Lasāmgabali XXXIX

Ar katru gadu vasaras mēnešos es izlasu aizvien mazāk un mazāk grāmatu. Sēdeju un domāju: ”Kāpēc tā?”. Atbildi tā īsti neatradu, bet mazu iekrājušos grāmatu čupiņu gan!

 

Fjodora Dostojevska darbu Piezīmes no mirušo nama es izlasīju jau maijā. Gribēju veltīt veselu ierakstu šim darbam, bet kaut kā piemirsās… 😀 Tā nu vismaz pieminēšu. Nav jau tā, ka rakstnieki 19.gs. būtu rakstījuši tukšu, bet Dostojevskis mani kaut kādā ziņā pārsteidza. Varbūt tāpēc, ka rakstīja nevis par nabaga tautu vai, tieši otrādi, par uzpūtību augstākajā sabiedrībā utt., bet par noziedznieku prātu, to kā tas iespējams strādā. Nonākot cietumā (katorgā?), viņš sācis pētīt cilvēkus un nonācis pie dažiem slēdzieniem. Daži no tiem nav īsti pareizi mūsdienu skatījumā, bet doma, ka katrs ir pats atbildīgs par savu krišanu, personības demoralizēšanos man šķiet diezgan pieņemama. Vēl viņš ārkārtīgi daudz raksta par brīvību. Esot izsūtījumā savus divdesmit gadus, arestanti skumst pēc brīvības. Tomēr reizēm izdodas kādu piekukuļot un viņš tiek pie saldiem augļiem – degvīna, reizēm izgājieniem ārpus cietuma robežām. Un ja tev vēl ir nauda…! Tā ir pilnīgi atsevišķa dzīves forma. Ja tu kaut kādā veidā nepielāgojies nežēlīgajam ritmam, tu esi beigts. Bez pielāgošanās nav iespējams izvilkt visas tās desmitgades. Darbs lasījās samērā viegli, tomēr ik pa laikam prātā uzpeldēja doma, ja es darbu noliktu malā, es tam vairs nepieķertos.

***

Sākumā es šai darbā nebiju ieinteresēta, bet tad kad biju, to vairs nekur nevarēja dabūt. Vajadzēja tikai trīs gadus, lai manās rokās neplānoti nonāktu Alvja Hermaņa sarakstītā Dienasgrāmata. Par spīti tam, ka es neesmu redzējusi nevienu Hermaņa izrādi, neesmu bijusi ne vecajā, ne jaunajā/pagaidu JRT ēkā, šis darbs mani ļoti saistīja. Hermanis raksta viegli, nevairoties no neērtām tēmām un citādākiem viedokļiem. Šo atklātību es patiešam novērtēju. Viena sezona ar visiem lidojumiem, radošajiem procesiem, iedvesmām, ieskatu režijā, negāciju vilni utt. Grāmata, kura ir pilna ar dzīvi un visu kas tajā ietilpst.

***

 

Sofija Kinsela un viņas dzīvespriecīgais rakstības stils. Jāsaka, ka lasīt Šopaholiķe dodas ceļojumā bija diezgan ideāli, ņemot vērā, ka nekas cits tāpat īpaši nelasās. Ar šopaholiķi jau biju iepazinusies iepriekšējā darbā, tāpēc bija prieks atkal viņu satikt 🙂 Šoreiz viņa dodas uz Ņujorku, lai dzīvotu pilnīgi citu dzīvi. Bet tā jau nebūtu Kinsela, kas visu neapgrieztu kājām gaisā! Man tiešām prieks lasīt viņas darbus, jo tie nav banāli, kas, manuprāt, ir diezgan neraksturīgi sieviešu romāniem. Un varu atkārtoties – man šis žanrs nepatīk! 😀 Par šo darbu nav daudz ko teikt, jo… vieglais romāns. Jā, viņai bija/ir atkarība no iepirkšanās, no drēbēm, no modes utt. Vispār grūti saprast kā tas ir, jo es kaut ko jaunu pērku labi ja reizi pusgadā. Lai nu kā, prieks, ka viņa ne tikai cieš no iepirkšanās kāres, bet ir arī gudra, asprātīga un patiesa. Un kas pats galvenais – kaut kā izkulsies no ķezas! Jā, man patīk lasīt Kinselu.

 

 

 

 

 

Havanas kaķu karalis

300x0_havanaskakukaralis_978-9934-0-7634-3Ar Tomu Kreicbergu (1985) iepazinos pirms trim gadiem caur viņa darbu Lopu ekspresis. Nu, personīgi es neesmu viņu satikusi, jo netiku nedz uz iepriekš minēto grāmatas prezentāciju, nedz uz šo – Havanas kaķu karalis (2016). Man žēl, ka atkal tā iznāca, jo pieteikums bija spēcīgs: stāsti par Kubu, dejām un revolūciju. Šis ir darbs, kuru autors ir izdzīvojis pats, bet tā nekādā gadījumā nav ar autobiogrāfisku ievirzi! Teiksim tā, iedvesmots no pieredzes 🙂

Tātad, Riks dzimšanas dienā tiek pamests un viņš saprot, ka kaut kas jāmaina. Šādi no viņa prom aizies visas meičas. Spontāna ideja un viņš mācās dejot salsu, aicina Anu uz Kubu un slepenībā lolo lielas cerības. Kuba tomēr neizrādījās tik romantiska kā bija iecerēts…

Šo es biju piefiksējusi jau iepriekšējā viņa darbā, bet man patīk viņa valodas vieglums. Tās tēmas nav vieglas (komunisms Kubā, izsūtīšanas), bet viņš tās kaut kā pastāsta… gaisīgi. Varbūt, ja šajā darbā galvenās vietas neaizņemtu pusaudži, es būtu gribējusi lasīt par Kubu un tajā notiekošo vēl vairāk pietuvinātu realitātei. Tā teikt, pa skarbo. Tas ieskats, kuru viņš sniedz šajā darbā, jau paver pietiekoši daudz, lai man būtu prieks, ka pie mums tā vairs nav un reizē arī vieš nesapratni, kā mūsdienās ir iespējami vēl tādi režīmi.

Ja mēs runājam par iespaida radīšanu, tad Kuba savu tūrismu attīstījusi caur deju. Man vismaz tāds iespaids radās no šī darba. Uz Kubu tu nebrauc pētīt režīmu, tur brauc izklaidēties – daba, dejas… Apbrīnojami, cik spītīgs var būt cilvēks un spītības dēļ apgūt salsu! Es pati ar dejošanu baigi neaizraujos, bet mani fascinē ļaudis, kuri var par deju runāt tā it kā tā būtu dzīve. Arī Rikam tā gandrīz kļuva par dzīvi. Vai arī kļuva? Jāatzīst, ka mani nedaudz tracināja tā siekalošanās ap Anu, bet tā jau notiek arī dzīvē. Un ja jau spēris soli ārpus sava komforta zonas un sācis dejot, tad kāpēc viņam nepamēģināt iegūt draudzeni?

Kopumā man šis darbs atstāj tādu viegluma sajūtu. Gandrīz kā pusaudžu romāns, bet viens solis šurp vai turp un darbs iegūtu skarbākas aprises režīma procesos. Un tad tas galīgi vairs nebūtu pusaudžu romāns. Kopumā man patika un tas bija nebijis piedzīvojums 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

By elzastory Posted in nieki

Piezīmes par nervozu planētu

300x0_piezimes_par_nervozu_planetu_vaksMeta Heiga (Matt Haig, 1975) darbs Piezīmes par nervozu planētu (2018) ir man neraksturīga grāmata. Es nemēdzu lasīt darbus ezotērikas, psiholoģijas utt.  virzienā. Varbūt nav īstais vecums, varbūt vispār nav mans lauciņš, tomēr šo darbu man gribējās izlasīt. Vai esi kādreiz aizdomājies par to, cik daudz laika pavadi internetā, cik bieži ielūkojies telefonā un kādu iespaidu tas atstāj uz tevi? Vismaz šie ir tie jautājumi, kāpēc es iepazinos ar Heigu.

Esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes par viņa iepriekšējo darbu (Iemesli dzīvot tālāk, 2015), tomēr tas mani neuzrunā. Ieskatoties šīs grāmatas anotācijā, es cerēju atrast atbildes uz dažiem satīkloto cilvēku jautājumiem, atkarībām, kā tās ietekmē mūs un apkārtējo vidi. Dažas atbildes esmu atradusi, tomēr šis darbs ir diezgan virspusējs (ko viņš sākumā akcentē arī pats). Jāpiebilst, ka man nostrādā arī grāmatas vāks un nosaukums – it kā nekā īpaša tur nav, bet tik estētisks! Un vēl viena piebilde – es ne vienmēr piekritu Heiga rakstītajam, jo dažbrīd man viņa sacītais šķita pārspīlēts un saasināts. Domāju, ka tur pie vainas ir viņa domāšanas veids piedzīvojot panikas lēkmes un depresiju, jo man tas viss ir svešs.

Šķetinot daudz un dažādu tēmu, Heigs ik pa laikam uzsver, kāpēc vispār raksta šo grāmatu: ”Rakstot šo grāmatu, mēģināju noskaidrot, kā mūsdienu dzīve ietekmē cilvēka psihi un kā saglabāt veselo saprātu, dzīvojot pasaulē, kas padara mūs trakus. /236.lpp./”. Heigs daudzas no uzskaitītajām lietām labprāt ”noraktu” (vismaz man tā tas viss izklausījās), tomēr man šķiet, ka mums ir jāmācās atrast zelta vidusceļš. Piemēram, ziņas. Piekrītu, ka daudzas ziņas mūs satrauc un ietekmē, tomēr norobežoties no tām arī nevajadzētu. Dzīve burbulī nav labāka par stresainu dzīvi no dzirdētajām ziņām.

Viedtālruņi ir padarījuši mūs visus par ziņu reportieriem. Ja notiek kaut kas patiesi briesmīgs – terorakts, meža ugunsgrēks vai cunami -, vienmēr atrodas kāds, kurš to uzņem un pēc tam ieliek internetā. /39.lpp./

Viņš raksta, ka ”daudzi antropologi uzskata tehnoloģisko progresu par galveno cilvēces virzītājspēku /47.lpp./” Es piesliešos šim uzskatam, jo nespēju iedomāties, kas vēl mums ir licis iztaisnot muguru un atklāt uguni. Vai šodienā jūs variet iedomāties mājas ballīti, kurā nav neviena brīža, kad kāds no viesiem nav iegrimis Youtube vai savā telefonā? Es nevaru, jo vienmēr prātā ienāk kāda dziesma, treileris vai vēl kas, ko noteikti gribu saviem draugiem parādīt. Tai brīdī forši, bet reizēm pēc ballītēm domāju, ka atkal neesam spējuši internetu izmantot tikai fonam. Un internets ”apēd” daudz laika. Vispār, runājot par laiku, es nekad uz to nebiju palūkojusies tā, kā to piedāvā Heigs. Man reizumis ir bijis prātā jautājums, kāpēc mēs lietas darām tieši tajos laikos un kāpēc daudzi brīnās, ja pasaku, ka pēc pusnakts vācu māju, jo uznāca luste. Šī sadaļa nudien bija interesanta!

Mēs pārāk labi apzināmies pulksteņa diktēto laiku, bet aizvien sliktāk izjūtam laika dabisko ritumu. Iespējams, jau tūkstošiem gadu cilvēki ir modušies septiņos no rīta, taču pēdējos pārsimt gados mēs mostamies tāpēc, ka ir septiņi no rīta. /77.lpp./

Vai pastāv atkarība no vēlmēm? Pastāv. Mēs tiecamies pēc lietām bez kurām, iespējams, varētu arī izdzīvot. Un nepietiek jau tikai ar lietu, vajag aizvien jaunāku un jaunāku lietas versiju. Tas ir skumji. Mēs tiešām esam patērētāju sabiedrība. Un tas nav labi, jo tas ietekmē daudzas jomas, arī ekoloģiju. Jāatzīst, ka es par to iepriekš īpaši nedomāju, jo nebija sajūtas, ka es būtu izteikta mārketinga un patērnieciskuma upure (drīkst lietot šo vārdu?). Savukārt šobrīd mani nereāli kaitina, ka daudzi nevēlas ražot kvalitatīvas, ilglietojamas lietas un ja tās gadījuma pēc tādas ir, maksā kosmosu. Mani sāk uztraukt ledāju kušana, okeānu/jūru piesārņošana, plastmasas visuresamība, augu un sugu izzušana, mežu izciršana un cilvēka vēlme iegūt visu zemeslodi savās ķetnās.

Lai arī dažas lietas man šķita pārspīlētas, par dažām es būtu gribējusi lasīt vairāk. Heigam piemīt interesanta rakstītprasme – visas tēmas, kuras viņš ”paceļ” ir gana nopietnas, bet neviena nav uzrakstīta sausi kā atreferējot darba tapšanā lasītos pētījumus. Runājot par atbildēm, kuras nedabūju, tad viens no jautājumiem – kāpēc daudzi izvēlas savas brīvdienas pavadīt stundām ilgi tupi vazājoties pa tirdzniecības centriem?

P.S. Šis ieraksts tapa 4 stundas, kuru laikā es trīs reizes ielūkojos gan FB, gan Twitter (tur nekā jauna nebija) un piecas reizes Youtube, lai nomainītu mūziku.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Izcilie modernisti

IMAG1040Pirms pāris nedēļām es aizvedu savu mammu uz izstādi-multimediju šovu Izcilie modernisti. No Monē līdz Kandinskim. Ziniet tas ir tā vērts! Protams, visu to sajūtu es šeit neielikšu. Vispār tāds duālisms: it kā gribas iemūžināt to, šo un vēl to, bet tai pat laikā es nevēlos visu skatīties caur telefonu. Līdz ar to man ir tikai dažas bildes un mazi video fragmentiņi.

Pirms pasākuma es iemetu acis Parīzē notikušajā izstādē un gaidīju kaut ko tādu. Es reāli gribēju staigāt pa gleznām! Tad mūs samulsināja, ka visi uzreiz kaut kur sēžas. Nu, sēdāmies arī mēs! Nevajadzēja. Vajadzēja klusītiņām izstaigāt visu, jo radās sajūta, ka redzējām dikti maz. Nē, bija krāšņi un visriņķī, tomēr tai otrā pusē bija skatāms arī uz grīdas. Tur bija īstā sajūta, kas jāķer! Lai nu kā, arī no savas vietas es smaidīju, sēdēju acis iepletusi un grozīdamās uz visām pusēm.

Es neesmu draugos ar glezniecību, reti kuru atpazīstu, bet jūtu, ka lēnītiņām tuvojos interesei. Visus māksliniekus, protams, nezināju, bet atklāju sev Anrī Ruso – tāda savdabīga māksla, ļoti patika! Kopumā var apskatīt 16 modernisma pārstāvjus (katram apmēram piecas minūtes) – Klods Monē, Edgars Degā, Pols Gogēns, Anrī Ruso, Anrī de Tulūzs-Lotreks, Gustavs Klimts, Pols Sinjaks, Pīts Mondriāns, Amedeo Modiljāni, Vinsents van Gogs, Pjērs Ogists Renuārs, Huans Grīss, Pauls Klē, Francis Marks, Vasilijs Kandinskis un Kazimirs Maļevičs. Visos aprakstos stāsta, ka šajā izstādē tiek parādīti ap 5000 darbu no vairāk nekā 20 pasaules muzejiem.

Kas mani ārkārtīgi šajā šovā/izstādē uzrunāja? Tas, kā 21.gadsimtā šiem darbiem ir atrasta jauna pieeja. Nevis vienkārši slideshow’ā saliktas bildītes, bet ar dažādiem skaņdarbiem – no klasikas līdz elektromūzikai – noķerti mākslinieku darbu noskaņas. Attēli plūst, mainās, saplūst, dūmo, viļņojas un ļauj patiešām ienirt ceļojumā cauri 19.gs.beigu un 20.gs.sākuma mākslas vēsturei. Pabiju gan Monē ūdensrožu tuvumā, gan izceļojos cauri Pīta Mondriāna līnijām. Es mierīgi varētu tur pavadīt trīs seansus pēc kārtas un katru reizi stāvēt citā vietā – redzētais nebūtu atkārtojums, jo no katra ”ekrāna” veras cits mākslas darbs, rakurs, sajūta.

This slideshow requires JavaScript.

Ja ir iespējas, noteikti iesaku piedzīvot pašiem. Izstāde/ šovs apskatāms līdz 10.augustam, Pils ielā 23!

Četru ceļu krustojums

8fWAtVw2dLLX_400x600_2mRPEZPfPēdējā laikā neprotu trāpīt uz labām grāmatām un tāpēc sanāk arī mazāk lasīt. Tad kad es ieraudzīju Tommi Kinnunena (Tommi Tapani Kinnunen, 1973) romānu Četru ceļu krustojums (2014), es sapratu, ka ar šo viss būs. Ne tikai tāpēc, ka somu autors, bet tāpēc ka… būs!

Šis ir četru stāstu romāns, kurā var uzzināt, ko par pasaules kārtību domā vecmāte Marija, viņas meita fotogrāfe Lahja, Lahjas vīrs Onni un Lahjas vedekla Kārina. Visus stāstus caurauž spriedze un tikai beigās var uzzināt, kas grauž katra sirdsapziņu.

Uzreiz – šī būs īsa atsauksme. Ne jau tāpēc, ka man nepatika vai kā, bet tāpēc, ka darbs ir tik pilns dzīves, ka es nemaz neprotu īsti izteikties. Lasīju aizgūtnēm un pārāk ātri pienāca beigas. Par to tiešām skumu, jo es būtu priecājusies lasīt arī par Helenu, Johannesu un Annu. Visa tā dzīve mājā un pati māja kā dzīve. Ne tikai cilvēku stāsts, bet arī vietas, mājas stāsts. Kādi tik laiki tai neskrēja pāri! Tā prasme vienmēr izkārpīties no dažādām situācijām ir tas, ko mūsdienās ir nepieciešams atkārtot vēl un vēl. Jo elastīgāki būsim, jo radošāki tapsim. Protams, nebūtu forši dzīvot bunkuros, bet ir bijuši arī tādi laiki. Pirmajā mirklī es nespēju saprast, kāpēc autors romānu ir dalījis četros stāstos, jo katrs stāsts ir par citu personāžu un ko tādā gadījumā var saprast? Patiesībā, autors ir rīkojies pavisam smalki un lasītājam pašam visas detaļas jāsaliek pareizā secībā!

P.S. No viņiem visiem man visvairāk bija žēl Onni!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Simtgades filmas #2

Tik daudz filmu, ka visas uzreiz nevar aptvert! Šī raksta pirmo daļu var izlasīt šeit un šis ir tikai mans subjektīvais skatījums un viedoklis 🙂 Esmu par gandrīz katru dzirdējusi dažādas atsauksmes, tāpēc gribējās piefiksēt savas domas, lai neaizmirstas. Vai arī – mazums, kādreiz rodas izdevība salīdzināt šo un vēlāko redzējumu.

Par to, ka Vectēvs, kas bīstamāks par datoru ir simtgades filma es biju ļoti pārsteigta. Salīdzinot ar citu filmu tēmām, šī vienkārši lec ārā. Šai filmā es nespēju ”rakt” un īsti arī neizprotu tās aktualitāti. Protams, kā izklaidi es to noskatījos, bet tiešām nesaprotu, kāpēc šī ir simtgadē.

Kad redzēju sarakstā Lustrum, man tā neizteica absolūti neko. Tad pirms kādas citas simtgades filmas rādīja treileri un sapratu, ka gribu redzēt Ginta Grūbes filmu, jo tā šķita citādāka. Ne tos parastos stāstus par to, kā bija čekā, kā spīdzināja cenšoties izvilkt neīstas atzīšanās, bet par to, kā tika mēģināts vervēt kultūras cilvēkus, kādām metodēm. Daži pat tika savervēti pret pašu saprašanu. Tik izmanīgi. Man ilgi bija jādomā par nosaukumu. Šis no anotācijas: ”Lustrum bija viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā, kas noteica – mainoties valsts pārvaldei, iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzīstas visos grēkos un zvēr uzticību jaunajai varai.” Mums tā, diemžēl, nenotika un tagad ir jautājums, ko tas nozīmē mūsu tagadējai varai, vai tas ir tas, kas neļauj mums augt. Filmā stāsta ne tikai par metodēm un cilvēkiem, bet arī par to, kā pēdējos gados šis jautājums uzpeld Saeimas debatēs un nepārtraukti tiek atcelts. Prieks, ka beidzot šī tēma ir kaut cik nedaudz sakustējusies un daļa kartīšu ir redzamas interneta dzīlēs (paldies cilvēkiem, kuri tika pie izpētes!). Tur noteikti nav svarīgāko, bet piekritīšu vienam runātājam no filmas – čeka nebija tāda organizācija, kas kaut ko atstātu nejaušības ziņā. Tur viss bija izkalkulēts. Protams, filma nespēj parādīt visu un šajā jautājumā vēl daudz darāmā. Un prieks, ka Stūra māja ir palikusi atvērta un stāsta savu tumšo pagātni.

1906 ir filma, kuru es nudien ļoti gaidīju. Tagad pēc noskatīšanās jūtu tādu mazu… vilšanos. Kaut kā biju iedomājusies, ka gads pēc revolūcijas ir bijis krietni spraigāks. Visa tā gatavošanās, aģitēšana un viss pārējais man patika, bet tad kad visam bija ”jāiet gaisā”, filma beidzās. Katrā ziņā, pēc treilera noskatīšanās un reklāmas plakāta es biju gaidījusi ko citu. Varbūt, ka tur tā vaina.

Kad tikko parādījās Paradīze ’89 treileris, man bija tāds: “Tā kā varētu, bet īstas vēlmes nav”. Tad, kad to rādīja LTV1, tad gan gribēju redzēt, bet nokavēju (arī skatīšanos arhīvā). Tagad man ir skumji, jo šo neesmu redzējusi. Žēl, bet gan jau vēl kaut kad rādīs!

Laika tilti bija kaut kas… savāds, bet man laikam patika. Vēl īsti nevaru ”izkost”. Tā ir Baltijas valstu kopražojums un stāsta par dokumentālā, poētiskā kino vilni 20.gadsimta 60tajos gados. Visi kadri kaut ko stāstīja un tā, bet neesmu pārliecināta, ka spēju saprast šādu kino.

Kad raidījumā Latvijas filmas Latvijas simtgadei bija sērija par režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu Kurts Fridrihsons, gribēju redzēt, bet ne uz lielā ekrāna. Skumji, ka šo iespēju palaidu vējā tikai tapēc, ka nespēju atcerēties, ka jāskatās. Tā nu atkal neesmu uzzinājusi, kāpēc Fridrihsons ir īpaša personība.

Kā pašas pēdējās esmu atstājusi multenes. Galīgi nebija plānots skatīties, jo kaut kā šis žanrs vairs nesaista, tomēr Splendid Palace svētkos dāvāja brīnišķīgu iespēju. Man reti, kad multfilmas patīk, bet Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi tiešām ir kaut kas jauks. Iespējams par patikšanas faktoriem nostrādā atpazīstamā vide, neuzbāzīgais humors un, galu galā, pats stāsts (koku izciršana nudien ir sāpīga tēma). Ja ir vēlme, tēmas šai multenē var atrast daudz un pēc noskatīšanās saprotu, kāpēc pirms seansa runāja par skolēnu diskusijām stundās. Tātad, šis man patika, savukārt otra multene, kuru rādīja kā brīvdabas kino bija Saule brauca debesīs. Mmm… nu šī tiešām ir bērniem. Pasaka, kura ieturēta klasiskā latviešu tautiskajā garā ar daudzu gandrīz tautasdziesmu pavadījumu. Man prieks, ka esmu redzējusi, ļoti patika pēdējais kadrs ar sauli, bet visādi citādi… bērniem 🙂

Lasāmgabali XXXVIII

Sen nav bijušas īsās piezīmes par izlasīto 🙂 Šoreiz par trim savstarpēji nesaistītiem darbiem. Lai gan nē – tos visus var sasaistīt ceļojot laikā un telpā – 50to gadu Amerika, 90to gadu Īrija un Pirmais pasaules karš.

keruaksMan gan šis Džeka Keruaka darbs Ceļā nav šajos vākos, bet tas nemaina darba būtību. Sals Paradaizs kopā ar savu draugu Dīnu Moriartiju dodas klejojumos pa Ameriku un Meksiku meklējot dzīves jēgu. Tas viss notiek apmēram 50tajos gados, kad daudzi jauni ļaudis dzinās pēc sava amerikāņu sapņa. Man, protams, šķiet aizraujoši, ka ir iespējams iesēsties mašīnā ar pāris dolāriem kabatā un vienkārši kaut kur braukt, bet tai pat laikā man tas liekas tik… es pat nezinu, kāds varētu būt pareizais apzīmējums. Bezjēdzīgi? Nonstop uzdzīvošana ar random ļaudīm un vietās? Ko es nudien apbrīnoju – varoņu izturību tik ilgi šādi dzīvot. Klejošana, būšana ceļā un tam visam pāri – kam šai dzīvē ir jēga?

 

5947e26d24ca2-web

Pilnīgi citāda aizceļošana pasaulē, precīzāk, uz Īriju ir Laimai Muktupāvelai (nu jau Kotai) darbā Šampinjonu derība. Šī darba fragments bija manī iesēdies kopš pamatskolas (vai vidusskolas?) literatūras stundām, kur mācību grāmatā esošais fragments par koferi manī radīja pārliecību, ka arī viss pārējais darbs ir tāds it kā viegls, it kā nopietns utt. Nav nemaz tik viegli lasīt sēnes ārzemēs, ja nezina valodu, nav nekādu iemaņu un galvenais – atskārsme, ka tevi izmanto kā vergu un negrib maksāt. It kā ar humoru par sāpīgo, par laiku, kad savā zemē nav nekādu iespēju, palikuši tikai parādi un cerības, ka reiz tev piederēs tikpat daudz visa kā kā citiem ļaudīm. Bet vai tā nav tukša dzīšanās pēc mantas, kas tev patiesībā nav vajadzīga? Pēc dzīves, kas nav paredzēta tev? Visu jau nevar mērīt pēc vienas mērauklas.

 

hemingvejsAizceļojot uz citiem platuma grādiem un arī nedaudz laikā, mēs nonākam Ernesta Hemingveja romānā Ardievas ieročiem. Jāsaka, ka no šī autora es cītīgi izvairījos pēc Sirmgalvis un jūra izlasīšanas, tomēr nonācu līdz šim darbam tikai tāpēc, ka tas bija pieminēts iekš citiem darbiem. Tie uzjundīja manī pietiekoši lielu interesi – par ko gan ir šis darbs? Šo stāstu stāsta tenente, virsnieks – caur sevi par karu, kara gaitām, ievainojumu, hospitāli, iemīlēšanos. No brīža, kad karš ir vienkārši lieta līdz apziņai, ka karot ir bezjēdzīgi. Kā veidot savu dzīvi? Kā no kara izvairīties un vairs neielaist savā apziņā? Kas vispār vēl bez kara pastāv? Ne tikai šajā darbā, bet vispār man liekās tik neiespējama doma: vienlaicīga divu parādību eksistēšana – fronte un nāve un dzīves viesnīcā, biljards un pilsētiņu apskatīšana. Joprojām palieku pie pārliecības, ka Hemingveja daiļrade ir depresīva un pagaidām turpināšu izvairīties no to iepazīšanas.

Vakariņas

jVFfZfnc1m_A_400x600_2mRPEZPfVai jūs jau esat pavakariņojuši? Pie Hermana Koha (Herman Koch, 1953) darba Vakariņas (2009) es tiku, tā teikt, netīšām. Pajautāja, vai gribēšu lasīt un pat nezinot, kas tas vispār ir, teicu jā. Prieks par savu pozitīvo atbildi, jo lasāmais bija labs.

Divi brāļi kopā ar savām sievām vakariņo smalkā restorānā, kurā vieta jāpasūta vismaz pusgadu iepriekš. Viņi pļāpā par šo un to, bet gaiss savelkas aizvien spiedošāks. Kaut kad vajadzētu sākt runāt par galveno – par abu pāru bērniem, kuri ir izdarījuši ko tādu, kas varētu sabojāt visu turpmāko dzīvi. Kā rīkoties, cik tālu iet savā mīlestībā?

Visas laimīgās ģimenes ir vienādas; un visas nelaimīgās ģimenes ir nelaimīgas katra savā veidā,.. /11.lpp./

Šis darbs mani kaut kādā veidā ir pārsteidzis. Tematiski šis nav no vieglākajiem darbiem, tomēr tas lasījās ārkārtīgi viegli. Vakariņas, kuru laikā tika apspriestas daudzas un dažādas tēmas, smagiem soļiem tuvojoties kulminācijai, ļauj mums iepazīt katru no varoņiem – gan personīgi, gan ģimenes paradumos, audzināšanā un uzskatos. Kas tad ir atgadījies, ka nepieciešams vakariņot smalkā restorānā un kāpēc vispār tādas privātas sarunas nenorisinās mājās? Negribas nospoilot pašu būtiskāko, bet tas ir kas tāds, kam risinājumu katrs rastu citādāku. No vienas puses tas ir nelaimes gadījums, no otras puses to var uzskatīt arī par noziegumu. Lai nu kā, jārīkojas gudri, citādi bērnu dzīves būs sabojātas.

Pauls, viens no brāļiem, kurš stāsta šo stāstu – gan par savu brāli, visām viņa dīvainībām un kaitinošajām raksturīpašībām, par viņa sievu, par sevi un savu ģimeni – tas viss ļauj tik labi iepazīt šo četrotni. No šī stāstījuma rodas sajūta, ka brāļu attiecības ir diezgan vēsas un tas kaut kādā veidā ietekmē arī  bērnus. It kā netieši, bet tomēr. Vēl mani urda jautājums – vai bērnībā pieredzētas lietas/situācijas paliek noglabātas zemapziņā un tās pašas situācijas pieaugot tiek neapzināti atkārtotas? Konkrēti runājot par šo darbu, man tāda sajūta ir. Ja Paula dēls bērnībā nebūtu piedzīvojis dažus strīdīgus gadījumus (reakcijās, es domāju), vai viņš būtu izaudzis citādāks? Nē, viņš ir labs puika, bet nelāgā situācijā gan iekūlies.

Protams, tas ir šausmīgi, mēs visi esam mācīti domāt, kas tas ir šausmīgi, taču pasaule bez nelaimēm un vardarbības – vienalga, vai tā ir dabas vai cilvēku izraisīta – būtu pilnīgi nepanesama. /160.lpp./

Darbā tiek skarta arī tēma, kas šobrīd ir diezgan aktuāla. Mums ir ļauts domāt brīvi, plaši utt. Realitātē, kad šīs domas, tiek izklāstītas, tās var būt nepieņemamas un tāpēc nepareizas. Man prieks par tēvu, kurš ļāva dēlam radoši izpausties, bet pārsteidza direktors, kurš nerīkojās pareizi. Es par ”kastītes” domāšanu. Mēs visi gribam, lai bērni būtu radoši savā domāšanā un neļautos vienai pareizajai domai. Nu ok, par darbā aprakstīto situāciju vēl varētu padiskutēt, bet es runāju par būtību.

Šajā darbā jautājumu nudien ir daudz. Ne tikai, cik ļoti vecākiem būtu jāupurējas bērnu dēļ, vai vecāku mīlestībai ir robežas, bet arī kā atrast pareizos risinājumus, kas vispār ir pareizs (ja nekas nav balts un melns) un kā tajā visā nepazaudēt patieso morāles jēdzienu (kas ir diezgan elastīgs…).

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

By elzastory Posted in nieki

Asinis zilas, debesis pelēkas

indexSen nebija gadījies lasīt vēstures romānu! Undines Radzevičūtes (Undinė Radzevičiūtė, 1967) Asinis zilas, debesis pelēkas (2017) izrādījās nedaudz citādāks darbs kā biju iedomājusies. Pirmais kāpēc es gribēju šo darbu – lietuviete. Man ir radusies sajūta, ka man patīk lietuviešu literatūra!

Man pašai grūti uzrakstīt sakarīgu anotāciju, tāpēc īsumā no pēdējā vāka: Livonija, 15.gadsimts. Livonijas ordeņa ziedu laiki garām, bet tas nemazina bruņinieku un komturu vēlmi iegūt ietekmi. 21.gadsimts, Lietuva. Radu pierunāta rakstniece sāk meklēt dzimtas saknes. Savos atklājumos nonāk pie pārsteidzošām lietām. Vai tās tiks atzītas par pieņemamām?

Viņš teica: ģimene ir liels spēks, šajās zemēs un un zem šīs saules visu politiku diktē ģimenes. /173.lpp./

Man ar Livoniju ir bijušas īpašas attiecības. Tās saistītas ar studiju laikiem un to pagalam trako viduslaiku eksāmenu. Lai tiktu pie eksāmena, bija jāspēj atbildēt uz daudz dažādiem jautājumiem par Livoniju. Tik traki mācījos (kalu galvā), ka šobrīd neatceros praktiski neko (loģiski!). To, ka šīs teritorijas bija pilnas intrigu, viltu un nodevībām – to gan es atceros. Autore to visu ir parādījusi tik spilgti! Cik paskatījos, lielos vilcienos šis darbs atbilst vēsturiskajai patiesībai, bet nedomāju, ka tam šajā darbā būtu tik liela nozīme. Patiesībā, mazliet žēl, ka autore tik maz iepin 21.gadsimta varones, jo šai ģimenē ir problēmas ar vēstures, dzimtas sakņu pieņemšanu. Man būtu gribējies lasīt šādas paralēlās līnijas, ne tik daudz tikai Livonijas notikumus. Lai nu kā, viduslaiki ir tāds īpašs posms. Arī citos laikos ir bijušas nodevības, kari, atriebības alkas un vēlme izrādīt savu drosmi, tomēr Livonija šķiet tuvāka. Ir nedaudz grūti iztēloties, kā tas ir bijis – šis man nepatīk, to novācam; es kāroju Rīgas zemes, rīkoju karus; kaut kur tāltālās zemēs dzīvoja pāvests, kas pakustināja mazo pirkstiņu un ordeņa gaitas mainās par 180 grādiem.

Kad es pieķēros šai grāmatai, mani tracināja valoda. Man tā šķita tik saraustīta, sadrumstalota. Tad es nejauši izlasīju vienu interviju un nonācu pie domas, ka šis lakonisms, kas rodas no teikumu skaldīšanas, patiesībā lieliski parāda bruņinieku, mestru, bīskapu un citu personāžu drudžaino domu gājienu. Autore ir strādājusi mākslas reklāmas nozarē un tur ir jāprot izteikties īsi. Arī šajā darbā viņa to dara, izsakās īsi. Lai gan es nevaru teikt, ka mani tas vienalga netracināja. Es pieņēmu šo… manieri, bet vienalga domāju, ka būtu labāk tās domas savienot. Beigās jau biju tik pamatīgi ielasījusies, ka to tā vairs neizjutu.

Es zinu, ka tā nedrīkst, bet Sabaļauskaite man labāk patika. Lai nu kā, šis darbs man lika atcerēties, ka mani jau gadiem gaida vēl viens darbs par Livoniju un tas bija patīkams iedvesmas mirklis. Lasiet!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Gogoļa disko

cover_778bc4651cb1b12fd5949f898fbe9d9cDažas grāmatas izskatās un izklausās tik crazy, ka tas nostrādā kā katalizators lēmumam par lasīšanu. Un tā nu es ķēros klāt Paša Matsinova, īstajā vārdā Pāvo Matsina (Paavo Matsin, 1970) darbam Gogoļa disko (2016).

Viss sākas ar to, ka kabatzaglis Konstantīns Opiatovičs tramvajā ievēro vienu makten lielu ērmu. Personīgie novērojumi saka, ka no šādām personām labāk turēties pa gabalu. Viena maza nejaušība un Opiatovičs jau viņam ir blakus un… ko, kā? Tas tak Gogolis!

Šī nav viegla grāmata. Nu, tādā izpratnē, ka par šo ir grūti runāt nepasakot visu priekšā un vienlaicīgi to daudzo kruzuļu un juku dēļ. Romāns ir tik pilns ar visādām šķietami sīkām un nevajadzīgām detaļām, ka man pagāja laiciņš, kamēr es vispār ”iebraucu” galvenajos tēlos un viņu dīvainībās. Neesmu lasījusi Rīgas zilo gvardi, ko izdevis Mansards, bet cik grāmatas prezentācijā nopratu, tā arī pilna ar daudziem autora jaunradītajiem/pielāgotajiem vārdiem. Piemēram, šeit darbība notiek kaut kādā nākotnē, Vīlandē, kuru ir okupējuši krievi. Līdz ar to daudzi vārdi ir žargonā kā, piemēram, ”stiļaga”, ”ņemodnijs” un daudzi citi. Vispār, runājot par laiku, tad tas arī ir totāls sajaukums – it kā nākotne, bet ir atgriezusies pagātne. Kā teica autors: “Tā ir distopija – nākotne, bet ar pagātnes seju. Tāda kā retro pasaule”.

Man ir sanācis lasīt tikai divus Nikolaja Gogoļa darbus. Viņa stāsts ”Šinelis” ir nedaudz pārdabisks. Matsins savukārt šajā darbā no Gogoļa ir ielicis to šausmu elementu, kas saistāms ar bailēm. Līdz ar to Gogolis tiešām ir kā katalizators visu varoņu pārvērtībām, jo pats Gogolis ir ļoti pasīvs tēls. Visus varoņus vispirms pārņem bailes par tagadni, par sevi pašu. Šīs bailes sākotnēji paralizē, tad pāriet zemapziņā un raisa pārmaiņas. Vienīgais, ko es tiešam nespēju līdz galam izprast – cik reāls bija pats Gogolis?

Ja es nebūtu bijusi grāmatas prezentācijā, to saprast man būtu bijis krietni pinķerīgāk. Vienkārši slīdot pāri tekstam, grūti saprast, kas darās autora prātā, jo tas kiš-miš, kas ir lasāms liekas… pat absurds. Ļaujot vaļu fantāzijai, šo darbu ir iespējams uztvert dažādi. Es palieku pie domas, ka šis darbs ir absurds, bet ar jēgu likt mums domāt par sevi šajā laikā un neaizmirst pagātni. Labi gribot, to visu ir iespējams sapludināt vienā veselumā.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze