Romantiķis

Pie Daces Vīgantes vārda es vienmēr saausos. Un šoreiz viņa savus lasītājus iepriecina nevis ar stāstiem, bet ar veselu romānu! Es nezinu kā, bet viņas darbiem vienmēr ir ļoti trāpīgi grāmatu vāciņi, arī šim – Romantiķis (ja tagad nekļūdos un atmiņa mani neviļ, tad uz vāka ir moldāvu sportists; lūdzu, labojiet, ja nepareizi). Šis darbs ir patiešām priecīgs notikums. Vēl priecīgāku mani dara fakts, ka beidzot, uz ceturtās grāmatas atvēršanas svētkiem man izdevās arī ierasties 🙂

Haralds Vindinieks pirmo reizi motora rūkoņu izdzirda bērnībā un kopš tā laika viņam krūtīs “apmetās dzenis”. Dzenis viņu neatlaidīgi dzina uz priekšu un tā top stāsts par viņu un viņa dzimtu, kas nesaraujami saistīts ar 20. gadsimta vēsturi.

Kā es lasīju! Beigās jau šķita, ka ar tramvaja laiku un stundu pirms miega nepietiek un pāris dienas es pie grāmatas pasēdēju visu vakaru. Vēl – kas liecina, ka grāmata ir laba? Tā kā darbs ir par motorsportu (viena no līnijām), tad es neko nesaprotot, ik pa laikam vīram prasīju, kā izskatās bagijs, kā ZIS, kā tas un šis. Un tas ir lielisks rādītājs, ja man ārpus sižeta gribas noskaidrot kādas detaļas, sīkāku info un citas lietas. Ja vēl par vispārīgām lietām, tad noteikti nevajag baidīties no pieteiktās tēmas, jo… Es lasīju un man šķita, ka es saprotu. Varbūt ne visas tas motoru lietas utt., bet to kontekstu, sajūtas.

Ja šis darbs būtu tikai par Haralda aktīvā sporta posmu, man droši vien nebūtu “aizgājis”.

Šis darbs ir dzīvesstāsts. No brīža, kad viņš kā mazs puišelis mācās burtot, kā karš visu nones, kā atrod sevi sportā un tā līdz 90to gadu sākuma bardakam (vispār un sevī). Bet ir vēl tā otrā, neredzamā, bet sajūtamā līnija. Sirds, sajūtu līnija. Piedod, šoreiz īsti nevaru, jāskrien, bet nākamreiz gan! Kas ar tevi notiek? Viņa viņu grib mājas, bet… tūlīt beigsies gonku sezona un tad gan uz jūru! Kam izstāstīt savas sajūtas? Varbūt viņai, tai īstajai – dienasgrāmatai? Nezinu, kur talants slēpjas, bet autore ir tik ļoti skaisti abas šīs līnijas savijusi, ka nav atdalāmas.

Kad autore bērnība lasījusi tēva dienasgrāmatu (nē, romāns nav autobiogrāfija, bet šis tas paņemts iedvesmai), tad tā šķitusi garlaicīga. Bet reiz atkal paņēmusi rokās, sapratusi, ka tas ir dārgums un sākusi lolot ideju par romānu. Kā izteicās prezentācijā, tad sēdējusi garāžās un smēlusies iedvesmas 🙂 Lai taptu šāda līmeņa romāns un vēl no vīriešu perspektīvas, tad daudz lasījusi arī vēstures, motorsporta grāmatas, daudz runājusies ar cilvēkiem (izbijušiem sportistiem, zinātājiem un pat (nejaušā kārtā) ar sava tēva kluba priekšnieka sievu). Lai iegūtu vēl niansētākas detaļas, staigājusi pakaļ tēvam un tēva māsai ar diktafonu un “vilkusi” atmiņu kripatiņas 🙂

Kas man likās ļoti sirsnīgi – romānā iekļautas divas poļu dziesmas, kuras autorei bērnībā dziedājusi vecmāmiņa. Es, protams, arī šeit redzu romāna iespējas 😀 Bet jā, romānā var uzzināt un arī līdzpārdzīvot daudz – kā notiek braukšana trasē, kāda bija dzīve sportistam PSRS, kādas dzīves sievietes bijušas un ko nozīmē ne/būt saprastam savā kaislībā, kā sevi plēst uz pusēm visos virzienos (romantiķis! un “man vajag naudu detaļām, bet tad jāatsakās no tā un tā”), kas katram ir mīlestība un kā mācīties mīlēt un piedot pagātni.

Un tā valoda! Vienkārši lasiet!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Klusējošās strūklakas

Ja rokās tiek paņemta Rūtas Šepetis grāmata, tad zini – lasīsi kaut ko neierastu. Tā arī ar šo – Klusējošās strūklakas stāsta par posmu Franko Spānijā, kad valdīja stingra diktatūra un slepenas politiskās spēles ar bērniem. Un kā jau pierasts pie šīs autores, pētnieciskais darbs rezultējies izzinošā romānā (pati autore saka, ka vēsturisks daiļdarbs, bet ja var uzzināt tik daudz, tad jau arī izzinošs, vai ne?).

1957. gada Madridē bija jādomā, ko runā un ko dari. “Kraukļi” bija visur. Kad 18gadīgais amerikānis Daniels turp aizlido kopā ar savu ģimeni, viņa acīm paveras skaista pilsēta ar ļoti daudz jautājumiem. Un viņš cer, ka reiz skaistā istabene Ana viņam palīdzēs šo to atrisināt.

Šai romānā var atrast daudz ko. Bet nu vispirms laikam jāsāk ar to, ka režīms ir atļāvis amerikāņiem sadarbību ar sevi un ir pat izveidots tāds kā amerikāņu centrs. Un kamēr lielākā daļa amerikāņu ierodas Spānijā biznesa darīšanās, atpūtā vai citās lietās, tikmēr paši spāņi runā tikai par tagadni. Jo par pagātni nedrīkst. Skaļi teikt to, kas gruzd sirdī arī nedrīkst. Jārada sajūta, ka viss ir lieliski. Kad amerikāņu viesnīcā apmetas Metsonu ģimene ar spāņu saknēm no mātes puses (Daniels ir kaut kas pa vidū – amerikānis, kurš audzināts spāniskā gaisotnē, par spīti tam, ka Teksasā to uzņēma nedaudz greizi), puisis redz, ka Spānija nav tāda par kādu izliekas, jo viņam ir fotogrāfa redze.

Lai arī šis ir daiļdarbs, tomēr romāna varoņi meklē atbildes savai identitātei, cenšas netieši noskaidrot, kas notiek bāreņu/dzemdību namā, kā gūt atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, ja jautāt ir grēks. Un tā viņi slīgst zem sava noslēpumu, sāpju sloga un pārvēršas par klusētājiem.

Notikumi virzās uz priekšu raiti, lasās pat ļoti raiti, bet tēma pasmaga. Prieks, ka Šepetis prot tēmas pasniegt tik saistoši un atmiņā paliekoši. Konkrēti šai darbā man varbūt īsti nepatika beigu līnijas, bet tā mana vaina. Tas vienkārši nav man 😀 Romānos reti kurais tā dara, bet autore ir viena no retajām, kura tā dara – grāmatas beigās ir pievienots literatūras saraksts ar darbiem, kas tika izmantoti romāna sarakstīšanai. Tāpat viņa sarunājusies ar daudziem cilvēkiem, lai vāktu mutvārdu informāciju par Franko Spāniju. Kā autore pati pēcvārdā raksta – nenobaidījās un rakstīja romānu, kas nav saistīts ar viņu pašu (lietuviešu izcelsmes amerikāniete, kura raksta par izsūtīšanām un tai līdzīgām tēmām).

Neizpaliek intrigas, pusčukstēti noslēpumi, baisas aizdomas un daudz apklusinātu jautājumu. Šur tur pa izteiktai romāna salkanībai, bet to mazliet noignorēju. Mani ļoti aizrāva fotogrāfa līnijas un kadru apraksti 🙂 Vārdu sakot, īstais laiks ņemt šo grāmatu rokās, blakus nolikt tēju vai ko stiprāku un ierušināties segā un grāmatā.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Pētera imperatore, II

Te nu tā ir – ilgi gaidītā grāmata. Kristina Sabaļauskaite man ir īpaša rakstniece. Kaut kas viņas rakstībā, veidā, kādā viņa pasniedz stāstu, mani valdzina. Tā arī šī – Pētera imperatore II mani ieskāva jau ar pirmajām lapām. Un jau atkal bija bīstami lasīt brokastlaikā vai pusdienu pauzē, jo reālais laiks pazuda.

Rit imperatores dzīves pēdējās stundas. Katrīnas prātā iznirst aizvien vairāk un vairāk dažādu dzīves posmu atmiņas. Atmiņas, kurās viņa aizvien labāk saprot savu vīru, sevi un uz kurieni veda abu kopdzīve.

Ārprāts, kā es lasīju un baudīju! Un kad stāsts bija galā, mani pārņēma skumjas. It kā par izlasīto un beigām, it kā par dzīvi kopumā. Tādas neskaidras skumjas. Katrīnas dzīve tiešām bijusi augšupejoša kā Pelnrušķītei. Tikai viens liels “bet”. Bet tā nebija pasaka. Zināms, ka galms vienmēr gaida īsto mirkli, lai kādu “noknābātu”. Vienmēr jāuzmanās ar ko runā un ko runā. Un ja vēl jāsadzīvo ar tādu vīru, kāds bijis Pēteris I… Diezgan smaga dzīve.

Jāsaka, ka Katrīnai kā ārzemniecei ir bijuši visai trāpīgi novērojumi par krievu mentalitāti. Jau pirmajās lapās var lasīt, ka:

Krievi vienmēr sevi iztēlojas tikai un vienīgi par atbrīvotajiem, lai arī lielākoties notika tieši pretēji. /24. – 25. lpp/

Un tas tik ļoti šobrīd sasaucas ar karu Ukrainā… Arī vietā, kur Katrīna uzskaita, ko cars var darīt un kas pārējiem būs jādara, lai cik liels apkaunojums tos pārņemtu:

..cars visiem pateiks, kādai ir jābūt cilvēka pēdējai gribai, cars padarīs par nabagiem pārējos dēlus, atstādams tos bez mantojuma, cars ņems viņus par rekrūšiem, tikai ar cara atļauju drīkstēs precēties un radīt bērnus, un cars aizbāzīs muti visiem dižciltīgajiem, piespiezdams četrus simtus vissvarīgāko augstmaņu ākstīties un trakot kā lopiem,.. /101. lpp./

Zinot, cik skrupolozi autore pieiet informācijas meklēšanai, man nav īsti iemeslu apšaubīt rakstīto. Un Pēteris I bija briesmīgs. Gan jau kāds mediķis izlasot šo darbu varētu pateikt ar kādām neirozēm viņš slimojis. Es tiešām brīnos, ko gan Katrīna viņā atrada. Visas tās attiecību peripetijas izklausās ļoti toksiskas. Jā, Katrīnai tas ir devis iespēju pakāpties visaugstākajā virsotnē no pašas apakšas, bet tā nemitīgā cīņa, lai paliktu vienīgā un no tās virsotnes kādu dienu nenoripotu…

Tas lielais kontrasts starp Krieviju un Eiropu 18. gadsimtā, kuru apraksta Katrīna, ir neizmērojams. Ir ļoti grūti iedomāties, kā Pēteris I ir gribējis tādas un šitādas inovācijas, modernas tehnikas, principā arī pircis inteliģentus cilvēkus darbam Krievzemē, lai tur ienāktu rietumnieku vēsmas un modernizētos, bet pats uzvedas kā barbars. Un viņa karaspēks nav labāks un daudz no vandāļiem neatšķiras. Un Katrīna… paliek alkstot Rietumus. Un grimstot aizvien lielākās bailēs par sevi.

Zinu, ka autore ir saraksījusi Viļņas stāstus. Gribu arī tos. Un kad tas būtu izlasīts, gribu braukt uz Viļņu. Bet noteikti lasiet. Jo caur Sabaļauskaites tekstiem var uzzināt ļoti daudz ko!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Apburošās masu pašnāvības

Arto Pāsilinna man asociējas ar pasen tulkoto darbu Zaķa gads, kurš nupat ir arī iznācis jaunos, skaistos vākos. Tā nu nolēmu, ka nepieciešams ielūkoties arī viņa Apburošās masu pašnāvības. Protams, arī tāpēc, ka soms 😀 Skandināvu rakstnieki raksta kaut kā citādāk, nezinu. Darbs lasījās ļoti raiti un viegli, jo autoram ir patīkama valoda un ļoti savdabīga humorizjūta.

Šīs grāmatas darbības aizsācējs nonācis tik lielās dzīves sprukās, ka izejas vienkārši nav. Priekšā tikai tumsa un nolemtība. Tāpēc viņš ņem ieroci un dodas uz nomaļu šķūni. Viņam īstenot nodomu neizdodas, jo tur priekšā cits, ar tādu pašu domu. Tā nu vārdu pa vārdam un viņi nolemj palīdzēt citiem tādiem dzīves grūtdieņiem.

Hmm. Ko uzreiz varu teikt – ļoti labi, ka uz priekšējā vāka ir teikums: “Ironisks romāns”. Ja šī grāmata būtu jāraksturo vienā teikumā, tad teiktu, ka sižets ir nedaudz absurds, tomēr ar realitātes piesitienu. Lai arī joprojām nespēju sev šo darbu plašāk noformulēt, tomēr mēģināšu.

Kad lasīju autora otru latviskoto darbu Zaķa gads, arī tas man šķita savāds, jo virspusēji tur viens cilvēks klejo cauru gadu ar zaķi. Tomēr apakšā tam visam es spēju uztaustīt cilvēka iekšējās izmaiņās gada laikā. Lasot šo darbu, es varbūt šīs izmaiņas tik ļoti nejutu, jo personāžu daudz. Kopā tie ir pāri 600, bet – kuš, kuš – viņi visi tur nepiedalās. Aktīvi ir ap 30-40, bet arī no šiem autors visus neiesaista. Tie ir tie trakie, kas dodas ceļojumā, kas pieminēts grāmatas anotācijā. Lai kā tur būtu ar tāda ceļa realitāti, tomēr kaut kas tajā bija.

Man patika, ka autors, soms būdams, par savu valsti un tautiešiem izsakās tik precīzi, dažbrīd pat ar sarkasmu. Tas šim romānam iedeva “odziņu”. Piemēram, tekstā tiek iepīts teikums, ka Somija ir tik dārga, jo visiem vajag aizvien vairāk un vairāk naudas un kur daudz, daudz naudas, tur blakus mantrausība un alkatība. Es, protams, autora apgalvojumus neesmu pārbaudījusi, bet šajā romānā tie strādā un paralēli sižeta līnijai iedveš realitāti. Vai, iedomātu realitāti. Tiešām nezinu.

Lai nu kā, viņi visi dodas ceļā, jo dzīvot nav vērts. Laikam manā dzīvē viss kārtībā (lai gan dažbrīd tā itin nemaz nešķiet), tomēr lielākā daļa iemeslu man nešķita tik bezcerīgi, lai teiktu: “Nu viss! Jāņem virve un ziepes.” Dažiem iemesli patiešām varēja būt, bet pārējiem… Nebojāšu lasīšanu ar spamiem, bet šis arguments katru reizi tika mazliet apklusināts, kad izlasīju “ironisks romāns”. Tieši tai ceļojumā ir romāna atslēga. Tajā notiek tik ļoti daudz kā, ka arī cilvēks bez tādām nosliecēm kaut kā iekšēji mainītos. Vienīgi man žēl, ka to personāžu daudz, līdz ar to šo personību izmaiņas nebija skaidri izjūtamas.

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Ievads Ukrainas vēsturē

Laikā, kad es studēju, man bija daži semināri, kurus izvēlējos tikai tāpēc, ka par tēmu nezināju absolūti neko, proti, kaimiņvalstu vēsture. Šos seminārus biju iedomājusies tādus vispārīgākus, lielākos laika ietvaros, ne tik specifiskus, bet man vienalga patika. Kāpēc es tā gribēju? Varbūt tā nav visiem, bet man bija sajūta, ka par kaimiņu vēsturi ir kaut kas jāzina. Manuprāt, tā tiek pieminēta par maz (es nerunāju par profesionālo vidi). Tas bija arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es gribēju izlasīt Valda Klišāna aši uzrakstīto grāmatiņu Ievads Ukrainas vēsturē. Protams, es lasīju un man galvā skanēja profesora balss.

Šis patiešām ir ievads. Tāds ievads, kurš spēj ieinteresēt un pēc atslēgas vārdiem gribēt painteresēties mazliet dziļāk. Aizdomājos arī par to, ka būtu forši, ja līdzīgos noformējumos un konspektīvos pārskatos iznāktu grāmatiņas arī par pārējām mūsu tuvākajām un tālākajām kaimiņvalstīm (krieviju var izlaist; mazais burts ir apzināts). Hronoloģiski darbā ir aptverts laiks no vissenākā vēstures posma līdz par šī gada 24. februārim, kad krievija iebrūk Ukrainā un uzsāk savu vājprātu. Šis darbs sniedz ieskatu dažādos vēsturiskajos notikumos, kultūru veidošanās procesā un politiskajās struktūras. Man šis darbs palīdzēja arī mazliet labāk saprast, kā ir nonākts līdz šī brīža šausmām. Jāsaka, ka brīdī, kad lasīju pēdējo nodaļu (Neatkarīgā Ukrainas Republika), man vairs negribējās, lai tas būtu tikai ieskats. Tur gribējās lasīt dziļāku tekstu, analītiskāku un vairāk izceļot problēmjautājumus. Gandrīz aizmirsu! Kas vēl bija forši – ka bija savilktas laika posma vai problēmas paralēles ar Latvijas vēsturi.

Grāmatā nav tikai “sauss” teksts. Tas ir diezgan bagātīgi ilustrēts, arī ar kartēm un tekstā atslēgas vārdi/pieturpunkti ir izcelti.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kurbads

Man šķiet, ka mums ir problēma. Visā modernajā bērnu (un ne tikai bērniem paredzētā) literatūrā sāk pazaudēties mūsu pašu pasakas un mitoloģiskie stāsti. Vajag vairāk runāt par šo. Ko var darīt ar mūsu mitoloģiju un pasakām, lieliski ir pierādījis, piemēram, Gatis Ezergailis savā romānā Ragana manā skapī. Man ir liels prieks, ka Guntars Godiņš ir apdarinājis latviešu “otro” eposu Kurbads, kuru sarakstījis Ansis Lerhis-Puškaitis (1859 – 1903).

Ja Baronu mēs saucam par Dainu tēvu, tad Lerhi-Puškaiti noteikti jāsauc par pasaku tēvu. Viņš savā mūžā ir savācis gandrīz divtūkstoš pasaku, pāri par trīs tūkstošiem teiku, divtūkstoš ticējumu un citu mutvārdu mantojumu.

Ietekmējies no pasaku un teiku motīviem, viņš 1891. gadā sarakstīja Kurbads – senlatvju varonis. Bez šī darba ir tapuši arī citi viņa literārie veikumi, bet par tiem varbūt kādu citu reizi. Ja ir interese par viņa dzīvi un mūža darbu, tad noteikti jābrauc uz Džūkstes Pasaku muzeju, tur ir interesanti 🙂

Mans ceļš uz Kurbadu diemžēl nesākās ar Džūkstes pasaku grāmatu, lai gan kaut kur bērnībā es fragmentāri biju dzirdējusi vai lasījusi. Man tas pa īstam sākās klubā Melnā piektdiena. Skyforger bija svaigi ierakstījuši albumu Kurbads (2010) un tur notika albuma klausīšanās prezentācija. Protams, ka man tur bija jābūt un man patika. Ar pirmo reizi varbūt visas dziesmas neaizķērās, bet prātā palika daudzas. Tad laiks ritēja un tika izziņota metālopera Limbažos (2017). Protams, brauciens bija obligāts un tas bija lielisks pasākums! Pēc diviem gadiem tas tika atkal izrādīts Lucavsalā un bija prieks redzēt, ka dažas nianses bija mainītas. Nu, un tagad arī grāmata! Domāju, ka Lerhis-Puškaitis būtu priecīgs.

Grāmata ir TIK skaista! Tās ilustrācijas ir tik precīzi tekstu atainojošas un bauda acīm. Paldies māksliniecēm 🙂 Ārkārtīgi patīk, ka atbilstošu epizožu beigās ir ielikti grupas dziesmu teksti. Grāmatu tā arī lasīju – lasu, priecājos par bildēm un tad sēžu un klausos dziesmu. Kas šai grāmatā ir skaista pievienotā vērtība? Pirms katras dziesmas nosaukuma ir simbols ar burtu “k”. Noskenējot to ar īpaši grāmatai izveidotu aplikāciju, sāk skanēt dziesma (izklausījās, ka no Limbažu uzveduma) un diezgan telpiska animācija (kustinot telefonu, ir sajūta, ka pats staigā pa to mežu un redzi mošķus). Varbūt mazliet skumji, bet šobrīd animācija strādā dažām pirmajām dziesmām. Par to nav jābēdā, jo līdz rudenim varēs “staigāt” pa visām dziesmām 🙂 Tā, ka ar laiku šis tiks atrisināts. Lai nu kā, šī bija man nebijusi lasīšanas pieredze. Ja kādam šķiet, ka izraus salīdzinoši plāno grāmatu viens un divi, tad nekā nebija. Lasot pēc “pilnas programmas”, zināms laiciņš paiet. Intereses pēc ielūkojos arī Džūkstes pasakās un ir interesanti salīdzināt atšķirības. Pirmais, ko piefiksēju – vecvārdi izņemti un teikumi vienkāršāki. Šķiet, ka arī īsas un šķietami nenozīmīgas detaļas izņemtas ārā. Ir sajūta, ka lasi pasaku. Savukārt jaunais Kurbads rada spēcīgu iespaidu par kārtīgu mitoloģisko stāstu, kurš varētu stāvēt līdzās skandināvu eposiem.

Jāatzīst, ka šo grāmatu nedaudz gaidīju arī pēcvārda dēļ, jo parasti tajos atklāj visādas detaļas, kuras es pati nespētu atrast (speciāli nesēžot bibliotēkās utt.). Diemžēl, pirmais man atstāja nelielu vilšanās sajūtu, jo šķita, ka rakstīta bērniem un vienkāršos lietu uzskaitījumos. Prasījās… es nezinu, pilnīgāks? Otrais pēcvārds šķita ļoti izsmeļošs un vairāk stāsta par apstākļiem, kā radusies šī pasaka, pasakas gaitas “dzīvē” un Lerha-Puškaiša nozīme latviešu literatūrā.

Šī ir patiešām vērtīga grāmata!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Krāsu slepenā dzīve

Cik krāsaina grāmata! Tiklīdz es ieraudzīju Kasjas Sentklēras (Kassia St Clair) grāmatu Krāsu slepenā dzīve, es uzreiz sapratu, ka man to vajag. Un nemaz neesmu vīlusies. Pat gandrīz vai prasās otrā daļa 😀 Turpinot pagājušajā gadā iesākto tradīciju, ka brokastlaika grāmatas nav romāni, bet viss pārējais, manas brokastis ilgu laiku bija krāsainas. Patiesībā, aizraujošs bija arī pārējais laiks, kad šo lasīju, jo nu dažas krāsas nevarēja gaidīt kārtējās brokastis. Vēl tikai aši piebildīšu, ka nenormāli patīk grāmatas noformējums – sākot ar vāku, kur krāsas var sajust līdz saturam, kur katru lapas malu rotā attiecīgā krāsa. Un vēl tas vārdu rādītājs!

Man patīk atklāt dažādus sīkumus, vēsturi, mākslu no neiedomājamām tēmām vai neierasta skatu leņķa. Piemēram, šeit ir fakti no krāsu un to toņu vēstures. Es patiešām nekad nebūtu domājusi, ka aiz krāsām var slēpties tik daudz pārsteigumu 🙂 Mazliet atgādināja, kā vienā no studiju semināriem referāta vajadzībām pētīju auskaru vēsturi un arī tur atklājās ļoti daudz interesantu lietu. Autore ir ne tikai rakstniece, bet arī kultūrvēsturniece un krāsu eksperte – pētījusi sieviešu modi un 18. gs. žurnālā Ackermann’s Repository uzgājusi ļoti interesantus krāsu aprakstus. Pēc gadiem rakstījusi sleju žurnālam British Elle Decoration – katrā slejā pa krāsas tonim, kas izpētīts līdz sīkākajai niansei. Kā pati raksta ievadā, tieši šī sleja arī iedvesmoja grāmatai. Vēl autore ievadā saka, ka “grāmata nepretendē uz izsmeļošas vēstures grāmatas statusu” (11.lpp.) un ka iekļāvusi toņus, kuri fascinējuši, bijuši nozīmīgi vai tiem piemituši pārsteidzoši stāsti. Ziniet, autore nemelo – stāsti patiešām ir interesanti. Principā varētu teikt, ka caur krāsām viņa lasītājam atklāj cilvēces kultūru – modi, politiku, mākslu, karus.

Man ļoti patika, ka pirms autore iemet savu lasītāju galvu reibinošajā krāsu pasaulē, viņa vispirms iepazīstina ar krāsu redzi, krāsu pamatlietām (pamatkrāsas, toņi), krāsu kartēšanas mēģinājumiem sākot ar 17.gs. līdz pat mūsdienām (piemēram, 1961.gadā tika publicēta Merriam-Webster Third New International Dictionary, kur lazurīts ir “vidēji zils, sarkanāks un blāvāks par copen un sarkanāks un dziļāk zils nekā azurīts, Drēzdenes zilais vai zilais pompadūrs” (27.lpp.) Grāmatā ir atrodami 75 stāsti par krāsām un toņiem, to rašanos un vēsturi. Ja autore ļoti vēlētos, viņa mierīgi varētu rakstīt otro daļu – daudz neiekļautu stāstu ir grāmatas beigās pie vārdnīcas / krāsu paraugiem. Kamēr grāmatas nav, jāstudē pašam. Daļa no pieminētajām krāsām un toņiem ir mākslinieku izmantotās krāsas, daļa – krāsvielas, bet citas saistītas ar idejām vai sociālkultūras parādībam.

Lai vēl mazliet vairāk atvieglotu lasītāja uztveri, man ļoti pie sirds gāja, ka pirms katra krāsu toņu komplekta bija vispārīgs krāsas apraksts. Šādi var uzzināt par balto, dzelteno, oranžo, rozā, sarkano, purpurkrāsu, zilo, zaļo, brūno, melno krāsu. Par sarkano krāsu interesants fakts man šķita, ka vērsi parasti kaitina ar sarkanu lupatu, lai gan patiesībā tas ir krāsu akls. Patiesībā vērsis reaģējot uz matadora muletas plīvu un čaukstoņu (135.lpp.). Interesanti fakti ir arī par pārējām krāsām, tomēr nevar jau visu izklāstīt 🙂 Ja runājam par krāsu toņiem, ar dažiem, mani uzrunājošiem faktiem gan gribas padalīties.

• Safrāna oranžais – stāsts par safrānu kā dārgāko garšvielu pasaulē, jo tiek iegūts no krokusiem (ražas periods nav ilgāks par divām nedēļām un vispār ir baigi cimperlīgs process). Kilogramam safrāna nepieciešami 70 000 – 100 000 ziedu.
• Miesaskrāsa – tonis, kurš reti izvirzas modes trendu priekšgalā un vienalga ir dzīvotspējīgs. Toņa priekšstata pamatā ir t.s. eiropeīdās rases ādas tonis, kas arī rada problēmu. Kāds tad īsti ir ādas tonis? To centās noskaidrot brazīliešu fotogrāfe Angelica Dass. Jā, jautājums ir par jēdziena neitralitāti un tolerantumu.
• Mauntbetena rozā – kā jaunizgudrots krāsu tonis izglāba Britu Karaliskās flotes kuģi “Kelly” no Luftwaffe un vācu zemūdenēm.
• Brūnrozā – Marijas Antuanetes uznāciens ar lustrīna tērpu neparastā krāsā: kaut kas vidējs starp brūnu, rozā un pelēku. Karalis esot teicis ka tā esot blusu krāsa 😀
• Luminiscējoši rozā – man šķita interesants fakts, ka krāsas, ko uztveram kā luminiscējošas, patiesībā ir paaugstinātas koncentrācijas krāsvielas un ķīmiskā struktūra uzsūc īsus gaismas starus. Pareizi, stāsts arī par Stabilo marķieriem 🙂
• Moveīns – pavecāku sieviešu simbols un Elizabete II šai krāsai noteikusi veto ziedu izvēlei pils apstādījumos.
• Heliotrops – sērošanas krāsa un stāsts par to, kā vispār radies sērošanas kults un kad ir to ziedu laiks.
• Indigo – indigofera: augs, no kura iegūst šo krāsu un mīkla, kuru speciālisti minēja 11 desmitgades.
• Elektrozilais – zināmais stāsts par Černobiļas AES.
• Mūmijs – man sķiet, ka šis tonis bija mans vislielākais grāmatas pārsteigums. 20.gs. sākumā pilnā nopietnībā Daily Mail bija lasāms sludinājums, kurā meklēja ēģiptiešu mūmiju. Krāsas ražošanai. Tagad ir pilnīgi skaidrs, kāpēc man nekad šis tonis un vispār brūnā krāsa nav patikusi.

Krāsas ir mums visapkārt. Man šķiet, ka mūsdienu vizuālā uztvere ir pat pārsātināta ar krāsām. Kāpēc gan neizglītoties par redzamo (vai gaismas viļņu atstaroto)? Lieliska grāmata nesteidzīgai lasīšanai. Lai krāsaini!

Ievediet nelaiķus

Grāmata, kuru es nebiju cerējusi ieraudzīt, līdz ar to sanāca ļoti jauks pārsteigums 🙂 Atcerieties, pirms gadiem tika izdota Hilarijas Mantelas grāmata Vilku nams? Tāds biezs klucītis sarkanos vākos? Nu lūk, Ievediet nelaiķus ir otrā daļa un cik saprotu, šobrīd tulkošanas procesā ir arī trešā. Kas ļoti priecēja – šī ir tikpat lieliska, cik pirmā. Mantela savu arodu prot 🙂

Henrijs VIII un Anna Boleina. Šī savienība Henriju tomēr neapmierina, jo viss atduras pret troņmantinieku, kurš tā arī nedzimst. Tomasam Kromvelam atkal jāķeras pie darba – jādara viss, lai apmierinātu karaļa jaunās vēlmes un pats nekristu nežēlībā. Galmā atkal virpuļo intrigas, tenkas un aprēķini.

Ja atsauksme varētu sastāvēt no dažiem vārdiem, tad pietiktu vienkārši ar: “Cik lielisks romāns!”. Jāatzīst gan, ka šo darbu savās rokās saņēmu tieši laikā, kad Krievija iebruka Ukrainā un pirmo laiku es lasāmajam nespēju sakoncentrēties. Sākumu tā īsti neatminos. Zinot, ka tiek tulkota trešā, pēdējā daļa, tad noteikti visas gribētu pārlasīt un tikai tad ķerties klāt pēdējai daļai. Patiesībā, ļoti gribētu teikt paldies autorei par viņas milzīgo darbu šīs triloģijas rakstīšanā, jaunu vēsmu iepludināšanā un atsvaidzinošajā pieejā satura izklāstā. Šī triloģija nav obligāti jāizlasa visa – var lasīt pa daļām, jo katra daļa iesākas un skaisti tiek pabeigta vienas grāmatas ietvaros. Ja piemin kādus iepriekšējās grāmatas notikumus, tad aprakstīti gana skaidri, lai saprastu. Tomēr, ja darbus lasa secīgi, tad labāk var izsekot sabiedrības uztveres maiņai, revolucinārajam garam, galma intrigām un varas kārei. Protams, mainās arī pats Kromvels.

Tomass Kromvels no necilas sabiedrības kārtas ir pacēlies līdz galma līmenim, viņš ir karaļa “labā roka”. Un viņš darīs jebko, lai šo stāvokli nezaudētu. Protams, 16.gadsimta galmā visi darīja visu, lai vispirms apbalvotu sevi. Tāds “visu vai neko” stāvoklis. Patiesībā, interesanti vērot, kā tolaik risināja dažādas problēmas. Vispirms pie Bībeles jāapzvēr, ka viss stāstītais ir meli/patiesība un kad pēc gadiem tas vairs nav aktuāli, pietiek ar vienkāršu: “Ņemu savus vārdus atpakaļ”. Goda vārds, es reizēm brīnos, kā cilvēce ir izdzīvojusi līdz šodienai. Lai nu kā, Tjūdoru vēstures posms man liekas sarežģīts. Visa viduslaiku/jauno laiku vēsture ir viens liels mudžeklis.

Lai arī stāsts par Annu Boleinu un Henriju VIII nav nekas jauns (piemēram, šo posmu var redzēt arī romantizētajā vēsturiskajā drāmā The Other Boleyn Girl (2008)), tomēr autorei arī šo laika sprīdi izdodas parādīt no cita skatpunkta – Kromvels atkal ir priekšplānā un šajā daļā mani viņš nepārsteidz. Mani pārsteidza autores prasme it kā zināmu vēstures posmu (kurš daudzkārt arī apspēlēts) aprakstīt tik svaigi. Līdz detaļām. Protams, es neesmu liela zinātāja, tomēr gribas ticēt, ka viņa pēta un raksta līdzīgi Sabaļauskaitei. T.i., izpētītais tiek iepīts stāstā meistarīgi un netiek piefantazēts stāsta vajadzībām. Vismaz man ir sajūta par meistarību 🙂

Lai nu kā, lasiet. Intrigas 16.gadsimtā bija patiešām aizraujošas. Interesanti arī vērot attiecības starp vīriešiem, starp sievietēm un vispār vērot attiecības. Kurš ko drīkst, kas skaitās pārkāpums utt.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – kā saprast mākslu

Lai arī esmu tikai pavisam nedaudz pavērusi aizkaru uz mākslas pasauli, man joprojām ir un būs lieli zināšanu robi mākslā. Tāpēc es patiešām priecājos par katru jauno sērijas grāmatu, kas iznāk. Protams, gribētos, lai šī sērija raitāk papildinātos. Redzēju vēl sešus darbus un ļoti, ļoti gribētu to par fotogrāfiju.

Ja šai mākslas pamatu sērijai būtu kāda izdošanas secība, tad šo – Dženetas Reboldas Bentonas darbu Kā saprast mākslu – es liktu kā vienu no pirmajām, jo nestāvu tuvu mākslai. Man tā patīk, bet bieži neizprotu. Tāpēc – jā, manā grāmatu plauktā šī stāvēs sērijas priekšgalā, jo stāsta par pašiem, pašiem mākslas pamatiem.

Vizuālo mākslu var vērtēt ļoti dažādi – krietni plašāk par patīk un nepatīk, jo kad jāargumentē patikšana vai pretējais, nākas balstīties uz dažādām emocijām, ko darbs raisījis. Vieniem darbs raisa prieku, citiem varbūt mulsumu. Tomēr mākslas darbus ir iespējams vērtēt dziļāk un tas ir tas, ko šai darbā var mācīties. Tas māca saprast mākslu – uz ko jābalstās, kas ir simboli, paņēmieni, krāsas utt. Stāsta par mākslas darbu nozīmi un darba nolūku. Grāmatas pēdējā nodaļa ir par sešiem, autoresprāt, ietekmīgiem māksliniekiem, kuri radoši darbojušies atšķirīgos virzienos un paņēmienos, kā rādīt pasaulei svarīgāko (vai nu ar norisēm sevī vai valsts/pasaules kontekstā).

Darbā ir ietverti ļoti daudz un dažādi ieteikumi, pēc kuriem mēģināt padziļināti saprast mākslu, nereti jāzina arī konteksts, ja mākslas darbā redzams kāds vēsturisks notikums. Darbs sastāv no piecām nodaļām – kā aplūkot mākslas darbus (nodaļa vairāk vedina uz diskusiju par mākslu, piemēram, mākslas definīcija, kāpēc tiek radīta māksla, māksla un funkcionalitāte u.c. jautājumi), pieredzēt, analizēt un apbrīnot mākslu (nodaļa par iemaņām izprast vizuālās mākslas pamatelementus, stilus – krāsas, līnija, tekstūra, gaisma, kompozīcija u.c.), materiāli un tehnika (paņēmieni un izmantotie materiāli), bet ko tas īsti nozīmē (nodaļā stāsta par mītiem mākslā) un kā pēdējā ir jau pieminētie seši mākslinieki (Leonardo da Vinči, Rembrants van Reins, Vinsents van Gogs, Frīda Kalo, Pablo Pikaso, Endijs Vorhols).

Kā jau visas līdz šim iznākušās sērijas grāmatas, ir bagātīgi ilustrēta, ar paskaidrojumiem un vārdnīcu grāmatas beigās, īsu un kodolīgu valodu. Esmu gatava jaunai mākslas grāmatai.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Reiz uz upes

Es laikam grāmatām vairs nesekoju līdzi tik uzmanīgi kā agrāk, jo ieraugot Diānas Seterfīldas grāmatu Reiz uz upes apgāda mājaslapā sadaļā “drīzumā”, biju ļoti patīkami pārsteigta, jo nebiju iedomājusies, ka latviski viņu sastapšu vēlreiz. Tā kā man viņas Trīspadsmitais stāsts patiešām patika, tad nolēmu, ka diezgan obligāti jāizlasa arī šis darbs.

Reiz ziemas viducī kāda krodziņa durvis pēkšņi atsprāgst vaļā un tā durvīs stāv vīrs ar mazu meitēnu rokās. Visi sastingst šausmās, jo skats ir gauži baiss. Vīrs smagi ievainots, bērns miris… Stundas rit, stāsti sāk vērpties, kad notiek brīnums – meitēns atdzīvojas! Un tagad īstais stāsts var sākties!

Valoda! Tā ierauj stāstā ar gandrīz pirmajiem teikumiem. Bija sajūta, ka sāku lasīt pasaku (tas vārdiņš “reiz” darba nosaukumā un lielākā daļa pasaku taču tā sākas, vai ne?). Un kā jau pasakā, notiek neparedzēti un pat brīnumaini, neticami pavērsieni un sižets velk iekšā aizvien vairāk un vairāk, līdz nespēj nolikt darbu malā. Urdošākais jautājums – kas ir tas meitēns?! Jā, viss stāsts grozās ap viņu un lai cik dīvaini tas nebūtu, viņa nav gluži pirmā plāna tēls. Cieņa autorei, jo tēlu šeit daudz un tas veids, kā viņa tos sakabina kopā ar citiem ir skaists. Tāpat darbā ir vairākas sižeta līnijas, kuras nedaudz lēkā laikā, bet arī tās beigās skaisti saslēdzas vienotā stāstā. Ja visam patiešām esmu izsekojusi, tad neatbildēts nepaliek neviens jautājums.

Šais trauksmainajos laikos ir patiešām burvīgi iegrimt 19.gadsimtā (es to tā pieņēmu pēc fotografēšanas uz stikla platēm) un apjaust viņu problēmas, just līdzi lielajos satraukuma brīžos vai saspringt gaidās līdz ar tēliem. Interesanti, ka šajā darbā var sastapt dažādu žanru iezīmes. Ja es teicu, ka darbs sākās kā pasaka, tad tālāk var sastapt arī maģisko reālismu, trilleri, drāmu un varbūt vēl kādu žanru. Lai arī šie ir ļoti atšķirīgi žanri, tie plūdeni nomainās neradot prātā sajukumu. Vēl interesanti, ka autore pamanās iepīt tādas nopietnas tēmas kā rasisms, bērnu paverdzināšana, uzdzīves posts un tās sekas. Ja jāmin kaut kas no pozitīvā gala, tad tā ir fotogrāfija, progresējošā medicīna un krietnums tā visdažādākajās izpausmēs.

Interesanti, ka viss stāsts grozās ap upi. Upe šeit ir aprakstīta kā dzīva būtne. Varbūt tā arī ir dzīva? To min ne tikai kā darbības risināšanās vietu, bet arī apspriež, kā tā spēj mainīt cilvēkus, kā tā izlemj, kurš dzīvos un kurš ne… Kā dažādu slāņu ļaudis ar dažādu izglītības pakāpi raugās un izjūt upi. Upe ir ļoti, ļoti klātesoša. Tas šim stāstam iedeva šarmu. Man patīk doma, ka ne tikai cilvēki var būt grāmatas tēli, bet, ka par tādiem var kļūt arī daba.

Lasiet un īsiniet tos garos ziemas vakarus 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC