Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi

Šis nu gan ir viens kārtīgs pārsteigums! Vispirms jau pārsteidza Keitas Listeres grāmatas tēma Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi: pērkamās mīlas vēsture (2021) un pēc tam pārsteidza, kad sāku to lasīt – ievietotās fotogrāfijas, gleznas un dokumenti man lika domāt, ka šis būs viens erotiski piesātināts gabals. Nē, tā tik tiešām ir vēsture. Vēsture par pērkamām dāmām no senvēstures līdz mūsdienām. Un nekad, nekad nebūtu iedomājusies, ka šāds vēstures aspekts varētu būt tik aizraujošs. Man prieks, ka iepazinos ar šo grāmatu. Vārds “tiramisu” man tagad asociēsies ar kaut ko citu (un priecājos, ka līdz šim pagaršotie negaršoja :D)

..līdzās stāstiem par visas pasaules “naktstauriņiem, bārdāmām un priekameitām”, ir atrodami vārdi, fotogrāfijas un vēsturiski dokumenti, parādot viņu aizmirstībā grimušās īstās sejas, vārdus un ēnā nodzīvoto dzīvi. /9.lpp./

Grāmata ir noformēta ļoti gaumīgi jau sākot ar vāku un satura rādītāju. Sākumā šķita, ka lasīšana būs lēna, jo ļoti daudz informācijas, kas jāapstrādā un jāsavieno ar ļoti bagātīgo vizuālo materiālu. Arī tas nebija tiesa – grāmata izvērsās par manu brokastlaika lasāmo un ļoti ātri, aizraujoši lasījās. Nekad nebūtu domājusi, ka pārdošanās par naudu varētu būt variējusi tik plašā amplitūdā kā kalpošana dieviem (tātad svēta nodarbošanās) līdz pat nonākšanai padibenēs un izraidīšanai no pilsētas. Doma, kura caurvijas visam darbam – lai kāda arī nebūtu bijusi attieksme jebkurā vietā un laikā, tā vienmēr ir bijusi neizskaužama lieta, jo pieprasījums bijis vienmēr – cik legāli vai nelegāli, atkarīgs no tā brīža likumiem. Un – tā neesot pasaulē senākā profesija (10.lpp.), bet par to vēl strīdoties. Kā autore raksta, tad pie šāda izteikuma varot vainot Radjardu Kiplingu, kurš savā “Stāstā par pilsētas mūri” esot izmetis tādu frāzi un tā pie mums ir atceļojusi no 19.gs. Visa tā padarīšanas atļaušana, neatļaušana un padzīšana/aresti iezīmē apļveida vēsturi. Rodas sajūta, ka metodēs, ar kādām grib cīnīties nav nekādu jaunumu. Pamēģinām šo, tad pamēģinām to; ieviešam speciālu apģērbu, kvartālu, ielu un apzīmējumus. “Franču metode” gan bija jaunums – obligātās veselības pārbaudes un uzskaites sistēma. Es nebrīnos, ka viņas bēga no varasiestādēm, jo tā laika medicīna ir tikai mokas un pazemojums tām sievietēm.

Šajā darbā patiešām ir aplūkota teju vai visa pasaule – Senā Divupe, Senā Grieķija, Senā Roma, Anglija dažādos laika posmos, tāpat Eiropa, Japāna, Ķīna, ASV. Izrādās, ka arī kara gados ar šo “sērgu” bija jācīnās un ne tikai ar pieprasījumu un piedāvājumu, bet arī ar to izraisītajām slimībām (lai nebūtu tikai runāšanas, ir apskatāmi arī visai izteiksmīgi saslimušo attēli). Pēdējā nodaļa ir veltīta laikam pēc kara – no 1975.gada līdz šodienai. Par sieviešu cīņu par savām tiesībām, protesta gājieniem un lūgumiem sakārtot likumus, lai viņas būtu tiesiski aizsargātas dažādās situācijā. Jāatzīst, ka cauri laikiem apmēram varēja nojaust vai pat tieši lasīt, kāpēc jaunās meitenes (pusaudzes!) nonāca bordeļos, pagrīdē vai augstmaņu gultās, ja bija izcila ne tikai mīlas mākslā, bet pēdējā nodaļā es neatrodu atbildi – kas un kādi apstākļi tām liek pievērsties prostitūcijai. Tas laikam ir vienīgais, kas man šajā vērienīgajā pētījumā pietrūka.

Ja nu gadījumā kāds/a ir nobažījies/usies par savu tikumību, tad var neuztraukties. Šī grāmata neliks ķiķināt un/vai sarkt līdz ausu galiem. Jā, viena otra bilde (it īpaši japāņu!) liek vērties detaļās un censties atšķetināt, kā šo šedevru nosaukt, bet kopumā es teiktu, ka diezgan izcils darbs sanācis. Paralēli pērkamās mīlas liktenim var uzzināt diezgan daudz par tiesu procesiem, iesaistītajām dāmām (un kungiem), sabiedrības uzskatiem un dzīvi ēnā, jo tas nekad nav bijis cienījams darbs.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Sākums mūs atrod pats

Pagājušajā vasarā biju ar draudzeni aizgājusi paklausīties Kārli Kazāku Spīķeros. Tā balss šais pandēmijas laikos ir tik mierinoša. Sēdi, klausies un iegrimsti mierā. Protams, ir klausīts vēl šur tur, bet šī bija pēdējā reize. To atminējos tikai tāpēc, ka viņam iznākusi grāmata par velomūziku Sākums mūs atrod pats (2021). Atmiņa diezgan spēcīgi sarosījās un atminējos, ka skatījos arī šo raidījumu. Visu ne, bet vienu sezonu pilnīgi noteikti redzēju. Ieskatījusies publiski pieejamajā gabaliņā, sapratu, ka gribēšu izlasīt visus piedzīvojumus. Un desmit Velomūzikas braucienos piedzīvojumu ir ļoti daudz.

Esmu sezonas velobraucēja un kad sezona tiek atklāta, esmu laimīga. Gan par pirmajām kāju un dibena mocībām, gan par ātrumu, kas pēkšņi tiek iegūts. Jau dažus gadus ik pa laikam dodos arī mazos izbraukumos pa dažādām Rīgas vietām – vienreiz uz Vecāķiem paskatīties jūru, citreiz izbraukāju Čiekurkalnu krustu šķērsu, tad Lucavsalu un daudzas citas brīnišķīgas vietas, kur ar kājām nedotos, jo tālu. Esmu domājusi arī par izbraukumiem ārpus pilsētas, bet nav sanācis. Un to riteni mašīnā arī nav nemaz tik viegli iekraut 😀 Uzreiz pateikšu – tādos braucienos, kādos Kazāks dodas ar saviem draugiem, es nedotos. Par spīti tam, ka man ir sajūta, ka patiks. Nu, tāda pirmā doma pēc grāmatas izlasīšanas. Nu pilnīgi traki viņi ir! Braukt pa pilnīgiem bezceļiem, brist pa brikšķiem un ceļot pa pļavām… Tur tomēr jābūt nedaudz iekšām. Tomēr ir tik skaisti, ka sapnis izaug, nedaudz transformējas un nu jau kļuvis par tradīciju. Tā kopābūšanas sajūta, it īpaši šais laikos, ir ļoti, ļoti svarīga.

Man bija iesēdies prātā, ka Velomūzika ir braukusi arī caur manu mazpilsētu, bet nav. Tas izskaidro, kāpēc uz grāmatas vāka to neatrodu 😀 Tomēr fakts, ka esmu gribējusi ierasties vienā no koncertiem 2014.gadā, ir pareizs, bet iemeslu, kāpēc tomēr nevarēju gan neatceros. Un bija tik ļoti patīkami lasīt par vietām, kuras pašai labi pazīstamas – Augstkalne, Bukaiši, Žagare, Galgauskas ezers (melnākais ūdens, kādā ir peldēts, t.i., ielīdu līdz nabai un tālāk nespēju), Lone “Pie Viktora” (tik ļoti sagribējās atkal metālfestivālu pie Saukas ezera, jo gājieni pēc saldējuma pie Viktora bija burvīgi) un daudz citu vietu, kuras lika gaiši pasmaidīt. Tāpat šajā darbā radu skaistus aicinājumus apmeklēt veselu grēdu citu vietu, kuros vērts būt. Pilnīgi noteikti kādā brīvākā brīdī visas atzīmētās vietas atradīšu kartē un sastādīšu maršrutus, tiesa, ceļošanai ar mašīnu, jo kā jau teicu – nejūtos tik traka, lai to visu brauktu ar riteni.

Ja runājam par piedzīvojumiem, tad mani priecēja, ka katram maršrutam bija katras dienas nobraukto kilometru kartes ar pavisam jaukiem un izklaidējošiem zīmējumiem. Arī stāstījums bija ļoti raits. Reizēm pārāk raits un skops. Un man ļoti, ļoti pietrūka fotogrāfiju. Varbūt tas ir baigi klišejiski, bet man tās būtu iedevušas visiem dalībniekiem sejas vaibstus un būtu ļāvis justies mazliet tuvākai lasāmajam. Diezgan daudzām vietām autors ir gribējis noskaidrot tās stāstu un “īstajā laikā un īstajās rokās vieta turpinās savu stāstu”. Es piekrītu un tikai priecājos, ja kāda vieta atdzimst un tiek sakopta. Un ja vēl atgūst agrāko mirdzumu, vispār lieliski! Tomēr man nešķiet, ka pilnīgi visām vietām ir jādod jauna elpa. Reizēm jāļauj vietai aizmigt. Izdzist. Ja šādā vietā rodas kas pilnīgi jauns, tai varētu (vajadzētu?) būt lielākai enerģijai. Reizēm cenšanās atgūt bijušo spožumu patiešām nav laba doma. Un tomēr… Šis darbs ir sanācis kā atzīšanās mīlestībā Latvijas dabai, tās vietu vēsturei un brīvības sajūtai, kas rodas vienkārši minot pedāļus. Gandrīz vienmēr šie pūliņi tiek atalgoti ar kādu skaistu mirkli, brīnišķīgu skatu vai necerētu enerģijas apmaiņu vakaru koncertos. Padziedāt vietas skaistumam ir labāk kā pukoties par smagumu, kam labprātīgi piekrists.

P.S. Man skolas laikos bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja (pat ja es neiemācījos pareizi likt visus komatus), tomēr vārdu salikums “raustīta līnija” vājprātīgi grauzās acīs. Tas ir pieminēts astoņas (!!!) reizes un tikai vienu reizi “pārtraukta līnija”. Citējot savu skolotāju: “To līniju neviens nerausta. Tā ir pārtraukta”.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Grosvaldi

Mans stāsts saistībā ar Grosvaldiem sākās tai tālajā kurā tur gadā, kad sākās ekskursijas pa Stūra māju. Mums ar draugiem šķita, ka ar to būs par maz, tāpēc paņēmām arī izstādi par cilvēku lietām. Kad iznāca filma par Mēriju Grīnbergu, biju sajūsmā (kad kaut kur rāda, vienmēr skatos ar prieku). Pēcāk Mākslas muzejā bija arī izstāde, par Grosvaldiem. Aizgāju, ļoti patika un pat par to uzrakstīju. Tagad, kad iznākusi grāmata par viņiem, aizņēmos un izlasīju. Un tikai tad es apjautu to, ko biju palaidusi garām – tos leģendāros zābakus es redzēju tajā Stūra mājas izstādē. Cik atmiņa ir savāda, jo to nepiefiksēju ne filmā, ne izstādē, tikai pēc grāmatas izlasīšanas 🙂

Jāatzīst, ka sākumā mazliet nobijos no grāmatas biezuma, bet velti. Aizraujoša! Lasot šo darbu, ik pa laikam prātā atplaiksnīja izstādes fragmenti, kas piedeva darbam krietnu vizualizācijas devu. Liels plus arī izmantotajai valodai, jo tas radīja dzīvīguma sajūtu. Ņemot vērā, ka grāmatas valodā ievērota “tradīcija” rakstīt līdzīgi kā to darīja paši Grosvaldi savās vēstulēs un atmiņās, man būtu gribējies, lai visi paskaidrojumi un tulkojumi būtu zemsvītrā, nevis grāmatas beigās. Ka tādi vispār ir, es atklāju esot apmēram grāmatas vidū 😀 Esmu domājusi arī par vecvārdu un visādi citādu vārdu lietošanu un šai darbā tas ir tik ļoti vietā, jo labāk ļauj iejusties tā laikā noskaņā. Mazliet ir žēl, ka daži vārdi vairs netiek izmantoti, jo izklausās mīlīgi, piemēram, famīlijas, ievilkties jaunā mājoklī, ieģērbt formu utt. Visādi citādi patiešām aizraujoši, dzīvi un ar interesi lasāms darbs, kurš atklāj ļoti daudz.

Ja man vienā vārdā būtu jādefinē šis darbs, es teiktu “detalizācija”. Nopietni! Tik sīki un smalki izpētīt tā laika sabiedrību, vidi, paradumus, uzskatus utt. ir ļoti, ļoti laikietilpīgi. Manuprāt, šis ir viens no pēdējā laika vērtīgākajiem darbiem, ko es esmu lasījusi par mūsu vēsturi un cilvēkiem. Būtu interesanti vēl caur kādām dzimtām izzināt vēsturi un tā laika atmosfēru (ātrumā prātā nāk tikai Bendžamini un Morbergi :D). Lasot par kariem un pēckara posmu, mani nepameta jautājums – kāda ir sajūta būt tik varenas dzimtas atvasei? Vai ikdienu ietekmē apziņa, ka senči bijuši sabiedrībā ievērojami aristokrāti? Cik tas patiesībā varētu būt grūti – cilvēku vērtē pēc viņa saknēm vai pēc paša panākumiem?

Šur tur esmu lasījusi apgalvojumu, ka šis esot jālasa rudenī, jo sasaucoties ar neatkarības pasludināšanu un brīvo Latviju. Nepiekritīšu. Šim darbam nav gadalaika. Tas ir skaists visu laiku. Nu, ne visos notikumos, jo Grosvaldi tomēr ir darījuši ļoti daudz Latvijas vēsturē un dažādu notikumu virknē izkaisīti pa dažādām valstīm. Priekšplānā tomēr ir dzimtas vēsture ar visiem priekiem un bēdām. Šodienā būtu skaista tāda Marijas dienas svinēšana un īpašās baltās kleitas uzvilkšana (jā, man šis ir ļoti iesēdies prātā, jo gan grāmatā tas ir skaisti aprakstīts, gan izstādē tas bija vizualizēts tik ļoti taustāmi, ka gribējās atrasties tur).

Ja gribas izjust mazu kripatiņu aristokrātijas, vēsturiskos notikumus un izbaudīt senāku latviešu valodu, noteikti lasiet, skatiet filmu un meklējiet fotogrāfijas no izstādes. Tas viss ir viens liels un skaists veselums. Paldies, Kristīne Želve!

Rēgi

Elīnas Kokarevičas stāstu krājumu Rēgi es izlasīju jau pirms nedēļas… vai pat divām. Man laika līnija ir izplūdusi. Pēc izlasīšanas es uz to tikai skatījos. Ne tikai tāpēc, ka vāka noformējums ir bezgala skaists vai iekļautās ilustrācijas liek īpašāk aizdomāties, nē. Es skatījos uz grāmatu un domāju par stāstiem, kas tur paslēpušies. Tie bija… nu tie tiešām bija sajūtu stāsti. Kāds brīsniņš būs pagājis kopš tāda darba izlasīšanas, par kuru gribas visu ko teikt, jo ir sajusts līdz sirdsdziļumiem, bet… nenāk tie skaistie vārdi. Esmu sapauzēta.

Šajā stāstu krājumā ir deviņi stāsti un tie visi kaut kādā mērā stāsta par mums, iekšējo pasauli, par saskarsmi ar ārpasauli.

Interesanti (un man tas ļoti patika), ka stāstiem nav nosaukumu, tikai numerācija, izņemot divus darbus, kuriem dots nosaukums “Miglājs”. Tāpat ļoti uzkrītoši šķita, ka šajos stāstos darbojas tikai sievietes. Un šai sakarībā interesanti, ka sievietes vairāk ir tikai kā stāstītājas – nevis kā klasiskos stāstos, bet stāsta sevi un notikumus caur sevi, savām sajūtām. Un tas ir tas, kas mani sapauzēja. Dažas sajūtas šķita tik vājprātā pazīstamas, ka bija savādi redzēt tās ietērptas tik skaistā valodā, jo nu… būsim godīgi, dažas sajūtas negribas ietērpt vārdos. Lai gan no otras puses – nedefinējoties var klīst pa to muklāju mūžīgi…

Vērtējot visu stāstu krājumu, jāsaka, ka man tas patika, lai gan pāris stāsti man īsti negāja pie sirds (tas saistīts tikai ar mani, autore raksta brīnišķīgi arī par lietām, kuras man nepatīk :D). Visiem stāstiem ir ārkārtīgi skaistas ilustrācijas (autore Līva Pakalne-Fanelli) – ļoti trāpīgas un stāstu raksturojošas. Tiešām bauda skatīties 🙂 Ja runājam par konkrētiem stāstiem, tad mani ļoti, ļoti aizrāva Miglājs II – krājuma visatšķirīgākais stāsts un interesanta interpretācija par tēmu. Protams, priekšplānā atkal ir viņa, bet pilnīgi citādāk. Nevar par to daudz rakstīt, lai neatņemtu prieku citiem lasīt 🙂 Vēl noteikti varu izcelt stāstu III – manuprāt, šo stāstu var saprast visādi, bet es to uzķēru kā ģimenes drāmu. Un ja iet pavisam traki, var kļūt neredzams. Varbūt pat rēgs. Šī stāstu izcelšana nebūt nenozīmē, ka pārējie man nešķita labi vai kā. Nē. Šie mani īpaši aizķēra un kā jau sākumā rakstīju, viss krājums ir viens skaists ieskats (vai tas maz ir pareizs definējums?) ļoti plašajā sajūtu pasaulē.

Stāstos uzburtā atmosfēra ir tik dažāda, bet kaut kas vienojošs tajos ir. Dažas atmosfēras škiet pazīstamas, dažas ir pazīstamas, savukārt vēl citas – nereālas, tāda maz var pastāvēt? Tas šajos stāstos ir tas burvīgais, ka liek domāt par lasīto, jo reizumis nevar saprast, vai šis viss ir izdomāts, vai persona ir izdomāta un galu galā, vai mēs runājam par dzīviem cilvēkiem? Es šajos stāstos saredzēju (sajutu?) vairākas rēga formas. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka lasot šo krājumu citā savas dzīves posmā, es to būtu izlasījusi krietni savādākām sajūtām. Un tā ir labi.

Ļoti piestāv rudenim. Lasiet.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar organizāciju Valodu māja

Raganis: Elfu asinis, 3

Pirmo reizi es Andžeju Sapkovski un viņa radīto ragani Geraltu iepazinu 2016.gadā, kad tika izdota pirmā cikla ievadstāstu grāmata Pēdējā vēlēšanās. Nākamā grāmata bija jāgaida diezgan ilgi – ja nemaldos, galvenokārt tāpēc, ka citi ar viņu iepazīties nevēlējās. Pirms pāris gadiem iznāca cikla otrā grāmata. Tad man jau bija diezgan kārtīgs āķis lūpā, bet… nekas nesekoja. Sabēdājos. Līdz tam vienam salīdzinoši nesenajam vakaram, kad nejauši TW ieraudzīju trešās grāmatas Elfu asinis reklāmu. Pirms es sāku to lasīt, man bija doma pārlasīt cikla ievadstāstu grāmatas. Pēc tam padomāju, ka būs jau labi – biju noskatījusies arī Netflix veidoto seriālu (to neiztirzāsim). Tā nu paļāvos uz savu atmiņu un vienkārši ķeros pie cikla pirmās grāmatas. Jā, cikls ir sācies! 🙂

Kad esam ievadīti stāstā, patiesībā tikai tagad viss sākas. Šobrīd ir iluzors miers. Kāpēc iluzors? Tāpēc, ka patiesībā briest karš, visi meklē Ciri, Geraltu un dažas burves. Ā, arī bards Ugunspuķe dažiem šķiet diezgan kārdinošs izziņas kumosiņš. Nav skaidrības kurš kura labā strādā un kam var uzticēties. Un tad vēl tie kareivīgie elfi!

Godīgi sakot, es īsti nezinu, ko rakstīt. Man tā reizēm gadās – tik ļoti patīk un tik liela sajūsma, ka nespēju neko pateikt 🙂 Sapkovska radītā pasaule ir ļoti liela, bet viegli saprotama, jo viņš visu skaisti apraksta. Valoda ir viegla, caur to ātri var sazīmēt notikumu atmosfēru, iztēloties pasauli, varoņus (ok, šeit mazliet iejaucies Netflix, jo tagad redzu tās sejas). Patīkami, ka tās pasaules politika nav nogurdinoša, sausa un ka šīs epizodes mijas ar varoņu iekšējo pasauli, kas stāstu padara dziļāku.

Ņemot vērā, ka šī ir pirmā (īstā) grāmata, jāsaka, ka šis bija diezgan mierīgs iesākums. Iezīmējas ļoti daudzu notikumu sākumi, kuriem pilnīgi noteikti tālāk būs turpinājumi. Ja stāstos pasauli ieskicēja, tad šeit vairāk var iepazīt dažādo tautu/kultūru/utt. mijiedarbību un mēģināt saprast, kas ar ko draudzējas. Es bija mazliet pārsteigta, ka tādu lielu cīņu ar/bez nešķīsteņiem īsti nebija, jo centrā ir viņi trīs – Ciri, Geralts un burve. Īstenībā, šajā daļā bija diezgan interesanti vērot katra galvenā varoņa raksturus – kādos brīžos tie mainās, kādos mirkļos atklājas paslēpti vājumi. Tāpat sīkumos var iepazīt ragaņu kaujas mākslas, īpašās zinības un… raizes (lasot šīs ainas, prātā vizualizējās videospēle :D). Kas ir tas lāsts, pareģojums vai kā nu kurš to sauc? Vai tiešām Ciri būs atslēga un kas vada viņas prātu nemaņā? Šie ir tikai pāris no jautājumiem, kas man radās lasot šo daļu. Katrā ziņā, ar nepacietību gaidu turpinājumu, jo tur briest kaut kas liels! Jau tagad ir skaidrs, ka tad, kad visa sāga būs iztulkota, darbs būs jāpārlasa vienā pūtienā, jo sākotnēji es nebiju sapratusi to “lēkāšanu laikā”. Tagad lēnām lietas un notikumi kārtojas pa vietām, bet vienalga ir šis tas, ko es vēl nespēju salikt kopā. Varbūt atbildes jāmeklē turpinājumos?

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Tumsa un partneri

Sigita Paruļska vārdu es jau biju aizmirsusi. Pirms gadiem lasīju citu viņa grāmatu – Trīs sekundes debesu – un jau tad sapratu, ka šis autors ir jāpatur prātā. Paturēju. Kad iznāca viņa Tumsa un partneri, man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir viņš. Vienīgi… es nebiju gaidījusi tik skarbu darbu.

Lietuva, 1941.gads. Vincents ir fotogrāfs un reizēm brīvos brīžos staigā ar kameru apkārt. Ir taču karš! Vienā tādā gājienā viņu notur par spiegu. Lai glābtu sevi un tuvos, viņš piekrīt sadarboties ar SS virsnieku. Uzdevums gan ir ļoti nežēlīgs – iemūžināt ebreju slepkavošanu un no tā visa “jātaisa māksla”.

Jāatzīst, ka es šo darbu gribēju izlasīt ne tikai tāpēc, ka Paruļskis, bet arī tāpēc, ka uz vāka fotokamera (neprasiet, nekādas loģikas tam nav :D). Un jo tālāk lasīju, jo vairāk apjautu, ka kamerai šeit ir pavisam cita nozīme nekā es to biju iedomājusies. Vispār reti kad gadās tā, ka vāks ļoti daudz ko izstāsta par darbu. Šajā gadījumā – vēl precīzāk nav iespējams.

Šis ir ļoti, ļoti skarbs darbs. Tāda kā ielūkošanās vēsturei dziļi acīs (vismaz man līdz šim nebija sanācis lasīt tik precīzus slepkavību aprakstus un ļoti iespējams, ka es no tā biju vairījusies). Tas viss radīja tādu… nolemtības sajūtu. Īpaši mani aizķēra rindkopas par večukiem kravas mašīnā un tas mazais puisēns. Tas bija brīdis, kurā es nespēju aptvert kāpēc tādas zvērības bija vajadzīgas. Tā kā fotogrāfs ir fiktīvs, bet vēsturiskais fons nē, tad man ļoti palīdzēja Zandas Gūtmanes “pēcvārds”. Jāatzīst, ka es pirms tam nezināju par Kauņas ebreju iznīcināšanas akcijām un ar ko tās ir īpašas. Varu tikai piekrist – šī ir ārkārtīgi neērta tēma mākslā, bet par to ir jārunā.

Kolaboracionisms. Vincents to negribēja. Viņš gribēja būt neredzams, dzīvot ar savu mīļāko un fotografēt. Diemžēl fotogrāfija viņu iegāza. Es nezinu, ko es būtu darījusi viņa vietā, bet es reizēm aizdomājos par to – ko jūs darītu šādās situācijās? Būtu par sevi vai sadarbotos kaut kā vārdā? Briesmīgi. Vincents gribēja paglābt savu mīļoto, jo viņa bija ebrejiete, viņš gribēja dzīvot, ne noturēts par krievu un vispār – kāpēc tieši viņš? Visā darba laikā ļoti varēja just, kā Vincents mainās, kā viņš tikai tad pieslēdzas realitātei un kā to vispār iespējams “sagremot”?

Darbā ir izmantots ļoti daudz atsauču uz reliģiju, vēsturi, fotomākslu. Tas viss sapīts kopā ar metaforām (neskaitāmie mākslas darbi par tēmu “Judīte nocērt galvu … “, utt.), jutekliskuma ainām, baisām ainām, cilvēka psihisko stāvokli. Tas viss kopā rada atmosfēras miksli, kurā nav saprotams, kas ir īsts un kas ir izdomāts.

Lai arī šis viss var atbaidīt, lasiet! Es ļoti ceru, ka šādi darbi palīdz veicināt ētiskumu…

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Stikla upe

Ja jūs gramatnīcās redziet Tommi Kinnunena darbus, nešaubieties – tie ir pirkšanas vērti. Es nezinu, kā viņš to dara, bet dara. Ja pirmā darba lasīšanas laikā man šķita, ka es esmu māja un tās iemītnieki, tad šeit es spēju personificēties ar katru galveno varoni un teorētiski saprast katra rīcības motīvus (par pareizību šeit nav runas). Viņa Stikla upe arī bija vesels piedzīvojums – ne tikai laikā un telpā, bet arī iekšā, prātā. Pēc ilgiem laikiem, es atkal lasīju darbu, kuru man negribējās nolikt malā.

Viņi ir trīs un katrs no viņiem ir ļoti atšķirīgs. Darbība noris 20.gs.40.-50.gados. Tīneļu ģimenes bērni uzauguši ciematiņā, kur praktiski visi strādā stikla fabrikā. Tas ir vienīgais, ko viņi šai pasaulē pazīst. Jusi ir garīgi atpalicis, līdz ar to redz pasauli savādāk nekā pārējie; Helmija ir māte, kura grib daudz, bet priekš “daudz” nav spēka, savukārt Railija – cīnās par savu vietu ciemā, jo klīst ļoti nelāgas baumas par viņu… Un tam visam pāri laikā iestigušais ciemats, kurš pats par sevi nemainīsies, jo… lietam ir sava kārtība un to mainīt nav brīv’.

Tas droši vien ir kaut kāds mans īpašais sterotips, bet man vienmēr liekas, ka autori, kuru pirmās grāmatas ir veiksmīgas, savas nākamās raksta līdzīgā tematikā, stilā utt.. Balstoties uz šo, kaut ko tādu es gaidīju arī no Kinnunena. Ziniet, nē. Man šķiet, ka tā ir lieliska māksla katru darbu radīt pilnīgi citādāku laikā, telpā, valodā.

Ja iepriekšējo lasot, man šķita, ka es esmu māja un man tur jādzīvo, tad šeit es varēju iemiesoties visos Tīneļu bērnos. Jā, darbs ir sadalīts trīs daļās un katru daļu stāsta kāds no viņiem. Man bija jādomā par Jusi. Kāda būtu viņa dzīves kvalitāte, ja viņš dzīvotu mūsdienās, nevis pēckara ciematiņā, kurā nekā vairāk par stikla fabriku nav. Vai mūsdienu metodes varētu viņu aizsargāt no asiņainajām pelēm? Un tas viņa pasaules redzējums – tik detalizēts, niansēts un krāsu pilns. Ja viņš būtu varējis būt meistars… Kas par mākslas darbiem taptu! Un Helmija… Es nespētu dzīvot viņas dzīvi. Man, protams, grūti iedomāties to laiku apstākļus un visu pārējo, bet es tā nevarētu. It kā saprotu situāciju, bet… nē. Savukārt Railija…nu, viņa centās. Man šķita, ka viņa beigās vienkārši samierinājās. Un ja varētu, darītu vēlreiz tāpat.

Visā šai stāstā man patika tas, ka tā bija minipuzle un ceļojums laikā. Tur bija ne tikai tagadne, bet arī pagātne. Man patika, ka katrs varonis turpināja stāstu un deva savu artavu, lai izstāstītu kādu pagātnes lietu, tādējādi atšķetinot tagadnes mīklas. Tāpat man šķiet izcili, kā caur varoņu gaitām ciemats tiek sadalīts “tad” un “tagad”. Tas ir kā censties noturēt veco, jo jaunajam nav vietas un kurš tad grib pārmaiņas un ja ir “jā”, tad nozīmē, ka arī aristokrātija ir mirusi un… Tad nāk Notikums un notiek vesela laikmetu maiņa. It kā nekas nav mainījies, bet pilnīgi viss ir citāds. Notikums kā robežšķirtne. Es negribu šo visu salīdzināt ar stiklu un lietot visādas stikla metaforas, jo autors pats to lieliski dara, bet… varbūt, ka tā arī ir, ka mums šķiet – stikls ir izturīgs. Īstenībā tā nav, jo atliek tikai piesist pareizajā vietā, lai tas sašķīstu. Tā notiek arī ar ciematu, tā notiek ar galvenajiem varoņiem.

Kinnunens nudien ir lielisks autors. Neraksta pārpasaulīgi, neapvārdo, neko tādu, bet visu laiku aizķer mani domās, sajūtās. Un gribas lasīt vēl 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Pusnakts bibliotēka

Tad, kad iznāca pati pirmā Meta Heiga grāmata latviešu valodā, viņš mani neuzrunāja, jo “tas jau uz mani neattiecas”. Tad kaut kādu iemeslu vadīta es vēlējos izlasīt viņa otro grāmatu un sapratu, ka varbūt tēmas uz mani īsti neattiecas, tomēr es no tā visa varu paņemt kādu atziņu sev. Savukārt, kad Zvaigznes ABC mājaslapā sadaļā “drīzumā” ierudzīju viņa Pusnakts bibliotēka, to sāku gaidīt.

Noras dzīvē viss ir slikti. Un kādu dienu viss kļūst vēl sliktāk. Nora neredz izeju, viņa redz tabletes. Daudz, daudz tablešu. Tablešu galā viņa nonāk bibliotēkā, kura piedāvā ļoti daudz dzīves iespēju; iespēju dzīvē izdarītās nožēlas iemainīt pret kādu dzīvi un tās sniegtajām iespējām.

Es nezināju, ko gaidīt no šīs grāmatas, jo vienkārši paļāvos uz autoru. Es galīgi nebiju gaidījusi romānu un vēl tik spēcīgu. Vai arī man tas likās tāds, jo situācija tāda. Lai nu kā, izlasot šo darbu, beidzot nolēmu izdarīt izvēli un beigt sevi mocīt. Tad jau redzēs, kas tālāk sekos 🙂

Kad tā padomā, mazliet sareibst galva no domas, ka katra mūsu izvēle, pat vissīkākā var vest pilnīgi citā dzīves virzienā vai tajā pašā ar variāciju par tēmu. Noras dzīvē ir bijis tik ļoti daudz izvēles iespēju, tomēr visur un vienmēr viņa lielākoties ir bijusi viena. Tas īstenībā ir milzīgs jautājums – kā vispusīgi talantīgai personai izvēlēties to vienu virzienu, kurā pamatīgi attīstīties un virzīties? Kā var zināt, ka šī izvēle būs labāka par to otru? Šis darbs patiešām lika man mazliet aizdomāties par sevi. Vai es gribētu izmēģināt dažādas dzīves? Nezinu, it kā jā, bet varbūt labāk nevajag?

Cik krāšņas un ļoti dažādas var būt dzīves! Lai kādas dzīves katram būtu, visās ir tas kaut kas vismaz viens, kas nešķiet ideāls un gribētos citādāk (lietās, sajūtās, domās). Protams, ir lietas, kuras nevaram ietekmēt, tomēr ļoti daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Man bija liels prieks lasīt, kā Nora no dzīves uz dzīvi gūst aizvien vairāk jaunu atziņu, lai beigās konstatētu, ka viņai viss ir jādara pašai, jādzīvo, kā pati vēlas un ka arī tajā “viss ir slikti” var būt gaismas stariņš.

Šo es noteikti pārlasīšu, kad atkal šķitīs, ka viss ir slikti 🙂

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – galamērķa māksla un pašportreti

“Mākslas pamati” man ir kļuvusi par mīļu sēriju. Tā neliek justies man muļķīgi, ka no mākslas nekā nesaprotu. Tā vairāk aicina uz izziņu, mēģinājumiem saprast, kā māksliniekam varēja ienākt prātā veidot vienu vai otru mākslas darbu un galu galā – atver durvis uz bezgala plašo mākslas pasauli, kurā tā iedalās tik daudzos neiespējamos veidos, ka spēj tikai brīnīties. Šo sēriju papildinājušas divas jaunas grāmatas – jau pazīstamās Eimijas Dempsijas Galamērķa māksla un Natalī Radas Pašportreti. Savukārt pētot, cik daudz grāmatu vispār ir šajā sērijā, tad es saskaitīju, ka latviski būtu gaidāmas vēl piecas. Nu, cerēsim!

Laikā, kad nevar ceļot, var ceļot ar grāmatu. Un kāpēc gan vienmēr būtu jāceļo ar romānu, ja to var darīt arī mākslas grāmatā? Godīgi sakot, tematiski mani šī grāmata pārsteidza, jo nekad par šiem mākslas darbiem nebiju domājusi šādi, atsevišķā žanrā. Kāpēc gan ne? Šeit pilnīgi noteikti nav visi šāda veida – zemes mākslas – darbi, bet autore centusies iekļaut visus lielākos, populārākos un tādus, kuru dēļ ir vērts speciāli braukt un skatīt savām acīm. Un vēl pacentusies tos sagrupēt hronoloģiskā tapšanas secībā. Un patiešām – pirmie mākslas darbi ir privāti un slepeni veidoti, vēlākos jau palīdz vietējie un ir plašāki un vēl vēlākos – tie aizņem milzu platības un daļā ir arī speciāli pasūtīti mākslinieku darbi. Daudzi atrodas vietās, kuru atrašana pati par sevi pārvēršas par piedzīvojumu. Autore šo ir mēģinājusi atvieglot dodot norādes, bet pirms došanās ceļa vienalga jāpārbauda to pareizība. Runājot par pašiem mākslas darbiem… Ir tādi, kurus es reiz gribētu apskatīt – apraksts un redzamie attēli iedvesa nedaudz sireālas sajūtas. Tad bija tādi, kurus es nespēju saprast, bet visiem viss nav jāsaprot 😀

Kopumā grāmatā ir ieskats par 61 mākslas vietu, kas var kalpot par ceļojuma galapunktu vai pieturvietu. Liela daļa ir tādi, kuru apskatei nepieciešams daudz stundu, lai vēlāk negribētos neko. Runājot par to atrašanās vietu, es personīgi nedzītos uz tuksnesi apskatīt milzu akmeņus, kas izvietoti ar 4 km atstarpi, bet tepat uz tuvumā esošajiem mākslas parkiem gan es kādreiz gribētu aizbraukt, piemēram, uz Francijas Ideālo pili, Skotijas Mazo Spartu, Anglijas Tauta akmeņlauztuvi, protams – Lietuvas Eiropas parku un vēl uz dažām vietām.

Arī šī grāmata mani tematiski nedaudz pārsteidza. Mūsdienu pasaulē pašportrets šķiet jau tik ieraksta prakse sociālo tīklu dēļ, ka pat neiedomājos, ka savelkot kopā dažādu laikmetu pašportretus, varētu sanākt tik interesanta aina. Jā, šis darbs paver plašāk prātu. Ja sākotnēji pašportrets vairāk kalpoja kā sevis pieteikšana kā cienījamam māksliniekam (un ja vēl sieviete!), tad 20.gs.60.- 80./90.gadiem pašportrets vairāk izpaužas kā identitātes meklējumi, dzimumu vienlīdzība un veids, kā paust savu politisko un visādi citādo nostāju. Ja agrāk mākslinieks/-ce savu seju iegleznoja spoguļu, trauku un citos atspīdumos, tad laikam ritot uzdrošinājās gleznot sevi pilnībā, priekšplānā. Un vēl vairāk laikam ritot, mākslinieki sevi atdarināja sirreālistu simbolos, dažādos priekšmetos un fotogrāfijās. Jāatzīst, ka dažus mūsdienu izteiksmes līdzekļus es galīgi nespēju uztvert kā mākslu, piemēram, Raiena Gandera pasportretus – instalācija ar stikla paletēm, uz kurām spiestas krāsas gleznošanai. Tas ir pašportrets. Visi gleznojumi iznīcināti vai ieslēgti tumšā kaktā. Es šīs darbošanās pēdas nespēju uztvert par pašportretu.

Bet! Vai pašportreta jēdziens ir kaut kur stingri nodefinēts? Te paveras vesela filosofēšanas vērta tēma, jo kurš gan teicis, ka pašportretam jābūt precīzam cilvēka atveidojumam? Ar to taču var paust arī savas sajūtas, emocijas un domas. Kāpēc nevarētu paust citādākas identitātes utt? Tas, ka es to nesaprotu, nenozīmē, ka nevarētu darīt 😀 Šī žanra attīstība ir aplūkota septiņu gadsimtu garumā – no renesanses līdz mūsdienām. Diezgan transformējusies! Pašportretus var atrast dažādos formātos – gleznās, zīmējumos, tēlniecībā, instlācijās, gravīrā, fotogrāfijā, kino utt. Jā, vērtīga grāmata 🙂

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Tūkstoš Deviņsimt

Es priecājos par katru jauno Alesandro Bariko tulkojumu 🙂 Protams, ka arī par šo, Tūkstoš Deviņsimt (1994). Kamēr šo gaidīju iznākam (paldies Dacei Meierei par tulkošanu!), tikmēr domāju, ko Bariko būs sagatavojis šoreiz. Un viņš nebeidz mani pārsteigt. Katrs, patiešām katrs darbs, ko man ir gadījies lasīt no viņa daiļrades ir bijis citādāks. Arī šis. Šis mani pat nedaudz pārsteidza un es gribēju, lai tā būtu bijusi īstenība, jo tas viss bija tik skaisti un skaistuma (ne ārēja) mums šodienā vajag daudz.

Tātad, gados starp abiem pasaules kariem bija tvaikonis Virginian un tas kursēja starp Eiropu un Ameriku. Par šo tvaikoni runāja daudzi un daudzi kuģoja tikai tāpēc, lai dzirdētu viņu, izcilo piānistu, kurš nekad nav nokāpis no klāja. Nekad. Runā, ka šis ir pilnīgi traks stāsts.

Šis ir “dzīvs” stāsts, tikai brīnos, ka nebiju neko dzirdējusi. Sākot kaut ko dziļāk skatīties par šo, patīkami pārsteidzos. Pirmkārt – šis darbs ir patiešām rakstīts kā luga. Tā debitēja 1994. gadā Asti teātra festivālā. Četrus gadus vēlāk no šī monologa tapa filma The legend of 1900 (kuru es noteikti gribu noskatīties). Un pāris gadus atpakaļ šis monologs ir izspēlēts tepat, Latvijā – Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī un Spīķeru koncertzālē.

Ja pavisam godīgi, tad Bariko man ir no grūti aprakstāmo autoru saraksta. Un jo īsāk uzrakstījis, jo grūtāk man aprakstīt domas un radītās sajūtas. Es to skaidroju ar viņa maģisko spēju izteikt vārdus kaut kā… citādāk. Šis man šķita muzikāls teksts. Lai arī nemaz tik ļoti viņš neraksta par pašu mūziku, bet vairāk kā atmiņu stāstījums monologā par piānistu, tekstu caurauž muzikālas sajūtas. Pats stāstītājs ir trompetists. Šo visspilgtāk sajutu divās ainās – vietā, kurā jūra trako vētrā, bet šie abi zvalstās kopā ar klavierēm pa visu zāli un spēlē un otra – kur abi saspēlējas un viens otram pieskaņojas. Tās bija tiešām ļoti spēcīgas ainas. Un vēl pašās beigās viena, bet to es te neatklāšu, citādi nebūs interesanti.

Vēl šajā stāstā mani fascinē fakts, ka piānists nekad nebija nokāpis no klāja, ka viņš ir jūras bērns cauri un cauri. Un tomēr par viņu zināja/runāja/stāstīja daudzi un ļoti daudzi no viņiem devās ceļojumā, lai dzirdētu viņu. Viņš bija slavenāks par zemes muzikantiem! Vai muzikāli neskolots bērns spēlē labāk, jo spēlē pēc izjūtām? Vai spēlējot klavieres ir iespējams neko nezināt par mūzikas likumiem? Es nespēlēju, bet pieņemu, ka kaut kādiem priekšnoteikumiem ir jābūt. Lai nu kā, lasiet paši un ceru, ka arī jūs sajutīsiet šo trako, pilnīgi neticamo stāstu un izbaudīsiet tā skaistumu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC