Kinga Tas: otrā daļa

300x0_tas_stivens_kings_2.gram_mazvaksMan ārprātīgi patīk, ja turpinājumi nav ilgi jāgaida – gan tāpēc, ka nepaspēju aizmirst par ko bijis stāsts un kādā vietā tas ir apstājies, gan tāpēc, ka interese nav aizlaidusies lapās. Tā es priecājos par Stīvena Kinga Tas 2.grāmatas iznākšanu un ka manām bailēm nebija ilgi jāgaida.

Stāsts ir gandrīz par to pašu, par ko pirmajā grāmatā – ir pagājuši 27 gadi, viņi visi ir atgriezušies Derijā un cenšas atcerēties, kā iepriekš tika pieveikts Tas. Kāpēc tas atkal ir jādara? Jo iepriekš darbiņš netika īsti padarīts līdz galam. Derija turpina!

Ja iepriekšējā grāmata vairāk vai mazāk mijās ar paralēlām darbībām starp pagātni un tagadni, tad šī vairāk pievēršas tagadnes ainām, 1985.gadam un pagātnes ainas uzplaukst tikai tad, ja kādam no stāsta varoņiem kaut kas ir atausis atmiņā. Jāsaka, ka visšaušalīgākās ainas man likās pašā darba sākumā. Pusaudži un viņu nežēlība. Visas tās piekaušanas, akmeņu kaujas un plaukšķeņu mešanas… Ok, tālāk jau sižetā viss tiek izskaidrots un daudz kas tiešām top skaidrs, bet man tas viss tiešām likās nežēlīgi. Gan šī dēļ, gan atsevišķu notikumu dēļ, manuprāt, šis ir asiņainākais Kinga darbs, ko esmu lasījusi. Un kur paliek šausmas? Šausmas un bailes ir mazliet noplacinājušās, tās ieslīd vairāk tādā kā mistiskā plāksnē par cīņu citos apziņas laukos.

Mūs visus kopš agras bērnības māca, ka briesmonis, notvēris tevi dziļi mežā, tevi apēd. Varbūt neko ļaunāku mēs nespējam iedomāties. Taču briesmoņi jau dzīvo tieši no ticības, vai ne? Un kurš vēl ir spējīgāks uz absolūtu ticības izpausmi, ja ne bērns? /239.lpp./

It kā nekāds jaunums, bet ir fakti, kuri sevi pierāda atkal un atkal un atkal. Pie tā īpaši piestrādā Kings caur saviem darbiem sludinot… hmm, “īpatnību” mūsos – bailes ir mūsos un tās izskatās pēc tā, no kā visvairāk baidāmies. Nebiju iedomājusies, bet bērnu bailes esot vienkāršākas nekā pieaugušo – tās nav tik komplicētas un ir tiešākas. Tas ir tas iemesls, kāpēc Penīvaizs ir iecienījis bērnus. Taču kāda ir viņa attieksme pret septiņiem gandrīz  bezbailīgajiem bērniem? Kāpēc viņš viņus sauc atpakaļ un kāpēc pamazām tiek atdotas viņu atmiņas?

Izlasot pirmo daļu man bija trīs jautājumi, uz kuriem esIMAG0076 gribēju saņemt atbildes šajā grāmatā. Gribēju saprast baiļu faktoru un tagad varu precizēt sevi – nevis, ja nebaidās, neredz To, bet, ja nebaidās, Tam sāp. Vai jūs kaut kādās nepiemērotās situācijās ir pārņēmuši histēriski smiekli? Tik ārprātīgi, ka acis asaro un vēders sāk sāpēt? Mani ir. Sazin kāpēc pēc tam šķiet, ka paliek vieglāk.

Tu smejies, jo biedējošais un nezināmais arīdzan ir smieklīgs, Tu smejies, kā mazs bērns dažkārt smejas un raud vienlaikus, kad tuvojas lēkājošs cirka klauns, lai gan zina, ka tam jābūt smieklīgam… taču tas ir arī nezināms, pilns nezināmā mūžīgā spēka. /426.lpp./

Un kas tad galu galā bija Tas un Bruņurupucis? Man ir neskaidra atbilde arī uz šiem jautājumiem. Kad es lasīju pirmo grāmatu, es ļoti gaidīju episko cīņu un Tā patieso veidolu. Reāli to visu lasot, mani pārņēma… es pat nezinu. Ne gluži vilšanās, bet kaut kas uz to pusi. Kings man nedeva tādas beigas, uz kādām mans prāts gatavojās. Tās ir kingiski mītiskas, kuru laikā nepārtraukti centos iztēloties, kā tas izskatīsies ekranizēts. Tā es lasot sev radīju traucēkli. Tas gan nenozīmē, ka man nepatika. Nav jau nekur teikts, ka viss tiešām ir beidzies…

Lai nu kā, par klauniem es labu laiku neko negribēšu dzirdēt.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Advertisements

Kinopiezīmes #1

Vilkatis Toms (1983)
Režisors: Ēriks Lācis

147960-vilkatis-toms-0-230-0-345-cropPirmo reizi par Jāņa Mauliņa darbu Pēdas es uzzināju vienā no vislabākajiem afterpārtijiem Zvaigznes pagrabiņā – Grauba to pieminēja un es to prātā piefiksēju. Vēlāk meklējot kas un kā, uzgāju, ka šis darbs ir ekranizēts. Kamēr medīju lasāmo darbu, noskatījos filmu.
Skatījos un domāju – interesanti, ka Rīgas Kinostudija ir uzņēmusies filmēt tik grūtas lietas: latviešu māņticība 17.gs., īsti vilki, dziļa ziema… Izrādās, ka šo varētu saukt pat par leģendas iedzīvināšanu, jo Mauliņš ideju romānam radis no savas vecmāmiņas stāstiem (dzimusi 1851.gadā), kura izstāstījusi leģendu par zemnieku Tomu, kurš slēpies mežā, izlicies par vilkati un tā biedējis kungus.
Skumji, ka manis atrastajā lapā filmai bija tik graujoši slikta kvalitāte un latviešu filma bija jāskatās krievu valodā. Tas sagandēja kopējo noskaņu, bet šausmu elementus vienalga varēja just. Neskatoties uz to visu, kopumā man stāsts patika. Nebija tradicionālo gaudu par sliktajām saimnieks-kalps attiecībām, grūto likteni un bla bla bla, bet skaista (lai arī piespiedu kārtā) cīņa pret kungiem, izmantojot viltu. G. Cilinskis šai filmā ir tik lielisks, ka es sākumā viņu pat vispār neatpazinu un krietns laiks pagāja arī Mades lomas tēlotajas atpazīšanā (O. Dreģe).
Šī nav vienīgā filma, kurā var redzēt varas sadalījumu, bet šajā tas ir spilgi – dzimtbūšana un paverdzinātais zemnieks, varas sajūta un vācu baroni un muižnieki. Šādās attiecībās vienmēr notiek sadursmes un parasti ar vārdiem, spaidu darbiem vai no zemnieku puses, ar durkļiem. Šis ir oriģināls piegājiens, jo Toms ar līdzbiedriem stājas pretī ar viltu un, galu galā, liek arī baroniem noticēt, ka Vidzemē mīt vilkači. Interesanti, ka filmai bija sadomāti divi fināli. Es nezinu, kā būtu bijis labāk, bet šim variantam ir ļoti reālistisks piesitiens.

Vārnu sešinieks, I

8359973358f3f4691022ba64ff9e563dJa es būtu iepriekš to zinājusi, iespējams, es nebūtu lasījusi Prometeja izdoto Vārnu sešinieks (2015), kuru sarakstījusi Lī Bardugo (Leigh Bardugo, 1975). Precīzēju, nebūtu lasījusi šobrīd, bet ja jau izrāvu divās dienās, būs vien jāgaida turpinājums. Šī ir duoloģija un tas nav nemaz tik slikti. Bija gana spraigi, lai man gribētos gaidīt turpinājumu un tomēr ceru, ka tas nebūs jādara ilgi.

Kazs Brekers ir viena kārtīga pulvermuca. Mucās uzradies no sazin kurienes un ir viens no talantīgākajiem zagļiem visā apkaimē. Par tādu slava skrien jūdzēm tālu un nav ilgi jāgaida diena, kad tiek piedāvāts pamatīgs, bet bīstams darbs. Kazs ir pārāk alkatīgs, lai teiktu nē. Par spīti tam, ka uzdevums ir teju neiespējams – nolaupīt cilvēku, jā, bet ne jau Ledus galmā, kas ir armijas cietoksnis un kur neviens nekad nav ielauzies un nenomiris. Savācis talantīgākos neliešus, Kazs dodas ceļā.

Vispār esmu piefiksējusi, ka pēdējā laikā lasu diezgan daudz šādu un līdzīgu literatūru, laikam esmu nogurusi no nopietnajām, bet kaut kad jau atgriezīšos arī pie tās. Mazliet jāatpūšas un šis darbs ļauj to darīt. Ļāvu sev klejot pa Mucu, Piekto ostu, Ledus galmu un visu vērot ar saspringušu skatu, jo nekad nevarēja zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena un ko Kazs atkal būs sadomājis. Kazs kā literārs tēls ir ļoti interesants – gados jauns, bet jau šķiet dzīves pieredzējis, vairums no viņa baidās, viņam ir savi nākotnes un atriebes plāni. Ķieģeli pa ķieģelim.

Kaut kā šķiet, ka citādākā stāstījumā es nebūtu pavilkusies, bet šis sākas jau diezgan jaudīgi no pirmajām lapām. Notikumi, kuriem gribas rast skaidrojumu un pamazām attopies ierauts vienā labi blēdīgā, meistarīgi sarakstītā laupīšanas trillerī, kurā šauj un blēdās gandrīz katrā lapā. Visus darba varoņus kaut kādā mērā virza alkatība – vienam naudas, citam varas, vēl kādam alkatība alkatības pēc. Bez mērķa (laba vai slikta) un labiem rīkuļrāvējiem tai pasaulē neizdzīvot. Un kad uz spēles tiek likta formula, kura varētu mainīt visu pasauli, neviens nevēlas palikt malā.

Pasaule, kuru autore piedāvā, šķiet pazīstama un tomēr tā ir maģijas pilna. Lasīju, ka par iedvesmas pilsētu ņemta Amsterdama ap 18.,19. gadsimtu un tas ir labs laiks, lai tajā dzīvotu grišas, plūdneši, brāzmneši un pārējie. Man gribētos redzēt darinātājus, apbrīnot to smalko mākslu, bez apdraudējumiem vērot visus maģiskos cilvēkus, kad viņu dzīslās rit jurda parem. Autore visu apraksta pietiekami tēlaini, lai es spētu visu iztēloties un tomēr… Laba režisora rokās šī būtu skaista filma.

Nezinu, ko vēl piebilst. Gaidu turpinājumu, jo nekas nav beidzies. Kazs Brekers mums vēl parādīs, uz ko ir spējīgs!

Tā runāja Zosu māte

dreizeVai latvieši raksta fantāzijas, fantastikas un šausmu stāstus? Spriežot pēc trim stāstu krājumiem, kuros apkopoti minētie žanri, jā, raksta (to apstiprina arī B. Simsones pētījums par šo tēmu). Ir mums daži autori, kuri neļauj šim žanram nomirt un kopj šo lauciņu ar kārtīgiem romāniem, tāpēc es nolēmu iepazīties ar Lauras Dreižes jauno darbu Tā runāja Zosu māte (2017). Tas ir mans pirmais viņas saraksītais romāns un… esmu patīkami pārsteigta 🙂 Nav tā, ka tagad gribas mesties izlasīt visu iepriekšējo, bet šis man patiešam patika.

Tā kā šī ir mana pirmā iepazīšanās, tad vispirms novērtēju valodu. Lasījās viegli, baudāmi un nebija neveikli, taisni otrādi – humors, ironija, sarkasms un citas labas lietas sprēgāt sprēgāja un tas darba varoņus padarīja dzīvus un viegli iztēlojamus. Simpatizēja arī sapludinātā mūsdienu realitāte, ikdiena un parastās problēmas ar fantāziju (tāds salikums lasīts arī Leksikonā, Engelsforsas triloģijā u.c.) un tomēr vienalga dīvaini bija lasīt par feisbukiem, mobilajiem tālruņiem utt. 😀 Novērtēju arī pamatīgi ieguldīto darbu ķeltu mītu izpētīšanā, jo tie bija labi ”iepludināti” romāna mūsdienu pasaulē. Tiesa, man obligāti šis fakts nebija jāzina, jo es nezinu šos mītus. Es vēl domāju, vai man tas kalpo kā plus vai mīnus. Sliecos uz plusu, jo mani paralēli nenodarbināja domas par mītu patiesīgumu, saputrošanu vai vēl kaut ko. Lasīju un priecājos par katru rudmici, fejām (es zināju, ka patiesībā tās ir ļaunas!), dulahanu, brolakanu un citiem mošķiem. Darbs iesākās rāmi un savus apgriezienus darbs uzņēma diezgan lēni, bet darba beigās visiem iepriekš minētajiem mošķiem pievienojās citi un beigas bija spraigas un garlaicīgi nebija. Varbūt bija viena epizode, kas man likās pārāk viegla, bet lai jau. Ilgi domāju arī par dīvaino darba nosaukumu, bet beigās sapratu arī to – gan to, uz kā viss balstīts, gan to, kāpēc man tas asociējās ar Freidu.

Runājot par varoņiem, tad noteikti vispirms ir jārunā par abiem galvenajiem – Korbinu un Kendiju. Katrs atsevišķi, jā, mēs visi esam ar savām problēmām un ne vienmēr gribam ar tām dalīties. Viņi abi kopā (tieši tik klasiski – tas, ka būs kopā nav noslēpums, es to nojautu jau lasot anotāciju) sākumā man likās tā ok, bet uz beigām man tas pāris apnika. Visa tā ņemšanās ap ”tu tikai uzmanīgi”, ”es tev neļaušu to un šito”, ”ak, pieskārieni”… Sākumā bija skaisti un nesalkani, bet beigās… Labi, ka kopējo ainu tas nebojāja. Korbina un Eiprilas valodiskie izlēcieni, Nanetes mūžīgā tējas dzeršana (lai nu kam, bet iedzert tēju vienmēr būs laiks), Ērkšķrozes šekspīrisms… tas viss darbu padarīja dzīvu un baudāmu.

Ja ir vēlme, darbā var rakties un meklēt apslēptos dziļumus (freidiskie sapņu tulkojumi utt.), bet es lasīju pa vienkāršo – fantāzija, visādi notikumi un problēmas problēmas galā. Man šis kalpoja kā atslodze no manas ikdienas un… nu jā, lasiet 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Blogam 6!

Sveiciens pirmajā šī gada ierakstā! 🙂IMG_2345_I

Tā nu kaut kā ir sanācis, bet pagājušajā gadā esmu rakstījusi mazāk. Gada pēdējais mēnesis bija diezgan saspringts, paspēju arī divreiz saslimt, līdz ar to nesanāca padomāt par blogu, tā dzimšanas dienu (kas apritēja 18.decembrī) un ko man ar šo visu darīt nākotnē. Nē, nē, plinti krūmos nemetīšu, bet man prasās pēc dzīvības blogā laikā, kamēr es lasu un/vai atsauksme tikai top. Reiz, pirmsākumos, šis nebija tikai grāmatu blogs. Esmu nolēmusi atgriezties pie apmēram tā paša, tikai citādākā formā.

Pagājušajā gadā (vai vēl iepriekš) man bija tāds nerakstīts kino projekts pašai priekš sevis. Savās rokās dabūju divas grāmatas par latviešu kino un tā es sapratu, cik maz es patiesībā esmu redzējusi. Tā nu biju nolēmusi visas grāmatā ietvertās noskatīties. Izgāzos pati savā priekšā. Dažas noskatījos, šo to piezīmjveidīgi piefiksēju un tas bija arī viss. Tagad esmu nobriedusi pie šī projekta atgriezties, tikai lielākai motivācijai šajā gadā blogā reizi mēnesī būs rakstiņš par vienu, divām noskatītām filmām. Sākšu ar tām pašām latviešu filmām un tad jau redzēs kas un kā.

Divus gadus blogā bija īpaša mūzikas mēneša izlase. Būšu godīga – man apnika, paliku slinka katru mēnesi kaut ko meklēt un pats galvenais – es nesapratu, vai kāds kaut ko arī klausās un vai tas vispār šķiet interesanti. Vēl īsti nezinu, ko tieši darīšu šajā jautājumā, bet domāju, ka būs līdzīgi kā ar kino – mazs rakstiņš par dziesmu, grupu, albumu, nezinu. Es vēl padomāšu.

Man gribas blogu padarīt radošāku un lai tas dzīvo arī tad, kad esmu aizņemta ar ārpus interneta lietām. Un tā kā man ļoti patīk skaitlis ”7”, tad šim gadam blogā jābūt skaistam 🙂

Lai skaisti!

By elzastory Posted in nieki

Piparkūku – siera kūka ar granātaboliem

Šo gardo kūku gatavoju par godu svētkiem. Tie vēl kādu laiciņu turpināsies, tāpēc ir vērts to radīt arī savā virtuvē. Nedaudz laiku paņemoša, kamēr visu sagatavo, bet rezultāts ir tā vērts (recepte no interneta dzīlēm).

Kūkai nepieciešams:

  • 500g piparkūku mīklas IMAG0144(te ir divi varianti, jo man bija kg, lai sanāk tas puscentimetrs biezuma, bet labāk ir plānākas un tad nepieciešams ap 700g)
  • 500g maskarpone siera
  • 3 olas
  • 200g pūdercukura
  • 1/3 tējk. sāls
  • Laims
  • Granātābols
  • 150g lazdu riekstu
  • 130 g cukura
  • ap 20g kanēļa
  • 130g margarīna

Pagatavošana:

  • Uzkarsētā cepeškrāsnī grauzdē riekstus līdz zeltainumam. Noliek atdzesēties. Sagatavo arī granātābolu – pārgriež uz pusēm un izloba bļodiņā visas sēkliņas.
  • Mīkla: piparkūku mīklu sadala četrās vienādās daļās un izrullē apmēram četros vienādos apļos (~20 cm diametrā). Liek cepties 8 – 10 minūtes un atdzesē uz līdzenas virsmas.
  • Siera krēms: atdala olu baltumus no dzeltenumiem. Dzeltenumus samaisa ar pūdercukuru, līdz masa kļūst balta un ļoti bieza. Tad pievieno ceturto daļu laima un maskarpones sieru. Visu kārtīgi samaisa. Kad tas ir izdarīts, pievieno saputoto olu baltumu ar sāli un iecilā dzeltenuma un siera masā. Rezultātam jābūt gaisīgam, bet biezam!
  • Kārtas: uz piparkūku cepuma uzspiež ¼ laima sulas, izkliedēti izliek ¼ daļu grauzdēto riekstu un ¼ daļu granātābolu sēklu. Pārklāj ar 1/3 daļu krēma un liek nākamo kārtu. Turpina to pašu līdz beidzamai kārtai.
  • Karamele: pannā karsē cukuru, līdz tas kļūst šķidrs un zeltaini brūns. Pievieno margarīnu, kanēli un maisa, līdz masa sasniedz karameles konsistenci. Atdzesē, līdz karamele nedaudz sabiezē, bet vēl labi klājas, līst. Tad to pārlej pār gatavo kūku, dekorē ar atlikušajiem riekstiem un granātābolu. Liek ledusskapī uz nakti vai vismaz 1-2h.

Lai izdodas un labi garšo!

Grāmatstatistika III

Aiz loga spīd pilnmēness un laiks nelielam atskatam uz manu grāmatu gadu. Šogad nemaz nepūlējos nospraust sev kaut kādu izlasīto skaitu, jo man svarīga ir lasāmā kvalitāte ne kvantitāte. Ir taču stulbi nospraust mērķi izlasīt simts un saprast, ka nedaudz pietrūkst, un tāpēc steidzīgi izlasīto kārtā ieskaitīt arī bikibuk grāmatiņas vai ko tamlīdzīgu. Bet nu tās ir tikai manas domas. Man jau kuro gadu neapzināts cipars ir 70. Nu tā viegli, no sērijas būs – forši, nebūs – arī labi. Izskatās, ka šogad krietni intensīvāk esmu izmantojusi iespējas lasīt transportā, pusdienu pauzēs, gaidot kaut ko, sēžot parkā, virtuvē, uz palodzes un citur. Tā rezultātā esmu sasniegusi 72! Lai arī tūlīt, tūlīt pabeigšu Dreižes jaunāko veikumu, skaitīšu to pie nākamā gada.

Tieši tāpat kā pagājušajā gadā, savu topu neveidoju pēc spēcīguma, bet izlasīšanas secības. Un tātad, mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 13:

  1. R. Flanagans. Šaurais ceļš uz tālajiem ziemeļiem
  2. L. Kota. Mierielas vilkme
  3. F. Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas
  4. Dž. Klementa. Lūgšanas par nolaupītajām
  5. G. Berelis. Vārdiem nebija vietas
  6. L. Kota. Istaba
  7. J. Lejiņš. Vīrieša sirds
  8. R. Šepetis. Jūras sāļums
  9. A. Bariko. Stikla pilis
  10. M. Bērziņš. Titāna skrūves
  11. B. Simsone. Monstri un metaforas
  12. J. Vodolazkins. Aviators
  13. M. Bulgakovs. Meistars un Margarita

Skumji, ka ”aiz borta” paliek vēl dažas labas, bet tāds ir šis tops – nežēlīgs. Ja es šo rakstītu pēc jaunā gada, ļoti iespējams, ka dažu nosaukumu vietā būtu citi, bet paliksim pie šī varianta 🙂

Gada atklājums (autors) – Kota, Sagāna, Fermīns, Atvuda, Hammesfāra, Meijere, Kapote, Jursenāra, Vodolazkins. Tā palielam šogad esmu turējusies pie pazīstamiem autoriem un nepazīstamajiem izlasījusi to vienu konkrēto darbu un vairs neesmu centusies no viņu veikuma meklēt vēl kaut ko. Bet priecē, ka katru gadu pāris jaunu uzvārdu nāk klāt!

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  1. F. Beigbeders. Mīlestība ilgst trīs gadus – slikts viņa darbs un lasot man bija sajūta, ka autors vienkārši ir vērpis vārdus virtenē. Gala rezultāts – neizsakošs, jo zinu, ka viņš  spēj raksīt krietni labāk.
  2. G. Buijē. Viss par mani – šī ir vienīgā no šogad lasītajām gramatām, kuru neatceros. Ne to, par ko ir sižets, ne to, kāpēc esmu lasījusi.
  3. P. U. Enkvists. Kapteiņa Nemo bibliotēka – kad tikko sāku lasīt, likās ka patīk, bet nē. Grūta valoda, samudžināts sižets (ar ko parasti man nav problēmas).

 Skaistu nākamo lasīšanas gadu!

Trauksmainie

300x0_trauksmainie_978-9934-0-7166-9Es neesmu lasījusi nevienu Linnas Ullmannas (Linn Ullmann, 1966) darbu, bet šo man gribējās. Pat īsti nezinu, kāpēc. Pēc anotācijas izlasīšanas, nodomāju, ka darbs ir kā atmiņu fragmenti un dzīves salikšana pēc tām un šī tēma literatūrā man patīk. Pāršķirstot Trauksmainie (2015) lapas, sazin kāpēc radās arī asociācijas ar Stouneru, taču šis darbs ne tuvu nelīdzinās iepriekšminētajam.

Redzēt, atcerēties, saprast. Viss atkarīgs no skatpunkta. /9/lpp./

Ar šādiem vārdiem sākas šis darbs, kuru nekādi nevar dēvēt par romānu. Reiz Linnas tēvam radās ideja – uzrakstīt grāmatu par novecošanu. Kamēr viss tika saplānots un izkārtots, notika nenovēršmais – Ingmars Bergmans jau bija novecojis, kļuvis par grūti saprotamu sarunu biedru un reizēm pat neatpazina savu jaunāko meitu. Linnai bija palicis pats grūtākais – kā no sešiem sarunu ierakstiem uzrakstīt labu darbu, tādu, kas būtu paticis arī viņa slavenajam tēvam un kā tikt galā pašai ar savām zaudējuma sāpēm?

Es nezinu, kas man toreiz lika izlemt nelasīt Ingmara Bergmana biogrāfiju, taču nejūtos neko zaudējusi. Izlasot šo darbu var tik daudz uzzināt ne tikai par slaveno režisoru, bet arī par neapprecēto sievieti Līvu Ullmannu, kura bija viņa mūza starp ceturto un piekto sievu  un par pašu darba autori. Tādā veidā, kādā autore raksta par sevi un vecākiem, man paliek skumja pēcgarša. Viņa ir radījusi sajūtu, ka nevienam no viņiem nav bijis viegli – viņas tēvs ir bijis punktuāls un vienmēr aizņemts ar savu darbu, bet laikā, kad viņu nomāca vecums un slimība, viņš daudz ko neatcerējās un radīja kaprīza veča iespaidu. Viņas mammai bija kaudze neveiksmīgu mīlestību, bet laba aktrises karjera, tāpēc meita pamazām izslīdēja no audzināšanas grožiem un kļuva par dumpīgu pusaudzi. Bija nedaudz jocīgi lasīt autores pārdzīvojumus par kopīgu ģimenes bilžu neesamību. Kadrs ar tēti, kadrs ar mammu, bet ne tāds, kurā ir visi trīs. Ir tik savādi to lasīt, jo Ullmanna bija Bergmana mūza, bet bērns viņu sarunās tikpat kā neeksistē. Un vecumam tuvojoties, viņš bija izlēmis savu ideju par grāmatu uzticēt tieši Linnai, savai jaunākajai meitai. Kāpēc?

Gadi krājās, nāca virsū vecums, un viņš teica, ka lietas pagaist.
– Kādas lietas?
– Vārdi. Atmiņas /39.lpp./

Grāmatai, kuru jūs, iespējams, turat/turēsiet savās rokās nebija skaidras satura ievirzes, bija tikai tēma. Kāpēc bija jātop grāmatai tieši par novecošanu es nezinu, taču tā beigās ir sanākusi kā atmiņu mozaīka, zaudējuma pārvarēšana un cenšanās saprast savas attiecības ar vecākiem, varbūt pat vairāk par tēvu un viņa pēdējo vasaru. Caur šo darbu vijas skumjas un psiholoģiski grūti dzīves periodi. Patiesībā, mums ir ārkārtīgi maz darbu par novecošanas tēmu. Iemeslu var būt daudz – bailes no tā, ”tas jau vēl tālu” u.c., tomēr reizēm tādas ir jālasa. Bergmans par novecošanu ir izteicies vairākkārt, piemēram, ”..novecošana ir grūts, smags, netīkams ikdienas darbs ar ļoti gariem cēlieniem. /111.lpp./” un ”Es novecošanu redzu kā smagu, mokpilnu, skaudru darbu daudzas garas stundas dienu no dienas. /305.lpp./” Pat esot slimības novārdzināts, viņš spēja domāt par darbu un man tas sķiet apbrīnojami, jo arī grāmatas rakstīšanu viņš sauca par darbu. Manuprāt, autore ir labi tikusi galā ar šo uzdevumu, grāmatas uzrakstīšanu. Viņai bija tikai seši ieraksti, kurus nespēja gadiem ilgi noklausīties, kaudze paplūdušu atmiņu un vēstules, kuras vecāki ir rakstījuši viens otram. Lai arī izlasītais atstāja skumju pēcgaršu, man patika.

Vai, būdami miruši, mēs joprojām esam mēs paši? Ja tā, tad tas neturpinās visai ilgi. /307.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Hanija: Gaismas bruņinieks, I

Kā jau jebkuram normālam lasītājam, arī man ir sava lasāmo grāmatu kaudze. Saklausījusies daudz labu atsauksmju, tajā ”iekrāvu” arī hanija-gaismas-bruninieks-a4aSilvanas de Mari (Silvana de Mari, 1953) darbu Pēdējais elfs. Kā jau jebkuram normālam lasītajam, šī kaudze plok ļoti lēni, līdz ar to minēto darbu vēl neesmu izlasījusi. Autores jaunākajam veikumam Hanija: Gaismas bruņinieks (2015) ķēros klāt ar lielu devu entuziasma, jo esmu mazliet uzsēdusies uz fantāzijas žanra. Lai arī ko es turpmāk šī raksta ietvaros teikšu, neaizmirstam, ka šī grāmata ir paredzēta bērniem!

Hanija ir Tumšā Kunga meita, kurai nav paredzēta spoža nākotne. Brīdī, kad meiteni nogalinās, pasaulei ir jāiet bojā. Viņa plāni mazliet nojūk, jo sieviete, kura iznēsā bērnu, nevēlas jaundzimušo nogalināt. Neklausoties pareģotajos lāstos, viņa upurē savu statusu un vārdu, lai ar meitu dotos uz tuksnesi, kur, iespējams, meitas ļaunums būs mazāks un nespēs nodarīt kaitējumu cilvēcei.

Sākšu ar labo, jo viss pārējais būs tikai vaina manī un manā vecumā. Man patika darbā ieliktās vērtības. Nevis vienkārši pateikts, tas un tas ir labs, bet tā un šitā darīt nu gan nedrīkst, bet tā skaisti iepīts stāstos par Gaismas Bruņinieku. Kamēr Hanija ar savu māti Haksenu soļo uz nākamajām mājām, ceļā tiek stāstīti stāsti. Caur tiem vijās vērtības – godīgums, spēja piedot, žēlsirdība/žēlastība, cieņas izrādīšana, taisnīguma apziņa utt. Tai pašā laikā tie bija ne tikai stāsti, bet arī Haksenas spītība – nu nebūs viņas meita tik ļauna, viņa spēs viņai iemācīt ko labu. Un jaukākais bija tas, ka izšķirošajā mirklī Hanija patiešām cīnījās ar sevi. Labi, tas bija nedaudz paredzami, bet man vienalga patika šī epizode 🙂

Ja man būtu tie padsmit gadi, kad lasīju Poteru, man pilnīgi noteikti būtu paticis šis stāsts. Šobrīd, kad esmu lasījusi tik daudz un sakrājusi literāro pieredzi, man Hanija šķita par vienkāršu. Sākums lasījās diezgan pagrūti, jo Hanijas nodaļas mani diezgan kaitināja un es nespēju saprast, kāpēc vienreiz pateiktas lietas ir jāsaka vēl desmitām reižu, piemēram, ”tā māte, stulbā zoss” un citas variācijas. Stāstam ritot, sapratu, kāpēc Hanija tā ir izteikusies un kāpēc viņa vispār bija tāda radīta, bet sākuma daļā to uzsvaru uz tādām un tamlīdzīgām lietām ir krietni par daudz. Tāpat mani nedaudz kaitināja arī Haksena, kuru autore ir radījusi diezgan naivu. Man nešķita sakarīgi, ka Septiņu Virsotņu karalistes princese pasauli uztver tikai kā kaut ko jauku, skaistu utt., lai gan, kā jau visās karalistēs ne visi likumi tiek godīgi ievēroti. Lai gan, ja skatās no bērna skatupunkta, tad pareizi jau vien ir – tā balts/melns svītra jānovelk nedaudz stingrāk, jo pelēkais ienāk nedaudz vēlāk.

Pēc izlasīšanas sēdēju un domāju, kad pēdējo reizi es Silvana_De_Mari_-_Lucca_Comics_&_Games_2016esmu lasījusi un tikai lasījusi. Parasti es diezgan raiti pieķeros kādam no varoņiem, bet šeit nevienam. Domāju, ka tēlu attīstība vēl sekos, tomēr man to gribējās jau šeit. Lai gan nē, viens varonis man šķita interesants – Dartreds. Bet viņš parādījās tik maz, ka nepaspēju iepazīt dziļāk. Lai nu kā, personīgi man prasījās nedaudz sarežģītāks sižets un plašāka darbības vides attainošana. Iespējams, ka tas viss ir atstāts turpinājumam, jo šajā daļā palika neatbildēti ļoti daudzi jautājumi – karalistes turpmākais liktenis, Haksenas un Hanijas ceļš, kas notika ar Tumšo Kungu u.c. Turpinām neaizmirst, ka šī ir bērnu grāmata un kā tāda nav slikta.

Domāju, ka šim darbam vēl ir jānosēžas, jo lasot aizmirsu, ka šis ir priekš bērniem. Turpinājums?

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

 

Leksikons

max-barry-credit-jennifer-barryMaksa Berija (Max Barry, 1973) darbu Leksikons (2013) es lasīšanai biju noskatījusi jau labi sen, tik ar to lasīšanas laiku sanāca ļoti čābīgi. Bet! Labāk vēlāk, nekā nekad. Principā vienīgais, kas mani uzrunāja, bija solītais ”vārdi ir ieroči”. Ok, būšu pavisam godīga – šis darbs mani pavisam negaidīti un nemanāmi pārņēma savā varā.

Nodaļas par Emīliju stāsta par viņas centieniem izdzīvot skarbajā pasaulē, līdz viņa tiek ”savervēta”. Viņu uzņem skolā, kurā apmāca dzejniekus – vārdu, pārliecināšanas un manipulēšanas spēju meistarus. Savukārt Vils ir pavisam parasts puisis, kurš grib kopā ar savu draudzeni braukt mājās un turpināt dzīvot savu rutinēto dzīvi. Tas neizdodas, jo viņš tiek nolaupīts. Ko lai saka – stāsts var sākties!

Jau ar pirmajiem teikumiem man patika autora humors, izdomas bagātība, kā arī dažu personāžu sarkasms un ironija. Patīkams bija arī fakts, ka tik pusē apjautu paralēli/turp atpakaļ esošās sižeta līnijas, kas tik skaisti un gaumīgi savijās vienā līnijā. Sākotnēji šo darbu tvēru kā fantāziju, bet mani mulsināja tas, ka tekstā tiek pieminēts FB, dažādas interneta vietnes un citas mūsdienīgas lietas. Laikam šis darbs drīzāk jātver kā trilleris ar zinātniskās fantāzijas elementiem. Un kā jau šāda veida fantāzija, tā bija biedējoši reāla. Ne tajā faktā, ka pastāv viens vienīgs vārds no Bābeles laikiem, bet tajā, kā mūsdienās cilvēki paši labprātīgi atdod savu identitāti sociālajos tīklos, nemaz nerūpēdamies par savu privātumu. Arī pieminētā apsēstība ar datu vākšanu ir nenormāla, jo dari ko darīdams, par tevi ievāks datus tādos veidos, kādus pats nemaz nefiksēsi.

Iepriekš minētā dzejnieku skola lielos vilcienos ir manipulatoru izmācīšana. Tici man, ar izcilu dzejnieku tu negribētu satikties, jo viņi tevi un tavas raksturīpašības atkodēs minūtes laikā un tu būsi marionete. Un tam visam pa vidu ir vārds. Ne tikai kā spēks, bet kā zinātne. Vai vārdi var būt ieroči? Jā, ja tie ir savirknēti pareizās zilbēs, intonācijās un stāstos (par piemēru var minēt dažus pagātnes personāžus kā Hitlers utt.).

Ikviens jebkad uzrakstītais stāsts ir citādāk savirknēti tie paši burti, tās pašas zīmes.
Dažkārt šīs zīmes nes prieku, bet citkārt uzdzen skumjas.
Un ir reizes, kad ļaudis metuši tās ugunī, jo tās savirknētas tik briesmīgos veidos.

Aina, kurā Emīlija brauc sabiedriskajā transportā un iesaistās sarunā ar vīrieti par vārdnīcu lasīšanu, man šķita interesanta. Vārda izcelsme, tā nozīmes mainīšanās laika gaitā un šī brīža pielietojums ir lietas, par kurām interesējas vien retais. Man tas viss šķiet ļoti, ļoti interesanti, bet sarežģīti.

Vārdu sakot, lasīju, baudīju tekstu un pat nemanīju kā darbs izlasījās. Jāpiebilst, ka varbūt mani dažbrīd nedaudz kaitināja visa tā ņemšanās ar pirmvārdu, šķita neticamas dažas darbības ap to, bet pa lielam tie visi ir sīkumi. Kopumā darbs ir labs!