Visuma vērpēji

Artūra Bērziņa vārds man šķita ļoti pazīstams. Mākslinieks. Diemžēl, man viņš asociējas tikai ar ļoti skaistiem grāmatu vārdiem, lai gan apskatot viņa darbus internetā, secinu, ka viņš ir tikpat savdabīgs un provokatorisks kā Kristiāns Brekte. Un ja mākslinieks sāk rakstīt grāmatu, tad man noteikti tā bija jāizlasa! Studijā Visuma vērpēji (2017)!

Ar anotāciju būs pagrūti, bet īsumā kaut kā tā: Karlīna ir pavisam parasta meitene, kuras ceļā kādu dienu Vērmaņdārzā nostājas aģents Zorge jeb Rihards. Viņš viņai sastāsta visādas lietas par Visumu, paralēlajām pasaulēm, tārpejām utt. Lieki teikt, ka viņa tam visam nenotic. Līdz savās mājās izdzird savādus trokšņus…

Jāatzīst, ka es ilgi domāju vai šo darbu ņemt lasīt vai nē. Tā kā gribējās, bet pašķirstot neko nevarēja saprast. Mani mazliet nobaidīja žanrs, kuru dzirdēju pirmo reizi – weird fiction*. Man tas neapzināti robežojās ar pretpoliem – vai nu būs izcili un es būšu sajūsmā vai liksies ”garām” un būšu vīlusies. Tā nu es atbrīvoju prātu un ķēros klāt. Un tā bija pareizā pieeja 🙂 Man gan bija mazas žanriskās asociācijas ar Lācīša Garais ceļš uz Hantimansijsku, bet nedomāju, ka tas ir slikti 🙂

Jo tālāk lasīju, jo vairāk domāju – kā kaut ko tādu var sadomāt?! Ir mazliet žēl, ka netiku uz prezentāciju, jo tur noteikti stāstīja par idejas aizmetņiem utt. Lai nu kā, tas nav tukši savērpts teksts. Mani priecēja fakts, ka fantāzijā bija iepīta arī filozofija un lielāko domātāju idejas, atsauksmes uz kulturālām norisēm un mūsdienām. Mazliet nācās padomāt par to, vai mūsu sabiedrība ir gatava šāda veida literatūrai un – kāpēc ne? Šis tiešām nav bezjēdzīgs savirknējums!

Darbā tika apspēlēti daudzi lielie jautājumi, par kuriem es arī reizumis esmu domājusi, t.i., par realitāti, personas un izvēles brīvību. Kāpēc lietas tiek sauktas tā, kā tās tiek sauktas un kas tām ir devis nosaukumus (piemēram, kāpēc galds ir galds?). Vai tas, ko mēs redzam sev apkārt ir īsts? Varbūt tā visa ir ilūzija, kurai piešķirta realitātes izjūta, jo visam ir dots kāds nosaukums. Tas pats ir ar personas un izvēles brīvību – mums šķiet, ka esam brīvi un savas izvēles izdarām neatkarīgi no citiem, bet patiesībā zemapziņā esam ietekmēti. Ja mēnesi dzīvotu meža būdiņā pilnīgā vienatnē, vai mūsu izvēles un pasaules uztvere mainītos? Varbūt parādītos citas realitātes?

Autoram ir viegla, dažbrīd asprātīga un humorīga valoda. Dažbrīd man bija sajūta, ka viņš spēlējas ar manu prātu – spēšu es pieņemt viņa izdomāto realitāti vai nespēšu? Katrā ziņā darbu ir vērts izlasīt, jo tas mūsu literārajā lauciņā tiešām ir kaut kas neierasts. Galvenais nebūt konservatīviem, lasīt un pieņemt lietas ar atvērtu prātu, citādi viss darbs šķitīs ”sviests”. Ļauj, lai autors jūs vada!

*weird fiction – literārs žanrs, kurš radies 19.gs.beigās/20.gs.sākumā. Ja pareizi saprotu, atšķirībā no šausmu un fanāzijas žanra, tam piemīt arī pārdabiskā, mītiskā un pat zinātnisko iezīmju sajaukums.

Perfektā teikuma nāve

x-0466ba76-8fd6-49ba-925d-45815ad03285

Pirms es atvēru igauņu autora Reina Rauda (Rein Raud, 1961) darbu Perfektā teikuma nāve (2015), es centos atcerēties kādu citu lasītu igauņu autoru. Diezgan nesekmīgi, lai gan manī ir pārliecība, ka kaut kas no kaimiņzemes ir lasīts… Tāpat maz ir sanācis interesēties par kaimiņu vēsturi, tāpēc šis ir labs veids, kā gūt kādu priekšstatu.

Uzticēšanās bija vienīgā derīgā valūta. Tāpēc mēs ar to samaksājām par savu brīvību, un sīknaudu saņemam atpakaļ joprojām. /26. lpp./

Igaunija. Astoņdesmitie gadi. Tāpat, kā pie mums, arī viņiem šis ir atmodas laiks. Laiks, kad ar gribasspēku, mērķtiecību un dumpošanos cer panākt savu un valsts brīvību. Bet tā ir tikai viena puse. Aiz tā slēpjas nesmukumi, par kuriem ikdienā nemēdz aizdomāties. Bariņš jauniešu pret pēdējiem KGB spiegiem.

Tik tiešām – tas ir savādi, bet es tiešām nekad nebiju iedomājusies par atmodas laiku kaimiņzemē, kā perestroika ir ietekmējusi igauņus. Šis laiks man šķiet tik… savāds. It kā piešķirta nedaudz lielāka runas un rīcības brīvība, bet tai pat laikā tu vienalga tiec kontrolēts un nemanāmi novērots. Un tad ir tā, kā saka viens no darba varoņiem: ”Kā gan var uzskatīt, ka neefektīvu, pilnībā koruptīvu un patiesībā jau no sākuma uz iracionāliem, necilvēcīgiem pamatiem būvētu sistēmu var reformēt no iekšpuses, pa gabaliņam vien ienesot ļaužu dzīvē dažādas brīvības un atbildību par to izmantošanu, ja visām svarīgākajām lietām tajā pašā laikā būtu jāpaliek nemainītām? Tā taču nevar? Nevar būt mazliet brīvs./71.lpp./ Šeit, šajā darbā darbojas mazs bariņš jauniešu, kuri savā sirdī redz neatkarīgu Igauniju, tiek rīkoti piketi un Bonda stilā nodoti ziņojumi. Kamēr vecā paaudze tikai cenšas pielāgoties un pierast pie brīvā gaisa, tikmēr jaunie jau mācās dzīvot rietumnieciski.

..ne jau gaiši un tumši mati, zilas un brūnas acis, tautība, pilsonība, pat ne ticība vai politiskie uzskati ir tās lietas, kas tevi padara par cilvēku, bet gluži otrādi – tad, ja tu pats esi cilvēks, vai taviem matiem un acīm, tautībai un ticībai vispār ir kāda nozīme? /166.lpp./

NKVD un KGB man pirmkārt asociējas ar kara laiku. Šis ir spiegu darbs par astoņdesmito gadu Igauniju, tāpēc bija interesanti lasīt un vienlaicīgi vērot tīkla lēno agoniju. Mani pārsteidza tas, ka laikā, kad lielais monstrs vārdā PSRS, lēnām mirstot (to gan nezināja ne viena, ne otra puse), vēl turpināja vervēšanas darbus. Cik jauniešiem bija jābūt apķērīgiem un tālredzīgiem, lai neiekristu rūpīgi izliktajā tīklā. Tāpat jāpiebilst, ka šis ir ļoti politisks darbs, kurā varam vilkt paralēles ar savu valsti, jo – tā laika cilvēks, spiegs, kagabešņiks nekur nepazuda. Viņš jaunajā sistēmā arī eksistē un ne jau kā vidusslānis! Romāns, kuram būtu jāraisa diskusijas, jo tas kaut kādā mērā ir provakatorisks.

Šis būtu parasts vēsturiskais romāns, ja vien autors nebūtu izmantojis savdabīgu pieeju. Dažbrīd atklāti, dažbrīd starp rindām autors iespraucas stāstījumā un izstāsta savas domas vai atmiņas. Līdz ar to man kā lasītājai bija ”jāfiltrē” lasāmais. Jāatzīst, ka tas bija atsvaidzinoši.

..tavu valsti ir nodevuši tie, kas grib turēt tavu tautu tumsā. /130.lpp./

Norma

Sofi Oksaselta uutuuskirja Norma ... New book by Sofi OksanenAr Sofi Oksanenu (Sofi Oksanen, 1977) es jau biju pazīstama iepriekš, tāpēc katru viņas darbu gaidu ar nepacietību. Gluži tāpat kā Šepeti. Viņas spēja rakstīt vēsturiskās tēmās ir brīnišķīga. Un šoreiz viņa pārsteidza – nekādas vēstures, nekādi ģimenes paaudžu stāsti. Viņas jaunajā darbā Norma (2015) ir nedaudz visa kā – nedaudz mistikas, nedaudz trillera un daudz mūsdienu realitātes uz ģimenes drāmas fona. Daudzi rakstnieki ”raksta” tikai vienā nišā, bet Oksanena parāda, ka spēj izlauzties no vēstures tīkliem!

Anita un Norma. Māte un meita. Pēc mātes negaidītās un aizdomīgās nāves Norma paliek viena pati. Tagad ar savu noslēpumu – pārdabiski ātri augošiem matiem – viņai ir jātiek galā vienai pašai un vēl jāatšķetina, kāpēc māte ir rīkojusies tik neloģiski. Lai atšķetinātu šo noslēpumu, Norma iekārtojas mātes bijušajā darbā frizieru salonā Matu maģija un pamazām ielaužas skaistumkopšanas industrijas aizkulisēs. Kā lai bez patiesības noskaidrošanas saglabā arī savu brīvību, ja krāpšanas tīkls savelkas aizvien ciešāks?

Norma… lasot darbu ir grūti saprast viņas aptuveno vecumu. Lai kāds tas arī būtu, pati viņa savā mūžā neko nebija risinājusi. Tas to matu dēļ, jo šāda dīvainība ir jāslēpj. Tāpēc papildus interesantumu piešķira pagātnes šķetināšana, jo savā dzimtā viņa nav gluži vienīgā tāda. Esot tik savādai dzīve ir grūta, ir jārēķinās ar daudz dažādiem faktoriem un jācenšas nesaķert šizofrēniju. Dažbrīd man šķita, ka māte ar viņu ir pārlieku auklējusies, bet reizēm – ka citādi nevarēja. Lai nu kā, tā Norma, kas ir darba sākumā, nav vairs tā Norma, kas ir darba beigās.

Mākslīgo skaistumu es nekad neesmu sapratusi. Es neko nesaku, ja matu/skropstu pieaudzēšanu izmanto sievietes, kurām tas tiešām ir nepieciešams, bet to darīt tikai tāpēc, ka tā var izdarīt… Nu nez. Es negribētu pilnu galvu ar kapsulām un ko tik vēl ne 😀 Man šķiet – tieši tāpēc klans varēja darīt to, ko viņi darīja. Pat nebiju iedomājusies, ka matu industrija var būt tāda, ka var būt vietas, kurās nebūtu vēlams staigāt kailu galvu. Pat iedomāties negribu, kā es eju pa ielu ar vaļā vai bizē sapītiem matiem un kāds to vienkārši garāmejot nogriež.

Vispār Oksanena ir izmantojusi ļoti interesantu žanru sajaukumu un tas liek šķetināt lietas ar pieaugošu intensitāti. Maģiskais reālisms, klans – mafija, skaistumkopšana – matu, nagu un visa kā cita pieaudzēšana (mākslīgais skaistums) + ”bērnu fabrika”. Tas viss kopā ir tik skaisti un gaumīgi savienots! Un pats jaukākais ir tas, ka es līdz ar Normu centos atšķetināt Anitas pēdējās dienas un ļoti, ļoti centos nesaputroties katra rīcības motivācijās un melos.

Lai arī darbs ir pieklājīgā biezumā un mazākiem burtiem nekā ierasts, tas izlasījās nepieklājīgi ātri. Kaut kas no pierastās Oksanenas tomēr bija palicis – sievietes un viņu ciešā, radnieciskā saikne. Viss pārējais gan bija neierasts, bet piestāvošs šai rakstniecei. Valoda pat dažbrīd likās krietni saistošāka nekā vēsturiskajos romānos, bet tas varētu būt trillera, kriminālromānu cienīgo notikumu dēļ. Beigas? Nedaudz negaidītas! Patika 🙂

Jūras sāļums

Par to, ka Rūta Šepetis (Ruta Sepetys, arī Rūta Šepetys, 1967) ir lieliska autore es nešaubos jau no viņas pirmā romāna Starp pelēkiem toņiem izlasīšanas mirkļa. Tiklīdz manīju, ka viņai būs jauns romāns – Jūras sāļums (2016) – ieslēdzu gaidīšanas režīmu. Viņas darbus ir vērts gaidīt. Izrādījās skaisti skumja grāmata, kurā nav iespējams nenobirdināt dažas asariņas…

Otrais pasaules karš tuvojas beigām. Krievija uzbrūk Vācijai un tūkstošiem bēgļu no Austrumprūsijas ar zobiem un nagiem dodas pretī brīvībai uz savu vienīgo glābiņu – Gotenhāfenu vai Pillavu. Tur viņus gaida vairāki kuģi. Šai ceļā sastopas Emīlija, Florians un Joana. Viņiem visiem ir ko slēpt, bet lai izturētu pārbaudījumu, ir jāspēj uzticēties un jārāda drosmīga seja. Un brīdī, kad šķiet, ka brīvība ir jau ar roku sasniedzama, sākas neparedzētais…

Efektivitāti šim stāstam piedod tas, ka stāstījums risinās no dažādu cilvēku skatpunkta. Līdz ar to notikumu iesāk viens varonis, bet pabeidz otrs no tās pašas vietas, kur beidza pirmais. Tas šo darbu padara krietni vien dzīvāku un ļauj labāk iepazīt stāsta varoņus. Mums ir Emīlija, kuras noziegums ir tautība. Viņai ir savi noslēpumi. Vēl ir Florians, kurš atrod Emīliju. Arī viņam ir noslēpums. Tad ir Joana, pie kuras abi nonāk. Jā, arī viņai ir noslēpums, bet tie visi agri vai vēlu nāk gaismā. Un visi šie noslēpumi ir saprotami, jo radušies kara apstākļu dēļ. Ak, vēl ir Alberts, bet viņš man riebumu izraisīja jau ar pirmajām rindām… Kaut kā uzreiz šķita, ka viņš ir pašlabuma meklētājs un topošais psihopāts.

Šepetis spēja rakstīt tā, kā viņa to dara, ir apbrīnojama. Man šī autore patīk tāpēc, ka viņa ar savu darbošanos it kā veic izglītošanas darbu. Viens ir stāstīt par šiem izdomātajiem cilvēkiem (kuri tikpat labi varēja arī reāli eksistēt), bet otrs – un pats galvenais – ir stāsts par vēsturē lielāko kuģa katastrofu. 1945.gada 30.janvārī bēgļu evakuācijas kuģis Vilhelms Gustlofs nogrima stundas laikā. Uz tā atradās ap 10 tūkstošiem bēgļu, no kuriem izglābās vien ap tūkstoti.

Pirms visa tā Gustlofs bija kruīza kuģis vienkāršajiem ļaudīm, jo KdF [organizācija]  gādāja, lai ”brīvā laika izklaides būtu pieejamas visām sabiedrības šķirām, .., visi ir vienlīdzīgi.” /213.lpp./ Tas izklausās tik ļoti absurdi, zinot kā izrēķinājās ar nevēlamajām rasēm un vietā būs citēt šo: ”Bet kā gan visi varēja būt vienlīdzīgi, ja dažiem tika dota priekšroka?” /213.lpp./ Bēgļiem bija vienalga uz kura kuģa nonākt, ka tikai tālāk no krieviem un briesmām. Pat negribas iedomāties tās šausmas, kas piestātnē darījās, bet to ir grūti. Šepetis visu ir aprakstījusi pārāk spilgti un vizuāli. Mani kaut kādā mērā satrieca tas, cik ātri tas nogāja pa burbuli. Un autore to tikpat ātri ir arī aprakstījusi. Un tas tā paķēra! Vēl nekādi nespēju aptvert, kā es par to neko nebiju dzirdējusi.

Man bieži tā negadās, bet kad es biju aizvērusi grāmatu, nezināju, ko ņemt lasīt kā nākamo. Nekas nešķita gana labs. Es nevaru to tā izstāstīt, jālasa pašiem. Katrā ziņā, tā noteikti ierindojas manā šī gada labāko grāmatu sarakstā!

Sašķeltā jūra, 2: Puspasaules

joeabercrombie-c1-300dpiPagājušajā gadā es iepazinu lielisku fantāzijas autoru Džo Aberkrombiju. Lai arī viņa triloģijas Sašķeltā jūra pirmā daļa man ne pārāk gāja pie sirds, man tomēr gribējās turpināt ceļot pa Getlandi. Bija sajūta, ka viss vēl ir tikai priekšā. Un tā arī bija. Otrā daļa Puspasaules (2015) ir krietni labāka, spraigāka un ievelkošāka.

Batu Dzelksne, Brands un daži jau iepazīti varoņi dodas kuģojumā meklējot sabiedrotos pret Augsto karali un viņa topošajiem karapulkiem. Augstais karalis kļuvis pavisam neciešams un uzspiež par daudz noteikumu. Kuģotājus ir sapulcējis Tēvs Jārvi ķēniņienes Leitlinas uzdevumā. Tā viņi dodas garā un bīstamā ceļojumā, kur netrūkst ne spraigu notikumu, ne piedzīvojumu.

Pirms es sāku lasīt, pa diagonāli raiti izšķirstīju pirmo daļu. Ļoti lielos vilcienos sižetu atminējos, bet diezgan daudz ko nē. Sākotnēji nespēju abu grāmatu sižetus salipināt kopā, bet jo vairāk ielasījos, jo vairāk atausa atmiņā sākotnēji tizlais Jārvi, nodevības, verdzība, bēgšana un varoņu pieaugšana. Šajā daļā varoņi šķita krietni vairāk un dziļāk izstrādāti. Ja jau pieminu Jārvi… nu jau Tēvu Jārvi – viņš šajā daļā mani pārsteidza. Ne salīdzināt ar pirmo daļu. Viņš ir nosvērts, viltīgs, riskē un plāno vairākus gājienus uz priekšu. Ja man kāds būtu par viņu šo apgalvojis novembrī, es neticētu. No ”vecajiem” varoņiem šajā daļā ir maz kas saglabājies, bet ķēniņiene Leitlina ir savā vietā. Viņa bija tā pati, ar kuru autors mani iepazināja. Nemaz, nemaz nebija notikusi attīstība – joprojām staltu muguru, iznesīga, bagāta un lieliska tirgone. Nepārsteidza ne mirkli un likās tāda ”plakana”. Vēl varētu pieminēt ķēniņu Ūtilu – atšķirība starp viņu tagad un toreiz ir milzonīga! Tā viņa iznesība, valdonība un skarbums ir iespaidīgs. Tās ir tādas ārējas iezīmes, kas ir mainījušās (vai beidzot izpaudušās), bet iekšējā pārliecība, ka tērauds nesīs taisnību ir nemainīga. Varētu pieminēt arī Ralfu, Sūmaelu un citus, bet tad jau nebūs interesanti lasīt.

Lasot pirmo daļu man vietumis ķērās teksts, bet tur varēja būt dažādas ”vainas”. Šai daļā es ar šādām problēmām nesaskāros. Teksts likās arī dzīvāks. Liels bija mans prieks saprotot, ka autors beidzot vairs nav ieciklējies uz Jārvi roku. Tagad centrā ir lielā cīņa un sabiedroto meklēšana. Tāpat pats stāsts ir plašāks un dziļāks ne tikai sižetiski, bet arī ar darbības vidi. Nu jau varēja iepazīt ne tikai Sašķeltās jūras krastus, bet arī Dieviško un Aizliegto upes, Augstās kores un zirgļaudis, nedaudz Zelta jūras krastus un pašu galveno – Galveno pilsētu un tās ļaudis. Dienvidu Impērija ir kā milzu tirgus laukums, kurā ņirb visu nacionalitāšu ļaudis un nauda apgrozās no rokas rokā. Un tam visam pa vidu mūsu raibā kompānija. Bija brīdis, kad es iekšēji noskurinājos, jo šis nav darbs, kura man gribētos lasīt salkanības. Tādas vieglas dažbrīd bija, bet tas netraucēja – viss ieturēts ar stilu. Nav ne jausmas, kā viss izvērtīsies trešajā daļā, bet ceru, ka nebūs paredzamu beigu. Viens variants man šobrīd ir un ceru, ka tas būs nepareizs.

Gandrīz aizmirsu! Lasīju pēcvārdu un nedaudz smaidīju. Autors raksta ”..neskaitāmas idejas, ko vērts nozagt.” Lasīju un man bija pāris asociāciju. Joprojām nepameta vikingiskā noskaņa, uz kuru rosina ne tikai ieroču un kauju apraksti, bet arī vāka noformējums (ļoti patīk gan šis, gan iepriekšējās daļas, tāpēc ceru, ka trešais arī tiks ieturēts tādā pašā stilā), dažbrīd bija Karību jūras pirātu noskaņa – sākot ar raibo kompāniju un beidzot ar veikto varoņdarbu Augstajās korēs. Bija vēl pāris, bet visu uzskaitīt negribas.

Man patika 🙂

Vīrieša sirds

Ar Jāņa Lejiņa vārdu man asociējas viena lieliska triloģija – Zīmogs sarkanā vaskā. Diemžēl, esmu to kaut kādu mistisku iemeslu dēļ pametusi izlasītu līdz pusei, bet ir jau plāns tuvākajā laikā vēlreiz sākt to lieliskumu. Bet šoreiz ne par to, bet viņa jaunāko veikumu Vīrieša sirds (2017). Vēl – bija arī tā laime man būt prezentācijā un iegūt autora autogrāfu 🙂

Ir 1939.g. un atļaušos citēt anotāciju: ”..Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona”. Ludis Šteinbergs ir vareninteresants vīriņš, kurš ierodas Pilsētiņā, lai ģimnāzistiem pasniegtu militāro mācību, t.i., padarītu viņus par īstiem vīriešiem. Viņam ir palkavnieka balss un savi īpašie uzskati (ne par politiku, jo tā viņam nepatīk). Viņa sparīgums nedaudz apraujās, kad notiek kaut kas dīvains – viņa pasaulē ienāk Viņa, tikai Viņa to nav pamanījusi….

Guvusi iespaidus no Lejiņa triloģijas, ļoti nopietni noskaņota ķēros klāt šim darbam. Nopietnību saglabāju vien līdz 26.lpp. Es biju iedomājusies darbu par vēsturi, karu un visu, kas tur iederas, bet Lejiņš mani nedaudz piemānīja 🙂 Tā vietā viņš iepazīstināja ar Ludi Šteinbergu jeb Štenku kā daudzi viņu dēvēja. Pirmais iespaids? Nu… kuriozs 🙂 Es Ludi uztvēru kā daudzi citi, bet viņš pats sevi pasniedz kā īstu/ideālu vīrieti un par tādiem viņš bija gatavs pataisīt arī ģimnāzijas puikas. Viņš šķiet arī tāds mīlīgi neveikls un reizumis tas viņa itinnekādas mācēšanas aizstāj viņa nevēlēšanos atzīt, ka kaut ko neprot. Mazliet žēl, ka īsti vairs neatminu, ko autors teica par šo varoni, bet iecerēts tāds bijis sen. Vajadzējis tik sagaidīt brīdi, kad varonis atradīs savu darbības vidi. Ah, Ludim tik ļoti piestāv būt šajā romānā! Visas viņa nedienas mīlestības lietās, savādā izruna un interesantie uzskati, godkāre un cīņa par taisnību ved viņu caur trako 1939.gadu. Iepazīstot Ludi, ir liels prieks, ka autors neiedeva romānam sākotnējo nosaukumu, jo tas nepiestāv. Šis ir par vīrieša sirdi!

Paralēli šai līnijai risinājās vēl viens sižets, kura saprašanai man vajadzēja daudz laika. Ko lai saka – Lejiņš lieliski sabiezināja krāsas un tikpat labi visu izklīdināja. Es runāju par spiegiem, padomju drošībniekiem un visu to putru, kas bija jāšķetina. Ko lai saka – tas viss tiešām bija meistarīgi un es nevienā vietā nebiju ar secinājumiem pasteigusies priekšā čekistiem. Gluži kā izmeklētāju tīkls, arī peripetijas ap nejauši atrastajām forogrāfijām un tajos redzamajiem cilvēkiem, savilkās nemanāmi, bet cieši. Protams, gribas jau zināt kā tik dažādas līnijas var savienot, bet re! Var.

Lai arī varbūt izklausās, ka romāns ir tāds gandrīz traļi-vaļi, tā nav. Patīk autora pieeja šai tēmai. Daudzi par 1939.g. notikumiem raksta nopietnus vēsturiskos romānus, bet Lejiņš vēsturi tiešām ir aizbīdījis fonā, priekšplānā izvirzot Ludi un padomju čekistus un vietumis teksts ir humorīgi garšīgs. Par dažiem vēsturiskajiem notikumiem var nojaust, bet konkrēti nekas netiek pateikts. Baigi nešķetinot visu sīkumos, lielumos var manīt katra iesaistītā spēju nest atbildību izšķirošos momentos. Romāns liek arī uzdot jautājumu – kas īsti ir varonība un kā mēs paši to veicinām?

Patika un iesaku!

P.S. Pačukstēšu priekšā – Ludis no saviem puikām izveidoja īstus vīrus ar kārtīgu vīrieša sirdi.

ZEN

photo-auteurLaikā, kad es jūsmoju par Bariko, man vairāki cilvēki ieteica pamēģināt Maksanu Fermīnu (Maxence Fermine, 1968). Bija minēts arī konkrēts darbs, bet tas šoreiz varbūt nav tik būtiski, jo es ļoti nopriecājos par ZEN (2015) iznākšanu. Viņiem bija taisnība – kaut kādā ziņā viņš līdzinās Bariko un man patika.

Lai arī cik liels meistars Kuro būtu smalkajā kaligrāfijas mākslā, viņš diendienā vingrinās. Viņam ir stingri izstrādāta dienas programma un tā ir nemainīga. Kuro uzņem arī mācekļus un tikai daži saņem patiesu meistara atzinību. Kādu dienu viņš saņem jaunas sievietes vēstuli ar lūgumu pieņemt viņu pilnveidošanas apmācībā. Ar to meistara miers tiek izjaukts…

Pirmais, kas mani patiešām uzrunāja bija kaligrāfija. Līdz šim es to esmu uztvērusi kā skaistu, smalku rakstīšanu ar īpašām pildspalvām utt. Lasot par meistaru Kuro atskārtu, ka esmu kaligrāfiju tvērusi ļoti virspusēji. Kaligrāfiju no glezniecības šķir tik smalka robeža, ka tā bieži vien var palikt nepamanīta. Patiess kaligrāfijas meistars glezno. Un visa pamatā tam ir Zen.

Zen ir patiesības un atklāsmes ceļš. Prāta stāvoklis. Tas balstīts un atslābināšanos, koncentrēšanos un meditāciju. /56.lpp./

Kad Kuro dzīvē ienāk Juna, viss sagriežas kājām gaisā un rodas jautājums – par ko patiesībā ir šis romāns? Jo vairāk apliecinājās, ka šis ir mīlas stāsts japāņu gaumē, jo vairāk man piezagās mazuma piegarša. Tā gribējās, lai Fermīns neskopojas ar vārdiem un visu stāsta sīkāk! Bet viņš gluži tāpat kā Bariko, paspēlējās ar lasītaja interesi, vēlmi pēc detaļām un sajūtām.

Nezinu, kā ir tapis šis īsais un ieintriģējošais romāns, bet apbrīnojami, kā francūzis ir spējis tik precīzi un smalki atveidot askētiska japāņa dzīvesveidu un to trauslo mirkli, kad viņa dzīvē ienāk Juna. Lai arī darbam ir diezgan laimīgas beigas, man tas šķiet nedaudz skumjš. Varbūt tā ir valoda un izteiksmes veidi, ar ko autors tik ļoti prasmīgi strādā, varbūt tas ir pats stāsts, nezinu. Viens gan – es gribu vēl kaut ko no Fermīna poēzijas!

Mēs, XX gadsimts: Ābele, Kota, Berelis

Dienas Grāmata uzņem apgriezienus un lutina mūs ar daudzām jaunām Mēs, XX gadsimts sērijas grāmatām. Atminos, ka tad kad šī sērija bija tikai sākusi iznākt, nodomāju, ka tās visas man vajag. Nevajag, bet izlasīt gan kārojas. Un gan jau ar laiku es spēšu izlasīt tās visas un varbūt pat kādu iekārtot savā plauktā 🙂

7Ingas Ābeles Duna (2017) mani paķēra ar vāka noformējumu – tik ļoti sagribējās pabūt pie zirgiem. Un pēc tam ar darba saturu. Šis bija mans pirmais darbs no Ābeles literārā pūra un jāsaka, ka varētu paprovēt vēl kaut ko. Runājot par šo, tad pirmais jautājums, kas man radās bija – kāpēc tā sieviete tik ļoti interesējas par Radvili? Nu kāpēc? Atbildi es saņēmu pašās darba beigās un biju patīkami pārsteigta 🙂 Lai sarakstītu šo darbu, Ābele nudien ir darbojusies kā literārā arheoloģe – sīki un smalki ir ne tikai par hipodromu (es pat nemaz nezināju, ka Rīgā tāds ir bijis!), bet arī par Stūra māju, izsūtīšanas procesiem, zirgu sacīkstēm, Otrā pasaules kara ainām utt. Laikmeta aura ir uzburta tik ļoti precīza un sajūtama, ka es lasīju un patiešām domāju, ka braucu vienos ratos ar Radvili – gan viņa hipodroma laikos, gan kara gados, gan arī ar mašīnu, stāstot par Daugavas krastu vietām. Pārsteidzoši, cik daudz visa kā var notikt viena mēneša laikā un kā dzīve var mest kūleņus… Bija gan kāda vieta, kurai es īsti nespēju noticēt, bet lai būtu.

vardiem_nebija_vietasGunta Bereļa Vārdiem nebija vietas (2015) es gribēju izlasīt jau tad, kad tas tikko iznāca. Attaisnojums parastais – kaut kā nesanāca. Varētu jau es gari un plaši gānīties par Tušu, bet to ir izdarījuši jau citi. Jā, piekrītu, ka viņš ir viens pretīgs kretīns, kura īstā vieta būtu bijusi pirmajās rindās armijā kā lielgabalu gaļai. Izmanīgs pēc vella! To viņa viltīgumu var tikai mācīties. Lasot, kā viņš strādā un domā, ko nākotnē varētu lietas labā darīt, jau nodomāju, ka varbūt cilvēks no viņa varētu sanākt, bet viss aiz aprēķina! Nu, ko tā Lizete viņam nodarīja? Phē, šķērmi metas… Tušs ir romāna centrālais tēls un viss romāns ir kā viens liels monologs. Jāatzīst, ka es ar interesi lasīju Tuša prātojumus par vārdu lietderīgumu un nelietderīgumu un dažbrīd varēju piekrist, dažbrīd – nē. Tapat es ar interesi lasīju par pirmajiem kino centieniem īsi pirms kara un kara laikā. Patiesībā, 1913.-1916.g. patiešām ir interesants posms, par kuru daudz nekas netiek runāts. Nekad nebiju aizdomājusies, ka aiz piektā gada revolūcijas uzreiz tiek runāts par karu un latviešu strēlniekiem… Lai nu kā, šis romāns man ļoti patika!

DG_ISTABA_vaks2Iepazinusies ar vienas Kotas darbu, nodomāju, ka jāizlasa vēl kas. Interesēja vai raksta tik pat jauki – raksta! Laimas Kotas Istaba (2016) ir par perestroikas laiku un visa darbība notiek vienā komunālajā dzīvoklī. Šis ir tāds laimīgs dzīvoklis, jo kaimiņi iegadījušies labi un – laikā, kad drīkst izvērst arī kādu pašdarbību, – izpalīdzīgi. Katrs ņēmās kā nu prata un daudzas lietas patiesībā bija gana nelegālas. Cilvēku izdomai robežu nebija un arī krāpnieku netrūka… Ļoti ilgi mani nodarbināja Margrietas jautājums – tā tiešām var būt ar zīlītēm? Lai nu kā, man šķita, ka viņa savu talantu lieki šķērdē. Kaut kur lasīju, ka personāžu par daudz un visi pārāk darbojoties. Nepiekritīšu, visam var izsekot līdzi. Lai gan es arī skaitos šī laika bērns, neko daudz no tā es neatceros, pārāk sīka biju 😀 Neskatoties uz to, daudzas lietas likās ārkārtīgi pazīstamas. Nezinu, kā rakstnieki ir izvēlējušies tēmas – lozējuši vai paši izdomāja, – bet Kotai ir ticis laiks, par kuru īsti dokumentācijas nav. Visa vēsture ir mūsu līdzcilvēku atmiņās un tā mēdz būt mānīga. Katrs atceras pa savam un to tā arī pasniedz. Apkopojot šos stāstus, Kotai ir sanācis visnotaļ dzīvīgs un vairumam pazīstams stāsts. Lasīju un bija tik grūti iedomāties, ka viss tā ir bijis pirms nieka 25 gadiem!

Lūgšanas par nolaupītajām

Uz Dženiferas Klementas (Jennifer Clement, 1960) jenniferdarbu Lūgšanas par nolaupītajām (2014) es metu aci jau tad, kad tā vēl atradās tikai Zvaigznes mājaslapas drīzumā sadaļā. Ārkārtīgi saintriģēja anotācija un Brice jau lielākoties tulko tikai labus darbus 😀 Grāmata pārsteidza ar savu izmēru un mazajiem burtiņiem – tai piestāv būt tieši šādai un nekādai citai. Izlasījās vienā elpas vilcienā un tā  ierindojusies kā viena no manām šīgada top grāmatām!

Leididī, Paula, Marija un Estefani ir draudzenes, kuras ir uzaugušas Meksikā, kalnu ciemā starp kukurūzas un magoņu laukiem. Ciemā nav neviena vīrieša, jo tie ir vai nu miruši vai strādā ASV. Tas ir ciems, kurā dzimst tikai ”puikas”, jo meitenes agri vai vēlu tiek nolaupītas. Viņas tiek padarītas neglītas, pārģērbtas par puikām, bet ja dzird tuvojamies narkodīleru apvidus auto, tad viņām steigšus jāslēpjas bedrē. Taču viņas visas sapņo par skaistu nākotni, iemīlēšanos un izraušanos no ciema ķetnām…

Pirms es sāku lasīt, es ātrumā savācu savā prātā visas lietas, kuras zinu par Meksiku, bet nekas daudz tas nebija. Man Meksika saistās ar kaut ko traku, dažbrīd nepieņemamu un valsti, kurā esošos likumus neievēro. Autore šim darbam materiālu ir vākusi apmēram desmit gadus un es apbrīnoju viņas drosmi un spēju tik skarbas lietas salikt tik skaistā un aizkustinošā romānā. Viņas rakstības valoda ir ievelkoša un īsie teikumi pasaka tieši to, kas tajā brīdī ir jāpasaka.

Leididī ar māti dzīvo nolaistā būdiņā, kurā vienīgā redzamā vērtība ir televizors. Tēvs ir aizbraucis uz ASV un par viņām aizmirsis… Un tā viņas abas cīnās pa dzīvi – māte cer, ka tēvs atgriezīsies, bet Leididī cer kādreiz izrauties no ciema. Lasot par abu kopdzīvi, man neradās sajūta, ka viņa mīlētu savu meitu un vienīgās dzīves pamācības, kuras tika sniegtas bija par to, kā smalki atriebties vīriešiem. Varbūt es pamatīgi kļūdos, jo nolaupītāju nagos viņu neiegrūda un no grāmatas beigās esošajām nepatikšanām izpestīja… Bet vai tad dzīvojot tādos skarbos apstākļos, kur aiz katra stūra un no gaisa draud briesmas (kaut vai skorpioni) ir iespējams nekļūt sarkastiskam?

Klementas stāsts ir tik daudzslāņains un komplicēts, ka ne visu es varu pieņemt. Lasot man bija jādomā par milzīgo korupciju, narkobaroniem, cietumu un nejēdzīgajiem likumiem. Kā tādā nelādzīgā riņķa dancī tam visam pa vidu ir mazas meitenes un mātes, kuras cer nosargāt savas meitas no nolaupīšanām. Atgriežas jau vien retā…

Šis nav tikai stāsts par narkotiku kariem, nolaupīšanām un grūtām dzīvēm. Šis ir arī stāsts par dzīvotgribu, vēlmi būt skaistai un mīlētai un cerību uz labāku nākotni. Kāpēc viņas visas nepārvācās uz Akapulko, lai strādātu bagātnieku ģimenēs par kalponēm? Viņas visas cerēja, ka ciemā atgriezīsies vecā dzīve. Iespējams skan mulķīgi, taču tā ir cita mentalitāte, cits kontinents un cita domāšana.

Grāmata, kura mani ievilka savos tīklos un vēl ilgi liks domāt par to. Iesaku!

Savādais atgadījums ar suni naktī

mark-haddonKad pirmo reizi iznāca Marka Hedona (Mark Haddon, 1962) pirmais romāns pieaugušajiem Savādais atgadījums ar suni naktī (2003), es tam nepievērsu uzmanību. Tagad tas ir pārizdots un nolēmu, ka jāizlasa. Iespējams, ka pat uz teātri jāaizdodas.

Kristoferam ir 15 gadu un viņš ir citādāks nekā vairums bērnu. Viņam ir Aspergera sindroms. Viņam padodas matemātika, fizika, nepatīk, ka viņam pieskaras un nepatīk dzeltenā un brūnā krāsa. Viņš dodas nakts vai ļoti agrās rīta pastaigās un vienā no tām viņš atrod nogalinātu kaimiņienes suni Velingtonu. Kurš viņu nogalināja? Lai to noskaidrotu, viņš skolotājas uzdevumā raksta grāmatu…

Šī nebūs jocīga grāmata. Es nevaru stāstīt jokus, jo tos nesaprotu. /15.lpp./

Šī grāmata mani pārsteidza. Tik savādi bija lasīt, ka kādam ir nepieciešams, lai pasaule būtu tik ļoti vienkārša un visur valdītu noteikta kārtība. Domāju, ka autoram ir ļoti palīdzējis darbs ar cilvēkiem, kuriem ir fiziski un garīgi traucējumi. Tāpat īsti nesaprotu, kāpēc šī grāmata ir ieguvusi popularitāri bērnu un pusaudžu vidū, ja tās mērķauditorija bija pieaugušie. Tematiski tas tomēr arī nav nekāds uķi-puķi.

Kristofers, Kristofers, Kristofers… Grūti iedomāties, kā tas ir – zināt visu valstu galvaspilsētas un visus pirmskaitļus līdz 7507, bet nespēt saprast cilvēcisko izjūtu pasauli (ja vien tas nav tikai priecīgs vai bēdīgs). Kristofera pasaulē viss ir tikai balts vai melns. Un ja notiek satricinājums – vēstules no viņsaules? Mums tas liktos vienkārši nekrietni, bet Kristoferam sabrūk visa pasaule. Un lai cik dīvaini tas nebūtu, tieši viņa pasaulē ir vistrāpīgākie novērojumi par apkārtni un citiem cilvēkiem.

Grūti ir ne tikai Kristoferam, bet arī viņa vecākiem. Kā pareizi ir jāizturas pret šādiem bērniem? Cik daudz vecāku it gatavi nest šādu ”krustu”? Man šķiet, ka es diezgan labi sapratu mammu un arī tēti. Līdz kādam brīdim. Nekādi nespēju saprast tēva rīcību un viņa dīvaino motivāciju. Lai nu kā, es lasīju un visu laiku paralēli domāju par radušos situāciju, par rīcībām un jā – Kristofera drosmi.

Man ir nedaudz problemātiski rakstīt šo atsauksmi, jo nekas vēl nav īsti noformulējies, lai gan darbu izlasīju jau mēneša pirmajā pusē. Skaidri zinu tikai to, ka tas ir pārlasīšanas vērts.