Lasāmgabali XXXVII

Trīs ļoti dažādi darbi, trīs mazi ieskatiņi.

Ar Alesandro Bariko darbiem pirmo reizi es iepazinos pirms diviem gadiem. Kad soctīklos par viņu jūsmoju, man ieteica izlasīt viņa Okeāns jūra. Beidzot es darbu nomedīju. Lai arī es vairs neesmu uz tik liela viņa viļņa, man ārkārtīgi patika. Šis bija tik… dīvains un vienlaicīgi valdzinoši savāds darbs. Es to nodēvēju par odu jūrai. Nav svarīgi, kur tas viss notiek, bet ir kāda pansija jūras krastā. Tajā ir apmetušies no tiesas īsteni dīvaiņi – mākslinieks, kurš glezno jūru ar jūras ūdeni; pētnieks, kurš lietām meklē beigas; slima meitene, kuru dziedinās jūra un citi. Kopā viņi veido tik spilgtu un kolorītu stāstījumu, ka nemaz nemanīju, ka darbs jau izlasīts! Reti sanāk, bet man ārkārtīgi patīk vērot jūru. Bet tas kā Bariko jūru vārdos tērpj… kaut kas fantastisks!

Sen nebiju lasījusi īstu vēsturi, tāpēc nolēmu, ka beidzot jāizlasa Sanitas Reinsones Meža meitas. Šeit man laikam nebūs nekā daudz ko stāstīt, jo negribu, lai šis ieskats pārtop par atstāstu vai ko tamlīdzīgu. Tātad šis pētījums ir veltīts 12 sievietēm, kuras kaut kādu iemeslu dēļ bija spiestas doties mežā slēpties. Pavisam meža gaitās esot devušās ap 400 sieviešu. Es lasīju tos dzīvesstāstus un nespēju nedomāt par visām tām šausmām – bailēm, izdzīvošanu, nodevību, spīdzināšanu utt. Liela daļa no viņām pasēdēja arī čekas mājā un man uzreiz atausa atmiņā Stūra mājas ekskursija. Neatminos kuras dzīvesstāstā bija šī detaļa, bet viņa ļoti spilgti stāsīja par Stūra mājā notiekošo. Baisi un necilvēcīgi. Bet man ir prieks, ka pēdējos gados par šiem jautājumiem, kā arī par sieviešu lomu karā (un citiem aizmirstiem vai maz pieminētiem aspektiem), sāk runāt aizvien vairāk un vairāk.

Visiem reiz pienāk mirklis, kad gribas vienkārši lasīt un ne pārāk cītīgi apdomāt lasīto. Un ja pie rokas ir kāda Sofijas Kinselas grāmata, tad zini, ka būs lieliska atslodze. Tā es sevi pūtināju pie Šopaholiķes slepenā sapņu pasaule. Vispār es sieviešromānus nelasu, tomēr Kinselai tas padodas viegli, ar odziņu un pavisam neklasiski, jo priekšplānā izvirzās galvenā varone, viņas problēmas, līdz ir sajūta, ka lasu par tādu pašu cilvēku kā es vai kāds cits no vidusmēra. Šajā darbā Rebeka strādā par finanšu apskatnieci un viņas hobijs ir iepirkšanās. Tomēr neskatoties uz to, ka viņa strādā finanšu jomā, viņa pār savām finansēm nemaz nevalda un viņai pienāk daudz vēstuļu un telefonzvanu par parādiem. Vietumis bija nedaudz smieklīgi lasīt par viņas pūliņiem ietaupīt. Visi tie nodomi jau bija labi… 😀 Protams, mīlestība nekur nav noslēpusies un prieks, ka tā nebija salkana, uzbāzīga vai kā citādi šķebinoša.

Tas arī šoreiz viss!

Advertisements

Mana ne tik perfektā dzīve

300x0_mana_ne_tik_perfekta_mazvaksSavu pirmo Sofijas Kinselas (Madeleine Sophie Wickham, 1969) romānu ieguvu pateicoties Norellei. Nepateikšu gan vai tā bija Antimājsaimniece vai Tikai nevienam nesaki, bet tas arī nav būtiski. Svarīgākais ir tas, ka Kinsela ir vienīgā sieviešromānu autore, kuru lasu ar aizrautību un man nemetas slikti no izlasītā. Un tieši šī iemesla dēļ es vēlējos arī izlasīt Mana ne tik perfektā dzīve (2017).

Keitija Brenere nāk no Samersetas, bet viņa tik ļoti grib  būt londoniete. Viņa saprot, ka nebūs debesmanna un viss uz labu notiks pamazām, tāpēc apmierinās ar to dikti mazo mazumiņu. To, kā viņa gribētu dzīvot, neaizliedz sapņot Instagramm. Kādu dienu gan šis burbulis plīst un viņa ir spiesta atgriezties dzimtajās mājās…

Kā jau sieviešromāniem piedienas, šis ir kaut kas ļoti viegls, prātu atslēdzošs un izklaidējošs. Viņas romāni nav tipiskā sieviešliteratūra. Protams, mīlas tēmas nekur nav pazudušas, tomēr tās ir vai nu smieklīgas vai patīkami neuzkrītošas (šajā darbā otrais variants). Man patīk Kinselas vieglums – Keitijas vēlme strādāt ar zīmolu dizainiem ir ļoti spēcīga, tomēr autore tajā visā pamanās iepīt gana daudz humora un sajūtu, ka Keitijas vietā varētu būt jebkura cita meitene, kura sapņo pacelties augstākā līmenī.

Caur visu darbu izvijas divas lietas, kas Keitijai šķiet svarīgas – cenšanās nebūt meitenei no laukiem un spriešana par cilvēkiem pēc to ārējā izskata. Kaut kas tajā visā ir nogājis greizi. Es nesaprotu, kāpēc vairums lauž un maina sevi, lai tikai pēc iespējas vairāk līdzinātos lielpilsētu čiksām. Iedzīvoties pilsētvidē var arī saglabājot savu esību 🙂 Kā Keitijai ar to visu veicās, būs jālasa pašiem, bet man beigās bija īstens prieks par viņu! Runājot par otro jautājumu, āriene var būt tik maldinoša. Nespēju saprast, kā Keitija uz to varēja uzķerties 😀 Protams, tas var radīt iespaidu, ka arī viss pārējais ir perfekts. Perfektums lielos vilcienos nepastāv, bet to mūsdienās ir viegli viltot… Un vēl tie sociālie tīkli (šajā gadījumā uzsvars uz Instagram).

Man šis darbs patika. Kinsela lieliski palīdz atslēgt prātu no ikdienas rūpēm. Un starp manu ierasto lasāmvielu, šis šķita atsvaidzinoši.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mēness hronikas, 3: Kresa

300x0_kresamenesshronikas3gr_978-9934-0-7579-7Es biju ļoti, ļoti pārsteigta uzzinot, ka Merisas Meijeres Mēness hroniku turpinājums Kresa ir tik ļoti raiti iznācis, jo otrā daļa iznāca šajā pavasarī. Pēc šīs daļas izlasīšanas ceru, ka temps turēsies un drīz būs iznācis arī noslēgums, jo jā – es atkal stāstā pavilkos.

Nu jau labi iepazītais pulciņš – Sindera, Torns, Skārleta un Vilks – turpina cīnīties par savu vietu zem saules. Nav teikts, ka viņiem obligāti jāglābj Zeme no karalienes Levanas, bet tā ir viņu misija. Lai iecerētais izdotos, viņi izlemj glābt Kresu – meiteni, kas jau daudzus gadus ir iesprostota satelītā un piespiedu kārtā ir Levanas hakere. Vai viņiem izdosies?

Tad beidzot, beidzot, beidzot es varēju ar vienu aci ielūkoties Mēness karalistē! Paldies tev, Kresa! Lai arī tu ļoti bieži biji kaitinoša sava rakstura dēļ utt., bet paldies. Teorētiski jau varētu saprast, kāpēc viņa bija tāda, tomēr tas nemaina faktu, ka viņa bija nogurdinošs tēls. Ja pārējie tēli nebūtu bijuši tik ļoti klātesoši, iespējams, es nemaz tā nebūtu pavilkusies uz šo visu. Tomēr viņi visi tur ir, visu laiku tiek domāti iespējamie risinājumi un visu laiku kaut kas notiek.

Tātad, šajā daļā Meijere ir apspēlējusi brāļu Grimmu pasaku par Salātlapiņu. Vienīgais, kas man nāk prātā ir multene, tāpēc šķiet, ka es nemaz šo pasaku tā pa īstam nezinu. Tas nekādā veidā netraucē lasīt šo daļu, tomēr būtu bijis interesanti salīdzināt detaļas (līdzīgi, kā es to darīju abās iepriekšējās daļās).  Nu tik interesanti, ka es to pasaku tomēr atradu (gan atstāsta variantā, bet tomēr). Tik tiešām apbrīnoju spēju stāstīt savu stāstu pēc pasakas motīviem 🙂 Tas patiešām ir burvīgi – baudīt stāstu un zināt, ka tā vai tā detaļa pasakā bija līdzīga vai tāda pati.

Ja pamazām sāk likt kopā visas grāmatas daļas, tad šī vislabāk un skaidrāk saliek visu stāstu. Prieks, ka arī imperators Kajs šeit tiek krietni vien vairāk iepīts. Un arī ceturtās grāmatas varone pie beigām parādījās… Es ļoti ceru, ka viss šis stāsts nebeigsies pārāk laimīgi, jo… es nezinu, tam trūktu ticamības. YA fantāzijās taču kādreiz kāds arī mirst, vai ne? Līdz šim esmu novērojusi tikai tendenci par nesalkanām (!) mīlas līnijām, bet tā jau tais pasakās notiek.

Lai arī šī grāmata ir veltīta Kresai un par viņu tiešam bija lasāms daudzās nodaļās, tomēr es visskaidrāk izjūtu Sinderu. Nezinu vai tas nāk no pirmās grāmatas, vai tas, ka viņa ir ar visspilgtāko stāstu. Caur visām daļām Sinderu esmu iepazinusi vislabāk un ir tik skaisti vērot šī tēla attīstību – viņas apņēmību, viņas cenšanos pieņemt savu kiborga ķermeni, viņas cīņu par pareizajiem lēmumiem. Lai nu kā – viņa apzinās, ka pati par sevi ir nekas un ka viņai nepieciešami sabiedrotie. Un ja viņa ir spējīga savākt draugus, varbūt viņa spēs arī veikt revolūciju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Drūrija: Septītā diena, II

Drurija_8Ar atgriešanos pasaulē, kurā tiesu un taisnību lemj realitātes šovā Nāve ir taisnīga! Tieši tā, Kerija Drūrija ir atgriezusies ar savu triloģijas turpinājumu Septītā diena (par pirmo daļu var izlasīt šeit).

Iepriekšējā daļā notikumi beidzās ar to, ka Marta tika atbrīvota, bet viņas vietā stājās draugs. Marta ir brīvībā. Tagad būtu tikai loģiski, ka viņa arī censtos palīdzēt, tomēr to ir grūti darīt, ja tevi pašu turpina vajāt… Tiesu sistēma nav atcelta, sabiedrības informētībā – tai pašā līmenī. Vai ir iespējams salabot pasauli?

Ceru, ka taisnība uzvarēs un visi sapratīs, ka tie cilvēki, kuriem ir vara un nauda, izmanto sistēmu sava labā. /62.lpp./

Ja godīgi, es biju cerējusi uz kārtīgu stāsta turpinājumu. Mani ļoti uzrunā autores ideja par pasauli, kurā ir kāda valsts – šajā daļā sapratu, ka tā ir Lielbritānija, – kuras tiesu sistēma tradicionālā variantā ir iznīcināta un tās vietā stājas realitātes šovs. Tas ir pieejams ikvienam, ja vien ir nauda. Galvenie personāži – Marta un Aizeks – ir mainītās lomās, līdz ar to man bija sajūtas, ka nav īsta turpinājuma. Sižetā ir daudz dažādu pavērsienu, bet sižeta uzbūve nav mainīta, ir izmantotas tās pašas formulas. Man patika tas, ko es lasīju, tomēr kaut kādā mērā es jutos vīlusies. Ļoti ceru uz trešo daļu, jo… beigas tādas, ka varētu būt citādāk, spraigāk.

Man ir mazliet skumji, ka arī šajā daļā autore nav izklāstījusi par šo, teiksim tā, paralēlo nākotni. Ne es zinu, kā viss līdz tam nonāca, ne es zinu, ko dara pārējie ļaudis laikā, kad nenotiek pārraides un Marta netiek vajāta. Bija sajūtas par saraustītiem pavedieniem, kuriem ir tikai sākums un beigas. Es biju sacerējusies uz tiesnesi, jo šeit viņš figurē ļoti daudz, bet nekā.

Bet viss nav tik slikti. Neņemot vērā tās manas piebildes, sižeta attīstība ir jūtama faktā, ka šoreiz ir parādīts, kā darbojas šī tiesu mašinērija – kas, kur un kā tiek pietušēts, pielabots, pārveidots, līdz sabiedrība ir nonākusi muļķa lomā, tikai tā to nezina.

Ir jāļauj cilvēkiem ticēt tam, ko viņi dzird, un uzskatīt, ka viņiem zināmā mērā pieder vara. It jāļauj viņiem ticēt, ka viņi dzīvo demokrātijā. /129.lpp./

Cik svarīgi ir apklusināt dažus cilvēkus, jo tiem ir zināms pārāk daudz. Ja kaut kas nāktu atklātībā, vai sistēma sabruktu? Vispār uz ko tu būtu gatavs, ja tev apsolītu perfektu dzīvi un sapņu darbu? Tu liktu uz spēles citu dzīvības?

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Banānmaize

Kur tie laiki, kad šajā sadaļā kaut kas notika? Man augustā dažas dienas bija atvaļinājums, kuras es pavadīju mammas mājās. Tur klusums, miers un nav pilsētas kņadas. Un tā man uznāca kulinārā luste cept banānmaizi. Gan pēc mammas lūguma, bet tomēr 😀

Sastāvdaļas:IMAG0541

  • 3 banāni
  • 2 olas
  • 100g sviesta
  • 70g cukura
  • šķipsna sāls, sodas un cepamā pulvera
  • 270g miltu
  • 60g tumšā šokolāde

Kā tikt līdz rezultātam?

  • Pavisam vienkārši. 2 banānus sastampā putrā, pievieno olas, sviestu, cukuru un sāli. Otrā bļodā sajauc miltus ar sodu, pulveri un šokolādes gabaliņiem. Abas masas savieno.
  • Mīklu cep 180grādos 30 minūtes vēlamajā formā, pa virsu saliekot atlikušā banāna gabaliņus.

Ļoti elementāri! Un garšīgi.

Lasāmgabali XXXVI

Ir iekrājusies maza kaudzīte, par kuru man nav ko plašā vērienā teikt, taču īsās piezīmes (kaut vai priekš sevis) es gan vēlos izteikt.

Šo Matiasa Enāra darbu Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem (2010), man bija iespēja saņemt sadarbībā, taču man negribējās. Bet kad grāmata pati ieleca manās rokās, nolēmu vismaz iemest aci. Jāsaka, ka šis nedaudz noslēpumainais stāsts par Mikelandželo 1506.gada Konstantinapolē, izrādījās tīri labs. Ko viņš tur dara? Sultāns viņu ir ataicinājis, lai mākslinieks uzbūvētu Zelta raga tiltu, kas būtu saikne starp Austrumiem un Rietumiem. Patīkami, ka autors patiešām ir atradis šādas laikmeta liecības un ietērpis tās šajā darbā. Tas šim romānam piedod īpašu vērtību. Visādi citādi… romāns man patiešām patika, ātri lasījās, taču nedomāju, ka sižetiski tas ilgi paliks manā galvā. Iespējams, es atminēšos darba noskaņu.

Romēna Puertolā romānu Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā es gribēju izlasīt tikai tāpēc, ka biju lasījusi iepriekšējo darbu par faķīru IKEA skapī. Jāatzīst, ka šīs man likās krietni blāvāks darbs, kuru es noteikti pēc laika būšu aizmirsusi. Nevaru pateikt, kāpēc mani nav uzrunājis stāsts par Providenci Dipuā, kura ir nolēmusi adoptēt mazo Zaheru par spīti viņas slimībai. Lidojumu iztraucē Islandes vulkāns, kā rezultātā gaisa satiksme ir paralizēta. Un tā tie notikumi ripo viens aiz otra… Vai nu netrāpīju uz īsto noskaņojumu vai… es nezinu. Es izlasīju līdz beigām, kurām bija jāmaina manas domas par darbu, bet tas nenotika. Nenobīstamies! Ja lasi vieglu (attiecībā uz šo darbu, tas varētu būt arī maldinošs apzīmējums) literatūru ar nedaudz neticamiem pavērsieniem, tev patiks. Man nu tā.

Pēdējā, par kuru man gribas dažos teikumos izteikties, ir no sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts, konkrētāk, Osvalda Zebrus Gaiļu kalna ēnā. Nezinu, kas mani sabremzēja izlasīt, kad šis romāns tikko bija iznācis, bet labāk vēlu nekā nekad, vai ne? Tātad 1905.gada revolūcijas sekas un centrā divi kaimiņi, kuri iet atšķirīgus ceļus. Man prieks, ka Zebrus ir pamatīgi izpētījis šo laikaposmu un akcentējis ne tikai pareizo (kas tai laikā vispār bija viennozīmīgi pareizs?), bet arī faktu, ka reizēm izvēles ir smagas, ka to dēļ ir iespējams pārkāpt neprāta robežas. Es zinu, ka salīdzināt grāmatas ir gandrīz vai sliktais tonis, tomēr ar citām šīs sērijas grāmatām, šī man nelikās tik spēcīga. Un es to nesaku tikai tāpēc, ka izmeklēšanas ainas man šķita nejēdzīgas. Tēma pati par sevi uzliek lielu atbildību – saistoši pastāstīt par latviešu nācijas tapšanu nepazaudējot vēsturiskās līnijas un literāro sižetu (ir tāds salikums?). Viņam tas ir izdevies, tomēr šajā sērijā es balsoju par citiem darbiem.

Belševicas Bille

Manuprāt, tas bija maijs, kad es noskatījos vienu no simtgades filmām Bille. Man tā tik ļoti patika, ka sāku domāt, vai es maz esmu lasījusi, jo neko daudz nespēju atcerēties. Lai drošs paliktu drošs, ķēros klāt pārlasīšanai. Ar nelielām pauzēm izlasīju!

Bille ir maza meitene, kura stāsta par sevi un to, kā viņa uztver pasauli sev apkārt. Pirmajā daļā tā ir pirmskara Latvija, otrajā – kara laiks un trešā attiecīgi ir par pēckara posmu.

Es biju/esmu lielā sajūsmā! Man ļoti patika tas, ko es izlasīju. Bille ir daļēji autobiogrāfisks stāsts, tāpēc dažbrīd lasot pieķēru sevi pie domas: ”Vai šis viss notiek ar Belševicu?” Belševicas valoda ir skaista un es turpinu brīnīties, kāpēc es no viņas tik maz esmu lasījusi. Jā, dzeja mani nesajūsmina, tomēr viņas valoda ir skaista.

Jau ar pirmajiem filmas kadriem man bija žēl tās meitenes un lasot grāmatu, mana līdzjušana tikai pastiprinājās. Ir briesmīgi augt ar to apziņu, kas viņai iedēstīta – lēvurs, nepraša, nav smuka, nekam neder utt. Es saprotu visu to situāciju, kādā viņiem jādzīvo ar papuci, kurš ļoti mīl iedzert, ar to dzīvojamo šaurību un nabadzību, un tomēr. Apskaušana, mīļu vārdu pateikšana un neliela mīlestības izrādīšana taču neko nemaksā! Bet ja mammucis ir dikti vīlies savā dzīvē, tad visa iepriekšminētā izrādīšana noteikti ir grūta. Par to es nevaru spriest.

Neskatoties uz to, kāda situācija Billei ir mājās, viņai ir neparasti gaišs un tiešs pasaules redzējums. Un fantāzija viņai arī strādā izcili 🙂 Nepārtraukti bija sajūta, ka tajos izdomājumos viņa slēpās no visa. Prieciņš, ka caur Billi var ļoti labi iepazīt tā laika Rīgu un tuvāko apkārtni visos pieminētajos laika nogriežņos. Ja vēl izdotos aiziet tajā ekskursijā, kuru rīko Rakstniecības muzejs (ja nekļūdos), vispār būtu ideāli 🙂

Jā, man ļoti patika Billes triloģija un es to iesaku! Kā nekā, reiz tā bija obligātā literatūra un šo ir vērts tajā listē saglabāt.

No debesīm nokrita trīs āboli

9789984236759_154Ja gribu būt godīga, tad tādai jābūt jau no pašiem pirmsākumiem. Man negribējās lasīt Narinē Abgarjanas (Narine Abgaryan, 1971) romānu No debesīm nokrita trīs āboli (2015). Man ļoti, ļoti patīk vāks, taču pašu darbu lasīt negribēju. Kā es tomēr pieķēros? Man aptrūkās lasāmvielas un tā brīža noskaņai šis sāka likties pat ļoti piemēroti. Un labi ka tā!

Man šķiet, ka šī būs īsākā anotācija bloga vēsturē. Stāsts ir par kādu mazu, nomaļu ciematiņu kaut kur kalnos Armēnijā. Tajā dzīvo daži desmiti vecīšu no sērijas ”visi par visiem visu zina”. Un stāsts ir par visiem, bet tai pat laikā tikai par Anatoliju, kura sagādā pārsteigumu!

Pirmo teikumu es nolasīju priekšā draugam. Viņš teica, ka es atkal lasīšu kaut ko depresīvu. Bet tas teikums ir tik maldinošs! Šis darbs ir tik pārsteidzošs savā vienkāršībā un cilvēcīgumā. Abgarjanai ir lieliska valodas izjūta un viņa zina, kā izstāstīt prieku, bēdas, cerību un dzīves pieņemšanu. Mani ļoti, ļoti uzrunāja viņas skaistie apraksti par ciemata dzīvi. Nu tik ļoti, ka es neiebilstu tur kādu brītiņu padzīvot. Protams, ir grūti iedomāties, ka mūsdienās vēl atrodas bariņš ļaužu, kuri dzīvo bez pieņemtajiem 21.gadsimta dzīves rādītājiem – televizora, telefona, interneta… Bet kas ir teicis, ka tam visam ir jābūt mūsu dzīvēs? Tas, cik vienkāršoti un pēc senču paražām ir iespējams dzīvot, ir pat skaisti.

Var tikai apbrīnot ciematnieku izturību, spēku, gudrību un māju piederības sajūtu. Dzīve tai ciemā nebija no vieglajām. Tad te bads, tad nogruvums, tad citas šausmas. Un neviens pat neiedomājās, ka būtu jāpārceļas uz ieleju, kur pieejams viss – pasts, slimnīca, veikali. Ielejas ļaudis, protams, krīzes situācijās palīdzēja, bet tas nav gluži tas pats, kas saņemt palīdzību nekavējoties. Vajadzēja gandrīz dienu, lai pastnieks nokļūtu pie ciematniekiem.

Šis darbs man patiešām sagādāja baudu ar savu mierīgumu, nesteidzīgumu, citādāku dzīves uztveri. Bija interesanti lasīt dzimtas stāstus kā tādus, kā dzimtas dabūjušas savus uzvārdus, kā realitāte mijās ar maģisko reālismu. Un šis noteikti bija darbs, kurā varēja gan pasmaidīt, gan… nobirdināt asaru ne, bet tā mazliet sērīgi dažbrīd gan sametās. Es neesmu pārliecināta, ka man patika autores sagādātais pārsteigums darba beigās, tomēr tas ļauj cerēt, ka šādi ciemati nākotnē vēl eksistēs.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Skandināvu mitoloģija

Image result for skandināvu mitoloÄ£ija grāmataMan Nils Geimens (Neil Gaiman, 1960) asociējas ar ļoti interesantu fantāziju. Jāatzīst, ka viņam daži darbi ir tādi, kuri man ir patikuši, bet es īsti neesmu uztvērusi tikai tāpēc, ka es nezinu tos mītus, ko viņš pārveido. Tā nu nolēmu labot to mazumiņu un ķēros klāt viņa Skandināvu mitoloģijai.

Šis darbs nav gluži vienots stāsts tā parastajā izpratnē, bet tajā patiešām lasāmi dažādi mīti, kuri izstāstīti secīgi laikā līdz nonāk līdz ragnarjokam. Tā mēs varam iepazīt Odinu, Toru, Lokiju, Freiju… un daudzus citus, kuri savā starpā sacenšas spēkā, izveicībā un gudrībā.

Man ir ārkārtīgs prieks, ka darba sākumā Geimens stāsta, kā vispār ir nonācis līdz mītu pētīšanai un saistībā ar šo grāmatu izstāsta par katru dievu atsevišķi un tikai tad seko paši mīti. Un kad ir notikusi tāda ievadīšana, tik ļoti sajutos kā seriālā Vikings. Pēkšņi šķita, ka krietni labāk saprotu seriālu un vikingu pielūgsmi saviem dieviem 🙂 Tie tiešām ir vareni!

Es biju zinājusi, ka dievi nesēž savos troņos un nenolūkojas uz zemi no saviem augstumiem. Zināju. Tomēr to, ka Lokijs ir bijis tāds neģēlis es gan nezināju. Šito divdabi! Ja nebūtu Lokija muļķību, Tors nekad nebūtu ticis pie sava vesera, Odins pie šķēpa un Freirs pie mežacūkas. Tas tā kā būtu labi. Bet kā skatīties uz Lokija nodevību pret savējiem?

Šādi un vēl citi stāsti par milžiem, rūķiem un citiem ”zvēriem” mūs noved pie paša galvenā – kas notiek ragnarjokā? To es šeit neklāstīšu, tomēr man ir ārkārtīgs prieks, ka esmu iepazinusies ar šo darbu. Ja Geimens šādi izstāstītu par visiem mītiem, kurus pin savos stāstos, būtu vieglāk. 😀 Tomēr tas man liek saprast, ka man varbūt ir laiks izlasīt patiesos mītus, jo nebiju domājusi, ka tie var būt tik aizraujoši!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kā es kleitu šuvu

Šūšana sievietēm velkas nopakaļ jau no seniem laikiem un arī man tā nav sveša. Esmu ar to nodarbojusies jau no mazotnes – sākumā niekojoties, tad pārveidojot šādas tādas drēbes, esmu arī mazliet šajā jomā pastrādājusi. Bet! Es protu sašūt tikai piegrieztus audumus, t.i., es varu sašūt, es varu safīčot kas un kā jāšuj, lai sanāktu vēlamais, bet es neprotu piegriezt.

Kad es mācījos vidusskolā, manai mammai bija šujmašīna. Tur tad arī tapa tās sašūtās dāvanas (pārsvarā maisiņi ar aplikācijām), pārveidoti krekli, viena kleita un no platām biksēm topiņš 😀 Man ar to pietika. Pagājušajā rudenī es pilnīgi neticamā kārtā tiku pie savas šujmašīnas (pat pie divām!) un visu ziemu domāju par šūšanu dziļākā plāksnē. Sašuvu aizkarus, dīvāniņam otro ”ādu”, matracim pārklāju… bet tas nebija tas. Es gribēju konstruēt! Uzzīmēt piegrieztni pavisam vienkāršai kleitai. Domāju, jāiet kursos. Tikai konstruēšanas pēc? Nē. Ieminējos par to omei un viņa man no savām grāmatu bagātībām uzdāvināja grāmatu par šūšanu. Nu prieki varēja sākties 🙂

Iegādājos audumu, vatmani, garu lineālu, samērīju visus nepieciešamos mērus un sāku. Tas bija jautri. Nometusies uz grīdas ceļos, skaļi bubinot, vilku visas nepieciešamās līnijas un pierakstīju mistiskos burtus K, R, V, G, I. Kad ar to visu biju galā (gan ar pamatlaukumu, gan pamatpiegrieztni), sākās vēl interesantāka daļa – balstoties uz pamatu, izveidot vēlamo kleitas fasonu. Man uzreiz bija skaidrs, ka kaut kas nebūs lāgā ar gurnu un kakla izgriezumiem…

Liekot visu uz auduma, uzreiz piekoriģēju gurnus, jo nebija vēlmes pēc piegulošas kleitas. Kaklu atstāju. Kad biju sašuvusi visas iešuves, salikusi kopā kleitas daļas, priekšu un aizmuguri, kakls bija tik smieklīgi mazs, ka kleita nebija piemērāma. Šķita, ka derēs, bet reāli nevarēju to pārbaudīt 😀 Tā nu piekoriģēju kakla izgriezumu, visu sašuvu kopā un sapratu vienu – man tā kleita nepatīk un es to nevilkšu. IMAG0461[1]

Tā beidzās mans mēģinājums. Izmetu.

To visu es mēģināju martā. Pienāca jūnijs, tās beigas un mans prāts mani nelika mierā. Sak: “Nu tu tak vari uzšūt to kleitu!”. Šoreiz nospriedu, ka neko nedarīšu pēc piegrieztnes. Šūšu uz čuju! Domāts darīts. Uzskicēju ideju, atradu saules griezuma formulu un darbojos. Vēl tikai jāapgriež pēdējās vīļu spuras (kuras tomēr varbūt tiks sašūtas normālā vīlē) un, priekšpusei jāatrod trīs smukas podziņas. Vai man patīk rezultāts? Pat ļoti 🙂

Mūzika: Green Jelly – Three Little Pigs