Bārā ienāk zirgs

9789984237183_66Ir tādi literārie darbi, kurus tā kā gribas izlasīt, bet nekādi nav iespējams saņemties. Manuprāt, tas ir dīvaini, bet tā tiešām ir tāda kā mīņāšanās uz vietas. Beigās viss sanāca tā, ka sagribēju lasīt neiepazītas nacionalitātes un tā nonācu pie izraēļu autora Dāvida Grosmana (David Grossman, 1954) darba Bārā ienāk zirgs (2014). Prieks, ka devu darbam iespēju, jo tas bija aizraujošs gan savā būtībā, gan izklāstā.

Dovale ir standup mākslinieks, kurš tūlīt kāps uz skatuves Netanijā un stāstīs visādus jokus. Pirms šī uznāciena viņš ir piezvanījis senam draugam un lūdzis to atnākt uz priekšnesumu. Jo dziļāk vakarā, jo vairāk saproti, ka šis nebūs parasts vakars. Lai vakars sākas!

Romāns – eksplozija, romāns – laika bumba, romāns – iekapsulēta drāma. Darbs, kurš man lika būt tikpat uzmanīgai klausītājai kā vakara auditorijai. Ar vienu mazu, īsu izlēcienu, tas sākotnēji tiešam bija standup. Tik pēcāk attopi, ka īsti nepatīk, nesaproti, kas par drāmu notiek uz skatuves, bet tai pat laikā esi nedaudz paralizējies un nespēj nekur aiziet. Tieši tā, tu šarmējies no cilvēka, kurš atrodas tavā priekšā, lai gan viņš veic neloģiskas darbības (piemēram, sevis iekaustīšana) un stāsta lietas, kuras noteikti nebija plānojis atklāt tik plašai publikai. Vajadzētu iet prom, bet… nolem palikt, ja nu joki vēl sekos un šis ir tikai pārpratums, prāta aptumsums. Kā vispār var noformulēt, kas ir standup? Tīrākās blēņas, lai visi varētu pasmieties vai reāli stāsti ar ironijas/sarkasma devu, kas raisa smieklus, jo tas ir tik absurdi? Varbūt standup ir kaut kas pavisam cits? Jāatzīst, ka tās dažas anektdotes tiešām bija smieklīgas… Vispār Dovales stāstītais humors bija tik… gribas lietot kaut kur lasīto apzīmējumu ”abpus griezīgs”. Viņš stāsta humoresku, bet tie darvas pilieni… un tieši šie pilieni neliek smieties.

Tas brīdis, kad es kā lasītāja un vienlaicīgi arī auditorija aptveru, ka izklaides vakara vietā es būšu lieciniece sevis izgriešanai uz āru, ir diezgan traks. Tā ir kā publiska grēksūdze, kurā ir neērti piedalīties. Nevienā brīdī nav zināms, kas tūlīt sekos – humora kulminācija vai sevis eksplozija. No Dovales strāvoja izmisums. Nevienā mirklī tiešā tekstā nav teikts, ka šī ir viņa pēdējā  uzstāšanās, bet to varēja tik labi just! Tā nemitīgā cenšanās izglābt vakaru bija kā mēms palīgā sauciens. Un kas ar to iepriekš minēto draugu? Kāpēc viņš deva to dīvaino uzdevumu? Patiesībā man šim darbam gribējās tādu kā otro daļu, turpinājumu. Vakars beidzas, viņi iziet ārā un kas notiek tālāk? Par ko viņi runā?

Man tiešām ir prieks, ka es nenobijos no šī romāna. Lai arī līdz galam nespēju atšifrēt Dovali un viņš man tā arī palika mīkla. Kāpēc viņš izlēma to visu stāstīt uz skatuves? Varbūt tas vienkārši neplānoti izlauzās no dziļumiem, jo bija pārāk apspiedis šīs jūtas? Jautājumu vairāk nekā es spēju izdomāt atbildes. Lasiet, varbūt jums viss būs skaidrāk par mani 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Advertisements

Vientulības gals

9789984237220_70Vāks, nosaukums, nedaudz anotācijas – tas viss man nostrādāja kā vēlme iepazīties ar Benedikta Velsa (Benedict Wells, 1984) darbu Vientulības gals (2016). Un tomēr… Kur tik skatos, visur redzu pozitīvas atsauksmes, kas galīgi nesaskan ar manu iespaidu pēc darba izlasīšanas. Nē, darbs nav slikts, tomēr tajā es lasīju tēmas, par kurām man nepatīk lasīt, jo tās ir pārāk skarbas jau realitātē…

Trīs bērni, skaista bērnība, mīloša ģimene. Līdz brīdim, kad notiek nelaimes gadījums un bērni paliek bāreņos. Viņus nosūta uz internātu, kas neveicina tuvību, bet tikai atsvešināšanos vienam no otra. Kā viņiem katram pašam par sevi tikt galā ar lielajām sāpēm, iejusties svešajā vidē un nepazaudēt savu iekšējo ”es”?

Paskaties uz sevi, es domāju, kāpēc, sabiedrībā esot, tu tik bieži sapņo palikt viens, ja vientulību tik tikko spēj izturēt? /126.lpp./

Tas ir tikai mans skatījums, bet es šo darbu nespēju izjust padziļināti. Kaut kādās frāzēs, notikumu uzplaiksnījumos es manīju to nelielo bezdibeni, cīņu pašam ar sevi, savām vēlmēm un likteņa spēlēm, tomēr vispārīgi ņemot stāstam ”braucu” pa virsu. Jo stāstījuma forma man neļāva ieslīgt dziļāk tēla iekšējā pasaulē. Jā, viņš kļuva par sapņotāju, sāka baidīties no avantūrām un vispār ierāvās dziļi sevī. Līdz satika viņu, dzīves īsto draugu. Vai arī jau pašos pirmsākumos tā bija mīlestība, no kuras viņš nobijās? Dzīvē gadās visādi, arī šādi kā viņiem, tomēr kaut kas Alvā man īsti nepatika. Kaut kas viņas tēlā nebija izstāstīts līdz galam.

Tikko es sāku lasīt, es diezgan aizrāvos ar tekstu. Jo vairāk es virzījos uz priekšu, jo vairāk parādījās netīksme. Viens ir tas, ka es noguru no teksta un stāstījuma veida, otrs tas, ka grāmatas beigas es mocīju, jo man nepatīk lasīt par tādām tēmām. Ir piedzīvots tuvinieku lokā un man gribas iespēju robežās rakstītā veidā no tā izvairīties. Ja šis stāsts būtu izstāstīts kaut kā citādāk, varbūt ne tik sausi (mans subjektīvais viedoklis), iespējams, tad būtu citādāk. Izklausās, ka man ir tikai nejaukas lietas ko teikt, bet – šī vienkārši nebija grāmata priekš manis.

Proti, ja visa tava dzīve rit nepareizā virzienā, tā tomēr var būt īstā dzīve, ko? /147.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Nedaudz krievu literatūras: Puškins, Gogolis un Bulgakovs

Reizēm ir tā, ka sagribas palasīt citādu literatūru, jo viss mūsdienās rakstītais apnicis/nespēj aizraut. Šoreiz devu priekšroku stāstiem, kurus sarakstījuši dažādi krievu rakstnieki.

Viens no tiem ir Nikolajs Gogolis ar savu Šinelis. Es par tādu stāstu nebūtu neko zinājusi, bet kaut kad senāk DDT to uzveda. Aiziet tā arī nesanāca, bet nu vismaz esmu izlasījusi. Pavisam vienkārši – kādam ierēdnim sāk salt mugura, tiek pārliecināts, ka jāšuj jauns šinelis un tad to… Patiesībā tajā stāstā nekā tāda nav, bet autors kaut kā prot mani aizraut ar to savu neko. Nu, labi, nedrīkst teikt, ka ”tur nekā nav”. Caur Akakiju Akakijeviču (kā tie vārdi rodas?) autors ieskicē 19. gadsimta sabiedrību. Galvenais varonis ir ārprātā nabadzīgs, knapi velk savu dzīvību, lai gan daudz strādā, ir neievērojams un necils. Tāpat kā apvidus, kurā viņš dzīvo. To ka pastāv labāka dzīve un sabiedriskais slānis rāda necerēts uzaicinājums iedzert tēju kolēģa mājās. Vai dzīve var rādīties nedaudz gaišāka, ja tiec pie skaistas virsdrēbes? Jā, pašam Akakijam tas ienes gaišumu viņa vienmuļajā dzīvē, bet darba biedri izrādās diezgan ārišķīgi, jo pēkšņi viņu pamana un vairs nezobojas. Un kas notiek beigās? Neliels šausmu elements, kas liek domāt – kas notiek? Nezinu, kā ir ar citiem izdevumiem, bet mans ir ļoti skaisti ilustrēts!

Arī Aleksandra Puškina Pīķa dāmā beigās ir šis pārdabiskums. Līdz tam stāsts neliekas nekas sevišķs – veca grāfiene savā apgādībā ņem jaunu sievieti un skolo. Dzīve rit pēc grāfienes iegribām, līdz jaunā sieviete pie loga samana vīrieti, kurš diezgan klaji izrāda savas simpātijas. Aplidošanas pūles un reiz viņa piekrīt ieaicināt viņu namā. Un ar šo brīdi ir jautājums, kas uzvarēs: mīlestība vai paša alkas pēc veiksmes? Es nespēju pieklājīgi uztvert 19.gadsimta mīlas tēmas un visa tā aplidošana un vēstuļu rakstīšana, jaunavu reakcijas manī raisa vieglu smaidu. Nemācēšu īsti teikt, ko autors ar šo darbu īsti gribēja teikt, tomēr – neesiet alkatīgi!

Vēl par dažiem Mihaila Bulgakova stāstiem. No šī krājuma es nelasīju Teātra romānu un Jaunā ārsta piezīmes, jo ir jau lasīts un blogā pieminēti. Mani interesēja tikai stāsti un jā, viņu ir grūti izstāstīt, raksta fantastiski! Nevienu no tiem es īpaši neizcelšu, tomēr man patīk veids kādā Bulgakovs parāda savu laiku – cilvēkus, sabiedrisko iekārtu, uzskatus utt. Neesmu lasījusi iepriekšminēto autoru biogrāfijas, tomēr Bulgakovā man patīk, ka viņš savos darbos iepin gan savus dzīves faktus, gan redzējumu. Piemēram, Pēkšņais uzbrukums un Es nogalināju ir epizodes par Pilsoņu karu, kurā pats ir piedalījies (gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā).

Raganis: Likteņa zobens

9789934078309_403Domāju, ka katram ir tādas grāmatas, kuras tiek nepacietīgi gaidītas. Sakarā ar Andžeju Sapkovski (Andrzej Sapkowski, 1948) un viņa Ragaņa ciklu, es jau biju paspējusi piemirst par Geraltu. Rudeni pāršalca ziņa, ka otrajam cikla ievadījumam Likteņa zobens (1993) būs būt! Uz ko es ceru – neapstāties un turpināt arī pašu ciklu!

Kas tad ir likteņa zobens? To pastāstīs savstarpēji saistītu stāstu kopums, kurā iespējams vēl labāk iepazīt grāmatu varoņus. Tā ir iespēja sekot viņu gaitām dažādās pasaules malās un satikt pašu neiedomājamo! Un, protams, atbildēt uz iepriekšējo jautājumu.

Ne soli tālāk, cilvēk, – saka šis svilpiens un trieciens. Prom, cilvēk, tūdaļ pat taisies prom no Brokilonas. Tu esi ieguvis visu pasauli. Cilvēk, tu esi visur, visur nes sev līdzi to, ko tu sauc par mūsdienīgumu, pārmaiņu ēru, to, ko tu sauc par progresu. /267.-268.lpp./

Kā jau iepriekš minēts, šis ir sešu stāstu kopums, kurš mūs, lasītājus, ievada Geralta pasaulē. Pasaulē, kura attīstās, piedzīvo progresu, kurā cilvēks grib būt dominējošais. Pasaule ar cilvēkiem, elfiem, pūķiem, dopleriem, veselu grēdu nešķīsteņiem, kuriem drīz nebūs vietas arī jūrā un citiem. Un Geralts pa vidu. Ne visi stāsti vedina uz centrālo līniju, tomēr šie stāsti skaisti ieskicē šo pasauli, nostāda lietas un būtnes savās vietās. Pirmajā grāmatā varēja labi just, ka tie ir stāsti, savukārt šo es uztvēru kā krietni vienotāku stāstījumu. Pēdējos divos stāstos ir cikla centrālās līnijas, līdz ar to esmu ļoti, ļoti ieintriģēta turpinājumos!

Geralts. Rīvijas Geralts. Baltais vilks. Raganis. Šī grāmata manī radīja noskaņu… Skumju. Iepriekšējā daļā es to tā nejutu (vai arī vairs neatminos), bet šajā bija ļoti izteikti sevis meklējumi. Nogurums no tā, ka no viņa izvairās, ka grib bezatlīdzības palīdzību, ka iedomājas viņu kā aukstasinīgu slepkavu bez jebkādām jūtām. Viņš tik ļoti alkst atrast savu vietu pasaulē, kurā viņu vērtētu ne tikai pēc amata prasmēm, bet arī kā personu. Man bija prieks lasīt un secināt, ka viņš nav izveidots kā perfekts tēls, bet kā persona, kurai gadās misēkļi, kura kļūdās un kura ir tik ļoti cilvēcīga. Par spīti visām pārvērtībām, kas viņam bērnībā veiktas, lai viņš kļūtu par ragani.

Es braucu līdzi, jo esmu bezgribas golems. Jo esmu pakulu vīkšķis, ko gar ceļmalu dzenā vējš. Saki, kurp lai es jāju? Un kādēļ? Te vismaz ir sapulcējušies tādi, ar kuriem man ir par ko runāt. Tādi, kas neaprauj sarunas, līdzko esmu pienācis klāt. /52.lpp./

Nedaudz vēlāk Ugunspuķe saka vārdus, kas visu apgriež kājām gaisā un ej nu tagad saproti, kā tur īsti ir!

Vai zini, kur ir tava problēma, Geralt? Tev šķiet, ka tu esi citāds. Tu esi pārņemts ar citādību, ar to, ko tu uzskati par nenormālību. Tu ar šo nenormālību nekaunīgi uzmācies, nesaprotot, ka vairumam cilvēku, kuri spriež un domā skaidri, tu esi visnormālākais cilvēks zemes virsū [..] /223.lpp./

Jā, šis ”krājums” man šķiet krietni krāšņāks, ievelkošāks un daudzveidīgāks. Sapkovskis ir radījis skaistu pasauli, kuras aptuveno vizualizāciju man parādīja datorspēlē (un kuru kaut kad arī nobriedīšu spēlēt). Tagad es pilnīgi noteikti gribu zināt par Jeniferu, Ciri, Geralta likteni, nākotni.

Noteikti iesaku!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mansards: Atjaunošana un Grāmata

Reiz kādā no akcijām es sagrābos veselu kalnu grāmatu no apgāda Mansards un nu beidzot es šo kalnu mazinu. Pirms kāda laiciņa priekš sevis uzrakstīju īsās piezīmes par divām Mansarda izdotajām grāmatām (joprojām liela patikšana pret ”Bitēm”!). Izlasījušās vēl divas un nu laiks tās atzīmēt.

original_f9b954414a8dca1394bbda8883de3204Nu jau vairs neatceros, kas mani uzrunāja pērkot Ežēna Grīna Atjaunošana, taču beidzot esmu to izlasījusi. Darbs stāsta par diezgan kutelīgu laika posmu pēc Otrā pasaules kara. Par neapzinātu iesaistīšanos vēstures notikumos, kuros tu neesi vēlējies piedalīties (ne no tāda aspekta) un otrs – kā atrast savu patieso identitāti, ja tavu valsti pasludina par vairs neeksistējošu. Prieks, ka romānu var ātri izlasīt, bet es neteikšu, ka tas mani aizķēra. Tas ir labs, bet kaut kas tajā stāstījumā man nenostrādāja.

 

 

 

 

lozinskis-DRUKASavukārt uz Mikolaja Ložiņska darbu Grāmata es skatījos jau labu laiciņu un beidzot radās izdevība pieķerties. Esmu pārsteigta, ka darbs izlasījās tik ļoti ātri! Pa pāris vakariem. Galvenais varonis raksta grāmatu par savu ģimeni – vecākiem, vecvecākiem. Interesantais aspekts – ģimenes stāstu var uzrakstīt atminoties lietas un notikumus ap tiem. Lietu un priekšmetu vēsture, bet tik daudz par šo ģimeni! Kopumā darbs man patika, stāsts ir jāsakārto pašam, jo autors neaizraujas ar notikumu secību. Ak jā, šīs ģimenes stāsts tiek ievīts vēstures/attīstības ietvaros un tas šo stāstu skaisti papildina 🙂

Tifānija Smelga: Pilna cepure debesu

9789934078446Nepaspēju ne acis pamirkšķināt, kad otrā grāmata Tifānijas Smelgas ciklā jau ir iznākusi! Pilna cepure debesu (2004) lasījās tikpat raiti, cik pirmā daļa. Ceru uz raitumu arī turpmāk, jo sāk kļūt nudien aizraujoši 🙂

Tifānija atvadās no savām mājām, tuvajiem un dodas līdzi Mis Tikai uz skolu. Pirmais izbrīns – skola izrādās palīdzēšana vecai kundzei ar dažām, bet ļoti savādām īpatnībām. Otrais izbrīns – raganošana ir kaut kas pilnīgi cits nekā viņa bija iztēlojusies. Kad gaisā sāk virmot svešas enerģijas, Tifānijai jāsargājas! Viņu medī!

-Tās jau tikai zālītes!
-Arī tā ir maģija. Kaut ko zināt, ja citi to nezina, ir maģiskas spējas. /111.lpp./

Izdzirdot vārdu ragana, prātā rodas zināmas asociācijas par izskatu un to, ko viņa dara. Parādās arī šādas klasiskās raganas, tomēr Diska pasaulē raganas izskatās un dara lietas citādāk. Tās māca pieprasīt sevi cienīt, atlīdzībā palīdzot ļaudīm ar zālītēm, viedu padomu vai gluži ikdienišķiem darbiem. Viss atkarīgs no cilvēku attieksmes, jo reizēm nākas sastāstīt totālas pasakas. Jā, raganu skola itin nemaz nav tāda, kādu to Tifānija savā prātā bija iztēlojusies. Nav ne jausmas, kā viss šis stāsts beigsies, bet ir liela pārliecība, ka Tifānija nebūs parasta ragana. Un ne jau tāpēc, ka cēlusies no Krītiem. Kaut kas tai viņas raganošanā ir citādāks, piemēram, viņa neko (pagaidām) nespēj izdarīt pēc pavēles. Ārkārtas/briesmu situācijās viņas maģija it kā plūst no iekšienes. Šis fakts mani ir ieintriģējis; noteikti gribēšu zināt, kā attīstās viņas prasmes.

Neslēpšu savu prieku šajā daļā sastopot pazīstamu tēlu – Nāvi. Loģiski, ka uzreiz vizualizēju to tādu, kādu redzēju filmās. Un šī Nāve ir smieklīga 😀 Jā, viņai humorizjūta ir lieliska un arī pašam Pračetam tās netrūkst. Manuprāt, tā ir viena no iezīmēm, kas viņu atšķir no citiem fantāzijas autoriem – viņa darbos var atrast tik daudz smieklīgas, asprātīgas un, dažbrīd, vieglprātīgas ainas, ka gribot negribot ir jāiesmejas.

Ilgi domāju vai to pieminēt vai ne, bet lai iet – iepriecināja šīs daļas sākumā esošais enciklopēdiskais izvilkums par nakmaku fīgliem un viņu runas skaidrojošā vārdnīca. Galvenais vārds, kurš mani interesēja bija ”kriveņi!”. Viss kārtībā, biju sapratusi pareizi 😀 Jā, šī joprojām ir bērnu grāmata, tomēr šī daļa man likās… kaut kādā ziņā labāka par pirmo. Tāda nedaudz pieaugušāka, stabilāka. Nu, tagad tik atliek gaidīt nākamo daļu.

Atgriezties tur, no kurienes tu esi nācis, nav tas pats, kas neizkustēties no vietas. /350.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Simtgades filmas #1

Simtgades gads ir pagājis un kā redzam, dzīve turpinās. Tomēr jāsaka, ka iekš kino nekas nav beidzies. Visas iecerētās #simtgadesfilmas nav izrādītas (vai jau visas ir?). Ne visas esmu redzējusi, jo ne visas ir interesējušas. Nespēju piespiest sevi skatīties kaut ko, kas galīgi neuzrunā. Pat ja tas ir simtgades.

Sākšu ar tām, kas mani neuzrunāja. Par Turpinājumu man nav neviena paša vārda ko piebilst, jo neuzrunā nemaz, nemaz. Varbūt, ja rādīs pa TV, tad paskatīšos, bet speciāli iet galīgi nevilka. Cik saprotu, filma par Latvijas šodienas modeli, kuru mums atklāj bērni. Ievainotais jātnieks mani tematiski ļoti uzrunāja, jo par Kārli Zāli un Brīvības pieminekļa konkursu. Tik tālu, cik es noskatījos, iezīmējas arī brīvības jēdziens kā tāds. Kāpēc es nenoskatījos līdz galam? Kaut kas tajā formātā, stāstītājā… es nezinu. Kaut kā saguru skatoties. Savukārt Astoņas zvaigznes es skatījos nepareizā laikā, jo galīgi nespēju sevi piespiest skatīties dokumentālu filmu par latviešu strēlnieku bataljoniem. Un ja šo neliks dvd formātā, lai varētu izmantot mācību stundās, būs dikti žēl. Šis mums ir nedaudz sarežģīts vēstures posms (strēlnieku veidošanās un dalība 1PK, Latvijas neatkarības cīņāš un Krievijas pilsoņu karā) un vizuāls materiāls var tikai palīdzēt.

Mērijas ceļojums ir filma, kura mani ieintriģēja ar nezināmu stāstu par varonīgu sievieti. Mērija Grīnberga noteikti būs tas vārds, kuru es tagad atcerēšos. Pēc kara vienpadsmit vagonos atgādāt atpakaļ Latvijas mākslas vērtības nav nekāda joka lieta. Man šķita interesanti, ka sākotnēji bija paredzēts stāstīt par Mēriju caur viņas mātes dienasgrāmatu. Šajā variantā, manuprāt, stāsts būtu sanācis pliekans. Paldies tiem/tam, kuri parādīja pašas Mērijas rakstīto par šo ceļojumu, jo skaļi viņa par to neko nestāstīja. Beigās vēl dabūja varas priekšā par to atbildēt. Ja visiem būtu tāda pietāte pret mākslu! Negaidīti labs kino!

Lai arī esmu dzirdējusi ļoti dažādas atsauksmes par Tēvs Nakts, man tā ļoti patika. Jā, es nezinu vēsturisko patiesību, nezinu faktus par Žaņa Lipkes personību, tomēr tas nemaina manas domas par šo filmu. Protams, bija daži neticamības momenti, bet es tos neceļu priekšplānā. Varbūt biju ieinteresēta, jo jau krietnu laiku taisos uz to muzeju, bet tagad laikam pagaidīšu, kamēr vilnis noskrien 😀 Un šī ir viena no retajām latviešu kinolentēm, kura mani burtiski ievilka sevī. Kopumā šī filma atstāja ļoti naturālu, spriedzes pilnu iespaidu un es nebiju gatava tik ātrām beigām.

Billi es gaidīju tik ļoti, ka biju gatava arī pārlasīt Belševicas romānu pirms skatīšanās. Uzreiz nesanāca un par to nav ko bēdāt. Filma ir lieliska! Jo tālāk, jo vairāk man sametās žēl tās meitenes! Šito grūto dzīvi, pārmetumus, pārdzīvojumus un tomēr spēt saglabāt izdomu, prieku un vēlmi palīdzēt. Kaut kādā mērā spēju saprast tēvu, bet māti… ne par ko! Ir tomēr bēdīgi, ka vainoti tiek visi citi, kamēr pati nemaz necenšas kaut kā kārpīties ārā. Es saprotu, ka grūti un tomēr… Billei tas viss bija japārdzīvo. Šī noteikti ir filma, kuru es skatīšos atkal un atkal!

Kad es pirmo reizi redzēju treileri, nodomāju: ”Nu tikai būs!” Nebija. Es runāju par Homo Novus. Nezinu kādas kopumā ir atsauces par šo filmu, tomēr es teikšu tā – varēja būt patiešam labi, bet īsti nesanāca. Varēja būt bohēma, sanāca pliekani, košums – blāvi, mākslinieku dzīves – viens bļauris. Nu.. man ir prieks, ka man bija iespēja noskatīties, tomēr radās sajūta, ka labākie, spilgtākie momenti ir ielikti treilerī. Jāatzīst, ka bija viens moments, kas man patiešām patika – epizode, kura tiek gleznota sieviete sarkanā kleitā un kā šo gleznu izstāda. Tas bija moments, kurā es jutu mākslinieka izaugsmi. Un jā, ir plānā kaut kad pieķerties arī pašam romānam.

Vēl viens gabals, kuru es ļoti gaidīju, bija Baltu ciltis un ne jau tāpēc, ka tajā ir filmējies draugs un paziņa. Mani ieinteresēja veids, kādā brāļi Ābeles ir atveidojuši šīs ciltis, to vēsturi. Šo stāstu stāsta tirgotājs Larss apceļojot zemes, kuras apdzīvoja kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, prūši, jātvingi, galindi, augštaiši un žemaiši. Protams, ka šāds stāstījums nevar būt mega precīzs, bet tie ir novērojumi, kas rakstīti dažādās hronikās. Ļoti patika animācijas daļas, reizumis tās bija smieklīgas; patika kartes un visi pārējie palīglīdzekļi, kas palīdzēja stāstīt šo stāstu. Ceru pieredzēt arī DVD formātu 🙂

 

Silva Rerum IV

csm_silvarerumv_9d7d4af020Jūs pat nevarat iedomāties to laimes sajūtu, kas darījās manā prātā, kad es uzzināju, ka Silva Rerum IV (2017) būs būt! Un ja vēl pati Kristina Sabaļauskaite (Kristina Sabaliauskaite, 1974) ierodas prezentēt savu grāmatu mājīgajā Zvaigznes pagrabā… 🙂

Prančisks Ksavers Norvaiša no Milkantiem ir matemātikas profesors Lietuvas dižkunigaitijā un ne tikai. Viņam ir atvērts prāts visām jaunajām idejām, viņš ir apceļojis Eiropu un gribētu, lai pasaule kļūst labāka. Un tomēr viņam sirdī ir šaubas, domas, kas liek ierauties. Vai bazilisks ir atgriezies?

Šis romāns sākas ar vāka noformējumu – ja iepriekšējie mani apbūra, tad šīs daļas noformējums man nepatika un es to nesapratu. Tiesa, izlasot un savelkot kopā visu ciklu, tas ir tieši tāds kādam tam jābūt. Būs atkal jābrauc uz Viļņu meklēt, kur slēpjas šī un iepriekšējās figūras! Nekādi neprotu atrast! Lai nu kā, uz to prezentāciju es biju. Viens ir mana izpratne par šo darbu, kas pilnīgi cits – viss ko Sabaļauskaite stāstīja. Tur ir tik daudz nianšu! Tik smalki iepītas detaļas, ka es noteikti kaut kad pārlasīšu visas pēc kārtas, lai ieraudzītu visas lietas – gan tās stihijas, gan pulksteņus, gan arī personāžu vecumus. Pa plauktiņiem salikās arī dzimtas gaitas un ārkārtīgi dažādais baroka laikmets.

[..] prātā pazibēja nez kad lasītās Ruso šaubas, vai gadu simtiem apspiestajai kārtai vispār ir iespējams iemācīt brīvību un vai, to brīvību viņiem mācot, ir attaisnojama arī šāda tāda vardarbība; [..] /135.lpp./

Šajā daļā ļoti spilgti izpaužas dažādas apgaismības idejas un zinātnes virzīšanās uz priekšu un Prančisks Ksavers ir visa tā epicentrā, gandrīz vai kā apgaismības nesējs. Cik viņam bija grūti starp tumsoņām! Kā cilvēks var izpausties, ja vairums nevēlas pieņemt nedz jaunās idejas, ne lauzt gadsimtiem senas tradīcijas? Tev nebūs mācīties lasīt un rakstīt, tev nebūs precēt zemāku kārtu, tev nebūs lūkoties zvaigznēs caur teleskopu un tev nebūs pārmainīt studiju garu.

Sabaļauskaite viennozīmīgi ir fantastiska rakstniece. Mani ārkārtīgi fascinēja viņas dziļās, izsmeļošās atbildes uz jautājumiem, mani apbur viņas spēja rakties vēsturē līdz pašai, pašai sīkākajai detaļai. Romāna nosaukums ir tulkojams arī kā ”lietu vēsture” ne tikai kā dzimtas grāmata, kurā ieraksta nozīmīgākos notikumus. Man domāt, ka kaut kādā mērā tur palīdz viņas disertāciju rakstīšanas, jo tas pamatīgums nerodas no gaisa. It kā sarežģīts teksts, bet tik viegli lasāms un visu laiku ir tas ”nu vēl drusku, drusku”, līdz attopies, ka teju pa nedēļu esmu izlasījusi.

Vai gan nav pretīga šī mūsu pasaules kārtība, vai jums neizraisa riebumu mūsu novecojušie paradumi un likumi, kas nosaka, ka, tikai apprecējis citu, es varēšu pienācīgi rūpēties par to, kuru mīlu? /399.lpp./

Mani priecēja, ka darba beigās ir ievietots dzimtas koks. Ar acīm sekoju līdzi katram pēctecim un prātā atplaiksnīja nenoteikti fragmenti no iepriekšējām daļām. Mmm… ja godīgi, es vairs nezinu, ko piebilst. Lasiet un cerēsim, ka būs kāds uzņēmīgs cilvēks un izveidos no šī cikla miniseriālu. Tam vajadzētu būt iespaidīgam!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Grāmatstastistika 2018

Ja jau ir iegājies, ka šis ir vienīgais kopsavilkums, ko es veicu, tad jau jāturpina. Pagājušajā gadā dikti priecājos, ka mans lasamais ar katru gadu aug, tomēr 2018.g. ir bijis kaut kāda ziņā dīvains un arī nelasīšanas gads. Pieveicu tikai 55 grāmatas. Daļēji noveļu uz to, ka sanāca mazāk laika lasīt. Esmu kļuvusi arī izvēlīgāka vai.. es nezinu. Mani daudzas neuzrunāja un nespēju vai nu pabeigt vai knapi iesāktas metu pie malas. Twitter manīju skaistu gadu kopsavilkumu, bet man tas sanāks mazs, jo esmu visai vēlu sākusi apkopot lasīto:

  • 2013 – 62;
  • 2014 – 51;
  • 2015 – 58;
  • 2016 – 65;
  • 2017 – 72;
  • 2018 – 55.

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10 (šoreiz tikai 10, jo kaut kā negadījās vairāk trāpīt uz patiešām spēcīgiem darbiem):

  • Ž. P. Didjēlorāns. Lasītājs vilcienā 6:27 – kodolīgs stāsts par to, kā īstās rindas spēj mainīt visiesīkstējušākos prātus
  • F. Iljess. 1913: gads pirms kara – patiešām aizraujošs pētījums par gadu pirms kara mākslas/radošajā pasaulē
  • B. Pomsela. Es biju tikai sekretāre – man nepatīk politika, tomēr šis darbs mani sašūpoja
  • K. Hanna. Lakstīgala – vēsturisks romāns par Otrā pasaules kara sākumu Francijā un divām māsām, kuras cīnās par sevi ar dažādām metodēm. Darbs, kurā var atrast abolūti visu!
  • V. Belševica. Bille – ja nebūtu ekranizācijas, noteikti nebūtu pārlasījusi. Skolas laikā nepratu novērtēt.
  • G. Hanimena. Eleanorai Olifantai viss kārtībā – nemācēšu pateikt kāpēc, bet šis darbs mani atstāja uz mēnesi nelasīšanas pauzē. It kā jau tur nav nekas pārdabisks, tomēr kaut kas mani visai dziļi aizķēra
  • N. Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli – ak, dodiet man vēl tik skaistu, sirsnīgu, cieņpilnu un sīkstu romānu kā šo! Paldies par tulkojumu!
  • M. Friedenthal. Bites – neglabājiet skapjos, bet elpojiet pakausī galvenajam varonim un izjūtiet laikmetu, dabu, cilvēku
  • H. Mantela. Vilku nams – negaidīti labs, citāds vēsturiskais romāns
  • K. Sabaļauskaite. Silva Rerum IV – noslēgums lieliskajam baroka laika romānam par Norvaišu dzimtu. Spēcīgi kā jau ierasts.

Gada atklājums (autors):

  • Veronēzi – ilgi auklēju skapī viņa romānu līdz saņēmos un izlasīju. Rindā gaida nākamais viņa romāns, kuram jābūt tikpat viltīgam – it kā mierpilns, it kā nekas nenotiek, bet beigās netiec vaļā.
  • Agbarjana – ja nemaldos, armēniete, bet kā viņa mani paņēma ar to savu ciema stāstu! Gribu vēl kaut ko no viņas 🙂
  • Pračets – viņš man nav jaunums, tomēr rakstītā veidā saskāros pirmo reizi. Humorpilna fantāzija, perfekti izdomāta pasaule. Kas vēl vajadzīgs?

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • A. Jundze. Putekļi smilšu pulkstenī – bija dikti lielā topā, kaut kad nolēmu izlasīt. Nesanāca. Kaut kā nespēju ielasīties un tādu puslasītu noliku malā. Pat neatminos, par ko bija.
  • H. Vagrants. Ielu muzikanta dienasgrāmata – neticēsiet, bet šo es ļoti gaidīju. Es pat nezinu, ko cerēju atrast starp vākiem, bet es to neatradu. Sanāca neliela vilšanās. Iespējams, grāmatas nudien nevajag salīdzināt, bet gaidīju kaut ko Balodes stilā.

Ruksīgu jauno gadu!

Niekošanās nr.4

Ruksīgu Jauno gadu!

Šim ierakstam bija jātop starp abiem svētkiem, tomēr kaut kā nesanāca laikā pabeigt 😀 Tas ir sīkums. Bilžu kvalitāte ir briesmīga, bet tur es vairs neko nevaru padarīt… Un tātad – iesākumā es biju iecerējusi tās bumbas apstrādāt citādāk, bet uzskatīsiem, ka šī ideja pārceļas uz kādu citu gadu.

IMAG0909

Ļoti iepatikās šī ideja par bumbām ar acīm, bet nez kāpēc rodas asociācijas ar bruņurupučiem nindzjām 😀 Lai iet! Ja atminaties vārdus, drīkst to ierakstīt komentāros 😀

Šīs radās vienkāršas knibināšanās rezultātā. Jāatzīst, ka ne visas pašai patīk, taču ņemot vērā visus tā brīža faktorus, nekas labāks nevarēja sanākt. Nav arī vienotās tēmas, bet nedomāju, ka tas ir kaut kāds šķērslis 🙂