Fotografē labāk

300x0_fotografelabak_978-9934-0-8518-5Nu jau pagājis krietns brītiņš kopš saņēmu Henrija Horenšteina darbu Fotografē labāk. Gaidīju radošo brīdi, bet nesagaidīju. Rezultātā esmu tikai mazliet paspēlējusies, ņemot vērā viņa ieteikumus.

Šo darbu var uzskatīt par milzīgu padomu krājumu. Tas viss ir pārbaudīts praksē, jo autors zina, ko runā – pats ir fotogrāfs ar milzu pieredzi un arī pasniedzējs. Un šis tad ir labākais, ko viņš mums sniedz.  Jā, es zinu, ka esmu rakstījusi par līdzīga satura foto grāmatām, tomēr šī ir nedaudz citādāka. Ja iepriekš rakstīju par fotogrāfijas un tās tehnikas attīstību un par dažādiem parametriem un terminiem, tad šajā patiešām ir apkopoti padomi – par tehniku (termini un kā tie darbojas tomēr jāzina), inventāru, fotografēšanu (par veidiem un dažādām vietām), kādas ir alternatīvas, apgaismojums, kā redzēt kadrus, cilvēkus-modeļus un kā darboties pašam. Kā noslēgums ir dažādi jautājumi par komerciju, īpašumtiesībām, autortiesībām, arhivēšanu, portfolio utt. Kopumā tie ir 100 ieteikumi. Protams, nav viegli visus atminēties, bet domāju, ka iesilstot šai jomā, visi padomi realizējas dabīgi 🙂

Šī noteikti ir vērtīga grāmata. Visa izklāstītā informācija ir ļoti īsa, kodolīga, viegli uztverama. Un principā visi ieteikumi ir arī ilustrēti ar kāda fotogrāfa foto. Pie tam, viss stāstītais attiecas ne tikai uz spoguļkamerām, bet pielietojamas praksē arī ”ziepju traukiem”, mobilajiem… Principā uz visu, kas tver un veido attēlu. Līdz ar to nav jābūt profesionālim, lai bildētu. Es gan joprojām sapņoju par izglītošanās iespēju, jo gribētos to lietu labāk izprast 🙂

Lielos vilcienos grāmatā aprakstītais nav nekāds jaunums. Un tomēr. Man tā šķita svaiga. Ārkārtīgi simpatizēja autora nespiešana uz vienu pareizo metodi. Piemēram, fotografēšana tumšās vietās – vari izmantot zibspuldzi (un beidziet zibināt koncertos no sēdvietām, no tā nav nekādas jēgas) vai arī izmantot platu atvērumu un palielināt ISO. Viss jāvērtē no situācijas un vēlamā rezultāta. Un ar šādām situāciju variācijām ir pilna grāmata! Jāatzīst, ka mani mazliet mulsināja autora mudinājums bildēt visur, arī lielveikalos, ja redz iespējamo kadru. Es negribētu, lai mani slepenībā bildē, jo patrāpījos foršā fonā. Visādi citādi, baudāma grāmata!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Auzu pārslu mafini ar žāvētām plūmēm

Sveiciens! Pirms pāris nedēļām esot Ķīpsalas grāmatu svētkos, kolēģe bija man palūgusi iegādāties priekš viņas Zanes Ozoliņas grāmatu Našķoties, ja nu tur labāks piedāvājums nekā veikalā. Bija. Ņēmu jau priekš viņas, kad izdomāju – jāpašķirsta. Pašķirstīju. Paņēmu divus eksemplārus 🙂 Esmu jau šo to pamēģinājusi, bet gribējās padalīties ar īpaši gardajiem auzu pārslu mafiniem. Tā kā šo recepti neatradu autores mājaslapā (naskoties.com), tad, cerot ka nepārkāpju nekādas tiesības, padalos ar recepti šeit:

Nepieciešams:IMG_0281

Drumstalām:

  • 50g auzu pārslas
  • 40g cukura
  • 40g sviesta
  • 1/2 tējk. kanēļa

Mīklai:

  • 200g žāvētu plūmjuIMG_0277
  • 240ml piena
  • 140g kviešu miltu
  • 90g auzu pārslas
  • 60ml eļļas
  • 100g cukura
  • 2 olas
  • 1 tējk. cepamā pulvera
  • 1/2 tējk. kanēļa
  • šķipsniņa sāls

Pagatavošana:

  • Drumstalas – visas sastāvdaļas sajauc kopā, ar rokām samīca un liek bļodu ledusskapī.
  • Mīkla – vienā bļodā sajauc sausās sastāvdaļas, bet otrā – šķidrās. Tad pamazām abu bļodu saturus samaisa vienā. Pievieno gabaliņos sagrieztas plūmes.
  • Pagatavoto mīklu pilda formiņās gandrīz pilnas (man parasti sanāk vienā formiņā divas ēdamkarotes). Virspusē ber iepriekš sagatavotās drumstalas. Kad viss izdarīts, tad šauj krāsnī uz 30-35min 190 grādos.

* Oriģināli receptē ir vēl dažas sastāvdaļas, bet tā kā man to mājās nebija, tad izlaidu. Ja ir interese par pilnu recepti, tad būs vien jāieskatās grāmatā!

** Šī nav reklāma. Vienkārši, man patiešām garšoja un gribēju padalīties 🙂

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – kā aplūkot un kādi virzieni eksistē

Atcerieties, kā es rakstīju par trim mākslas grāmatām un teicu, ka nebūtu slikti ielūkoties vēl arī tajās atlikušajās divās? Nu, lūk, esmu ielūkojusies. Es runāju par Sūzenas Vudfordas Kā aplūkot mākslas darbus? (2018) un Eimijas Demisijas Modernā māksla (2018). Parokoties pa šo sēriju, atklāju, ka ir tapušas vēl trīs grāmatas… 😀 Manuprāt, būtu interesanti arī palasīt par popārtu, ielu mākslu un sireālismu. Par pirmajām divām jau īpaši, ņemot vērā, ka latviešu valodā nekas dižs nav pieejams.

  • Kā aplūkot mākslas darbus?

Šai sērijai nav svarīgi, ar kuru darbu sāk, bet ja lasītājs ir nevis vienkārši interesents kā es, tad noteikti ir jāsāk ar šo. Autore prasmīgi paplašina izpratni stāstot par darbu izcelsmi, kompozīciju un sižetu. Lielos vilcienos no tā sastāv šis darbs – daudz dažādie sižetiskie iedalījumi (bībeliskie sižeti, portreti, klusās dabas, vēsture un mitoloģija u.c.), telpas atveidojums, kompozīcija, tradīcija. Tā ka šī grāmata gluži nemāca pareizi lūkoties, bet vairāk palīdz iedziļināties mākslinieka domā, redzējumā un tā laika gleznošanas paņēmienos. Un bija (un joprojām ir) daudz mākslinieku, kuri vēlējās lauzt tradīciju un meklēja aizvien jaunākus un labākus paņēmienus, kā parādīt vidi ap sevi, kā gleznot reālāk un kā caur dažādām lietām un tēliem izstāstīt savu gleznas ideju. Šis man lika atcerēties kādu maģistra laika semināru, kurā bija jāizvēlas viena mākslinieka glezna un tad no attēlotā jāmeklē apslēptie simbolismi (suns – uzticība utt.) un jāspēj tas savilkt ar attiecīgo laikmetu. Bija interesanti un ir mazliet žēl, ka šis skatījuma veids darbā ir tika maz iekļauts, bet – tā ir tik liela tēma, ka tam ir atsevišķas grāmatas un tas nebija gluži autores mērķis. Darbā ir 103 ilustrācijas, kas ļauj labāk izprast tekstu un priecē acis.

  • Modernā māksla

Pirms biju ķērusies pie šī darba, biju domājusi, ka runa būs tikai par 20.gadsimtu (balstoties uz nosaukumu). Tomēr nē – tvērums ir plašāks, sākot ar 1860tajiem gadiem, impresionismu un līdz mūsdienām. Tas ir prātam neaptverami, cik daudz un dažādu mākslas novirzienu ir radušies un vēl ir aktuāli mūsdienās vienā 20.gadsimta ietvarā! Daudzus virzienus biju zinājusi vismaz nosaukuma pēc, bet darbā atklāju ļoti, ļoti daudzus nekad nedzirdētus un neiedomājamus. Ja man priekšā noliktu divus darbus no līdzīgiem žanriem, es nepateiktu kurš ir kurš. Tas viss ir pārāk niansēti priekš manis. Tomēr autore ir labi pacentusies un skaisti izstāstījusi un apkopojusi dažādos mākslas grupējumus, skolas un aprakstījusi kustības izcelšanos. Veseli 68 mākslas virzieni un tikai no Eiropas un Amerikas. Man patika, ka katram virzienam bija atzīmēti arī paši spilgtākie un spēcīgākie kustības pārstāvji.

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Vecpilsētas stāsti

9789934086182_411Kas par burvīgu grāmatu! Jā, es runāju par Marinas Levinas sarakstīto darbu Vecpilsētas stāsti jeb pavisam patiesa Vecrīgas vēsture (2019). Kāpēc tā mani saintriģēja? Šis nosaukums man lika domāt par manu maģistra darbu. Protams, grāmata ne tuvu tam nelīdzinās, tomēr dažus faktus man būtu paticis zināt ātrāk 😁

Tātad, par ko īsti ir šis darbs? Kā jau vēsta nosaukums, tas ir par Vecrīgas vēsturi, tikai neierastākā formā un tā nav gluži visa vēsture. Lai gan… kad saliek kopā visus stāstus, tad zināma aina veidojas. Darbā tiek pastāstīts par lielākajām un zināmākajām ēkām un tas ir lieliski, jo tādā veidā tiek izstāstīta mazo, pieguļošo ēku vēsture, kas citādi nebūtu saistoši. Šādi mēs uzzinām par Zviedru vārtiem, Melngalvju namu, Trīs brāļiem, Līvu laukumu un vēl daudz citām ēkām.

Priekšvārdu šai grāmatai sarakstījis Ojārs Spārītis. Viņš min Rablē darbu Gargantija un Pantagriels kā piemēru ekscentriskam rakstības stilam (un daudzus citus), bet nespēšu salīdzināt (diemžēl, tā arī neesmu izlasījusi). Lai nu kā, viņš esot iedrošinājis darbu rakstīt šādi – daļēji izdomātās leģendās, groteskā manierē, asociācijās ar Vella kalpu laikiem. Un tas tā atsvaidzina stāstījumu! Gluži kā jauna elpa vēsturei, veidam, kā ir iespējams izstāstīt vēsturi. Tas šo darbu ļauj lasīt kā maziem, tā lieliem lasītājiem. Un ja vēl tāds zinātņu vīrs kā Andrejs Krasņikovs spēj tik aizraujoši gleznot vēsturi… Tas viss grāmatu padara pat ļoti baudāmu.

Ko tad es uzzināju šai grāmatā? Piemēram – Rīgas zīmogs pirmo reiz manīts 1226. gadā un tas simbolizē pilsētas pārticību, labklājību un aizsardzību. Nu, lai to visu atgrieztu, būtu smagi jāstrādā, bet ne par to ir stāsts. Beidzot noskaidroju arī par Konventa sētas šaurajiem pagalmiņiem, vēl redzamo Jaunavas torņa fragmentu, apskaidrojos par Rīdzeni un uzzināju Alkšņu ielas nosaukuma izcelšanos. Patiesībā, faktu ir bezgala daudz un ja nav slinkums, tos var mēgināt sakārtot hronoloģiski, bet vai vajag? Katrā ziņā ir vērts pamēģināt izveidot pašam priekš sevis ekskursiju pa Vecrīgas ielām un, manuprāt, es tā arī darīšu. Man šķita, ka esmu izstaigājusi visu, bet nē – izstaigāju, bet neredzēju 🙂

Pilnīgi noteikti iesaku vieglai un neuzbāzīgai izziņai un ja izņem visus gadaskaitļus un tādus faktus, tad pavisam mazajiem sanāk skaisti stāsti par veco Rīgu.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Jaunā līgava

300x0_jaunaligava_978-9934-0-8405-8Man ir sanācis iepazīties ar vairākiem Alesandro Bariko darbiem. Katrs no tiem ir bijis citādāks – viens labāks, otrs ne tik, bet par Jauno līgavu (2015) es biju pārliecināta – šis būs viens sasodīti brīnišķīgs romāns! Un es nekļūdījos. Šī bija decembra pēdējā grāmata, kuru lasīju un tā priecēja manu sirdi.

No Argentīnas ir atceļojusi Jaunā Līgava, lai precētos. Izrādās, ka Dēla nav mājās, tāpēc viņa apmetas uz gaidīšanu pie Dēla ģimenes. Šai gaidīšanas laikā Jaunā Līgava pa kripatiņai vien atklāj ģimenes dīvainības, apsēstības un bailes.

Šī ir viena kolorīta ģimenīte. Viņiem visiem ir bail iet gulēt, bailes no nakts. Ja ir sagaidīts rīts, tad tās ir dzīres pie brokastu galda, kas ievelkas līdz pat pēcpusdienai. Tā ir māja, kurā ir daudz savādu noteikumu kā, piemēram, aizliegums lasīt grāmatas, garākas sarunas ar ģimenes locekļiem jāpiesaka speciālā audiencē utt. Jaunā Līgava tiek ierauta šajā virpulī un no dažādiem izteikumiem, novērojumiem un brīdinājumiem viņai izdodas atšķetināt katra putnus galvā. Jāpiebilst, ka tas viss notiek gana erotiski un Bariko valodā tas viss ir skaisti aprakstīts. Man ik pa laikam ienāca prātā, kā šī ģimene dzīvotu, ja viņiem nebūtu Modesto (kalps)? Kas tā vispār ir par savādu dzīvi un kā tas var funkcionēt?

Bariko savu darbu prot. Šis bija brīnišķīgs valodas baudījums (paldies arī Dacei Meierei par tulkojumu 🙂 ). Tas Bariko darbos uz mani vienmēr nostrādā. Tiesa, nedrīkst viņu pārlasīties. Man patīk, kā viņš mētājas stāstos, runātājos un sajūtās. Vienu brīdi varam lasīt par Jauno Līgavu un nākamajā lapā viņa pati runā un vēl nākamajā sarunu pārņem Meita. Tas liek būt modram lasītājam. Vai jūs brīnāties par varoņu vārdiem? Man šis liekas tik skaisti – nedot varoņiem vārdus. Tas kaut kā ļauj tiešāk pievērsties pašam tekstam, ne tik daudz varoņiem. Varoņi ir svarīgi, bet Bariko strādā ar atmosfēras radīšanu. Un tur arī rodas valodas baudījums.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kā zaldāts labo gramofonu

9789984237565_173Kas par labskanīgu nosaukumu! Kā zaldāts labo gramofonu (2006) – tas ir Saša Stanišiča (Saša Stanišić, 1978) debijas romāns par laiku, kad Višegradā ienāk karš. Darbu es lasīju ilgi, jo to nav nemaz tik viegli aptvert. Tas ir kā likt mozaīkas gabaliņus no atmiņām, vēstures, cilvēkiem un notikumiem.

Aleksandrs uzaug Bosnijas pilsētiņā Višegradā. Kopā ar vectēvu Slavko viņš ir dažādu spēju burvis un stāstu izgudrotājs. Viņa ģimene ir tik neparasta, ka, piemēram, iekštualetes atklāšanai tiek rīkoti svētki. Šo savādo, gaišo bērnību aptumšo pilsētā ienākušais karš un nepieredzēta vardarbība. Ģimene ir spiesta emigrēt uz Vāciju, kurā Aleksandrs mēģina atrast sevi, savu dzimteni un pabalējušās atmiņas.

Lai es spētu patiešām saprast, ko autors man stāsta – un pieņemot, ka Aleksandrs ir pats autors, – man bija jāatkārto vēsture. Balkānu kari man joprojām ir nezināms laukums, bet vismaz esmu guvusi nelielu skaidrību saistībā ar Bosnijas karu (1992 – 1994), par kuru daļēji ir šis darbs. Bosnija pret serbiem – tas Aleksandram ir šoks, jo arī viņa mājā ir ienācis karš (mamma no Bosnijas, tētis no Serbijas). Visas kara šausmas ir skatītas caur bērna uztveri. Viņš ar draugiem reiz izskrēja no paslēptuves, jo tuvojās tanki un gribējās to apskatīt tuvāk. Viņi, kliedējot laiku, pagrabā spēlēja kariņus. Iebrūkot zaldātiem, neviens nestāsta, ka Asija ir musulmane. Pilsēta ir kā līgava, ko iegūt, precēt un izvarot, Drina – no noslēpumu stāstītājas līdz līķu peldinātājai. Lai no tā visa paslēptos, ģimene emigrē uz Vāciju.

Man ir grūti iedomāties, kā ir, ja tev vienā dienā ir jāzaudē ne tikai bērnība, bet arī savi draugi, mājas, dzimtene un Asija. Esot Vācijā, viņi cenšas adaptēties jaunajā vidē, dara darbus, kas nav paredzēti viņiem. Viņi lēnām adaptējas, taču Aleksandrs cenšas notvert savas atmiņu druskas un rekonstruēt sevi, savu identitāti un… vai Asija ir viņa mīlestība? Vai Asija maz ir reāla? Ja pirms bēgšanas viņš sev piedēvēja burvju spējas un nepabeigtības stāstus, tad esot tālumā viņš tapa par stāstnieku, kurš tādā veidā centās atdzīvināt zudušo. Tas bija viņa veids, kā izdzīvot ārprātīgajā pasaulē. Ar to gan nepietiek. Vai atgriežoties bērnības zemē (kas vairs nav dzimtene), ir iespējams rekonstruēt sevi?

Es esmu mistrojums. Es esmu pusuzpusi. Es esmu dienvidslāvs – tātad es izirstu. Bija skolas pagalms, kurš brīnījās, kā es varu būt kaut kas tik neprecīzs, bija diskusijas, kuras asinis ķermenī ir stiprākas, sieviešu vai vīriešu, biju es, kurš labprāt būtu bijis kaut kas viennozīmīgāks vai kaut kas izdomāts, [..] /51.lpp./

Lai arī darbs ir sarakstīts piņķerīgā valodā, tas tomēr ir oriģināls – gan stāstījuma manierē, gan pašā vēstījumā.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Aušvicas tetovētājs

300x0_ausvicas_tetovetajs_webvaksKad Zvaigznes mājas lapā sadaļā “Drīzumā” ieraudzīju Heretes Morisas (Heather Morris) darbu Aušvicas tetovētājs, acis man iegailējās. Mani jau nobrīdināja, ka darbs nav tik smags kā varētu gaidīt no nosaukuma, līdz ar to ņēmu šo darbu nedaudz vieglāk.

Ludvigs, saīsinājumā Lali, ir uzņēmējs un sākoties karam devās uz savu dzimto pilsētu pie ģimenes. Tur viņš ir spiests pakļauties varai un nonāk Aušvicā. Citu gūstekņu vidū viņš izceļas ar savu mieru un centieniem palīdzēt. Tas viņam ļauj kļūt par tetovētāju. Kādu dienu nometnē tiek atvestas sievietes un viena kļūst viņam ļoti īpaša…

Šis ir patiess stāsts. Nu, patiešām patiess stāsts (es dažus faktus arī pagūglēju). Romāna pamatā ir autores saruna ar Lali Sokolovu (1916 – 2006, dzimis Eizenbergs), kurš izdzīvoja Aušvicas koncentrācijas nometnē, bija Aušvicas-Birkenavas tetovētājs (jaunatvestajiem gūstekņiem tetovēja uz rokas numurus) un nometnē ieraudzīja savu mūža mīlestību. Visus šos gadu desmitus viņi abi klusēja, jo baidījās, ka viņus sauks par nacistu kolaboracionistiem. Man prieks, ka abi sāka runāt, jo šis paver nedaudz citādāku skatu (vismaz man). Es neko pārāk daudz nezinu par šīm nometnēm, jo man sirds netur lasot/skatot tās zvērības. No tā, ko es sagūglēju, varu izcelt divus faktus, kas man netraucēja – Gitas Fūrmanes (1925 – 2003) patiesais ieslodzītās numurs un penicilīna pieminēšana. Romānā minēts, ka Lali tetovēja skaitli 34902 (un tad ieskatījās rokas īpašnieces acīs un iemīlējās), bet patiesībā pēc Aušvicas-Birkenavas memoriāla un muzeja arhīva materiāliem viņas numurs esot bijis 4562 (šo numuru viņa esot vecumdienās izdzēsusi). Tiek apstrīdēts arī viņas ierašanās datums. Man tas nešķiet tik būtiski, jo, kā saka arī pati autore, tas ir Lali stāsts, kurš sīkumos var nesakrist ar vēsturisko patiesību un tie nav tādi fakti, kas traucētu romānam (svarīgi ir tas, ka viņi abi tur bija un satikās). Otrs fakts – prontocils – tas esot apšaubāms, jo tai laikā neesot bijis tik viegli dabūt. To es nezinu un arī nešķiet tik svarīgi, jo, ja Lali nebūtu dabūjis šīs zāles, Gita būtu nomirusi.

Kad es biju izlasījusi šo romānu, es sapratu, kāpēc tas nav tik smags, kā liek domāt nosaukums. Šis ir romāns cilvēcībai, mīlestībai un… nu jā, izdzīvošanas cīņai, lai no jauna piedzīvotu brīvības garšas. Kad Lali ir stāstījis savu dzīvesstāstu, viņš esot uzsvēris, ka runā tikai tāpēc, lai šādas zvērības neatkārtotos. Jāatzīst, ka vienu brīdi es viņa stāstu apšaubīju, jo pamatojos uz SS vīru nežēlību. No stāstītā izklausās, ka Lali bez maz vai peld kā niere taukos, bet šāds šķitums bija tikai uz vienu brīdi. Ir jāņem vērā fakts, ka ne savas dzīves laikā, ne arī runājoties ar autori, viņš nav padziļināti stāstījis par šausmām, ko redzējis esesiešus darām ar ieslodzītajiem (gāzes kameras, krematorijas, eksperimenti ar cilvēkiem). Viņš bija Tätowierer izdzīvošanas vārdā, bija Politische Abteilung izdzīvošanas vārdā un sava stāvokļa privilēģijas (atsevišķa istaba, bagātīgāks ēdiens, brīvi brīži no darba) viņš izmantoja, lai palīdzētu citiem ieslodzītajiem. Slepeni, protams. Ja arī ir biedrojies ar sargiem un citiem augstākstāvošajiem, tad tikai izdzīvošanas vārdā un lai palīdzētu saviem līdzcilvēkiem. Vismaz tāds man ir iespaids un tas ir apbrīnojami – viņa izturība, viņa apņēmība no nometnes iziet dzīvam un ticība brīvībai un mīlestības pārpilnai nākotnei. Ja viņš nebūtu saticis Gitu, vai viņam būtu šāds dzīvesspars? Es par to vēl domāju. 

Balstoties uz šo stāstu, autore ir uzrakstījusi vēl vienu romānu, kuru es ceru reiz izlasīt – Cilka’s Journey. Cilka bija Gitas draudzene nometnē, kura izdzīvošanas vārdā kļuva par piegulētāju. Diemžēl, tiesātāji tā neuzskatīja un izsūtīja viņu uz Sibīriju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Tev derētu vēl pasnaust

Skaneris-20191111110753Kaut kad vēl novembra vidū izgāju savu ikdienas rutīnas gājienu caur dažādām neta lapām un epasts mani pārsteidza! Tur mani sagaidīja piedāvājums palasīties divas grāmatas, bet es nesteidzu piekrist, jo teorētiski ne viena, ne otra nav manā gaumē. Tomēr pēc dažu dienu apdomāšanās es piekritu izlasīt Frančesko Marsjuljāno (Francesco Marciuliano, 1967) grāmatiņu Tev derētu vēl pasnaust (2019).

Grāmatiņa ir plāna, maza formāta un pilna ar kaķu padomiem cilvēkiem. Teksts ir aforismu/atziņu formā, tāpēc nav pārsteigums, ka pusi izlasīju kamēr sēdēju rindā un gaidīju uzaicinājumu doties tālāk. Bet nē – šī nav grāmatiņa, kuru jālasa no vāka līdz vākam. Pietiks, ja ik pa laikam to pašķirstīs. Bet par ko īsti ir šī grāmatiņa un ko tā stāsta? Vēl tikai knaši jāpiebilst, ka man nav kaķa un pagaidām es arī turos pretī ierosinājumam tādu iemīļot savās mājās. Nē, man patīk kaķi, bet man patīk tos bužināt tuvinieku un draugu mājās. Pagaidām mani tas apmierina.

Šie kaķu padomi ir sadalīti četrās nodaļās, kurās ir padomi attiecībām ar cilvēkiem, ar sabiedrību, karjeras kāpnēm un savu pašapziņas celšanu, ja tā var teikt. Šais padomos kaķi dalās tik atklāti, ka reizumis es aizmirsu, ka tas viss ir no kaķu perspektīvas. Tik trāpīgi par cilvēkiem un sabiedrības paradumiem! Dikti to negribas, bet jāatzīst, ka ir lietas, kuras man būtu jāmācās no kaķiem – tapt mierīgākai, nedzīvot stresā, vairāk ļaut sev atpūsties. Varbūt man vajag kaķi, kurš katru dienu to man demonstrētu? Tad gan pastāv iespēja, ka viņam patiks gulēt uz klaviatūras un laist siekalas taustiņu renītēs 😀 (66.lpp.).

Šis noteikti ir darbs, kurš patiks kaķumīļiem 🙂 Plusā tam visam, grāmatā ir skatāmas ļoti daudz, skaistas kaķu bildes – pie tām es brīsniņu pakavējos un papriecēju acis.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar izdevniecību Helios

Grāmatstatistika 2019

Šis nav bijis lielisks lasīšanas gads. Man ir gribējies darīt citas lietas un iespējams, ka esmu nedaudz nogurusi no grāmatu vienveidīgā piedāvājuma. Man šķiet, ka mani pēdējā laikā aizrauj valoda – gandrīz vienalga temats, bet ja tas būs uzrakstīts valodiski saistoši, ar baudu izlasīšu. No izlasītajām šogad es varu izcelt tikai 8 ierasto 13 vietā (kopsummā izlasītas 50).

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 8:

  • A. Sapkovskis. Likteņa zobens – brīnišķīga grāmata! Šajā daļā tik ļoti sajutu Witcher, ka gribu visu, visu stāstu.
  • D. Grosmans. Bārā ienāk zirgs – ļoti savdabīgs, savādi piesaistošs darbs par vīrieti, kura uzstāšanās uzdzen nelabumu, bet novērsties nav iespējams.
  • A. Čajkovskis. Laika bērniPrometejs mani ir pamatīgi pārsteidzis un es tiešām negaidīju, ka mani aizraus stāsts par zirnekļiem! Un jā, man sāk ļoti patikt zinātniskā fantastika (paldies tev!)
  • T. Kinnunens. Četru ceļu krustojums – darbs par mājām, par cilvēkiem, par vietām… un beigās grūti attapt par ko īsti. Tiešām izbaudīju šo cilvēku dzīvesstāstus.
  • R. Jalonena. Skaidrums – pēdējā laikā neierastākais darbs, kas lasīts. Tik valdzinošs, ka ilgi nelaida vaļā.
  • I. Dreimane. Vēstule ar pielikumu – skaudrākais šī gada romāns. Un asaru arī izvilināja. Tā ka no Dreimanes pilnīgi noteikti gaidu vēl kaut ko.
  • G. Ezerkalns. Ragana manā skapī – arī latvieši var radīt elpu aizraujošus mistiskos romānus, jo rokot labi dziļi, mums ir rodama tumša mutvārdu burvestība.
  • A. Bariko. Jaunā līgava – atsauksme vēl ir ceļā, bet Bariko atkal mani ir pārsteidzis ar savu daiļrunību.

Gada atklājums (autors):

  • H. Kohs. Vakariņas – cik traģiskas lietas var atklāties vienu vakariņu laikā! Gribu vēl Kohu, jo viņam piemita spēja trakas lietas pastāstīt viegli.
  • Bredberijs. Marsiešu hronikas – varu applaudēt Bredberijam, jo viņš lieliski izcēlis problemātiskos jautājumus un tas viss ir tik ļoti apstiprinājies šobrīd.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • Velss. Vientulības gads – piedodiet, bet es šo nespēju celt. Darbs ir smags, smagā valodā, no kura es tik ļoti noguru, ka knapi tiku līdz beigām. Un šī slimība ir skārusi arī manus līdzcilvēkus… es vienkārši nespēju.

Šogad noslēdzu divu lielisku darbu sērijas – man tiešām bija prieks lasīt M. Meijeres Mēness hronikas un T. Pračeta Diska pasaules sēriju par Tifāniju Smelgu (atsauksmes var atrast ierakstot autorus meklētājā). Ar šo es apņemos neuzsākt jaunas triloģijas un vairāk daļu grāmatas, bet sagaidīt beigas iesāktajiem (man vismaz šķiet, ka man ir daži tādi darbi…). Lai gan es neesmu skatījusies, cik darbu ir sērijā Mākslas pamati, man ir prieks lasīt šo sēriju – lieliska atslodze no ierastā un kāds fakts prātā arī aizķeras.

Nerunāšu es par nākotnes lasāmlistēm – manuprāt, tās iegrožo lasītprieku. Turpināšu lasīt spontāni gadījušās grāmatas, iespējams mazāk rakstīšu (man nedaudz jāatpūšas!) un ceru uz jauniem grāmatu apvāršņiem!

Skaistu jums gadu!

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – pagriezieni un personības

Redz kā! Pirms dažiem gadiem es teicu, ka māksla, glezniecība galīgi nav mans lauciņš un ka mani tas neinteresē, bet nu tā vairs nevaru apgalvot. Tas joprojām nav mans lauciņš, bet nu man ir vēlme izzināt to detaļās. Gleznas joprojām iedalu “patīk/nepatīk” līmenī, bet lasīt aprakstus un paskaidrojumus par mākslinieku domu lidojumu ir interesanti (diemžēl, lielākoties es nespēju to pati informāciju nolasīt).

Kaut kā biju palaidusi garām šīs sērijas sākumu, bet ceru to ar laiku atgūt. Šeit tad nedaudz sīkāk par pēdējām trim šai sērijā: Lī Češīrs (Lee Cheshire) Pagrieziena punkti mākslā (2018), Ralfs Skī (Ralph Skea) Impresionisms (2019), Flāvija Fridžeri (Flavia Frigeri) Sievietes mākslinieces (2019).

  • Pagrieziena punkti mākslā

Šī grāmata priecē ar būtiskāko momentu parādīšanu mākslas vēsturē no renesanses līdz mūsdienām. Es nevēlos visu zināt sīkumos, tāpēc mani uzrunā šis kodolīgais formāts. Nekad nebiju domājusi, kāpēc  pārstāja gleznot bībeles sižetus un pievērsās cilvēku portretēšanai vai kāpēc pēc gadsimtiem arī šis vairs nederēja un aktuāli kļuva gleznot pavisam citādākā manierē. Ļoti patīk arī tas, ka tiek pieminēti “svarīgākie” mākslinieki un viņu būtiskākais ienesums mākslas attīstībā. Piemēram, patentēta krāsa tūbiņās, par ko varam pateikties Džonam Gofe Rendam, jo viņam gribējās gleznot dabu un nācās risināt krāsu izkalšanas jautājumu. Un zinājāt, ka māksliniekiem autortiesības uz saviem darbiem piešķīra tikai 1735.gadā (sākotnēji tikai grafiķiem, pārējie pievienoti vēlāk)? To sauc par Hogārta aktu. Ak, šeit ir daudz interesantu faktu. Sākot ar gleznošanas manierēm līdz pat absurdām lietām 20.gs. (piemēram, pisuārs, ko nosauca par mākslas darbu utt.).

  • Impresionisms

Tā kā man ļoti patīk Monē, tad pieņemu, ka par šo glezniecības veidu man būtu jāzina vairāk. Priecē tas, ka šī grāmata vieglā, uztveramā veidā stāsta par virziena attīstību un galvenajiem tās personāžiem. Tātad, ir pieņemts uzskatīt, ka šis mākslas virziens ir radies Francijā 19.gs. vidū un viņu pirmās gleznas radīja neizpratni. Tās sauca par nemākulīgām un nepilnīgām, jo neatbilda pieņemtajām glezniecības normām. Ar laiku impresionisti iemācīja arī citiem redzēt gaismu sev visapkārt, lauku un pilsētas ikdienišķo vidi, ne sadomātus fonus. Lai arī par pirmajām izstādēm nebija labas atsauksmes, viņi turpināja un ar laiku saņēma pat uzmundrinājumus turpināt. Visu šo stāstu papildina ārkārtīgi daudz ilustrāciju un pie katras var brītiņu pasēdēt un apbrīnot.

  • Sievietes mākslinieces

Neiedomājami! Šī grāmata mani pārsteidza ar faktu, ka sievietes-mākslinieces un pie tam vēl atzītas, bija jau 16.gadsimtā! Kā tas iespējams? Protams, krietni vairāk un radošāk tās darbojas 20.gs., bet vienalga viņām savas tiesības bija jāpiesaka protesta akcijā pret sieviešu mākslinieču neiekļaušanu lielajā modernās glezniecības un tēlniecības izstādē MoMA – 1989.gadā Guerilla Girls izgāja ielās, lai pajautātu “Vai sievietēm jābūt kailām, lai tās izstādītu Metropolitēna muzejā?” Ja tā padomā, tad tiešām daudzos darbos sievietes ir kā darbu personāži, bet kā mākslinieci es nevaru nosaukt nevienu. Nu, vismaz tā uzreiz. Grāmatā ir aprakstītas apmēram 50 mākslinieces un viņu daiļrade. Kā pirmā uz mākslinieces titulu pieteicās Artemizija Džentileski – viņa savās gleznās sievietes rādīja spēcīgas raksturā un ierādīja centrālo lomu. Arī pārējās minētās sievietes ir spēcīgas savā personībā un zina, ko vēlas parādīt sabiedrībai.

Tāpat kā iepriekš apgāda izdotā sērija Tas ir… ļāva izzināt konkrētu mākslinieku biogrāfijas caur viņu darbiem, tad šī sērija ļauj iepazīt mākslas procesus, to virzību un atklāj arī zināmākos darbus glezniecības vēsturē. Šo var saukt par patīkamu sēriju, kurā viss ir izklāstīts pietiekoši detalizēti un precīzi, ka pat es spēju saprast lietas 😀 Protams, ir ļoti daudz darbu, par kuriem es lasīju, pētīju ilustrācijas (un to ir ļoti daudz!) un domāju, kā var izpīpēt ko šādu? Tas gan vairāk attiecās uz moderno mākslu, bet vienalga ir interesanti censties saprast 🙂 Ko vēl noteikti jāpiemin – pieņemts, ka mākslas grāmatas ir lielas un krāšņas, tad ļoti priecē šo grāmatu mazais formāts. Manuprāt, tas parāda, ka bilde ir svarīga, bet tikpat svarīgs ir teksts un teksts šajā gadījumā ļoti izglīto.

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze