Vīrieša sirds

Ar Jāņa Lejiņa vārdu man asociējas viena lieliska triloģija – Zīmogs sarkanā vaskā. Diemžēl, esmu to kaut kādu mistisku iemeslu dēļ pametusi izlasītu līdz pusei, bet ir jau plāns tuvākajā laikā vēlreiz sākt to lieliskumu. Bet šoreiz ne par to, bet viņa jaunāko veikumu Vīrieša sirds (2017). Vēl – bija arī tā laime man būt prezentācijā un iegūt autora autogrāfu 🙂

Ir 1939.g. un atļaušos citēt anotāciju: ”..Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona”. Ludis Šteinbergs ir vareninteresants vīriņš, kurš ierodas Pilsētiņā, lai ģimnāzistiem pasniegtu militāro mācību, t.i., padarītu viņus par īstiem vīriešiem. Viņam ir palkavnieka balss un savi īpašie uzskati (ne par politiku, jo tā viņam nepatīk). Viņa sparīgums nedaudz apraujās, kad notiek kaut kas dīvains – viņa pasaulē ienāk Viņa, tikai Viņa to nav pamanījusi….

Guvusi iespaidus no Lejiņa triloģijas, ļoti nopietni noskaņota ķēros klāt šim darbam. Nopietnību saglabāju vien līdz 26.lpp. Es biju iedomājusies darbu par vēsturi, karu un visu, kas tur iederas, bet Lejiņš mani nedaudz piemānīja 🙂 Tā vietā viņš iepazīstināja ar Ludi Šteinbergu jeb Štenku kā daudzi viņu dēvēja. Pirmais iespaids? Nu… kuriozs 🙂 Es Ludi uztvēru kā daudzi citi, bet viņš pats sevi pasniedz kā īstu/ideālu vīrieti un par tādiem viņš bija gatavs pataisīt arī ģimnāzijas puikas. Viņš šķiet arī tāds mīlīgi neveikls un reizumis tas viņa itinnekādas mācēšanas aizstāj viņa nevēlēšanos atzīt, ka kaut ko neprot. Mazliet žēl, ka īsti vairs neatminu, ko autors teica par šo varoni, bet iecerēts tāds bijis sen. Vajadzējis tik sagaidīt brīdi, kad varonis atradīs savu darbības vidi. Ah, Ludim tik ļoti piestāv būt šajā romānā! Visas viņa nedienas mīlestības lietās, savādā izruna un interesantie uzskati, godkāre un cīņa par taisnību ved viņu caur trako 1939.gadu. Iepazīstot Ludi, ir liels prieks, ka autors neiedeva romānam sākotnējo nosaukumu, jo tas nepiestāv. Šis ir par vīrieša sirdi!

Paralēli šai līnijai risinājās vēl viens sižets, kura saprašanai man vajadzēja daudz laika. Ko lai saka – Lejiņš lieliski sabiezināja krāsas un tikpat labi visu izklīdināja. Es runāju par spiegiem, padomju drošībniekiem un visu to putru, kas bija jāšķetina. Ko lai saka – tas viss tiešām bija meistarīgi un es nevienā vietā nebiju ar secinājumiem pasteigusies priekšā čekistiem. Gluži kā izmeklētāju tīkls, arī peripetijas ap nejauši atrastajām forogrāfijām un tajos redzamajiem cilvēkiem, savilkās nemanāmi, bet cieši. Protams, gribas jau zināt kā tik dažādas līnijas var savienot, bet re! Var.

Lai arī varbūt izklausās, ka romāns ir tāds gandrīz traļi-vaļi, tā nav. Patīk autora pieeja šai tēmai. Daudzi par 1939.g. notikumiem raksta nopietnus vēsturiskos romānus, bet Lejiņš vēsturi tiešām ir aizbīdījis fonā, priekšplānā izvirzot Ludi un padomju čekistus un vietumis teksts ir humorīgi garšīgs. Par dažiem vēsturiskajiem notikumiem var nojaust, bet konkrēti nekas netiek pateikts. Baigi nešķetinot visu sīkumos, lielumos var manīt katra iesaistītā spēju nest atbildību izšķirošos momentos. Romāns liek arī uzdot jautājumu – kas īsti ir varonība un kā mēs paši to veicinām?

Patika un iesaku!

P.S. Pačukstēšu priekšā – Ludis no saviem puikām izveidoja īstus vīrus ar kārtīgu vīrieša sirdi.

ZEN

photo-auteurLaikā, kad es jūsmoju par Bariko, man vairāki cilvēki ieteica pamēģināt Maksanu Fermīnu (Maxence Fermine, 1968). Bija minēts arī konkrēts darbs, bet tas šoreiz varbūt nav tik būtiski, jo es ļoti nopriecājos par ZEN (2015) iznākšanu. Viņiem bija taisnība – kaut kādā ziņā viņš līdzinās Bariko un man patika.

Lai arī cik liels meistars Kuro būtu smalkajā kaligrāfijas mākslā, viņš diendienā vingrinās. Viņam ir stingri izstrādāta dienas programma un tā ir nemainīga. Kuro uzņem arī mācekļus un tikai daži saņem patiesu meistara atzinību. Kādu dienu viņš saņem jaunas sievietes vēstuli ar lūgumu pieņemt viņu pilnveidošanas apmācībā. Ar to meistara miers tiek izjaukts…

Pirmais, kas mani patiešām uzrunāja bija kaligrāfija. Līdz šim es to esmu uztvērusi kā skaistu, smalku rakstīšanu ar īpašām pildspalvām utt. Lasot par meistaru Kuro atskārtu, ka esmu kaligrāfiju tvērusi ļoti virspusēji. Kaligrāfiju no glezniecības šķir tik smalka robeža, ka tā bieži vien var palikt nepamanīta. Patiess kaligrāfijas meistars glezno. Un visa pamatā tam ir Zen.

Zen ir patiesības un atklāsmes ceļš. Prāta stāvoklis. Tas balstīts un atslābināšanos, koncentrēšanos un meditāciju. /56.lpp./

Kad Kuro dzīvē ienāk Juna, viss sagriežas kājām gaisā un rodas jautājums – par ko patiesībā ir šis romāns? Jo vairāk apliecinājās, ka šis ir mīlas stāsts japāņu gaumē, jo vairāk man piezagās mazuma piegarša. Tā gribējās, lai Fermīns neskopojas ar vārdiem un visu stāsta sīkāk! Bet viņš gluži tāpat kā Bariko, paspēlējās ar lasītaja interesi, vēlmi pēc detaļām un sajūtām.

Nezinu, kā ir tapis šis īsais un ieintriģējošais romāns, bet apbrīnojami, kā francūzis ir spējis tik precīzi un smalki atveidot askētiska japāņa dzīvesveidu un to trauslo mirkli, kad viņa dzīvē ienāk Juna. Lai arī darbam ir diezgan laimīgas beigas, man tas šķiet nedaudz skumjš. Varbūt tā ir valoda un izteiksmes veidi, ar ko autors tik ļoti prasmīgi strādā, varbūt tas ir pats stāsts, nezinu. Viens gan – es gribu vēl kaut ko no Fermīna poēzijas!

Mēs, XX gadsimts: Ābele, Kota, Berelis

Dienas Grāmata uzņem apgriezienus un lutina mūs ar daudzām jaunām Mēs, XX gadsimts sērijas grāmatām. Atminos, ka tad kad šī sērija bija tikai sākusi iznākt, nodomāju, ka tās visas man vajag. Nevajag, bet izlasīt gan kārojas. Un gan jau ar laiku es spēšu izlasīt tās visas un varbūt pat kādu iekārtot savā plauktā 🙂

7Ingas Ābeles Duna (2017) mani paķēra ar vāka noformējumu – tik ļoti sagribējās pabūt pie zirgiem. Un pēc tam ar darba saturu. Šis bija mans pirmais darbs no Ābeles literārā pūra un jāsaka, ka varētu paprovēt vēl kaut ko. Runājot par šo, tad pirmais jautājums, kas man radās bija – kāpēc tā sieviete tik ļoti interesējas par Radvili? Nu kāpēc? Atbildi es saņēmu pašās darba beigās un biju patīkami pārsteigta 🙂 Lai sarakstītu šo darbu, Ābele nudien ir darbojusies kā literārā arheoloģe – sīki un smalki ir ne tikai par hipodromu (es pat nemaz nezināju, ka Rīgā tāds ir bijis!), bet arī par Stūra māju, izsūtīšanas procesiem, zirgu sacīkstēm, Otrā pasaules kara ainām utt. Laikmeta aura ir uzburta tik ļoti precīza un sajūtama, ka es lasīju un patiešām domāju, ka braucu vienos ratos ar Radvili – gan viņa hipodroma laikos, gan kara gados, gan arī ar mašīnu, stāstot par Daugavas krastu vietām. Pārsteidzoši, cik daudz visa kā var notikt viena mēneša laikā un kā dzīve var mest kūleņus… Bija gan kāda vieta, kurai es īsti nespēju noticēt, bet lai būtu.

