Asinīs rūdītais

300x0_asinisruditais_978-9934-0-6705-1Jūs ziniet, kas ir Indriķis Ekerts? Es līdz šim nezināju. Ivara Braža sarakstītā biogrāfija Asinīs rūdītais: patiess stāsts par Ziemassvētku kauju un Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieku kaprāli Indriķi Ekertu (2017) man bija jāizlasa ne tik daudz tādēļ, lai ko uzzinātu par personību, bet tāpēc, ka viņš ir zemgalietis, savējais.

Kad es tikko biju padzirdējusi par šo darbu, nācās nedaudz nopūlēt savu atmiņu, lai saprastu, kur dzirdēts autora vārds. Tad atminējos par Minoksa mantiniekiem un viss tapa skaidrs 🙂 Gandrīz paralēli tam mani piemeklēja pārsteigums – gaidītā biogrāfiskā romāna vietā ir biogrāfija! Labi, viss kārtībā. Ievilku elpu un sāku lasīt. Garlaicīgi nebija un izlasījās diezgan raiti.

Tā kā ar Braža rakstības stilu jau biju pazīstama, mani nepārsteidza vietumis sausā valoda. Vienīgais, ko es vēlējos sākot lasīt darbu, lai visa grāmata nav tāda kā pirmās lapas – sausas un neko neizsakošas. Lai vai kā, jāatzīst, ka bez šāda ievada būtu grūti sākt lasīt Ekerta biogrāfiju. Tas vēsturisko notikumu fons ir vajadzīgs. Vēl man prātā skanēja Skyforger Latviešu strēlnieki albums, bez kura es nevaru iztikt arī šobrīd rakstot šīs rindas 🙂

Ir pienācis 1916.gada decembris. Šis laiks ir pazīstams ar Ziemassvētku kaujām Tīreļa purvā, kuras malā ir arī Ložmetējkalns. Tajās piedalījās arī Indriķis ar savu 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu. Jelgavas operācija bija liela, bet pavirši plānota uzbrukuma operācija un to parādīja daudzi kaujā kritušie. Pēc kaujas vācu sanitāri pārbaudīja katru savu bijušo cīņubiedru un tā atrada arī Indriķi. Vai viņš bija miris? Nē! Ar viņu bija noticis visīstākais Ziemassvētku brīnums – par spīti tam, ka viņš bija deniņos cauršauts, viņš nenomira un nekļuva prātā viegls kā tika pareģots. Viņš izdzīvoja, piedalījās Latvijas Brīvības cīņās un ierīkoja savu saimniecību…

Lasot grāmatas otro daļu, man ārkārtīgi radās vajadzība pēc dzimtas koka, jo uz pašām beigām jutos mazliet saputrojusies visos radurakstos. It kā tāds sīkums vien ir, bet tas būtu man atvieglojis lasīšanu. Bet ne tas ir otrās daļas svarīgums. Indriķis pēc kara dibināja jaunsaimniecību Ošukalni. Bija diezgan interesanti lasīt, kā ar apņēmību, gribasspēku un radošumu var izcīnīt un radīt patiesas dzimtas mājas, kurās visiem pulcēties un tikties priecīgos un arī ne tik priecīgos brīžos. Tāpēc es īsti nespēju līdz galam saprast, ko Indriķis juta brīdī, kad atkal pilnā sparā darbojās kara mašinērija un viņa pagalmā uzturējās gan krievi, gan vācieši. Un pēc tam visa tā kolektivizācija un viņa īpašuma atņemšana…

Domāju, ka mani tiešām piesaistīja tas, ka Indriķis bija no mana gala. Visas (vai gandrīz visas) vietas zināju vai aptuveni jaušu, kur tās ir. Tāpat mani saistīja ārkārtīgi lielais ilustratīvais materiāls – kartes, kurās atainotas Pirmā pasaules kara gaitas un fotogrāfijas ar Indriķi un viņa karabiedriem un ģimeni. Kas mani izbrīnīja – visas fotogrāfijas nākušas no Braža personīgā arhīva. Man patiešām ir žēl, ka netiku uz prezentācijas pasākumu, jo tur noteikti stāstīja, kāpēc tieši Indriķis Ekerts un kā autora rīcībā ir tik ļoti daudz personīgu fotogrāfiju (nē, nopietni – kā viņi ir saistīti?).

Man patika un es iesaku 🙂

Mūžam Tavs

Daniels Glatauers (Daniel Glattauer, 1960) manī raisīja interesi, kad es to ieraudzīju sadaļā ”drīzumā”. Tur pie apraksta bija saslavēts viņa vēstuļu romāns Sargies ziemeļvēja. Biju pietiekoši ieintriģēta, lai gribētos izlasīt. Izlasīju un Glatauera āķis bija arī manā lūpā. Nepacietīgi gaidīju, kad iznāks Mūžam Tavs (2012). Bija tā vērts!

Judīte ir gluži parasta sieviete. Savam vecumam, ap 36-37, viņa ir arī diezgan izskatīga. Savukārt Hanness ir tāds, kuru ir viegli nepamanīt. Un viņš nav pārāk veikls. Veikalā viņš traumē Judītes papēdi. Tā sākas viņu mīlestība. Vai gandrīz tā. Laikam ritot, Judīte sev uzdod jautājumus par Hannesu, par viņu mīlestību un vai tikai tā nav apsēstība…

Jāatzīst, ka sākumā es nedaudz nobrīnījos par Zvaigznes trillera zīmīti, bet ātri vien sapratu, ka šis nebūs parasts stāsts. Glatauera āķis ir viņa valoda un veids, kādā viņš stāsta stāstu. Sižeta ziņā Glatauers mani nepārsteidza, bet tā valoda… Tā ir tik ievelkoša, ka ar laiku sāku sadarboties ar Judīti un abas kopā centāmies saprast, kas Hanness ir par putnu.

Par Hannesu vēlāk. Mani pārsteidza Judīte. Tā jau likās pieaugusi, saprātīga sieviete, kura pati ir spējīga vadīt savu dzīvi. Lai arī viņas ģimene ne tuvu nebija perfekta, savu dzīvi viņa uzskatīja par diezgan sakārtotu. Nu, ja atskaita nepieciešamību pēc vīra. Tas, kā viņa satika Hannesu un cik ātri ielaida viņu savā dzīvē mani pārsteidza. Kāpēc dažbrīd viņa rīkojās tā kā rīkojās? Grūti jau ir iedomāties, bet ja es būtu viņas vietā? Iekšējā balstiņa čukst, ka es sākotnēji noteikti būtu tāda pati, nenoteikta. Visas tās lietas, kas notiek darba otrā pusē, lika man lasīt aizvien ātrāk un ātrāk. Iekšēji jutu, ka tā būs un daļēji prieks, ka nojauta nepievīla. Kāpēc tikai daļēji? Gribēju, lai autors mani pārsteidz!

”Mūžam Tavs, Hanness” – ar laiku diezgan biedējošs teksts. Lasot par Hannesu, jutu apsolīto ”šķipsniņu Stīvena Kinga, naža gals Hičkoka”. It kā jau nekas tāds nenotiek, bet zemapziņā, psiholoģiskā līmenī ar katru rindu jutu, ka kaut kas nav īsti riktīgi. Hanness šķita pārāk perfekts un tāds nav neviens. Un ja nu viņš ir glums tipiņš, kurš vervē sievietes? Varbūt viņam baudu sagādā no viņa atkarīgas sievietes? Maniaks?! Šis ir tas gadījums, kad labprāt šo tekstu būtu lasījusi arī no Hannessa skatījuma. Tas ļautu man iekļūt viņa prātā un izfīčot nākamo domu.

Kamēr lasīju, prātā veidoju savu filmu, lai gan meistarīga režisora rokās, šis tiešām varētu būt labs trilleris. Tāds lēnais, ar rāmu ritējumu kā Hičkokā, kur skaņas un kaut kas nenoteikts spiež uz nerviem. Jā, Glataueru es labprāt lasītu arī turpmāk 🙂

Piezīmes VI

Kādu brītiņu nav bijis mazo piezīmju. fotoattels0336Krāju, krāju un pagaidām šķiet, ka šie būs pēdējie.

______________

– Jums baloni būtu?
– Jā, – un kamēr ņemu to trauku, tikmēr dzirdu, ka vajadzība būs pēc diviem. Dodu, lai izvēlas krāsas. Un tā viņa atlasīja – zilu, baltu, rozā… 🙂

______________

Īsi pēc jaunā gada. Pieskrien divas skolas vecuma meitenes un jautā vai mums būtu dzēšgumijas. Parādu virzienu. Klients no malas ar smaidu:
– Jāizdzēš vēl pēdējie nedarbi.

_____________

– Kur jums stāvētu Koelju ”Spriedze”?
– ”Spiedze”.
Šī sataisa pārliecinātu seju un saka, – Nē, ”Spriedze”.
Es šai pretī ar vāji slēptu smaidu atbildu, ka Koelju nav darba ar tādu nosaukumu. Šī beidzot saminstinās un saka:
-Nu labi. Paujautāšu, vai šī ir īstā.

____________

– Jums ir tik daudz spēcīgu zīmju uz rokas. Nav grūti pa nakti gulēt? 🙂

_____________

– Pastmarkas vajadzēs?
– Jā.
– Kādas?
– Nu, iedodiet kaut kādas.

Laikam pirmo reizi kaut ko sūtīja, ja pat valsti/cenu nenosauca 😀

_____________

Pienāk pie manis kundze gados un jautā:
– Jums kalendāri ar smukām meitenēm būtu?
Rādu, kādi nu tai brīdī ir, bet viņa saka, ka neder. Melnbaltas meitenes nav smukas. Dēlam patīk smukas meitenes. Paskatās vēl ko un promejot piemetina:
– Nu labi, varbūt nākamreiz, kad iegriezīšos būs uzradušās smukas meitenes. Ja nē, fotografēšu jūs.
Un aiziet smaidīga 🙂

Lasāmgabali XXVIII

Janvāris pilnīgi noteikti ir mans lasīšanas rekorda mēnesis. Pat nepamanīju, kā izlasījās septiņas grāmatas bez nevienas ”šodienestikailasu” dienas. Par visām atskaitīties negribas, bet ir trīs par kurām gribas veikt īsās piezīmes.

300x0_coverViena no tādām ir Daniela Glatauera Sargies ziemeļvēja. Šo es lasīju, kamēr gaidīju iznākam Mūžam tavs un pie reizes gribējās noskaidrot autora rokrakstu (vai man maz patīk un tā). Tā kā šī ir arī diezgan saslavēta grāmata, klāt ķēros diezgan piesardzīgi. Jāatzīst, ka līdz kādai pusei nesapratu to jūsmu, bet tālāk… Lasīju, lasīju un gaidīju ar ko šis stāsts beigsies. Cik (ne)prātīgi ir sākt saraksti ar svešinieku? Kur ir tā robeža, kad saproti, ka kaut kas ir pārkāpts un, iespējams, nekas vairs nav labojams? Sākotnēji man šķita, ka Leo būs tas, kurš visu sačakarēs, bet tad lomas mainījās un mainījās un mainījās… Pilnīgs karuselis. Un iekāre, kas abus vadīja. Lasot es biju pārsteigta par abu naivumu – nu nevar taču gandrīz gadu sarakstīties un neatklāt neko būtisku par savu dzīvi. Agri vai vēlu kaut kas tiek izpausts. Tīši vai netīši, tas jau ir cits jautājums. Tieši šī iemesla dēļ es nespēju izprast ne Leo, ne Eimmiju. Beigās man bija skumji par abiem. Patika, tiešām. Autors ir pratis tajā sarakstē ielikt tik daudz skaļi nepateiktu emociju, vārdu un domu.

9789934533693Māra Runguļa sarakstītā šausmu grāmata bērniem Pastaiga mirušo pilsētā bez mākslinieka Kristiana Brektes vārda mani nepiesaistītu. Vizuāli diezgan iespaidīga! Un ārprātā ātri lasās, kā jau bērnu grāmata un ar lieliem burtiem 😀 Tāpat vien pāršķirstot, domāju, ka tas ir stāstu apkopojums, bet nē – vienots romāns par pieciem skolēniem, kuri projektu nedēļas ietvaros apkopo Pārupes spoku stāstus. Lai stāstīšāna būtu labāka, tiek sarīkots spoku vakars. Un stāsti var sākties… Mani tie nebiedēja, bet attiecīgajai auditorijai varētu bū gana interesanti. Par dažiem es iesmaidīju, daži likās kaut kur dzirdēti, bet vispārīgi ņemot stāsti ir ļoti skaisti sasaistīti. Brekte arī visus stāstus diezgan labi vizualizē un vispār ir padomājis par grāmatas kopējo noskaņu. Man gan ir diezgan pamatota aizdoma, ka tieši tāpēc daudzi vecāki šo grāmatu negrib iegādāties, jo ”kā gan mans bērns lasīs kaut ko tik šausmīgu”. Baidīties ir veselīgi 🙂

l

489456Mana trešā grāmata mani jau sen saistīja, tik nezinu, kāpēc es to izlasīju tikai tagad. Laimas Kotas Mierielas vilkme ir tik sasodīti savāda un interesanta grāmata! Tāds īpatnējs maģiskais reālisms, kuru iesākt lasīt man nebija nemaz tik viegli. Kur nu vēl izstāstīt! Bet secinājums man ir tikai viens – viss reiz ļauni pastrādātais nāk atpakaļ. Šajā darbā Kota ļoti smalki un manierīgi raksta par mums – iekšā, ārā un no malas, par latviešiem, par Latviju, dažādiem uzskatiem un skatījumiem. Tāpat man interesanta likās Mierielas vēsture. Tā bija sarakstīta tik ārkārtīgi saistoša, ka man patiešām gribas noskaidrot, kas no sarakstītā ir īsts, kas sadomāts un kāda ir pilnā mājas ar tornīti vēsture. To gan es gribēju jau pirms darba izlasīšanas. Lasīju un priecājos – viss šķita savādi pazīstams, tuvs un pat mīļš. Piekrītu, ka Mieriela ir noplukusi, bet tai vienalga ir tāds īpašais šarms un aura. Ārkārtīgi arī patika ironija/humors/sarkasms par mums 😀 Šī noteikti ir no tām grāmatām, kuru es reiz varētu gribēt savā plauktā 🙂

Mierielas miers ir mānīgs. /17.lpp./

Ilgais gājiens

srawiczIk pa laikam gadās brīži, kad nevar saprast ko lasīt un kā vispār visu paspēt, jo vienlaicīgi iznāk tik daudz labas literatūras. Ap ziemassvētkiem literatūras lavīna bija tik liela, ka Slavomira Raviča (Sławomir Rawicz, 1915 – 2004) atmiņu stāstu Ilgais gājiens (1956) es gandrīz nepamanīju. Neatceros kur, bet kaut kur es pamanīju reklāmrakstu un atslēgas vārdus Sibīrija un brīvība.

Ienākot vāciešiem un krieviem Polijā, 1939.gads nevienam poļu iemītniekam nebija viegls. Ravičs bija poļu kavalērijas virsnieks, kurš tika krievu gūstā. Tā kā viņš ļoti labi prata krievu valodu, tika apsūdzēts spiegošanā. Pēc ļoti ilgām šausmām NKVD pagrabos un farsa tiesas zālē, Ravičam piesprieda 25 gadus Sibīrijā, nometnē nr. 303.

Patiesais šī darba autors ir Ronald Downing (tā saucamais ghost writter). Saprotams, ka viņš sadarbojās ar Raviču, tomēr mani mulsina, ka viņš pats nav rakstījis savas atmiņas. Labi, lai kā tur būtu ar to autorību, Ravičs ir apbrīnojams. Vietās, kurās viņš stāsta par labo un slikto policistu, spīdzināšanām, kamerām utt., man prātā ausa Stūra māja un viss tajā ekskursijas stundās sajustais. Kaut kā nepatīkami lasītais sasaucās ar dzirdēto, jo tas uzreiz vizualizējās. Kāpēc es viņu apbrīnoju? Viss, kas NKVD briesmoņiem bija vajadzīgs, bija paraksts. Paraksti un tevi liks mierā, tevi nespīdzinās, tevi nemocīs, tev beidzot ļaus gulēt un pat ēst iedos. Bet Ravičs nē un nē. Kā var kaut kur atstāt autogrāfu, ja nav zināms dokumenta saturs? Viņš tika vadāts no vienas čekas mājas uz otru, bet tā viņa izturība, tas sīkstums šodienā laikam ar uguni būtu jāmeklē.

Bet tas jau tik tāds pirmais posms. Nākamais posms bija ieslodzīto transportēšana uz Sibīriju. Par šo tēmu jau bija lasīts, kaut kas dzirdēts, bet tik sīki un detalizēti laikam nekad. Visas tās šausmas un nežēlības… Ierašanās nometnē nr. 303 un apjaust, ka tādu kā viņš ir vēl daudzi, daudzi simti. Un tas mūžīgais aukstums. Nav nekāds noslēpums, ka viņus tur baroja ar normētu pārtiku un bija jāievēro disciplīna. Vienmēr domāju, vai tādā vietā kā darbu labošanas nometne bija stukači? Nu, tādi cilvēki, kas cerēja, ka ar savu rīcību izpelnīsies labāku attieksmi vai par 100g lielāku maizes šķēli? Ravičam veicās. Viņš ap sevi sapulcēja spēcīgus vīrus, kurus vienoja doma par mājām, par gaišāku nākotni.

Kā, kāpēc un kas viņā iedēstīja domu par bēgšanu, nerunāšu. Bet tas, kā viņiem tas izdevās un kā viņi turējās kopā ar dzinuli iet tikai uz priekšu, uz priekšu un neapstāties… Atzīstu, ka man nebūtu drosme Sibīrijas plašumos šķērsot ne Ļenas upi, ne Baikāla ezeru zinot, ka siltuma/uguns nebūs, pārtika skopa un visapkārt viens liels nekas… Arī pārējais ceļš ir mocību pilns, ar zaudējumiem un trulām sirdssāpēm. Vārdu sakot, tiešām smaga grāmata, smags dzīvesstāsts.

Par spīti grāmatas satura smagumam, darbs lasās ļoti viegli. Vietumis varbūt šķita pasausi, bet tas pārāk netraucēja. Darbs ir arī ekranizēts (The Way Back (2010)), bet cik iemetu aci, izlaists ir daudz – kāda trešdaļa stāsta. Tie kuri nolems, ka darbs ir par smagu, lai lasītu, neuzzinās NKVD paņēmienus tumšajos čekas pagrabos, bet bez tā stāsts, ļoti daudz ko zaudē. Lasiet un tikai tad skatieties!

By elzastory Posted in nieki

Tās dullās Paulīnes dēļ un citi stāsti

belp25Kas zina, varbūt es beigās nebūšu bezcerīgs gadījums un patiešam iepazīšu kādu drusku vairāk no latviešu literatūras apciršņa. Šoreiz iepazinu Vizmu Belševicu (1931 – 2005). Kad es ieraudzīju Tās dullās Paulīnes dēļ un citi stāsti (2017), es sapratu, ka reāli zinu tikai Billi un to pašu lāga neatceros. Tā es ķēros klāt stāstiem, lai man būtu svaigāks ieskats viņas daiļradē. Gan jau kādu dienu pieķeršos un atkārtošu arī Billi, bet ne par to ir šis stāsts.

 Maza, skaistos vākos ietērpta grāmatiņa, kas ir izlasāma vienā vakarā. Es gan šo prieku pavilku garāku. Gan tāpēc, ka man patika Belševicas valoda, gan tāpēc, lai nejuktu kopā stāstu sižeti, jo izteikties gribas par gandrīz visiem. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka savas domas par Balto sievu neesmu mainījusi.

Ja jāiesāk ar stāstiem, tad man prieks, ka es iesāku ar Burbeķīša. Skaists stāsts par alkoholismu, kurā es izbaudīju katru vārdu. Darbs ir īsta oda alkoholam (no Burbeķīšas puses raugoties). Tas ir sarakstīts kā iekšējais monologs, kurā izklāstīti visi klasiskie attaisnojumi, kāpēc ir jāiedzer arī šī glāzīte un nākamā. Viņa ir tirgus sieva, kas izsalstot ”līdz kaula smadzenēm un vēl maķenīt dziļāk” /5.lpp./ un kā lai vēl citādāk sasildās??? Man ļoti, ļoti patika arī beigas. Sasmējos 😀

Tā kā par Trīs mārciņas cīsķenu es neko sakarīgu nespēju pateikt, tad nedaudz izpaudīšos ar Nelaime mājās. Vai šis stāsts ir ekranizēts? Ļoti, ļoti patika. Tik… pat nezinu. Stāsta beigās Martai tika uzdoti īstie jautājumi, jo viņa uz tiem nespēja atbildēt. Tā kā viņa nespēja atbildēt, tad bija jāsecina, ka viņa velti tā bija izrīkojusies un sacūkoja sev visu dzīvi. Jāatzīst gan, ka Marta bija auksta aprēķinātāja, alkatīga sieviete, kurai bija tikai nepieciešamība raust saujām naudu un glabāt nebaltai dienai, kura nepienāks. Ļoti simpatīzēja, pat mazliet bija žēl viņas Jēkaba. Viņš izklausījās pēc tik ideāla vīra, kāda pasaulē noteikti nemaz tik daudz nav. Uzskatu, ka viņš rīkojās pareizi.

Par pēdējiem diviem stāstiem neko daudz neteikšu – Pēcpusdiena ar bērniem man šķita nedaudz savāds stāsts. Bija interesanti lasīt, bet īsti neizpratu daktertantes bailes no bērniem, ja viņa bija bērnu ārsts. Savukārt, par Tās dullās Paulīnes dēļ nav nekas daudz jāsaka, jo tā vienkārši ir klasika. Es lasīju, smaidīju un jutu sevī vēlmi atkal noskatīties šo traģikomisko gabalu.

Ja atskaita tos divus stāstus par kuriem es neko sakarīgu nespēju pateikt vai arī neko neteicu, tad kopumā man ļoti patika šis stāstu krājums. Tāds viegls, raiti lasošs un lika gan nedaudz padomāt par autores vērīgumu, gan arī pasmaidīt. Šis varētu būt mans krājumiņš, ko reizi pa reizei pārlasīt 🙂

Samsona ceļojums

annette-mierswaReizēm es izbaudu to īpašo privilēģiju aptaustīt grāmatas, kurām vēl neviens nav pieskāries. Kad es pētīju Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa, 1969) darbu Samsona ceļojums (2011), zināju, ka man tas ir jāizlasa. Tā kā bērnu, tā kā nē, fantāzija ne fantāzija. Lai noskaidrotu, kas un kā, bija jāķeras klāt lasīšanai.

Gandrīz precīza anotācija – Matss un Samsons ir nešķirami draugi. Kad suns saslimst , zēns kopā ar viņu aizbēg no mājām. Ceļamērķis – vectēvs, kurš noteikti zinās, kas drauga labā ir darāms. Vai izdosies?

Es šo darbu izlasīju jau decembrī, bet uzrakstīt varu tikai tagad. Nav jau tā, ka tajā būtu bijušas kādas īpašas atziņas, kas man nebūtu ļāvušas gulēt vairākas naktis pēc kārtas. Pie tam šī ir bērnu grāmata (diezgan netipiska, jāpiebilst). Un tomēr, tomēr… kaut kas tajā bija. Kaut kas tāds, kas neļauj par šo grāmatu domāt kā tikai par bērnu darbu.

Lai arī tas šķiet tik pierasti, nedomāju, ka bērna un suņa draudzība būtu jāuztver kā pašsaprotama. Tā tomēr ir īpaša saikne un dzīvnieks var izrādīties vienīgais draugs. Man bērnībā arī bija suns. Lai arī mēs nedzīvojām vienā mājā, es viņu mīlēju. Ciemojos gandrīz katru dienu, vedu pastaigās. Gluži kā Samsons, arī mans mīlulis piedzīvoja vecumu un tā radītās mokas. Viņam pienāca laiks doties pēdējā ceļojumā. Man atšķirībā no Matsa neviens neko neteica. Pateica, ka varu viņu apciemot pie trim bērziem. Diemžēl nekādi nespēju atcerēties savu reakciju, bet raudāt raudāju es noteikti.

Viss, ko Matss darīja un runāja, bija kā atbildes reakcija viņa saspīlētajām attiecībām ar māti. Lai arī tas uzpeld dažbrīd, starp rindiņām tas ir lasāms nepārtraukti. Šī laikam bija tā lieta, kad es nespēju par šo darbu domāt kā tikai par bērnu grāmatu. Tāpat arī mātes un vīratēva attiecības nav spožas. Man tās negribas šeit iztirzāt, bet reizēm der ieklausīties tuvinieku un bērnu balsīs, sakārtot pašiem sevi utt.

Šī ir mazliet skumja gāmata, bet no tā nav jābaidās. Reizēm attīrīties var tikai skumjās.

Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem

4b949b89a0807a4b6ce06602983c4c91Skatos, ka pēdējā laikā diezgan bieži iznāk romāni, kuros par skeletu kalpo formula ”vēsture+nesalkans mīlasstāsts”. Un mani tas uzrunā. Nopietni. Šoreiz iekritu uz Ričarda Flanagana (Richard Miller Flanagan, 1961) Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem (2013). Es gan vairāk pavilkos uz faktu, ka ir Otrais pasaules karš, japāņi un viņu karagūstekņi. Un ziniet – šis nebija tāds romāns, kādu es iedomājos. Tajā bija kas neierasts un, jā, savdabīgi skaists.

Ir 1943.gada augusts. Birmā tiek būvēts dzelzceļš (to nodēvē par Nāves dzelzceļu), bet tas nav tik vienkārši kā izklausās. Austrāliešu karagūstekņiem, kuri ir japāņu pakļautībā to liek darīt tveicē, džungļos, pusbadā un, principā, kailām rokām. Viņi saķer visas iespējamās slimības, dabū čūlas, viņus sit un neļauj gulēt. Par gūstekņiem viņi kļuva neveiksmes dēļ. Un viņu vidū ir arī ārsts Dorrigo Evanss. Vienīgais, kas viņam ļauj visu pārdzīvot ir atmiņas par Eimiju – mīlestību, kas bija piedzīvota un vienlaicīgi varbūt tā bija tikai spilgtākā viņa dēka…

Jāsaka, ka šis bija ļoti savdabīgs romāns un man šķiet, ka lai kā es arī censtos, es no sevis nedabūšu ārā visu sakāmo. Man nebūs īsto vārdu. Es šo grāmatu iesāku, ielasījos un tad uz nedēļu apstājos. Vairs nespēju lasīt. Kaut ko sevī pārvarēju un turpināju. Skaista un negaidīta grāmata 🙂

Lai arī romāna galvenais varonis ir Dorrigo, viņš ne vienmēr figurē priekšplānā. Tas man ļoti patika. Man vispār patika, kā autors apgājās ar saviem varoņiem. Viņš aprakstīja arī Dorrigo līdzbiedru dzīves, vadošo japāņu dzīves, neviens likteņstāsts netika piemirsts. Valdzināja arī rakstības veids, jo nebija klasisko dialogu, bet nebija arī stāstošā veida. Flanagans bija arī pietiekoši tiešs, lai es vismaz iedomātos saprotam to ārprātu, kas darījās džungļos, justu neizturamo tveici un nāvīgo slimību dvaku. Dažbrīd es jutu riebumu to visu iedomājoties un centos saprast, kāpēc tā jādara un kā cilvēki nonāk līdz tādam domāšanas veidam kā japāņi. Katrā ziņā es pirms tam neko nezināju par Nāves dzelzceļu Birmā.

Ja mēs runājam par Eimiju, kas ir arī uz grāmatas vāka un Dorrigo, tad šis ir ļoti savāds pāris. Patiesībā jau viņi nav pāris. Dorrigo jau ir mūža sieviete, kuru viņš precēs un Eimija ir tēvoča sieva. Gadās jau visādi un Dorrigo nesaprot, kas viņu tajā it kā necilajā sievietē ir tā savaldzinājis, bet kaut kāda dzirkstele tajā visā bija un to sajutu arī es. Tās bija gan alkas vienam pēc otra (pārsteidzoši, tas nebija salkani), gan vēlme būt mēs, gan tā īpašā brīvības sajūta, kad esi saticis īsto. Lasīju un domāju, cik savādi cilvēks ir iekārtots – laiks rit un beigās arī atmiņām nevar uzticēties un tad pienāk tā viena bam! diena un tu atceries visu, visu. Varu vēl tikai piebilst, ka liktenis ar abiem nelāgi pajokoja…

Sākotnēji es domāju, ka romāna nosaukums ir kā atsauce uz dzelzceļu, bet nekā. Tā ir atsauce uz kaut ko citu, kas pavada visu šo darbu. Kas un kā būs janoskaidro pašiem 🙂

Grāmatstatistika II

Gads apkārt, klusi zemapziņā nospraustais mērķis nav sasniegts, bet tas nav pats svarīgākais. Galvenais ir nezaudēt lasītvēlmi 🙂 Pagājušajā gadā padalījos ar savu statistiku un nolēmu īsā variantā to darīt arī šogad.

Tātad, šī gada manas labākās, spēcīgākās, atmiņā paliekošās un visādi citādi sirdi priecējošās grāmatas izlasīšanas secībā:

  1. P. Ness. Septiņas minūtes pēc pusnakts
  2. A. Sapkovskis. Pēdējā vēlēšanāsctwck0dwgaajiie
  3. Dž. Viljamss. Stouners
  4. Selīns. Ceļojums līdz nakts galam
  5. A. Franka. Annas Frankas dienasgrāmata
  6. L. Binē. HHhH
  7. U. Eko. Rozes vārds (labots variants)
  8. S. Plāta. Stikla kupols
  9. A. Gamboto-Bērka. Pilns aptumsums
  10. T.A.Faulere. Z: romāns par Zeldu Ficdžeraldu
  11. A. Bariko. Misters Gvins
  12. S. Žadans. Džezs pār Donbasu
  13. E. Dors. Mums neredzamā gaisma

Protams, es šajā sarakstā varētu iemest vēl pāris nosaukumu, bet tad tas vairs nebūtu top13 😀 Nu labi, tas vispār nav tops 😀

Gada atklājums (autors) – tādu man šogad ir vairāki: Bariko, Sapkovskis, Tapins, Plāta, Žadans, Dors, Vīgante, Aberkrombijs. Tas, ka daži nav iekļuvuši top13 neko nenozīmē. Visi uzskaitītie autori man ir iepatikušies un labprāt palasīt vēl kaut ko no viņu daiļrades.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  1. A. Amirrezvani. Saulei līdzīgā – austrumi mani vairs neuzrunā, tāpēc nespēju grāmatu pabeigt.
  2. L. Gunels. Dievs vienmēr ceļo anonīmi – bija vietas, kuras patika un atziņas, ko atcerēties, bet pārāk psiholoģiski un filozofiski priekš manis.
  3. A. Heniņš. Smilšu pulkstenī birst cits laiks – nepatika valoda, nepatika politiskā nots un tālāk par pirmajām 30lpp es netiku.

Beidzot laikam jāatklāj tā kārts par to skaitu. Man no gada uz gada ir skaitlis 70. Zinu, ka dažiem tas ir pilnīgi nekas, bet man tas ir milzīgs skaitlis. Uz to apzinātu netiecos, jo ne jau kvantitātē ir spēks. Spēks ir lasāmā kvalitātē! Šogad pievinnēju 65 grāmatas un tas ir par 7 vairāk nekā pagājušajā gadā.

Skaistu lasīšanas gadu!

Kanēļa zvaigznītes

Man beidzot ir cepeškrāsns un beidzot es varēšu aktīvāk izmantot savu brīnišķīgo Cepam grāmatu 🙂 Lai arī man šoreiz viss 100% nesanāca, noveļu to uz savu nogurumu un nošmauktajiem riekstiem. Šie Ziemassvētku cepumi esot tradicionāli švābu apdzīvotajā Vācijas daļā. Lai arī es škrobējos par mazo neveiksmīti, visi, kuri tika pie ēšanas, slavēja tos.

Nepieciešams:img_8952

  • 2 olu baltumi
  • 175g pūdercukura+pārkaisīšanai
  • 250g maltu apgrauzdētu lazdu riekstu
  • 1 ēd.k. malta kanēļa

Pagatavošana:

  • Saputo olas baltumu stingrās putās, prātīgi iemaisa cukuru un turpina putot līdz masa ir bieza un spīdīga. Ceturto daļu atliek, bet pārējā iecilā riekstus un kanēli. Uz vienu stundu ieliek ledusskapī.
  • Cepeškrāsni sakarsē līdz 140grādiem. Tagad sākas daļa, kas man īsti nesanāca, bet teorētiski bija jābūt tā – mīklu izrullē 1cm biezu, izspiež zvaigznītes un liek uz pannas, kas nokaisīta ar pūdercukuru (neaizmirsam par cepampapīru!). Pārāk cieši likt nevajadzētu, jo cepumi pūtīsies. Pēc tam tiem uzziež atlikto olbaltuma maisījumu un šauj krāsnī iekšā.
  • Cep ~ 25minūtes, lai glazūra neapbrūnē, bet cepumi nedaudz nedacepušies. Krāsni izslēdz, nedaudz paver durtiņas, bet cepumus atstāj krāsnī vēl 10minūtes. Pēc tam var ņemt ārā pavisam un atdzesēt kārtīgi.

Lai jums ir veiksmīgāk! 🙂