Cilvēku, zvēru un dievu zemē

ossendowskiDarbs, kuru es gandrīz palaidu garām, darbs, kurš mani ieienteresēja ne tikai saturiski, bet arī personības ziņā – Antonijs Ferdinands Osendovskis (Ferdynand Antoni Ossendowski, 1876 – 1945) ir polis, kurš dzimis Ludzā, toreizējā Vitebskas guberņā. Viņa ”ceļojumu” (ja to tā var nosaukt) grāmata Cilvēku, zvēru un dievu zemē (1922) man sākotnēji raisīja asociācijas ar Raviča Ilgais gājiens, bet tās tomēr ir divas dažādas un nesalīdzināmas pieredzes.

Osendovskis bija rakstnieks, universitātes profesors un antikomunistiskais aktīvists. Par piedalīšanos piektā gada revolūcijā ir arī sēdējis cietumā, tāpēc viņa panika sākoties Pirmajam pasaules karam un boļševiku vilnim ir saprotama. Jā, viņš no tiem baidījās, viņam nepatika viņu uzsāktā revolūcija un kā viņš pats raksta, tad: “..Sibīrijā sākās poļu vajāšanas. Pietika ar polisku uzvārdu, lai notiesātu uz nāvi. Man nācās domāt par tālāku bēgšanu.” /11. – 12.lpp./ Un tā viņš bēga dziļāk uz austrumiem, uz Tibetu un Mongoliju, caur kurieni cerēja nonākt Polijā.

Tas ir apbrīnojami, uz ko ir spējīgs cilvēks, ja tik spēcīgas izdzīvošanas alkas! Jāsaka, ka Osendovskis ir bijis visai apdāvināts cilvēks – viņam vairākkārt pār plecu lūkojās nāve, bet ar savām diplomāta spējām, viltību un vairāku valodu zināšanām (tai skaitā mongoļu un ķīniešu) viņš sevi izglāba. Ja tas tomēr nelīdzēja, darbā ļoti prasmīgi tika pielietoti ieroči. Domāju, ka kaut kādā mērā viņam palīdzēja arī iegūtā izglītība Sorbonnas universitātē, jo dažbrīd bija jānopelna nauda zirgiem un pārtikai – viņš pasniedza improvizētas lekcijas! Pirms viņš vispār bija nokļuvis Mongolijā, viņam nācās izdzīvot burtiskā nozīmē – jāspēj sevi pabarot dzīvojot vientulība Sibīrijas nekurienē dziļākajā ziemā.

Autoram ir diezgan viegla un aizraujoša valoda, kas mudina lasīt un lasīt, lai noskaidrotu, kā beigsies viens otrs piedzīvojums, Mongolijas politiskās intrigas, tautas centieni pēc neatkarības. Lai arī es putrojos personvārdos (arī nespējā tos izlasīt, piemēram, Viņa Svētība Džeptsung Damba hutuhtu gegeni hans), kā arī man ļoti, ļoti pietrūka šī ceļojuma kartes, tik un tā man šis darbs patika. Šis nav tikai kā maza daļiņa no viņa autobiogrāfijas, bet kalpo arī kā zināmas laikmeta liecības. Tā kā viņš pabija visa epicentrā, daudz tiek rakstīts ne tikai par politiku, bet arī par dabu, dzīvniekiem, cilvēkiem, ģeogrāfiju, mītisko, senajām paražām un etnogrāfiju. Tie ir tādi stāsti, kurus es varbūt pēc laika neatcerēšos, bet lasīšanas brīdī tie bija ticību radoši, pamācoši, daudz jauna stāstoši un jā, arī nedaudz iedvesmojoši.

Domāju, ka nav daudz tādu cilvēku, kuri ir piedzīvojuši tik daudz visa kā, bijuši lielu politisko notikumu centrā ne tikai kā liecinieki, bet arī kā darbojošās personas (tādā variantā kā Osendovskis). Pirms šī darba izlasīšanas es par tām zemēm neko nezināju (un arī neinteresējos), taču šobrīd man ir plašāks redzējums. Atliek piekrist V. Klišāna teiktajam, ka ir iespējams vilkt paralēles starp mūsu un viņu brīvības cīņām. Jā, man patika un es iesaku! 🙂

Advertisements

Mēness hronikas, 1: Sindera

marissa meyerFantāzija, fantāzija… Šo pēc vākiem es kaut kad biju piefiksējusi angļu valodā, bet baigi uzmanību nepievērsu. Kaut kad vēlāk es ieraudzīju drīzumā sadaļā, kārtīgi iedziļinājos anotācijā un ārkārtīgi uzrunāja tā pasaku modificēšanas štelle! Merisas Meijeres (Marissa Meyer, 1984) tetraloģijas Mēness hronikas pirmo daļu Sindera izlasīju vienā vēja pūtienā!

Jaunpekina. Tās ielas pārpludina cilvēki un androīdi. To visu vidū kaut kur mitinās arī Sindera. Viņa nav parasta, jo ir kiborgs. Varbūt tāpēc viņa ir arī prasmīga mehāniķe. Un tā kā viņa ir tik prasmīga, viņas tirgus būdā reiz iegriežas arī princis Kajs ar savu sabojājušos androīdu. Viss pārējais ir vieni vienīgi jautājumi un noslēpumi – kā apturēt mēri, kā uzzināt savu pagātni, kā neizraisīt starpgalaktiku karu utt.?

Tātad – kā jau minēju, mani ārkārtīgi uzrunāja pasakas modificēšanas ideja. Tikai pēc tam apjautu, ka zinātniskā fantastika, vairāk uz jauniešiem tendēts darbs utt.. Man šķiet tik forši, ka var šādi paņemt pasaku, tik pazīstami-neatpazīstami pārveidot un pie reizes ritināt savu stāsta ideju. Vēl vairāk – šajā sērijā ir četras grāmatas, katrai savas pasakas pavediens, bet stāsts risinās no vienas daļas nākamajā. Lai nu kā, nebūtu iedomājusies, ka Pelnrušķīte varētu būt kiborgs – daļējs robots ar mākslīgu roku un kāju, ka viņa princi varētu satikt mirklī, kad pēda ir noskrūvēta… 😀

Parasti šādos darbos autori ir uzbūruši savu pasauli. Šeit tā likās ļoti pazīstama – vai nu mēs paši ļoti, ļoti tālā nākotnē vai planēta Zeme paralēlajā pasaulē. Uzburtā vide radīja patīkamu industriālu noskaņu, tehnoloģiju superaugstais līmenis atgādināja dažu labu filmu un nedaudz apokaliptisku noskaņu piešķīra visur esošā letumoze. Bet ne jau tikai par Zemi ir šis stāsts. Tas ir arī par Mēness karalisti – Levanu, mīklas par troni, mēnesieši kā rase un viņu īpatnējā maģija. Arī radītie tēli ir diezgan simpatizējoši, ļoti gaumīgi pārveidoti pasakas tēli. Gandrīz visos darbos ir kāds, kurš mani tracina vai kā citādi kaitina, bet šeit es tādus nespēju atrast. Teorētiski, tās varētu būt pamāte un viena no pusmāsām, bet zinot pasaku… 🙂 Man ārkārtīgi simpatizēja Iko. Nespēju pateikt kāpēc, bet man viņa likās tāda mīlīga un lādzīga būtne. Kad autore mani iepazīstināja ar viņu, man radās asociācijas ar Valli, bet tas tikai tāds pirmais iespaids. Iko ir kā labākā draudzene!

Lai arī stāstu izlasīju gandrīz neatraujoties, vienbrīd radās sajūta, ka sižets nekur tālu neaizvirzīsies, jo viss tikai ap Jaunpekinu, galvenajiem varoņiem un tā. Noslēpumainie mēnesieši tikai tā, starp rindām. Brīdī, kad autore paplašināja vidi, palika patiešām, patiešām interesanti. Jo straujāk tuvojos beigām, jo labāk sapratu, ka man nepieciešams turpinājums. Viss beidzās uz tāāādas nots!

Lai arī darbs ir paredzēts jauniešiem, man tas patika vairāk nekā es to būtu iedomājusies. Teksts ir gana pilnīgs, valoda viegla un diezgan spraiga. Es gribu turpinājumu, jo nudien nespēju iedomāties, ko autore būs izdarījusi ar Sarkangalvīti 🙂

Lasāmgabali XXIX

Sen nebija bijis brīdis, kurā es lasītu, lasītu un lasītu, bet neko nerakstītu. Pārāk izbaudīju brīdi, kad piegāju pie sava plaukta izvēlēties lasāmvielu, ar baudu (lielāku vai mazāku) izlasīju un ņēmu nākamo. Un tā gandrīz mēneša garumā… 🙂 Šis saucās: ”Kaut kad tajās akcijās sagrābtās grāmatas arī jāizlasa” 😀 Tā kā neizskatās, ka tik ļoti drīz gribēšu dalīties garākās pārdomās, sākumam izpaudīšu īsumā divas grāmatas, kuras izlasīju.

9984-777-24-3Man patiešām ir žēl, ka es tik vēlu atklāju tādu brīnišķīgu izdevniecību kā AGB un viņu Vēja suņa klasiku. Daudzas šīs sērijas grāmatas izklausās tik ļoti, ļoti labas! Diemžēl, to es varu spriest tikai pēc anotācijām, jo vairums nav vairs pieejams. Kādā no akcijām ieraudzīju Petras Hammesfāras (Petra Hammesfahr, 1951) darbu Leļļu kapracis (1999), kurš uzrunāja gan ar vāku (tiešām grūti saprast vai tā ir lelle vai maza meitenīte) un anotāciju. Kādā vācu ciematiņā dzīvo divdesmitdivgadīgais Bils. Diemžēl viņam ir tikai divgadnieka prāta uztvere, līdz ar to daudzi ciematnieki uz viņu skatās ar aizdomām. Aizdomas kļūst lielākas, kad ciematā sāk notikt mistiskas pazušanas un slepkavības… Pirmajās lapās bija nedaudz grūti ielasīties, jo autore uzreiz iepazīstināja ar visiem ciema iedzīvotājiem un viņu savstarpējām intrigām. Un Bils… par viņa nepilnībām varēja uzzināt tikai laika gaitā. Viņš bija gandrīz mīlēts bērns, pēcāk – patiešām mīlēts, kura vārdu krājumā bija kādi pieci vārdi. Iepriekš minētās intrigas mani tik ļoti mulsināja, ka es dažbrīd visā vainoju viņu, dažbrīd man viņa sametās žēl, jo viņš taču nesaprata, kas ir labi darīts un kas nē un vispār – kas notiek? Jāatzīst, ka Hammesfāra ļoti prasmīgi ir spējusi sajaukt kārtis un salikt tās pareizā secībā nebija nemaz tik viegli. Uz beigām tapa jau krietni vieglāk novirzīt domas uz iespējamo vaininieku, bet arī beigas ir gana samudžinātas… Vēl man neliek mierā domas par Trūdi, Bila māti. Es nekādi nespēju viņu saprast, kur nu vēl attaisnot. Šķiet, ka ar mātes mīlestību un rūpēm var attaisnot diezgan daudz ko, bet ne šo, ne brīdi, kad viss tiešām sāka iet šķērsām! Patiešām labs romāns ar kriminālromānu ievirzi!

 

f21351d0ab8432c936b99b47bc01ff2eBija vēl kāds Vēja suņa romāns, uz kuru es metu acis no akcijas uz akciju līdz nesen sapratu, ka cenas ziņā nekas nemainīsies 😀 Tas ir Luīzes Velšas (Louise Welsh, 1965) darbs Triks ar lodi (2006). Kā jau vēsta nosaukums, darbs ir par iluzionistu, kuram dzīvē neiet gluži tā kā gribētos. Man patīk iluzionisti, jo saprotu, ka nekas no tā, ko viņi dara nav īsts, bet tai pat laikā – kā viņi to dara? Nu kā viņiem izdodas apmānīt manas acis un prātu? Viljams ir meistarīgs, par to man nav šaubu. Tik nekādi nespēju saprast, kāpēc nokāpis no skatuves viņa talants kaut kur pazūd un viņš kļūst par nelaimīgu vīrieti ar tieksmi iedzert un iekulties patstāvīgās nepatikšanās. Mirklis, kuru es negaidīju – krimināla pieskaņa. Kā jau reizēm mēdz gadīties ar pārsteigumiem, tas izrādījās diezgan trāpīgi, jo mazliet noguru no viņa veiksmīgajiem šoviem un ķezām ārpus skatuves. Kopumā man darbs patika, izlasījās raiti, tomēr kaut kas īsti līdz galam nebija. Pietrūka tādas īstenas aizrautības dzirksts. Velšai ir tīri jauka valoda, labs stāstījums un šajā darbā – negaidītas beigas!

Henrijs Kerols: ”Gribi iemācīties fotografēt?”

Kad tālajā 2014.gadā iznāca pirmā Henrija Kerola (Henry Carroll) pamācošā grāmata Gribi iemācīties fotografēt? Izlasi šo!, es uz to tā kā skatījos, bet domāju, ka man nevajag. Divas par fotografēšanas tēmu man jau ir un ko tad jaunu es varēšu uzzināt. Nepagāja nemaz tik daudz laika un iznāca nākamā Gribi fotografēt cilvēkus? Izlasi šo! (2015). Nu jau bija jāsāk domāt, ko darīt. Ar domāšanu man gāja tik lēni, ka iznāca arī Gribi fotografēt vietas? Izlasi šo! (2017). Ar to tika pielikts punkts un es ieniru lieliskajā fotografēšanas pasaulē.

Nav noslēpums, ka šim blogam bija paredzēta citādāka nākotne. Ja sākotnēji gribēju publicēt fotogrāfijas, tad šis ieraksts sanāk gandrīz divi vienā – par grāmatām un par fotografēšanas padomu grāmatām. Tā kā daudzus, daudzus gadus atpakaļ gribēju studēt fotogrāfiju profesionāli, tad man šīs nav tikai grāmatas. Es pirmo reizi lasīju un paralēli (neapzināti?) mācījos. Ātri vien gan sanāca aplauzties, jo daudzām lietām (eksponēšanas laika,  diafragmas atvēruma regulēšana utt.) man bija liegta eksperimentēšana. Tehnika neatļauj. Tomēr ceru reiz iegādāties piemērotu aparātu un nodoties eksperimentiem no visas sirds!

Nav tā, ka neko nevarēju mācīties. Jau ar pirmo grāmatas pašķirstīšanas reizi mani paķēra veids, kādā Kerols stāsta par tik sarežģīto, bet tai pat laikā it kā vienkāršo mākslu – fotografēšanu. Pirmā sniedz ieskatus fotografēšanas pamatos: kompozīcijā, ekspozīcijā, gaismā, objektīvos un saskatīšanā (jā, jā, fotogrāfija un īpašais mirklis ir jāvar saskatīt!). Nākamās stāsta par knifiem, kas jāievēro fotografējot cilvēkus un vietas, iestarpinot tehniskās atkāpes, kurās tiek atkārtoti kerolspamati un iemācītas jaunas lietas. Pats svarīgākais ir tas, ko tu vēlies ar savu fotogrāfiju pateikt.

Lai arī manā īpašumā jau ir divas šāda satura grāmatas, man tās ir sanācis tikai pašķirstīt. Viena ir par filmiņu kamerām un to attīstīšanu, bet otra par digitālo fotogrāfiju un apstrādi. Tajās par tehnisko pusi ir stāstīts apmēram tas pats, kas šajās, tomēr tās nav tik viegli uztveramas. Tas ir tas, kas man ļoti patīk Kerola grāmatās – uzskatāmība. Katra lieta tiek izstāstīta secīgi, visam ir piemēri ar slavenu fotogrāfu fotogrāfijām un viss pieminētais ik pa laikam tiek atkārtots.

Šīs ir grāmatas, kurās es sapratu pēc kādiem kritērijiem lielākoties tiek vērtēts kadrs (kompozīcija), kas ir slēdža ātrums, ko nozīmē ISO un cik vispār svarīga ir gaisma. Portretu un cilvēku fotografēšana kā tāda mani nekad nav aizrāvusi, tāpēc šai grāmatai es, iespējams, izskrēju cauri virspusīgāk. Savukārt, fotografējot vietas, jāatceras, ka ainavu foto sastāv no ”kas, kad un kā?”. Mani aizrauj doma, ka ar kadru palīdzību varu rādīt pasauli tādu, kādu to redzu es.

Jā, Kerola grāmatas ir viegli uztveramas, skaidrojošas, vizuāli pievilcīgas un pats galvenais – rada vēlmi ņemt rokās kameru un doties kadru medībās! Ļoti ceru, ka viņš turpinās mūs izglītot šai brīnišķīgajā mākslā 🙂

Visuma vērpēji

Artūra Bērziņa vārds man šķita ļoti pazīstams. Mākslinieks. Diemžēl, man viņš asociējas tikai ar ļoti skaistiem grāmatu vārdiem, lai gan apskatot viņa darbus internetā, secinu, ka viņš ir tikpat savdabīgs un provokatorisks kā Kristiāns Brekte. Un ja mākslinieks sāk rakstīt grāmatu, tad man noteikti tā bija jāizlasa! Studijā Visuma vērpēji (2017)!

Ar anotāciju būs pagrūti, bet īsumā kaut kā tā: Karlīna ir pavisam parasta meitene, kuras ceļā kādu dienu Vērmaņdārzā nostājas aģents Zorge jeb Rihards. Viņš viņai sastāsta visādas lietas par Visumu, paralēlajām pasaulēm, tārpejām utt. Lieki teikt, ka viņa tam visam nenotic. Līdz savās mājās izdzird savādus trokšņus…

Jāatzīst, ka es ilgi domāju vai šo darbu ņemt lasīt vai nē. Tā kā gribējās, bet pašķirstot neko nevarēja saprast. Mani mazliet nobaidīja žanrs, kuru dzirdēju pirmo reizi – weird fiction*. Man tas neapzināti robežojās ar pretpoliem – vai nu būs izcili un es būšu sajūsmā vai liksies ”garām” un būšu vīlusies. Tā nu es atbrīvoju prātu un ķēros klāt. Un tā bija pareizā pieeja 🙂 Man gan bija mazas žanriskās asociācijas ar Lācīša Garais ceļš uz Hantimansijsku, bet nedomāju, ka tas ir slikti 🙂

Jo tālāk lasīju, jo vairāk domāju – kā kaut ko tādu var sadomāt?! Ir mazliet žēl, ka netiku uz prezentāciju, jo tur noteikti stāstīja par idejas aizmetņiem utt. Lai nu kā, tas nav tukši savērpts teksts. Mani priecēja fakts, ka fantāzijā bija iepīta arī filozofija un lielāko domātāju idejas, atsauksmes uz kulturālām norisēm un mūsdienām. Mazliet nācās padomāt par to, vai mūsu sabiedrība ir gatava šāda veida literatūrai un – kāpēc ne? Šis tiešām nav bezjēdzīgs savirknējums!

Darbā tika apspēlēti daudzi lielie jautājumi, par kuriem es arī reizumis esmu domājusi, t.i., par realitāti, personas un izvēles brīvību. Kāpēc lietas tiek sauktas tā, kā tās tiek sauktas un kas tām ir devis nosaukumus (piemēram, kāpēc galds ir galds?). Vai tas, ko mēs redzam sev apkārt ir īsts? Varbūt tā visa ir ilūzija, kurai piešķirta realitātes izjūta, jo visam ir dots kāds nosaukums. Tas pats ir ar personas un izvēles brīvību – mums šķiet, ka esam brīvi un savas izvēles izdarām neatkarīgi no citiem, bet patiesībā zemapziņā esam ietekmēti. Ja mēnesi dzīvotu meža būdiņā pilnīgā vienatnē, vai mūsu izvēles un pasaules uztvere mainītos? Varbūt parādītos citas realitātes?

Autoram ir viegla, dažbrīd asprātīga un humorīga valoda. Dažbrīd man bija sajūta, ka viņš spēlējas ar manu prātu – spēšu es pieņemt viņa izdomāto realitāti vai nespēšu? Katrā ziņā darbu ir vērts izlasīt, jo tas mūsu literārajā lauciņā tiešām ir kaut kas neierasts. Galvenais nebūt konservatīviem, lasīt un pieņemt lietas ar atvērtu prātu, citādi viss darbs šķitīs ”sviests”. Ļauj, lai autors jūs vada!

*weird fiction – literārs žanrs, kurš radies 19.gs.beigās/20.gs.sākumā. Ja pareizi saprotu, atšķirībā no šausmu un fanāzijas žanra, tam piemīt arī pārdabiskā, mītiskā un pat zinātnisko iezīmju sajaukums.

Perfektā teikuma nāve

x-0466ba76-8fd6-49ba-925d-45815ad03285

Pirms es atvēru igauņu autora Reina Rauda (Rein Raud, 1961) darbu Perfektā teikuma nāve (2015), es centos atcerēties kādu citu lasītu igauņu autoru. Diezgan nesekmīgi, lai gan manī ir pārliecība, ka kaut kas no kaimiņzemes ir lasīts… Tāpat maz ir sanācis interesēties par kaimiņu vēsturi, tāpēc šis ir labs veids, kā gūt kādu priekšstatu.

Uzticēšanās bija vienīgā derīgā valūta. Tāpēc mēs ar to samaksājām par savu brīvību, un sīknaudu saņemam atpakaļ joprojām. /26. lpp./

Igaunija. Astoņdesmitie gadi. Tāpat, kā pie mums, arī viņiem šis ir atmodas laiks. Laiks, kad ar gribasspēku, mērķtiecību un dumpošanos cer panākt savu un valsts brīvību. Bet tā ir tikai viena puse. Aiz tā slēpjas nesmukumi, par kuriem ikdienā nemēdz aizdomāties. Bariņš jauniešu pret pēdējiem KGB spiegiem.

Tik tiešām – tas ir savādi, bet es tiešām nekad nebiju iedomājusies par atmodas laiku kaimiņzemē, kā perestroika ir ietekmējusi igauņus. Šis laiks man šķiet tik… savāds. It kā piešķirta nedaudz lielāka runas un rīcības brīvība, bet tai pat laikā tu vienalga tiec kontrolēts un nemanāmi novērots. Un tad ir tā, kā saka viens no darba varoņiem: ”Kā gan var uzskatīt, ka neefektīvu, pilnībā koruptīvu un patiesībā jau no sākuma uz iracionāliem, necilvēcīgiem pamatiem būvētu sistēmu var reformēt no iekšpuses, pa gabaliņam vien ienesot ļaužu dzīvē dažādas brīvības un atbildību par to izmantošanu, ja visām svarīgākajām lietām tajā pašā laikā būtu jāpaliek nemainītām? Tā taču nevar? Nevar būt mazliet brīvs./71.lpp./ Šeit, šajā darbā darbojas mazs bariņš jauniešu, kuri savā sirdī redz neatkarīgu Igauniju, tiek rīkoti piketi un Bonda stilā nodoti ziņojumi. Kamēr vecā paaudze tikai cenšas pielāgoties un pierast pie brīvā gaisa, tikmēr jaunie jau mācās dzīvot rietumnieciski.

..ne jau gaiši un tumši mati, zilas un brūnas acis, tautība, pilsonība, pat ne ticība vai politiskie uzskati ir tās lietas, kas tevi padara par cilvēku, bet gluži otrādi – tad, ja tu pats esi cilvēks, vai taviem matiem un acīm, tautībai un ticībai vispār ir kāda nozīme? /166.lpp./

NKVD un KGB man pirmkārt asociējas ar kara laiku. Šis ir spiegu darbs par astoņdesmito gadu Igauniju, tāpēc bija interesanti lasīt un vienlaicīgi vērot tīkla lēno agoniju. Mani pārsteidza tas, ka laikā, kad lielais monstrs vārdā PSRS, lēnām mirstot (to gan nezināja ne viena, ne otra puse), vēl turpināja vervēšanas darbus. Cik jauniešiem bija jābūt apķērīgiem un tālredzīgiem, lai neiekristu rūpīgi izliktajā tīklā. Tāpat jāpiebilst, ka šis ir ļoti politisks darbs, kurā varam vilkt paralēles ar savu valsti, jo – tā laika cilvēks, spiegs, kagabešņiks nekur nepazuda. Viņš jaunajā sistēmā arī eksistē un ne jau kā vidusslānis! Romāns, kuram būtu jāraisa diskusijas, jo tas kaut kādā mērā ir provakatorisks.

Šis būtu parasts vēsturiskais romāns, ja vien autors nebūtu izmantojis savdabīgu pieeju. Dažbrīd atklāti, dažbrīd starp rindām autors iespraucas stāstījumā un izstāsta savas domas vai atmiņas. Līdz ar to man kā lasītājai bija ”jāfiltrē” lasāmais. Jāatzīst, ka tas bija atsvaidzinoši.

..tavu valsti ir nodevuši tie, kas grib turēt tavu tautu tumsā. /130.lpp./

Norma

Sofi Oksaselta uutuuskirja Norma ... New book by Sofi OksanenAr Sofi Oksanenu (Sofi Oksanen, 1977) es jau biju pazīstama iepriekš, tāpēc katru viņas darbu gaidu ar nepacietību. Gluži tāpat kā Šepeti. Viņas spēja rakstīt vēsturiskās tēmās ir brīnišķīga. Un šoreiz viņa pārsteidza – nekādas vēstures, nekādi ģimenes paaudžu stāsti. Viņas jaunajā darbā Norma (2015) ir nedaudz visa kā – nedaudz mistikas, nedaudz trillera un daudz mūsdienu realitātes uz ģimenes drāmas fona. Daudzi rakstnieki ”raksta” tikai vienā nišā, bet Oksanena parāda, ka spēj izlauzties no vēstures tīkliem!

Anita un Norma. Māte un meita. Pēc mātes negaidītās un aizdomīgās nāves Norma paliek viena pati. Tagad ar savu noslēpumu – pārdabiski ātri augošiem matiem – viņai ir jātiek galā vienai pašai un vēl jāatšķetina, kāpēc māte ir rīkojusies tik neloģiski. Lai atšķetinātu šo noslēpumu, Norma iekārtojas mātes bijušajā darbā frizieru salonā Matu maģija un pamazām ielaužas skaistumkopšanas industrijas aizkulisēs. Kā lai bez patiesības noskaidrošanas saglabā arī savu brīvību, ja krāpšanas tīkls savelkas aizvien ciešāks?

Norma… lasot darbu ir grūti saprast viņas aptuveno vecumu. Lai kāds tas arī būtu, pati viņa savā mūžā neko nebija risinājusi. Tas to matu dēļ, jo šāda dīvainība ir jāslēpj. Tāpēc papildus interesantumu piešķira pagātnes šķetināšana, jo savā dzimtā viņa nav gluži vienīgā tāda. Esot tik savādai dzīve ir grūta, ir jārēķinās ar daudz dažādiem faktoriem un jācenšas nesaķert šizofrēniju. Dažbrīd man šķita, ka māte ar viņu ir pārlieku auklējusies, bet reizēm – ka citādi nevarēja. Lai nu kā, tā Norma, kas ir darba sākumā, nav vairs tā Norma, kas ir darba beigās.

Mākslīgo skaistumu es nekad neesmu sapratusi. Es neko nesaku, ja matu/skropstu pieaudzēšanu izmanto sievietes, kurām tas tiešām ir nepieciešams, bet to darīt tikai tāpēc, ka tā var izdarīt… Nu nez. Es negribētu pilnu galvu ar kapsulām un ko tik vēl ne 😀 Man šķiet – tieši tāpēc klans varēja darīt to, ko viņi darīja. Pat nebiju iedomājusies, ka matu industrija var būt tāda, ka var būt vietas, kurās nebūtu vēlams staigāt kailu galvu. Pat iedomāties negribu, kā es eju pa ielu ar vaļā vai bizē sapītiem matiem un kāds to vienkārši garāmejot nogriež.

Vispār Oksanena ir izmantojusi ļoti interesantu žanru sajaukumu un tas liek šķetināt lietas ar pieaugošu intensitāti. Maģiskais reālisms, klans – mafija, skaistumkopšana – matu, nagu un visa kā cita pieaudzēšana (mākslīgais skaistums) + ”bērnu fabrika”. Tas viss kopā ir tik skaisti un gaumīgi savienots! Un pats jaukākais ir tas, ka es līdz ar Normu centos atšķetināt Anitas pēdējās dienas un ļoti, ļoti centos nesaputroties katra rīcības motivācijās un melos.

Lai arī darbs ir pieklājīgā biezumā un mazākiem burtiem nekā ierasts, tas izlasījās nepieklājīgi ātri. Kaut kas no pierastās Oksanenas tomēr bija palicis – sievietes un viņu ciešā, radnieciskā saikne. Viss pārējais gan bija neierasts, bet piestāvošs šai rakstniecei. Valoda pat dažbrīd likās krietni saistošāka nekā vēsturiskajos romānos, bet tas varētu būt trillera, kriminālromānu cienīgo notikumu dēļ. Beigas? Nedaudz negaidītas! Patika 🙂

Jūras sāļums

Par to, ka Rūta Šepetis (Ruta Sepetys, arī Rūta Šepetys, 1967) ir lieliska autore es nešaubos jau no viņas pirmā romāna Starp pelēkiem toņiem izlasīšanas mirkļa. Tiklīdz manīju, ka viņai būs jauns romāns – Jūras sāļums (2016) – ieslēdzu gaidīšanas režīmu. Viņas darbus ir vērts gaidīt. Izrādījās skaisti skumja grāmata, kurā nav iespējams nenobirdināt dažas asariņas…

Otrais pasaules karš tuvojas beigām. Krievija uzbrūk Vācijai un tūkstošiem bēgļu no Austrumprūsijas ar zobiem un nagiem dodas pretī brīvībai uz savu vienīgo glābiņu – Gotenhāfenu vai Pillavu. Tur viņus gaida vairāki kuģi. Šai ceļā sastopas Emīlija, Florians un Joana. Viņiem visiem ir ko slēpt, bet lai izturētu pārbaudījumu, ir jāspēj uzticēties un jārāda drosmīga seja. Un brīdī, kad šķiet, ka brīvība ir jau ar roku sasniedzama, sākas neparedzētais…

Efektivitāti šim stāstam piedod tas, ka stāstījums risinās no dažādu cilvēku skatpunkta. Līdz ar to notikumu iesāk viens varonis, bet pabeidz otrs no tās pašas vietas, kur beidza pirmais. Tas šo darbu padara krietni vien dzīvāku un ļauj labāk iepazīt stāsta varoņus. Mums ir Emīlija, kuras noziegums ir tautība. Viņai ir savi noslēpumi. Vēl ir Florians, kurš atrod Emīliju. Arī viņam ir noslēpums. Tad ir Joana, pie kuras abi nonāk. Jā, arī viņai ir noslēpums, bet tie visi agri vai vēlu nāk gaismā. Un visi šie noslēpumi ir saprotami, jo radušies kara apstākļu dēļ. Ak, vēl ir Alberts, bet viņš man riebumu izraisīja jau ar pirmajām rindām… Kaut kā uzreiz šķita, ka viņš ir pašlabuma meklētājs un topošais psihopāts.

Šepetis spēja rakstīt tā, kā viņa to dara, ir apbrīnojama. Man šī autore patīk tāpēc, ka viņa ar savu darbošanos it kā veic izglītošanas darbu. Viens ir stāstīt par šiem izdomātajiem cilvēkiem (kuri tikpat labi varēja arī reāli eksistēt), bet otrs – un pats galvenais – ir stāsts par vēsturē lielāko kuģa katastrofu. 1945.gada 30.janvārī bēgļu evakuācijas kuģis Vilhelms Gustlofs nogrima stundas laikā. Uz tā atradās ap 10 tūkstošiem bēgļu, no kuriem izglābās vien ap tūkstoti.

Pirms visa tā Gustlofs bija kruīza kuģis vienkāršajiem ļaudīm, jo KdF [organizācija]  gādāja, lai ”brīvā laika izklaides būtu pieejamas visām sabiedrības šķirām, .., visi ir vienlīdzīgi.” /213.lpp./ Tas izklausās tik ļoti absurdi, zinot kā izrēķinājās ar nevēlamajām rasēm un vietā būs citēt šo: ”Bet kā gan visi varēja būt vienlīdzīgi, ja dažiem tika dota priekšroka?” /213.lpp./ Bēgļiem bija vienalga uz kura kuģa nonākt, ka tikai tālāk no krieviem un briesmām. Pat negribas iedomāties tās šausmas, kas piestātnē darījās, bet to ir grūti. Šepetis visu ir aprakstījusi pārāk spilgti un vizuāli. Mani kaut kādā mērā satrieca tas, cik ātri tas nogāja pa burbuli. Un autore to tikpat ātri ir arī aprakstījusi. Un tas tā paķēra! Vēl nekādi nespēju aptvert, kā es par to neko nebiju dzirdējusi.

Man bieži tā negadās, bet kad es biju aizvērusi grāmatu, nezināju, ko ņemt lasīt kā nākamo. Nekas nešķita gana labs. Es nevaru to tā izstāstīt, jālasa pašiem. Katrā ziņā, tā noteikti ierindojas manā šī gada labāko grāmatu sarakstā!

Sašķeltā jūra, 2: Puspasaules

joeabercrombie-c1-300dpiPagājušajā gadā es iepazinu lielisku fantāzijas autoru Džo Aberkrombiju. Lai arī viņa triloģijas Sašķeltā jūra pirmā daļa man ne pārāk gāja pie sirds, man tomēr gribējās turpināt ceļot pa Getlandi. Bija sajūta, ka viss vēl ir tikai priekšā. Un tā arī bija. Otrā daļa Puspasaules (2015) ir krietni labāka, spraigāka un ievelkošāka.

Batu Dzelksne, Brands un daži jau iepazīti varoņi dodas kuģojumā meklējot sabiedrotos pret Augsto karali un viņa topošajiem karapulkiem. Augstais karalis kļuvis pavisam neciešams un uzspiež par daudz noteikumu. Kuģotājus ir sapulcējis Tēvs Jārvi ķēniņienes Leitlinas uzdevumā. Tā viņi dodas garā un bīstamā ceļojumā, kur netrūkst ne spraigu notikumu, ne piedzīvojumu.

Pirms es sāku lasīt, pa diagonāli raiti izšķirstīju pirmo daļu. Ļoti lielos vilcienos sižetu atminējos, bet diezgan daudz ko nē. Sākotnēji nespēju abu grāmatu sižetus salipināt kopā, bet jo vairāk ielasījos, jo vairāk atausa atmiņā sākotnēji tizlais Jārvi, nodevības, verdzība, bēgšana un varoņu pieaugšana. Šajā daļā varoņi šķita krietni vairāk un dziļāk izstrādāti. Ja jau pieminu Jārvi… nu jau Tēvu Jārvi – viņš šajā daļā mani pārsteidza. Ne salīdzināt ar pirmo daļu. Viņš ir nosvērts, viltīgs, riskē un plāno vairākus gājienus uz priekšu. Ja man kāds būtu par viņu šo apgalvojis novembrī, es neticētu. No ”vecajiem” varoņiem šajā daļā ir maz kas saglabājies, bet ķēniņiene Leitlina ir savā vietā. Viņa bija tā pati, ar kuru autors mani iepazināja. Nemaz, nemaz nebija notikusi attīstība – joprojām staltu muguru, iznesīga, bagāta un lieliska tirgone. Nepārsteidza ne mirkli un likās tāda ”plakana”. Vēl varētu pieminēt ķēniņu Ūtilu – atšķirība starp viņu tagad un toreiz ir milzonīga! Tā viņa iznesība, valdonība un skarbums ir iespaidīgs. Tās ir tādas ārējas iezīmes, kas ir mainījušās (vai beidzot izpaudušās), bet iekšējā pārliecība, ka tērauds nesīs taisnību ir nemainīga. Varētu pieminēt arī Ralfu, Sūmaelu un citus, bet tad jau nebūs interesanti lasīt.

Lasot pirmo daļu man vietumis ķērās teksts, bet tur varēja būt dažādas ”vainas”. Šai daļā es ar šādām problēmām nesaskāros. Teksts likās arī dzīvāks. Liels bija mans prieks saprotot, ka autors beidzot vairs nav ieciklējies uz Jārvi roku. Tagad centrā ir lielā cīņa un sabiedroto meklēšana. Tāpat pats stāsts ir plašāks un dziļāks ne tikai sižetiski, bet arī ar darbības vidi. Nu jau varēja iepazīt ne tikai Sašķeltās jūras krastus, bet arī Dieviško un Aizliegto upes, Augstās kores un zirgļaudis, nedaudz Zelta jūras krastus un pašu galveno – Galveno pilsētu un tās ļaudis. Dienvidu Impērija ir kā milzu tirgus laukums, kurā ņirb visu nacionalitāšu ļaudis un nauda apgrozās no rokas rokā. Un tam visam pa vidu mūsu raibā kompānija. Bija brīdis, kad es iekšēji noskurinājos, jo šis nav darbs, kura man gribētos lasīt salkanības. Tādas vieglas dažbrīd bija, bet tas netraucēja – viss ieturēts ar stilu. Nav ne jausmas, kā viss izvērtīsies trešajā daļā, bet ceru, ka nebūs paredzamu beigu. Viens variants man šobrīd ir un ceru, ka tas būs nepareizs.

Gandrīz aizmirsu! Lasīju pēcvārdu un nedaudz smaidīju. Autors raksta ”..neskaitāmas idejas, ko vērts nozagt.” Lasīju un man bija pāris asociāciju. Joprojām nepameta vikingiskā noskaņa, uz kuru rosina ne tikai ieroču un kauju apraksti, bet arī vāka noformējums (ļoti patīk gan šis, gan iepriekšējās daļas, tāpēc ceru, ka trešais arī tiks ieturēts tādā pašā stilā), dažbrīd bija Karību jūras pirātu noskaņa – sākot ar raibo kompāniju un beidzot ar veikto varoņdarbu Augstajās korēs. Bija vēl pāris, bet visu uzskaitīt negribas.

Man patika 🙂

Vīrieša sirds

Ar Jāņa Lejiņa vārdu man asociējas viena lieliska triloģija – Zīmogs sarkanā vaskā. Diemžēl, esmu to kaut kādu mistisku iemeslu dēļ pametusi izlasītu līdz pusei, bet ir jau plāns tuvākajā laikā vēlreiz sākt to lieliskumu. Bet šoreiz ne par to, bet viņa jaunāko veikumu Vīrieša sirds (2017). Vēl – bija arī tā laime man būt prezentācijā un iegūt autora autogrāfu 🙂

Ir 1939.g. un atļaušos citēt anotāciju: ”..Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona”. Ludis Šteinbergs ir vareninteresants vīriņš, kurš ierodas Pilsētiņā, lai ģimnāzistiem pasniegtu militāro mācību, t.i., padarītu viņus par īstiem vīriešiem. Viņam ir palkavnieka balss un savi īpašie uzskati (ne par politiku, jo tā viņam nepatīk). Viņa sparīgums nedaudz apraujās, kad notiek kaut kas dīvains – viņa pasaulē ienāk Viņa, tikai Viņa to nav pamanījusi….

Guvusi iespaidus no Lejiņa triloģijas, ļoti nopietni noskaņota ķēros klāt šim darbam. Nopietnību saglabāju vien līdz 26.lpp. Es biju iedomājusies darbu par vēsturi, karu un visu, kas tur iederas, bet Lejiņš mani nedaudz piemānīja 🙂 Tā vietā viņš iepazīstināja ar Ludi Šteinbergu jeb Štenku kā daudzi viņu dēvēja. Pirmais iespaids? Nu… kuriozs 🙂 Es Ludi uztvēru kā daudzi citi, bet viņš pats sevi pasniedz kā īstu/ideālu vīrieti un par tādiem viņš bija gatavs pataisīt arī ģimnāzijas puikas. Viņš šķiet arī tāds mīlīgi neveikls un reizumis tas viņa itinnekādas mācēšanas aizstāj viņa nevēlēšanos atzīt, ka kaut ko neprot. Mazliet žēl, ka īsti vairs neatminu, ko autors teica par šo varoni, bet iecerēts tāds bijis sen. Vajadzējis tik sagaidīt brīdi, kad varonis atradīs savu darbības vidi. Ah, Ludim tik ļoti piestāv būt šajā romānā! Visas viņa nedienas mīlestības lietās, savādā izruna un interesantie uzskati, godkāre un cīņa par taisnību ved viņu caur trako 1939.gadu. Iepazīstot Ludi, ir liels prieks, ka autors neiedeva romānam sākotnējo nosaukumu, jo tas nepiestāv. Šis ir par vīrieša sirdi!

Paralēli šai līnijai risinājās vēl viens sižets, kura saprašanai man vajadzēja daudz laika. Ko lai saka – Lejiņš lieliski sabiezināja krāsas un tikpat labi visu izklīdināja. Es runāju par spiegiem, padomju drošībniekiem un visu to putru, kas bija jāšķetina. Ko lai saka – tas viss tiešām bija meistarīgi un es nevienā vietā nebiju ar secinājumiem pasteigusies priekšā čekistiem. Gluži kā izmeklētāju tīkls, arī peripetijas ap nejauši atrastajām forogrāfijām un tajos redzamajiem cilvēkiem, savilkās nemanāmi, bet cieši. Protams, gribas jau zināt kā tik dažādas līnijas var savienot, bet re! Var.

Lai arī varbūt izklausās, ka romāns ir tāds gandrīz traļi-vaļi, tā nav. Patīk autora pieeja šai tēmai. Daudzi par 1939.g. notikumiem raksta nopietnus vēsturiskos romānus, bet Lejiņš vēsturi tiešām ir aizbīdījis fonā, priekšplānā izvirzot Ludi un padomju čekistus un vietumis teksts ir humorīgi garšīgs. Par dažiem vēsturiskajiem notikumiem var nojaust, bet konkrēti nekas netiek pateikts. Baigi nešķetinot visu sīkumos, lielumos var manīt katra iesaistītā spēju nest atbildību izšķirošos momentos. Romāns liek arī uzdot jautājumu – kas īsti ir varonība un kā mēs paši to veicinām?

Patika un iesaku!

P.S. Pačukstēšu priekšā – Ludis no saviem puikām izveidoja īstus vīrus ar kārtīgu vīrieša sirdi.