vardiem_nebija_vietasGunta Bereļa Vārdiem nebija vietas (2015) es gribēju izlasīt jau tad, kad tas tikko iznāca. Attaisnojums parastais – kaut kā nesanāca. Varētu jau es gari un plaši gānīties par Tušu, bet to ir izdarījuši jau citi. Jā, piekrītu, ka viņš ir viens pretīgs kretīns, kura īstā vieta būtu bijusi pirmajās rindās armijā kā lielgabalu gaļai. Izmanīgs pēc vella! To viņa viltīgumu var tikai mācīties. Lasot, kā viņš strādā un domā, ko nākotnē varētu lietas labā darīt, jau nodomāju, ka varbūt cilvēks no viņa varētu sanākt, bet viss aiz aprēķina! Nu, ko tā Lizete viņam nodarīja? Phē, šķērmi metas… Tušs ir romāna centrālais tēls un viss romāns ir kā viens liels monologs. Jāatzīst, ka es ar interesi lasīju Tuša prātojumus par vārdu lietderīgumu un nelietderīgumu un dažbrīd varēju piekrist, dažbrīd – nē. Tapat es ar interesi lasīju par pirmajiem kino centieniem īsi pirms kara un kara laikā. Patiesībā, 1913.-1916.g. patiešām ir interesants posms, par kuru daudz nekas netiek runāts. Nekad nebiju aizdomājusies, ka aiz piektā gada revolūcijas uzreiz tiek runāts par karu un latviešu strēlniekiem… Lai nu kā, šis romāns man ļoti patika!

DG_ISTABA_vaks2Iepazinusies ar vienas Kotas darbu, nodomāju, ka jāizlasa vēl kas. Interesēja vai raksta tik pat jauki – raksta! Laimas Kotas Istaba (2016) ir par perestroikas laiku un visa darbība notiek vienā komunālajā dzīvoklī. Šis ir tāds laimīgs dzīvoklis, jo kaimiņi iegadījušies labi un – laikā, kad drīkst izvērst arī kādu pašdarbību, – izpalīdzīgi. Katrs ņēmās kā nu prata un daudzas lietas patiesībā bija gana nelegālas. Cilvēku izdomai robežu nebija un arī krāpnieku netrūka… Ļoti ilgi mani nodarbināja Margrietas jautājums – tā tiešām var būt ar zīlītēm? Lai nu kā, man šķita, ka viņa savu talantu lieki šķērdē. Kaut kur lasīju, ka personāžu par daudz un visi pārāk darbojoties. Nepiekritīšu, visam var izsekot līdzi. Lai gan es arī skaitos šī laika bērns, neko daudz no tā es neatceros, pārāk sīka biju 😀 Neskatoties uz to, daudzas lietas likās ārkārtīgi pazīstamas. Nezinu, kā rakstnieki ir izvēlējušies tēmas – lozējuši vai paši izdomāja, – bet Kotai ir ticis laiks, par kuru īsti dokumentācijas nav. Visa vēsture ir mūsu līdzcilvēku atmiņās un tā mēdz būt mānīga. Katrs atceras pa savam un to tā arī pasniedz. Apkopojot šos stāstus, Kotai ir sanācis visnotaļ dzīvīgs un vairumam pazīstams stāsts. Lasīju un bija tik grūti iedomāties, ka viss tā ir bijis pirms nieka 25 gadiem!

Lūgšanas par nolaupītajām

Uz Dženiferas Klementas (Jennifer Clement, 1960) jenniferdarbu Lūgšanas par nolaupītajām (2014) es metu aci jau tad, kad tā vēl atradās tikai Zvaigznes mājaslapas drīzumā sadaļā. Ārkārtīgi saintriģēja anotācija un Brice jau lielākoties tulko tikai labus darbus 😀 Grāmata pārsteidza ar savu izmēru un mazajiem burtiņiem – tai piestāv būt tieši šādai un nekādai citai. Izlasījās vienā elpas vilcienā un tā  ierindojusies kā viena no manām šīgada top grāmatām!

Leididī, Paula, Marija un Estefani ir draudzenes, kuras ir uzaugušas Meksikā, kalnu ciemā starp kukurūzas un magoņu laukiem. Ciemā nav neviena vīrieša, jo tie ir vai nu miruši vai strādā ASV. Tas ir ciems, kurā dzimst tikai ”puikas”, jo meitenes agri vai vēlu tiek nolaupītas. Viņas tiek padarītas neglītas, pārģērbtas par puikām, bet ja dzird tuvojamies narkodīleru apvidus auto, tad viņām steigšus jāslēpjas bedrē. Taču viņas visas sapņo par skaistu nākotni, iemīlēšanos un izraušanos no ciema ķetnām…

Pirms es sāku lasīt, es ātrumā savācu savā prātā visas lietas, kuras zinu par Meksiku, bet nekas daudz tas nebija. Man Meksika saistās ar kaut ko traku, dažbrīd nepieņemamu un valsti, kurā esošos likumus neievēro. Autore šim darbam materiālu ir vākusi apmēram desmit gadus un es apbrīnoju viņas drosmi un spēju tik skarbas lietas salikt tik skaistā un aizkustinošā romānā. Viņas rakstības valoda ir ievelkoša un īsie teikumi pasaka tieši to, kas tajā brīdī ir jāpasaka.

Leididī ar māti dzīvo nolaistā būdiņā, kurā vienīgā redzamā vērtība ir televizors. Tēvs ir aizbraucis uz ASV un par viņām aizmirsis… Un tā viņas abas cīnās pa dzīvi – māte cer, ka tēvs atgriezīsies, bet Leididī cer kādreiz izrauties no ciema. Lasot par abu kopdzīvi, man neradās sajūta, ka viņa mīlētu savu meitu un vienīgās dzīves pamācības, kuras tika sniegtas bija par to, kā smalki atriebties vīriešiem. Varbūt es pamatīgi kļūdos, jo nolaupītāju nagos viņu neiegrūda un no grāmatas beigās esošajām nepatikšanām izpestīja… Bet vai tad dzīvojot tādos skarbos apstākļos, kur aiz katra stūra un no gaisa draud briesmas (kaut vai skorpioni) ir iespējams nekļūt sarkastiskam?

Klementas stāsts ir tik daudzslāņains un komplicēts, ka ne visu es varu pieņemt. Lasot man bija jādomā par milzīgo korupciju, narkobaroniem, cietumu un nejēdzīgajiem likumiem. Kā tādā nelādzīgā riņķa dancī tam visam pa vidu ir mazas meitenes un mātes, kuras cer nosargāt savas meitas no nolaupīšanām. Atgriežas jau vien retā…

Šis nav tikai stāsts par narkotiku kariem, nolaupīšanām un grūtām dzīvēm. Šis ir arī stāsts par dzīvotgribu, vēlmi būt skaistai un mīlētai un cerību uz labāku nākotni. Kāpēc viņas visas nepārvācās uz Akapulko, lai strādātu bagātnieku ģimenēs par kalponēm? Viņas visas cerēja, ka ciemā atgriezīsies vecā dzīve. Iespējams skan mulķīgi, taču tā ir cita mentalitāte, cits kontinents un cita domāšana.

Grāmata, kura mani ievilka savos tīklos un vēl ilgi liks domāt par to. Iesaku!

Savādais atgadījums ar suni naktī

mark-haddonKad pirmo reizi iznāca Marka Hedona (Mark Haddon, 1962) pirmais romāns pieaugušajiem Savādais atgadījums ar suni naktī (2003), es tam nepievērsu uzmanību. Tagad tas ir pārizdots un nolēmu, ka jāizlasa. Iespējams, ka pat uz teātri jāaizdodas.

Kristoferam ir 15 gadu un viņš ir citādāks nekā vairums bērnu. Viņam ir Aspergera sindroms. Viņam padodas matemātika, fizika, nepatīk, ka viņam pieskaras un nepatīk dzeltenā un brūnā krāsa. Viņš dodas nakts vai ļoti agrās rīta pastaigās un vienā no tām viņš atrod nogalinātu kaimiņienes suni Velingtonu. Kurš viņu nogalināja? Lai to noskaidrotu, viņš skolotājas uzdevumā raksta grāmatu…

Šī nebūs jocīga grāmata. Es nevaru stāstīt jokus, jo tos nesaprotu. /15.lpp./

Šī grāmata mani pārsteidza. Tik savādi bija lasīt, ka kādam ir nepieciešams, lai pasaule būtu tik ļoti vienkārša un visur valdītu noteikta kārtība. Domāju, ka autoram ir ļoti palīdzējis darbs ar cilvēkiem, kuriem ir fiziski un garīgi traucējumi. Tāpat īsti nesaprotu, kāpēc šī grāmata ir ieguvusi popularitāri bērnu un pusaudžu vidū, ja tās mērķauditorija bija pieaugušie. Tematiski tas tomēr arī nav nekāds uķi-puķi.

Kristofers, Kristofers, Kristofers… Grūti iedomāties, kā tas ir – zināt visu valstu galvaspilsētas un visus pirmskaitļus līdz 7507, bet nespēt saprast cilvēcisko izjūtu pasauli (ja vien tas nav tikai priecīgs vai bēdīgs). Kristofera pasaulē viss ir tikai balts vai melns. Un ja notiek satricinājums – vēstules no viņsaules? Mums tas liktos vienkārši nekrietni, bet Kristoferam sabrūk visa pasaule. Un lai cik dīvaini tas nebūtu, tieši viņa pasaulē ir vistrāpīgākie novērojumi par apkārtni un citiem cilvēkiem.

Grūti ir ne tikai Kristoferam, bet arī viņa vecākiem. Kā pareizi ir jāizturas pret šādiem bērniem? Cik daudz vecāku it gatavi nest šādu ”krustu”? Man šķiet, ka es diezgan labi sapratu mammu un arī tēti. Līdz kādam brīdim. Nekādi nespēju saprast tēva rīcību un viņa dīvaino motivāciju. Lai nu kā, es lasīju un visu laiku paralēli domāju par radušos situāciju, par rīcībām un jā – Kristofera drosmi.

Man ir nedaudz problemātiski rakstīt šo atsauksmi, jo nekas vēl nav īsti noformulējies, lai gan darbu izlasīju jau mēneša pirmajā pusē. Skaidri zinu tikai to, ka tas ir pārlasīšanas vērts.

Asinīs rūdītais

300x0_asinisruditais_978-9934-0-6705-1Jūs ziniet, kas ir Indriķis Ekerts? Es līdz šim nezināju. Ivara Braža sarakstītā biogrāfija Asinīs rūdītais: patiess stāsts par Ziemassvētku kauju un Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieku kaprāli Indriķi Ekertu (2017) man bija jāizlasa ne tik daudz tādēļ, lai ko uzzinātu par personību, bet tāpēc, ka viņš ir zemgalietis, savējais.

Kad es tikko biju padzirdējusi par šo darbu, nācās nedaudz nopūlēt savu atmiņu, lai saprastu, kur dzirdēts autora vārds. Tad atminējos par Minoksa mantiniekiem un viss tapa skaidrs 🙂 Gandrīz paralēli tam mani piemeklēja pārsteigums – gaidītā biogrāfiskā romāna vietā ir biogrāfija! Labi, viss kārtībā. Ievilku elpu un sāku lasīt. Garlaicīgi nebija un izlasījās diezgan raiti.

Tā kā ar Braža rakstības stilu jau biju pazīstama, mani nepārsteidza vietumis sausā valoda. Vienīgais, ko es vēlējos sākot lasīt darbu, lai visa grāmata nav tāda kā pirmās lapas – sausas un neko neizsakošas. Lai vai kā, jāatzīst, ka bez šāda ievada būtu grūti sākt lasīt Ekerta biogrāfiju. Tas vēsturisko notikumu fons ir vajadzīgs. Vēl man prātā skanēja Skyforger Latviešu strēlnieki albums, bez kura es nevaru iztikt arī šobrīd rakstot šīs rindas 🙂

Ir pienācis 1916.gada decembris. Šis laiks ir pazīstams ar Ziemassvētku kaujām Tīreļa purvā, kuras malā ir arī Ložmetējkalns. Tajās piedalījās arī Indriķis ar savu 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu. Jelgavas operācija bija liela, bet pavirši plānota uzbrukuma operācija un to parādīja daudzi kaujā kritušie. Pēc kaujas vācu sanitāri pārbaudīja katru savu bijušo cīņubiedru un tā atrada arī Indriķi. Vai viņš bija miris? Nē! Ar viņu bija noticis visīstākais Ziemassvētku brīnums – par spīti tam, ka viņš bija deniņos cauršauts, viņš nenomira un nekļuva prātā viegls kā tika pareģots. Viņš izdzīvoja, piedalījās Latvijas Brīvības cīņās un ierīkoja savu saimniecību…

Lasot grāmatas otro daļu, man ārkārtīgi radās vajadzība pēc dzimtas koka, jo uz pašām beigām jutos mazliet saputrojusies visos radurakstos. It kā tāds sīkums vien ir, bet tas būtu man atvieglojis lasīšanu. Bet ne tas ir otrās daļas svarīgums. Indriķis pēc kara dibināja jaunsaimniecību Ošukalni. Bija diezgan interesanti lasīt, kā ar apņēmību, gribasspēku un radošumu var izcīnīt un radīt patiesas dzimtas mājas, kurās visiem pulcēties un tikties priecīgos un arī ne tik priecīgos brīžos. Tāpēc es īsti nespēju līdz galam saprast, ko Indriķis juta brīdī, kad atkal pilnā sparā darbojās kara mašinērija un viņa pagalmā uzturējās gan krievi, gan vācieši. Un pēc tam visa tā kolektivizācija un viņa īpašuma atņemšana…

Domāju, ka mani tiešām piesaistīja tas, ka Indriķis bija no mana gala. Visas (vai gandrīz visas) vietas zināju vai aptuveni jaušu, kur tās ir. Tāpat mani saistīja ārkārtīgi lielais ilustratīvais materiāls – kartes, kurās atainotas Pirmā pasaules kara gaitas un fotogrāfijas ar Indriķi un viņa karabiedriem un ģimeni. Kas mani izbrīnīja – visas fotogrāfijas nākušas no Braža personīgā arhīva. Man patiešām ir žēl, ka netiku uz prezentācijas pasākumu, jo tur noteikti stāstīja, kāpēc tieši Indriķis Ekerts un kā autora rīcībā ir tik ļoti daudz personīgu fotogrāfiju (nē, nopietni – kā viņi ir saistīti?).

Man patika un es iesaku 🙂

Mūžam Tavs

Daniels Glatauers (Daniel Glattauer, 1960) manī raisīja interesi, kad es to ieraudzīju sadaļā ”drīzumā”. Tur pie apraksta bija saslavēts viņa vēstuļu romāns Sargies ziemeļvēja. Biju pietiekoši ieintriģēta, lai gribētos izlasīt. Izlasīju un Glatauera āķis bija arī manā lūpā. Nepacietīgi gaidīju, kad iznāks Mūžam Tavs (2012). Bija tā vērts!

Judīte ir gluži parasta sieviete. Savam vecumam, ap 36-37, viņa ir arī diezgan izskatīga. Savukārt Hanness ir tāds, kuru ir viegli nepamanīt. Un viņš nav pārāk veikls. Veikalā viņš traumē Judītes papēdi. Tā sākas viņu mīlestība. Vai gandrīz tā. Laikam ritot, Judīte sev uzdod jautājumus par Hannesu, par viņu mīlestību un vai tikai tā nav apsēstība…

Jāatzīst, ka sākumā es nedaudz nobrīnījos par Zvaigznes trillera zīmīti, bet ātri vien sapratu, ka šis nebūs parasts stāsts. Glatauera āķis ir viņa valoda un veids, kādā viņš stāsta stāstu. Sižeta ziņā Glatauers mani nepārsteidza, bet tā valoda… Tā ir tik ievelkoša, ka ar laiku sāku sadarboties ar Judīti un abas kopā centāmies saprast, kas Hanness ir par putnu.

Par Hannesu vēlāk. Mani pārsteidza Judīte. Tā jau likās pieaugusi, saprātīga sieviete, kura pati ir spējīga vadīt savu dzīvi. Lai arī viņas ģimene ne tuvu nebija perfekta, savu dzīvi viņa uzskatīja par diezgan sakārtotu. Nu, ja atskaita nepieciešamību pēc vīra. Tas, kā viņa satika Hannesu un cik ātri ielaida viņu savā dzīvē mani pārsteidza. Kāpēc dažbrīd viņa rīkojās tā kā rīkojās? Grūti jau ir iedomāties, bet ja es būtu viņas vietā? Iekšējā balstiņa čukst, ka es sākotnēji noteikti būtu tāda pati, nenoteikta. Visas tās lietas, kas notiek darba otrā pusē, lika man lasīt aizvien ātrāk un ātrāk. Iekšēji jutu, ka tā būs un daļēji prieks, ka nojauta nepievīla. Kāpēc tikai daļēji? Gribēju, lai autors mani pārsteidz!

”Mūžam Tavs, Hanness” – ar laiku diezgan biedējošs teksts. Lasot par Hannesu, jutu apsolīto ”šķipsniņu Stīvena Kinga, naža gals Hičkoka”. It kā jau nekas tāds nenotiek, bet zemapziņā, psiholoģiskā līmenī ar katru rindu jutu, ka kaut kas nav īsti riktīgi. Hanness šķita pārāk perfekts un tāds nav neviens. Un ja nu viņš ir glums tipiņš, kurš vervē sievietes? Varbūt viņam baudu sagādā no viņa atkarīgas sievietes? Maniaks?! Šis ir tas gadījums, kad labprāt šo tekstu būtu lasījusi arī no Hannessa skatījuma. Tas ļautu man iekļūt viņa prātā un izfīčot nākamo domu.

Kamēr lasīju, prātā veidoju savu filmu, lai gan meistarīga režisora rokās, šis tiešām varētu būt labs trilleris. Tāds lēnais, ar rāmu ritējumu kā Hičkokā, kur skaņas un kaut kas nenoteikts spiež uz nerviem. Jā, Glataueru es labprāt lasītu arī turpmāk 🙂

Piezīmes VI

Kādu brītiņu nav bijis mazo piezīmju. fotoattels0336Krāju, krāju un pagaidām šķiet, ka šie būs pēdējie.

______________

– Jums baloni būtu?
– Jā, – un kamēr ņemu to trauku, tikmēr dzirdu, ka vajadzība būs pēc diviem. Dodu, lai izvēlas krāsas. Un tā viņa atlasīja – zilu, baltu, rozā… 🙂

______________

Īsi pēc jaunā gada. Pieskrien divas skolas vecuma meitenes un jautā vai mums būtu dzēšgumijas. Parādu virzienu. Klients no malas ar smaidu:
– Jāizdzēš vēl pēdējie nedarbi.

_____________

– Kur jums stāvētu Koelju ”Spriedze”?
– ”Spiedze”.
Šī sataisa pārliecinātu seju un saka, – Nē, ”Spriedze”.
Es šai pretī ar vāji slēptu smaidu atbildu, ka Koelju nav darba ar tādu nosaukumu. Šī beidzot saminstinās un saka:
-Nu labi. Paujautāšu, vai šī ir īstā.

____________

– Jums ir tik daudz spēcīgu zīmju uz rokas. Nav grūti pa nakti gulēt? 🙂

_____________

– Pastmarkas vajadzēs?
– Jā.
– Kādas?
– Nu, iedodiet kaut kādas.

Laikam pirmo reizi kaut ko sūtīja, ja pat valsti/cenu nenosauca 😀

_____________

Pienāk pie manis kundze gados un jautā:
– Jums kalendāri ar smukām meitenēm būtu?
Rādu, kādi nu tai brīdī ir, bet viņa saka, ka neder. Melnbaltas meitenes nav smukas. Dēlam patīk smukas meitenes. Paskatās vēl ko un promejot piemetina:
– Nu labi, varbūt nākamreiz, kad iegriezīšos būs uzradušās smukas meitenes. Ja nē, fotografēšu jūs.
Un aiziet smaidīga 🙂

Lasāmgabali XXVIII

Janvāris pilnīgi noteikti ir mans lasīšanas rekorda mēnesis. Pat nepamanīju, kā izlasījās septiņas grāmatas bez nevienas ”šodienestikailasu” dienas. Par visām atskaitīties negribas, bet ir trīs par kurām gribas veikt īsās piezīmes.

300x0_coverViena no tādām ir Daniela Glatauera Sargies ziemeļvēja. Šo es lasīju, kamēr gaidīju iznākam Mūžam tavs un pie reizes gribējās noskaidrot autora rokrakstu (vai man maz patīk un tā). Tā kā šī ir arī diezgan saslavēta grāmata, klāt ķēros diezgan piesardzīgi. Jāatzīst, ka līdz kādai pusei nesapratu to jūsmu, bet tālāk… Lasīju, lasīju un gaidīju ar ko šis stāsts beigsies. Cik (ne)prātīgi ir sākt saraksti ar svešinieku? Kur ir tā robeža, kad saproti, ka kaut kas ir pārkāpts un, iespējams, nekas vairs nav labojams? Sākotnēji man šķita, ka Leo būs tas, kurš visu sačakarēs, bet tad lomas mainījās un mainījās un mainījās… Pilnīgs karuselis. Un iekāre, kas abus vadīja. Lasot es biju pārsteigta par abu naivumu – nu nevar taču gandrīz gadu sarakstīties un neatklāt neko būtisku par savu dzīvi. Agri vai vēlu kaut kas tiek izpausts. Tīši vai netīši, tas jau ir cits jautājums. Tieši šī iemesla dēļ es nespēju izprast ne Leo, ne Eimmiju. Beigās man bija skumji par abiem. Patika, tiešām. Autors ir pratis tajā sarakstē ielikt tik daudz skaļi nepateiktu emociju, vārdu un domu.

9789934533693Māra Runguļa sarakstītā šausmu grāmata bērniem Pastaiga mirušo pilsētā bez mākslinieka Kristiana Brektes vārda mani nepiesaistītu. Vizuāli diezgan iespaidīga! Un ārprātā ātri lasās, kā jau bērnu grāmata un ar lieliem burtiem 😀 Tāpat vien pāršķirstot, domāju, ka tas ir stāstu apkopojums, bet nē – vienots romāns par pieciem skolēniem, kuri projektu nedēļas ietvaros apkopo Pārupes spoku stāstus. Lai stāstīšāna būtu labāka, tiek sarīkots spoku vakars. Un stāsti var sākties… Mani tie nebiedēja, bet attiecīgajai auditorijai varētu bū gana interesanti. Par dažiem es iesmaidīju, daži likās kaut kur dzirdēti, bet vispārīgi ņemot stāsti ir ļoti skaisti sasaistīti. Brekte arī visus stāstus diezgan labi vizualizē un vispār ir padomājis par grāmatas kopējo noskaņu. Man gan ir diezgan pamatota aizdoma, ka tieši tāpēc daudzi vecāki šo grāmatu negrib iegādāties, jo ”kā gan mans bērns lasīs kaut ko tik šausmīgu”. Baidīties ir veselīgi 🙂

l

489456Mana trešā grāmata mani jau sen saistīja, tik nezinu, kāpēc es to izlasīju tikai tagad. Laimas Kotas Mierielas vilkme ir tik sasodīti savāda un interesanta grāmata! Tāds īpatnējs maģiskais reālisms, kuru iesākt lasīt man nebija nemaz tik viegli. Kur nu vēl izstāstīt! Bet secinājums man ir tikai viens – viss reiz ļauni pastrādātais nāk atpakaļ. Šajā darbā Kota ļoti smalki un manierīgi raksta par mums – iekšā, ārā un no malas, par latviešiem, par Latviju, dažādiem uzskatiem un skatījumiem. Tāpat man interesanta likās Mierielas vēsture. Tā bija sarakstīta tik ārkārtīgi saistoša, ka man patiešām gribas noskaidrot, kas no sarakstītā ir īsts, kas sadomāts un kāda ir pilnā mājas ar tornīti vēsture. To gan es gribēju jau pirms darba izlasīšanas. Lasīju un priecājos – viss šķita savādi pazīstams, tuvs un pat mīļš. Piekrītu, ka Mieriela ir noplukusi, bet tai vienalga ir tāds īpašais šarms un aura. Ārkārtīgi arī patika ironija/humors/sarkasms par mums 😀 Šī noteikti ir no tām grāmatām, kuru es reiz varētu gribēt savā plauktā 🙂

Mierielas miers ir mānīgs. /17.lpp./

Ilgais gājiens

srawiczIk pa laikam gadās brīži, kad nevar saprast ko lasīt un kā vispār visu paspēt, jo vienlaicīgi iznāk tik daudz labas literatūras. Ap ziemassvētkiem literatūras lavīna bija tik liela, ka Slavomira Raviča (Sławomir Rawicz, 1915 – 2004) atmiņu stāstu Ilgais gājiens (1956) es gandrīz nepamanīju. Neatceros kur, bet kaut kur es pamanīju reklāmrakstu un atslēgas vārdus Sibīrija un brīvība.

Ienākot vāciešiem un krieviem Polijā, 1939.gads nevienam poļu iemītniekam nebija viegls. Ravičs bija poļu kavalērijas virsnieks, kurš tika krievu gūstā. Tā kā viņš ļoti labi prata krievu valodu, tika apsūdzēts spiegošanā. Pēc ļoti ilgām šausmām NKVD pagrabos un farsa tiesas zālē, Ravičam piesprieda 25 gadus Sibīrijā, nometnē nr. 303.

Patiesais šī darba autors ir Ronald Downing (tā saucamais ghost writter). Saprotams, ka viņš sadarbojās ar Raviču, tomēr mani mulsina, ka viņš pats nav rakstījis savas atmiņas. Labi, lai kā tur būtu ar to autorību, Ravičs ir apbrīnojams. Vietās, kurās viņš stāsta par labo un slikto policistu, spīdzināšanām, kamerām utt., man prātā ausa Stūra māja un viss tajā ekskursijas stundās sajustais. Kaut kā nepatīkami lasītais sasaucās ar dzirdēto, jo tas uzreiz vizualizējās. Kāpēc es viņu apbrīnoju? Viss, kas NKVD briesmoņiem bija vajadzīgs, bija paraksts. Paraksti un tevi liks mierā, tevi nespīdzinās, tevi nemocīs, tev beidzot ļaus gulēt un pat ēst iedos. Bet Ravičs nē un nē. Kā var kaut kur atstāt autogrāfu, ja nav zināms dokumenta saturs? Viņš tika vadāts no vienas čekas mājas uz otru, bet tā viņa izturība, tas sīkstums šodienā laikam ar uguni būtu jāmeklē.

Bet tas jau tik tāds pirmais posms. Nākamais posms bija ieslodzīto transportēšana uz Sibīriju. Par šo tēmu jau bija lasīts, kaut kas dzirdēts, bet tik sīki un detalizēti laikam nekad. Visas tās šausmas un nežēlības… Ierašanās nometnē nr. 303 un apjaust, ka tādu kā viņš ir vēl daudzi, daudzi simti. Un tas mūžīgais aukstums. Nav nekāds noslēpums, ka viņus tur baroja ar normētu pārtiku un bija jāievēro disciplīna. Vienmēr domāju, vai tādā vietā kā darbu labošanas nometne bija stukači? Nu, tādi cilvēki, kas cerēja, ka ar savu rīcību izpelnīsies labāku attieksmi vai par 100g lielāku maizes šķēli? Ravičam veicās. Viņš ap sevi sapulcēja spēcīgus vīrus, kurus vienoja doma par mājām, par gaišāku nākotni.

Kā, kāpēc un kas viņā iedēstīja domu par bēgšanu, nerunāšu. Bet tas, kā viņiem tas izdevās un kā viņi turējās kopā ar dzinuli iet tikai uz priekšu, uz priekšu un neapstāties… Atzīstu, ka man nebūtu drosme Sibīrijas plašumos šķērsot ne Ļenas upi, ne Baikāla ezeru zinot, ka siltuma/uguns nebūs, pārtika skopa un visapkārt viens liels nekas… Arī pārējais ceļš ir mocību pilns, ar zaudējumiem un trulām sirdssāpēm. Vārdu sakot, tiešām smaga grāmata, smags dzīvesstāsts.

Par spīti grāmatas satura smagumam, darbs lasās ļoti viegli. Vietumis varbūt šķita pasausi, bet tas pārāk netraucēja. Darbs ir arī ekranizēts (The Way Back (2010)), bet cik iemetu aci, izlaists ir daudz – kāda trešdaļa stāsta. Tie kuri nolems, ka darbs ir par smagu, lai lasītu, neuzzinās NKVD paņēmienus tumšajos čekas pagrabos, bet bez tā stāsts, ļoti daudz ko zaudē. Lasiet un tikai tad skatieties!

By elzastory Posted in nieki