Trešdienu klubs

300x0_tresdienu_klubs_mazvaksJau labu laiciņu nebiju lasījusi neko vēsturisku, tāpēc ķeros klāt pasen iegādātam Šella Vesto (Kjell Westö, 1961) darbam Trešdienu klubs (2013). No anotācijas biju iedomājusies šo darbu esam krietni vēsturiskāku, bet šoreiz tas kalpo par fonu.

1938.gads, Helsinki. Gaisā jaušams karš, Hitlers elpo Eiropu. Tur, ziemeļos, par to runā arī Trešdienu klubs. Kas tas ir? Tie ir jurista Klāsa Tūnes seni draugi, kuri savā starpā ir nodibinājuši klubu. Laiki šaubīgi un arī kluba pamati sāk ļodzīties…

Nemācēšu pateikt kas, bet kaut kas mani ārkārīgi uzrunāja anotācijas daļā. Dabūju grāmatu savos nagos, ķēros klāt un… sabremzējos. Šells Vesto raksta lēni, bet pamatīgi. Man bija diezgan grūti ielasīties, neko nesapratu un jau gandrīz nodomāju: “Kāpēc es gribēju pirkt?” Labi, ka nepaspēju atlikt malā vēlākam laikam, jo stāstā ienāca Vīka kundze, aizvien vairāk ielasījos un tad man patiešām sāka patikt lasāmais.

Manis pieminētais klubs ir draugu sanākšana reizi mēnesī, visa kā apspriešana un kā Tūne pats atzīmē, oficiāla piedzeršanās 😀 Visā Eiropā ir pamatīga politiskā spriedze un tā, diemžēl, ietekmē arī draugu savstarpējās attiecības. Man bija mazliet skumji lasīt, kā draugi sanaidojas politisko uzskatu atsķirību dēļ. Nu nevar konservatīvais runāt ar sociālismu/nacismu atbalstošu vai kādu citu politisko spēku pārstāvi. Caur šīm sanākšanām autors atklāj katra personāža patieso ”es” un dažiem tas bija krasi citādāks nekā sākotnēji iepazīts. Stāsta gaitā arī pats Tūne atklājas aizvien vairāk un vairāk. Viņš atgādināja čaulā ierāvušos būtni, kura gribētu pabāzt galvu ārpasaulē, bet nedaudz baidās. Prieks, ka romāna beigās Tūne tiek galā ar sevi. Galvenais, kas šajā darbā notur spriedzi, intrigu un visu pārējo, ir Vīka kundze. Viņai ir kāds pamatīgs noslēpums, kurš līdz galam tiek atklāts tikai beigās un, kā man sākumā šķita, personības dalīšanās.

Pieņemot, ka autors ir balstījies uz valsts vēsturi, mentalitāti utt, mani pārsteidza, ka Somijā ir bijusi diezgan krasa šķiru nošķiršana (pēc pilsoņu kara). Lasot starp rindām Tūnes un Vīka kundzes sarunas, rodas sajūta, ka arī Somijā grūti vedas pagātnes pieņemšana (piesliešanās sarkanajiem, baltajiem, krieviem, vāciešiem piespiedu apstākļu dēļ). Vai arī man tikai tā šķiet. Vēl lasīju un domāju, cik ļoti mēs varam censties turpināt dzīvot vai vismaz atgriezties normālās sliedēs, bet atliek tik kaut kam pavīdēt no pagātnes un mēs atkal varam krist. Tas Vīka kundzes gadījumā. Tūnes gadījumā… šķiršanās nekad nav viegla. Kā jau minēju, autora valoda nav smaga, bet tajā ir nedaudz grūti ielasīties. Kopumā romānam piemīt nedaudz sērīgs vieglums, par spīti tam, ka gaisā virmo kara gaidas.

Vai man patika? Jā 🙂

Advertisements

Lasāmgabali XXXIV

Iekrājusies kaudzīte izlasītu grāmatu. Pāris rindkopās par dažām no tām 🙂

300x0_aiz_slegtam_durvim_mazvaksBija laiks, kad ļoti, ļoti gadīju iznākam B. A. Parisas darbu Aiz slēgtām durvīm. Kaut kā tikai pēc tam piefiksēju mazo zīmīti ”Zvaigznes trilleris” un man vairs negribējās lasīt. Bet tā nu sanāca, ka nesen šī grāmata pati nonāca manās rokās un nodomāju, ka jāizlasa gan! Laulāts pāris, perfekti paši un perfekts viss ap viņiem. Es pat teiktu, pārāk perfekti. Tā šķiet arī vienai no perfektā pāra draugiem, bet viņa ar savām aizdomām neko nevar izdarīt… Lasīšanas gaitā īsti nespēju saprast vai es Greisai jūtu līdzi, vai man ir vienalga un vairāk žēl Millijas. No vienas puses – Greisa pati ir bijusi dumja, jo kura gan saka ”jā” pēc trīs mēnešu pazīšanās? No otras puses – Džeks taču ir tik simpātisks un viņš vienkārši ir labs ķēriens! Šis nebija tāds trilleris, kādu es automātiski iedomājos (šaušalīgs, asiņains utt.), šis vairāk bija psiholoģisks trilleris ar vieglu valodu, bez pārspīlējumiem. Kopumā man darbs patika, bet īpaši gribas uzteikt vāku – tik simpātisks un brīnišķīgs vāks sen nebija gadījies! Ļoti patīk 🙂

20170803100809159955267Par Kai Āreleidas darbu Pilsētu dedzināšana biju dzirdējusi un atsauksmes lielākoties arī bija labas. Pirms lasīšanas biju domājusi darbā tikai ieskatīties, bet beigās attapos “normāli” ielasījusies. Mani paķēra darbības vieta un laiks – Tartu 20.gs.50.-60.gadi. Par pašu pilsētvidi tais laikos neko daudz gan neuzzināju, taču uzzināju Tīnas bērnību. Sarežģīta! Vecāki, kuri vairs negrib būt kopā un kā Tīna “mētājas” starp abiem, gandrīz bezdraugu bērnība, līdz uzrodas Vova. Pieaugusi Tīna domā, ka dzīvos labāk par saviem vecākiem un kļūdas  nepieļaus. Ja viss būtu tik vienkārši… Katram ir pūķis, ar kuru jācīnās.

 

07892418-f400-45a4-ac50-fed426d4626ePagājušajā gadā es iepazinu savdabīgo Maksansu Fermīnu. Kad manās rokās nonāca viņa darbs Bitenieks, nekavējos un grābu ciet. Nenožēloju. Mēs katrs gribam atrast savu dzīves zeltu. Arī Oreljāns to grib. Ir 19.gadsimts un savu zeltu viņš saredz bitēs. Vai Āfrikā? Cik spēcīgam ir jābūt sapnim, lai atteiktos no tradicionālajiem lavandu laukiem un pazīstamai dzīvei? It kā jau pats stāsts par sevi ideju līmenī nešķiet nekas jauns un oriģināls, bet veids kādā Fermīns to izstāsta, ir tik sasodīti valdzinošs! Viņš zina, kas darāms ar valodu, kāds varens instruments tas ir. Un beigās Oreljāns atrod savu zeltu – spēcīgs sapnis, liktenīgas kļūmes un nepadošanās.

file9690928_Bariko4_LLai nonāktu pie Fermīna, man bija jāiepazīst Alesandro Bariko. Šoreiz no viņa daiļrades lasīju Bez asinīm. Lai arī priekšvārdā minēts, ka spāņu vārdiem nav jāvedina uz norises vietu un laiku, man pirmās asociācijas bija ar Meksiku, mafiju un izrēķināšanos. Tiešām Bariko? Jā! Lai arī šis darbs man nešķita tik labs kā citi lasītie, tomēr kaut kāds šarms bija arī šajā darbā. Pats darbs sadalīts divās daļās. Pirmā man patika labāk, lai gan otrajā izskaidrots kas un kāpēc. No sērijas “varētu likt nost, bet gribas zināt, kas notiek tālāk”. Parasti Bariko mani apbur ar savu valodas spēli, taču šajā darbā viņš nespēlējas ar valodu, bet atmosfēru. Patiesībā, darbā nekas daudz nenotiek (atskaitot pāris slepkavības), taču noteicošā ir atmosfēra.  Tā ir viegli saspringta, tad pamazām savu tvēriens atlaiž. Ne jau tā, ka interese zūd, nē. Katrā ziņā, kad biju izlasījusi šo, sapratu cik ļoti man gribas iegūt viņa Okeāns jūra.

Kinga Tas: otrā daļa

300x0_tas_stivens_kings_2.gram_mazvaksMan ārprātīgi patīk, ja turpinājumi nav ilgi jāgaida – gan tāpēc, ka nepaspēju aizmirst par ko bijis stāsts un kādā vietā tas ir apstājies, gan tāpēc, ka interese nav aizlaidusies lapās. Tā es priecājos par Stīvena Kinga Tas 2.grāmatas iznākšanu un ka manām bailēm nebija ilgi jāgaida.

Stāsts ir gandrīz par to pašu, par ko pirmajā grāmatā – ir pagājuši 27 gadi, viņi visi ir atgriezušies Derijā un cenšas atcerēties, kā iepriekš tika pieveikts Tas. Kāpēc tas atkal ir jādara? Jo iepriekš darbiņš netika īsti padarīts līdz galam. Derija turpina!

Ja iepriekšējā grāmata vairāk vai mazāk mijās ar paralēlām darbībām starp pagātni un tagadni, tad šī vairāk pievēršas tagadnes ainām, 1985.gadam un pagātnes ainas uzplaukst tikai tad, ja kādam no stāsta varoņiem kaut kas ir atausis atmiņā. Jāsaka, ka visšaušalīgākās ainas man likās pašā darba sākumā. Pusaudži un viņu nežēlība. Visas tās piekaušanas, akmeņu kaujas un plaukšķeņu mešanas… Ok, tālāk jau sižetā viss tiek izskaidrots un daudz kas tiešām top skaidrs, bet man tas viss tiešām likās nežēlīgi. Gan šī dēļ, gan atsevišķu notikumu dēļ, manuprāt, šis ir asiņainākais Kinga darbs, ko esmu lasījusi. Un kur paliek šausmas? Šausmas un bailes ir mazliet noplacinājušās, tās ieslīd vairāk tādā kā mistiskā plāksnē par cīņu citos apziņas laukos.

Mūs visus kopš agras bērnības māca, ka briesmonis, notvēris tevi dziļi mežā, tevi apēd. Varbūt neko ļaunāku mēs nespējam iedomāties. Taču briesmoņi jau dzīvo tieši no ticības, vai ne? Un kurš vēl ir spējīgāks uz absolūtu ticības izpausmi, ja ne bērns? /239.lpp./

It kā nekāds jaunums, bet ir fakti, kuri sevi pierāda atkal un atkal un atkal. Pie tā īpaši piestrādā Kings caur saviem darbiem sludinot… hmm, “īpatnību” mūsos – bailes ir mūsos un tās izskatās pēc tā, no kā visvairāk baidāmies. Nebiju iedomājusies, bet bērnu bailes esot vienkāršākas nekā pieaugušo – tās nav tik komplicētas un ir tiešākas. Tas ir tas iemesls, kāpēc Penīvaizs ir iecienījis bērnus. Taču kāda ir viņa attieksme pret septiņiem gandrīz  bezbailīgajiem bērniem? Kāpēc viņš viņus sauc atpakaļ un kāpēc pamazām tiek atdotas viņu atmiņas?

Izlasot pirmo daļu man bija trīs jautājumi, uz kuriem esIMAG0076 gribēju saņemt atbildes šajā grāmatā. Gribēju saprast baiļu faktoru un tagad varu precizēt sevi – nevis, ja nebaidās, neredz To, bet, ja nebaidās, Tam sāp. Vai jūs kaut kādās nepiemērotās situācijās ir pārņēmuši histēriski smiekli? Tik ārprātīgi, ka acis asaro un vēders sāk sāpēt? Mani ir. Sazin kāpēc pēc tam šķiet, ka paliek vieglāk.

Tu smejies, jo biedējošais un nezināmais arīdzan ir smieklīgs, Tu smejies, kā mazs bērns dažkārt smejas un raud vienlaikus, kad tuvojas lēkājošs cirka klauns, lai gan zina, ka tam jābūt smieklīgam… taču tas ir arī nezināms, pilns nezināmā mūžīgā spēka. /426.lpp./

Un kas tad galu galā bija Tas un Bruņurupucis? Man ir neskaidra atbilde arī uz šiem jautājumiem. Kad es lasīju pirmo grāmatu, es ļoti gaidīju episko cīņu un Tā patieso veidolu. Reāli to visu lasot, mani pārņēma… es pat nezinu. Ne gluži vilšanās, bet kaut kas uz to pusi. Kings man nedeva tādas beigas, uz kādām mans prāts gatavojās. Tās ir kingiski mītiskas, kuru laikā nepārtraukti centos iztēloties, kā tas izskatīsies ekranizēts. Tā es lasot sev radīju traucēkli. Tas gan nenozīmē, ka man nepatika. Nav jau nekur teikts, ka viss tiešām ir beidzies…

Lai nu kā, par klauniem es labu laiku neko negribēšu dzirdēt.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kinopiezīmes #1

Vilkatis Toms (1983)
Režisors: Ēriks Lācis

147960-vilkatis-toms-0-230-0-345-cropPirmo reizi par Jāņa Mauliņa darbu Pēdas es uzzināju vienā no vislabākajiem afterpārtijiem Zvaigznes pagrabiņā – Grauba to pieminēja un es to prātā piefiksēju. Vēlāk meklējot kas un kā, uzgāju, ka šis darbs ir ekranizēts. Kamēr medīju lasāmo darbu, noskatījos filmu.
Skatījos un domāju – interesanti, ka Rīgas Kinostudija ir uzņēmusies filmēt tik grūtas lietas: latviešu māņticība 17.gs., īsti vilki, dziļa ziema… Izrādās, ka šo varētu saukt pat par leģendas iedzīvināšanu, jo Mauliņš ideju romānam radis no savas vecmāmiņas stāstiem (dzimusi 1851.gadā), kura izstāstījusi leģendu par zemnieku Tomu, kurš slēpies mežā, izlicies par vilkati un tā biedējis kungus.
Skumji, ka manis atrastajā lapā filmai bija tik graujoši slikta kvalitāte un latviešu filma bija jāskatās krievu valodā. Tas sagandēja kopējo noskaņu, bet šausmu elementus vienalga varēja just. Neskatoties uz to visu, kopumā man stāsts patika. Nebija tradicionālo gaudu par sliktajām saimnieks-kalps attiecībām, grūto likteni un bla bla bla, bet skaista (lai arī piespiedu kārtā) cīņa pret kungiem, izmantojot viltu. G. Cilinskis šai filmā ir tik lielisks, ka es sākumā viņu pat vispār neatpazinu un krietns laiks pagāja arī Mades lomas tēlotajas atpazīšanā (O. Dreģe).
Šī nav vienīgā filma, kurā var redzēt varas sadalījumu, bet šajā tas ir spilgi – dzimtbūšana un paverdzinātais zemnieks, varas sajūta un vācu baroni un muižnieki. Šādās attiecībās vienmēr notiek sadursmes un parasti ar vārdiem, spaidu darbiem vai no zemnieku puses, ar durkļiem. Šis ir oriģināls piegājiens, jo Toms ar līdzbiedriem stājas pretī ar viltu un, galu galā, liek arī baroniem noticēt, ka Vidzemē mīt vilkači. Interesanti, ka filmai bija sadomāti divi fināli. Es nezinu, kā būtu bijis labāk, bet šim variantam ir ļoti reālistisks piesitiens.

Vārnu sešinieks, I

8359973358f3f4691022ba64ff9e563dJa es būtu iepriekš to zinājusi, iespējams, es nebūtu lasījusi Prometeja izdoto Vārnu sešinieks (2015), kuru sarakstījusi Lī Bardugo (Leigh Bardugo, 1975). Precīzēju, nebūtu lasījusi šobrīd, bet ja jau izrāvu divās dienās, būs vien jāgaida turpinājums. Šī ir duoloģija un tas nav nemaz tik slikti. Bija gana spraigi, lai man gribētos gaidīt turpinājumu un tomēr ceru, ka tas nebūs jādara ilgi.

Kazs Brekers ir viena kārtīga pulvermuca. Mucās uzradies no sazin kurienes un ir viens no talantīgākajiem zagļiem visā apkaimē. Par tādu slava skrien jūdzēm tālu un nav ilgi jāgaida diena, kad tiek piedāvāts pamatīgs, bet bīstams darbs. Kazs ir pārāk alkatīgs, lai teiktu nē. Par spīti tam, ka uzdevums ir teju neiespējams – nolaupīt cilvēku, jā, bet ne jau Ledus galmā, kas ir armijas cietoksnis un kur neviens nekad nav ielauzies un nenomiris. Savācis talantīgākos neliešus, Kazs dodas ceļā.

Vispār esmu piefiksējusi, ka pēdējā laikā lasu diezgan daudz šādu un līdzīgu literatūru, laikam esmu nogurusi no nopietnajām, bet kaut kad jau atgriezīšos arī pie tās. Mazliet jāatpūšas un šis darbs ļauj to darīt. Ļāvu sev klejot pa Mucu, Piekto ostu, Ledus galmu un visu vērot ar saspringušu skatu, jo nekad nevarēja zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena un ko Kazs atkal būs sadomājis. Kazs kā literārs tēls ir ļoti interesants – gados jauns, bet jau šķiet dzīves pieredzējis, vairums no viņa baidās, viņam ir savi nākotnes un atriebes plāni. Ķieģeli pa ķieģelim.

Kaut kā šķiet, ka citādākā stāstījumā es nebūtu pavilkusies, bet šis sākas jau diezgan jaudīgi no pirmajām lapām. Notikumi, kuriem gribas rast skaidrojumu un pamazām attopies ierauts vienā labi blēdīgā, meistarīgi sarakstītā laupīšanas trillerī, kurā šauj un blēdās gandrīz katrā lapā. Visus darba varoņus kaut kādā mērā virza alkatība – vienam naudas, citam varas, vēl kādam alkatība alkatības pēc. Bez mērķa (laba vai slikta) un labiem rīkuļrāvējiem tai pasaulē neizdzīvot. Un kad uz spēles tiek likta formula, kura varētu mainīt visu pasauli, neviens nevēlas palikt malā.

Pasaule, kuru autore piedāvā, šķiet pazīstama un tomēr tā ir maģijas pilna. Lasīju, ka par iedvesmas pilsētu ņemta Amsterdama ap 18.,19. gadsimtu un tas ir labs laiks, lai tajā dzīvotu grišas, plūdneši, brāzmneši un pārējie. Man gribētos redzēt darinātājus, apbrīnot to smalko mākslu, bez apdraudējumiem vērot visus maģiskos cilvēkus, kad viņu dzīslās rit jurda parem. Autore visu apraksta pietiekami tēlaini, lai es spētu visu iztēloties un tomēr… Laba režisora rokās šī būtu skaista filma.

Nezinu, ko vēl piebilst. Gaidu turpinājumu, jo nekas nav beidzies. Kazs Brekers mums vēl parādīs, uz ko ir spējīgs!

Tā runāja Zosu māte

dreizeVai latvieši raksta fantāzijas, fantastikas un šausmu stāstus? Spriežot pēc trim stāstu krājumiem, kuros apkopoti minētie žanri, jā, raksta (to apstiprina arī B. Simsones pētījums par šo tēmu). Ir mums daži autori, kuri neļauj šim žanram nomirt un kopj šo lauciņu ar kārtīgiem romāniem, tāpēc es nolēmu iepazīties ar Lauras Dreižes jauno darbu Tā runāja Zosu māte (2017). Tas ir mans pirmais viņas saraksītais romāns un… esmu patīkami pārsteigta 🙂 Nav tā, ka tagad gribas mesties izlasīt visu iepriekšējo, bet šis man patiešam patika.

Tā kā šī ir mana pirmā iepazīšanās, tad vispirms novērtēju valodu. Lasījās viegli, baudāmi un nebija neveikli, taisni otrādi – humors, ironija, sarkasms un citas labas lietas sprēgāt sprēgāja un tas darba varoņus padarīja dzīvus un viegli iztēlojamus. Simpatizēja arī sapludinātā mūsdienu realitāte, ikdiena un parastās problēmas ar fantāziju (tāds salikums lasīts arī Leksikonā, Engelsforsas triloģijā u.c.) un tomēr vienalga dīvaini bija lasīt par feisbukiem, mobilajiem tālruņiem utt. 😀 Novērtēju arī pamatīgi ieguldīto darbu ķeltu mītu izpētīšanā, jo tie bija labi ”iepludināti” romāna mūsdienu pasaulē. Tiesa, man obligāti šis fakts nebija jāzina, jo es nezinu šos mītus. Es vēl domāju, vai man tas kalpo kā plus vai mīnus. Sliecos uz plusu, jo mani paralēli nenodarbināja domas par mītu patiesīgumu, saputrošanu vai vēl kaut ko. Lasīju un priecājos par katru rudmici, fejām (es zināju, ka patiesībā tās ir ļaunas!), dulahanu, brolakanu un citiem mošķiem. Darbs iesākās rāmi un savus apgriezienus darbs uzņēma diezgan lēni, bet darba beigās visiem iepriekš minētajiem mošķiem pievienojās citi un beigas bija spraigas un garlaicīgi nebija. Varbūt bija viena epizode, kas man likās pārāk viegla, bet lai jau. Ilgi domāju arī par dīvaino darba nosaukumu, bet beigās sapratu arī to – gan to, uz kā viss balstīts, gan to, kāpēc man tas asociējās ar Freidu.

Runājot par varoņiem, tad noteikti vispirms ir jārunā par abiem galvenajiem – Korbinu un Kendiju. Katrs atsevišķi, jā, mēs visi esam ar savām problēmām un ne vienmēr gribam ar tām dalīties. Viņi abi kopā (tieši tik klasiski – tas, ka būs kopā nav noslēpums, es to nojautu jau lasot anotāciju) sākumā man likās tā ok, bet uz beigām man tas pāris apnika. Visa tā ņemšanās ap ”tu tikai uzmanīgi”, ”es tev neļaušu to un šito”, ”ak, pieskārieni”… Sākumā bija skaisti un nesalkani, bet beigās… Labi, ka kopējo ainu tas nebojāja. Korbina un Eiprilas valodiskie izlēcieni, Nanetes mūžīgā tējas dzeršana (lai nu kam, bet iedzert tēju vienmēr būs laiks), Ērkšķrozes šekspīrisms… tas viss darbu padarīja dzīvu un baudāmu.

Ja ir vēlme, darbā var rakties un meklēt apslēptos dziļumus (freidiskie sapņu tulkojumi utt.), bet es lasīju pa vienkāršo – fantāzija, visādi notikumi un problēmas problēmas galā. Man šis kalpoja kā atslodze no manas ikdienas un… nu jā, lasiet 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Blogam 6!

Sveiciens pirmajā šī gada ierakstā! 🙂IMG_2345_I

Tā nu kaut kā ir sanācis, bet pagājušajā gadā esmu rakstījusi mazāk. Gada pēdējais mēnesis bija diezgan saspringts, paspēju arī divreiz saslimt, līdz ar to nesanāca padomāt par blogu, tā dzimšanas dienu (kas apritēja 18.decembrī) un ko man ar šo visu darīt nākotnē. Nē, nē, plinti krūmos nemetīšu, bet man prasās pēc dzīvības blogā laikā, kamēr es lasu un/vai atsauksme tikai top. Reiz, pirmsākumos, šis nebija tikai grāmatu blogs. Esmu nolēmusi atgriezties pie apmēram tā paša, tikai citādākā formā.

Pagājušajā gadā (vai vēl iepriekš) man bija tāds nerakstīts kino projekts pašai priekš sevis. Savās rokās dabūju divas grāmatas par latviešu kino un tā es sapratu, cik maz es patiesībā esmu redzējusi. Tā nu biju nolēmusi visas grāmatā ietvertās noskatīties. Izgāzos pati savā priekšā. Dažas noskatījos, šo to piezīmjveidīgi piefiksēju un tas bija arī viss. Tagad esmu nobriedusi pie šī projekta atgriezties, tikai lielākai motivācijai šajā gadā blogā reizi mēnesī būs rakstiņš par vienu, divām noskatītām filmām. Sākšu ar tām pašām latviešu filmām un tad jau redzēs kas un kā.

Divus gadus blogā bija īpaša mūzikas mēneša izlase. Būšu godīga – man apnika, paliku slinka katru mēnesi kaut ko meklēt un pats galvenais – es nesapratu, vai kāds kaut ko arī klausās un vai tas vispār šķiet interesanti. Vēl īsti nezinu, ko tieši darīšu šajā jautājumā, bet domāju, ka būs līdzīgi kā ar kino – mazs rakstiņš par dziesmu, grupu, albumu, nezinu. Es vēl padomāšu.

Man gribas blogu padarīt radošāku un lai tas dzīvo arī tad, kad esmu aizņemta ar ārpus interneta lietām. Un tā kā man ļoti patīk skaitlis ”7”, tad šim gadam blogā jābūt skaistam 🙂

Lai skaisti!

By elzastory Posted in nieki

Piparkūku – siera kūka ar granātaboliem

Šo gardo kūku gatavoju par godu svētkiem. Tie vēl kādu laiciņu turpināsies, tāpēc ir vērts to radīt arī savā virtuvē. Nedaudz laiku paņemoša, kamēr visu sagatavo, bet rezultāts ir tā vērts (recepte no interneta dzīlēm).

Kūkai nepieciešams:

  • 500g piparkūku mīklas IMAG0144(te ir divi varianti, jo man bija kg, lai sanāk tas puscentimetrs biezuma, bet labāk ir plānākas un tad nepieciešams ap 700g)
  • 500g maskarpone siera
  • 3 olas
  • 200g pūdercukura
  • 1/3 tējk. sāls
  • Laims
  • Granātābols
  • 150g lazdu riekstu
  • 130 g cukura
  • ap 20g kanēļa
  • 130g margarīna

Pagatavošana:

  • Uzkarsētā cepeškrāsnī grauzdē riekstus līdz zeltainumam. Noliek atdzesēties. Sagatavo arī granātābolu – pārgriež uz pusēm un izloba bļodiņā visas sēkliņas.
  • Mīkla: piparkūku mīklu sadala četrās vienādās daļās un izrullē apmēram četros vienādos apļos (~20 cm diametrā). Liek cepties 8 – 10 minūtes un atdzesē uz līdzenas virsmas.
  • Siera krēms: atdala olu baltumus no dzeltenumiem. Dzeltenumus samaisa ar pūdercukuru, līdz masa kļūst balta un ļoti bieza. Tad pievieno ceturto daļu laima un maskarpones sieru. Visu kārtīgi samaisa. Kad tas ir izdarīts, pievieno saputoto olu baltumu ar sāli un iecilā dzeltenuma un siera masā. Rezultātam jābūt gaisīgam, bet biezam!
  • Kārtas: uz piparkūku cepuma uzspiež ¼ laima sulas, izkliedēti izliek ¼ daļu grauzdēto riekstu un ¼ daļu granātābolu sēklu. Pārklāj ar 1/3 daļu krēma un liek nākamo kārtu. Turpina to pašu līdz beidzamai kārtai.
  • Karamele: pannā karsē cukuru, līdz tas kļūst šķidrs un zeltaini brūns. Pievieno margarīnu, kanēli un maisa, līdz masa sasniedz karameles konsistenci. Atdzesē, līdz karamele nedaudz sabiezē, bet vēl labi klājas, līst. Tad to pārlej pār gatavo kūku, dekorē ar atlikušajiem riekstiem un granātābolu. Liek ledusskapī uz nakti vai vismaz 1-2h.

Lai izdodas un labi garšo!

Grāmatstatistika III

Aiz loga spīd pilnmēness un laiks nelielam atskatam uz manu grāmatu gadu. Šogad nemaz nepūlējos nospraust sev kaut kādu izlasīto skaitu, jo man svarīga ir lasāmā kvalitāte ne kvantitāte. Ir taču stulbi nospraust mērķi izlasīt simts un saprast, ka nedaudz pietrūkst, un tāpēc steidzīgi izlasīto kārtā ieskaitīt arī bikibuk grāmatiņas vai ko tamlīdzīgu. Bet nu tās ir tikai manas domas. Man jau kuro gadu neapzināts cipars ir 70. Nu tā viegli, no sērijas būs – forši, nebūs – arī labi. Izskatās, ka šogad krietni intensīvāk esmu izmantojusi iespējas lasīt transportā, pusdienu pauzēs, gaidot kaut ko, sēžot parkā, virtuvē, uz palodzes un citur. Tā rezultātā esmu sasniegusi 72! Lai arī tūlīt, tūlīt pabeigšu Dreižes jaunāko veikumu, skaitīšu to pie nākamā gada.

Tieši tāpat kā pagājušajā gadā, savu topu neveidoju pēc spēcīguma, bet izlasīšanas secības. Un tātad, mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 13:

  1. R. Flanagans. Šaurais ceļš uz tālajiem ziemeļiem
  2. L. Kota. Mierielas vilkme
  3. F. Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas
  4. Dž. Klementa. Lūgšanas par nolaupītajām
  5. G. Berelis. Vārdiem nebija vietas
  6. L. Kota. Istaba
  7. J. Lejiņš. Vīrieša sirds
  8. R. Šepetis. Jūras sāļums
  9. A. Bariko. Stikla pilis
  10. M. Bērziņš. Titāna skrūves
  11. B. Simsone. Monstri un metaforas
  12. J. Vodolazkins. Aviators
  13. M. Bulgakovs. Meistars un Margarita

Skumji, ka ”aiz borta” paliek vēl dažas labas, bet tāds ir šis tops – nežēlīgs. Ja es šo rakstītu pēc jaunā gada, ļoti iespējams, ka dažu nosaukumu vietā būtu citi, bet paliksim pie šī varianta 🙂

Gada atklājums (autors) – Kota, Sagāna, Fermīns, Atvuda, Hammesfāra, Meijere, Kapote, Jursenāra, Vodolazkins. Tā palielam šogad esmu turējusies pie pazīstamiem autoriem un nepazīstamajiem izlasījusi to vienu konkrēto darbu un vairs neesmu centusies no viņu veikuma meklēt vēl kaut ko. Bet priecē, ka katru gadu pāris jaunu uzvārdu nāk klāt!

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  1. F. Beigbeders. Mīlestība ilgst trīs gadus – slikts viņa darbs un lasot man bija sajūta, ka autors vienkārši ir vērpis vārdus virtenē. Gala rezultāts – neizsakošs, jo zinu, ka viņš  spēj raksīt krietni labāk.
  2. G. Buijē. Viss par mani – šī ir vienīgā no šogad lasītajām gramatām, kuru neatceros. Ne to, par ko ir sižets, ne to, kāpēc esmu lasījusi.
  3. P. U. Enkvists. Kapteiņa Nemo bibliotēka – kad tikko sāku lasīt, likās ka patīk, bet nē. Grūta valoda, samudžināts sižets (ar ko parasti man nav problēmas).

 Skaistu nākamo lasīšanas gadu!

Trauksmainie

300x0_trauksmainie_978-9934-0-7166-9Es neesmu lasījusi nevienu Linnas Ullmannas (Linn Ullmann, 1966) darbu, bet šo man gribējās. Pat īsti nezinu, kāpēc. Pēc anotācijas izlasīšanas, nodomāju, ka darbs ir kā atmiņu fragmenti un dzīves salikšana pēc tām un šī tēma literatūrā man patīk. Pāršķirstot Trauksmainie (2015) lapas, sazin kāpēc radās arī asociācijas ar Stouneru, taču šis darbs ne tuvu nelīdzinās iepriekšminētajam.

Redzēt, atcerēties, saprast. Viss atkarīgs no skatpunkta. /9/lpp./

Ar šādiem vārdiem sākas šis darbs, kuru nekādi nevar dēvēt par romānu. Reiz Linnas tēvam radās ideja – uzrakstīt grāmatu par novecošanu. Kamēr viss tika saplānots un izkārtots, notika nenovēršmais – Ingmars Bergmans jau bija novecojis, kļuvis par grūti saprotamu sarunu biedru un reizēm pat neatpazina savu jaunāko meitu. Linnai bija palicis pats grūtākais – kā no sešiem sarunu ierakstiem uzrakstīt labu darbu, tādu, kas būtu paticis arī viņa slavenajam tēvam un kā tikt galā pašai ar savām zaudējuma sāpēm?

Es nezinu, kas man toreiz lika izlemt nelasīt Ingmara Bergmana biogrāfiju, taču nejūtos neko zaudējusi. Izlasot šo darbu var tik daudz uzzināt ne tikai par slaveno režisoru, bet arī par neapprecēto sievieti Līvu Ullmannu, kura bija viņa mūza starp ceturto un piekto sievu  un par pašu darba autori. Tādā veidā, kādā autore raksta par sevi un vecākiem, man paliek skumja pēcgarša. Viņa ir radījusi sajūtu, ka nevienam no viņiem nav bijis viegli – viņas tēvs ir bijis punktuāls un vienmēr aizņemts ar savu darbu, bet laikā, kad viņu nomāca vecums un slimība, viņš daudz ko neatcerējās un radīja kaprīza veča iespaidu. Viņas mammai bija kaudze neveiksmīgu mīlestību, bet laba aktrises karjera, tāpēc meita pamazām izslīdēja no audzināšanas grožiem un kļuva par dumpīgu pusaudzi. Bija nedaudz jocīgi lasīt autores pārdzīvojumus par kopīgu ģimenes bilžu neesamību. Kadrs ar tēti, kadrs ar mammu, bet ne tāds, kurā ir visi trīs. Ir tik savādi to lasīt, jo Ullmanna bija Bergmana mūza, bet bērns viņu sarunās tikpat kā neeksistē. Un vecumam tuvojoties, viņš bija izlēmis savu ideju par grāmatu uzticēt tieši Linnai, savai jaunākajai meitai. Kāpēc?

Gadi krājās, nāca virsū vecums, un viņš teica, ka lietas pagaist.
– Kādas lietas?
– Vārdi. Atmiņas /39.lpp./

Grāmatai, kuru jūs, iespējams, turat/turēsiet savās rokās nebija skaidras satura ievirzes, bija tikai tēma. Kāpēc bija jātop grāmatai tieši par novecošanu es nezinu, taču tā beigās ir sanākusi kā atmiņu mozaīka, zaudējuma pārvarēšana un cenšanās saprast savas attiecības ar vecākiem, varbūt pat vairāk par tēvu un viņa pēdējo vasaru. Caur šo darbu vijas skumjas un psiholoģiski grūti dzīves periodi. Patiesībā, mums ir ārkārtīgi maz darbu par novecošanas tēmu. Iemeslu var būt daudz – bailes no tā, ”tas jau vēl tālu” u.c., tomēr reizēm tādas ir jālasa. Bergmans par novecošanu ir izteicies vairākkārt, piemēram, ”..novecošana ir grūts, smags, netīkams ikdienas darbs ar ļoti gariem cēlieniem. /111.lpp./” un ”Es novecošanu redzu kā smagu, mokpilnu, skaudru darbu daudzas garas stundas dienu no dienas. /305.lpp./” Pat esot slimības novārdzināts, viņš spēja domāt par darbu un man tas sķiet apbrīnojami, jo arī grāmatas rakstīšanu viņš sauca par darbu. Manuprāt, autore ir labi tikusi galā ar šo uzdevumu, grāmatas uzrakstīšanu. Viņai bija tikai seši ieraksti, kurus nespēja gadiem ilgi noklausīties, kaudze paplūdušu atmiņu un vēstules, kuras vecāki ir rakstījuši viens otram. Lai arī izlasītais atstāja skumju pēcgaršu, man patika.

Vai, būdami miruši, mēs joprojām esam mēs paši? Ja tā, tad tas neturpinās visai ilgi. /307.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC