Ievads Ukrainas vēsturē

Laikā, kad es studēju, man bija daži semināri, kurus izvēlējos tikai tāpēc, ka par tēmu nezināju absolūti neko, proti, kaimiņvalstu vēsture. Šos seminārus biju iedomājusies tādus vispārīgākus, lielākos laika ietvaros, ne tik specifiskus, bet man vienalga patika. Kāpēc es tā gribēju? Varbūt tā nav visiem, bet man bija sajūta, ka par kaimiņu vēsturi ir kaut kas jāzina. Manuprāt, tā tiek pieminēta par maz (es nerunāju par profesionālo vidi). Tas bija arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es gribēju izlasīt Valda Klišāna aši uzrakstīto grāmatiņu Ievads Ukrainas vēsturē. Protams, es lasīju un man galvā skanēja profesora balss.

Šis patiešām ir ievads. Tāds ievads, kurš spēj ieinteresēt un pēc atslēgas vārdiem gribēt painteresēties mazliet dziļāk. Aizdomājos arī par to, ka būtu forši, ja līdzīgos noformējumos un konspektīvos pārskatos iznāktu grāmatiņas arī par pārējām mūsu tuvākajām un tālākajām kaimiņvalstīm (krieviju var izlaist; mazais burts ir apzināts). Hronoloģiski darbā ir aptverts laiks no vissenākā vēstures posma līdz par šī gada 24. februārim, kad krievija iebrūk Ukrainā un uzsāk savu vājprātu. Šis darbs sniedz ieskatu dažādos vēsturiskajos notikumos, kultūru veidošanās procesā un politiskajās struktūras. Man šis darbs palīdzēja arī mazliet labāk saprast, kā ir nonākts līdz šī brīža šausmām. Jāsaka, ka brīdī, kad lasīju pēdējo nodaļu (Neatkarīgā Ukrainas Republika), man vairs negribējās, lai tas būtu tikai ieskats. Tur gribējās lasīt dziļāku tekstu, analītiskāku un vairāk izceļot problēmjautājumus. Gandrīz aizmirsu! Kas vēl bija forši – ka bija savilktas laika posma vai problēmas paralēles ar Latvijas vēsturi.

Grāmatā nav tikai “sauss” teksts. Tas ir diezgan bagātīgi ilustrēts, arī ar kartēm un tekstā atslēgas vārdi/pieturpunkti ir izcelti.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kurbads

Man šķiet, ka mums ir problēma. Visā modernajā bērnu (un ne tikai bērniem paredzētā) literatūrā sāk pazaudēties mūsu pašu pasakas un mitoloģiskie stāsti. Vajag vairāk runāt par šo. Ko var darīt ar mūsu mitoloģiju un pasakām, lieliski ir pierādījis, piemēram, Gatis Ezergailis savā romānā Ragana manā skapī. Man ir liels prieks, ka Guntars Godiņš ir apdarinājis latviešu “otro” eposu Kurbads, kuru sarakstījis Ansis Lerhis-Puškaitis (1859 – 1903).

Ja Baronu mēs saucam par Dainu tēvu, tad Lerhi-Puškaiti noteikti jāsauc par pasaku tēvu. Viņš savā mūžā ir savācis gandrīz divtūkstoš pasaku, pāri par trīs tūkstošiem teiku, divtūkstoš ticējumu un citu mutvārdu mantojumu.

Ietekmējies no pasaku un teiku motīviem, viņš 1891. gadā sarakstīja Kurbads – senlatvju varonis. Bez šī darba ir tapuši arī citi viņa literārie veikumi, bet par tiem varbūt kādu citu reizi. Ja ir interese par viņa dzīvi un mūža darbu, tad noteikti jābrauc uz Džūkstes Pasaku muzeju, tur ir interesanti 🙂

Mans ceļš uz Kurbadu diemžēl nesākās ar Džūkstes pasaku grāmatu, lai gan kaut kur bērnībā es fragmentāri biju dzirdējusi vai lasījusi. Man tas pa īstam sākās klubā Melnā piektdiena. Skyforger bija svaigi ierakstījuši albumu Kurbads (2010) un tur notika albuma klausīšanās prezentācija. Protams, ka man tur bija jābūt un man patika. Ar pirmo reizi varbūt visas dziesmas neaizķērās, bet prātā palika daudzas. Tad laiks ritēja un tika izziņota metālopera Limbažos (2017). Protams, brauciens bija obligāts un tas bija lielisks pasākums! Pēc diviem gadiem tas tika atkal izrādīts Lucavsalā un bija prieks redzēt, ka dažas nianses bija mainītas. Nu, un tagad arī grāmata! Domāju, ka Lerhis-Puškaitis būtu priecīgs.

Grāmata ir TIK skaista! Tās ilustrācijas ir tik precīzi tekstu atainojošas un bauda acīm. Paldies māksliniecēm 🙂 Ārkārtīgi patīk, ka atbilstošu epizožu beigās ir ielikti grupas dziesmu teksti. Grāmatu tā arī lasīju – lasu, priecājos par bildēm un tad sēžu un klausos dziesmu. Kas šai grāmatā ir skaista pievienotā vērtība? Pirms katras dziesmas nosaukuma ir simbols ar burtu “k”. Noskenējot to ar īpaši grāmatai izveidotu aplikāciju, sāk skanēt dziesma (izklausījās, ka no Limbažu uzveduma) un diezgan telpiska animācija (kustinot telefonu, ir sajūta, ka pats staigā pa to mežu un redzi mošķus). Varbūt mazliet skumji, bet šobrīd animācija strādā dažām pirmajām dziesmām. Par to nav jābēdā, jo līdz rudenim varēs “staigāt” pa visām dziesmām 🙂 Tā, ka ar laiku šis tiks atrisināts. Lai nu kā, šī bija man nebijusi lasīšanas pieredze. Ja kādam šķiet, ka izraus salīdzinoši plāno grāmatu viens un divi, tad nekā nebija. Lasot pēc “pilnas programmas”, zināms laiciņš paiet. Intereses pēc ielūkojos arī Džūkstes pasakās un ir interesanti salīdzināt atšķirības. Pirmais, ko piefiksēju – vecvārdi izņemti un teikumi vienkāršāki. Šķiet, ka arī īsas un šķietami nenozīmīgas detaļas izņemtas ārā. Ir sajūta, ka lasi pasaku. Savukārt jaunais Kurbads rada spēcīgu iespaidu par kārtīgu mitoloģisko stāstu, kurš varētu stāvēt līdzās skandināvu eposiem.

Jāatzīst, ka šo grāmatu nedaudz gaidīju arī pēcvārda dēļ, jo parasti tajos atklāj visādas detaļas, kuras es pati nespētu atrast (speciāli nesēžot bibliotēkās utt.). Diemžēl, pirmais man atstāja nelielu vilšanās sajūtu, jo šķita, ka rakstīta bērniem un vienkāršos lietu uzskaitījumos. Prasījās… es nezinu, pilnīgāks? Otrais pēcvārds šķita ļoti izsmeļošs un vairāk stāsta par apstākļiem, kā radusies šī pasaka, pasakas gaitas “dzīvē” un Lerha-Puškaiša nozīme latviešu literatūrā.

Šī ir patiešām vērtīga grāmata!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Krāsu slepenā dzīve

Cik krāsaina grāmata! Tiklīdz es ieraudzīju Kasjas Sentklēras (Kassia St Clair) grāmatu Krāsu slepenā dzīve, es uzreiz sapratu, ka man to vajag. Un nemaz neesmu vīlusies. Pat gandrīz vai prasās otrā daļa 😀 Turpinot pagājušajā gadā iesākto tradīciju, ka brokastlaika grāmatas nav romāni, bet viss pārējais, manas brokastis ilgu laiku bija krāsainas. Patiesībā, aizraujošs bija arī pārējais laiks, kad šo lasīju, jo nu dažas krāsas nevarēja gaidīt kārtējās brokastis. Vēl tikai aši piebildīšu, ka nenormāli patīk grāmatas noformējums – sākot ar vāku, kur krāsas var sajust līdz saturam, kur katru lapas malu rotā attiecīgā krāsa. Un vēl tas vārdu rādītājs!

Man patīk atklāt dažādus sīkumus, vēsturi, mākslu no neiedomājamām tēmām vai neierasta skatu leņķa. Piemēram, šeit ir fakti no krāsu un to toņu vēstures. Es patiešām nekad nebūtu domājusi, ka aiz krāsām var slēpties tik daudz pārsteigumu 🙂 Mazliet atgādināja, kā vienā no studiju semināriem referāta vajadzībām pētīju auskaru vēsturi un arī tur atklājās ļoti daudz interesantu lietu. Autore ir ne tikai rakstniece, bet arī kultūrvēsturniece un krāsu eksperte – pētījusi sieviešu modi un 18. gs. žurnālā Ackermann’s Repository uzgājusi ļoti interesantus krāsu aprakstus. Pēc gadiem rakstījusi sleju žurnālam British Elle Decoration – katrā slejā pa krāsas tonim, kas izpētīts līdz sīkākajai niansei. Kā pati raksta ievadā, tieši šī sleja arī iedvesmoja grāmatai. Vēl autore ievadā saka, ka “grāmata nepretendē uz izsmeļošas vēstures grāmatas statusu” (11.lpp.) un ka iekļāvusi toņus, kuri fascinējuši, bijuši nozīmīgi vai tiem piemituši pārsteidzoši stāsti. Ziniet, autore nemelo – stāsti patiešām ir interesanti. Principā varētu teikt, ka caur krāsām viņa lasītājam atklāj cilvēces kultūru – modi, politiku, mākslu, karus.

Man ļoti patika, ka pirms autore iemet savu lasītāju galvu reibinošajā krāsu pasaulē, viņa vispirms iepazīstina ar krāsu redzi, krāsu pamatlietām (pamatkrāsas, toņi), krāsu kartēšanas mēģinājumiem sākot ar 17.gs. līdz pat mūsdienām (piemēram, 1961.gadā tika publicēta Merriam-Webster Third New International Dictionary, kur lazurīts ir “vidēji zils, sarkanāks un blāvāks par copen un sarkanāks un dziļāk zils nekā azurīts, Drēzdenes zilais vai zilais pompadūrs” (27.lpp.) Grāmatā ir atrodami 75 stāsti par krāsām un toņiem, to rašanos un vēsturi. Ja autore ļoti vēlētos, viņa mierīgi varētu rakstīt otro daļu – daudz neiekļautu stāstu ir grāmatas beigās pie vārdnīcas / krāsu paraugiem. Kamēr grāmatas nav, jāstudē pašam. Daļa no pieminētajām krāsām un toņiem ir mākslinieku izmantotās krāsas, daļa – krāsvielas, bet citas saistītas ar idejām vai sociālkultūras parādībam.

Lai vēl mazliet vairāk atvieglotu lasītāja uztveri, man ļoti pie sirds gāja, ka pirms katra krāsu toņu komplekta bija vispārīgs krāsas apraksts. Šādi var uzzināt par balto, dzelteno, oranžo, rozā, sarkano, purpurkrāsu, zilo, zaļo, brūno, melno krāsu. Par sarkano krāsu interesants fakts man šķita, ka vērsi parasti kaitina ar sarkanu lupatu, lai gan patiesībā tas ir krāsu akls. Patiesībā vērsis reaģējot uz matadora muletas plīvu un čaukstoņu (135.lpp.). Interesanti fakti ir arī par pārējām krāsām, tomēr nevar jau visu izklāstīt 🙂 Ja runājam par krāsu toņiem, ar dažiem, mani uzrunājošiem faktiem gan gribas padalīties.

  • Safrāna oranžais – stāsts par safrānu kā dārgāko garšvielu pasaulē, jo tiek iegūts no krokusiem (ražas periods nav ilgāks par divām nedēļām un vispār ir baigi cimperlīgs process). Kilogramam safrāna nepieciešami 70 000 – 100 000 ziedu.
  • Miesaskrāsa – tonis, kurš reti izvirzas modes trendu priekšgalā un vienalga ir dzīvotspējīgs. Toņa priekšstata pamatā ir t.s. eiropeīdās rases ādas tonis, kas arī rada problēmu. Kāds tad īsti ir ādas tonis? To centās noskaidrot brazīliešu fotogrāfe Angelica Dass. Jā, jautājums ir par jēdziena neitralitāti un tolerantumu.
  • Mauntbetena rozā – kā jaunizgudrots krāsu tonis izglāba Britu Karaliskās flotes kuģi “Kelly” no Luftwaffe un vācu zemūdenēm.
  • Brūnrozā – Marijas Antuanetes uznāciens ar lustrīna tērpu neparastā krāsā: kaut kas vidējs starp brūnu, rozā un pelēku. Karalis esot teicis ka tā esot blusu krāsa 😀
  • Luminiscējoši rozā – man šķita interesants fakts, ka krāsas, ko uztveram kā luminiscējošas, patiesībā ir paaugstinātas koncentrācijas krāsvielas un ķīmiskā struktūra uzsūc īsus gaismas starus. Pareizi, stāsts arī par Stabilo marķieriem 🙂
  • Moveīns – pavecāku sieviešu simbols un Elizabete II šai krāsai noteikusi veto ziedu izvēlei pils apstādījumos.
  • Heliotrops – sērošanas krāsa un stāsts par to, kā vispār radies sērošanas kults un kad ir to ziedu laiks.
  • Indigo – indigofera: augs, no kura iegūst šo krāsu un mīkla, kuru speciālisti minēja 11 desmitgades.
  • Elektrozilais – zināmais stāsts par Černobiļas AES.
  • Mūmijs – man sķiet, ka šis tonis bija mans vislielākais grāmatas pārsteigums. 20.gs. sākumā pilnā nopietnībā Daily Mail bija lasāms sludinājums, kurā meklēja ēģiptiešu mūmiju. Krāsas ražošanai. Tagad ir pilnīgi skaidrs, kāpēc man nekad šis tonis un vispār brūnā krāsa nav patikusi.

Krāsas ir mums visapkārt. Man šķiet, ka mūsdienu vizuālā uztvere ir pat pārsātināta ar krāsām. Kāpēc gan neizglītoties par redzamo (vai gaismas viļņu atstaroto)? Lieliska grāmata nesteidzīgai lasīšanai. Lai krāsaini!

Ievediet nelaiķus

Grāmata, kuru es nebiju cerējusi ieraudzīt, līdz ar to sanāca ļoti jauks pārsteigums 🙂 Atcerieties, pirms gadiem tika izdota Hilarijas Mantelas grāmata Vilku nams? Tāds biezs klucītis sarkanos vākos? Nu lūk, Ievediet nelaiķus ir otrā daļa un cik saprotu, šobrīd tulkošanas procesā ir arī trešā. Kas ļoti priecēja – šī ir tikpat lieliska, cik pirmā. Mantela savu arodu prot 🙂

Henrijs VIII un Anna Boleina. Šī savienība Henriju tomēr neapmierina, jo viss atduras pret troņmantinieku, kurš tā arī nedzimst. Tomasam Kromvelam atkal jāķeras pie darba – jādara viss, lai apmierinātu karaļa jaunās vēlmes un pats nekristu nežēlībā. Galmā atkal virpuļo intrigas, tenkas un aprēķini.

Ja atsauksme varētu sastāvēt no dažiem vārdiem, tad pietiktu vienkārši ar: “Cik lielisks romāns!”. Jāatzīst gan, ka šo darbu savās rokās saņēmu tieši laikā, kad Krievija iebruka Ukrainā un pirmo laiku es lasāmajam nespēju sakoncentrēties. Sākumu tā īsti neatminos. Zinot, ka tiek tulkota trešā, pēdējā daļa, tad noteikti visas gribētu pārlasīt un tikai tad ķerties klāt pēdējai daļai. Patiesībā, ļoti gribētu teikt paldies autorei par viņas milzīgo darbu šīs triloģijas rakstīšanā, jaunu vēsmu iepludināšanā un atsvaidzinošajā pieejā satura izklāstā. Šī triloģija nav obligāti jāizlasa visa – var lasīt pa daļām, jo katra daļa iesākas un skaisti tiek pabeigta vienas grāmatas ietvaros. Ja piemin kādus iepriekšējās grāmatas notikumus, tad aprakstīti gana skaidri, lai saprastu. Tomēr, ja darbus lasa secīgi, tad labāk var izsekot sabiedrības uztveres maiņai, revolucinārajam garam, galma intrigām un varas kārei. Protams, mainās arī pats Kromvels.

Tomass Kromvels no necilas sabiedrības kārtas ir pacēlies līdz galma līmenim, viņš ir karaļa “labā roka”. Un viņš darīs jebko, lai šo stāvokli nezaudētu. Protams, 16.gadsimta galmā visi darīja visu, lai vispirms apbalvotu sevi. Tāds “visu vai neko” stāvoklis. Patiesībā, interesanti vērot, kā tolaik risināja dažādas problēmas. Vispirms pie Bībeles jāapzvēr, ka viss stāstītais ir meli/patiesība un kad pēc gadiem tas vairs nav aktuāli, pietiek ar vienkāršu: “Ņemu savus vārdus atpakaļ”. Goda vārds, es reizēm brīnos, kā cilvēce ir izdzīvojusi līdz šodienai. Lai nu kā, Tjūdoru vēstures posms man liekas sarežģīts. Visa viduslaiku/jauno laiku vēsture ir viens liels mudžeklis.

Lai arī stāsts par Annu Boleinu un Henriju VIII nav nekas jauns (piemēram, šo posmu var redzēt arī romantizētajā vēsturiskajā drāmā The Other Boleyn Girl (2008)), tomēr autorei arī šo laika sprīdi izdodas parādīt no cita skatpunkta – Kromvels atkal ir priekšplānā un šajā daļā mani viņš nepārsteidz. Mani pārsteidza autores prasme it kā zināmu vēstures posmu (kurš daudzkārt arī apspēlēts) aprakstīt tik svaigi. Līdz detaļām. Protams, es neesmu liela zinātāja, tomēr gribas ticēt, ka viņa pēta un raksta līdzīgi Sabaļauskaitei. T.i., izpētītais tiek iepīts stāstā meistarīgi un netiek piefantazēts stāsta vajadzībām. Vismaz man ir sajūta par meistarību 🙂

Lai nu kā, lasiet. Intrigas 16.gadsimtā bija patiešām aizraujošas. Interesanti arī vērot attiecības starp vīriešiem, starp sievietēm un vispār vērot attiecības. Kurš ko drīkst, kas skaitās pārkāpums utt.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – kā saprast mākslu

Lai arī esmu tikai pavisam nedaudz pavērusi aizkaru uz mākslas pasauli, man joprojām ir un būs lieli zināšanu robi mākslā. Tāpēc es patiešām priecājos par katru jauno sērijas grāmatu, kas iznāk. Protams, gribētos, lai šī sērija raitāk papildinātos. Redzēju vēl sešus darbus un ļoti, ļoti gribētu to par fotogrāfiju.

Ja šai mākslas pamatu sērijai būtu kāda izdošanas secība, tad šo – Dženetas Reboldas Bentonas darbu Kā saprast mākslu – es liktu kā vienu no pirmajām, jo nestāvu tuvu mākslai. Man tā patīk, bet bieži neizprotu. Tāpēc – jā, manā grāmatu plauktā šī stāvēs sērijas priekšgalā, jo stāsta par pašiem, pašiem mākslas pamatiem.

Vizuālo mākslu var vērtēt ļoti dažādi – krietni plašāk par patīk un nepatīk, jo kad jāargumentē patikšana vai pretējais, nākas balstīties uz dažādām emocijām, ko darbs raisījis. Vieniem darbs raisa prieku, citiem varbūt mulsumu. Tomēr mākslas darbus ir iespējams vērtēt dziļāk un tas ir tas, ko šai darbā var mācīties. Tas māca saprast mākslu – uz ko jābalstās, kas ir simboli, paņēmieni, krāsas utt. Stāsta par mākslas darbu nozīmi un darba nolūku. Grāmatas pēdējā nodaļa ir par sešiem, autoresprāt, ietekmīgiem māksliniekiem, kuri radoši darbojušies atšķirīgos virzienos un paņēmienos, kā rādīt pasaulei svarīgāko (vai nu ar norisēm sevī vai valsts/pasaules kontekstā).

Darbā ir ietverti ļoti daudz un dažādi ieteikumi, pēc kuriem mēģināt padziļināti saprast mākslu, nereti jāzina arī konteksts, ja mākslas darbā redzams kāds vēsturisks notikums. Darbs sastāv no piecām nodaļām – kā aplūkot mākslas darbus (nodaļa vairāk vedina uz diskusiju par mākslu, piemēram, mākslas definīcija, kāpēc tiek radīta māksla, māksla un funkcionalitāte u.c. jautājumi), pieredzēt, analizēt un apbrīnot mākslu (nodaļa par iemaņām izprast vizuālās mākslas pamatelementus, stilus – krāsas, līnija, tekstūra, gaisma, kompozīcija u.c.), materiāli un tehnika (paņēmieni un izmantotie materiāli), bet ko tas īsti nozīmē (nodaļā stāsta par mītiem mākslā) un kā pēdējā ir jau pieminētie seši mākslinieki (Leonardo da Vinči, Rembrants van Reins, Vinsents van Gogs, Frīda Kalo, Pablo Pikaso, Endijs Vorhols).

Kā jau visas līdz šim iznākušās sērijas grāmatas, ir bagātīgi ilustrēta, ar paskaidrojumiem un vārdnīcu grāmatas beigās, īsu un kodolīgu valodu. Esmu gatava jaunai mākslas grāmatai.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Reiz uz upes

Es laikam grāmatām vairs nesekoju līdzi tik uzmanīgi kā agrāk, jo ieraugot Diānas Seterfīldas grāmatu Reiz uz upes apgāda mājaslapā sadaļā “drīzumā”, biju ļoti patīkami pārsteigta, jo nebiju iedomājusies, ka latviski viņu sastapšu vēlreiz. Tā kā man viņas Trīspadsmitais stāsts patiešām patika, tad nolēmu, ka diezgan obligāti jāizlasa arī šis darbs.

Reiz ziemas viducī kāda krodziņa durvis pēkšņi atsprāgst vaļā un tā durvīs stāv vīrs ar mazu meitēnu rokās. Visi sastingst šausmās, jo skats ir gauži baiss. Vīrs smagi ievainots, bērns miris… Stundas rit, stāsti sāk vērpties, kad notiek brīnums – meitēns atdzīvojas! Un tagad īstais stāsts var sākties!

Valoda! Tā ierauj stāstā ar gandrīz pirmajiem teikumiem. Bija sajūta, ka sāku lasīt pasaku (tas vārdiņš “reiz” darba nosaukumā un lielākā daļa pasaku taču tā sākas, vai ne?). Un kā jau pasakā, notiek neparedzēti un pat brīnumaini, neticami pavērsieni un sižets velk iekšā aizvien vairāk un vairāk, līdz nespēj nolikt darbu malā. Urdošākais jautājums – kas ir tas meitēns?! Jā, viss stāsts grozās ap viņu un lai cik dīvaini tas nebūtu, viņa nav gluži pirmā plāna tēls. Cieņa autorei, jo tēlu šeit daudz un tas veids, kā viņa tos sakabina kopā ar citiem ir skaists. Tāpat darbā ir vairākas sižeta līnijas, kuras nedaudz lēkā laikā, bet arī tās beigās skaisti saslēdzas vienotā stāstā. Ja visam patiešām esmu izsekojusi, tad neatbildēts nepaliek neviens jautājums.

Šais trauksmainajos laikos ir patiešām burvīgi iegrimt 19.gadsimtā (es to tā pieņēmu pēc fotografēšanas uz stikla platēm) un apjaust viņu problēmas, just līdzi lielajos satraukuma brīžos vai saspringt gaidās līdz ar tēliem. Interesanti, ka šajā darbā var sastapt dažādu žanru iezīmes. Ja es teicu, ka darbs sākās kā pasaka, tad tālāk var sastapt arī maģisko reālismu, trilleri, drāmu un varbūt vēl kādu žanru. Lai arī šie ir ļoti atšķirīgi žanri, tie plūdeni nomainās neradot prātā sajukumu. Vēl interesanti, ka autore pamanās iepīt tādas nopietnas tēmas kā rasisms, bērnu paverdzināšana, uzdzīves posts un tās sekas. Ja jāmin kaut kas no pozitīvā gala, tad tā ir fotogrāfija, progresējošā medicīna un krietnums tā visdažādākajās izpausmēs.

Interesanti, ka viss stāsts grozās ap upi. Upe šeit ir aprakstīta kā dzīva būtne. Varbūt tā arī ir dzīva? To min ne tikai kā darbības risināšanās vietu, bet arī apspriež, kā tā spēj mainīt cilvēkus, kā tā izlemj, kurš dzīvos un kurš ne… Kā dažādu slāņu ļaudis ar dažādu izglītības pakāpi raugās un izjūt upi. Upe ir ļoti, ļoti klātesoša. Tas šim stāstam iedeva šarmu. Man patīk doma, ka ne tikai cilvēki var būt grāmatas tēli, bet, ka par tādiem var kļūt arī daba.

Lasiet un īsiniet tos garos ziemas vakarus 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

intīmi.. par grāmatām

Nevarētu teikt, ka Andreja Panteļējeva grāmata intīmi.. par grāmatām mani būtu atradusi nejauši vai es to būtu ļoti nepacietīgi gaidījusi. Šis ir darbs, kurš pie manis nāca līdz atnāca. Varbūt mazliet skumji, ka šo saista ar FB grupu Izcilas grāmatas, jo jāsaka, kā ir – autora atsauksmes grupā nav sanācis lasīt (neesmu tur pārāk sen), bet ka tāda top, manīju, kad taujāja pēc piemērotāka vāka noformējuma. Un tad es domāju: “Kas tik īpašs top?” Pēc laiciņa jau ieraudzīju grāmatnīcā, pašķirstīju. Tā kā redzēju sev pazīstamas grāmatas, radās interese izlasīt un salīdzināt viedokļus 🙂

Domāju, ka vairums jau zina par šo grāmatu, bet ja tomēr kāds ir palaidis garām, tad – grāmatas vākos ir apkopotas 70 grāmatu atsauksmes, domas, viedoklis, uzskati un vilktas paralēles ar dzīvi. Un jāsaka, ka autors lasa ļoti, ļoti daudzveidīgu literatūru. Biju patiešām pārsteigta redzot līdzās mūsdienu jaunākajai literatūrai tik daudz klasiķu darbu. Un prieks par to, jo lasītāju, kas lasa no visa pa druskai nav nemaz tik daudz kā varētu šķist. Lai gan es pati jau pa vienai sāku vilkt pa kādam klasiķim lasīšanai no sava grāmatu plaukta, autora darbs kalpo kā mudinājums to darīt vēl aktīvāk. Ja runājam par apkopoto grāmatu apskatiem (sauksim to tā), dažos ir gribējies plašāku izvērsumu, dažos ne tik lielu priekšā teikšanu un vēl dažos – ne tikai dzīves paralēles, bet arī dažus plašākus teikumus par grāmatām. Atzīšos, ka vienu brīdi pieķēru sevi pie domas, kā izskatītos mani grāmatu apskati, ja tie tiktu iesieti. Vienu brīdi visus saglabāju atsevišķā mapē pa gadiem, bet nu jau laiciņu to neesmu darījusi. Un tie, izrauti no bloga vides, izskatās citādāk. Grūti izskaidrot.

Autoram ir izdevies radīt grāmatu, kurai nepiemīt lasīšanas steigas vai spējas ieraut dzelmē tādā nozīmē, ka nevarētu nolikt malā. Šī bija manu brokastlaiku grāmata. Cik pa to laiku paspēj, tik ir. Dažas atsauksmes lika padomāt plašāk, dažas ieinteresēja konkrēto darbu atrast un pašai izlasīt un vēl citās varēju salīdzināt savas domas ar autoru. Un tas ir interesants process. Man šķiet, ka ir nepieciešams vairāk grāmatu par gramatām. Grāmatmīļi noteikti lasīs 🙂 Neuzskatu, ka esmu liela lasītāja (vismaz pēdējos gados), tomēr priecēja, ka no 70 iekļautajām esmu lasījusi 16 (kas patiesībā ir ļoti maz), 12 darbos es esmu ieinteresēta. Un vēl pārējās varbūt ar laiku pašas pie manis nonāks vai arī nenonāks, jo visu cilvēks nevar gribēt izlasīt. Katram tomēr atšķiras iemesli, kādēļ lasīšanai tiek izvēlēta tā vai cita grāmata.

Kopumā šis bija interesanti, jo cik tad bieži ir iespējams lasīt viedokļus par grāmatām, ja neskaita sociālos tīklus? Ja soctīklos par manu, tavu vai cita apskatu var būt viedokļu vētra, tad šādi – iespiesti – lasot ar domām paliec viens. Un reizēm tas ir nepieciešams.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Grāmatstatistika 2021

Rit jaunā gada trešā diena, joprojām jūtos ļoti miegaina un neesmu pat tā kārtīgi vēl lasījusi 😀 Ja runājam par pagājušo gadu un paveikto lasāmajā laukā, tad pavisam sūdzēties nevar. Jā, man iepriekš ir veicies vēl labāk, tomēr ņemot vērā pēdējo gadu “putru”, es lepojos ar sasniegto 🙂 Lai arī es vairs nerakstu atsauksmes par visām izlasītajām grāmatām kā senāk, tomēr centīšos ieskicēt tās, kuras palikušas bez aprakstiem 🙂

Vispirms gribas padalīties ar savām lasīšanas secībā šī gada labāko, spēcīgāko, atmiņā paliekošāko un visādi citādi sirdi priecējošo TOP 9. Vēl tikai piebildīšu, ka saraksts nāk diezgan smagi, visi “labumi” lasīti pārsvarā gada pēdējos mēnešos:

  1. Silvija Brice. Baigās piezīmes – man arī sagribējās piedzīvot vasaru pie jūras un doties piedzīvojumos. Kaut kādā ziņā mani šis darbs iedvesmoja un radīja sajūtu, ka jāpārlasa, kad sametīsies skumīgi => atsauksme šeit
  2. Mets Heigs. Pusnakts bibliotēka – reāli prieks, ka esmu atklājusi Heigu, jo viņš ļoti cilvēcīgi apraksta to, kas man parasti nepatīk. Jā, standartā es šādas grāmatas nelasu, bet viņš prot un kaut kādu kārtības pavedienu manā galvā vieš. Līdz šim nebiju tā ietekmējusies no grāmatas, lai spertu, manuprāt, sev tik drosmīgu soli, kā pašai šķiet, bezdibenī. Bet dzīve rit uz priekšu un gan jau būs labi 🙂 => atsauksme šeit
  3. Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule – ja jūs zinātu, cik ilgi es šo darbu medīju! Un tas totāli bija tā vērts. Viņš ir radījis tādu pasauli, kurā viss ir apvērsts otrādi – tas, kas tagad normāls, tur ir nenormāls (ekskluzīvs? izklaide?). Skatoties uz to, kas tagad notiek cilvēku prātos, šī grāmata kļūst drusku biedējoša, jo es negribētu dzīvot tādā nedomājošā pasaulē, kur viss ir izklaide un problēmas ”neeksistē”.
  4. Andžejs Sapkovskis. Elfu asinis – beidzot, beidzot cikls ir patiešām sācies! Šī daļa ir nedaudz politiska, bet lieliski iezīmē sākumu pasaulei, kurā jācīnās galvenajiem varoņiem. Nespēju vien sagaidīt, kad būs turpinājumi => atsauksme šeit
  5. Sigits Paruļskis. Tumsa un partneri – pirmkārt, nebiju domājusi, ka būs tā laime vēlreiz satikties ar šo autoru un otrkārt, viņa darbi ir nedaudz šķebīgi, bet nepieciešami. Dodiet vēl kaut ko no viņa! Šis konkrētais darbs… nekad vēl nebija gadījies tik konkrēti lasīt holokausta ainas, tik milzīgu cīņu pašam ar sevi un vēlmi padoties… Visnotaļ ļoti spēcīgs darbs => atsauksme šeit
  6. Kristīne Želve. Grosvaldi – ekselenti! Lūk, šo es saucu par kārtīgu dzimtas literatūru, dziļu pētniecību, skrupulozu darbu un pamatīgu atdevi tēmai. Grāmata, kuru pilnīgi noteikti kaut kad raudzīšu dabūt savā īpašumā, lai reiz atkal pārlasītu. Tik ļoti gribētos, lai vēl taptu darbi par viņu laikabiedriem, ietverot arī vēstures elpu un laikmeta noskaņu => atsauksme šeit
  7. Kārlis Kazāks. Sākums mūs atrod pats – kā ir izteicies pats autors, būtu zinājis, būtu rakstījis dziļāk. Paldies par darbu, par vietu ieskicēšanu un savu sajūtu uzticēšanu papīram. Vienu mazu Zemgales muižu/piļu apceļošanu uztaisīju (ar auto :D) un patika. Vasarā noteikti apmeklēšu vēl citas vietas, kuras lasot atzīmēju => atsauksme šeit
  8. Anšlavs Eglītis. Homo novus – redzēju atkārtojumā filmu un sapratu, ka beidzot jāizlasa grāmata. Ļoti patika un filma ir pat diezgan precīza. Ja redzat autora grāmatas, lasiet, ir tā vērts 🙂
  9. Čārlijs Makesijs. Puika, kurmis, lapsa, zirgs – pat nezinu, kā šo īsti aprakstīt. Tā virspusēji skatoties, varētu likties, ka teksti banāli, bet tie ir tik skaisti un sirsnīgi pasniegti un vēl tie burvīgie zīmējumi. Man drusku sasaucās ar Patrika Nesa “Septiņas minūtes pēc pusnakts” un “Puika” pilnīgi noteikti stāv blakus Nesam. Brīnišķīga grāmata, kad vajag sasparoties.

Nebiju pamanījusi, ka esmu pazaudējusi savu brokastlaika lasīšanu, tomēr paldies Mairitai par cītīgu atgādināšanu (#brokastisargramatu). Sākumā lasīju, kas tai brīdī lasījās, bet beigās nemanāmi sāku lasīt filosofijas, uzziņas un tml. darbus. Īpaši gribas izcelt Keitas Listeres “Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi: pērkamās mīlas vēsture” (atsauksme šeit) un Inetas Lipšas “Rīga bohēmas varā” – par dzīvi starpkaru Rīgā; tur nebija tikai uzdzīve un bohēma, tur bija arī normāla korupcija un netaisnības.

Pamanījos izlasīt arī vairākas labas triloģijas un īpaši jāatzīmē, ka gadu iesāku ar jaudīgu triloģiju no Džo Aberkrombija – “Pirmais likums” izlasīju nedaudz vairāk kā mēneša laikā. Interesanti, ka gadu arī varēja pabeigt ar citu viņa triloģiju, bet tas vēl nav nonācis manā īpašumā 😀 Pie šī gada labajām triloģijām pieskaitu arī ĪanaTregillisa “Asinszāles” – ļoti aizraujošu fantāzijas alternatīvo vēsturi par Otro pasaules karu. Visu cieņu autoram, mana uzmanība tika noturēta visa sižeta garumā un domāju, cik laba filma iznāktu. Par godu Tūves Jānsones dzimšanas dienai, augustā lasīju tikai grāmatas par trollīti Muminu. Pati sevi pārsteidzu ar faktu, ka nebiju lasījusi visas šīs sērijas grāmatas. Lasīšanas plānā bija vēl viena vairākdaļu grāmata, bet tā paliek jaunajam lasīšanas cēlienam.

Biju apņēmusies arī beidzot izlasīt plauktā aizķērušos “ķieģeļus”, tomēr aprīlis, maijs, jūlijs bija tukšie mēneši un vēlāk nespēju pieķerties. Tā nu trīs ieplānotie darbi pārcelsies uz 2022.gadu. Pilnīgi noteikti turpināšu savu cīņu ar nelasīto grāmatu kaudzēm. Atskatoties uz paveikto, varu paklapēt sev pa plecu, lai arī neplok tas kalns tik ātri, cik gribētos. Vienalga priecājos, ka dažas ļoti aizsēdējušās beidzot ir pieveiktas (un dažas arī atvadījās no mana plaukta) – piemēram, Raimonda Kaugvera “Četrdesmit sveces”, Džordža Orvela “Posts Parīzē un Londonā”, Entonija Bērdžesa “Mehāniskais apelsīns” un citas.

Kopsummā izlasītas 53 grāmatas. Nav daudz, tomēr ņemot vērā mentālo noskaņojumu, briešanu pārmaiņām un daudz ko citu, man tas ir daudz (man bija trīs tukšie mēneši, kuros knapi izmocīju pa vienai grāmatai mēnesī). Iesāku arī joka pēc skaitīt izlasītās lapaspuses (tas gan ir tīri subjektīvs skaitlis, jo tas atšķiras dažādo izdevumu dēļ) – pieveiktas 14 615 lpp.: īsākais darbs – Tūves Jānsones “Mazie troļļi un lielie plūdi” (53) un apjomīgākais darbs – Džo Aberkrombija “Karaļa pēdējais arguments” (686).

Lai jums jauks lasīšanas gads! 🙂

Rīgas raganas

Es ilgi, ilgi domāju, ko gan es no Lindas Nemieras daiļrades esmu lasījusi. Zināju, ka kaut kas ir lasīts, bet nespēju atminēties līdz talkā ņēmu google un atcerējos. Uz viņas jaunāko darbu Rīgas raganas (2021) es tā kā noskatījos, tā kā nē, bet kad man konkrēti piedāvāja, teicu “jā”. Un labi, ka tā 🙂

Ievai ir visai neparasta nodarbošanās – viņa pēc klientu vēlmēm uzmeklē radiniekus, kas kļuvuši par spokiem un palīdz atrisināt sadzīviskus jautājumus. Ģimenei nodarbošajās ne pārāk patīk; tāpat tā nav sajūsmā par Ievas izvēli dzīvot atsevišķi. Un tad viņa sāk saņemt darba uzdevumus, kuri nevedas kā ierasts. Tad spoki ne tā uzvedas, tad jocīgas sajūtas pārņem viņu pašu… Kas te notiek? Kad viņai atkal būs viegli paveicami uzdevumi, kur spoki nerunās mīklās un vienkārši atbildēs uz jautāto? Īre kaut kā arī jāmaksā.

Kāpēc grāmatas nosaukumā ir raganas? Jo tās te normāli uzdarbojas 🙂 Tā ir tik interesanta doma, ka Rīgā varētu būt raganas 🙂 Vispār, darbība noris mūsdienās ar atkāpēm uz 20.gs. sākumu, kad Rīgu paplašināja. Bija prieks sastapt šajās lapaspusēs slavenus vīrus un vienlaicīgi neierasti, jo… mistērija, kas sākās tad, turpinājās Ievas laikā. Jūgendstils man iepatikās jau vidusskolā kultūras vēstures stundās, kurās par to dzirdēju pirmo reizi. Viļņveidīgi par to arī esmu interesējusies ārpus stundām, tomēr nekad nebūtu iedomājusies, ka balstoties uz arhitektūras stilu varētu uzrakstīt šādu romānu. Un darbs ir izdevies ļoti prātā paliekošs, jo ejot pa zināmām ielām un lūkojoties uz ēkām, skatos uz tām mazliet savādāk un cenšos izdomāt, kāda tipa ēka tā būtu. Dodoties pastaigās mani bieži var sastapt ar degunu gaisā, tomēr izlasot šo darbu saprotu, ka būs jāpaslej snuķis vēl augstāk un varbūt acis mazliet jāpiemiedz, lai pamanītu vēl sīkākas detaļas. Autore citē arī daudz grāmatu un it īpaši to vienu, kuru vēlētos kaut kad iegādāties. Šis darbs netīšām atgādināja un pierādīja, ka man to grāmatu patiešām vajag, lai ar vēl zinošāku aci varētu doties savās ēku pastaigās. Un – man ļoti gāja pie sirds autores asprātība savīt reālas Rīgas nedienas (nu tur iebrukušie Ģertrūdes bruģi, sabrukušas ēkas utt.) ar darba sižetu. Vienu mirkli tas izklausījās visnotaļ ticami 😀

Tas par to, kas man patiešām patika un ļoti uzrunāja. Ja runājam par tēliem, tad varbūt īsti līdz galam neizpratu un neuzrunāja ģimenes līnija, jo man palika neatbildēti jautājumi. It kā jau viss sīki, smalki, tomēr dažas lietas palika tikai nojautas līmenī. Varbūt, ka tam tā arī ir jābūt, jo vissvarīgākais jau bija lietu atšķetināšana un tā mani ierāva kā atvarā. Mani nevelk iztirzāt katru ģimenes locekli (un tas nav nepieciešams), taču Ieva atstāja tādu labi pazīstama cilvēka iespaidu. Tomēr jāsaka, ka viņas vietā es būtu ķērusies pie piezīmju rakstīšanas, ja justu, ka atmiņai traucējumi 😀 Laimonis gan mani dažbrīd sakaitināja, bet varbūt tāpēc, ka viņa vietā es iedomājos citu, reālu personāžu.

Jāsaka, ka šis man šķita jaudīgāks gabals kā tas par Stambulu. Iespējams, tāpēc, ka fantāzija nobāzējusies zināmā vidē un pieskaras zināmiem notikumiem. Ja vēl iesaista zināmus personāžus un zināmu arhitektūru, tad tas viss kopā veido diezgan spēcīgi relaksējošu literatūru.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Baltā nekuriene

Šī man bija gaidīta grāmata. Kristīnes Hannas iepriekšējais veikums Lakstīgala man ļoti, ļoti gāja pie sirds. Izlasot anotāciju Baltā nekuriene, nebija daudz jādomā un uzreiz ķēros pie lasīšanas. Viņa ir no tām autorēm, kurus esmu iegrāmatojusi, kā ļoti labus. Aizrāvos tā, ka bija jāpierunā sevi doties gulēt 😀 Man šķiet, ka šī arī bija man pirmā grāmata par Aļasku. Es labāk neteikšu, kādi stereotipi man par to ir 😀 Vai pareizāk sakot bija pirms šī darba izlasīšanas. Un zinot autores precizitāti, ticu, ka ieguldījusi pamatīgu darbu darbības vietas un laika izpētē.

Aļaska, Aļaska… Darbs ir par 20.gs. 70.-80.g. Aļasku, kad Kenaja bija ļoti nomaļa vieta. Nebija ne ūdens krānā, ne elektrības. Es iegūglēju Kenaju un Ankoridžu mūsdienās. Gribēju vizuāli paskatīties, kā tur tagad izskatās. Tieši tik lieliski, lai es varētu pasapņot par ceļojumu uz turieni. Uz 70-tajiem gadiem gan es negribētu. Es tur būtu čīčako, kurš padosies un laidīsies prom pirmās ziemas vidū. Vismaz man tā šķiet. Un ja es vēl nespētu iedraudzēties, tad tas vispār ir gandrīz nāves spriedums. Tur nav iespējams izdzīvot, ja citi nepalīdz. Un runa nav tikai par pārtiku. Kā neskaitāmas reizes darbā tiek uzsvērts – Aļaska ir vieta, kur var nomirt simts dažādos veidos: iekrist klinšu plaisā, ielūzt ledū, apmaldīties, nosalt un daudz, daudz citu veidu. Tā pilnīgi noteikti ir vieta, kuru var saukt par piedzīvojumu. Tās vasaras ir košuma, dabas dzīvības un iztikas vākšanas laiks, jo ziemā ir jācenšas izdzīvot un nepadoties tumsai, kas valda gada lielāko daļu. Ja šādā vietā ierodas ģimene, kura visādos veidos ir salauzta, tad iznākums var būt ļoti, ļoti skarbs. Ernts Olbraits ir izbijis Vjetnamas kara karavīrs un gūsteknis. Autore neatklāj, kas tieši gūstā ir noticis, bet no turienes viņš izkļūst morāli salauzts. Tas vairs nav agrākais Ernts. Bet vai tiešām pie vainas tikai šis? Cik noprotams, tumsa viņā vienmēr snaudusi un ik pa laikam bija parādījusies virspusē.

Ārkārtīgi žēl, ka tais gados nebija likuma aizsardzībai sievietēm pret mājas vardarbību. Kad es lasīju šīs vietas, tad manī mutuļoja spēcīgs niknums, sašutums un neizpratne. Par toksiskajām attiecībām, kuras māte negribēja pārtraukt, jo viņš taču tā negribēja, ārprātīgi mīl un šausmīgi nožēlo notikušo. Līdz nākamajai reizei. Pie kārtējās epizodes man nāca atklāsme, ka šis nekad nemainīsies, jo viņa pati nesaprot (negrib saprast?). Skumji, ka šis likums īsti neeksistēja un arī pēc tā pieņemšanas sievietēm vienalga bija jāpūlas vaiga sviedros, lai pierādītu, ka dzīvo ar varmāku un grib sevi aizstāvēt. Šī ir ļoti smaga tēma, kuru negribu šeit iztirzāt, kā arī man pietrūkst zināšanu, kā ir tagad mūsdienās, bet ja kāds teiks, lai tak pieceļas un iet prom… ziniet, nav tik viegli kā šķiet. Mazliet citādākā formā, bet par to pašu, šis man asociējās ar seriālu “Maid”.

Darbs ļoti aizrāva, tomēr jāatzīst, ka uz beigām saguru, jo tur sāka peldēt lieli cukurgabali. Es nespēju lasīt par mūžīgo mīlu un cik bērnu būs. Šīs vietas mazliet pabojāja manu lasītprieku, tomēr saprotu, kāpēc tās bija vajadzīgas. Lai arī man būtu vairāk gribējies lasīt par Aļaskas dzīvi un tās skarbumu, priekšplānā izvirzās emocijas. Šis ir patiešām ar emocijām pārsātināts darbs. Nu tik ļoti, ka es lasot vēl krietni pēc pusnakts sajutu spēju niknuma vilni un skaļi burkšķēju grāmatai, ka tā nedrīkst un kas tagad vispār notiksies? Tāpat tas ir pilns ar šaubām par nākotni, par dzīves izvēli, kļūdu meklējumiem un, protams, mūžīgo jautājumu – kas ir īsta mīlestība un kā tā izpaužas?

Cik no pēcvārda saprotu, tad par dzīvi Aļaskā autore stāsta iz savas pieredzes. Arī viņas ģimene apmēram tai laikā ir pārcēlusies uz Aļasku, sākusi tur aktīvi darboties un pamazām vien uzcēlusi to tūristiem pievilcīgu. Viņas valoda neliek vilties un ir burvīga, tomēr jāsaka, ka Lakstīgala man labāk patika. Varbūt tāpēc, ka šajā pabira tas mīlas cukurs un tas pabojāja kopiespaidu, lai gan saprotu, kāpēc tas tur bija vajadzīgs. Ja atmiņa neviļ, tad Lakstīgalā nekā tāda nebija un to es tvēru kā vēsturisku darbu. Patiesībā šajā darbā ir ārkārtīgi daudz tematu, par kuriem varētu rakstīt atsevišķi un ļoti padziļināti, tāpēc šeit ir tikai ieskats.

Šī ziema šogad mūs mīl. Arī šobrīd, kad šo rakstu, snieg sniegs. Ir pavisam viegli iztēloties sevi baltā nekurienē, tikai komfortablā vidē. Šis noteikti jālasa, jo caur varoņiem stāsta par dzīves vērtībām, cik reizēm ir smagi nonākt līdz patiesajām atziņām un kā sevi dziedēt pieļauto kļūdu murskulī.

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC