Belševicas Bille

Manuprāt, tas bija maijs, kad es noskatījos vienu no simtgades filmām Bille. Man tā tik ļoti patika, ka sāku domāt, vai es maz esmu lasījusi, jo neko daudz nespēju atcerēties. Lai drošs paliktu drošs, ķēros klāt pārlasīšanai. Ar nelielām pauzēm izlasīju!

Bille ir maza meitene, kura stāsta par sevi un to, kā viņa uztver pasauli sev apkārt. Pirmajā daļā tā ir pirmskara Latvija, otrajā – kara laiks un trešā attiecīgi ir par pēckara posmu.

Es biju/esmu lielā sajūsmā! Man ļoti patika tas, ko es izlasīju. Bille ir daļēji autobiogrāfisks stāsts, tāpēc dažbrīd lasot pieķēru sevi pie domas: ”Vai šis viss notiek ar Belševicu?” Belševicas valoda ir skaista un es turpinu brīnīties, kāpēc es no viņas tik maz esmu lasījusi. Jā, dzeja mani nesajūsmina, tomēr viņas valoda ir skaista.

Jau ar pirmajiem filmas kadriem man bija žēl tās meitenes un lasot grāmatu, mana līdzjušana tikai pastiprinājās. Ir briesmīgi augt ar to apziņu, kas viņai iedēstīta – lēvurs, nepraša, nav smuka, nekam neder utt. Es saprotu visu to situāciju, kādā viņiem jādzīvo ar papuci, kurš ļoti mīl iedzert, ar to dzīvojamo šaurību un nabadzību, un tomēr. Apskaušana, mīļu vārdu pateikšana un neliela mīlestības izrādīšana taču neko nemaksā! Bet ja mammucis ir dikti vīlies savā dzīvē, tad visa iepriekšminētā izrādīšana noteikti ir grūta. Par to es nevaru spriest.

Neskatoties uz to, kāda situācija Billei ir mājās, viņai ir neparasti gaišs un tiešs pasaules redzējums. Un fantāzija viņai arī strādā izcili 🙂 Nepārtraukti bija sajūta, ka tajos izdomājumos viņa slēpās no visa. Prieciņš, ka caur Billi var ļoti labi iepazīt tā laika Rīgu un tuvāko apkārtni visos pieminētajos laika nogriežņos. Ja vēl izdotos aiziet tajā ekskursijā, kuru rīko Rakstniecības muzejs (ja nekļūdos), vispār būtu ideāli 🙂

Jā, man ļoti patika Billes triloģija un es to iesaku! Kā nekā, reiz tā bija obligātā literatūra un šo ir vērts tajā listē saglabāt.

Advertisements

No debesīm nokrita trīs āboli

9789984236759_154Ja gribu būt godīga, tad tādai jābūt jau no pašiem pirmsākumiem. Man negribējās lasīt Narinē Abgarjanas (Narine Abgaryan, 1971) romānu No debesīm nokrita trīs āboli (2015). Man ļoti, ļoti patīk vāks, taču pašu darbu lasīt negribēju. Kā es tomēr pieķēros? Man aptrūkās lasāmvielas un tā brīža noskaņai šis sāka likties pat ļoti piemēroti. Un labi ka tā!

Man šķiet, ka šī būs īsākā anotācija bloga vēsturē. Stāsts ir par kādu mazu, nomaļu ciematiņu kaut kur kalnos Armēnijā. Tajā dzīvo daži desmiti vecīšu no sērijas ”visi par visiem visu zina”. Un stāsts ir par visiem, bet tai pat laikā tikai par Anatoliju, kura sagādā pārsteigumu!

Pirmo teikumu es nolasīju priekšā draugam. Viņš teica, ka es atkal lasīšu kaut ko depresīvu. Bet tas teikums ir tik maldinošs! Šis darbs ir tik pārsteidzošs savā vienkāršībā un cilvēcīgumā. Abgarjanai ir lieliska valodas izjūta un viņa zina, kā izstāstīt prieku, bēdas, cerību un dzīves pieņemšanu. Mani ļoti, ļoti uzrunāja viņas skaistie apraksti par ciemata dzīvi. Nu tik ļoti, ka es neiebilstu tur kādu brītiņu padzīvot. Protams, ir grūti iedomāties, ka mūsdienās vēl atrodas bariņš ļaužu, kuri dzīvo bez pieņemtajiem 21.gadsimta dzīves rādītājiem – televizora, telefona, interneta… Bet kas ir teicis, ka tam visam ir jābūt mūsu dzīvēs? Tas, cik vienkāršoti un pēc senču paražām ir iespējams dzīvot, ir pat skaisti.

Var tikai apbrīnot ciematnieku izturību, spēku, gudrību un māju piederības sajūtu. Dzīve tai ciemā nebija no vieglajām. Tad te bads, tad nogruvums, tad citas šausmas. Un neviens pat neiedomājās, ka būtu jāpārceļas uz ieleju, kur pieejams viss – pasts, slimnīca, veikali. Ielejas ļaudis, protams, krīzes situācijās palīdzēja, bet tas nav gluži tas pats, kas saņemt palīdzību nekavējoties. Vajadzēja gandrīz dienu, lai pastnieks nokļūtu pie ciematniekiem.

Šis darbs man patiešām sagādāja baudu ar savu mierīgumu, nesteidzīgumu, citādāku dzīves uztveri. Bija interesanti lasīt dzimtas stāstus kā tādus, kā dzimtas dabūjušas savus uzvārdus, kā realitāte mijās ar maģisko reālismu. Un šis noteikti bija darbs, kurā varēja gan pasmaidīt, gan… nobirdināt asaru ne, bet tā mazliet sērīgi dažbrīd gan sametās. Es neesmu pārliecināta, ka man patika autores sagādātais pārsteigums darba beigās, tomēr tas ļauj cerēt, ka šādi ciemati nākotnē vēl eksistēs.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Skandināvu mitoloģija

Image result for skandināvu mitoloÄ£ija grāmataMan Nils Geimens (Neil Gaiman, 1960) asociējas ar ļoti interesantu fantāziju. Jāatzīst, ka viņam daži darbi ir tādi, kuri man ir patikuši, bet es īsti neesmu uztvērusi tikai tāpēc, ka es nezinu tos mītus, ko viņš pārveido. Tā nu nolēmu labot to mazumiņu un ķēros klāt viņa Skandināvu mitoloģijai.

Šis darbs nav gluži vienots stāsts tā parastajā izpratnē, bet tajā patiešām lasāmi dažādi mīti, kuri izstāstīti secīgi laikā līdz nonāk līdz ragnarjokam. Tā mēs varam iepazīt Odinu, Toru, Lokiju, Freiju… un daudzus citus, kuri savā starpā sacenšas spēkā, izveicībā un gudrībā.

Man ir ārkārtīgs prieks, ka darba sākumā Geimens stāsta, kā vispār ir nonācis līdz mītu pētīšanai un saistībā ar šo grāmatu izstāsta par katru dievu atsevišķi un tikai tad seko paši mīti. Un kad ir notikusi tāda ievadīšana, tik ļoti sajutos kā seriālā Vikings. Pēkšņi šķita, ka krietni labāk saprotu seriālu un vikingu pielūgsmi saviem dieviem 🙂 Tie tiešām ir vareni!

Es biju zinājusi, ka dievi nesēž savos troņos un nenolūkojas uz zemi no saviem augstumiem. Zināju. Tomēr to, ka Lokijs ir bijis tāds neģēlis es gan nezināju. Šito divdabi! Ja nebūtu Lokija muļķību, Tors nekad nebūtu ticis pie sava vesera, Odins pie šķēpa un Freirs pie mežacūkas. Tas tā kā būtu labi. Bet kā skatīties uz Lokija nodevību pret savējiem?

Šādi un vēl citi stāsti par milžiem, rūķiem un citiem ”zvēriem” mūs noved pie paša galvenā – kas notiek ragnarjokā? To es šeit neklāstīšu, tomēr man ir ārkārtīgs prieks, ka esmu iepazinusies ar šo darbu. Ja Geimens šādi izstāstītu par visiem mītiem, kurus pin savos stāstos, būtu vieglāk. 😀 Tomēr tas man liek saprast, ka man varbūt ir laiks izlasīt patiesos mītus, jo nebiju domājusi, ka tie var būt tik aizraujoši!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kā es kleitu šuvu

Šūšana sievietēm velkas nopakaļ jau no seniem laikiem un arī man tā nav sveša. Esmu ar to nodarbojusies jau no mazotnes – sākumā niekojoties, tad pārveidojot šādas tādas drēbes, esmu arī mazliet šajā jomā pastrādājusi. Bet! Es protu sašūt tikai piegrieztus audumus, t.i., es varu sašūt, es varu safīčot kas un kā jāšuj, lai sanāktu vēlamais, bet es neprotu piegriezt.

Kad es mācījos vidusskolā, manai mammai bija šujmašīna. Tur tad arī tapa tās sašūtās dāvanas (pārsvarā maisiņi ar aplikācijām), pārveidoti krekli, viena kleita un no platām biksēm topiņš 😀 Man ar to pietika. Pagājušajā rudenī es pilnīgi neticamā kārtā tiku pie savas šujmašīnas (pat pie divām!) un visu ziemu domāju par šūšanu dziļākā plāksnē. Sašuvu aizkarus, dīvāniņam otro ”ādu”, matracim pārklāju… bet tas nebija tas. Es gribēju konstruēt! Uzzīmēt piegrieztni pavisam vienkāršai kleitai. Domāju, jāiet kursos. Tikai konstruēšanas pēc? Nē. Ieminējos par to omei un viņa man no savām grāmatu bagātībām uzdāvināja grāmatu par šūšanu. Nu prieki varēja sākties 🙂

Iegādājos audumu, vatmani, garu lineālu, samērīju visus nepieciešamos mērus un sāku. Tas bija jautri. Nometusies uz grīdas ceļos, skaļi bubinot, vilku visas nepieciešamās līnijas un pierakstīju mistiskos burtus K, R, V, G, I. Kad ar to visu biju galā (gan ar pamatlaukumu, gan pamatpiegrieztni), sākās vēl interesantāka daļa – balstoties uz pamatu, izveidot vēlamo kleitas fasonu. Man uzreiz bija skaidrs, ka kaut kas nebūs lāgā ar gurnu un kakla izgriezumiem…

Liekot visu uz auduma, uzreiz piekoriģēju gurnus, jo nebija vēlmes pēc piegulošas kleitas. Kaklu atstāju. Kad biju sašuvusi visas iešuves, salikusi kopā kleitas daļas, priekšu un aizmuguri, kakls bija tik smieklīgi mazs, ka kleita nebija piemērāma. Šķita, ka derēs, bet reāli nevarēju to pārbaudīt 😀 Tā nu piekoriģēju kakla izgriezumu, visu sašuvu kopā un sapratu vienu – man tā kleita nepatīk un es to nevilkšu. IMAG0461[1]

Tā beidzās mans mēģinājums. Izmetu.

To visu es mēģināju martā. Pienāca jūnijs, tās beigas un mans prāts mani nelika mierā. Sak: “Nu tu tak vari uzšūt to kleitu!”. Šoreiz nospriedu, ka neko nedarīšu pēc piegrieztnes. Šūšu uz čuju! Domāts darīts. Uzskicēju ideju, atradu saules griezuma formulu un darbojos. Vēl tikai jāapgriež pēdējās vīļu spuras (kuras tomēr varbūt tiks sašūtas normālā vīlē) un, priekšpusei jāatrod trīs smukas podziņas. Vai man patīk rezultāts? Pat ļoti 🙂

Mūzika: Green Jelly – Three Little Pigs

Mūsu spožās dienas

9789934068867_169Iespējams, pati es šo darbu nebūtu izvēlējusies lasīt. Es to pamanīju, tomēr vēlme lasīt Dženiferas Nivenas (Jennifer Niven) Mūsu spožās dienas (2015) man neradās. Beigu beigās es to izlasīju pēc ieteikuma. Nolēmu riskēt, cerot, ka darbs nebūs pārāk naivs utt. Trāpīji! 🙂

Teodors Finčs un Violeta Mārkija ir vienaudži, kuri sastopas uz skolas zvanu torņa dzegas. Paradoksāli sanāk, bet viņi viens otru pierunā no tās nokāpt. Ja Violeta pēcāk nebūtu uzsmaidījusi Finčam, šī stāsta nebūtu.

Parasti un lielākoties es nelasu romānus, kas paredzēti jauniešiem. Labi, tie nav tādi, kādus rakstīja manā jaunībā, tomēr mani tie vienalga nesaista. Varbūt man jāsāk pārdomāt, jo šis romāns man patika. Es, protams, nespēju pateikt, cik šis romāns sižetiski ir līdzīgs citiem jauniešu romāniem, tomēr šajā darbā mani ļoti uzrunāja valoda. Paldies autorei par skaisto un saistošo rakstības stilu! Dažbrīd mani šādas tādas lietas romānā kaitināja (Violetas rakstīšana, Finča tēlainums, kaut kādas frāzes un darbības).

Šādas literatūras bagāža man ir ļoti, ļoti maza, tomēr, tajā nemēdza būt tik daudz skumju un vienlaikus skaistu mirkļu. Lasot Violetas sirdssāpes un cenšoties saprast Finča citādību, mani nepameta sajūta, ka autore zina, par ko raksta. Izrādās, šis ir personisks stāsts, jo viņa pati tam visam ir gājusi cauri. Jā, šis ir romāns par meiteni, kura ir zaudējusi māsu un par puisi, kurš grūtas bērnības dēļ kļuvis depresīvs un ar pašnāvnieciskām domām. Tās ir tik traki smagi tēmas, ka es pat nezinu, kā to izstāstīt. Nespēju nedomāt par to, kā Finčs neapzinoties sauca pēc palīdzības. Vai  viņš tika sadzirdēts?

Man ir prieks, ka jauniešiem sāk rakstīt šādas grāmatas, ne tikai skolas romānus. Iespējams, kādam šāda literatūra palīdzēs, kāds par to mazliet aizdomāsies un vēl kāds nospriedīs, ka tā ir tikai grāmata. Lai nu kā, man ir prieks par ieteikumu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Eleanorai Olifantai viss kārtībā

4JdjXXbEeTJI_400x600_2mRPEZPfJa uz grāmatas vāka ir sērkociņu māja, bet nosaukums stāsta, ka viss ir kārtībā, ir skaidrs, ka kārtībā nav nekas. Pēc anotācijas šķita salīdzinoši ”viegla” grāmata, tapēc nolēmu, ka Geilas Hanimenas (Gail Honeyman) grāmata Eleanorai Olifantai viss kārtībā (2017) man noteikti jāizlasa. Zināju, ka tu nekas nebūs rožaini, bet nebiju domājusi, ka būs tik smagi.

Anotācija īsumā no grāmatas vāka: sociālās iemaņas nav viņas stiprā puse un viņa vienmēr saka to, ko domā. Viņas dzīve ir viena liela rutīna, bet viņa nevēlas neko mainīt – nedz ģērbšanās stilu, ne lenču, neko. Kad Eleanora piespiedu kārtā iepazīstas ar kolēģi Reimondu, viss lēni un nemanot mainās. Nē, viņi nekļūst par pāri.

Eleanora liekas draudzīga, atvērta un nepieciešamības gadījumā komunikabla būtne. Tomēr, jo vairāk iepazīst, jo vairāk atklājas, ka viņa patiesībā ir klusa, noslēgta būtne, kura labprātāk dzīvo četrās sienās ar degvīna pudeli piektdienu vakaros un nemaz nevēlas zināt, kas notiek pasaulē. Viņas saskarsme ar pasauli lielākoties notiek tikai darbā. Un kad pie apvāršņa parādās viņas kolēģis Reimonds, var sākties atklāsmes pilnie brīži.

Grāmata ir tematiski pasmaga un visi tie dēmoni un velniņi, ko viņai nākas vilkt no sevis ārā, ir apsveicami. Vispār man ir ļoti grūti iedomāties, kā ir dzīvot tādu dzīvi, kāda bija Eleanorai. Ir skaidrs, ka kaut kādā brīdī viss ir nogājis greizi, bet tieši kad un kas notika? Ir sajūta, ka viņa zina, tikai nevēlas to atklāt skaļi. Un kad viņas dzīvē ierodas Reimonds un Semijs, viņa saprot, kā patiesībā ir dzīvojusi. Vai arī to viņa saprot nedaudz ātrāk, iemīloties rokzvaigznē? Prieks, ka autore šo visu ir izstāstījusi tik patīkami vieglā valodā.

Patiesībā, es šo darbu izlasīju jau pirms kāda mēneša, tikai nekādi nespēju saņemties to ietērp kaut dažos vārdos. Man tiešām bija žēl, ka grāmata beidzās, jo es tik ļoti biju paspējusi iegrimt Eleanoras dzīvē un man tik ļoti gribējās, lai ar viņu viss ir labi! Viņai tik ļoti paveicās ar pēkšņi iegūtiem draugiem. Tie bija tieši tādi cilvēki, kādus arī es uzskatu par saviem tuvākajiem. Tādi, kas pajautās, kā man klājas un palīdzēs grūtā mirklī. Šis ir fantastisks darbs par pārmaiņām, tumsas nomākšanu sevī un celšanos pretī gaismai. Zinu, ka tikko sarakstīju banāliem vārdiem, bet tieši par to ir šis darbs.

Šis noteikti ieguls manā plauktā uz palikšanu. Iesaku!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Pilsētas cilvēkiem

Jan GehlNu jau krietnu laiku aiz loga valda patīkams laiks un tādos brīžos ir grēks sēdēt istabā. Vislabāk ir doties pie dabas, bet ne vienmēr tas sanāk. Mani parasti tad velk kaut kur pasēdēt – parkā, kafejnīcā, bārā vai vienkārši garā pastaigā ar kājām vai velosipēdu. Pilsētas kalpo mums vai mēs kalpojam pilsētām? Tādus jautājumus uzdod Jans Gēls (Jan Gehl, 1936) savā pētījumā Pilsētas cilvēkiem (2010).

Es neesmu arhitektūras speciālists un neko daudz nesaprotu, tomēr kopš studiju laikiem mani šī tēma interesē (paldies pasniedzējiem un jaukajiem semināriem!). Ne velti savu galadarbu veltīju arhitektūras mantojuma saglabāšanas jautājumiem. Un ne velti reizēm eju ar degunu debesīs un gandrīz ieskrienu stabā, jo man tak jāpaskatās uz to jūgendu vai citu interesantu būvi. Tāpēc man ir prieks, ka Gēls uzsver, ka laba un veselīga pilsēta ir tā, kurā var ērti pārvietoties gan ar kājām, gan ar velosipēdu. Un to var panākt tikai rosinot ikdienā pēc iespējas mazāk izmantot auto.

..dzīvas pilsētas, drošību, ilgtspējību un veselību – var būtiski sekmēt, palielinot rūpes par gājējiem, riteņbraucējiem un pilsētas dzīvi kopumā. /18.lpp./

Ir svarīgi, lai pilsētā varētu brīvi pārvietoties kājām – pilsēta ir domāta cilvēkiem nevis automašīnām. Gēls izsaka atziņu – jo vairāk ceļus būvē, jo vairāk rodas auto. Un tā patiešām ir. Es nezinu vai tas tā tiešām strādā visās vietās, bet tas izklausās loģiski. Viņš piemin vietas, kur pēc katastrofām ceļu neatjauno un nekas – visi turpina dzīvot jaunā kvalitātē 🙂 (es domāju, ka tieši tāpat daudzi pielāgotu savus iepirkšanās paradumus, ja svētdienās veikali būtu slēgti).

9789984236902_144

Nekad nebiju spējusi saprast, kā tiek noteiktas biļešu cenas, bet nu es zinu, kā tās rēķina! Kādā sakarā es par to runāju? Izrādās, ka tas ir ļoti saistīts ar spēju uztvert un sajust. Tās ir lietas, par kuram jādomā pilsētvides plānotājiem un arhitektiem. Nebiju iedomājusies, ka plānojot kādu būvi, tiek ņemts vērā attālums, kādu cilvēks spēj uztvert – no 100-35m. Tas spēj izskaidrot faktu, kāpēc braucot apskatīt kādu pilsētu, mani krietni vairāk šarmē vecpilsētas – viss ir tuvs, uztverams un saistīts ar maņām. Lielas, vienveidīgas būves man atstāj garlaikotu iespaidu. Nonākot Purvciemā, Pļavniekos vai Ķengaragā, es jūtos nonākusi nedzīvā pilsētvidē. Drīkst oponēt, bet es tur nejūtos labi.

Ja vēlamies veicināt gājēju un velosatiksmi un realizēt sapni par dzīvām, drošām, ilgtspējīgām un veselīgām pilsētām, ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas par cilvēciskajiem mērogiem. /67.lpp./

Grāmatā ir vēl daudz skaistu atziņu, kuras palēnām iepazīstu. Tā ir tik informatīvi bagāta un labi ilustrēta, ka nav iespējams to visu aptvert pāris vakaros. Iespējams, Gēla valoda liekas sausa, bet nevajadzētu aizmirst, ka tas ir pētījums un viņa zināšanu apkopojums. Ņemot vērā šo faktu, viņš raksta ļoti saistošā, vieglā valodā, kas neatbaidīs nevienu – ne ar pilsētvidi saistītos, ne vienkāršos arhitektūras interesentus kā mani. Saistībā ar šo grāmatu, pats autors bija ieradies Rīgā un man ir ļoti žēl, ka es uz šo pasākumu netiku. Lai nu kā, grāmatā apkopota 50 gadu pieredze un man vēl būs daudzi vakari, lai izstudētu visu pilnībā!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Lasāmgabali XXXV

Hmm, pēdējās īsās piezīmes ir tapušas februārī. Laiks labot!

haossRāmais haoss ir mans pirmais Sandro Veronēzi romāns un man tas izlasījās ļoti, ļoti raiti. Valoda viegla, atvērta, taču sižets ir pasmags – kā tikt pāri sievas nāvei, kā palīdzēt meitai un kā vispār izpaužas sēras. Dažbrīd es lasīju un domāju, kā gan viņš spēj tik viegli dzīvot tālāk. Visu to laiku pēc bērēm, ko viņš vadīja savā jaunajā dzīvesveidā, paudās savādas skumjas. It kā runas par kompānijas nākotni, it kā runas par viņu pašu, bet varbūt tā patiesībā bija šķīstīšanās? Caur visiem tiem cilvēkiem, kas nāca pie viņa ciemos un stāstīja savas bēdas. Tā nevēlēšanās pašam sev atklāt kas ir kas un vai ir obligāti palikt tur, kur abi ir.

300x0_coverLaikā, kad Linda Nemiera nebija Nemiera, bet Dreimane, viņa sarakstīja savu debijas darbu Vilcenes stāsts. Tas ir bērniem un jauniešiem domāts fantāzijas darbs, kurš mani uzrunāja ar savu anotāciju. Lasot man patika, ka caur fantāziju var just arī cilvēcīgus aspektus, ka nav tikai tīra fantāzija vien. Valoda viegla, stāsts raits, bet es laikam tiešām esmu izaugusi. Es vairs nespēju palasīt šai auditorijai domātus darbus. Man nepatika mīlas līnijas, uz beigām īsti nepatika galvenās varones raksturs un kaut kādi apraksti asociējās ar citiem stāstiem. Man tas galīgi netraucēja, taču sajūsmu arī neraisīja. Jāatzīst, ka man patika stāsta beigas, tāpēc, ja nu manās rokās nejauši nokļūs turpinājums, es to izlasīšu aiz ziņkāres 🙂

300x0_vagners_978-9934-0-7452-3Žaka de Dekēra Vāgners. Dzīvesstāsts man gribējās izlasīt divu iemeslu dēļ: 1) pašķirstot šķita, ka tas ir biogrāfisks romāns, bet izrādījās, ka nav un 2) nespēju atcerēties, kāpēc Hitleram viņš simpatizēja. Jāsaka, ka Vāgnera dzīve nav bijusi no vieglajām, taču pie daļas problēmu viņš bija vainīgs pats sava rakstura dēļ. Viņu noteikti var dēvēt par pārmaiņu komponistu ne tikai revolucionāro notikumu dēļ, bet arī vēlmē mainīt operas/teātra tradīcijas un iekārtojumu. Biju pārsteigta par divām lietām: 1) par viņa izšķērdību un parazitēšanas mākslu, apvedot ap stūri pat karali Ludvigu II un 2) par viņa radikālajiem uzskatiem – ne velti viņam nācās bēguļot un nelegāli šķērsot robežas…

Mēness hronikas, 2: Skārleta

300x0_skarleta_mazvaksKad es pagājušajā gadā iepazinos ar Merisas Meijeres (Marissa Meyer, 1984) darbu Sindera, es biju stāvā sajūsmā. Mani tik ļoti savaldzināja Pelnrušķītes pasakas modifikācija, ka stāstīju visiem, kuri gribēja (un negribēja) klausīties 😀 Tāpēc mani iepriecina latviskotais turpinājums Skārleta (2013).

Skārleta dzīvo pie savas vecmāmiņas mazā franču pilsētiņā Rjē. Tur pa abām viņas apkopj dārzeņu laukus un… Patiesībā stāsts sākas ar to, ka vecmāmiņa ir pazudusi un Skārleta netic, ka viņa vienkārši ir aizgājusi no mājām. Viņa dodas viņu meklēt un ceļā sastop Vilku. Tai pašā laikā Sindera pēc lielās balles ir nonākusi aiz restēm. Tā kā Mēness karaliste joprojām izsaka draudus Zemei, Sindera dara visu, lai viņai izdotos izlauzties brīvībā.

Tieši tāpat kā oriģinālajā brāļu Grimmu pasakā, arī šeit ir trīs galvenie personāži – Sarkangalvīte, vecmāmmiņa un Vilks ( un epizodiskais mednieks). Jāsaka, ka man patīk Meijeres domugājiens, tomēr šī modifikācija man nešķita tik jaudīga kā Pelnrušķītes versija. Sinderai bija neparasts viss, sākot jau ar viņu pašu. Atšķirībā no pasakas, Skārleta ir apņēmīga un dumpīga jauniete, kura ne par ko neticēs policijas versijai. Un šajā brīdī sākas autores izdomātā pasaka – viņa attīstījusi pati savu versiju par vecmāmiņas pazušanas iemesliem un kā viņa tiek meklēta. Un tajā visā ir iepīti trīs skaisti jautājumi: kas un kur ir vecmāmmiņa, Vilks ir labais vai ļaunais un kas pēc pasakas motīviem šajā fantāzijā ir mednieks?

Nav tā, ka viss grozās ap Skārliju vien. Es viņu uztvēru kā papildinājumu notikumiem no iepriekšējās grāmatas, jo tie šeit turpinās ar pilnu jaudu. Kā jau minēju, Sindera neapmierinās ar cietumnieces statusu un rīkojas. Mēness karaliene par to nav diez ko apmierināta… Jāsaka, ka man ļoti patīk veids, kādā autore atgādina pagātni un kā to savieno ar tagadnes notikumiem. Man ne mirkli neradās sajūta, ka Skārleta vai Sindera būtu piekabinātas klāt otrai, lai būtu. Viss saaužas tik harmoniski, ka citas versijas nerodas. Interesanti, kā šīm abām pievienosies Kresa?

Ja pirmā daļa radīja industriālu noskaņu, tad šajā daļā tā ir transformējusies. Kādu brīdi autore ļauj elpot ciematiņa svaigo gaisu, lai pēkšņi iemestu kosmosā un atpakaļ. Un runājot par kosmosu, Levana neļauj par sevi aizmirst. Skumji, ka arī šajā daļā mēnesieši tik maz piedalās, bet es lieku lielas cerības uz turpinājumu.

Savācot vienkopus visas emocijas, iespaidus utt., man šis darbs patika. Tāds diezgan izteikts YA darbs, kurā es tīri labi būtu iztikusi bez tās pussalkanās līnijas, bet kā ir, tā ir 😀 Nevar jau zināt, ko autore ar to visu darīs tālāk. Un es joprojām apbrīnoju spēju pārveidot pasaku un vienlaicīgi stāstīt savu stāstu. Neesmu nekāda viszine un neesmu tik daudz lasījusi no šī žanra, tomēr man šķiet, ka tieši tāpēc šī tetroloģija šķiet tik ”svaiga”. Fantāzija, bet ar klasisko pasaku motīviem.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Īsumā par fotogrāfiju

9789984236735Nu jau kādu laiciņu grāmatnīcās gozējas Īana Heidna Smita (Ian Haydn Smith) grāmata Īsumā par fotogrāfiju (2018). Ja Henrijs Kerols ir ļāvis ielūkoties fotoaparāta dzīlēs un procesā, kā top fotogrāfija, tad Smits stāsta lietas, par kurām šobrīd nav īsti vajadzības domāt. Vismaz man.

Laikam ir jāsāk ar to, ka grāmata ir iedalīta četrās daļās: žanri, darbi, tēmas un tehnikas. Šīs daļas savā starpā tik skaisti pārklājas, ka galā veidojas skaists koptēls un trīs aktuālas tēmas:

1. Fotogrāfija kā māksla vai atsevišķa nozare.

Visa darba laikā man šis tiešām šķita interesants jautājums. Ja to jautātu man šodienā, es teiktu atsevišķa nozare. Tomēr virzoties cauri attīstības posmiem, kurā fotogrāfijas attiecības ar mākslu svārstījušās no abpusēji izdevīgas savienības līdz neslēptam naidam, fotogrāfija ir spējusi tapt par mākslas darbu vārda tiešā nozīmē. Ne tikai tāpēc, ka “fotogrāfiju izmantoja daudzi mākslinieki kā Delakruā, Kurbē, Manē, Degā un daudzi citi” /31.lpp./, bet arī tāpēc, ka fotogrāfija spēj radīt autentiskumu un tā ir mākslas jēga. Visa šī sakarā man sķita interesants fakts, ka ļoti ilgu laiku krāsu foto “neņēma par pilnu”, jo to neuzskatīja par pietiekoši māksliniecisku un tam nevarēja piedēvēt reālismu. Bet ar laiku tā nostājās blakus melnbaltajam foto. Otrs fakts, kas man ļoti patika – “nāvei fotogrāfijā bijusi tikpat nozīmīga loma kā citos mākslas veidos. 19.gadsimta otrajā pusē ģimenes mirušo fotogrāfijas izmantoja kā alternatīvu gleznotam portretam vai pēcnāves maskai.” /165.lpp./

2. Fotogrāfijas devums politikā, sabiedrībā, pasaules atspoguļojums.

Šī laikam ir tā tēma, kurā informācija ļoti bieži pārklājas, bet tiek parādīta no dažādiem rakursiem, piemēram, ne tikai kāda žanra attīstībā, bet kā tā mainās katrā laikposmā. Piemēram, sākoties 1PK fotogrāfija kļūst par būtisku propagandas ieroci, taču 2PK līdz ar kino tā bija starp nozīmīgākajiem propagandas ieročiem. Starp kariem aktuāls kļūst sociāldokumentālais foto – labprātāk fiksēja cilvēku ikdienu nevis detalizētus un izdomātus portretus. Tajā ietilpa dzīves parādīšana pēc kara, kas notiek ielās, rūpnīcās, bēgļu rindās un daudz kur citur. Tādējādi fotogrāfija fiksēja izmaiņas sabiedrībā un rādīja sekas cilvēkam iejaucoties dabas ainavā. Attīstoties modes un kino industrijai, attīstījās arī šī žanra fotogrāfijas (neaizmirstot reklāmu) un paparaci (daži bija tik uzmācīgi un nevietā, ka nācās ieviest dažus likumus…). Runājot par karu, tad to mājās ienesa fotožurnālistika. Jo vairāk attīstījās kamera (zibspuldze+vieglāk pārnēsājama), jo taustāmāks tas palika – tagad bija iespējams piekļūt kara zonai tik tuvu kā nekad. To, ka fotogrāfija nav tikai propagandas ierocis pierādīja konkrēts Nika Uta kadrs, kurā atspoguļojās elle zemes virsū un tā kļuva par Vjetnamas kara laika pretkara kustības plakātu. Tas noteikti nav vienīgais pierādījums, ka foto ir spējīgs iejaukties politikā un attainoja notikumus, kas nekādi nesakrita ar valdības oficiālo skaidrojumu.

3. Daudz un dažādas tehnikas, kas izraisījušas pārmaiņas foto attīstībā.

Nekur to neesmu minējusi, bet pirmo reizi termins “fotogrāfija” radās 1839.gadā un to ieviesa Džons Heršels, savukārt pirmais mēģinājums to darīt ir radies ap 16.gadsimtu, kad arī sāka izmantot lēcas. 19.gadsimtā jau sākās eksperimenti ar gaismjūtīgumu. Lasot pēdējo nodaļu par tehnikām, es biju ļoti pārsteigta par daudzajiem attīstības posmiem un paņēmieniem fotogrāfijas attīstīšanā. Nebija gan nekāds jaunums, ka liela daļa no paņēmieniem bija kaitīga veselībai. Vienīgais, ko es zināju, ir dagerotipija, taču līdzās šai bija arī citas -tipijas – kalotipija, cianotipija. Viena par otru kaitīgāka… Es līdz šim domāju, ka vienmēr ir pastāvējušas sēpijas un melnbaltie foto un tad tikai krāsas, bet nē. Interesanti, ka gandrīz gadsimta garumā pastāvēja prakse izkrāsot fotogrāfiju zinātniskos nolūkos. Tas laikam ir tas iemesls, kāpēc krāsu foto tik ilgi tika noliegts.

Šī ir patiešām informatīvi bagāta grāmata. Tā atklāj ne tikai visu iepriekš uzskaitīto, bet arī izanalizē 50 būtiskas fotogrāfijas fotovēsturē, tādējādi parādot tās attīstību. Un man patīk grāmatas, ka šķietami sarežģīto saliek pa plauktiņiem. Pievienoju savām pārējām foto grāmatām 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze.