Lasāmgabali XXXIX

Man ik pa laikam ietrāpās izlasīt dažus darbus, kuri man patika, bet negribas izplūst sīki un smalki aprakstos. Tad nu šoreiz būs trīs ļoti dažādi darbi, par kuriem gribu izteikt piezīmes pašai priekš sevis. Divi jau zināmi autori un viens man bija jaunums. Mani kaut kādā mērā viņš savaldzināja, tāpēc šobrīd lasu citu viņa darbu. Kas zina, varbūt es reiz atkal pieķeršos viņa “Pieneņu vīnam” un pabeigšu to, nevis pametīšu jau pirmajās lapās.

Ar Māra Runguļa pirmo darbu es iepazinos pirms diviem gadiem. Toreiz pie Pastaiga mirušo pilsētā mani piesaistīja Brektes vārds. Ieraugot otro daļu Trīs nāves Mārtiņdienā, es daudz nevilcinājos un vēru vaļā vākus. Priecēja pirmā rindkopa, kura atgādināja īsumā par iepriekš lasīto (man patīk, ka autori tā dara). Mani priecēja arī Brektes ilustrācijas, īsteni viņa stilā. Jau atkal mēģināju saprast, cik atvērti domāšanā bijuši vecāki, kad pirka saviem bērniem šo grāmatu, jo… Brekte. Viņa ilustrācijām ir kaut kāds savāds šarms, kurš visiem droši vien neiet pie sirds (par izstādes apmeklēšanu gan man vēl jāpadomā). Bet runājot par pašiem stāstiem – man bērnībā būtu paticis. Skolas pasākums, visi sēž zālē, sveču gaismā un klausās dažādos spoku stāstus, kurus stāsta trīs Nāves. Cenšos saprast, vai šāda veida pasākums sanāktu arī mūsdienās un kaut kas liek domāt, ka nē. Izlasīju ātri, vienā vakarā un secinājums – spoki ir dažādi un ar tiem tikai pa labam.

Pagājušajā gadā man bija iespēja gan izlasīt, gan būt klāt Valda Rūmnieka grāmatas Starp Mežaparku un Murjāņiem atvēršanas svētkos. Pagājušajā nedēļā manās rokās nonāca autobiogrāfijas otrā daļa No Raiņa līdz Čakam un te būtu vietā precizējums – no iecerētajām trīs daļām, šī tomēr ir divdaļīga autobiogrāfija. Tieši tāpat kā pirmajā daļā, arī šajā autors sevi atstāj otrā plānā, priekšplānā izceļot laiku no 1980-2018, savus līdzcilvēkus, darbus, nedarbus, politisko, māksliniecisko un radošo gaisotni. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par Rakstnieku savienību, tās nama likteni un, protams, par politiskajām kaislībām un to ietekmi uz radošajiem ļaudīm. Jāatzīst, ka nespēju saprast, kā viens cilvēks ir spējis strādāt augstos amatos, vienlaicīgi būt radošs lietrārajā laukā, darboties TV un tam visam pa vidu būt ģimenes cilvēks. Vienkārši apbrīnojami! Un es atkārtošos – es arī gribu lasīt romānu par Sudrabkalnu!

Mans jaunatklājums bija Reja Bredberija zinātniskā fantastika. Kā jau minēju, kaut kad mēģināju lasīt to Pieneņu vīnu, bet nesanāca. Kad rokās turēju Marsiešu hronikas, kaut kā nesavilku kopā faktu, ka tas ir tas pats autors. Ļoti labi! Tātad, ņemot vērā, ka šis darbs ir uzrakstīts pirms pusgadsimta, esmu ļoti pārsteigta par tās tematisko aktualitāti šodien. Man ļoti patika, ka darbs ir no marsiešu skatpunkta rakstīts. Ir visa attīstība un tad pamazām Marsu pārņem cilvēki. No nodaļas uz nodaļu ir notikusi attīstība pretējā virzienā. Tas tik ļoti sasaucās ar to, ka mums patīk izjaukt lietu dabisko kārtību, piedrazot vidi un nemaz neklapēt ar ausi par notikušajām pārmaiņām līdz var būt par vēlu. “Mums, zemiešiem, ir īpašs talants sagraut visu dižo un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Karnakas templī vēl neesam iekārtojuši karsto cīsiņu tirgotavu, tad vienīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu.” /118.lpp./ Tā kā šo darbu izlasīju jau pirms kāda laika, tad nespēju vairs uzrakstīt citas uzvirmojušās domas, bet domas par dabu, civilizācijas saglabāšanu un marsiešu eksistenci ir saglabājušās. Man patika un patika arī garstāsti, kas iekļauti krājumā Tagad un mūžīgi. Varbūt par to arī kaut kad uzrakstīšu.

Tifānija Smelga: Gana kronis

300x0_ganakronis_978-9934-0-8420-1Stāsts par Tifāniju Smelgu ir beidzies. Šī ir pēdējā daļa. No vienas puses tas ir forši, jo ļoti kaitina ”gumijas stiepšana”, no otras puses – žēl, jo arī Diska pasaule ir beigusies. Vismaz man saistībā ar Tifāniju un viņas draugiem.

Krītu novadā kaut kas netverams mainās un to jūt visi – meža zvēri, cilvēki, rūķi, goblini…. visi. Laiks, kurā top jauna pasaule un senais ienaidnieks mostas, lai to izmantotu savā labā. Vai Tifānijai būs pietiekoši daudz palīgspēku? Šis noteikti nav darbiņš, kuru paveikt vienai vai ar pāris draugiem. Pat ar fīgliem vien būs par maz.

Par spīti tam, ka šis darbs iesākas ar bēdīgu notikumu, iesākums ir lēns. Tas palēnām mutuļo, burbuļo un briest. Kādu laiciņu man bija nelielas problēmas ar saprašanu, kas īsti tās par briesmām. Un tad es sapratu, kā šis cikls tapis. Jūs atceraties, kā šis stāsts sākās? Ar to arī šis cikls beidzas. Man tas liekas skaisti, jo sākums nepaliek nepabeigts. Vidusdaļa ir tik ļoti mainījusi notikumu gaitu, ka sākums vairs nav gluži tas pats, kas pirmajā darbā. Zinu, ka izklausās murgaini, bet šeit Tifānijai vairs nav 11 gadu, viņai nav pannas un briesmas ir ne tikai Krītos.

Tifānija ir tik ļoti attīstījusies savās spējās un raganībā, ka viņai ir divi iecirkņi. Kā tikt galā ar diviem, ja viens jau paņem visus spēkus? Un tad uzrodas Džefrijs. Es gan īsti neesmu pārliecināta, ka šis ir viss viņa stāsts. Man nav ne mazākās nojausmas par pārējiem Diska pasaules darbiem, bet man domāt, ka ir atsevišķi stāsti par Džefriju un viņa āzi Mefistofeli. Tas tik ir neticams tandēms 😀 Un par to arī vēsta šī daļa. Nevis tikai mainās pasaule un attiecības starp tās pārstāvjiem, bet notiek arī spēcīgāka savas vietas un savas izcelsmes apzināšanās. Arī iepriekšējos darbos tika akcentēts, ka Tifānija nāk no Krītiem, tomēr šajā tas tiek uzsvērts spilgtāk. Viņa ir ne tikai no Krītiem, viņa ir veidota no krama.

Nobeigumā ir minēts, ka, ja ne slimība, šis darbs būtu bijis biezāks. Es būtu gribējusi to biezāku, jo dažbrīd bija stāsta pārrāvuma sajūtas. Varbūt tā tas ir bijis paredzēts, es nezinu, bet būtu dažviet gribējies smalkāku notikumu ritējumu. Lai nu kā, man bija prieks viesoties Diska pasaulē!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Klasika – riekstiņi

Es ļoti ilgu laiku dzīvoju bez cepeškrāsns, bet ticēju, ka reiz būs diena, kad cepšu riekstiņus. Nopirku formiņas. Salīdzinoši nesen es tiku pie padomju laika formiņām. Nav nekādas dižās atšķirības un tomēr – vecajās formiņās tie riekstiņi izskatās “pareizāk” 😀 Vēl – lai arī jauno formu priekšrocība ir ātra atdzišana, vecās tomēr uzvar ar izskatu un to, ka tās ir dziļākas. Tā kā es gatavoju pirmo reizi, tad darīju visu burtiski pēc receptes. Droši drīkst taisīt uz pusi mazāk mīklas, jo no šī man sanāca ļoti daudz, ap 50-60 riekstiņiem. Es teiktu, ka var likt arī nedaudz mazāk sviesta, jo trekni sanāk bezgala.

Nepieciešams:

200g sviesta, 4 olu dzeltenumi, 300g miltu, 1 citrons, 100g cukura

Pagatavošana:

  • Sviestu saputo ar cukuru (es blenderēju). Pakāpeniski pieliek dzeltenumus (no baltumiem pēc tam var uztaisīt bezē cepumus), ierīvē citrona miziņu un izspiež tā sulu. Pieliek miltus un samīca.
  • Izveido riekstiņus un cep 15min 150grādos.
  • Kad tie nedaudz padzisuši, pilda ar vārītu iebiezināto pienu (iejūtīgi, jo cepumiņi trausli).

Lai garšo!

 

Ragana manā skapī

9789934081880_100Dzirdot vārdu salikumu ”latviešu fantāzija” un ”mīti, teiksmas”, pilnīgi noteikti gribēju izlasīt, kā šo visu ir iespējams savīt kopā. Ziniet, es teiktu, ka Gatim Ezerkalnam savā debijā Ragana manā skapī (2019) ir izdevies. Tagad, kad jau pirms kāda laiciņa esmu šo izlasījusi, varbūt man prasās nedaudz citādāks vāks, tāds latviski drūmāks. Man patīk arī šis vāks, tomēr lasot es dabūju to īpašo rudens drūmo noskaņu, kas bija caurvīta ar  nelielu devu mistērijas un, manuprāt, īsti neatspoguļojas vākā.

Reiz, kādā rudens dienā bērnu bars dodas uz aizliegto Raganu kalnu. Matīss pa visām varītēm grib ko tur parādīt. Viens mirklis un viss saiet šķērsām. Tā nu sanācis, ka Līnai Krastai būs jāatšķetina šie bērnības murgi, citādi tie vēl ilgi viņu vajās. Vēl jau paliek jautājums – tie stāsti, teikas, visādi vārdu virknējumi ir reāli vai tīri sacerējums, lai viņu iebiedētu? Un kāpēc pēc tie notikumiem viņai pēkšņi jāpamet vecvecāku mājas un jādodas uz galvaspilsētu pie vecākiem?

Es aizrāvos. Patiešām. Varbūt tapēc, ka visi šie omīšu un opīšu stāstītie nostāsti vairs netiek pārstāstīti. Es kaut kad skolas laikā esmu lasījusi teikas, bet man tie vienkārši bija stāsti. Šeit… šeit viss mūsu mutvārdu un rakstītais mantojums iegūst spēku. Priekšplānā izceļas pamatīgs drūmums. Jāatzīst, ka esmu šķirstījusi arī Latviešu buramie vārdi, tomēr nekad tā pa īstam neesmu šajā grāmatā ienirusi. Jā, izmantoto literartūru un avotu es noteikti gribu izcelt un paslavēt. Tā ir ne tikai kaut kur fonā sižeta risināšanai, bet tā reāli tiek izmantota tekstā un dod mājienus par iespējamo turpmāko risinājumu. Vispār, ja tā padomā, tas tiešām ir baisi – ej caur miglas pilnu pļavu, atceries visus stāstus par veļiem, kuri nāk ēst un paliek patiešām neomulīgi.

Kad Līna sāk apjaust visu par un ap raganām, tad man prātā nāca pirms kāda laiciņa iznākusī Sanda Laimes monogrāfija Nakts raganas. Es domāju, ka tā ir tikai tāda asociācija, bet izrādās, ka šis darbs autoru ir pamudinājis sarakstīt šo romānu (vispār tas bija rakstīts arī uz grāmatas aizmugurējā vāka, bet es laikam aiz sajūsmas pat nemaz neesmu izlasījusi anotāciju). Es jau nedaudz pieminēju, bet pateikšu vēlreiz – darbam ir uzburta lieliska atmosfēra. Bija latviskais nīgrums, bija ziņķārības kalngali, meži, pļavas un purvi. Kārtīgs lietus romānā un aiz loga, drēgnums kaulos un no lappusēm. Dažādas mistērijas, kas smeltas no mūsu vārdu pūralādēm un pat nekas daudz nebija jāfantazē.

Burvīgs rudens vakaru romāns 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Balodis un zēns

9789984237558_17Ik pa laikam gadās palasīt pilnīgi citas pasaules autorus un tā es nospriedu, ka jāizlasa vēl kāds izraēliešu autors, piemēram, Meirs Šalevs (1948) un viņa sarakstītais Balodis un zēns (vēl no Izraēlas autoriem ir lasīts tikai D. Grosmans Bārā ienāk zirgs) . Jāatzīst, ka šaubījos par šīs grāmatas lasīšanu, jo mani nobiedēja tie dubultie mīlasstāsti. Risks ir atmaksājies daļēji, jo es joprojām nesaprotu savu patika/nepatika.

Tātad, kā jau minēju, ir divi paralēlie sižeti – viens ir no Neatkarības kara laika, bet otrs pusgadsimtu vēlāk. Pirmajā ir stāsts par pusaugu meiteni un zēnu. Abi ir pasta baložu kopēji un sūta ziņas ar baložu palīdzību. Otrs ir par Jaīru, kurš laulībā nejūtas labi. Tā nu viņš klejo un meklē savu vietu.

Hmm, man šis romāns bija interesants no dažiem aspektiem, bet ne no tās, par ko raksta anotācijās. Kaut kā šie mīlasstāsti mani neaizķēra. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par pasta baložiem, par to kā viņus audzē, šķiro, māca. Kā baloži ir spējīgi būt greizsirdīgi un kā no bailēm var nomirt ar sirdstrieku. Cik ļoti uzmanīgam ir jābūt baložu kopējam, cik prasmīgam viņam ir jābūt, lai spētu iemācīt baložiem mīlēt savas mājas un pildīt savu uzdevumu. Un visas tās vēstis, ko viņi nogādāja – vai nu kapsulā vai pie astes piesietajā zoss spalvā. Tāpat man bija aizraujoši lasīt par Jaīra klejojumiem putnu pasaulē, vadājot putnu tūristus. Par klejojumiem, kuri noveda pie savas vietas meklējumiem, pie savas mājas atrašanas (vai arī šeit jāsaka paldies mammai, kura iedēstīja viņam šo domu?). Fascinēja, ka tā vietā, lai visu nojauktu un pēc tam uzceltu, viņš ar visām četrām metās iekšā atjaunošanas darbos (kas tika diezgan smalki aprakstīts).

Ko es ar to visu gribu teikt? Viss, kas attiecās uz augstākminēto, man patika. Tas bija kaut kas tāds, ko es līdz šim nebiju lasījusi. Šo romānu izceļ kā mīlestības romānu, tomēr attiecībā uz mani tas nestrādā. Iespējams, es tam nespēju noticēt. Ne tai kara laika, ne tai pusgadsimtu vēlāk. Man šis romāns ir par mājām. Vienalga, esi balodis vai cilvēks, svarīgas ir mājas. Vieta, kurā būt sev.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Rīta Jalonena un viņas “Skaidrums”

 

Ar nelielu sevis piespiešanu, 19.septembrī devos uz Ziemeļvalstu Ministru padomes biroju Latvijā satikt somu autori Rītu Jalonenu (atsauksme par viņas darbu lasāma šeit, bet nelasiet tikai atsauksmi. Noteikti izlasiet arī darbu). Gari nerakstīšu, bet pāris teikumus gan.

Interesanti, ka jau 9 gadu vecumā viņa ir zinājusi, ka būs rakstniece. Tā viņa teica savai bērnības draudzenei un draudzenes viņas ir vēl joprojām. Ilgi, ilgi krājusi teikumus sevī, pirmā grāmata tapa 35 gadu vecumā un tā bija paredzēta jauniešiem. Ar tiem teikumiem vispār ir interesanti – ja prātā ienāk teikums, bet vēlāk to nekādi nav izdevies atcerēties, tad esot bijusi sajūta, ka viņa ir pilna ar teikumiem. Un nav veselīgi būt pilnai ar nepateiktām lietām. Tā arī sāka rakstīt. Viņa diezgan daudz arī runāja par bibliotēku nozīmi savā dzīvē un par lasīšanu bērnībā. No šī visa man interesanta likās vieta, kurā viņa stāsta par savu bibliotekāri, kura teikusi: “Nu jāsāk lasīt pieaugušo literatūra” un likusi vispirms izlasīt visu no A, tad B utt. Pie burta “D” viņai šī spēle apnika 😀

Šī tikšanās bija saistīta tieši ar viņas vienīgo (vismaz pagaidām) latviski tulkoto darbu Skaidrums. Saistībā ar to, viņa sevi diezgan spēcīgi asociē ar Dženetu Freimu. Pat ne īsti asociē. Viņa kaut kādā ziņā jūtas kā viņas vietniece, ar sajūtu, ka pašai Freimai šis romāns patiktu. Bija jautājums, kā viņa nokļuva līdz viņai, ņemot vērā faktu, ka Freimas darbi nav tulkoti somu valodā. Izrādās, ka pirmā saskarsme ir bijusi jau 1994.gadā, kad ar vīru bijusi Jaunzēlandē un kādā grāmatu veikalā prasījusi labāko vietējo rakstnieci. Viņai ieteica pašas Freimas sarakstīto autobiogrāfiju. Jā, tas bija sen. Šo romānu viņa sarakstīja 2016.gadā, pa lielam pateicoties māsas draugiem, kuri netīšām iepazinās ar jaunzēlandieti, kurš strādāja arhīvā un pētīja Freimas biogrāfiju. Jalonena ļoti cer, ka ar savu romānu viņa izraisīs interesi un Freimu sāks tulkot somu valodā.

Tā kā romāns ir ne tikai par rakstnieci, bet arī par vārda spēku un radošuma nenogalināšanu sevī, tad arī viņai tika uzdoti jautājumi par šo tēmu. Interesanti, ka viņa visu raksta ar roku (kā Freima). Sākotnēji tie bija dzejoļi un vēstules tagadējam vīram. Viņai ir ļoti daudz rokrakstu, vienā piegājienā var būt izmantoti dažādi. Interesanti, ka viņa darbos iepin pavisam nelielas epizodes no personīgās dzīves. Un tas ir viņas rakstības stils. Vispirms ir sarakstītas dažādās epizodes, lietas, kas tai brīdī šķiet svarīgas un kad ir sajūta, ka romāns ir dzimis, viņa šīs epizodes liek kopā. Protams, viss netiek izmantots un pastāv liela iespēja, ka to izmantos kādā citā romānā.

Vispār viņa atstāja tādu ļoti spēcīgu un patīkamu iespaidu par sevi. Es nezinu, vai man gribētos lasīt viņas jauniešiem domātās grāmatas, bet vēl kādu “pieaugušo” es labprāt izlasītu. Viņas valodā ir bauda.

Mākslas muzeja ”Rīgas Birža” stāsts

IMAG1365 i

Fragments no spoguļa rāmja, kas atradies balles zālē (3.stāvs)

Kad es sāku studēt Rīgā, brīnījos par lielo ēku Doma laukumā, kura tur vienkārši stāvēja nekam gatava. Un tad šeku reku, samērā operatīvi tapa ēkas restaurācija un tajā iemitinājās agrākais Ārzemju mākslas muzejs (pirms tam mita Rīgas pilī). Šodien abas ar Norelli  bijām ekskursijā arhitektes Liesmas Markovas vadībā un dzirdējām stāstu par to, kā šī ēka tika atjaunota. Dikti gari nestāstīšu, jo šim projektam ir arī grāmata, kurā viss ir sīki un smalki aprakstīts. Vienu vārdu sakot, man dikti patika 🙂 Stāstījums tika sadalīts pa posmiem, kā notika restaurācijas darbi. Protams, ka jāsāk ar pagrabu! Tajā ierīkota garderobe, tualetes un ”izstāde” pavisam īsumā par ēkas vēsturi. Birža ir celta no 1852. – 1855.gadam pēc Pēterburgas arhitekta H.J.Boses projekta Venēcijas renesanses palaco stilā. Tas izskaidro arī vestibilā griestos iekārto gondolu, kas patiešām vesta no Venēcijas.

Tālāk nonācām vestibilā, kas patiesībā ir iekšējais pagalms. Man ļoti patīk tā ieiešana Biržā. Sākotnēji ir gribēts izmantot ieiešanu caur Lielo zāli, jo tur skats, vēriens, kolonnas…, bet nevar jau tā pa taisno iebrist izstādē. Bet skats jau būtu labs!

IMAG1364 i

Šajā stūra telpas grīdā ir tikai dažas oriģinālas flīzes. Pārējās atvestās no mākslas štrota 🙂

Ja Lielajā zālē izstādes mainās četras reizes gadā (ja nekļūdos), tad muzejā ir piecas pastāvīgās ekspozīcijas: Austrumu galerija, Senās Ēģiptes kabinets, Gleznu galerija, Rietumu galerija un Sudraba kabinets. Visās šajās atjaunotajās telpās bija īpaši jādomā par grīdu, sienas krāsu, oriģinālā saglabāšanu un mūsdienīgām vajadzībām. Es neesmu nekāda zinošā, bet manuprāt ir ļoti skaisti un labi savienota vēsture ar mūsdienām. Jau iedomājoties, ka kāpņu telpa krāsota ar rokām, mākslīgā marmora restaurācija veika 1500 m³ platībā, kas ir bijusi arī 18./19.gs. iecienīts apdares veids, varu tikai nopūsties apbrīnā. Tāpat ir īpaši piedomāts pie vitrīnām – dažas pasūtītas jau gatavas, bet dažas veidotās speciāli ekspozīcijai, piemēram, porcelāna lustrai.

IMAG1348 i

Porcelāna lustras fragments

Lai vispār varētu uzbūvēt tādu Biržu, nācās nojaukt dažas blakus esošās ēkas. Neskaitot Doma baznīcu, kas ir nedaudz tālāk, birža bija tolaik lielākā ēka tai apvidū. Bet ne vienmēr ēka pildījusi biržas funkciju, tajā bijušas daudzas iestādes. 1979.gadā Balles zālē notika pasākums ar dzeršanu, pīpēšanu un izklaidēm. Nākamajā rītā tur vairs nebija ne jumta, ne divas greznākās telpas, kas bija nodegušas, marmora kamīns karstumā izdrupis (zudušo detaļu atjaunošanai izmantots stikls). Šīs zāles varēja atjaunot tikai pēc fotogrāfijām, jo realitātē nekas dižs nebija palicis. Ja es to šodien nebūtu dzirdējusi, es joprojām nezinātu, ka Birža cietusi ugunsgrēkā.

Tur tika stāstīts vēl daudz un dikti visādu foršu sīkumu, bet to bez redzēšanas nevar īsti pārstāstīt. Piebildīšu tikai to, ka mākslas muzeja “Rīgas Birža” ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Pēc izstādes bija burvīga iespēja paklīst pa muzeju. Tā kā esmu klīdusi samērā bieži, tad prātā atsvaidzināju Austrumu galeriju un atkal palūkojos uz to mūmiju, kura guļ bijušajā Biržas seifā.

Vēstule ar pielikumu

300x0_vestulearpielikumu_978-9934-0-8074-6Pirmais, kāpēc es gribēju izlasīt Ineses Dreimanes darbu Vēstule ar pielikumu (2019) ir fakts, ka šī grāmata tika prezentēta Stūra mājā. Jā, es netiku, bet ieintriģēta gan biju. Pašķirstīju grāmatnīcā un pēc 10 minūtēm attapos, ka esmu jau iekritusi stāstā.

20.gadsimta 30.gadu beigas bija pilnas ar dažādām priekšnojautām. Neviens nekad nebūtu iedomājies, ka šo jauniešu lielie dzīves plāni tik ļoti sagriezīsies ļaunā virpulī. Kā cilvēki ir spējīgi rīkoties tik necilvēcīgi, varmācīgi?

Jāatzīst, ka tīri tikai pēc anotācijas es šo grāmatu varbūt arī nelasītu, jo daudz darbu par kara laiku, notikumiem utt. Prieks, ka bija iespēja šo darbu grāmatnīcā pašķirstīt, jo tas galīgi nav pierastais vēstures romānu formāts. Šeit galvenajā lomā ir cilvēks – kā viņam fiziski un mentāli sadzīvot ar notikušo, ja visi saka: ”Aizmirsti un dzīvo tālāk”? Lasot vienu brīdi gan pavīdēja doma, ka šis ir labi uzrakstīts romāns par zināmām lietām, bet es tā maldījos! Šo tēmu nemaz tik daudzi necilā un mazliet žēl. Lasīt šo darbu bija kā lasīt atdzīvinātu vēsturi. Tas bija tik pilns ar emocijām, ka, jā, arī man noritēja asara. Man šķiet, ka es nemaz neesmu tā īsti lasījusi darbu par to, kas notiek cilvēku galvās un sirdīs pēc izvešanām utt. (nav gadījies arī lasīt par domām to galvās, kas to visu organizēja).

Es biju tik ierauta visos notikumos, ka sākotnēji nemaz nepamanīju, ka daži fakti, cilvēki un notikumi ir palikuši ”karājamies gaisā”. Un kad es tiku līdz Epizodēm, tad.. tad bija tā asara. Nu kā var tā darīt? Kā tik neapdomīgi drīkst izjaukt otra dzīvi? Jā, šī nodaļa ļoti skarbi visu saliek pa vietām.

Šim darbam ir ļoti daudz atsauksmju un recenziju, tāpēc man nav vairs īsti ko teikt. Tik varu vēlreiz no sirds apgalvot, ka šis darbs ir jālasa, par to ir jārunā un es gribu vēl šīs vēsturnieces/autores darbus!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Skaidrums

skaidrumsZiniet, kas ir interesanti? Izlasīju Rītas Jalonenas (Riitta Jalonen, 1954) romānu Skaidrums (2016), biju sajūsmā, bet nevienā brīdī neaptvēru, ka šis uzvārds teorētiski man ir zināms. Esmu tak arī lasījusi viņas vīra darbu 14 mezgli līdz Griničai. Prieks par rakstošām ģimenēm, bet vēl lielāks prieks, ka autore atklāja man Dženetas Freimas dzīvesstāstu. Tas ir tik… traģisks un vienlaicīgi spēcīgs!

Stāsts ir par reāli dzīvojušu Jaunzēlandes rakstnieci Dženetu Freimu (1924 – 2004). Šis nav biogrāfisks romāns, tomēr lielie notikumi ir reāli: viņa daudzus gadus tika uzskatīta par garīgi slimu un turēta psihiatriskajā slimnīcā, kur viņa piedzīvoja pāris simtu elektrošoku. Visu šo elli viņai palīdzēja izturēt vārdi – kad vien spēja, viņa slepenībā rakstīja. Kad viņu no turienes atbrīvoja, viņa sarakstīja daudz grāmatu, arī par šo posmu.

[..] izrādās, priekš manis eksistēja arī kaut kas cits, ne tikai rakstīšana un lasīšana, un man nemaz noteikti nevajadzēja nonāvēties. /33.lpp./

Tik ļoti savdabīgs, tik ļoti ievelkošs, ka beigās nav miera līdz nav izlasīts. Tikai miera nav arī pēc izlasīšanas. Es cenšos saprast, kā viņa to izturēja, kā nesalūza. Mani urda jautājums: ja viņas bērnība nebūtu bijusi tāda, vai viņa būtu citādāka? Varbūt vaina ir pašā ģimenē un tas viss kaut kur zemapziņā viņu ietekmēja? Viņas lielā fantāzija, runas veids un dažbrīd arī rīcība priekš tiem laikiem tiešām ir savdabīga, tomēr nesaprotu, kā māte varēja piekrist psihiatriskajai slimnīcai? Kā var likt bērnam gulēt tur, kur tiek guldīti mirušie?!

Pēc Mērtlas nāves vārdi pārvērtās, tiem pieķērās priekšas istabas burvība, atrašanās uz nāves robežas, pārejas telpas un morga ēnas briedums, tie kļuva gremdējoši, auksti un mitri. Ap tiem bija tumšs ūdens un peldot samirkuši mati. /69.lpp./

Apbrīnojami, cik liels spēks var piemist mākslai, rakstībai, vārdiem. Par spēju sevī krāt vārdus un tad ļaut izrakstīties. Darbs ir par gribēšanu tikt uz priekšu, par spēju palikt pie veselā saprāta brīžos, kad jāsastop tik daudz nāvju. Un kad tu zini uz ko tu vēlies tiekties, iestājas skaidrums. Tas viss ir kā meklēt pašam sevi, patieso sevi, kad apkārtējie mēģina iestāstīt ko pilnīgi citu. Jā, viņa izvēlējās cilvēkus, ar kuriem vēlējās tikties, runāties. Tikpat bieži viņa devās vientulīgos klejojumos dažādās pasaules malās un meklēja sevi, savus vārdus, savas izjūtas.

Vārdiem ir spēja darīt divas lietas vienlaicīgi: tikai ar savu klātbūtni vien tie dziedina, taču tie arī atrod sāpes un liek tās izdzīvot no jauna. Atkārtojumā, vārdu aizsardzībā, ir iespējams noturēt savu dzīvību drošībā, tā lai to nespēj skart nāves roka. /250.-251.lpp./

Interesanti, ka autore ļoti, ļoti minimāli izmanto dialoga formu. Šai darbā man tas ļoti patika un tas arī šim darbam piestāv. Šādā veidā autore par Freimu atklāj ļoti daudz sīku nianšu. Man vispār ļoti pie sirds gāja stāstījums. Fantastiska valoda! Šeit aplausi M. Grīnbergai (vienmēr novērtēju šos tulkojumus). Jā, prieks, ka šo darbu tomēr paņēmu lasīšanai un ka mans sākotnējais viedoklis: ”Kaut kāda depresīva grāmata” tika apgāsts vēkšpēdus.

Tiešām iesaku! Tīrā bauda 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Pazaudēto lietu glabātājs

300x0_pazaudetolietuglabatajs_978-9934-0-7870-5Ja es iepriekš būtu dzirdējusi, ka Rūtas Hoganas (Ruth Hogan, 1961) romānu Pazaudēto lietu glabātājs (2017) tiek ielikts kategorijā ”Atvaļinājumu romāns”, es, visticamāk, šo romānu negribētu lasīt. Ir labi, ka es pirmo ieraudzīju vāku. Man ziedu motīvi nepatīk (kur nu vēl rozes!), bet šajā vākā ir tāds šarms!

Laura, domādama, kā lai tiek ārā no kritiskās situācijas savā dzīvē, spontāni pieņem izaicinājumu un dodas pie Entonija Peardū uz interviju. Viss ir labi un viņa kļūst par pazaudēto lietu glabātāja asistenti. Tomēr pienāk brīdis, kad Laurai pašai jāuzņemas šie ”pienākumi” un jāatrod lietām to likumīgie īpašnieki.

Tā lieta, ko man bija labi nezināt pirms pieķēros pie šī darba lasīšanas – tas ir sieviešu romāns, tā saucamā, vieglā literatūra. Šī nezināšana man noderēja, jo man tiešām ir prieks, ka esmu šo darbu izlasījusi. Par spīti faktam, ka daudzas lietas spēju paredzēt, es šo stāstu izbaudīju. Šis nebija sieviešu romāns no klasiskā gala. Varbūt viducītī piekusu no tā nepiepildīto sapņu cukura, bet tas bija tikai uz to brīdi. Lai arī priekšplānā būtu jābūt Laurai un Entonijam, tomēr tā nebija.

Darbam ir divas paralēlās līnijas un es ilgi, ilgi nespēju tās savienot. Šīs līnijas savienojas tikai pašās beigās. Jāsaka, ka autore ir ļoti skaisti nostrādājusi pie detaļām. Absolūti visi sīkumi, kuriem varbūt es arī nepievērsu pienācīgu uzmanību, tiek novietoti savās vietās, kad ir pienācis īstais laiks. Un tieši šie sīkumi ir šī darba pērlītes, ja tā var teikt. Entonijs ir rakstnieks, kurš reiz ir rakstījis ļoti skaistus stāstus. Un skaistus stāstus viņš raksta arī par lietām, kuras ir kaut kad kaut kur atradis. Šie stāsti man lika domāt par manu lietu nozīmi. Otrajā līnijā darbojas Spridzinātājs, kurš ir izdevējs un ļoti mīl suņus. Es biju pārliecināta, ka tā ir tā saikne starp līnijām, bet nav. Viņi nekad nav sastapušies.

Ne mazākajā mērā neesmu sieviešliteratūras speciāliste, tomēr uzdrošināšos apgalvot, ka Hoganu no ”klasikas” atšķir arī valoda (viegli lasāma; humors, kas liek pasmaidīt; trāpīgi izteicieni), vērojumi literatūras lauciņā (kādi žanri ir vairāk pieprasīti; izdevēju domas utt.), kultūras iepīšana (lasītājs spēs šo atpazīt? cik erudīts ir lasītājs?). Daudz un dažādu knifu, kas iepīti. Katrā ziņā no romāna dveš tik liela cilvēkmīlestība, cenšanās darīt lietas labi un kā šķiet pareizi, ka tas viss rada ticamību. Tās pāris neveiklās epizodes (situācijas ziņā) es spēju iedomāties arī dzīvē un domāju, ka tā ir arī kādam reāli gadījies. Lai nu kā, kad grāmatu izlasīju, uzrakstīju draugam, ka gribu viņu apskaut.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC