Īsās piezīmes: nopietnāka literatūra

Heigs ir diezgan savdabīgs rakstnieks. Sācis rakstīt, jo tā jutās labāk un rakstīšana strādāja kā terapija. Man šķiet, ka esmu lasījusi visus latviski iznākušos Meta Heiga darbus un pēdējais ir šis – “Kā apturēt laiku”.
Es ar nepacietību gaidīšu, kad iznāks Netflix seriāls ar uzvārdā neizrunājamo Benediktu, jo es gribu redzēt, ko viņi tur saredzēja. No visiem viņa sarakstītajiem darbiem (visus nevar saukt par romānu), šis laikam patika vismazāk.

It kā interesanta ideja – pat ar vairākiem mūžiem var nepietikt, lai saprastu, kas ir dzīves pats galvenais dzinulis. Man it kā patika ideja par Biedrību, tomēr… Šoreiz šis darbs nelasījās dziļāk kā citi, tāpēc lasīju kā vienkārši romānu par daudzsimtgadus dzīvojošu cilvēku, kurš stāsta par sevi, savām sāpēm, mīlestību un cīņu ar saviem prāta monstriem. Iespējams, īsti arī nenolasīju domu, kāpēc romānam dots šāds nosaukums (pāris idejas ir, bet cik ticamas?)
P.S. Es ceru, ka superlēna novecošana nav iespējama (reālistiski, ne daudzsimtgadu laikā). Man šķiet diezgan briesmīga doma būt gandrīz nemirstīgam!
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Šī grāmata nav nekāds pēdējā gada jaunums. Man pat kauns, ka tā tik ilgi ir nostāvējusi nelasīta, tomēr labāk vēlu nekā nekad 🙂 Lasīju diezgan ilgi, bet tāpēc, ka tā bija mana sabiedriskā transporta grāmata. Ļoti, ļoti izsmeļošs darbs par arhitektūras mantojuma saglabāšanas vēsturi. Iepazinos ar saglabāšanas ideju pirmsākumiem 19.gs., starpkaru posmu, padomju laiku un kas no tā visa ir mūsdienās.

Un tik daudz līmlapiņu sen nebiju grāmatā līmējusi – daudz atziņu vai faktu, kas varētu kādreiz man noderēt. Es būtu gribējusi vairāk attēlu, jo bija ārkārtīgi interesanti skatīties, kā aprakstītā vieta mainījusies kāda iemesla dēļ. Lai gan, no otras puses, tas ir akadēmisks pētījums. Nevajag nobīties – valoda ir viegla un nav sarežģīti izsekot ideju attīstībai. Rakstot maģistru par šo, bet daudz šaurāku apgabalu, nebiju uzķērusi to, kā laika gaitā transformējās definīcijas un uzdevumi, kas saistīti ar arhitektūras mantojuma saglabāšanu mūsdienu izpratnē. Varbūt tāpēc, ka man bija tikai padomju gadi, bet šeit ir no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Kopsummā man grāmata ļoti patika, bet nebija īsti pareizi to lasīt transportā.

Anšlavs Eglītis! Nu jau kādu laiku grāmatnīcu plauktos gozējas viņa sarakstītais “Lielais Mēmais”. Šis nav romāns. Grāmata ir daļa no viņa dzīvesstāsta. Sākums ir par bērnību / jaunību, kur stāsta par pirmajām redzētajām filmām, tā laika Rīgu un izspēlētajiem trikiem. Tad nāk emigrācijas gadi, līdz notikumi aizved uz ASV, kur kļūst par ārzemju kino žurnālistu. Jā, šis ir stāsts par kino no 50.- ~70.gadiem.

Sākums lasījās ļoti ātri, bija interesanti – autoram raksturīgais humors, visādas tā laika Rīgas detaļas un tā. Tas viss nodzirkstī vēl ik pa laikam, bet pārējais darbs ir Eglīša analīze un skatījums par dažādām filmām, aktieriem, Holivudu, tās filmēšanas trikiem, klišejām un attīstību. Varētu teikt, viņš aprakstīja savu darbu, kur aprakstam klāt pievienotas arī viņa paša domas.
Šī daļa bija interesanta, bet nedaudz nogurdinoša. Bet tā noteikti nav Eglīša vaina, bet mana – es diezgan maz ko zinu par tā laika kino. Vietās, kur atpazinu filmas vai aktieris, tur bija ļoti interesanti 🤭Es varbūt biju gaidījusi, ka šajā stāstījumā viņš būs vairāk ielicis sevi. Vienlaicīgi ir sajūta, ka šo darbu var izmantot arī kā uzziņas avotu, jo atklāto detaļu par Holivudas kino un tā laika kino zvaigznēm ir bezgala daudz. Neizslēdzu arī iespēju, ka es kādā brīdī šo grāmatu atkal šķirstīšu, ar mērķi noskatīties kādu no aprakstītajām filmām.
Kopumā darbs patika, gaumīgs vāciņš, bet ilgi lasījās. Secinājums – lai arī Eglītim pašam savs darbs sajūsmu neizraisīja, man šķiet, ka viņa darbs ir bijis aizraujošs. Mūsdienās cilvēki maksā naudu, lai tiktu visādās aizkulisēs vai pirmizrādēs. Lasiet un vērtējiet paši!
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Īsās piezīmes: izdevniecība “Prometejs”

Tie, kas šo blogu apmeklēja līdz “pārtraukumam”, būs pamanījuši, ka šeit seeen, seeen nekas jauns nav bijis. Viss kārtībā! Joprojām lasu un rakstu, tikai daudz retāk un mazākā apjomā. Savas pārdomās esmu pārcēlusi cituviet 🙂 Lai nu kā… gribas, lai rakstītais glabātos vienuviet, tāpēc ik pa laikam ielikšu īsās piezīmes. Pirmais gods tiek “Prometejam”!

Kad jānosauc kāds šausmu autors, pirmie, kas man nāk prātā, droši vien ir Po vai Kings. Kings ir jau klasika, kurā darbus izlasu ar aizrautību, Po man patīk ekranizēts, savukārt H. F. Lavkrafts… Bija tikai dzirdēts pēc vārda. Paldies par tulkošanu un izdošanu! Man ļoti patika. Dažbrīd lasīt tiešām bija drusku zosāda un neomulība. Ļoti patika, ka stāstiem cauri vijas apmēram viens motīvs un/vai tēls, līdz ar to manā galvā tagad šie stāsti būs saistīti.

Leva Grosmana Burvju triloģiju izlasīju kā izsalkusi (lasīšanas brīdī biju apslimusi) 😁 Lai arī biju jau kaut kad iepriekš lasījusi pirmo daļu un kaut kur prātā maisījās arī reiz skatīts seriāls, tas nemazināja manu zinātkāri un “kas nu tagad būs?”. Ļoti patika autora valoda un ka viņš nekautrējās darbā pieminēt nedz Poteru, nedz Gredzenu pavēlnieku un viņu lielo misiju. Tas iedeva šim darbam svaigumu, jo valoda bija ļoti mūsdienīga. Beigas gan drusku kaitināja. Viss romāns notiek aši un dažbrīd pat spraigi, bet beigas pēkšņi notikumos sabremzējas, gribējās vienkārši dažas lapas pāršķirt. Lai nu kā, autoram ienākusi prātā lieliska ideja – iespēja ielīst savas bērnības mīļākās grāmatas pasaulē. Tādā pavisam, pavisam īstā. Stāsts par iespējām, varu, pārmaiņām. Par burvjiem un burvestībām – cik dažādas tās var būt un cik atšķirīgi var būt to apmācību ceļi. Un galu galā – kas katram beigās izrādās svarīgākais dzīvē.

Klēra Norta latviešu lasītājiem pazīstama ar savu darbu “Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves”, kas bija neierasts fantāzijas darbs. To pašu var teikt arī par šo – “Un parādās Cerība”. Cerība ir jauna sieviete, kuru neviens neatceras jau pēc 30 sekundēm, kad viņa pazūd no redzesloka. Ja tev piemistu šāda “īpašība”, kā tu veidotu savu dzīvi? Cerība nolēma kļūt par zagli, bet nekad nebija domājusi, ka nejauši iekulsies tādā ķezā un piedzīvojumā vienlaicīgi. Un ja tā padomā, ko diži var iesākt, ja neviens, neviens, pat pašas vecāki tevi neatceras? Diezgan vienmuļa dzīve… Darbā interpretētā veidā runā arī par sociālo tīklu (aplikāciju) ietekmi uz dzīvi. Cik tālu cilvēks var būt gatavs iet, lai iegūtu sev ideālo dzīvi visos aspektos? Vai ir iespējams ziedot jebko, tiecoties pēc sava mērķa? Es ceru, ka šādas aplikācijas paliks tikai grāmatās. Lai nu kā, šis darbs man patika drusku labāk par Augustu, jo šeit bija vairāk darbību, plus darbs lika domāt par izvēlēm, dažādajām dzīvēm un nejaušībām.

Vēl izlasīju Prometeja izdoto zinātniskās fantastikas klasiku “Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām?”. Biju domājusi kaut ko par darbu pateikt, kad būtu noskatījusies filmu, bet kaut kā joprojām nav sanācis 😀 Baigi grūti kaut ko pastāstīt, bet man patika. Patika, ka cilvēcību varēja parādīt ar zvēriņa piederēšanu. Ja nu gadījumā nevar tādu atļauties (jo, cik tad to vispār ir palicis pasaulē), tad var nopirkt arī mākslīgu. Gandrīz kā īsta! Nu īstai sevis pierādīšanai neesam par androīdu varēja tikai ar testu, bet tas jau specifiski. Ielasīties nebija viegli, bet pēc tam lasīšana bija raita. Sākumā bija šausmīgi grūti saprast autora uzbūvēto pasauli un kas tur ir noticis. Pēc grāmatas izlasīšanas prātoju nevis par tēliem, pasauli un tā atklājumiem, bet par to, vai robotiem ir nabiņa?

Grāmatstatistika 2023

Mans trūcīgais, trūcīgais lasāmgads 😀 Bet nav ko sūkstīties un no izlasītajām 29 grāmatām (10296 lpp) kaut ko īpašu noteikti atlasīt varēs.

Tātad, mans pagājušā gada lasīšanas secībā labāko, spēcīgāko, atmiņā paliekošāko un visādi citādi sirdi priecējošo TOP 5 (grozies kā gribi, vairāk tur nesanāk):

• Tommi Kinnunens. Nožēlu neizteica – 1945. gads, kara beigas. Piecas somietes no kara gūstekņu nometnes uzsāk ceļu uz mājām. Katrai ir savs skaudrais stāsts par izdzīvošanu un apkārtējiem ir savs viedoklis par izdzīvojušajām. Lasiet Kinnunenu. Atsauksme šeit.
• Luīze Pastore. Laimes bērni – šo grāmatu vinnēja mana migrēna. Bija slikti, piedalījos konkurā un super noveicās. Visas vēl nav lasītas, bet šī bija… Lai arī tā ir bērnu grāmata, mani tajā kaut kas uzrunāja. Viens ir ļoti skaistās ilustrācijas, otrs… vieglums, ar kādu tika aprakstītas zināmas vērtības? Vai arī tas ļoti neticamais stāsts, kuram tomēr gribas noticēt? Es nezinu. Man patika džungļu dzīves apraksts un lielie piedzīvojumi 🙂
• Medlina Millere. Kirke – šo romānu es esmu gatava nominēt arī “gada pārsteigums” nominācijā. Kā var uzrakstīt kaut ko tik labu? Romāns principā ir balstīts sengrieķu mītos, bet tas veids, kādā autore to visu ir salikusi kopā, ir kaut kas lielisks! Man šķiet, ka viena no grāmatām, kuru es nespēju nolikt malā, līdz nebiju aizvērusi pēdējo vāku. Atsauksme šeit.
• Maija Krekle. Melanholiskais valsis – ja iepriekš aprakstītais darbs bija par spēcīgas sievietes/ dievietes neatkarību un spēku, tad šis savukārt ir ārkārtīgi skumjš romāns par Emīlu Dārziņu. Man grūti spriest par faktu patiesumu, jo es tiešām neko no viņa biografijas iepriekš nezināju (atskaitot nāvi). No vienas puses man bija ārkārtīgi žēl nabaga Emīla un viņa ciešanu, bet no otras puses… varēja jau pacensties. Romānā ļoti spilgti aprakstīts vēl viens pāris – Viktors Eglītis un viņa sieva. Hmm, visu cieņu abiem, bet nu mūsdienās tās sauktu par ļoti toksiskām attiecībām. Un arī par atvērtām…
• Entonijs Dors. Putnu pilsēta mākoņos – šis darbs ir skaista oda grāmatai, kā tā spēj dzīvot cauri laikiem. Kādu brīdi tiešām grūti saprast, kā tie trīs laikos atšķirīgie sižeti satiksies, bet kad nāk apjausma… Man ārkārtīgi patika! Atsauksme šeit.

Interesanti, ka pērnajā gadā esmu izlasījusi par 4 grāmatām mazāk kā 2022. gadā, tomēr lpp. skaita ziņā 2023. gadā ir nedaudz vairāk. Būs biezākas grāmatās trāpījušās 😀 Tomēr par plānāko lasīto varu pasludināt Vida Morkūna darbu Ceļinieku stacijas (127 lpp), bet tas nenozīmē, ka aši izlasīju. Lasīju diezgan ilgi, jo bija ļoti, ļoti drūma (te atsauksme => šeit). Savukārt apjomīgākā trāpījās Žorža Pereka Dzīves lietošanas pamācība ar 668 lpp. Iespaidīga grāmata, kurā tiek sīki, sīki aprakstīta daudzdzīvokļu māja – tās iekārtojums, dzīvojošie cilvēki un viņu dzīves. Tik sarežģīta, ka uz lapas zīmēju to daudzdzīvokļu māju, lai saprastu kurš kurā stāvā un kam blakus dzīvo. Izrādījās gan, ka varēju nepūlēties, jo grāmatas beigās ir ļoti apjomīgs darba tapšanas skaidrojums un zīmējums ar dzīvokļu izkārtojumu. Lai nu kā, visu cieņu autoram par viņa veikumu, bija ko “palauzīt smadzenes”.

Salīdzinot ar gadu iepriekš, pagājušajā gadā nebija sanācis lasīt nevienu triloģiju vai vairākdaļu darbu. Varbūt var pieskaitīt Ļeva Tolsoja Annu Kareņinu ar divām daļām, bet es nezinu, kā tas tika oriģināli izdots. Man bija divas grāmatas. Tā kā šī ir bezgala labi zināma klasika, tad nav ko daudz par to rakstīt, tik pateikšu, ka mani sižets drusku garlaikoja.

Bija arī mazais lasīšanas vīliens un to sauc Lauris Gundars. Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A. Kaut kā nepaķēra šis darbs. It kā varētu būt interesanti, jo par Astru, bet tai pat laikā šausmīgi izmocīju pa diagonāli, jo nepatika stāstījuma stils. Es nez’.

Gribas vēl izcelt dažus darbus, kas neietilpst kategorijā “romāni”. Noteikti pieminēšanas vērta ir Latvijas Kultūras akadēmijas izdotā kolektīvā monogrāfija Kultūras mantojuma kopienas (atsauksme šeit). Brīnišķīgs pētījums par mūsu pašu kultūras mantojumu, kā to saglabāt utt. Ļoti interesanta ir aptaujas daļa, bet sīkāk jau tad varēsiet izlasīt atsauksmē. Vēl noteikti jāpiemin LNVM izdotā Sanitas Kalnas un Annas Bartkevičas Kamēr vēl laiks (atsauksme šeit) – var gan papriecēt acis ar ļoti skaistām 19. gs. beigu – 20. gs. sākuma fotogrāfijām etnogrāfijas jomā, gan arī izglītoties par etnogrāfijas aizsākumiem Latvijā. Gribētos atzīmēt vēl vienu darbu. Saprotu, ka nav dikti korekti, jo man tā īsti nekad nesanāk lasīt dienasgrāmatas, bet gribas teikt, ka šī bija savādāka par citām. Pagājušo gadu noslēdzu ar vienu lielisku pierakstu no Astrīdas Lindgrēnes. Viņas Kara dienasgrāmatas ir skaudrs vēstījums par to, kā bija dzīvot Otrā pasaules kara ēnā. Pats trakākais ir tas, ka dienasgrāmatas lasās tik reāli, it kā tiktu aprakstīta mūsdienu šībrīža politiskā situācija un kari.

Izlasiet kaut pāris lapas dienā un lai skaists gads! 🙂

Kara dienasgrāmatas 1939-1945

Domāju, ka daudzi Astrīdu Lindgrēni pazīst kā bērnu grāmatu autori. Arī es. Bet pirms viņa kļuva par rakstnieci, bija Otrais pasaules karš un viņa rakstīja savas kara dienasgrāmatas.
Tad, kad es šo ieraudzīju, es zināju, ka man vajag noteikti lasīt. Jāsaka, ka šādu dienasgrāmatu vēl nebija nācies lasīt. Tā patiešām ir dienasgrāmata par karu – kara gaita, lielākie notikumi un kā tas ietekmē parastos iedzīvotājus Zviedrijā, tai skaitā viņas ģimeni. Dienasgrāmatu papildina avīžu izgriezumi, kuros autore saskatījusi nozīmīgus kara notikumus un/vai pagriezienus, bet visus izlasītos rakstus viņa nav jaudājusi izgriezt un ielīmēt.
Vispār bija interesanti ielūkoties viņas dienasgrāmatās, jo starp lasāmo tekstu ir ievietoti arī viņas d-grāmatu attēli. Patiešām tikai ielūkoties, jo zviedru valodu es neprotu. Vēl mani interesē, vai ir tulkots pilnīgi viss, jo man bija drusku mazuma sajūta.
Dienasgrāmatās labi nolasāma valsts nostāja un Lindgrēnes sajūtas dzīvojot kara apstākļos. Tas, ka Zviedrija bija neitrāla, nenozīmē, ka tur karu nevarēja just. Viņa lieliski pauž savas domas un naidu pret karu un… krieviem. Lai nu kā, galvenais, lai krievi nenāk. Un tas man visu laiku asociējās ar Ukrainu…
Lasot varēja sajust gan viņas apņēmību uzturēt ģimeni, vēlmi palīdzēt somiem un norvēģiem (un visu laiku viņu nepameta sajūta, ka par maz), kara ēnas nogurumu, apātiju un intereses zaudēšanu par apkārt notiekošo. Caur lapaspusēm varēja just autores cilvēcību, vispasaules žēlumu par iedzīvotājiem Eiropā un nerimstošu cerību, ka “šogad karam jābeidzas”.
Arī es gribu ticēt un cerēt, ka karam šogad jābeidzas!
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu @zvaigzne_abc

Entonijs Dors “Putnu pilsēta mākoņos”

Izlasīju, ļoti patika – Entonijs Dors “Putnu pilsēta mākoņos”, 624 lpp.

Jāsaka, ka grāmatas anotācija vieš iespaidu, ka darbs būs “samudrīts”, bet jāsaka, ka sen vai nemaz nebiju lasījusi tik labi saliktu stāstu. Romāns pārstāv viduslaiku, mūsdienu un nākotnes posmu, katrā laika posmā darbojas citi personāži, bet viņus vieno viens aizlaikos sarakstīts it kā muļķīgs gabals par Etonu, kurš apceļo pasauli, alkstot piepildīt sapni.

Vispār, runājot par seno stāstu, tad mani ļoti pārsteidza, ka autors un paša stāsta (grāmatas) atrašana nav Dora izdomājums. Autors ir reāls un stāsts (ne gluži tāds, kādu to stāsta šajā romānā) arī nav izdomāts. Romāns bija tik aizraujošs, ka pa dienu nevarēju sagaidīt vakaru, kad tikšu pie lasīšanas un tā nav bijis jau ļoti sen. Kad jau biju tikusi pie beigu daļas, tad vispār gribējās lasīt ātrāk, jo to nu es beigās galīgi nebiju gaidījusi. Mani patiešām priecē Dora rakstības stils. Ļoti ceru, ka kādreiz varēs latviski izlasīt vēl kādu viņa romānu vai stāstu krājumu. Pat nemāku pateikt, kas tieši mani viņa valodā uzrunā, bet… Stāstīt viņš prot 🙂

“Mūža mājas,” viņš pēdīgi nosaka. “[..] Teksts – grāmata – ir mūža mājas atmiņām par cilvēkiem, kuri pasaulē dzīvojuši pirmāk. Grāmata ir veids, ka atmiņas var nepazust, kad dvēsele jau aizlidojusi.” /57. lpp.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Ceļinieku stacijas

Vida Morkūna “Ceļinieku stacijas” izlasīju jau krietnu brīdi atpakaļ – daudz mazu stāstiņu, man patika. Par spīti stāstu saturam, darbs lasījās uz priekšu raiti, bet ar pauzēm. Daži stāsti lika apstāties un drusku padomāt.

Jau pie pirmajiem stāstiem secināju, ka ir drūmi. Cerēju, ka tālāk būs mazliet gaišāk, bet… Šis ir nedaudz drūms noveļu apkopojums. Tai pat laikā pārsteidz, kā pāris lapu gari stāsti var atklāt tik daudz. It kā viens ikdienišķs (vai ne tik ikdienišķs) notikums, bet tik prasmīgi izvēlēti vārdi, ka stāsts iegūst ļoti bagātīgu fona ainu. Tieši detaļas ir tas, kas šos stāstus izceļ. Piemērams, kad atskan būkšķis, kurš gan domā par detaļām, ja redz kopainu? Morkūns redz, jo tai brīdī penālī nograb zīmuļi. Un ļoti daudz šādu, it kā nenozīmīgu detaļu, bet tie visi kopā uzbur ļoti spilgtu ainu.

Kopumā man ļoti patika šis noveļu cikls, tomēr reizē jāsaka, ka tas bija šausminošs un drusku biedējošs. Darbā nevarēja izlasīt neko svešu, par visu reiz ir dzirdēts, redzēts utt. Tomēr mums ir tieksme par daudz ko nerunāt un nobīdīt stūrītī. Morkūns to ar meistarīgu detaļu akcentējumu ceļ gaismā un liek lasītājam domāt. Gan par dažādām situācijām, gan par “ko es darītu?”.

Šī būs īsā atsauksme, jo garāku nav iespējams uzrakstīt. Katrs grāmatā ietvertais stāsts ir par kaut ko citu un man nav viena tāda īpaša, ko gribas izcelt. Katrs stāsts uzrakstīts meistarīgi, detalizēti un noslīpēti, bet kopā tie veido īpašu atmosfēru. Piebildīšu vēl tikai, ka man patīk arī grāmatas vizuālais noformējums un sākotnēji es domāju, ka būs zinātniskā fantastika!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kirke

Ja Medlinas Milleres romānam Kirke (2018) būtu cits vāks, vai es tai būtu pievērsusies? Īsti nezinu. Lai nu kā, vāks ir ārkārtīgi saistošs, pluss man šo darbu arī ieteica izlasīt un… Kā es “iekritu” romānā! Kaut kā nebiju iedomājusies, ka arī no mītiem ir iespējams uzrakstīt tik skaistu stāstu.

Saules dieva Hēlija namā piedzimst viens no daudzajiem bērniem, meita Kirke. Viņai netiek pievērsta nekāda uzmanība, jo viņa nav īpaša. Ne viņai mātes īpašības, ne tēva prasmes. Un tā balss! Tā viņa aug gandrīz savā vaļā, māsu un brāļu apcelta, līdz viņa krastmalā satiek Viņu. Un izrādās, ka Kirkei ir spējas, tikai drusku nevēlamas.

Es nekad neesmu bijusi liela mītu mīļotāja, bet pateicoties literatūras stundām šis tas ir lasīts. Līdz ar to man bija grūti pašai sev noformulēt, kas tad ir tas, ko es no šī darba sagaidu. Jo izlasot anotāciju, ir skaidrs, ka stāsts ir par Kirki, kura manās zināšanās figurē tikai vārda pēc. Un jo tālāk un vairāk biju izlasījusi, jo vairāk sapratu, ka dažus autores iepītos mītus atceros lasījusi. Ar laiku gan nāk apjausma, ka mīti ir tikai instruments autores rokās, jo stāsts patiešām ir par Kirki. Par dievību Kirki, kura parādīta tik ļoti cilvēciska un tik ļoti sievišķīga. Īpašības, par kurām mītos, loģiski, nerunā.

Ja tiks tulkota vēl kāda Milleres grāmata, es noteikti to gribēšu lasīt. Apbrīnojami, cik skaisti un organiski ir iespējams savīt tik dažādus mītus vienotā tekstā un nevienā vietā nepazaudēt pašu svarīgāko – Kirki. Stāsts par Kirki kā sievieti un viņas spēku brutālajā vīriešu pasaulē, nevis kā daļēji izdevušos dievieti ir diezgan fascinējošs. Vēl interesanti šķiet, ka stāsts ir uzrakstīts it kā vienas dzīves garumā, lai gan patiesībā romāna darbība noris ļoti daudzu tūkstošgadu garumā. Kirkei kā jebkurai dzīvai būtnei gribas tikt mīlētai un cienītai. Viss, ko viņa savā dzīvē ir pazinusi, ir pazemojums un nicinājums. Brīdī, kad viņa sāk dzīvot uz salas, nav nekā briesmīgāka par vientulību. Un bailēm. Bet viņa ir stipra. Stiprāka nekā sākotnēji ir šķitis. Visticamāk no viņas baidās visi – gan dievi Olimpā, gan debesīs un zem zemes.

Godīgi sakot, es pat nezinu, ko vēl piebilst. Grāmatu lasīju gandrīz neelpojot, tik aizraujoša tā ir. Pārdzīvoju notikumiem līdz ar Kirki, centos sajust pasauli kā viņa. Apbrīnoju viņas spēju būt labai, ņemot vērā viņas dzīves sākumu. Centos iedomāties pasauli, kurā mirstīgie nāk pie dieviem izlūgties sev labvēlību. Mirstīgie, kuri nāca pie Kirkes un ar kādiem nolūkiem. Varas un baiļu spēks. Kad es biju aizvērusi grāmatas pēdējo vāku, es vēl ilgi nespēju sakopot domas vienkopus. Man šķiet, ka vēl joprojām nespēju. Principā, pēc ļoti ilgiem laikiem, par Kirki varu izteikties vienā vārdā un neatceros, kad pēdējo reizi par kādu grāmatu varēju pārliecinoši teikt – fascinējoši!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kamēr vēl laiks

Mani jau no seniem laikiem fascinē fotogrāfijas māksla. Lai gan tā arī “neaizgāju” pa šo līniju, ik pa laikam tā pie manis tā vai citādi atgriežas. Tomēr es līdz šim vienmēr biju interesējusies par radīšanas procesu. Pagājušais gads man parādīja fotogrāfiju citā rakursā – to var ne tikai mācīties, bet lūkojoties senos kadros, var izzināt mūsu senču dzīvesveidu, nodarbošanos, modes, sejas pantus. Grāmatas autores Sanita Kalna un Anna Bartkeviča savā darbā Kamēr vēl laiks: fotoetnogrāfijas sākums Latvijā (2022) par to stāsta plašāk.

Līdz fotoaparāta izgudrošanai, liecības par lēni zūdošām ainavām, sadzīvi un cilvēkiem “iemūžināja” zīmējumos. Tomēr, kad fotoaparāti sāka ieņemt sev pienākošo vietu vēstures laika līnijā, liecības par apkārtējo vidi sāka fiksēt fotogrāfijās. Un tā mēs varētu sākt runāt par fotoetnogrāfijas aizsākumiem Latvijā.

Grāmatai ir vairākas nodaļas, kurās secīgi tiek izklāstīts par pirmajām Latvijas teritorijā tapušajām etnogrāfiskajām fotogrāfijām, etnogrāfisko izstādi, latviešu fotogrāfisko biedrību, nozīmīgākās personības šai jomā, kā arī rādīti latvieši citu tautu pētnieku objektīvos. Man ļoti patika, ka tik ļoti plašs un bagātīgs tēmu loks izstāstīts īsi, koncentrēti, akcentus liekot uz patiešām būtisko. Droši vien atsevišķus jautājumus būtu iespējams izskatīt drusku citos rakursos un plašāk, bet tas, kas ietverts šai darbā, ir ļoti vienots savā stāstījumā.

Kā jau grāmatā par fotogrāfiju, darbā ir apskatāmi (un daži pat ar lupu pētāmi, lai nepalaistu garām nevienu sīkumu) 179 fotouzņēmumi, kas hronoloģiski ietver laika posmu no 19. gs. otras puses līdz 1923. gadam, kad fotoentuziastu darbu un mērķi pārņēma valsts organizēta institūcija – Pieminekļu valde (starp citu, šogad šī organizācija svin savu 100. jubileju!). Cik šīs fotogrāfijas ir atsvaidzinošas starp teksta rindām! Vispār, teksts ar fotogrāfijām ļoti labi mijiedarbojas, viens otru lieliski papildinot. Kas noteikti jāatzīmē – grāmatā pie labas čupiņas fotogrāfiju ir pievienota īsas, bet saturīgas piezīmes par redzamo darbību kadrā vai komentāri par autoru, parādību. Šie īsie stāstiņi ir odziņa 🙂

Protams, man šajā grāmatā ir dažas ļoti, ļoti mīļas fotogrāfijas, kurās es varu vērties ilgi, ilgi. Viena no tādām ir Mārtiņa Sama linu plūcēja (60.lpp.). Nekad neesmu šo darbu darījusi, bet saprotu, ka nekāds vieglais tas nav bijis. Samam kaut kādā maģiskā veidā ir izdevies šo darbu un kadru radīt tik vieglu. Tā kā ir bijusi tā iespēja šo fotouzņēmumu redzēt dzīvē, tad vēl fascinējošāku to vērš sudraba izsvīdumi, kas piedod īpašu akcentu linu pogaļām. Fokuss uz pieliekušos sievieti, liniem viņas rokās, iedveš rimtu darba noskaņu. Un vēl sievietei ir ļoti skaists tērps mugurā! Vēl pie favorītiem pieskaitu 72. lpp. apskatāmo fotogrāfiju ar lībiešu kapteiņa Breinkopfa portretu (tas pats autors – Sams). Gaismēnu spēles sejā, tiešais acu skats objektīvā. Kaut kas viņa sejā šķiet pazīstams. Brīnišķīgs kadrs 🙂 Trīs lietas, labas lietas – uz vāka redzamā fotogrāfija (visa fotogrāfija 109. lpp.). Tās autors ir Jānis Rieksts un tas, kā viņš rāda šo turīgo saimnieku… Es pat nezinu, kas tieši tur nospēlē, bet ārkārtīgi patīk. Tās visas ir patiešām senas fotogrāfijas, tāpēc es tikai varu brīnīties, kā toreiz ar tiem milzīgajiem fotoaparātiem un diezgan sarežģīto fotogrāfēšanas procesu spēja uzņemt tik ļoti fokusētus, skaidrus fotouzņēmumus.

P.S. Vēl tikai gribēju piebilst, ka šis ir vērtīgs izdevums ne tikai no vēsturiskā viedokļa, bet arī no fotogrāfiskā, jo darbu par fotogrāfiju mums ir maz!

P.S.S. Ja prātojat, kur šo var iegādāties, tad LNVM veikaliņā un Jāņa Rozes grāmatnīcās 🙂

Mākslas pamati: Rietumu mākslas vēsture

Jau kādu laiciņu grāmatnīcu plauktos var atrast Dženetas Reboldas Bentonas grāmatu Rietumu mākslas vēsture (autore arī citai šīs sērijas grāmatai Kā saprast mākslu?) Mākslas pamatu sērijai jauni darbi nāk klāt lēnāk nekā man gribētos (joprojām turu īkšķi, lai pie mums nonāk tā par fotogrāfiju un ielu mākslu), tomēr priecājos par katru, kura ierauga dienasgaismu 🙂

Es pat īsti nezinu, ko piebilst anotācijas rindkopā, jo uz grāmatas aizmugurējā vāka ir viens superprecīzs teikums – grāmata sniedz ne tikai ieskatu mākslas vēstures attīstībā, bet tā tiek pasniegta roku rokā ar kultūras attīstību.

Jāsaka, ka tas arī bija pirmais, ko es pamanīju. Lasīju ne tikai par grieķu mākslu, bet arī arhitektūras attīstību un svarīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem. Lasīju par viduslaiku mākslu un arī tur bija nozīmīgākā arhitektūra, vēstures notikumi un cilvēki. Un tā līdz mūsdienām. Pat drusku grūti iedomāties šo sarežģīto faktu atsijāšanu, lai stāsts virzītos pa mākslas vēstures līniju, bet tai līdztekus cieši pa pēdām sekotu vēsturiskais konteksts.

Līdzīgi kā pārējās šīs sērijas grāmatas, arī šī ir iedalīta vairākās nodaļās, kur konspektīvā veidā un vienlaikus gana plašā izstāstā ir izstāstīts kāds vēstures posms un izcelti tā laika nozīmīgākie mākslas darbi. Līdz ar to tajā ir ne tikai saturīgi teksti, bet tā ir arī ilustratīvi ļoti bagāta. Jāatzīst, ka es ārpus grāmatas paguglēju dažas ēkas, lai gūtu lielāku vizuālo iespaidu. Cilvēka prāts, izdoma un apķērība – skaisti!

Šī grāmata man šķita nedaudz atšķirīgāka par savām šīs sērijas līdzgaitniecēm. Varbūt tāpēc, ka šeit māksla patiešām tika stāstīta ar vēstures kontekstu. Līdz ar to man šķita, ka es ne tikai atkārtoju skolā pasniegto kultūras vēsturi, bet atkārtoju arī aizvēsturi līdz mūsdienām. Šādā ziņā man varbūt vairāk pie sirds gāja nodaļa par mūsdienām, jo tur uzzinaju visvairāk jaunu faktu, tomēr arī pārējās nodaļās atradās pa kādam nezināmam vai ļoti aizmirstam faktam. Šo pilnīgi noteikti var saukt par īso kursu Rietumu mākslas vēsturē 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Nožēlu neizteica

Nu jau latviešu lasītājiem Tommi Kinnunena vārds nav svešs. Šoreiz viņš savā jaunajā darbā Nožēlu neizteica, aizved lasītāju uz Norvēģijas-Somijas robežu, uz laiku, kad tūlīt, tūlīt beigsies Otrais pasaules karš. Prieks, ka autors nav sevi ielicis rāmjos un nekopē sevi. Zināmas līdzības romāna uzbūve ar iepriekšējiem darbiem var manīt, bet tas netraucē.

1945. gada pavasarī no gūstekņu nometnes tiek atbrīvotas piecas somietes. Tā viņas soļo uz mājām Somijā, kuru visticamāk vairs nav, kamēr vācieši atkāpjas no somu zemes. Visapkārt baigi skati, starp sievietēm nevalda liela draudzība, bet turēties kopā ir drošāk.

Kaut kur jau šo apgalvojumu esmu lasījusi, bet nevaru nepiekrist – kā autors, būdams vīrietis, spēj tik dzīvi un patiesi attainot sieviešu pasauli, domas un redzējumu? Katra no šīm piecām sievietēm ir ļoti atšķirīga un brīvā pasaulē pilnīgi noteikti nesatiktos un ja tomēr gadītos vienā vietā, tad paietu viena otrai garām. Šajā gadījumā vienīgais, kas viņas saista un tur kopā, ir būšana nometnē. Autors mazliet arī to apraksta. Gūstekņu nometnes… tik drausmīgi. Uz ko piespiež cilvēkus dzīvības vārdā…

Varētu teikt, ka šis ir romāns par izvēlēm. Par to, kā izvēļu pareizību nosaka valdošie apstākļi. Katra no viņām izdarīja tā brīža labāko vai spontāno lēmumu. Un tagad par to tiek sodītas. Cik tas ir netaisni! Ja vēl nebūtu tā “zīmoga” sejā, kas traucē viņām atgriezties cieņpilni to dažu satikto cilvēku sabiedrībā. Šis tomēr ir sarežģīts temats. Neviens nevēlējās iedziļināties viņu tekstos, jo vieglāk ir izlikties, ka sargā savu vietu. Cik daudzi patiesībā baidījās? Cik daudzi pēkšņi sajutās visvareni? Lai gan lasot ainu par sievietes sodīšanu, palika nedaudz šķērmi. Esot nepareizi lietot terminu “tumšie viduslaiki”, bet piemērotāku apzīmējumu šai darbībai nevaru atrast.

Vēl jau ir jautājums, kā atklāties tām pārējām? Vispār vajag? Lai gan apzinies, ka nav īsti par ko, tomēr pārvarēt kaunu sevī nav viegli. Vai līdz šķiršanās brīdim viņām tas izdosies? Cik daudz par otru var uzzināt, ja tiek nosoļoti vairāk kā 600 km? Katrā ziņā ir skaidrs, ka viņas domā par vienu un to pašu – kad šis “ceļojums” būs galā, kas viņas sagaida? Jautājumu vairāk nekā atbilžu. Man ļoti patika, kā autors stāstījumā bija savijis tagadni ar pagātni, līdz ar to lasītājs par sieviešu dzīvēm varēja uzzināt ātrāk nekā pašas romāna varones.

Man šķiet, ka šis romāns ir jāizlasa katram pašam. Autora valoda ir viegla, bet ļoti efektīva. It kā netiek izmantots nekas ļoti āķīgs valodā, bet ļoti aizrauj (vismaz mani). Tāpat kā pie iepriekšējām šī autora darbu atsauksmēm, arī pie šī varu teikt, ka lasīju un negribēju likt nost. Sākumā šī bija mana transporta grāmata, bet drīz vien jau sāku lasīt arī pa vakariem. Urdīja zinātkāre, kā attīstīsies notikumi, kas katrai slēpjams, kādas ir katras stiprās puses un galu galā – kā tas viss noslēgsies. Jāpiebilst, ka autors noslēgumu ir atstājis tādu diezgan atvērtu. Daudz maz skaidri, kas notiek, ir zināms tikai par vienu sievieti. Kas notiek ar pārējām? Viņas nokļuva, kur bija jānokļūst?

P. S. Visu cieņu par vienādā stilā ieturētajiem grāmatu vākiem 🙂 Ļoti patīk un pa gabalu jau var atpazīt autoru plauktā 😀

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC