Jaunā līgava

300x0_jaunaligava_978-9934-0-8405-8Man ir sanācis iepazīties ar vairākiem Alesandro Bariko darbiem. Katrs no tiem ir bijis citādāks – viens labāks, otrs ne tik, bet par Jauno līgavu (2015) es biju pārliecināta – šis būs viens sasodīti brīnišķīgs romāns! Un es nekļūdījos. Šī bija decembra pēdējā grāmata, kuru lasīju un tā priecēja manu sirdi.

No Argentīnas ir atceļojusi Jaunā Līgava, lai precētos. Izrādās, ka Dēla nav mājās, tāpēc viņa apmetas uz gaidīšanu pie Dēla ģimenes. Šai gaidīšanas laikā Jaunā Līgava pa kripatiņai vien atklāj ģimenes dīvainības, apsēstības un bailes.

Šī ir viena kolorīta ģimenīte. Viņiem visiem ir bail iet gulēt, bailes no nakts. Ja ir sagaidīts rīts, tad tās ir dzīres pie brokastu galda, kas ievelkas līdz pat pēcpusdienai. Tā ir māja, kurā ir daudz savādu noteikumu kā, piemēram, aizliegums lasīt grāmatas, garākas sarunas ar ģimenes locekļiem jāpiesaka speciālā audiencē utt. Jaunā Līgava tiek ierauta šajā virpulī un no dažādiem izteikumiem, novērojumiem un brīdinājumiem viņai izdodas atšķetināt katra putnus galvā. Jāpiebilst, ka tas viss notiek gana erotiski un Bariko valodā tas viss ir skaisti aprakstīts. Man ik pa laikam ienāca prātā, kā šī ģimene dzīvotu, ja viņiem nebūtu Modesto (kalps)? Kas tā vispār ir par savādu dzīvi un kā tas var funkcionēt?

Bariko savu darbu prot. Šis bija brīnišķīgs valodas baudījums (paldies arī Dacei Meierei par tulkojumu 🙂 ). Tas Bariko darbos uz mani vienmēr nostrādā. Tiesa, nedrīkst viņu pārlasīties. Man patīk, kā viņš mētājas stāstos, runātājos un sajūtās. Vienu brīdi varam lasīt par Jauno Līgavu un nākamajā lapā viņa pati runā un vēl nākamajā sarunu pārņem Meita. Tas liek būt modram lasītājam. Vai jūs brīnāties par varoņu vārdiem? Man šis liekas tik skaisti – nedot varoņiem vārdus. Tas kaut kā ļauj tiešāk pievērsties pašam tekstam, ne tik daudz varoņiem. Varoņi ir svarīgi, bet Bariko strādā ar atmosfēras radīšanu. Un tur arī rodas valodas baudījums.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kā zaldāts labo gramofonu

9789984237565_173Kas par labskanīgu nosaukumu! Kā zaldāts labo gramofonu (2006) – tas ir Saša Stanišiča (Saša Stanišić, 1978) debijas romāns par laiku, kad Višegradā ienāk karš. Darbu es lasīju ilgi, jo to nav nemaz tik viegli aptvert. Tas ir kā likt mozaīkas gabaliņus no atmiņām, vēstures, cilvēkiem un notikumiem.

Aleksandrs uzaug Bosnijas pilsētiņā Višegradā. Kopā ar vectēvu Slavko viņš ir dažādu spēju burvis un stāstu izgudrotājs. Viņa ģimene ir tik neparasta, ka, piemēram, iekštualetes atklāšanai tiek rīkoti svētki. Šo savādo, gaišo bērnību aptumšo pilsētā ienākušais karš un nepieredzēta vardarbība. Ģimene ir spiesta emigrēt uz Vāciju, kurā Aleksandrs mēģina atrast sevi, savu dzimteni un pabalējušās atmiņas.

Lai es spētu patiešām saprast, ko autors man stāsta – un pieņemot, ka Aleksandrs ir pats autors, – man bija jāatkārto vēsture. Balkānu kari man joprojām ir nezināms laukums, bet vismaz esmu guvusi nelielu skaidrību saistībā ar Bosnijas karu (1992 – 1994), par kuru daļēji ir šis darbs. Bosnija pret serbiem – tas Aleksandram ir šoks, jo arī viņa mājā ir ienācis karš (mamma no Bosnijas, tētis no Serbijas). Visas kara šausmas ir skatītas caur bērna uztveri. Viņš ar draugiem reiz izskrēja no paslēptuves, jo tuvojās tanki un gribējās to apskatīt tuvāk. Viņi, kliedējot laiku, pagrabā spēlēja kariņus. Iebrūkot zaldātiem, neviens nestāsta, ka Asija ir musulmane. Pilsēta ir kā līgava, ko iegūt, precēt un izvarot, Drina – no noslēpumu stāstītājas līdz līķu peldinātājai. Lai no tā visa paslēptos, ģimene emigrē uz Vāciju.

Man ir grūti iedomāties, kā ir, ja tev vienā dienā ir jāzaudē ne tikai bērnība, bet arī savi draugi, mājas, dzimtene un Asija. Esot Vācijā, viņi cenšas adaptēties jaunajā vidē, dara darbus, kas nav paredzēti viņiem. Viņi lēnām adaptējas, taču Aleksandrs cenšas notvert savas atmiņu druskas un rekonstruēt sevi, savu identitāti un… vai Asija ir viņa mīlestība? Vai Asija maz ir reāla? Ja pirms bēgšanas viņš sev piedēvēja burvju spējas un nepabeigtības stāstus, tad esot tālumā viņš tapa par stāstnieku, kurš tādā veidā centās atdzīvināt zudušo. Tas bija viņa veids, kā izdzīvot ārprātīgajā pasaulē. Ar to gan nepietiek. Vai atgriežoties bērnības zemē (kas vairs nav dzimtene), ir iespējams rekonstruēt sevi?

Es esmu mistrojums. Es esmu pusuzpusi. Es esmu dienvidslāvs – tātad es izirstu. Bija skolas pagalms, kurš brīnījās, kā es varu būt kaut kas tik neprecīzs, bija diskusijas, kuras asinis ķermenī ir stiprākas, sieviešu vai vīriešu, biju es, kurš labprāt būtu bijis kaut kas viennozīmīgāks vai kaut kas izdomāts, [..] /51.lpp./

Lai arī darbs ir sarakstīts piņķerīgā valodā, tas tomēr ir oriģināls – gan stāstījuma manierē, gan pašā vēstījumā.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Aušvicas tetovētājs

300x0_ausvicas_tetovetajs_webvaksKad Zvaigznes mājas lapā sadaļā “Drīzumā” ieraudzīju Heretes Morisas (Heather Morris) darbu Aušvicas tetovētājs, acis man iegailējās. Mani jau nobrīdināja, ka darbs nav tik smags kā varētu gaidīt no nosaukuma, līdz ar to ņēmu šo darbu nedaudz vieglāk.

Ludvigs, saīsinājumā Lali, ir uzņēmējs un sākoties karam devās uz savu dzimto pilsētu pie ģimenes. Tur viņš ir spiests pakļauties varai un nonāk Aušvicā. Citu gūstekņu vidū viņš izceļas ar savu mieru un centieniem palīdzēt. Tas viņam ļauj kļūt par tetovētāju. Kādu dienu nometnē tiek atvestas sievietes un viena kļūst viņam ļoti īpaša…

Šis ir patiess stāsts. Nu, patiešām patiess stāsts (es dažus faktus arī pagūglēju). Romāna pamatā ir autores saruna ar Lali Sokolovu (1916 – 2006, dzimis Eizenbergs), kurš izdzīvoja Aušvicas koncentrācijas nometnē, bija Aušvicas-Birkenavas tetovētājs (jaunatvestajiem gūstekņiem tetovēja uz rokas numurus) un nometnē ieraudzīja savu mūža mīlestību. Visus šos gadu desmitus viņi abi klusēja, jo baidījās, ka viņus sauks par nacistu kolaboracionistiem. Man prieks, ka abi sāka runāt, jo šis paver nedaudz citādāku skatu (vismaz man). Es neko pārāk daudz nezinu par šīm nometnēm, jo man sirds netur lasot/skatot tās zvērības. No tā, ko es sagūglēju, varu izcelt divus faktus, kas man netraucēja – Gitas Fūrmanes (1925 – 2003) patiesais ieslodzītās numurs un penicilīna pieminēšana. Romānā minēts, ka Lali tetovēja skaitli 34902 (un tad ieskatījās rokas īpašnieces acīs un iemīlējās), bet patiesībā pēc Aušvicas-Birkenavas memoriāla un muzeja arhīva materiāliem viņas numurs esot bijis 4562 (šo numuru viņa esot vecumdienās izdzēsusi). Tiek apstrīdēts arī viņas ierašanās datums. Man tas nešķiet tik būtiski, jo, kā saka arī pati autore, tas ir Lali stāsts, kurš sīkumos var nesakrist ar vēsturisko patiesību un tie nav tādi fakti, kas traucētu romānam (svarīgi ir tas, ka viņi abi tur bija un satikās). Otrs fakts – prontocils – tas esot apšaubāms, jo tai laikā neesot bijis tik viegli dabūt. To es nezinu un arī nešķiet tik svarīgi, jo, ja Lali nebūtu dabūjis šīs zāles, Gita būtu nomirusi.

Kad es biju izlasījusi šo romānu, es sapratu, kāpēc tas nav tik smags, kā liek domāt nosaukums. Šis ir romāns cilvēcībai, mīlestībai un… nu jā, izdzīvošanas cīņai, lai no jauna piedzīvotu brīvības garšas. Kad Lali ir stāstījis savu dzīvesstāstu, viņš esot uzsvēris, ka runā tikai tāpēc, lai šādas zvērības neatkārtotos. Jāatzīst, ka vienu brīdi es viņa stāstu apšaubīju, jo pamatojos uz SS vīru nežēlību. No stāstītā izklausās, ka Lali bez maz vai peld kā niere taukos, bet šāds šķitums bija tikai uz vienu brīdi. Ir jāņem vērā fakts, ka ne savas dzīves laikā, ne arī runājoties ar autori, viņš nav padziļināti stāstījis par šausmām, ko redzējis esesiešus darām ar ieslodzītajiem (gāzes kameras, krematorijas, eksperimenti ar cilvēkiem). Viņš bija Tätowierer izdzīvošanas vārdā, bija Politische Abteilung izdzīvošanas vārdā un sava stāvokļa privilēģijas (atsevišķa istaba, bagātīgāks ēdiens, brīvi brīži no darba) viņš izmantoja, lai palīdzētu citiem ieslodzītajiem. Slepeni, protams. Ja arī ir biedrojies ar sargiem un citiem augstākstāvošajiem, tad tikai izdzīvošanas vārdā un lai palīdzētu saviem līdzcilvēkiem. Vismaz tāds man ir iespaids un tas ir apbrīnojami – viņa izturība, viņa apņēmība no nometnes iziet dzīvam un ticība brīvībai un mīlestības pārpilnai nākotnei. Ja viņš nebūtu saticis Gitu, vai viņam būtu šāds dzīvesspars? Es par to vēl domāju. 

Balstoties uz šo stāstu, autore ir uzrakstījusi vēl vienu romānu, kuru es ceru reiz izlasīt – Cilka’s Journey. Cilka bija Gitas draudzene nometnē, kura izdzīvošanas vārdā kļuva par piegulētāju. Diemžēl, tiesātāji tā neuzskatīja un izsūtīja viņu uz Sibīriju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Tev derētu vēl pasnaust

Skaneris-20191111110753Kaut kad vēl novembra vidū izgāju savu ikdienas rutīnas gājienu caur dažādām neta lapām un epasts mani pārsteidza! Tur mani sagaidīja piedāvājums palasīties divas grāmatas, bet es nesteidzu piekrist, jo teorētiski ne viena, ne otra nav manā gaumē. Tomēr pēc dažu dienu apdomāšanās es piekritu izlasīt Frančesko Marsjuljāno (Francesco Marciuliano, 1967) grāmatiņu Tev derētu vēl pasnaust (2019).

Grāmatiņa ir plāna, maza formāta un pilna ar kaķu padomiem cilvēkiem. Teksts ir aforismu/atziņu formā, tāpēc nav pārsteigums, ka pusi izlasīju kamēr sēdēju rindā un gaidīju uzaicinājumu doties tālāk. Bet nē – šī nav grāmatiņa, kuru jālasa no vāka līdz vākam. Pietiks, ja ik pa laikam to pašķirstīs. Bet par ko īsti ir šī grāmatiņa un ko tā stāsta? Vēl tikai knaši jāpiebilst, ka man nav kaķa un pagaidām es arī turos pretī ierosinājumam tādu iemīļot savās mājās. Nē, man patīk kaķi, bet man patīk tos bužināt tuvinieku un draugu mājās. Pagaidām mani tas apmierina.

Šie kaķu padomi ir sadalīti četrās nodaļās, kurās ir padomi attiecībām ar cilvēkiem, ar sabiedrību, karjeras kāpnēm un savu pašapziņas celšanu, ja tā var teikt. Šais padomos kaķi dalās tik atklāti, ka reizumis es aizmirsu, ka tas viss ir no kaķu perspektīvas. Tik trāpīgi par cilvēkiem un sabiedrības paradumiem! Dikti to negribas, bet jāatzīst, ka ir lietas, kuras man būtu jāmācās no kaķiem – tapt mierīgākai, nedzīvot stresā, vairāk ļaut sev atpūsties. Varbūt man vajag kaķi, kurš katru dienu to man demonstrētu? Tad gan pastāv iespēja, ka viņam patiks gulēt uz klaviatūras un laist siekalas taustiņu renītēs 😀 (66.lpp.).

Šis noteikti ir darbs, kurš patiks kaķumīļiem 🙂 Plusā tam visam, grāmatā ir skatāmas ļoti daudz, skaistas kaķu bildes – pie tām es brīsniņu pakavējos un papriecēju acis.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar izdevniecību Helios

Grāmatstatistika 2019

Šis nav bijis lielisks lasīšanas gads. Man ir gribējies darīt citas lietas un iespējams, ka esmu nedaudz nogurusi no grāmatu vienveidīgā piedāvājuma. Man šķiet, ka mani pēdējā laikā aizrauj valoda – gandrīz vienalga temats, bet ja tas būs uzrakstīts valodiski saistoši, ar baudu izlasīšu. No izlasītajām šogad es varu izcelt tikai 8 ierasto 13 vietā (kopsummā izlasītas 50).

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 8:

  • A. Sapkovskis. Likteņa zobens – brīnišķīga grāmata! Šajā daļā tik ļoti sajutu Witcher, ka gribu visu, visu stāstu.
  • D. Grosmans. Bārā ienāk zirgs – ļoti savdabīgs, savādi piesaistošs darbs par vīrieti, kura uzstāšanās uzdzen nelabumu, bet novērsties nav iespējams.
  • A. Čajkovskis. Laika bērniPrometejs mani ir pamatīgi pārsteidzis un es tiešām negaidīju, ka mani aizraus stāsts par zirnekļiem! Un jā, man sāk ļoti patikt zinātniskā fantastika (paldies tev!)
  • T. Kinnunens. Četru ceļu krustojums – darbs par mājām, par cilvēkiem, par vietām… un beigās grūti attapt par ko īsti. Tiešām izbaudīju šo cilvēku dzīvesstāstus.
  • R. Jalonena. Skaidrums – pēdējā laikā neierastākais darbs, kas lasīts. Tik valdzinošs, ka ilgi nelaida vaļā.
  • I. Dreimane. Vēstule ar pielikumu – skaudrākais šī gada romāns. Un asaru arī izvilināja. Tā ka no Dreimanes pilnīgi noteikti gaidu vēl kaut ko.
  • G. Ezerkalns. Ragana manā skapī – arī latvieši var radīt elpu aizraujošus mistiskos romānus, jo rokot labi dziļi, mums ir rodama tumša mutvārdu burvestība.
  • A. Bariko. Jaunā līgava – atsauksme vēl ir ceļā, bet Bariko atkal mani ir pārsteidzis ar savu daiļrunību.

Gada atklājums (autors):

  • H. Kohs. Vakariņas – cik traģiskas lietas var atklāties vienu vakariņu laikā! Gribu vēl Kohu, jo viņam piemita spēja trakas lietas pastāstīt viegli.
  • Bredberijs. Marsiešu hronikas – varu applaudēt Bredberijam, jo viņš lieliski izcēlis problemātiskos jautājumus un tas viss ir tik ļoti apstiprinājies šobrīd.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • Velss. Vientulības gads – piedodiet, bet es šo nespēju celt. Darbs ir smags, smagā valodā, no kura es tik ļoti noguru, ka knapi tiku līdz beigām. Un šī slimība ir skārusi arī manus līdzcilvēkus… es vienkārši nespēju.

Šogad noslēdzu divu lielisku darbu sērijas – man tiešām bija prieks lasīt M. Meijeres Mēness hronikas un T. Pračeta Diska pasaules sēriju par Tifāniju Smelgu (atsauksmes var atrast ierakstot autorus meklētājā). Ar šo es apņemos neuzsākt jaunas triloģijas un vairāk daļu grāmatas, bet sagaidīt beigas iesāktajiem (man vismaz šķiet, ka man ir daži tādi darbi…). Lai gan es neesmu skatījusies, cik darbu ir sērijā Mākslas pamati, man ir prieks lasīt šo sēriju – lieliska atslodze no ierastā un kāds fakts prātā arī aizķeras.

Nerunāšu es par nākotnes lasāmlistēm – manuprāt, tās iegrožo lasītprieku. Turpināšu lasīt spontāni gadījušās grāmatas, iespējams mazāk rakstīšu (man nedaudz jāatpūšas!) un ceru uz jauniem grāmatu apvāršņiem!

Skaistu jums gadu!

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – pagriezieni un personības

Redz kā! Pirms dažiem gadiem es teicu, ka māksla, glezniecība galīgi nav mans lauciņš un ka mani tas neinteresē, bet nu tā vairs nevaru apgalvot. Tas joprojām nav mans lauciņš, bet nu man ir vēlme izzināt to detaļās. Gleznas joprojām iedalu “patīk/nepatīk” līmenī, bet lasīt aprakstus un paskaidrojumus par mākslinieku domu lidojumu ir interesanti (diemžēl, lielākoties es nespēju to pati informāciju nolasīt).

Kaut kā biju palaidusi garām šīs sērijas sākumu, bet ceru to ar laiku atgūt. Šeit tad nedaudz sīkāk par pēdējām trim šai sērijā: Lī Češīrs (Lee Cheshire) Pagrieziena punkti mākslā (2018), Ralfs Skī (Ralph Skea) Impresionisms (2019), Flāvija Fridžeri (Flavia Frigeri) Sievietes mākslinieces (2019).

  • Pagrieziena punkti mākslā

Šī grāmata priecē ar būtiskāko momentu parādīšanu mākslas vēsturē no renesanses līdz mūsdienām. Es nevēlos visu zināt sīkumos, tāpēc mani uzrunā šis kodolīgais formāts. Nekad nebiju domājusi, kāpēc  pārstāja gleznot bībeles sižetus un pievērsās cilvēku portretēšanai vai kāpēc pēc gadsimtiem arī šis vairs nederēja un aktuāli kļuva gleznot pavisam citādākā manierē. Ļoti patīk arī tas, ka tiek pieminēti “svarīgākie” mākslinieki un viņu būtiskākais ienesums mākslas attīstībā. Piemēram, patentēta krāsa tūbiņās, par ko varam pateikties Džonam Gofe Rendam, jo viņam gribējās gleznot dabu un nācās risināt krāsu izkalšanas jautājumu. Un zinājāt, ka māksliniekiem autortiesības uz saviem darbiem piešķīra tikai 1735.gadā (sākotnēji tikai grafiķiem, pārējie pievienoti vēlāk)? To sauc par Hogārta aktu. Ak, šeit ir daudz interesantu faktu. Sākot ar gleznošanas manierēm līdz pat absurdām lietām 20.gs. (piemēram, pisuārs, ko nosauca par mākslas darbu utt.).

  • Impresionisms

Tā kā man ļoti patīk Monē, tad pieņemu, ka par šo glezniecības veidu man būtu jāzina vairāk. Priecē tas, ka šī grāmata vieglā, uztveramā veidā stāsta par virziena attīstību un galvenajiem tās personāžiem. Tātad, ir pieņemts uzskatīt, ka šis mākslas virziens ir radies Francijā 19.gs. vidū un viņu pirmās gleznas radīja neizpratni. Tās sauca par nemākulīgām un nepilnīgām, jo neatbilda pieņemtajām glezniecības normām. Ar laiku impresionisti iemācīja arī citiem redzēt gaismu sev visapkārt, lauku un pilsētas ikdienišķo vidi, ne sadomātus fonus. Lai arī par pirmajām izstādēm nebija labas atsauksmes, viņi turpināja un ar laiku saņēma pat uzmundrinājumus turpināt. Visu šo stāstu papildina ārkārtīgi daudz ilustrāciju un pie katras var brītiņu pasēdēt un apbrīnot.

  • Sievietes mākslinieces

Neiedomājami! Šī grāmata mani pārsteidza ar faktu, ka sievietes-mākslinieces un pie tam vēl atzītas, bija jau 16.gadsimtā! Kā tas iespējams? Protams, krietni vairāk un radošāk tās darbojas 20.gs., bet vienalga viņām savas tiesības bija jāpiesaka protesta akcijā pret sieviešu mākslinieču neiekļaušanu lielajā modernās glezniecības un tēlniecības izstādē MoMA – 1989.gadā Guerilla Girls izgāja ielās, lai pajautātu “Vai sievietēm jābūt kailām, lai tās izstādītu Metropolitēna muzejā?” Ja tā padomā, tad tiešām daudzos darbos sievietes ir kā darbu personāži, bet kā mākslinieci es nevaru nosaukt nevienu. Nu, vismaz tā uzreiz. Grāmatā ir aprakstītas apmēram 50 mākslinieces un viņu daiļrade. Kā pirmā uz mākslinieces titulu pieteicās Artemizija Džentileski – viņa savās gleznās sievietes rādīja spēcīgas raksturā un ierādīja centrālo lomu. Arī pārējās minētās sievietes ir spēcīgas savā personībā un zina, ko vēlas parādīt sabiedrībai.

Tāpat kā iepriekš apgāda izdotā sērija Tas ir… ļāva izzināt konkrētu mākslinieku biogrāfijas caur viņu darbiem, tad šī sērija ļauj iepazīt mākslas procesus, to virzību un atklāj arī zināmākos darbus glezniecības vēsturē. Šo var saukt par patīkamu sēriju, kurā viss ir izklāstīts pietiekoši detalizēti un precīzi, ka pat es spēju saprast lietas 😀 Protams, ir ļoti daudz darbu, par kuriem es lasīju, pētīju ilustrācijas (un to ir ļoti daudz!) un domāju, kā var izpīpēt ko šādu? Tas gan vairāk attiecās uz moderno mākslu, bet vienalga ir interesanti censties saprast 🙂 Ko vēl noteikti jāpiemin – pieņemts, ka mākslas grāmatas ir lielas un krāšņas, tad ļoti priecē šo grāmatu mazais formāts. Manuprāt, tas parāda, ka bilde ir svarīga, bet tikpat svarīgs ir teksts un teksts šajā gadījumā ļoti izglīto.

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Zirgu gaļas pārdevējs

300x0_zirgugalaspardevejs_978-9934-0-8252-8Pirms trim gadiem izlasīju Tālivalža Margēviča dokumentāli vēsturisko romānu Šķērsiela 13. Man ārkārtīgi patika, tāpēc šī romāna – Zirgu gaļas pārdevējs (2019) – lasīšana ir tikai dabiska.

Šī romāna pamatā ir reāli eksistējoša cilvēka, Paula Taupmaņa, biogrāfija. Ko lai saka – viņa dzīvesstāsts ir nedaudz neticams un garš: no Krievijas cara Nikolaja II laika līdz pat Brežņeva nākšanai pie varas PSRS 60.gados. Pauls, t.i., Pēteris Kalējs piedalās 1905.gada revolucijā, jo viņš nespēj sēdēt rokas klēpī salicis. Jārīkojas! Viņa liktenis ir kā daudziem citiem – izsūtījums Sibīrijā. Kas tālāk?

Vispirms es gribēju sākt ar personas atrašanu, jo mani aizrauj šādi stāsti – ievadā autors stāsta, kā ir nonācis līdz Paulam Taupmanim. Es viņa vietā droši vien nebūtu uz to tikšanos aizgājusi 😀 Prieks, ka viņš drosmīgāks un aizgāja. Stāsts, kas ir izstāstīts šajā darbā ir neticams, bet aizraujošs. Gribēju pati kaut ko pameklēt par Paulu, bet neko neatradu. Laikam nemeklēju pietiekoši cītīgi un gan jau ka uz arhīvu jāiet. Par šo daudz nebēdāju, jo esmu iepazinusies ar viņa cītīgumu (Šķērsiela ir tik dziļa un izsmeļoša, ka gandrīz nekāda papildus literatūra nav nepieciešama). Ticu, ka arī šis darbs ir rakstīts ar tik pat lielu rūpību. Tas, ko es pirms tam runāju par faktu palasīšanu – gribēju pati pārliecināties, ka viņa apceļojumi tik viegli vedušies. Man tiešām radās sajūta, ka viņam bijusi viegla trimda. Varbūt pietrūka nedaudz emocionalitātes.

Tātad – viss sākas ar 1905.gada revolūciju. Kas man šajā darbā ļoti patika saistībā ar revolūciju? Tas ļoti perfekti parādītais sākums, iemesls neapmierinātībai. Tas sākums, kā viņš kopā ar draugu iesaistās ziņu nodošanā, skrejlapu izplatīšanā līdz pat nopietnākām apvērsuma operācijām. Jā, šis posms parādīts spilgti. Kā jau var noprast, viņš ”iekrīt” un pēc spīdzināšanām Stūra mājā tiek pie lēmuma – mūža izsūtījums Sibīrijā. Tālāk ir tas, ko es teicu par neticamību. Neteikšu ko un kā, bet ceļojums pusmūža garumā ir diezgan neticams. Ņemot vērā faktu, ka nemieri ir visu laiku un beigās ir arī karš – viņš pārsteidzoši labi tika cauri visām kontrolēm. Kaut kādā ziņā man negribējās, lai notiek atgriešanās Latvijā, jo dzīve, ko viņš stāstīja bija labāka par notikumiem dzimtenē.

Man tagad pie rokas nav pirmās grāmatas, bet šo ļoti patīkami papildina fotogrāfijas. Ar paskaidrojumiem. Tās visu laiku kalpo kā atgādinājums par realitāti, par vēsturiskiem notikumiem, par vietām un cilvēkiem. Kā vienīgo mīnusu varu minēt tikai iepriekšminēto emocionalitāti. Kamēr vēl Pēteris jauns un pilnās burās pret pastāvošo iekārtu, tikmēr emocijas lasās, bet pēc tam esot Sibīrijā un izdzīvojot savu trako dzīves virpuli, tas viss kaut kur pazūd. Ir daudz notikumu, pavērsienu, bet emocijas un uztraukums tikai uz to brīdi, t.i., tiek aprakstīts kā Pēteris jūtas atsevišķos mementos, bet nav īsti pastāstītas sīkāk viņa domas, piemēram, par ceļojumu zem kuģa klāja. Visādi citādi – Margēvičs raksta lieliskus dokumentāli vēsturiskos romānus! Un jā – es arī gribu to pastaigu pa Paula Taupmaņa dzīves vietām.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Auzu pārslu cepumi ar dzērvenēm

Man ik pa laikam sakārojas pašai cept auzu cepumus, jo veikala nav īpaši garšīgi, bet pašai arī sanāk pasausi. Tad nu nesen nolēmu pamēģināt vēlreiz. Veiksmīgi! Domāju, ka kādu laiku šie būs mani top cepumi 😀 Protams, pēc piparkūkām.

Būs nepieciešams:IMG_0102

  • 200 g sviesta
  • 150 g cukura
  • 2 olas
  • 200 g auzu pārslu
  • 100 g miltu
  • 1 ēd. k. kakao pulvera
  • žāvētas dzērvenes, saulespuķu sēklas, rieksti utt.
  • 1 šķipsna sāls

Pagatavošana:

  1. Saputo sviestu ar cukuru un olām. Pēc tam klāt ber visas sausās sastāvdaļas un kārtīgi samaisa.
  2. Uz pannas kārto nelielas piciņas (pūšas, tāpēc nevajadzētu likt pārlieku cieši!) un cep 200 grādos 15-20 minūtes.

Sanāks daudz, pilna bļoda!

*Recepte aizgūta no neta

Mēness hronikas, 4: Vintera

9789934080845_11Nu jau kāds laiciņš pagājis un iespaidi būs nosēdušies. Pirmo daļu es izlasīju 2017.gadā. Jau pāris ierakstus atpakaļ par Tifāniju Smelgu teicu to, ko varu teikt arī par šo – prieks, ka šis piedzīvojums ir beidzies un vienlaicīgi arī skumji šķirties no varoņiem, Mēness un Zemes.

Vintera ir daudz iemīļotāka mēnesiešu vidū, bet viņa nekādā veidā nebūs karaliene. Lai arī viņa uz to nemaz nepretendē, viņas pamāte, nu jau krietni labi iepazītā karaliene Levana viņā redz tikai un vienīgi konkurenti un draudu. Kad Mēness karalistē ierodas jau labi iepazītā kompānija, briest revolūcija!

Kā jau noprotat, arī šī ir pārveidota pasaka un šoreiz par Sniegbaltīti. Galvenajos vilcienos viss ir tik precīzi! Un šī nav tikai pasakas variācija, tajā ir iepīti arī iepriekšējie stāstu pavedieni. Kā jau no atsauksmes uz atsauksmi atkārtojos, tad – apbrīnoju šo spēju pasakā pastāstīt savu stāstu un vienlaicīgi nepazaudēt pasakas motīvus. Un kad es ieraudzīju, cik bieza ir šī grāmata, sapratu, ka stāsts būs pamatīgs. Nebija ne sasteigtu beigu, ne dižas stiepšanas garumā. Varbūt kādā brīdī likās, ka par daudz pārīšu, bet neaizmirstam, ka šeit satiekas četru pasaku varoņi un pasakas meitenēm rakstītas ar laimīgām beigām (t.i., princis satiek princesi) 🙂

Darbs lasās ļoti viegli un tieši tādu man vajadzēja šajā atvaļinājumā. Prieks, ka caur visām daļām tas nemainījās – ieturēts tas pats rakstības stils, tas pats humors, asprātības, dzēlība. Notikumi visu laiku uzņem apgriezienus un kad jau sāka šķist, ka nu gan nekas vairs pārsteidzošs nevar notikt… Bum! Tikko notika. Es pie pirmās grāmatas atsauksmes sūkstījos, ka autore nav iepazīstinājusi ar Mēness karalisti, ka darbība notiek tikai uz Zemes. Patiesībā autore ļoti skaisti iepazīstina lasītāju ar šo pasauli – vispirms Zeme, kaut kur Japānas apgabals, tad Francija, kosmoss un tad Mēness. Šajā darbā visa darbība norit Mēness karalistē un tā tiek parādāta tikpat smalki, cik Zeme pirmajā daļā.

Prieks arī par tēliem un viņu attīstību. Iepriekš rakstīju, ka katras daļas ”jaunā princese” tiek kārtīgi iepazīstināta ar lasītāju, bet vienalga priekšplānā izvirzījās Sindera. Šajā daļā viss notiek mēreni – katrs tēls attīstās mijiedarbībā ar citiem. Šeit galvenā ir Vintera, viņai blakus stāv Sindera un prieks, ka viņas viena otru nenomāca. Es vēl domāju, ko man domās darīt ar karalieni Levanu. Viņa neattīstījās. Teorētiski jau viņa ir perfekta un ja es tā nedomātu, man būtu gals klāt, bet jā – kā tēls viņa mani nepārliecina.

Ja jāsaka daži vārdi par visu sēriju kopumā, jutos aizraujoši. Princeses var būt kiborgi, hakeres, zemnieces utt. Prinčiem nav jābūt tupiem un augstprātīgiem. Man ļoti patika autores pasaku variācijas, kuras vairāk bija kā piedzīvojumu stāsts četrās daļās. Stāsts, kurā savijās fantāzija, zinātniskā fantastika, piedzīvojums un jā – kaut kur esošā romantika, kas nebija pārāk uzbāzīga (vienalga prātā sev atgādināju, ka šo līniju diktē pasakas). Kad man sagribēsies kaut ko saistošu un vieglu, noteikti pārlasīšu 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts

Par šīs izstādes apmeklēšanu es domāju jau no brīža, kad tā tika atklāta. Tomēr dažādu iemeslu dēļ es to apmeklēju tikai tagad. Ir tā vērts un vēl līdz nākamās nedēļas beigām (24.11) to var paspēt izdarīt. Kāpēc es gribēju redzēt? Mani aizrāva filma, pats stāsts un tāpēc gribēju zināt, ko spēj piedāvāt izstāde (apskatāma Mākslas muzejā). Vēl runāja, ka izstāde ir kā filmas turpinājums un tas nav melots.

Man šķiet, ka mēs sākām no nepareizā gala, bet ja galvā pēc tam visu sakārto, nav ne vainas. Tātad lielos vilcienos caur Grosvaldu ģimenes stāstu, apmeklētājs tiek iepazīstināts ar ģimenes likteni un arī ar svarīgām Latvijas vēstures epizodēm. Un tā, pamazām caur ģimenes gaitām mēs nonākam pie galvenās varones – Mērijas Grīnbergas jaunākās (1909–1975). Ar ko viņai gadījies būt zināmai? Ar to, ka mums ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ar visām tās vērtībām (arī dažiem citu muzeju rekvizītiem). Viņa bija tā, kura brīvprātīgi pieteicās būt par pavadoni vilcienā. Beigās viņa palika viena un savu uzdevumu izpildīja – atgriezās no Vācijas ar 11 vagoniem, pilniem ar mākslu; nozagts bija ļoti maz.

Man ļoti gribas pieminēt šo dzimtu vārdos – Mērijas Grīnbergas jaunākās mamma, latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadējs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924) ar kundzi Mariju Grosvaldi (1857–1936), viņu bērni un mazbērni – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962), gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920), ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) un Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982), kā arī matemātiķis Emanuels Grīnbergs (1911–1982) (info no neta, bet to ļoti labi izklāsta arī izstāde). Tik plaša saime, tik plaša arodu amplitūda un ietekme. Man ārkārtīgi patika kā izstādes veidotāji ir strādājuši ar atmiņām, dienasgrāmatām un citiem pierakstiem, piemēram, stāsts par 10 baltām kleitām vai atmiņas par adītajiem cimdiem. Tas viss izstādei piedeva personiskumu, emocionalitāti un ļāva labāk saplūst ar vēstījumu.

Izstāde ir plaša – 4.stāvā un Kupola zālē. Labāk nevarētu vēlēties, jo ļoti patika tas gaišums, kas tur bija, tās baltās sienas un neuzbāzīgums. Bez ģimenes stāsta izstādē ir izstādīti Džo (Jāzepa) darbi, kas nekad nav bijuši Latvijā. Ja atmiņa neviļ tie atceļojuši no Zviedrijas – tematiskie gleznu cikli Latviešu strēlnieki (1916 – 1917) un Austrumu cikls (1918 – 1919). Virzoties tālāk, nonākam pie pašas Mērijas – vienā telpā var redzēt saujiņu priekšmetu, kurus atgādāja atpakaļ (tas vainags!) un otrā tverta viņas personība, raksturs. Un šajā telpā mani visvairāk fascinēja divas lietas. Stāsts par gleznu, kuru uzskatīja par pazudušu, bet tā brīnumainā kārtā nonāca izstādes veidotāju rokās un filma, kurā 98gadīgā Tatjana Pāvele stāsta par Mēriju. Apbrīnoju gan veco sieviņu un viņas ļoti labo atmiņu un arī Mēriju. Piemēram, tika jautāts, vai Mērija viņai ir stāstījusi par pašu braucienu, jo nav daudz piezīmju par šo laiku. Daudz stāstījusi! Kad viss tika sagatavots izvešanai, par vērtīgu uzskatīja visu, ko varēja pacelt. Muzejā atstāja tikai lielgabarīta lietas. Laikā, kad jau notika atgriešanās, brīvajā laikā Mērija esot visas kastes pārcilājusi – likusi vērtīgās lietas (piem., Melngalvju sudrabu) apakšā, bet mazāk vērtīgos rokrakstus virspusē. Tas varētu izskaidrot, kāpēc viņai izdevās atvest lielāko daļu priekšmetu. Par viņas nesavtīgumu varētu liecināt arī fakts, ka viņa vienkārši ticēja, ka viņai šis darbs ir uzticēts un tas ir jāizdara līdz galam. Piemēram, reiz sēdējusi vagonā ar baru iereibušiem vīriem un sākusi pierakstīt viņu krievu leksiku. Šie sarosījušies un teikuši, ka viņa pieraksta, ko viņi runā un gribējuši viņu izmest no vagona. Lai tā nenotiktu, viņa sadedzināja piezīmju grāmatu, kurā rakstīja. Žēl, jo tajā ir bija daudz vērtīgas informācijas par lietām, ceļojumu. Arī Pāvelas kundzei balsī dzirdams rūgtums, ka Mērijai atgriežoties, varas iestādes nevis pateicās ar rakstu vai ordeni, bet lika rakstīt paskaidrojumu grēdu un beigās atlaida no darba. Mērija daudz neskuma, bija priecīga, ka palikusi dzīva.

Izstāde ir iedvesmojoša un man atkal sagribējās noskatīties filmu. Šis mums ir gaišs stāsts, kuru nodot tālāk.

P.S. Nebiju piefiksējusi, bet izrādās, ka saistībā ar visu šo ir bijis digitālais projekts #Grosvaldi1919, kur stāstīja par šo dzimtu – Grosvaldiem. “Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiks atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Tāpat varēs sekot līdzi tam, kā 2019. gadā noris darbi pie dzimtas izpētes un popularizēšanas, veidojot izstādi, veicot zinātnisko un populārzinātnisko pētniecisko darbu.” (lsm.lv)