tāpēc nevēlos atkārtoties. Humors bija, ironija bija, notikumu kāpinājums bija un smukas beigas arī bija. Protams, beigas nedaudz varēja paredzēt, bet man tas netraucēja.

Gluži kā iepriekšējai daļai, arī šai man gribējās pameklēt leģendu, kuru Pračets ir dzirdējis bērnībā. Neizklausījās, ka esmu atradusi īsto, tomēr uzzināju par zaķi, kurš nozaga uguni un ar to padalījās ar visiem cilvēkiem un zeme beidzot nebija auksta. Nē, nē, darbā zaķene lec ugunī un tas nav gluži tas pats, ko tā dara mītā.

P.S. Fīgli ir jauki elfi, tomēr man prieks, ka šajā daļā viņu nebija daudz 😀 Lai gan novērtēju viņu pieķeršanos savai pakalnei un draudiem cīnīties ar zobiem un nagiem un vēl skarbāk, ja vien tas būs vajadzīgs!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Izstāde: Jūgendstils Rīgā. Kolekcijas desmitgade

Man patīk, ka draugi un paziņas dalās ar saviem iespaidiem par kādām vietām, notikumiem un vispār redzēto. Tādā veidā arī uzzināju par brīnišķīgu izstādi Jūgendstils Rīgā. Kolekcijas demitgade, kuru apmeklēju pirms dažām dienām Rīgas mākslas telpā (Kungu iela 3).

Izstādē pavadīju daudz laika un ik pa laikam iedomājos: kad pēc gadsimta veidos izstādi par mūsu laiku, ko tur varēs redzēt? 20.gadsimta sākumā ir dzīvots skaisti, īpaši piedomāts par lietu estētisko noformējumu. Man gribējās piefiksēt katru rišiņu, nieciņu un līniju. Īpaši uzkavējos arhitektūras un viesistabas apskatē un domāju par iespējamajām sarunām. Dāmas savās skaistajās kleitās, kungi – uzvalkos, fonā mūzika no gramofona; visiem rokās smalki veidotas glāzes ar kādu stiprāku dzērienu un visas tās sarunas par modi, politiku un kultūru. Jā, es zinu, ka ne visiem viss bija tik skaisti, bet šeit mēs runājām par laikmeta vadlīnijām.

Lai es (un daudzi citi) varētu šādi domāt, muzejs Rīgas Jūgendstila centrs glabā un popularizē jūgendstila kultūrvēsturisko mantojumu. Viņu veidotā izstāde iepazīstina ar pašu veidoto kolekciju desmit gadu garumā. Man ārkārtīgi patika, ka viss ir pārdomāts un izstādīts tematiski, līdz ar to es atsevišķos priekos baudīju porcelāna, stikla, metāla, fajansa kolekcijas, interjera priekšmetus, dāmu un kungu apģērbus un aksesuārus, grāmatas, periodiku, gleznas un fotogrāfiju. Vēl mazais prieciņš par to, ka izstāde ne tikai parādīja tā laika arhitektūru, bet arī īpaši izcēla arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Vilhelma Bokslafa radošo darbību.

Ja es pareizi saprotu, tad šai izstādei tiek rīkotas arī īpašas eksursijas un koncertu vakari. Pati izstāde apskatāma līdz 22.septembrim.

This slideshow requires JavaScript.