1984

Nemaz neliegšos, bet es biju ļoti priecīga ieraudzīt pārizdotos Džordža Orvela (George Orwell, īstajā vārdā Eric Arthur Blair, 1903 – 1950) darbus Dzīvnieku ferma un 1984. Par pirmo man bija labas skolas laika atmiņas un pārlasot secināju, ka tās nav mainījušās. Izklāsta, pat īsajā variantā par to nebūs, jo… vienkārši nebūs. Neatceros, kas, kad un kādā sakarā man ieteica iepazīties ar 1984. Nemācēšu teikt arī kāds laika sprīdis no tā brīža ir pagājis, bet tas nav svarīgi – es to beidzot esmu izlasījusi un ziniet, man patiešām patika!

Vinstons dzīvo sistēmā, kurā valda viena partija un viens vadonis, Lielais Brālis. Šeit nepastāv ne vārda, ne darbu brīvība. Viss tiek kontrolēts. Sistēma ir antiutopiska (distopija), tāpēc pēc žanra labākajām tradīcijām kāds pret to saceļas. Šis kāds ir Vinstons. Ir tikai viens jautājums – kā noskaidrot iespējamos domubiedrus, ja eksistē domu policija un tālekrāni? Cik ilgi būs iespējams noziedzīgi domāt un pat rīkoties, līdz viņš tiks notverts? Jo notverts viņš tiks noteikti.

Nebija viegli izlikties, slēpt jūtas, ja nezina, kāda izskatās paša seja. Nepietika ar to vien, ka pārvalda vaibstus. Pirmo reizi viņš atskārta, ka tam, kas gribēja glabāt kādu noslēpumu, to jāprot slēpt arī no sevis paša. Visu laiku ir jāzina, kas tas ir, bet, kamēr vēl nevajag, tam nedrīkst ļaut uznirt apziņas virspusē tik skaidrā veidā, ka to varētu apzīmēt ar kādu vārdu. /339.lpp./

Ļoti patika darba rāmais plūdums. Nebija tā, ka revolūcija Vinstona prātā notika uzreiz, tā notika ļoti pamazām, ka tikai pēc kāda laika varēja secināt, ka šis tas viņa domu gājienā ir pamainījies. Lasot nav iespējams palikt neitrālam, jo es it kā iemiesojos Vinstonā. Man viņa domas šķita tik loģiskas. Vai šī sistēma ir salaužama, vai ir iespējams atgūt agrākos laikus? Tie bija viņa galvenie jautājumi. Varbūt no sistēmas ir iespējams aizbēgt? Vieni vienīgi jautājumi – lasīšanas laikā domāju, kādi ir tie paņēmieni, ar kuriem indivīds tiek salauzts? Labi, nedrīkst lietot vārdu indivīds. Šajā sistēmā tādu nav. Lai nu kā, darba beigās guvu atbildi uz savu jautājumu. Diezgan nežēlīgi!

Īsti nezinu vai palaidu garām vai tiešām nebija rakstīts (un varbūt tas nemaz nav svarīgi) – kā viņi līdz tādai jaunai pasaules kārtībai ir tikuši. Vienkārši būtu interesanti uzzināt tās mērķi. Ir liela sajūta, ka esmu palaidusi garām galveno darba domu, bet… plānoju reiz pārlasīt😀 Jāatzīst, ka īsti neizpratu arī jaunrunas mērķi, lai gan ta ir valsts oficiālā valoda. Bet viens gan ir skaidrs – brīdī, kad kāds zināja par daudz, viņš pazuda. Pēc viņa nepalika absolūti nekas. Šeit arī tad bija tā pievilkšanas maģija – kā sistēma liek aizmirst faktu, kas ir bijis spēkā vēl pirms piecām minūtēm.

Vēl jau ir Okeānijas valsts trīs pamatsaukļi, bet nedomāju, ka tos ir vērts šeit iztirzāt. Lai tos pilnībā aptvertu, patiešām ir jāizlasa viss darbs. Viss, kas sākotnēji ir šķitis absurds, vēlāk tiek izskaidrots tik pamatīgi, ka jāsāk domāt, vai Okeānija nav paņēmusi arī mani. Domāju, ka katra lasīšanas reize atklās ko jaunu. Šī bija mana iepazīšanās. Ceru, ka reiz pārlasot es spēšu tajā ielauzties dziļāk un izprast to labāk. Lai nu kā – sistēma salauž visus. Paliek neatbildēts tikai šis jautājums:

Viņi nevar iekļūt dvēselē. Ja jūtam, ka vērts palikt cilvēciskam, kaut arī tam nebūtu nekādu panākumu, esam viņus uzvarējuši. /207.lpp./

Vai tiešām?

Ardievas mežam

mlarge_0630476cKaut kā ir iegājies, ka nedaudz vairos no latviešu autoru darbiem par spīti tam, ka gadu no gada apņemos vairāk lasīt pašmāju garadarbus. Lai kaut mazliet pildītu šo apņemšanos, izlēmu, ka jāizlasa Viļa Selecka (1950) jaunākais veikums Ardievas mežam (2016). Tas gan nav vienīgais iemesls. Mani uzrunāja partizānu tēma un arī ļoti skaistais vāks.

Latgale, pats nostūris. No Zibeņa rokas krīt čekas priekšnieks. Pats šai kaujā ievainots, viņš pārrodas tēva Kazimira Rancāna mājās, kur visi viņu uzskatīja par pazudušu. Laiks rit un Kazimira sētā ierodas brāļa dēls – jaunais čekas priekšnieks, kura uzdevums ir atrast un ar nāvi sodīt priekšgājēja slepkavu. Ar šo brīdi sākas notikumi, kuri nevienu nesaudzē. Varoņu daudz, bet katram savi uzskati, mērķi un izpratne par godu.

Laikam jau uzreiz jāatzīstas, ka iesākt lasīt bija pagrūti. Vēlāk jau ielasījos un stāstu diezgan raiti pabeidzu, bet tas, kas man traucēja sākumā, man turpināja traucēt arī vēlāk. Valoda. Es nezinu, kas tas ir, bet reti kuram autoram izdodas savu romanu uzrakstīt ar patiešām baudāmu valodu. Man pat grūti izstāsīt, kas tieši man traucēja Selecka darbā, bet lasot uzreiz varēju just, ka tas ir latviešu autors. Piemēram, stāstīts, ka reti, kurā sētā palikuši darba spējīgi vīrieši: ”..lielākoties jaunuļi, jo vecākie bija kara vētrās izkaisīti par malu malām, daudzi palikuši Volhovā, Baltkrievijā un Vācijā, vēl citi klīda pa visu plašo pasauli, skumjas par zaudēto tēvzemi līdzi nesdami.” /181.lpp./ Un kad šis vēstījums nedaudz citādiem vārdiem atkārtojas vairākkārt… Tas uzsita tādu 20.gs. rakstīto darbu garšu – ne gluži čīkstēšanu, cik mums slikti, bet tādu starprindiņu žēlošanos. Nu labi, pietiks par to.

Ja neņem vērā iepriekšējo rindkopu, tad viss pārējais bija tīri labs. Labie tēli, sliktie tēli, tēli kolaboracionisti un tēli bez nozīmes. Man, dzīvojot mūsdienu pasaulē, patiesībā, ir diezgan grūti iedomāties, kā tas ir – tādas izvēles situācijas, kad esi spiests sadarboties ar vienu vai otru pusi un būt kā vidutājs. Gan jau, ka realitātē arī ir bijuši tādi kazimiri rancāni, kuri bija spiesti sadarboties ar čeku un vienlaicīgi arī ar mežabrāļiem. Uzvedībā gan nekas nedrīkst liecināt par šo abpusējo sadarbību. Jā, tā noteikti ir dzīve pastāvīgās bailēs no Sibīrijas un no nāves.

Lasot piefiksēju vairākus brīžus, kad kādam no tēliem apstākļu sakritības dēļ ir nejauši palaimējies. Tajos brīžos es autoram nenoticēju. Nevar vienmēr tā palaimēties! Piemēram, šāds laimes luteklītis ir galvenais varonis Zibens. Viens no retajiem tēliem, kas man patika. Lai arī nedaudz nokaitināja viņa stūrgalvība par pašam savu likteni (nāvei lemtais, tāpēc nedrīkst ļauties mīlai), viņš bija apķērīgs, gudrs un gana veikls meža dzīvei. Tāpat es nenoticēju Uļjāna laimei iekļūstot partizānos, jo… vai tiešām mežabrāļi neredzēja viņam cauri? Jāpiebilst, ka Uļjāns bija viens pretīgs tēls, ļoti zemisks, nekaunīgs un, pašaprāt, visvarens.

Patiesībā darbā ir vēl tik daudz lietu/situāciju, kurus neesmu uzskaitījusi un to arī nedarīšu, izvēršot plašumā. Piemēram, partizāni, kuri cīnās par Latvijas neatkarību un tas viens moments, kad dažu partizānu prātos tas pārvēršas par slepkavošanu un laupīšanu (atriebības kāre!); obligātā komjaunatne un tai pretī stāvošie dumpīgie jaunieši; ļaudis, kuri neatkarīgi no varas pratīs iegrozīties augstos amatos utt. Jā, izlasot šo darbu top skaidra laikmeta aina, tās nežēlīgums un negrozāmība, tikai… gribējās saistošāku valodu. Visādi citādi man patika!

P.S. Atverot grāmatu, mani nedaudz samulsināja titullapa. Vai šai būs turpinājums? Darbs iekļauts ciklā Latvijas vēsture cilvēka likteņos.

Lopu ekspresis

Šī ir viena no retajām grāmatām (autoriem?), kuru ieraugot drīzumā sadaļā, sagribējās ievākt informāciju. kreicbergsNe tāpēc, ka būtu zināms, bet ļoti iepatīkās Toma Kreicberga (1985) darba nosaukums Lopu ekspresis (2016), iepatikās vāks un anotācija šķita ļoti uzrunājoša. Vīlusies neesmu!

Pēteris Ostbergs ir aizcīnījies līdz Ņujorkai. Liekas neticami – vienkāršs latviešu puisis no postpadomju valsts ieradies Ņujorkā, lai strādātu Volstrītā. Un tad ir Laura pirms daudziem, daudziem gadiem un viņas stāsts par laikiem Sibīrijas plašumos. Kā šie divi tik atškirīgie sižeti var savīties un personāži satikties? Kā izrādās – elementāri!

Mazliet atgriezīšos pie tā, ko ieskicēju pašā sākumā. Kamēr gaidīju šo darbu, ik pa laikam darba pauzēs palasīju Dubultnieki un  citi stāsti (2013). Nezinu, cik liela jēga no tā visa ir bijis, jo darbi nav salīdzināmi (kaut vai tāpēc, ka katrs ir rakstīts savā žanrā). Bet viens gan ir skaidrs – autoram ar valodu viss ir kārtībā, lasījās ļoti, ļoti raiti🙂 Sākotnēji gan darbs ir bijis sarakstīts angļu valodā, bet šis neesot īsti salīdzināms ar oriģinālu, jo nav vienkāršs tulkojums. Ticēsim uz vārda! Lai kā tur arī būtu, šo ir vērts izlasīt.

Darbs pārsteidza ar savu uzbūvi. Ne mazums ir stāstu, kuros ir divi sižeti, tomēr šādā variantā es lasu pirmo reizi (laikam). Nudien nebiju gaidījusi, ka Lopu ekspresis izrādīsies komikss! Tas nozīmē, ka Pēteris/Pīters Volstrītā ir pamata sižets un viss pārējais pakārtots. Bet tik labi! Lasot to, nebija grūti iedomāties par Sibīrijas plašumiem, dzīvi pēc tam un atkārtotu bēgšanu. Nezinu, kaut kā tas šķita pazīstami no manas omes stāstiem… Manuprāt, lielisks bonuss arī bija tās komiksu lapas, kuras Pēteris zīmēja (to autors ir mākslinieks Mikus Dunča).

Ja pievēršamies pamata stāstam, Volstrītai, tad… nu jā. Varu tikai apbrīnot tos cilvēkus, kuriem patīk ekonomika un tāda veida bizness. Sākotnēji Volstrīta man šķita garlaicīga, taču pēcāk es lasīju ar aizrautību. Man vienkārši gribējās zināt, cik tālu Pēteris atļausies doties un kādas robežas pārkāps. Lieki teikt, ka no ekonomiskajiem/ darījuma aprakstiem sapratu maz. Ekonomika nebija mans mīļākais priekšmets😀 Un jo vairāk es iepazinu Pēteri, jo vairāk man likās, ka viņš nav savā vietā. Volstrīta prasa kāpt pāri daudziem saviem principiem un ne visi to spēj. Un ko darīt brīdī, kad sākas krahs?

Viss iepriekšējais ir tikai tāda virskārta. Šajā darbā sastapu to, ko es esmu lasījusi jau kaut kur citur – mēs katrs sēžam vilciena vagonā. No mums pašiem ir atkarīgs tas, kā tas ir iekārtots, kādas klases vagons tas ir un kur tas brauc. Bet! Bet vai vilcienam vienmēr ir mērķis? Lauru tai vagonā iesēdināja, viņa nezināja nedēļām ilgi, kur nokļūs un kā būs tālāk. Dzīve neziņā var novest pie letālām beigām. Pēteris zināja savu mērķi – būs darbs, būs vīza, būs bagātība. Vai tā ir labāk? Vai tas ir pareizi? Cīņa beigās sanāk par vienu un to pašu – vienam par izdzīvošanu un cenšanos atgriezties, otram – izdzīvot biznesa pasaulē, kura jūk un brūk un beigās sastapties pašam ar sevi un savu sirdsapziņu. Un vēl – viņi abi ir trimdinieki – katrs citādākā veidā, bet ir.

Lai arī Pēteris un no vecmāmiņas stāstiem iedvesmotais Lauras tēls ir divas dažādas personības, abus škir pusgadsimts, viņi ir tik līdzīgi. Tā jau patiesībā ir – lietas un formas ap mums mainās, bet būtība/kodols paliek. Lai arī kādi laiki būtu. Jā, šis varētu būt darbs, ko pēc gadiem pārlasīt.

P.S. Es gan netiku uz prezentācijas pasākumu, bet – vai izvēlētais datums atvēršanas svētkiem (23.augusts) ir apzināts vai tā vienkārši sakrita?

Tas ir Magrits

9fd8eae2883e99c1edb05567d345487dGleznotāju/mākslinieku sērija Tas ir… komentārus vairs neprasa. Jau iepriekš esmu teikusi, ka šīs grāmatas interesantā veidā spēj izglītot arī cilvēkus, kuri neko daudz no glezniecības nesaprot. Patrīcijas Olmeras (Patricia Allmer) sarakstītais Tas ir Magrits (20016) nav nekāds izņēmums.

Ja par iepriekš šajā sērijā izdotajiem gleznotājiem es zināju vismaz kādu kripatu, tad par tādu Magritu dzirdēju pirmo reizi. Izrādās, ka viņš ir bijis diezgan populārs 20.gadsimta sākuma sirreālists, kura radītos tēlus joprojām plaši izmanto popkultūrā un mākslā. Autore domā, ka iemesls varētu būt meklējams viņa darbu mistērijā, jo noslēpumainības aura Magritam bija vitāli svarīga.

Tāpat kā Magrita darbos, arī viņa biogrāfijā ir šādi tādi noslēpumi, daudz nepārbaudāmu faktu. Viens ir skaidrs – fakts, ka viņa māte izdarīja pašnāvību, viņu zemapziņā ir ietekmējis un tas parādās arī viņa darbos. Par to runāja arī A. Gamboto-Bērka savā Pilns aptumsums: ”Viņš reaģēja nekavējoties izsakot savas ciešanas gleznās. [..] bija raksturīgi ārkārtīgi īpatnēji simboliski izteiksmes līdzekļi – naktskrekli, aizsegtas sejas, sieviešu torsi, vīrieši, kuri nespēj atraut skatienu no mēness, okeāna, nārām vai zivīm.” /50.lpp./ Viņam bija raksturīga arī interese par akmeņiem un pārakmeņošanos – arī tas parādās viņa gleznās: cilvēki tika atainoti pelēkos toņos, imitējot skulptūras (īpaši raksturīgs 40.gadu beigās – 50.gados). Viņa visraksturīgākais mākslas atribūts ir katliņcepure un tā parādās ļoti daudzos viņa darbos.

Daži viņa dzīves fakti un aizraušanās manī raisīja interesi, piemēram, viņš ir bijis kaislīgs kino mīļotājs un cienīja mūziku. Viņa laikā radās Fantomass un ar to viņš tik ļoti aizrāvās, ka iekļāva šo tēlu arī savā daiļradē. Tāpat neparasta šķiet doma, ka savām populārākajām gleznām viņš taisīja kopijas un vispār aizrāvās ar reprodukciju. Vēl viena interesanta doma – sirreālisti savās gleznās iekļāva daudz simbolu un vairums bija kā sapņu atspoguļošana. Savukārt Magrits izturējās kritiski pret sapņu simbolu tulkošanas teorijām un Freida sapņu analīzi. Viņš nekad negleznoja savus sapņus, tie visi drīzāk bija nomoda redzējumi.

Lai arī cik ļoti populārs viņš šobrīd būtu, savā laikā viņam klājās diezgan grūti. Viņš ļoti gribēja, lai Parīzes mākslinieku aprindas viņu pieņem, taču sirreālisti viņu atstūma. Arī laikā, kad viņš bija iekarojis Eiropas un Amerikas simpātijas, Parīze izturējās noraidoši. Nezinu, cik ļoti tas ietekmēja viņa personību, bet viņš par to ļoti skuma. Brīdī, kad viņam beidzot Parīzē piedāvāja sarīkot personālizstādi, viņš tai sagleznoja pilnīgi jaunas gleznas jaunā manierē un tā bija pilnīga izgāšanās, jo netika pārdota neviena glezna.

Magritā slēpjas vēl daudz dažādu interesantu lietu un domu, tomēr mans mērķis nav tos visus uzskaitīt. Kā sirreālists viņš liekas diezgan interesants, bet tas nemaina faktu, ka es viņus nesaprotu. Kamēr lasu gleznai blakus esošo tekstu, ir ok, bet pēc tam mana nesaprašana atgriežas. Neko darīt.

Pilns aptumsums

Atcerieties, kā es kaut kad iepriekš rakstīju, ka iesvēru somā Plātu? Toreiz es iesvēru arī Antonellas Gamboto-Bērkas (Antonella Gambotto-pilns aptumsumsBurke, 1965) depresīvo darbu Pilns aptumsums: apcere par pašnāvību (2003). Pirms tam biju šo darbu piefiksējusi, līdz kādu dienu izdomāju, ka arī mazliet jāpašķirsta. Ķīpsalā nespēju to neņemt.

Atmiņas. Autore ir kāpusi sev pāri un pierakstījusi atmiņas par savas dzīves smagāko posmu – laiku, kad pašnāvību izdara viņas vīrs un pēc ne pārāk ilga laika arī viņas brālis. Tam viņai bija visgrūtāk tikt pāri.

..tikšana pāri ir izvēle: kad sākotnējais, nāves izraisītais trieciens aprimst, kad prāts un sirds pamazām sāk atvērties pasaulei, sērotājs izlemj, vai pūlēties tikt pāri savām bēdām vai arī palikt tajās uz visiem laikiem. /222.lpp./

Es biju pārsteigta secinot, cik ļoti šis darbs bija mani ievilcis. Autores valoda un veids, kādā viņa izklāstīja savas domas, pārdomas un sāpes… Noteikti sākot lasīt darbu, nebiju domājusi, ka es tik daudz ko pasvītrošu. Lai gan filozofiska rakstura grāmatas man ne visai tīk, šajā tas nebija tik ļoti jūtams.

Autore runā ne tikai par pašnāvībām, to iespējamajiem cēloņiem, sekām un veidiem, bet arī par depresiju, kā rezultātā var rasties šādas domas. Man ļoti iepatikās viņas frāze: ”depresija ir tikai apspiestas bēdas, un mūsu nepatika tām pievērsties atspoguļo vienīgi nepatiku uzņemties atbildību. Klasificējot depresiju kā slimību, krietns labums tiek psihiatru profesijas aprindām un farmācijas kompānijām. Sāpes ir bioķīmiska parādība.” /66.lpp./ Es gan nebūšu īstā, kurai spriest, cik daudz tajā visā ir patiesības, bet to, ka mūsdienās jebkuras cilvēciskas ciešanas mīkstina ar zālēm, piekritīšu gan. Reti kurš grib just sāpes (kaut vai vēdera) un kāpēc tās būtu jācieš, ja ir tabletes? Es uzskatu, ka tās ir lietojamas tikai brīdī, kad sāpes kļūst neciešamas… Bet ne par to. Ļoti emocionāls, smags, pārdomu pilns darbs, kurš mani patiešām uzrunāja. Ja tēma neatbaida, no sirds iesaku!

..pašnāvnieka vienīgais jautājums ietver tīri emocionālas pieredzes divas puses: ja esība ir ciešanas, vai ne-esība būs tās pretstats? /73.lpp./

Mūzika: Jorge Mendez – Cold (piano+violin)

Z: romāns par Zeldu Ficdžeraldu

therese-02_bnwReizumis tā notiek, bet man gribējās izlasīt šo romānu, tiklīdz tas iznāca. Par spīti tam, ka Zeldas vārds man neko neizteica un ka no Ficdžeralda esmu lasījusi tikai Lielisko Getsbiju, kurš man nepatika. Man vienalga ļoti, ļoti gribējās lasīt šo darbu. Kaut kā šķita, ka tas sasauksies ar citiem biogrāfiskajiem romāniem, kas lasīti par šo laikaposmu, piemēram, man sirdij ļoti tuvais Ūna un Selindžers, kā arī Čārlija pēdējā deja, Parīzes sieva… Mani arī fascinē tā bohēmiskā, lai arī nedaudz tukšā dzīve, kas aprakstīta šai džeza laikmetā. Lasīt par Amerikas 20. – 30.gadiem man vienmēr ir šķitis diezgan aizraujoši. Tas ir kā sekot varoņu skrējienam pēc lielā amerikāņu sapņa, kuru nekad neesmu sapratusi. Ja to ietērpj biogrāfiskā romānā, tad tas ir kas cits nekā lasīt vienkāršu biogrāfiju. Vienmēr ir jādomā, kas ir patiess un kas ir sadomāts/pielāgots fakts. Bet tā kā es netiecos tēlot detektīvu, tad es pieņēmu visu, ko Terēze Anna Faulere (Therese Anne Fowler, 1967) savā romānā Z: romāns par Zeldu Ficdžeraldu (2013) stāsta par Zeldu.

Zelda Seira ir īsta dienvidu skaistule, kura nespēj ne atkauties no pielūdzējiem. Kādā 1918.gada deju vakarā viņa pirmo reizi ierauga F. Skotu Ficdžeraldu. Tai brīdī uzplaiksnī mūžīgā mīlestība. Vai tā tiešām būs mūžīga? Vai Frānsiss spēs abiem nodrošināt labu un turīgu dzīvi? Pēc pirmajiem panākumiem, Zelda dodas pie viņa nezinot ko nesīs nākotne. Bet viņi jau ir piedzīvojumu gars!

Runājot par šo ārēji frivolo pāri, pārņem sajūta, ka viņi paši ir bohēma. Lai kurp viņi dotos, viņus pavada slava, nebeidzamas alkohola straumes un uzaicinājumi uz neskaitāmām ballītēm. Tas ir dzīvesveids, kas ļauj viņiem rīkoties tā, lai nākamā rīta laikrakstos būtu tenkas, kuras ”..nevar apturēt vai cīnīties pret tām – tu vienkārši iemācies spēlēt līdzi.” /9.lpp./, lai Zelda uzdrošinātos nēsāt ”zēngalviņu” un tērptos pārdrošos, modernos tērpos. Tikai… cik ilgi ir iespējams šādi eksistēt? Sev es šo jautāju jau pašos pirmsākumos un gaidīju brīdi, kad arī Zelda sāks to uzdot. Ir tikai saprotami, ka šis dzīvesveids neiekļauj terminu ”mājas” tā īstajā izpratnē. Man nudien šķiet dīvaini, ka tā laika augstākajai sabiedrībai šķita normāli ilgstoši nedzīvot vienā vietā…

Es redzēju, ka sieviete reizēm varētu vēlēties pati vadīt savu dzīvi, nevis sekot vīram kā iemīļots šunelis. /288.lpp./

Laiks pēc Pirmā pasaules kara un Pilsoņu kara ir īsts pārmaiņu laiks – mainās ne tikai vērtības, bet arī uzskati, parādās feministiskas idejas. Galvenais jautājums ir vai vīram ir tiesības ”vazāt” sievu un teikt, ka tikai viņam ir vārda tiesības, jo viņš viņu uztur un sievai ir tikai skaisti viņam blakus jāizskatās? Noteikti nepārsteigšu, bet… es nostājos Zeldas pusē, jo uzskatu, ka Frānsisam nebija taisnība. Lai arī cik ļoti literārajos kanonos viņš būtu novērtēts, kā cilvēks viņš bija zvērs. Izmisis gan. Nudien nesaprotu, ko viņš centās panākt aizliedzot Zeldai darboties un pašattīstīties. Vai tās būtu bijušas bailes no viņa personības aizēnošanas? Viņš būtu uzskatījis, ka sieva būs spožāka zvaigzne literatūrā, deju mākslā vai gleznošanā nekā viņš? Un pat ja tā, nesaskatu tajā neko sliktu un viņiem tā būtu bijusi papildus slava! No otras puses – kāpēc Zelda viņam pakļāvās? Mmm? Domāju, ka viņai būtu izdevusies vismaz puse no ieplānotā un Skots beigās būtu samierinājies. Pats galvenais – kā ir būt slavena vīra sievai? Spriežot pēc Zeldas un citām slavenu vīru sievām – diez kas nav! Visas tās bezgalīgās prasības, untumi un skandāli…

Jā, man šis darbs ļoti patika! Autore necentās šo stāstu pasniegt kā kaut ko ļoti sievišķīgu (t.i., dāmu romānu), tam piemita dziļums un plaša emocionālā gamma. Blakus laimei, labklājībai un skandalozumam, atradu arī izmisumu, nolemtību un vēlmi dzīvot citādāk. Un aktuāls paliek jautājums – kurš kuru dzina postā?

P.S. It kā nepārsteidz, bet patīkama ziņa vienalga – romāns tiks ekranizēts seriālā ar nosaukumu Z: The Beginning of Everything 2017.g.10.februārī.

Stikla kupols

plath1Ceļš, kādā pie manis nonāca Silvijas Plātas (Sylvia Plath, 1932 – 1963) Stikla kupols (1963) ir nedaudz… dīvains. Kaut kad ziemā par to runāja mans nu jau bijušais kolēģis, tad vēlāk tas atkal kaut kādās sarunās tika pieminēts. Iesāku lasīt K. Beikeres-Klainas Bāreņu vilcienu un arī tur bija pieminēta Plātas grāmata. Kas, pie velna, tas ir? Man klusi tika pačukstēts, ka Grāmatu svētkos šo grāmatu var dabūt uz svara. Lai kas tā arī būtu par sazvērestību, es paņēmu un iesvēru šo darbu savā somā. To vienkārši nedrīkstēja neņemt. Man bija jāzina, kāpēc daudzi to piemin.

Estere Grīnvuda ir jauna meitene no Bostonas ar lieliskām sekmēm mācībās. Ieguvusi praktikantes vietu prestižā Ņujorkas žurnālā, viņai ir mēnesis, lai izbaudītu lielpilsētas dzīvi. Kaut kas tomēr īsti nav un pēc šī mēneša mājās viņa atgriežas vīlusies. Zaudējusi dzīves orientierus un interesi par nākotni, viņa visu uztver vienaldzīgi. Depresijas mākta, viņa vēršas pie psihologa….

Ātrāk kaut ka nesanāca, bet prieks, ka šīs grāmatas izlasīšanu neesmu vilcinājusi vēl ilgāk. Aizgāja kā pa diedziņu un nebija miera, kamēr neaizvēru grāmatas pēdējo vāku. Domāju, ka mani uzrunāja vieglā, selindžeriskā maniere, kādā autore ir rakstījusi šo darbu. Tematiski darbs ir smags – depresija, psihene, šoka terapija… bet valoda to ataino tik viegli. Kādā brīdī prātā nāca Kīzija Kāds pārlaidās…., kur arī visa tā psihenes būšana sarakstīta tik vieglā manierē (ne pa tēmu – joprojām gribu to dabūt savā plauktā!).

Darbs ir publicēts īsi pirms viņas nāves un tā ir daļēji autobiogrāfiska. Esterei ar autori bija viena tieksme – cenšanās padarīt sev galu. Šķita, ka tas ir tikai viens mirklis, kad Estere jau kala savu nāvi. Un lai arī cik ļoti viņa to gribēja, viņai vienlaicīgi bija no tās bail. Vilinājums spert pēdējo soli bija ārkārtīgi liels un viņa vienmēr apbrīnoja ļaudis, kuri to spēja. Man ir grūti saprast, kādā laikā notiek romāna darbība, bet viens gan ir skaidrs – tieksme sevi nonavēt nav ārstējama ar šoka terapiju!

Tas mirklis, kad viss var saiet grīstē, ir tik trausls. Ja Esterei būtu patikusi naktsdzīve, viss varēja būt citādāk. Ja viņa nebūtu saņēmusi atteikumu, viss varēja būt citādāk. Ja viņa būtu pieņemusi piedāvājumu, arī tad viss varēja būt citādāk. Bet varbūt vaina ir nevis notikumos, bet Esteres attieksmē? Ja viņa lietas būtu uztvērusi citādāk, kaut kā vieglāk un plūstošāk, nekas no turpmākā nebūtu noticis? Patiesībā tas bija viens mirklis, kad lasot saproti, ka viņai viss vienalga. Kurā mirklī tas īsti notika?

Piekrītu priekšvārdā teiktajam, ka šis romāns stāv pāri laikiem. Eksistenciālie, identitātes un mērķa meklējumi ir aktuāli jebkuros laikos. Esteres noiešana no takas noteikti ir saistāma ar faktu, ka viņa nezināja, ko darīt tālāk ar savu dzīvi. Varētu, jau domāt, ka tādai izcilniecei nebūtu jābūt problēmām, bet tieši tādiem ir grūtāk pieņemt neizdošanos, atteikumu un citas neveiksmes. Šo es noteikti iesaku izlasīt. Liks mazliet padomāt.

Pēc darba izlasīšanas sāku domāt, ka virs katra galvas ir tāds stikla kupols. Jautājums ir tikai  tajā, cik zemu mēs ļaujam tam nolaisties.

Lasāmgabali XXVI

..man kaut kā šķiet, ka pēdējā laikā es lasu nevis lasīšanas prieka pēc, bet lai aizpildītu savu ”tukšo” laiku braucot no un uz darbu, pauzēs un nedaudz pirms miega. Atskaitot to vienu par kuru atsauksme būs vēlāk (ceru, ka piespiedīšu sevi uzrakstīt drīzumā), neviena nespēj mani tā pa īstam aizraut. Lai arī šīs divas izlasīju diezgan raiti, bija it kā interesanti, dzirkstelītes nebija.

1cd2b311-81db-4476-9471-4f7fc88c4f15Man ļoti patīk Valtera un Rapas pavasara un rudens grāmatu akcijas, jo tur vienmēr ir kas labs no Vēja suņa. Uz Bernharda Šlinka (Bernhard Schlink, 1944) darbu Pārnākšana (2006) skatījos diezgan ilgi un beigās paņēmu ar, jo viņa Priekšlasītājs man patika. Lasot anotāciju, es paķēros uz pusi no tās, bet otru pusi kaut kā neapzināti esmu noignorējusi, tāpēc lasot darbu, sajūtas dalījās. Aizrāva tas, kā Pēteris Debauers nepaklausa vecvecākus un lasa korektūras loksnes, lai gan viņam tas ir aizliegts. Lasāmajā romānā (kas ir autobiogrāfisks), pietrūkst beigu… Un pusi sava mūža viņš dzenas pēc šīm beigām. Es arī gribēju zināt šī vācu karavīra turpmāko likteni, kad viņš pārnācis no Sibīrijas meklē savu sievu un atrod blakus svešam vīrietim. Viss šis romāns tik ļoti sakrīt ar paša Pētera dzīvi, ka arī viņam pašam ir jāpārnāk. Ne jau no Sibīrijas, bet pašam pie sevis. Viņa dzīve un biogrāfiskie dati ir tik samudžināti, ka nenākas nemaz tik viegli to visu atšķetināt. Jautājums ir – vai pagātnes dēļ viņš ir gatavs ziedot visu, kas viņam pieder tagadnē? Varbūt ir lietas, kurām labāk palikt apslēptām? Kamēr rakstīju visu šo, sapratu, ka man tomēr šis romāns ir paticis.🙂

Kurviesis_vaksKad tikko bija iznākusi Hermaņa Heses (Hermann Hesse, 1877 – 1962) pirmoreizi latviskotais Kūrviesis: Bādenes kūrorta piezīmes (1925), nodomāju, ka varbūt derētu izlasīt. Klasika un tā… Ar lasīšanu diezko nesteidzos, bet ja jau grāmata pati atnāk uz manu māju un draudzene laipni iedod arī izlasīt, jālasa vien bija! Izlasījās raiti, pa dažām dienām. Šis daļēji autobiogrāfiskais romāns rāda kā kūrviesis Hese no sākotnēji nedaudz augstprātīga un gribētos teikt pat iedomīga pārtop par kūrviesi Hesi, kurš čīkst un pīkst par visu un beigās ir tik nomocīts, ka pieņem visas iepriekš izbrāķētās izklaides. Lai kā tur būtu ar brāķēšanu, izklausās, ka viņš ir tāds cilvēks ar kuru būtu ļoti grūti sadzīvot, piemēram, viņam traucē, kā viņa kaimiņš holandieties blakus istabā ”tērgā, smejas, veic tualeti un pieņem apmeklētājus” /86.lpp./. Lai gan tiek vēstīts, ka darbā ir ironija un humors, es to saskatīju visai maz, jo man tas viss asociējās ar šizofrēniju un baisu paranoju😀 Te parādās arī tā mazā dilemma – man it kā patika, bet tajā pašā laikā es gaidīju.. pat nezinu, ko. Katrā ziņā esmu nolēmusi, ka viņa Stikla pērlīšu spēlei es došu otro iespēju.

Lasāmgabali XXV

Salīdzinoši īsi par divām grāmatām, lai nebūtu absolūts klusums. Tā teikt, lai parādītu, ka es vēl nedaudz tomēr lasu. Biju plānojusi atzīmēt trīs grāmatas, bet sapratu, ka par trešo – V. Kaijaka Koka kāja, Kapu māja – man nav īsti ko teikt. Viņa nupat pārizdoto tetraloģiju gan gribētos izlasīt!

300x0_mezoniga_puse_vaksIzlasīju jau pirms diezgan krietna brīža, šķiet pavasarī, bet tas tā. Tas bija pagājušais gads, kad mēs iepazināmies ar Sallijas Grīnas radīto Neitanu – puskodu. Par to esmu arī izteikusies, tomēr par triloģijas otro daļu Mežonīgā puse (2014) man negribas plaši izteikties. Tikai tik daudz, lai atminētos lasīto, kad gada nogalē iznāks noslēdzošā daļa. Sākot lasīt nedaudz baidījos no tā, ka būšu pilnībā aizmirsusi pirmās sižetu. Šeit jāuzteic autore, kura visu ļoti skaistā un saistošā veidā atgādina. Es nespēju notikumus atcerēties pilnībā, taču es tos spēju atcerēties bijušus. Arī šajā daļā Neitans ir diezgan dumpiniecisks un meklē savu vietu. Šķita, ka viņš to pat tā kā mazliet atrada, bet bija jāmācās pieņemt sava otra puse. Annalīsa bija tieši tāda pati kā pirmajā daļā. Kaitinoša, pareizi. Kaut kas manā attieksmē pret šo darbu ir mainījies. Atceros, ka pirmo es lasīju ar diezgan lielu baudu, šo… kā parastu darbu. Tas nespēja manī neko iekustināt. Man iepatikās Markuss, bet… ar viņu notika tieši tas, kas parasti notiek ar varoņiem, kuri man patīk. Jāatzīst, ka lieku cerības uz noslēdzošo daļu, jo šajā sižets ir it kā pavirzījies uz priekšu, izveidota Alianse, mednieki turpina medīt Neitanu, bet Alianse cīnās pret baltasiņu Padomi un tās vadītāju. It kā viss notiekās, bet vienalga šķita, ka notikumi tika vilkti garumā. Jāpiebilst, ka man patika vietas, kurās autore apraksta mežu, upes un gaisu – tie ir tik reāli, ka šķita, ka arī es tūlīt būšu mežā, kurā čalodama tecēs upīte, gaisu pieskandinās putni un visapkārt būs lapu un skuju smarža, zem kājām būs zeme un kaut kur aizcilpos zaķis. Lieta, kas noteikti jāpiemin – ļoti skaists grāmatas vāks!

pirms_es_aizeju_guletNegaidīti ātri izlasījās S. Dž. Votsona Pirms es aizeju gulēt (2011). Atceros, ka laikā, kad es sāku strādāt, es uz šo grāmatu skatījos ilgi un dikti. Skatījos tāpēc, ka nespēju izlemt kam dot priekšroku – grāmatai vai filmai. Nesen biju ieklīdusi Zvaigznē, ieraudzīju par vienu eiro un ņēmu ciet. Sākusi lasīt, atminējos, ka beigās skatījos filmu. Ja atmiņa mani neviļ, vajadzētu būt gandrīz viens pret viens. Kristīne ir cietusi negadījumā un tā sekas ir atmiņas zaudēšana. Nevis vienkārši neatminēties visu līdz brīdim, kad notika nelaime, bet vispār neatminēties gandrīz neko. dienu no dienas. Katrs rīts viņai sākas ar jautājumu ”kas es esmu?” un ”kas ir vīrietis man blakus gultā?”. Pēc žanra šis ir trilleris, bet rāmākais, kādu esmu lasījusi (cik nu es vispār esmu lasījusi). Pārsteidzoši, bet itin nemaz netracināja mūžīgais atkārtojums. Gluži otrādi – katru reizi kaut kāda informācijas druska nāca klāt un tas arī radīja nelielo spriedzi un sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Interesanta loma ir veltīta arī atmiņai un kā tā darbojas. Atmiņa un miegs ir tās divas lietas, kuras nekad neesmu izpratusi, bet ļoti gribētos. Ja vien par to viss būtu skaidrs. Lai nu kā, šis trilleris man nāca taisni laikā, jo neko nespēju palasīt. Tas ir viegls, diezgan aizraujošs un liek nedaudz šketināt un lipināt Kristīnes dzīves pavedienus, Bena rīcību, Neša padomu lietderību un jautāt: ”Kas, pie velna, notiek?”

Windows on the World

5733592-frederic-beigbeder-prend-les-renes-du-magazine-luiKaut kad pavasarī klīstot pa dažādām grāmatas ieguves vietām, uzdūros divām Frederika Beigbedera grāmatām. Viena no tām bija Windows on the World (2003). Tā kā nekad neesmu pratusi izvēlēties vieglu literatūru, domāju, kāpēc gan vasarā nepalasīt par Dvīņu torņiem un 11.septembri.

Kārtjū Jorstons ar saviem dēliem Deividu un Džeriju dodas brokastot pasaules augstākajā restorānā Windows on the World. Tas atrodas Ziemeļu torņa 107.stāvā. Skats, kas paveras caur logiem var likt aizmirst par mērķi, kādēļ tik augstu ir braukts. Skumji ir tikai tas, ka ir izvēlēta nepareizā diena, kad tur ieturēt brokastis…

Beigbeders savas grāmatas raksta pēc vienas formulas, tomēr katrai ir kaut kāda… pat nezinu. Īpašā dzirksts. Jau ar pirmo teikumu viņš saka: ”Beigas jūs jau ziniet: visi nomirst.” Kāpēc lai es lasītu grāmatu, kurai jau ir zināmas beigas?! Lūk, tā ir tā īpašā lieta par kuru es iepriekš runāju – kaut kas man lika vēlēties lasīt tālāko. Savukārt, tā manis pieminētā formula – viņa izdomātais sižets un cenšanās rekonstruēt tās dienas notikumus pēc gada. Rezultātā sanāk savdabīgs kokteilis ar gandrīz zināmu scenāriju un cerību, ka beigas tomēr varbūt būs labākas par īstenību.

..amerikāņiem noteikti vajadzētu beigt par katru cenu uztiept savu dzīvesveidu visai pasaulei. /49.lpp./

Paralēli visām aprakstītajām iespējamajām šausmām, kas notiek Ziemeļu tornī no brīža, kad tajā ir piemājojis Boeing 767 starp 94. un 98.stāvu, Beigbeders atklāj arī savu antiamerikānismu, franču un amerikāņu attiecības un, protams, izklāsta, kā tiek rakstīts šis darbs. Tas vienmēr šķiet patīkami – lasīt kā autors tapina savu romānu, kur tiek iets, kas tiek lasīts, redzēts un varbūt pārdzīvots. Lai mēģinātu iedomāties, kā ir bijis atrasties tik augstu un ieturēt maltīti, viņš kļuva par pastāvīgo klientu Ciel de Paris, kas atrodas Monparnasa augsceltnes 56.stāvā. Tas gan ir tikai pusaugstums salīdzinot ar Ziemeļu torni, bet vienalga.

Es smaidu, jo domāju, ka ciešanas pazūd, ja tās neizrāda. Un savā ziņā tā tas ir – ciešanas ir neredzamas, tātad to nav, jo mēs dzīvojam redzamā, pārbaudāmā, materiālā pasaulē. /32.lpp./

Tieši tāpat kā citās manis lasītajās grāmatās, arī šajā viņš stāsta par sevi, par mūsu sabiedrību un to, cik tā ir absurda. Viņa frāze: ”Lidmašīnas triecas sienā tāpat kā mūsu sabiedrība.” /266.lpp./ šķiet tik precīza. Par brīžiem, kuros viņš raksta par sevi, viss šķiet skaidrs, bet brīdī, kad par sevi domāja Kārtjū? Vai nav tā, ka Beigbeders caur viņu vienalga runāja par sevi?

Šī nav viegla grāmata. Šis nav viegls temats. Tā, protams, ir uzrakstīta Beigbedera vieglajā un dažbrīd ironiskajā stilā. Patiesībā, nespēju iedomāties, kā ir rakstīt romānu tik drīz pēc notikuma. Lai nu kā, vakarnakt man bija skumja nakts. Lasiet!