Tumsa un partneri

Sigita Paruļska vārdu es jau biju aizmirsusi. Pirms gadiem lasīju citu viņa grāmatu – Trīs sekundes debesu – un jau tad sapratu, ka šis autors ir jāpatur prātā. Paturēju. Kad iznāca viņa Tumsa un partneri, man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir viņš. Vienīgi… es nebiju gaidījusi tik skarbu darbu.

Lietuva, 1941.gads. Vincents ir fotogrāfs un reizēm brīvos brīžos staigā ar kameru apkārt. Ir taču karš! Vienā tādā gājienā viņu notur par spiegu. Lai glābtu sevi un tuvos, viņš piekrīt sadarboties ar SS virsnieku. Uzdevums gan ir ļoti nežēlīgs – iemūžināt ebreju slepkavošanu un no tā visa “jātaisa māksla”.

Jāatzīst, ka es šo darbu gribēju izlasīt ne tikai tāpēc, ka Paruļskis, bet arī tāpēc, ka uz vāka fotokamera (neprasiet, nekādas loģikas tam nav :D). Un jo tālāk lasīju, jo vairāk apjautu, ka kamerai šeit ir pavisam cita nozīme nekā es to biju iedomājusies. Vispār reti kad gadās tā, ka vāks ļoti daudz ko izstāsta par darbu. Šajā gadījumā – vēl precīzāk nav iespējams.

Šis ir ļoti, ļoti skarbs darbs. Tāda kā ielūkošanās vēsturei dziļi acīs (vismaz man līdz šim nebija sanācis lasīt tik precīzus slepkavību aprakstus un ļoti iespējams, ka es no tā biju vairījusies). Tas viss radīja tādu… nolemtības sajūtu. Īpaši mani aizķēra rindkopas par večukiem kravas mašīnā un tas mazais puisēns. Tas bija brīdis, kurā es nespēju aptvert kāpēc tādas zvērības bija vajadzīgas. Tā kā fotogrāfs ir fiktīvs, bet vēsturiskais fons nē, tad man ļoti palīdzēja Zandas Gūtmanes “pēcvārds”. Jāatzīst, ka es pirms tam nezināju par Kauņas ebreju iznīcināšanas akcijām un ar ko tās ir īpašas. Varu tikai piekrist – šī ir ārkārtīgi neērta tēma mākslā, bet par to ir jārunā.

Kolaboracionisms. Vincents to negribēja. Viņš gribēja būt neredzams, dzīvot ar savu mīļāko un fotografēt. Diemžēl fotogrāfija viņu iegāza. Es nezinu, ko es būtu darījusi viņa vietā, bet es reizēm aizdomājos par to – ko jūs darītu šādās situācijās? Būtu par sevi vai sadarbotos kaut kā vārdā? Briesmīgi. Vincents gribēja paglābt savu mīļoto, jo viņa bija ebrejiete, viņš gribēja dzīvot, ne noturēts par krievu un vispār – kāpēc tieši viņš? Visā darba laikā ļoti varēja just, kā Vincents mainās, kā viņš tikai tad pieslēdzas realitātei un kā to vispār iespējams “sagremot”?

Darbā ir izmantots ļoti daudz atsauču uz reliģiju, vēsturi, fotomākslu. Tas viss sapīts kopā ar metaforām (neskaitāmie mākslas darbi par tēmu “Judīte nocērt galvu … “, utt.), jutekliskuma ainām, baisām ainām, cilvēka psihisko stāvokli. Tas viss kopā rada atmosfēras miksli, kurā nav saprotams, kas ir īsts un kas ir izdomāts.

Lai arī šis viss var atbaidīt, lasiet! Es ļoti ceru, ka šādi darbi palīdz veicināt ētiskumu…

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Stikla upe

Ja jūs gramatnīcās redziet Tommi Kinnunena darbus, nešaubieties – tie ir pirkšanas vērti. Es nezinu, kā viņš to dara, bet dara. Ja pirmā darba lasīšanas laikā man šķita, ka es esmu māja un tās iemītnieki, tad šeit es spēju personificēties ar katru galveno varoni un teorētiski saprast katra rīcības motīvus (par pareizību šeit nav runas). Viņa Stikla upe arī bija vesels piedzīvojums – ne tikai laikā un telpā, bet arī iekšā, prātā. Pēc ilgiem laikiem, es atkal lasīju darbu, kuru man negribējās nolikt malā.

Viņi ir trīs un katrs no viņiem ir ļoti atšķirīgs. Darbība noris 20.gs.40.-50.gados. Tīneļu ģimenes bērni uzauguši ciematiņā, kur praktiski visi strādā stikla fabrikā. Tas ir vienīgais, ko viņi šai pasaulē pazīst. Jusi ir garīgi atpalicis, līdz ar to redz pasauli savādāk nekā pārējie; Helmija ir māte, kura grib daudz, bet priekš “daudz” nav spēka, savukārt Railija – cīnās par savu vietu ciemā, jo klīst ļoti nelāgas baumas par viņu… Un tam visam pāri laikā iestigušais ciemats, kurš pats par sevi nemainīsies, jo… lietam ir sava kārtība un to mainīt nav brīv’.

Tas droši vien ir kaut kāds mans īpašais sterotips, bet man vienmēr liekas, ka autori, kuru pirmās grāmatas ir veiksmīgas, savas nākamās raksta līdzīgā tematikā, stilā utt.. Balstoties uz šo, kaut ko tādu es gaidīju arī no Kinnunena. Ziniet, nē. Man šķiet, ka tā ir lieliska māksla katru darbu radīt pilnīgi citādāku laikā, telpā, valodā.

Ja iepriekšējo lasot, man šķita, ka es esmu māja un man tur jādzīvo, tad šeit es varēju iemiesoties visos Tīneļu bērnos. Jā, darbs ir sadalīts trīs daļās un katru daļu stāsta kāds no viņiem. Man bija jādomā par Jusi. Kāda būtu viņa dzīves kvalitāte, ja viņš dzīvotu mūsdienās, nevis pēckara ciematiņā, kurā nekā vairāk par stikla fabriku nav. Vai mūsdienu metodes varētu viņu aizsargāt no asiņainajām pelēm? Un tas viņa pasaules redzējums – tik detalizēts, niansēts un krāsu pilns. Ja viņš būtu varējis būt meistars… Kas par mākslas darbiem taptu! Un Helmija… Es nespētu dzīvot viņas dzīvi. Man, protams, grūti iedomāties to laiku apstākļus un visu pārējo, bet es tā nevarētu. It kā saprotu situāciju, bet… nē. Savukārt Railija…nu, viņa centās. Man šķita, ka viņa beigās vienkārši samierinājās. Un ja varētu, darītu vēlreiz tāpat.

Visā šai stāstā man patika tas, ka tā bija minipuzle un ceļojums laikā. Tur bija ne tikai tagadne, bet arī pagātne. Man patika, ka katrs varonis turpināja stāstu un deva savu artavu, lai izstāstītu kādu pagātnes lietu, tādējādi atšķetinot tagadnes mīklas. Tāpat man šķiet izcili, kā caur varoņu gaitām ciemats tiek sadalīts “tad” un “tagad”. Tas ir kā censties noturēt veco, jo jaunajam nav vietas un kurš tad grib pārmaiņas un ja ir “jā”, tad nozīmē, ka arī aristokrātija ir mirusi un… Tad nāk Notikums un notiek vesela laikmetu maiņa. It kā nekas nav mainījies, bet pilnīgi viss ir citāds. Notikums kā robežšķirtne. Es negribu šo visu salīdzināt ar stiklu un lietot visādas stikla metaforas, jo autors pats to lieliski dara, bet… varbūt, ka tā arī ir, ka mums šķiet – stikls ir izturīgs. Īstenībā tā nav, jo atliek tikai piesist pareizajā vietā, lai tas sašķīstu. Tā notiek arī ar ciematu, tā notiek ar galvenajiem varoņiem.

Kinnunens nudien ir lielisks autors. Neraksta pārpasaulīgi, neapvārdo, neko tādu, bet visu laiku aizķer mani domās, sajūtās. Un gribas lasīt vēl 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Pusnakts bibliotēka

Tad, kad iznāca pati pirmā Meta Heiga grāmata latviešu valodā, viņš mani neuzrunāja, jo “tas jau uz mani neattiecas”. Tad kaut kādu iemeslu vadīta es vēlējos izlasīt viņa otro grāmatu un sapratu, ka varbūt tēmas uz mani īsti neattiecas, tomēr es no tā visa varu paņemt kādu atziņu sev. Savukārt, kad Zvaigznes ABC mājaslapā sadaļā “drīzumā” ierudzīju viņa Pusnakts bibliotēka, to sāku gaidīt.

Noras dzīvē viss ir slikti. Un kādu dienu viss kļūst vēl sliktāk. Nora neredz izeju, viņa redz tabletes. Daudz, daudz tablešu. Tablešu galā viņa nonāk bibliotēkā, kura piedāvā ļoti daudz dzīves iespēju; iespēju dzīvē izdarītās nožēlas iemainīt pret kādu dzīvi un tās sniegtajām iespējām.

Es nezināju, ko gaidīt no šīs grāmatas, jo vienkārši paļāvos uz autoru. Es galīgi nebiju gaidījusi romānu un vēl tik spēcīgu. Vai arī man tas likās tāds, jo situācija tāda. Lai nu kā, izlasot šo darbu, beidzot nolēmu izdarīt izvēli un beigt sevi mocīt. Tad jau redzēs, kas tālāk sekos 🙂

Kad tā padomā, mazliet sareibst galva no domas, ka katra mūsu izvēle, pat vissīkākā var vest pilnīgi citā dzīves virzienā vai tajā pašā ar variāciju par tēmu. Noras dzīvē ir bijis tik ļoti daudz izvēles iespēju, tomēr visur un vienmēr viņa lielākoties ir bijusi viena. Tas īstenībā ir milzīgs jautājums – kā vispusīgi talantīgai personai izvēlēties to vienu virzienu, kurā pamatīgi attīstīties un virzīties? Kā var zināt, ka šī izvēle būs labāka par to otru? Šis darbs patiešām lika man mazliet aizdomāties par sevi. Vai es gribētu izmēģināt dažādas dzīves? Nezinu, it kā jā, bet varbūt labāk nevajag?

Cik krāšņas un ļoti dažādas var būt dzīves! Lai kādas dzīves katram būtu, visās ir tas kaut kas vismaz viens, kas nešķiet ideāls un gribētos citādāk (lietās, sajūtās, domās). Protams, ir lietas, kuras nevaram ietekmēt, tomēr ļoti daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Man bija liels prieks lasīt, kā Nora no dzīves uz dzīvi gūst aizvien vairāk jaunu atziņu, lai beigās konstatētu, ka viņai viss ir jādara pašai, jādzīvo, kā pati vēlas un ka arī tajā “viss ir slikti” var būt gaismas stariņš.

Šo es noteikti pārlasīšu, kad atkal šķitīs, ka viss ir slikti 🙂

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – galamērķa māksla un pašportreti

“Mākslas pamati” man ir kļuvusi par mīļu sēriju. Tā neliek justies man muļķīgi, ka no mākslas nekā nesaprotu. Tā vairāk aicina uz izziņu, mēģinājumiem saprast, kā māksliniekam varēja ienākt prātā veidot vienu vai otru mākslas darbu un galu galā – atver durvis uz bezgala plašo mākslas pasauli, kurā tā iedalās tik daudzos neiespējamos veidos, ka spēj tikai brīnīties. Šo sēriju papildinājušas divas jaunas grāmatas – jau pazīstamās Eimijas Dempsijas Galamērķa māksla un Natalī Radas Pašportreti. Savukārt pētot, cik daudz grāmatu vispār ir šajā sērijā, tad es saskaitīju, ka latviski būtu gaidāmas vēl piecas. Nu, cerēsim!

Laikā, kad nevar ceļot, var ceļot ar grāmatu. Un kāpēc gan vienmēr būtu jāceļo ar romānu, ja to var darīt arī mākslas grāmatā? Godīgi sakot, tematiski mani šī grāmata pārsteidza, jo nekad par šiem mākslas darbiem nebiju domājusi šādi, atsevišķā žanrā. Kāpēc gan ne? Šeit pilnīgi noteikti nav visi šāda veida – zemes mākslas – darbi, bet autore centusies iekļaut visus lielākos, populārākos un tādus, kuru dēļ ir vērts speciāli braukt un skatīt savām acīm. Un vēl pacentusies tos sagrupēt hronoloģiskā tapšanas secībā. Un patiešām – pirmie mākslas darbi ir privāti un slepeni veidoti, vēlākos jau palīdz vietējie un ir plašāki un vēl vēlākos – tie aizņem milzu platības un daļā ir arī speciāli pasūtīti mākslinieku darbi. Daudzi atrodas vietās, kuru atrašana pati par sevi pārvēršas par piedzīvojumu. Autore šo ir mēģinājusi atvieglot dodot norādes, bet pirms došanās ceļa vienalga jāpārbauda to pareizība. Runājot par pašiem mākslas darbiem… Ir tādi, kurus es reiz gribētu apskatīt – apraksts un redzamie attēli iedvesa nedaudz sireālas sajūtas. Tad bija tādi, kurus es nespēju saprast, bet visiem viss nav jāsaprot 😀

Kopumā grāmatā ir ieskats par 61 mākslas vietu, kas var kalpot par ceļojuma galapunktu vai pieturvietu. Liela daļa ir tādi, kuru apskatei nepieciešams daudz stundu, lai vēlāk negribētos neko. Runājot par to atrašanās vietu, es personīgi nedzītos uz tuksnesi apskatīt milzu akmeņus, kas izvietoti ar 4 km atstarpi, bet tepat uz tuvumā esošajiem mākslas parkiem gan es kādreiz gribētu aizbraukt, piemēram, uz Francijas Ideālo pili, Skotijas Mazo Spartu, Anglijas Tauta akmeņlauztuvi, protams – Lietuvas Eiropas parku un vēl uz dažām vietām.

Arī šī grāmata mani tematiski nedaudz pārsteidza. Mūsdienu pasaulē pašportrets šķiet jau tik ieraksta prakse sociālo tīklu dēļ, ka pat neiedomājos, ka savelkot kopā dažādu laikmetu pašportretus, varētu sanākt tik interesanta aina. Jā, šis darbs paver plašāk prātu. Ja sākotnēji pašportrets vairāk kalpoja kā sevis pieteikšana kā cienījamam māksliniekam (un ja vēl sieviete!), tad 20.gs.60.- 80./90.gadiem pašportrets vairāk izpaužas kā identitātes meklējumi, dzimumu vienlīdzība un veids, kā paust savu politisko un visādi citādo nostāju. Ja agrāk mākslinieks/-ce savu seju iegleznoja spoguļu, trauku un citos atspīdumos, tad laikam ritot uzdrošinājās gleznot sevi pilnībā, priekšplānā. Un vēl vairāk laikam ritot, mākslinieki sevi atdarināja sirreālistu simbolos, dažādos priekšmetos un fotogrāfijās. Jāatzīst, ka dažus mūsdienu izteiksmes līdzekļus es galīgi nespēju uztvert kā mākslu, piemēram, Raiena Gandera pasportretus – instalācija ar stikla paletēm, uz kurām spiestas krāsas gleznošanai. Tas ir pašportrets. Visi gleznojumi iznīcināti vai ieslēgti tumšā kaktā. Es šīs darbošanās pēdas nespēju uztvert par pašportretu.

Bet! Vai pašportreta jēdziens ir kaut kur stingri nodefinēts? Te paveras vesela filosofēšanas vērta tēma, jo kurš gan teicis, ka pašportretam jābūt precīzam cilvēka atveidojumam? Ar to taču var paust arī savas sajūtas, emocijas un domas. Kāpēc nevarētu paust citādākas identitātes utt? Tas, ka es to nesaprotu, nenozīmē, ka nevarētu darīt 😀 Šī žanra attīstība ir aplūkota septiņu gadsimtu garumā – no renesanses līdz mūsdienām. Diezgan transformējusies! Pašportretus var atrast dažādos formātos – gleznās, zīmējumos, tēlniecībā, instlācijās, gravīrā, fotogrāfijā, kino utt. Jā, vērtīga grāmata 🙂

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Tūkstoš Deviņsimt

Es priecājos par katru jauno Alesandro Bariko tulkojumu 🙂 Protams, ka arī par šo, Tūkstoš Deviņsimt (1994). Kamēr šo gaidīju iznākam (paldies Dacei Meierei par tulkošanu!), tikmēr domāju, ko Bariko būs sagatavojis šoreiz. Un viņš nebeidz mani pārsteigt. Katrs, patiešām katrs darbs, ko man ir gadījies lasīt no viņa daiļrades ir bijis citādāks. Arī šis. Šis mani pat nedaudz pārsteidza un es gribēju, lai tā būtu bijusi īstenība, jo tas viss bija tik skaisti un skaistuma (ne ārēja) mums šodienā vajag daudz.

Tātad, gados starp abiem pasaules kariem bija tvaikonis Virginian un tas kursēja starp Eiropu un Ameriku. Par šo tvaikoni runāja daudzi un daudzi kuģoja tikai tāpēc, lai dzirdētu viņu, izcilo piānistu, kurš nekad nav nokāpis no klāja. Nekad. Runā, ka šis ir pilnīgi traks stāsts.

Šis ir “dzīvs” stāsts, tikai brīnos, ka nebiju neko dzirdējusi. Sākot kaut ko dziļāk skatīties par šo, patīkami pārsteidzos. Pirmkārt – šis darbs ir patiešām rakstīts kā luga. Tā debitēja 1994. gadā Asti teātra festivālā. Četrus gadus vēlāk no šī monologa tapa filma The legend of 1900 (kuru es noteikti gribu noskatīties). Un pāris gadus atpakaļ šis monologs ir izspēlēts tepat, Latvijā – Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī un Spīķeru koncertzālē.

Ja pavisam godīgi, tad Bariko man ir no grūti aprakstāmo autoru saraksta. Un jo īsāk uzrakstījis, jo grūtāk man aprakstīt domas un radītās sajūtas. Es to skaidroju ar viņa maģisko spēju izteikt vārdus kaut kā… citādāk. Šis man šķita muzikāls teksts. Lai arī nemaz tik ļoti viņš neraksta par pašu mūziku, bet vairāk kā atmiņu stāstījums monologā par piānistu, tekstu caurauž muzikālas sajūtas. Pats stāstītājs ir trompetists. Šo visspilgtāk sajutu divās ainās – vietā, kurā jūra trako vētrā, bet šie abi zvalstās kopā ar klavierēm pa visu zāli un spēlē un otra – kur abi saspēlējas un viens otram pieskaņojas. Tās bija tiešām ļoti spēcīgas ainas. Un vēl pašās beigās viena, bet to es te neatklāšu, citādi nebūs interesanti.

Vēl šajā stāstā mani fascinē fakts, ka piānists nekad nebija nokāpis no klāja, ka viņš ir jūras bērns cauri un cauri. Un tomēr par viņu zināja/runāja/stāstīja daudzi un ļoti daudzi no viņiem devās ceļojumā, lai dzirdētu viņu. Viņš bija slavenāks par zemes muzikantiem! Vai muzikāli neskolots bērns spēlē labāk, jo spēlē pēc izjūtām? Vai spēlējot klavieres ir iespējams neko nezināt par mūzikas likumiem? Es nespēlēju, bet pieņemu, ka kaut kādiem priekšnoteikumiem ir jābūt. Lai nu kā, lasiet paši un ceru, ka arī jūs sajutīsiet šo trako, pilnīgi neticamo stāstu un izbaudīsiet tā skaistumu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Baigās piezīmes

Šo Silvijas Brices grāmatu Baigās piezīmes (2020) es gribēju tiklīdz ieraudzīju. Domāju: “Tulkotāja sarakstījusi grāmatu?” Jāsaka gan, ka personīgu iemeslu dēļ pirmo metienu es nogulēju. Tā nu es tiku pie otrā un mīkstajos vāciņos. Un runājot par vākiem… Tik vienkāršs, atturīgs un pat askētisks. Ārkārtīgi simpatizē tas āksts uz vāka. Un nepiekritīšu, ka tulkotājs ir āksts (vai kā nu tur bija iekš “Grāmatu koda”).

Man ir grāmatas, kuras es izvēlos lasīt, jo tur tas tulkotājs. Un Silvija Brice ir viena no tām. Man viņa ir palikusi atmiņā no viena grāmatu pasākuma, uz kuru pats autors neieradās, bet Brice izdarīja visu, lai pasākums notiktu. Pēc pasākuma devos iegūt parakstu savam Caharijs Kacs eksemplāram. Mazliet parunājāmies par vēsturi un pēc tam priecīga devos mājās.

Piezīmes ir sadalītas sešās nodaļās. Man patika visas, bet vistuvākās bija Baigā tulkošana un Maigais kalendārs. Pirmā man patika, jo ir nenormāli interesanti uzzināt, kas slēpjas aiz iztulkotas grāmatas – teju vai vesels piedzīvojums, kārtīga rituālu kaudze un vārdnīcu detektīvs. Vēl patīkamāk palika brīžos, kad caur piezīmēm saproti, par ko Brice runā, t.i., atpazīsti darbu, pie kura tai brīdī tiek strādāts. No šāda aspekta būtu ārkārtīgi interesanti palasīt arī citu tulkotāju piezīmes. Domāju, ka tas varētu būt gana izglītojoši caur izklaidi. Noteikti piebildīšu, ka šai sadaļai bija pamatīga mazuma piegarša. Varbūt tāpēc, ka šis ir pamatīgs retums. Kāpēc par tulkošanas gaitu, pārdomām, kurioziem netiek runāts plašāk? Savukārt pēdējā nodaļa man patika cilvēcības dēļ. Spēt uz cilvēkiem paskatīties savādāk, ar sirsnību un zināt savas saknes. Tas man lika atcerēties, ka būtu jāiepazīstas ar savu dzimtas vēsturi. Arī pārējās sadaļas man patika, lika pasmaidīt. Katrā ziņā grāmata ir dzirkstoša un es to kādā bēdīgākā brīdī labprāt pašķirstīšu un palasīšu. Bricei ir burvīga humorizjūta 🙂 Caur Piezīmēm diezgan labi var nolasīt arī pašu autori. Pirms tam nezināju, ka viņai patīk vēsture, bet tas varētu izskaidrot vēsturisko romānu/vēstures darbu tulkošanu. Tāpat nezināju, ka pie sirds iet detektīvi, riteņošana, jūra un daudz kas cits. Šis ir patīkams veids, kā lasīt arī cilvēku, tāpēc pieteikumā pieminētais parka soliņš ir diezgan precīzi norādīts. Tas tiešām ir publisks un uz āru vērsts darbs. Paldies!

Savēlija dienas

Man nav kaķa. Ik pa laikam par to padomāju, bet joprojām nav. Līdz ar to neesmu arī aizrāvusies ar dzīvnieku grāmatu lasīšanu (lai gan man ļoti patīk dzīvnieciņi). Esot ciemos (kad vēl drīkstēja), man patika pabužināties un parunāties 🙂 Domāju – kāpēc gan lasīt grāmatu par kaķiem, kuri runā utt. Nu.. Jāatzīst, ka mani pieveica ziņkāre. Varbūt labi, ka tā, jo šī – Grigorija Služiteļa debijas romāns Savēlija dienas – bija pilnīgi citādāka par iedomāto grāmatu un šeit kaķi nerunāja (nu, kā dzīvnieku filmās :D)

Kaķis Savēlijs ir īpašs kaķis. Viņš dzīvo Maskavas piepilsētā banānu kastē Chiquita kopā ar mammu un savām māsām. Līdz kādu dienu… viņš tiek šķirts no ģimenes un paņemts cilvēku aprūpē. Ar šo brīdi Savēlija piedzīvojums var sākties! Un to viņam bija ļoti daudz.

Ir daudz un dažādu veidu, kā lasītājiem izstāsīt pilsētvides stāstu. Šīs piepilsētas dzīvi stāsta kaķis un viņam tas izdodas neparasti labi! Ja es šo vietu pazītu personīgi, būtu krietni vieglāk, bet Savēlijs stāsta par ceļiem kādus iet, par ēkām un to vēsturi, par cilvēkiem, kas tur reiz ir mituši. Protams, viņš stāsta arī nelielus fragmentus no savu saimnieku dzīvesstāstiem. Tas viss kopā savijas ļoti dzīvīgā murskulī. Kādā brīdī bija jādomā, kāpēc viņš izlēma bēgt, ja viņam bija garantēta laba, pārtikusi dzīve? Jo – laikam arī kaķi var just alkas pēc piedzīvojumiem, tāpat kā cilvēki. Man gan vairāk radās sajūta, ka viņš meklēja kaut ko savā dzīvē, vēl nenodefinētu. Vispār, autoram ir ļoti interesanta pieeja saistībā ar kaķiem. Tāda kā apgrieztā psiholoģija no sērijas “ja kaķi būtu cilvēki”. Nezinu, varbūt man tā šķita, jo paši jau vien tiem zvēriņiem piedēvējam šādas īpašības vai arī tas ir gana loģiski, lai arī kaķi (un citi) spētu uz pasauli lūkoties šādi.

Lai cik banāli tas nešķistu, arī šo stāstu caurvij mīlestība. Dažāda. Pāri cilvēku mīlas likteņiem aizvijās Savēlija un Viņas īpašā mīla, kas pilnīgi noteikti bija… gaiša. Tā bija dziļa, kādu abi bija meklējuši un nejauši atraduši. Tiešām bija patīkami lasīt par viņu saskaņu apmetoties uz dzīvi parkā, baudot vasaru pie ezera, ar koncertiem, kinoseansiem un visu to burvību, kas piemīt vasarai. Platoniska. Ja es līdz tam vienkārši lasīju un pāris vietās man bija skumji un nespēja saprast, kā var būt tāda cietsirdība pasaulē, tad beigās… Nu daudz netrūka, lai nobirtu asara. Kaķi ir tik cilvēcīgi!

Varbūt izlasot šo darbu, daļa uz saviem mīluļiem tagad skatīsies citādāk 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Bumbulītis

Dace Vīgante nebeidz pārsteigt. Ne tikai ar faktu, ka jauns stāstu krājums, bet arī ar to, ka krājumam kārtējo reizi ir ļoti skaists vāks. Šis ir tik ļoti elegants! Protams, ka es runāju par pēdējo, pirms kāda laiciņa iznākušo Bumbulītis (2020). P.S. Skaists ir ne tikai vāks, bet arī saturs.

Lai arī katrs stāsts ir par ko citu, tajos var atrast kopīgas lietas. Dažos noakcentējas dzīve ar alkoholiķi, atsalums kādu laiku pēc precībām, pagātnes smaržas, atmiņas. Jā, visos stāstos centrālais tēls ir sieviete. Sākotnēji gribēju lasīt pa vienam stāstam dienā, bet tie bija tik garšīgi, ka izlasījās vienā mirklī. Stāstu burvīgums nemainās arī tos pārlasot, gluži otrādi – var atrast šādas tādas jaunas nianses, jaunas sajūtas. Ir stāsti, kuros teikumi savirknēti ļoti skaisti, savdabīgiem vārdiem un ir tādi stāsti, kuros teikumi virknējas ikdienišķi un tieši tas uzbur zināmas ikdienas ainas, kuras piedzīvotas vai kaut kur redzētas/lasītas. Domāju, ka neatkārtošos – valodā novērojumi tiek izklāstīti precīzi, smalki. Un tas man šajos stāstos tik ļoti patīk. Valodas filigrānums.

Krājumā ir 13 stāsti un tie visi ir lieliski. Daži aizķērās īpašāk, pat nezinu kāpēc. Man jau krājuma pirmais stāsts Pirmais stāsts šķita aizraujošs. Par to, kā top stāsti. Precīzāk, kā tas top konkrētajai varonei literārā pulciņa ietvaros. Cik tas var būt zemapziņu satraucoši, sevi atklājoši un tā tālāk. Kā stāsta varoņos un notikumos neapzināti iekapsulējas paša rakstītāja piedzīvotais. Stāsts ar tādu pašu nosaukumu kā krājumam manī raisīja atmiņas par kopmītņu laikiem. Ne tās labākās. Šo to es atpazinu, bet ne īsti par to ir stāsts. Es to vairāk uztvēru, kā stāstu par draudzību un tās noturīgumu. Var jau būt, ka kādam tur aizsākas viss labais, bet man ir sajūta, ka viss tur piedzīvotais jāatstāj. Tā ir tik plūstoša un mainīga vide, ka vienkārši nespēju tur iedomāties neko patstāvīgu. Tāpēc visi vēlākie pūliņi manā skatā ir tikai draudzības imitācija, ko es saskatīju arī šajā stāstā. Savukārt stāsts Augšāmcelšanās savā ziņā raksturo mūsdienas. Kā līdz tam esam nonākuši? Mēs esam iestiguši sevī. Galvenajai varonei ir ārkārtīgi bail lidot. Tā milzīgā baiļu aura no lidošanas spiedās ārpus aprakstītajām lappusēm. Ko tik nedarām, lai kaut kā pārvarētu bailes! Ja vien mēs novērtētu līdzcilvēkus un vienkārši runātos. Pat ja tie ir sveši. Vienkārši patrāpījušies blakus. Es zinu, tas ir grūti, esmu turpat – iestigusi. Ļoti aizķēra arī Īssavienojums. Īsāk nerakstīšu, vienkārši dikti bēdīgs un dramatisks stāsts. Un tā notiek arī realitātē…

..vēstuļu spēks ir tajā apstāklī, ka tās, lai cik garas būdamas, tiek izlasītas līdz galam un vēl pārlasītas, dzīvē sarunas bieži pārtrūkst pusvārdā vai pajūk nekonkrētībā, īpaši, kad atšķaidītas ar šņabi. /88.lpp., no stāsta Princese/

Es reizēm mēdzu pārlasīt pašas rakstītās atsauksmes darbiem ar turpinājumiem vai autoru ietvaros. Nu, lūk. Es palasīju, ko biju rakstījusi pie iepriekšējā krājuma. Minu, ka “ceru uz romānu”. Es mainu domas. Negribu romānu (bet ja uzrakstīs, lasīšu :D). Man šķiet, ka rakstīt stāstus ir krietni grūtāk nekā romānus. Sajūta, ka tur jābūt tiešākiem, koncentrētākiem, prast iepūst dzīvību visam, kas tur nonāk. Vīgantei tas sanāk burvīgi! 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Grāmatstatistika 2020

Cik savāds gads! Gan lasīšanas, gan citādā ziņā. Apskatot, ko tad gada garumā esmu sadarījusi grāmatniecībā, jāsaka, ka esmu pārsteigta. Šogad esmu sevī atklājusi šādas tādas papildintereses, tāpēc lasīšana nav bijusi topā (virsroku ņēma arī fakts, ka mani lielākoties apkārtējie saista tikai ar grāmatām un no tā es esmu nogurusi :D). Tāpat visu gadu esmu cīnījusies ar izdegšanu un sevis motivēšanu – šīs lietas arī ir traucējušas pilnvērtīgi pieslieties lasīšanai. Un tad vēl tā pandēmija… Lai nu kā, gada nogalē esmu krietni daudz lasījusi. Piemēram, ja otrajā pusgadā es mēnesī izlasīju apmēram 3 grāmatas, tad decembrī vien man ir 7 un viena no tām ir gandrīz 900lpp biezs ķieģelis! Un tātad – kopsummā esmu pieveikusi 51 grāmatu.

Izrādās, šis ir piektais gads, kad rakstu šādu kopsavilkumu. Viss nemainīgi. Vispirms lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10:

  • H. Morisa. Aušvicas tetovētājs – gada pirmā grāmata un sākt jau uzreiz ar nekrietnību pret cilvēci! Šis tomēr bija pārsteidzošs stāsts par cilvēka izturību, ticību un cerību.
  • S. Stanišičs. Kā zaldāts labo gramafonu – viens varen jokaini, bet fantastiski uzrakstīts darbs par karu un sevis rekonstruēšanu. Cik viegli un kādām metaforām to var aprakstīt. Tā, ka pēc tam pašam gribas īsumā izlasīt vēstures gaitu par Balkānu kariem.
  • M. Levina. Vecpilsētas stāsti jeb pavisam patiesa Vecrīgas vēsture – šis ir viens burvīgs paņēmiens, kā stāstīt vēstures faktus par ēkām! Jā, vairāk bērniem, tomēr gana iespaidīgas ir arī gleznas.
  • A. Akmentiņš. Skolotāji – šo darbu gribēju izlasīt, jo mana ome arī bija skolotāja un man prieks, ka pāris stundas viņa ir pasniegusi arī man (nemaz nerunājot par palīdzību vienā otrā mājasdarbā). Kad ome bija izlasījusi šo darbu, viņa teica: “Tā arī bija”. Esot atcerējusies savus gadus.
  • I. Žolude. 1904 – šī mazā, plānā grāmatiņa bija mans pārsteigums! Kā tādā dažu lapu darbā var ietvert tik daudz emociju, izteiksmes līdzekļu un tā izvērst stāstu… Ārkārtīgi patika valoda un tas, ka visas emocijas tika aprakstītas muzikāli. Ļoti izteiksmīgs darbs par Emīlu Dārziņu.
  • A. Bariko. The Game. Spēle – jau piecsimto reiz atkārtošos, bet… Bariko ir ģeniāls. Mani IT joma nesaista, tomēr viņš ir tik saistoši izstāstījis par digitālās pasaules sākumiem un attīstību! Un izstāstījis tā, ka es pat visu sapratu.
  • K. Sabaļauskaite. Pētera imperatore, I – šī viennozīmīgi ir gada spēcīgākā grāmata! Šis nav stāsts par vēsturi vai vēstures personāžiem. Tas ir personības stāsts lielā, svešā vietā. Tas ir stāsts par uzskatu, paradumu, politikas sadursmi. Tas ir stāsts par par identitāti. Ļoooti gaidu turpinājumu!
  • E. Maknīla. Leļļu darbnīca – šo es nebiju plānojusi lasīt, tomēr izrādījās, ka šis ir gana gaumīgs trilleris. Jā, nedaudz paredzams, tomēr uzrakstīts tā, ka saprast var visu pušu rīcības motīvus – gan vajāto, gan vajātāju. 19.gadsimts, Lielā izstāde, sieviete-gleznotāja, vēlme tikt ievērotam, novērtētam, mīlestība, iedomāta mīlestība, pakļaušanās liktenim, griba no tā izrauties, sabiedrības uzskati
  • A. Čajkovskis. Kara suņi – jā! Šis nu ir tas autors, kurš mani ir uzvedis uz fantastikas takas. Pat negribas īsti izplūst sīkākās detaļās, bet izturieties pret visiem labi.
  • S. Rūnija. Normāli cilvēki – gada pēdējā grāmata. Drusciņ mani sapauzēja, jo… Es nesaprotu. Kā var būt tik toksiskas attiecības? Kā var domāt, ka vardarbība ir ok? Kā…? Ak, man bija tik žēl galveno varoņu. Viss tas viņu jūtu bezdibenis un prāta samežģījumi, komunikācijas greizums utt… Kurā brīdī viss sagriezās grīstē?

Gada atklājums (autors):

  • Mākslas pamati” sērija par mākslas pamatiem un virzieniem – patīkami svaiga, lakoniska sērija, kurā gūt atziņas un jaunu informāciju par mākslas attīstību. Meklētājā vienkārši rakstiet “mākslas pamati” un jums parādīsies visu līdz šim iznākušo darbu atsauksmes.
  • H. Morisa. Cilkas ceļojums – pārsteidza autores pieeja liecību un vēsturisko avotu izmantošanā, kā arī spēja vienādos/līdzīgos tematos rakstīt sevi nekopējot.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • L. Mūrniece. Gandrīz dienasgrāmata – es nezinu, ko es biju gaidījusi, bet biju gaidījusi kaut ko… dziļāku. Es saprotu vēlmi to visu savai atmiņai pierakstīt, tomēr es nesaskatīju dzirksti.
  • M. Vikings. Mazā hygge grāmata – šo paņēmu palasīšanai cerībā noķert harmoniju sevī, kaut kādu īpašo knifu. Nesanāca.

Šogad es pieveicu – zināmā mērā varoņdarbs – divus ķieģeļus: Ž. Kabrē Es atzīstos un K. Foleta Zemes pīlārus. Šo uzskatu par varoņdarbu, jo es jau kādu laiciņu mūku no grāmatām, kurās vairāk par 500-600 lpp. Tur patiešām var fiziski sagurt. Tā kā šis gads bija citādāks daudzās jomās, tad ķēros vien klāt! Kabrē patika, lai arī uz beigām jau šķita, ka tur visa kā par daudz. Savukārt Foleta darbs aizgāja kā pa diedziņu – kā sāku, tā beidzu. Aizraujoši parādīta viduslaiku dzīve un iedzīve, karš par varu un troni, savstarpējās attiecības, naids un mīla utt. Priecēja, ka nebija ļoti daudz varoņu, jo tad gan es būtu sapinķerējusies.

Gaišu, priekpilnu un saprātīgu jauno gadu!

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – simboli mākslā

Tais tālajos maģistra mācību laikos man bija kurss “Māksla kā vēstures avots jaunajos laikos”. Neticami aizraujošs. Patiešām! Lai nokārtotu kursu, bija jāizvēlas glezna no šī laika posma un jāizanalizē tā, vadoties pēc simboliem un vēl dažiem kritērijiem. Nebija nemaz tik viegli! Nu lūk, tas, ko es gribu pateikt – simboli mākslā ir ārkārtīgi svarīgi! Skatot kādu gleznu, varētu šķist – cik piemīlīgs gleznojums!, bet iedziļinoties laikmeta kontekstos un simbolos, visticamāk pavērtos gluži cita aina… Diemžēl, es vairs neatceros pie kuras no šīs sērijas gramatām es rakstīju par tiem simboliem, bet te nu tagad tā ir – vesela grāmata veltīta tikai simboliem. Jāpiebilst, ka šis ir tikai mazs gabaliņš no plašās simbolisma pasaules. Metjū Vilsons savā Simboli mākslā sniedz ieskatu.

Viens ir nenoliedzami skaidrs – lai izprastu mākslu, tajā ir jāorientējas. Ne tikai atpazīstot mākslinieku vai gleznas nosaukumu, bet arī izmantotās metodes, tai skaitā – simbolus. Autors mums piedāvā piecdesmit izplatītākos simbolus dažādu tautu mākslā. Tie visi ir sagrupēti – debesis un zeme, augi, putni, dzīvnieki, ķermeņi, priekšmeti. Tieši šis simbolu sagrupējums rāda, cik tie ir daudzveidīgi un cik svarīgi ir apzināties laiku un kontekstu, jo 1) simbolu nozīme nereti laika gaitā varēja izmainīties un 2) simbolu nozīme dažādās pasaules vietās vienā laikā varēja atšķirties. Tieši tāpēc šī ir diezgan smalka padarīšana.

Tāpat kā iepriekšējās šīs sērijas grāmatas, šī ir lielisks papildinājums – viegls valodā, daudz attēlu un savilktas kopsakarības. Man bija nedaudz mazuma piegaršas, bet zinot, ka simbolu skaidrojumiem ir veltītas enciklopēdijas un vesels krāvums citu skaidrojošu grāmatu… Šī tiešām pilda funkciju – paši populārākie motīvi, saprotams skaidrojums un daudz vizuālu piemēru, tādējādi piemērota ne tikai mākslas pazinējiem, bet arī vienkāršiem interesentiem.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze.