Mēs, XX gadsimts: Jundze un Akmentiņš

Tas nu beidzot būtu izdarīts! Varu sevi apsveikt ar visas šīs sērijas grāmatu izlasīšanu 🙂 Par visām gan nav atsauksmes, jo ne visas man patika. Tā, no visas sirds man patika tikai 3 darbi no 13. Tālāk varētu darbus iedalīt – labi darbi un tādi, kas īsti nepatika. Es gan ne to gribēju ar šo visu teikt. Gribas pāris teikumus veltīt pēdējiem diviem lasītajiem darbiem.

9789934546440_260Kota savā romānā Istaba atsedza mazu daļiņu no 90-to gadu dzīves, tomēr Arno Jundze Sarkanais dzīvsudrabs to dara citādāk – ar plašāku vērienu un daudzpusīgāk. Autors ir ieguldījis daudz darba, lai spētu uzrakstīt tik niansētu, daudzšķautņainu romānu par neseno vēsturi – deviņdesmitajiem – un aprakstītajā desmitgadē (no Gorbačova uzrunas līdz millenium sagaidīšanai) parādījis gan “mafijas” un uzpircējus, izsitējus, vienkāršos ļaudis. Viņus pavada cenšanās izdzīvot, jaunu dzīvju veidošana, kažoka apmešana varas maiņas apstākļos utt. Jauni cilvēki iestājas par Latvijas neatkarību un riskē ar dzīvībām barikādēs, pensionāri, kas laukos klausās ziņas par valsts veidošanos un izbijušajiem VDK aģentiem un spiegiem nekas netraucē strādāt Saeimā, jo nav likuma par lustrāciju. Jāatzīst, ka lasīju ilgi. It kā ielasījos, sāka nepatikt, noliku malā. Un tā kādu laiciņu. Nespēju saprast, kāpēc no varoņiem neviens savā starpā nav saistīts. Beigās izrādījās, ka tur tas suns aprakts – viņi visi dzīvo līdzās, bet kļuvuši neredzami, garāmskrejoši. Ja barikādes viņus vienoja vienam mērķim, tad pēc mērķa sasniegšanas katrs cīnījās par savu labumu un tas pamatīgi sašķēla sabiedrību, ko joprojām var novērot, vēl pēc 20 gadiem.

Cwg6vPE-229j_400x600_2mRPEZPfAndra Akmentiņa darbu Skolotāji es medīju tik ilgi, ka jau aizmirsu par sērijas eksistenci. Un tad man uzsmaidīja veiksme! Pēc izlasīšanas es daudz domāju par omi un izdomāju, ka es viņai šo arī uzdāvināšu. Sapratu, ka es nekad neesmu viņai prasījusi par skolotājas darbu. Tik vien cik dzirdējusi par daudz paklausīgākiem skolēniem un dažādus klases ekskursiju stāstus. Darbs ir par kādu skolotāju dzimtu Latvijas nomalē, par personību veidošanos, kas saduras ar varas diktētām normām. Kā būt pietiekošam darbā ne tikai darba dēļ, bet arī pēc tam – kad skolēni atbrauc ciemos tāpat vien vai iegriežas pēc kāda padoma. Kā nebūt skolotājam mājās un kā iemācīt dzīves vērtības. Laikā, kad prasības tik ātri mainās, tas nav tik viegli. Ir miris Staļins un no tevis prasa būt bēdīgam, bet sirdī tu tāds nejūties, jo beidzot ir parādījies saulesstariņš uz palikšanu. Vislabāk man patika Sarmītes stāsts. Tas bija tik izjusts, ka radās sajūta, ka atrodamies vienā telpā. Pārējie stāsti arī bija labi, bet man radās sajūta, ka tie tikai papildināja stāstu un visu salika pa vietām.

Cepumi “Svetlana”

IMAG1679Pāris nedēļas atpakaļ Twitter daudzi lika Svetlanas bildi vai tekstu, ka gribētu. Man no tās mājas tupēšanas arī šaušalīgi sagribējās. Lieki veikalā neuzkavējos, bet ātrumā arī nemanīju. Bēdīga, protams. Tad Zane pačukstēja, ka gatavos! Tā nu beidzot radās izdevība un esmu pagatavojusi par godu šodienai. Taisnības labad gan jāsaka, ka tādas Svetiņas vien man ir sanākušas 😀 Biju domājusi, ka mīkla pamatīgi pūtīsies, tāpēc spiedu mazas formiņas. Uz to mudināja arī mazais mīklas klucītis. Garšu gan tas nemaina un ir lieliskas! Paldies tev, “Našķoties” Zane!

Tā kā receptē visu darīju precīzi, tad neatkārtošos. Te būs links uz saldumu citadeli: https://naskoties.com/blog/cepumi-svetlana-recepte

Ursula Le Gvina: Jūrzeme

Reizēm ir interesanti vērot, kā grāmatas pie manis nonāk. Konkrēti šo – Ursulas Le Gvinas (Ursula Kroeber Le Guin, 1929.-2018.) ciklu Jūrzeme (1968-2001) – es ieguvu šādi: pētīju jau n-to reizi drauga mammas grāmatplauktu. Pienāk Viņš un taujā, vai esmu šo lasījusi. Saku, ka nē. “Ņem un izlasi!”. Nē, nu labi. Ja jau paķēru uz pārsteigumu, ka neesmu lasījusi, tad ķēros tai lietai klāt. Izlasīju tikai pirmās četras, jo nezināju, ka ir turpinājumi – Jūrzemes burvis, Atuānas kapenes, Vistālākais krasts, Tehanu. Vēl ir Cits vējš, Jūrzemes stāsti. 2018. gadā visas daļas ir apvienotas vienā grāmatā The Books of Earthsea: The Complete Illustrated Edition (šis varētu būt vērtīgi).

Tātad. Ir daudzsološs puisis Zvirbuļvanags, kuram ir spējas maģijas mākslās. Stāsts ir plašs, līdz ar to īsumā varu teikt, ka apguvis zinības Roukā, viņš devās tālos, plašos ceļojumos pa visu Jūrzemi, lai cīnītos ar ļauniem spēkiem un savu tumšo pusi.

Lasot pirmo grāmatu, centos saprast, kur esmu dzirdējusi šo autori. Un tad man pielēca! Lasīju viņas Tumsas kreiso roku. Tai laikā man nepatika. Tagad varbūt patiktu, kas zina. Nākamais, par ko es brīnījos, bija fantāzijas darbs, bet tik plāns. Skaidroju to ar sarakstīšanas gadu. Lasījās ļoti, ļoti viegli un ātri. Pirmais darbs likās lielisks, tomēr pārējās daļās prasījās jau  dziļāks, pamatīgāks, mūsdienīgāks izvērsums vienai vai otrai darbībai. Patiesībā mani mazliet pārsteidza šis fakts, cik ļoti atšķiras fantāzijas darbi tad un tagad. Tai pašā laikā Le Gvina neraksta vienkārši, jo savā fantāzijā viņa iepin daudz dažādu tematu, kas velk uz filozofisko pusi – nāves iepazīšana, nāves uztvere, sievietes un vīrieša attiecības, seksuālitāte, cīņa ar saviem dēmoniem, brīvības jēdziens, sievietes loma vīriešu pasaulē utt.

Ja runājam par darbu kā tādu, tad man prasītos, lai šis darbs tiktu pārizdots. Un tulkots no jauna, jo mani ļoti tracināja daži termini, bet visvairāk jau laikam “burvība”. Es ar šo vārdu apzīmēju ko citu, nevis burvestību, maģiju. Pietrūka arī maģiskuma, bet Geds mācīja ko citu – ja vari, cīnies tāpat un taupi savus maģiskos spēkus. Darbā parādās arī pūķi – tie gan ir aprakstīti burvīgi! Vispār Jūrzeme kā arhipelāgs tiek raksturots diezgan skaidri un saprotami un reizēm jau varēju kuģot varoņiem līdzi neskatoties kartē.

Viegla fantāzija, man tīri labi patika!

Augšupceļš

9142Jau pirms krietna laiciņa biju dzirdējusi par darbu, ko Dens Dimiņš tulkošot no bulgāru valodas. Jāatzīst, ka es to biju aizmirsusi. Kad manās rokās nonāca 2018.gadā iztulkotais Milena Ruskova darbs Augšupceļš, šo faktu atminējos. Šis nu pēc ilgiem laikiem bija viens sulīgs gabals!

1872.gads, Bulgārija. Tā atrodas Osmāņu impērijā. Pa labi un pa kreisi tiek dibinātas revolucionarās komitejas, lai Bulgāriju atbrīvotu no turku jūga. Šajā Lietā iesaistījušies arī divi draugi, Gičo un Asenčs. Dodoties no vienas vietas uz otru viņi pārrunā dažādas lietas – valstiskumu, tautas jēdzienu, brīvību un daudz citu lietu.

Sākot šo lasīt, aizrauties ir pavisam viegli. Lasās raiti un ne gluži sižetiskās līdzības, bet nedaudz noskaņā man šis darbs atgādināja Servantesa Donu Kihotu. Visi tie viņu gājieni uzbrukumos, aplaupot turkus talkā ņemot bruņurupučus… 😀 Un ja nebija turku un viņu kases, ko zagt, tad cieta bulgāri. Kā Gičo teica, cēla mērķa vārdā, kur laupījums tika sadalīts godīgi – puse pašu kabatās, otra puse Lietai. Autors šo darbu ir rakstījis ļoti ironiskā un asprātīgā manierē. Visas vietas es varbūt neizpratu, bet ārkārtīgi patika vieta, kurā Gičo raksta vēstuli un aizsākas strīds par vārdu pareizrakstību. Strīds nonāk līdz vietai, kur tiek salīdzināta klosteru un mūku rakstība un:

Te sarunā iejaucās mūsu Totko un teica:
– M-m-mūku tur nav, ir tikai maukas. /266.lpp./

Es ļoti atvainojos, ja kādu aizskaru, bet šeit es nudien smējos! Tieši tāpat kā vietā, kurā Gičo zog kartupeļus, tiek pieķerts un tad tādu ar karstiem kartupeļiem biksēs viņu arī aizved. 😀 Darbā ir daudz šādu humorīgu vietu un tas šo darbu padara vieglu. Jo būsim taču godīgi, revolūcijas gatavošana, noskaņojums un viss pārējais nav no vieglā gala.

Šo laiku dēvē par Bulgāru renesanci, jo ļaudis sākuši vairāk lasīt grāmatas, Bulgārijā ieklejo sprancūzis, sāk ieviestis Eiropas paražas kā, piemēram, roku mazgāšana pirms ēšanas. Asenčs visu laiku lasa savu bulgāru “Ābeci”, savukārt Gičo runā par Rakovski. Visā šajā grāmatu un gudrību runāšanā mani pārsteidza Gičo, jo viņam bija viedoklis par visu. Pareizi, nepareizi, tas nebija no svara, bet teikt viņam bija ko!

Kaut kur lasīju, ka šis esot netulkojams darbs, tomēr Dimiņš ir ticis galā lieliski! Man bija tā valodiskā sajūta, ka esmu 19.gadsimtā 🙂 Darbā bija atstāti turku vārdi (kuriem darba beigās dots atšifrējums), par kuru pareizu izrunu Dimiņš arī ir parūpējies, ievietojot izrunas tabulu. Kā vienīgo mīnusu laikam minēšu kartes neesamību. Man ir ļoti vāja ģeogrāfija un būtu gribējies ar pirkstu izvilkt līdzi viņu līkločiem. It kā jau tas nemaina darba vērtību utt., bet man pietrūka izsekojamība. Ja šo es atskaitu, tad darbu patiešām izbaudīju – valodu, asprātības un divu draugu sarunas.

Ja reiz ziemas naktī ceļinieks

imagesGandrīz jau neērti, bet… šai atsauksmei bija jātop jau pirms mēnešiem diviem. Italo Kalvīno darbs Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, kurš šobrīd ir nominēts arī LaLiGaBa balvai kategorijā “Labākais tulkojums” bija tik… atļaušos teikt īpatnējs, ka es joprojām nesaprotu, vai es maz esmu sapratusi šo darbu. Nepārprotiet! Darbs man patika, lasījās raiti, bet nezinu, vai sapratu pareizi autora domas.

Anotāciju īsti nevaru sniegt, bet apmēram tā – lasītājs lasa grāmatu un tajā pēkšņi ir iegadījies tipogrāfisks misēklis. Viņš steidz uz grāmatnīcu, lai šo eksemplāru samainītu. Šeku reku, izrādās, ka šis ir cits darbs. Nekas! Krietni interesantāks, krietni spraigāks! Un atkal misēklis un tā mēs izsoļojam cauri stāstam, kurš sastāv no 10 sižetiem – cits par citu spraigāks.

Pirmais, kur es riktīgi uzsēdos – valoda. Brīnišķa! Labi, es uz beigām nedaudz noguru, bet, cik skaisti var izteikties par dažādām lietām! Piemēram:

Tu vēl uzmeti apjukuma pilnu skatienu grāmatām visapkārt (jeb, pareizāk sakot, grāmatas apjukušas noraudzījās tevī kā suņi no patversmes būriem, redzot, kā bijušo biedru pie pavadas aizved saimnieks, kurš ieradies to izglābt) un izgāji no veikala. /11.lpp./

Tātad, valoda. Tā tiešām ir pērle. Diezgan bieži bija sajūta, ka autors sarunājas tieši ar mani, ka viss, ko viņš stāsta ir tikai man paredzēts. Īpaši spēcīga šī sajūta bija pašā sākumā. Nākamais, uz ko es paķēros (bet pēc tam noguru) bija stāstu mainīgums. Viens stāsts – ātrs ieskicējums par notiekošo, tāds kā stāsta pacēlums un tad pēkšņi apraujas. Lasītājs raujas vaiga sviedros, lai atrastu turpinājumu. Atrod. Atkal iegrimstu stāstā, aizraujos un tad autors mani atkal no tā izmet. Visa šī dēļ neesmu pārliecināta, vai sapratu beigas un par ko tad bija vispār stāsts? Sadrumstalots stāsts, kur viss tikai iesākas un vienlaicīgi vienots stāsts, kurā galvenais ir lasītājs un viņa literārie meklējumi.

Kamēr es lasīju, paralēli centos visu likt pa plauktiņiem, bet vairāk sanāca jautājumi, kuriem centos rast atbildes:

  • grāmatu medības – vai jūs kādreiz esiet medījuši grāmatas un beigās uzzinājuši, ka tā radusies īstenībā šitā un autors ir vēl cits? Ilgi domāju, vai tā ir tā patiesā grāmatmīlestība vai tas vairāk zīmējas uz apsēstību. Un tas, kā caur šo faktu autors spēlējas arī ar mums. Viss jau top gana skaidrs, lai beigās manuskripts nebūtu īsts, autors nebūtu īsts un mudžeklis var sākties no jauna.
  • kas ir lasītājs – gan tas lasītājs, kas darbojas grāmatā, gan tas lasītājs ārpus grāmatu vākiem. Ko nozīmē būt lasītājam? Izlasīt no vāka līdz vākam un ņemt nākamo darbu? Vai būt kā Lasītājas māsai un urķēties vienā darbā līdz pašiem dziļumiem, līdz runa ir jau par kaut ko citu nekā sākot “izmeklēšanas” darbus? Cik ļoti lasītājam ir jābūt saistītam ar autora darbu?
  • kas ir lasīšana – tas par procesu, par dziļumu.

(Sākt. Tā biju tu, kas to pateica, Lasītāj. Bet kā noteikt precīzu brīdi, kad aizsākas romāns? Viss vienmēr ir aizsācies jau iepriekš, katra romāna pirmās lappuses pirmā rindiņa atsaucas uz kaut ko, kas jau noticis ārpus grāmatas. .. /168.lpp./

Lai nu kā, beigās jutos apčakarēta. Autors mani vienkārši apveda ap stūri, jo nekas no lasītā nebija īsts!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Krokainie šokolādes cepumi

Man ir stress. No esošās situācijas un visādi citādi arī. Tā nu esmu pasākusi izlādēties pa naktīm cepot gardumus. Ne jau katru nakti, bet krietni biežāk nekā agrāk. Tā nu viennakt’ izvēle krita uz nesen šķirstīto Annas Pannas grāmatu Kūkas un ne tikai. Tur piefiksēju šo un vēl vienu ņammu. Šie man atsauca atmiņā reizi, kad daudzus gadus atpakaļ cepu ļoti līdzīgus cepumus, tikai tie bija ar kafiju. Tieši tāpat kā ar Ozoliņu, tāpat es ceru, ka arī šoreiz es neko likumīgu nepārkāpju un atļaujos padalīties ar savu rezultātu.

Nepieciešams:IMG_0313

  • 50g kakao
  • 125g miltu
  • 1tējk. cepamā pulvera
  • šķipsna sāls
  • 40g sviesta
  • 150g cukura
  • 2 olas
  • pūdercukurs apbIMG_0320ārstīšanai

Pagatavošana:

  • Sajauc visas sausās sastāvdaļas. Atsevišķā bļodā saputo sviestu ar cukuru un pakāpeniski pievieno olas. Kad tas izdarīts, masā iecilā sausās sastāvdaļas līdz viss viendabīgi iecilāts. Mīklu vismaz uz stundu liek ledusskapī (ideāli uz nakti; es liku īsāku brīdi, bet saldētavā).
  • Saveļ bumbiņas (oriģināli 16-20, bet man laikam bija maziņas un sanāca vairāk). Katru savelto bumbiņu kārtīgi izviļā pa pudercukuru. Tad šauj krāsnī – 175 grādos un uz 12 minūtēm.

P.S. Nomierinošs efekts – gan bumbiņu velšana, gan vērošana, kā tās plaisā un pūšas (uz pannas neliek ļoti cieši kopā).

Fotografē labāk

300x0_fotografelabak_978-9934-0-8518-5Nu jau pagājis krietns brītiņš kopš saņēmu Henrija Horenšteina darbu Fotografē labāk. Gaidīju radošo brīdi, bet nesagaidīju. Rezultātā esmu tikai mazliet paspēlējusies, ņemot vērā viņa ieteikumus.

Šo darbu var uzskatīt par milzīgu padomu krājumu. Tas viss ir pārbaudīts praksē, jo autors zina, ko runā – pats ir fotogrāfs ar milzu pieredzi un arī pasniedzējs. Un šis tad ir labākais, ko viņš mums sniedz.  Jā, es zinu, ka esmu rakstījusi par līdzīga satura foto grāmatām, tomēr šī ir nedaudz citādāka. Ja iepriekš rakstīju par fotogrāfijas un tās tehnikas attīstību un par dažādiem parametriem un terminiem, tad šajā patiešām ir apkopoti padomi – par tehniku (termini un kā tie darbojas tomēr jāzina), inventāru, fotografēšanu (par veidiem un dažādām vietām), kādas ir alternatīvas, apgaismojums, kā redzēt kadrus, cilvēkus-modeļus un kā darboties pašam. Kā noslēgums ir dažādi jautājumi par komerciju, īpašumtiesībām, autortiesībām, arhivēšanu, portfolio utt. Kopumā tie ir 100 ieteikumi. Protams, nav viegli visus atminēties, bet domāju, ka iesilstot šai jomā, visi padomi realizējas dabīgi 🙂

Šī noteikti ir vērtīga grāmata. Visa izklāstītā informācija ir ļoti īsa, kodolīga, viegli uztverama. Un principā visi ieteikumi ir arī ilustrēti ar kāda fotogrāfa foto. Pie tam, viss stāstītais attiecas ne tikai uz spoguļkamerām, bet pielietojamas praksē arī ”ziepju traukiem”, mobilajiem… Principā uz visu, kas tver un veido attēlu. Līdz ar to nav jābūt profesionālim, lai bildētu. Es gan joprojām sapņoju par izglītošanās iespēju, jo gribētos to lietu labāk izprast 🙂

Lielos vilcienos grāmatā aprakstītais nav nekāds jaunums. Un tomēr. Man tā šķita svaiga. Ārkārtīgi simpatizēja autora nespiešana uz vienu pareizo metodi. Piemēram, fotografēšana tumšās vietās – vari izmantot zibspuldzi (un beidziet zibināt koncertos no sēdvietām, no tā nav nekādas jēgas) vai arī izmantot platu atvērumu un palielināt ISO. Viss jāvērtē no situācijas un vēlamā rezultāta. Un ar šādām situāciju variācijām ir pilna grāmata! Jāatzīst, ka mani mazliet mulsināja autora mudinājums bildēt visur, arī lielveikalos, ja redz iespējamo kadru. Es negribētu, lai mani slepenībā bildē, jo patrāpījos foršā fonā. Visādi citādi, baudāma grāmata!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Auzu pārslu mafini ar žāvētām plūmēm

Sveiciens! Pirms pāris nedēļām esot Ķīpsalas grāmatu svētkos, kolēģe bija man palūgusi iegādāties priekš viņas Zanes Ozoliņas grāmatu Našķoties, ja nu tur labāks piedāvājums nekā veikalā. Bija. Ņēmu jau priekš viņas, kad izdomāju – jāpašķirsta. Pašķirstīju. Paņēmu divus eksemplārus 🙂 Esmu jau šo to pamēģinājusi, bet gribējās padalīties ar īpaši gardajiem auzu pārslu mafiniem. Tā kā šo recepti neatradu autores mājaslapā (naskoties.com), tad, cerot ka nepārkāpju nekādas tiesības, padalos ar recepti šeit:

Nepieciešams:IMG_0281

Drumstalām:

  • 50g auzu pārslas
  • 40g cukura
  • 40g sviesta
  • 1/2 tējk. kanēļa

Mīklai:

  • 200g žāvētu plūmjuIMG_0277
  • 240ml piena
  • 140g kviešu miltu
  • 90g auzu pārslas
  • 60ml eļļas
  • 100g cukura
  • 2 olas
  • 1 tējk. cepamā pulvera
  • 1/2 tējk. kanēļa
  • šķipsniņa sāls

Pagatavošana:

  • Drumstalas – visas sastāvdaļas sajauc kopā, ar rokām samīca un liek bļodu ledusskapī.
  • Mīkla – vienā bļodā sajauc sausās sastāvdaļas, bet otrā – šķidrās. Tad pamazām abu bļodu saturus samaisa vienā. Pievieno gabaliņos sagrieztas plūmes.
  • Pagatavoto mīklu pilda formiņās gandrīz pilnas (man parasti sanāk vienā formiņā divas ēdamkarotes). Virspusē ber iepriekš sagatavotās drumstalas. Kad viss izdarīts, tad šauj krāsnī uz 30-35min 190 grādos.

* Oriģināli receptē ir vēl dažas sastāvdaļas, bet tā kā man to mājās nebija, tad izlaidu. Ja ir interese par pilnu recepti, tad būs vien jāieskatās grāmatā!

** Šī nav reklāma. Vienkārši, man patiešām garšoja un gribēju padalīties 🙂

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – kā aplūkot un kādi virzieni eksistē

Atcerieties, kā es rakstīju par trim mākslas grāmatām un teicu, ka nebūtu slikti ielūkoties vēl arī tajās atlikušajās divās? Nu, lūk, esmu ielūkojusies. Es runāju par Sūzenas Vudfordas Kā aplūkot mākslas darbus? (2018) un Eimijas Demisijas Modernā māksla (2018). Parokoties pa šo sēriju, atklāju, ka ir tapušas vēl trīs grāmatas… 😀 Manuprāt, būtu interesanti arī palasīt par popārtu, ielu mākslu un sireālismu. Par pirmajām divām jau īpaši, ņemot vērā, ka latviešu valodā nekas dižs nav pieejams.

  • Kā aplūkot mākslas darbus?

Šai sērijai nav svarīgi, ar kuru darbu sāk, bet ja lasītājs ir nevis vienkārši interesents kā es, tad noteikti ir jāsāk ar šo. Autore prasmīgi paplašina izpratni stāstot par darbu izcelsmi, kompozīciju un sižetu. Lielos vilcienos no tā sastāv šis darbs – daudz dažādie sižetiskie iedalījumi (bībeliskie sižeti, portreti, klusās dabas, vēsture un mitoloģija u.c.), telpas atveidojums, kompozīcija, tradīcija. Tā ka šī grāmata gluži nemāca pareizi lūkoties, bet vairāk palīdz iedziļināties mākslinieka domā, redzējumā un tā laika gleznošanas paņēmienos. Un bija (un joprojām ir) daudz mākslinieku, kuri vēlējās lauzt tradīciju un meklēja aizvien jaunākus un labākus paņēmienus, kā parādīt vidi ap sevi, kā gleznot reālāk un kā caur dažādām lietām un tēliem izstāstīt savu gleznas ideju. Šis man lika atcerēties kādu maģistra laika semināru, kurā bija jāizvēlas viena mākslinieka glezna un tad no attēlotā jāmeklē apslēptie simbolismi (suns – uzticība utt.) un jāspēj tas savilkt ar attiecīgo laikmetu. Bija interesanti un ir mazliet žēl, ka šis skatījuma veids darbā ir tika maz iekļauts, bet – tā ir tik liela tēma, ka tam ir atsevišķas grāmatas un tas nebija gluži autores mērķis. Darbā ir 103 ilustrācijas, kas ļauj labāk izprast tekstu un priecē acis.

  • Modernā māksla

Pirms biju ķērusies pie šī darba, biju domājusi, ka runa būs tikai par 20.gadsimtu (balstoties uz nosaukumu). Tomēr nē – tvērums ir plašāks, sākot ar 1860tajiem gadiem, impresionismu un līdz mūsdienām. Tas ir prātam neaptverami, cik daudz un dažādu mākslas novirzienu ir radušies un vēl ir aktuāli mūsdienās vienā 20.gadsimta ietvarā! Daudzus virzienus biju zinājusi vismaz nosaukuma pēc, bet darbā atklāju ļoti, ļoti daudzus nekad nedzirdētus un neiedomājamus. Ja man priekšā noliktu divus darbus no līdzīgiem žanriem, es nepateiktu kurš ir kurš. Tas viss ir pārāk niansēti priekš manis. Tomēr autore ir labi pacentusies un skaisti izstāstījusi un apkopojusi dažādos mākslas grupējumus, skolas un aprakstījusi kustības izcelšanos. Veseli 68 mākslas virzieni un tikai no Eiropas un Amerikas. Man patika, ka katram virzienam bija atzīmēti arī paši spilgtākie un spēcīgākie kustības pārstāvji.

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Vecpilsētas stāsti

9789934086182_411Kas par burvīgu grāmatu! Jā, es runāju par Marinas Levinas sarakstīto darbu Vecpilsētas stāsti jeb pavisam patiesa Vecrīgas vēsture (2019). Kāpēc tā mani saintriģēja? Šis nosaukums man lika domāt par manu maģistra darbu. Protams, grāmata ne tuvu tam nelīdzinās, tomēr dažus faktus man būtu paticis zināt ātrāk 😁

Tātad, par ko īsti ir šis darbs? Kā jau vēsta nosaukums, tas ir par Vecrīgas vēsturi, tikai neierastākā formā un tā nav gluži visa vēsture. Lai gan… kad saliek kopā visus stāstus, tad zināma aina veidojas. Darbā tiek pastāstīts par lielākajām un zināmākajām ēkām un tas ir lieliski, jo tādā veidā tiek izstāstīta mazo, pieguļošo ēku vēsture, kas citādi nebūtu saistoši. Šādi mēs uzzinām par Zviedru vārtiem, Melngalvju namu, Trīs brāļiem, Līvu laukumu un vēl daudz citām ēkām.

Priekšvārdu šai grāmatai sarakstījis Ojārs Spārītis. Viņš min Rablē darbu Gargantija un Pantagriels kā piemēru ekscentriskam rakstības stilam (un daudzus citus), bet nespēšu salīdzināt (diemžēl, tā arī neesmu izlasījusi). Lai nu kā, viņš esot iedrošinājis darbu rakstīt šādi – daļēji izdomātās leģendās, groteskā manierē, asociācijās ar Vella kalpu laikiem. Un tas tā atsvaidzina stāstījumu! Gluži kā jauna elpa vēsturei, veidam, kā ir iespējams izstāstīt vēsturi. Tas šo darbu ļauj lasīt kā maziem, tā lieliem lasītājiem. Un ja vēl tāds zinātņu vīrs kā Andrejs Krasņikovs spēj tik aizraujoši gleznot vēsturi… Tas viss grāmatu padara pat ļoti baudāmu.

Ko tad es uzzināju šai grāmatā? Piemēram – Rīgas zīmogs pirmo reiz manīts 1226. gadā un tas simbolizē pilsētas pārticību, labklājību un aizsardzību. Nu, lai to visu atgrieztu, būtu smagi jāstrādā, bet ne par to ir stāsts. Beidzot noskaidroju arī par Konventa sētas šaurajiem pagalmiņiem, vēl redzamo Jaunavas torņa fragmentu, apskaidrojos par Rīdzeni un uzzināju Alkšņu ielas nosaukuma izcelšanos. Patiesībā, faktu ir bezgala daudz un ja nav slinkums, tos var mēgināt sakārtot hronoloģiski, bet vai vajag? Katrā ziņā ir vērts pamēģināt izveidot pašam priekš sevis ekskursiju pa Vecrīgas ielām un, manuprāt, es tā arī darīšu. Man šķita, ka esmu izstaigājusi visu, bet nē – izstaigāju, bet neredzēju 🙂

Pilnīgi noteikti iesaku vieglai un neuzbāzīgai izziņai un ja izņem visus gadaskaitļus un tādus faktus, tad pavisam mazajiem sanāk skaisti stāsti par veco Rīgu.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC