Tās dullās Paulīnes dēļ un citi stāsti

belp25Kas zina, varbūt es beigās nebūšu bezcerīgs gadījums un patiešam iepazīšu kādu drusku vairāk no latviešu literatūras apciršņa. Šoreiz iepazinu Vizmu Belševicu (1931 – 2005). Kad es ieraudzīju Tās dullās Paulīnes dēļ un citi stāsti (2017), es sapratu, ka reāli zinu tikai Billi un to pašu lāga neatceros. Tā es ķēros klāt stāstiem, lai man būtu svaigāks ieskats viņas daiļradē. Gan jau kādu dienu pieķeršos un atkārtošu arī Billi, bet ne par to ir šis stāsts.

 Maza, skaistos vākos ietērpta grāmatiņa, kas ir izlasāma vienā vakarā. Es gan šo prieku pavilku garāku. Gan tāpēc, ka man patika Belševicas valoda, gan tāpēc, lai nejuktu kopā stāstu sižeti, jo izteikties gribas par gandrīz visiem. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka savas domas par Balto sievu neesmu mainījusi.

Ja jāiesāk ar stāstiem, tad man prieks, ka es iesāku ar Burbeķīša. Skaists stāsts par alkoholismu, kurā es izbaudīju katru vārdu. Darbs ir īsta oda alkoholam (no Burbeķīšas puses raugoties). Tas ir sarakstīts kā iekšējais monologs, kurā izklāstīti visi klasiskie attaisnojumi, kāpēc ir jāiedzer arī šī glāzīte un nākamā. Viņa ir tirgus sieva, kas izsalstot ”līdz kaula smadzenēm un vēl maķenīt dziļāk” /5.lpp./ un kā lai vēl citādāk sasildās??? Man ļoti, ļoti patika arī beigas. Sasmējos 😀

Tā kā par Trīs mārciņas cīsķenu es neko sakarīgu nespēju pateikt, tad nedaudz izpaudīšos ar Nelaime mājās. Vai šis stāsts ir ekranizēts? Ļoti, ļoti patika. Tik… pat nezinu. Stāsta beigās Martai tika uzdoti īstie jautājumi, jo viņa uz tiem nespēja atbildēt. Tā kā viņa nespēja atbildēt, tad bija jāsecina, ka viņa velti tā bija izrīkojusies un sacūkoja sev visu dzīvi. Jāatzīst gan, ka Marta bija auksta aprēķinātāja, alkatīga sieviete, kurai bija tikai nepieciešamība raust saujām naudu un glabāt nebaltai dienai, kura nepienāks. Ļoti simpatīzēja, pat mazliet bija žēl viņas Jēkaba. Viņš izklausījās pēc tik ideāla vīra, kāda pasaulē noteikti nemaz tik daudz nav. Uzskatu, ka viņš rīkojās pareizi.

Par pēdējiem diviem stāstiem neko daudz neteikšu – Pēcpusdiena ar bērniem man šķita nedaudz savāds stāsts. Bija interesanti lasīt, bet īsti neizpratu daktertantes bailes no bērniem, ja viņa bija bērnu ārsts. Savukārt, par Tās dullās Paulīnes dēļ nav nekas daudz jāsaka, jo tā vienkārši ir klasika. Es lasīju, smaidīju un jutu sevī vēlmi atkal noskatīties šo traģikomisko gabalu.

Ja atskaita tos divus stāstus par kuriem es neko sakarīgu nespēju pateikt vai arī neko neteicu, tad kopumā man ļoti patika šis stāstu krājums. Tāds viegls, raiti lasošs un lika gan nedaudz padomāt par autores vērīgumu, gan arī pasmaidīt. Šis varētu būt mans krājumiņš, ko reizi pa reizei pārlasīt 🙂

Samsona ceļojums

annette-mierswaReizēm es izbaudu to īpašo privilēģiju aptaustīt grāmatas, kurām vēl neviens nav pieskāries. Kad es pētīju Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa, 1969) darbu Samsona ceļojums (2011), zināju, ka man tas ir jāizlasa. Tā kā bērnu, tā kā nē, fantāzija ne fantāzija. Lai noskaidrotu, kas un kā, bija jāķeras klāt lasīšanai.

Gandrīz precīza anotācija – Matss un Samsons ir nešķirami draugi. Kad suns saslimst , zēns kopā ar viņu aizbēg no mājām. Ceļamērķis – vectēvs, kurš noteikti zinās, kas drauga labā ir darāms. Vai izdosies?

Es šo darbu izlasīju jau decembrī, bet uzrakstīt varu tikai tagad. Nav jau tā, ka tajā būtu bijušas kādas īpašas atziņas, kas man nebūtu ļāvušas gulēt vairākas naktis pēc kārtas. Pie tam šī ir bērnu grāmata (diezgan netipiska, jāpiebilst). Un tomēr, tomēr… kaut kas tajā bija. Kaut kas tāds, kas neļauj par šo grāmatu domāt kā tikai par bērnu darbu.

Lai arī tas šķiet tik pierasti, nedomāju, ka bērna un suņa draudzība būtu jāuztver kā pašsaprotama. Tā tomēr ir īpaša saikne un dzīvnieks var izrādīties vienīgais draugs. Man bērnībā arī bija suns. Lai arī mēs nedzīvojām vienā mājā, es viņu mīlēju. Ciemojos gandrīz katru dienu, vedu pastaigās. Gluži kā Samsons, arī mans mīlulis piedzīvoja vecumu un tā radītās mokas. Viņam pienāca laiks doties pēdējā ceļojumā. Man atšķirībā no Matsa neviens neko neteica. Pateica, ka varu viņu apciemot pie trim bērziem. Diemžēl nekādi nespēju atcerēties savu reakciju, bet raudāt raudāju es noteikti.

Viss, ko Matss darīja un runāja, bija kā atbildes reakcija viņa saspīlētajām attiecībām ar māti. Lai arī tas uzpeld dažbrīd, starp rindiņām tas ir lasāms nepārtraukti. Šī laikam bija tā lieta, kad es nespēju par šo darbu domāt kā tikai par bērnu grāmatu. Tāpat arī mātes un vīratēva attiecības nav spožas. Man tās negribas šeit iztirzāt, bet reizēm der ieklausīties tuvinieku un bērnu balsīs, sakārtot pašiem sevi utt.

Šī ir mazliet skumja gāmata, bet no tā nav jābaidās. Reizēm attīrīties var tikai skumjās.

Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem

4b949b89a0807a4b6ce06602983c4c91Skatos, ka pēdējā laikā diezgan bieži iznāk romāni, kuros par skeletu kalpo formula ”vēsture+nesalkans mīlasstāsts”. Un mani tas uzrunā. Nopietni. Šoreiz iekritu uz Ričarda Flanagana (Richard Miller Flanagan, 1961) Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem (2013). Es gan vairāk pavilkos uz faktu, ka ir Otrais pasaules karš, japāņi un viņu karagūstekņi. Un ziniet – šis nebija tāds romāns, kādu es iedomājos. Tajā bija kas neierasts un, jā, savdabīgi skaists.

Ir 1943.gada augusts. Birmā tiek būvēts dzelzceļš (to nodēvē par Nāves dzelzceļu), bet tas nav tik vienkārši kā izklausās. Austrāliešu karagūstekņiem, kuri ir japāņu pakļautībā to liek darīt tveicē, džungļos, pusbadā un, principā, kailām rokām. Viņi saķer visas iespējamās slimības, dabū čūlas, viņus sit un neļauj gulēt. Par gūstekņiem viņi kļuva neveiksmes dēļ. Un viņu vidū ir arī ārsts Dorrigo Evanss. Vienīgais, kas viņam ļauj visu pārdzīvot ir atmiņas par Eimiju – mīlestību, kas bija piedzīvota un vienlaicīgi varbūt tā bija tikai spilgtākā viņa dēka…

Jāsaka, ka šis bija ļoti savdabīgs romāns un man šķiet, ka lai kā es arī censtos, es no sevis nedabūšu ārā visu sakāmo. Man nebūs īsto vārdu. Es šo grāmatu iesāku, ielasījos un tad uz nedēļu apstājos. Vairs nespēju lasīt. Kaut ko sevī pārvarēju un turpināju. Skaista un negaidīta grāmata 🙂

Lai arī romāna galvenais varonis ir Dorrigo, viņš ne vienmēr figurē priekšplānā. Tas man ļoti patika. Man vispār patika, kā autors apgājās ar saviem varoņiem. Viņš aprakstīja arī Dorrigo līdzbiedru dzīves, vadošo japāņu dzīves, neviens likteņstāsts netika piemirsts. Valdzināja arī rakstības veids, jo nebija klasisko dialogu, bet nebija arī stāstošā veida. Flanagans bija arī pietiekoši tiešs, lai es vismaz iedomātos saprotam to ārprātu, kas darījās džungļos, justu neizturamo tveici un nāvīgo slimību dvaku. Dažbrīd es jutu riebumu to visu iedomājoties un centos saprast, kāpēc tā jādara un kā cilvēki nonāk līdz tādam domāšanas veidam kā japāņi. Katrā ziņā es pirms tam neko nezināju par Nāves dzelzceļu Birmā.

Ja mēs runājam par Eimiju, kas ir arī uz grāmatas vāka un Dorrigo, tad šis ir ļoti savāds pāris. Patiesībā jau viņi nav pāris. Dorrigo jau ir mūža sieviete, kuru viņš precēs un Eimija ir tēvoča sieva. Gadās jau visādi un Dorrigo nesaprot, kas viņu tajā it kā necilajā sievietē ir tā savaldzinājis, bet kaut kāda dzirkstele tajā visā bija un to sajutu arī es. Tās bija gan alkas vienam pēc otra (pārsteidzoši, tas nebija salkani), gan vēlme būt mēs, gan tā īpašā brīvības sajūta, kad esi saticis īsto. Lasīju un domāju, cik savādi cilvēks ir iekārtots – laiks rit un beigās arī atmiņām nevar uzticēties un tad pienāk tā viena bam! diena un tu atceries visu, visu. Varu vēl tikai piebilst, ka liktenis ar abiem nelāgi pajokoja…

Sākotnēji es domāju, ka romāna nosaukums ir kā atsauce uz dzelzceļu, bet nekā. Tā ir atsauce uz kaut ko citu, kas pavada visu šo darbu. Kas un kā būs janoskaidro pašiem 🙂

Grāmatstatistika II

Gads apkārt, klusi zemapziņā nospraustais mērķis nav sasniegts, bet tas nav pats svarīgākais. Galvenais ir nezaudēt lasītvēlmi 🙂 Pagājušajā gadā padalījos ar savu statistiku un nolēmu īsā variantā to darīt arī šogad.

Tātad, šī gada manas labākās, spēcīgākās, atmiņā paliekošās un visādi citādi sirdi priecējošās grāmatas izlasīšanas secībā:

  1. P. Ness. Septiņas minūtes pēc pusnakts
  2. A. Sapkovskis. Pēdējā vēlēšanāsctwck0dwgaajiie
  3. Dž. Viljamss. Stouners
  4. Selīns. Ceļojums līdz nakts galam
  5. A. Franka. Annas Frankas dienasgrāmata
  6. L. Binē. HHhH
  7. U. Eko. Rozes vārds (labots variants)
  8. S. Plāta. Stikla kupols
  9. A. Gamboto-Bērka. Pilns aptumsums
  10. T.A.Faulere. Z: romāns par Zeldu Ficdžeraldu
  11. A. Bariko. Misters Gvins
  12. S. Žadans. Džezs pār Donbasu
  13. E. Dors. Mums neredzamā gaisma

Protams, es šajā sarakstā varētu iemest vēl pāris nosaukumu, bet tad tas vairs nebūtu top13 😀 Nu labi, tas vispār nav tops 😀

Gada atklājums (autors) – tādu man šogad ir vairāki: Bariko, Sapkovskis, Tapins, Plāta, Žadans, Dors, Vīgante, Aberkrombijs. Tas, ka daži nav iekļuvuši top13 neko nenozīmē. Visi uzskaitītie autori man ir iepatikušies un labprāt palasīt vēl kaut ko no viņu daiļrades.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  1. A. Amirrezvani. Saulei līdzīgā – austrumi mani vairs neuzrunā, tāpēc nespēju grāmatu pabeigt.
  2. L. Gunels. Dievs vienmēr ceļo anonīmi – bija vietas, kuras patika un atziņas, ko atcerēties, bet pārāk psiholoģiski un filozofiski priekš manis.
  3. A. Heniņš. Smilšu pulkstenī birst cits laiks – nepatika valoda, nepatika politiskā nots un tālāk par pirmajām 30lpp es netiku.

Beidzot laikam jāatklāj tā kārts par to skaitu. Man no gada uz gada ir skaitlis 70. Zinu, ka dažiem tas ir pilnīgi nekas, bet man tas ir milzīgs skaitlis. Uz to apzinātu netiecos, jo ne jau kvantitātē ir spēks. Spēks ir lasāmā kvalitātē! Šogad pievinnēju 65 grāmatas un tas ir par 7 vairāk nekā pagājušajā gadā.

Skaistu lasīšanas gadu!

Kanēļa zvaigznītes

Man beidzot ir cepeškrāsns un beidzot es varēšu aktīvāk izmantot savu brīnišķīgo Cepam grāmatu 🙂 Lai arī man šoreiz viss 100% nesanāca, noveļu to uz savu nogurumu un nošmauktajiem riekstiem. Šie Ziemassvētku cepumi esot tradicionāli švābu apdzīvotajā Vācijas daļā. Lai arī es škrobējos par mazo neveiksmīti, visi, kuri tika pie ēšanas, slavēja tos.

Nepieciešams:img_8952

  • 2 olu baltumi
  • 175g pūdercukura+pārkaisīšanai
  • 250g maltu apgrauzdētu lazdu riekstu
  • 1 ēd.k. malta kanēļa

Pagatavošana:

  • Saputo olas baltumu stingrās putās, prātīgi iemaisa cukuru un turpina putot līdz masa ir bieza un spīdīga. Ceturto daļu atliek, bet pārējā iecilā riekstus un kanēli. Uz vienu stundu ieliek ledusskapī.
  • Cepeškrāsni sakarsē līdz 140grādiem. Tagad sākas daļa, kas man īsti nesanāca, bet teorētiski bija jābūt tā – mīklu izrullē 1cm biezu, izspiež zvaigznītes un liek uz pannas, kas nokaisīta ar pūdercukuru (neaizmirsam par cepampapīru!). Pārāk cieši likt nevajadzētu, jo cepumi pūtīsies. Pēc tam tiem uzziež atlikto olbaltuma maisījumu un šauj krāsnī iekšā.
  • Cep ~ 25minūtes, lai glazūra neapbrūnē, bet cepumi nedaudz nedacepušies. Krāsni izslēdz, nedaudz paver durtiņas, bet cepumus atstāj krāsnī vēl 10minūtes. Pēc tam var ņemt ārā pavisam un atdzesēt kārtīgi.

Lai jums ir veiksmīgāk! 🙂

Omce sūta sveicienus un atvainojas

fredrik-backman-escritor-644x362Aii, jūs pat nevarat iedomāties, cik priecīga es biju, kad uzzināju, ka Frēdriks Bakmans nav metis plinti krūmos un ir uztapinājis vēl vienu romānu – Omce sūta sveicienus un atvainojas (2013). Viņa iepriekšsarakstītais Vīrs, vārds vārdā Ūve man ļoti patika, tāpēc cerēju, ka tā būs arī ar šo. Ziniet, tie darbi vispār nav salīdzināmi.

Omce ir gandrīz astoņgadīgās Elzas vecmāmmiņa, kurai patīk stāstīt pasakas. Uzreiz jāpiebilst, ka Omce nav parasta omīte, bet diezgan traka, jo viņa dara daudz ko tādu, ko parastas omītes nedara. Tātad, ar pasakām viņa neaprobežojas. Savukārt Elza ir citāda septiņgadniece. Viņa savam vecumam ir neparasti gudra un apķērīga. Un viņa ārkārtīgi mīl savu Omci. Līdz….

Sākt lasīt Ūvi bija neprātīgi viegli. Sākt lasīt Omci bija nedaudz grūti. Ja Ūve bija tikai par Ūvi, tad Omce ir par daudziem. Visu iesaistīto dzīvēs bija noticis smags lūzuma punkts, kuram nav/nebija viegli tikt pāri. Un Elza viņus visus iepazīst caur Omces pasakām. Jo izrādās, ka visiem pasaku tēliem ir reāli prototipi. Tu nekad nevari zināt, kāpēc tavs kaimiņš vienmēr runā ar balto vadu vai kāds nepārtraukti ir pūcīgs. Šī bija savāda, bet vienlaicīgi pazīstama daudzdzīvokļu māja. Tā nedaudz atgādina manu māju – cits citu pazīst, parunājas kāpņu telpā… un ja vajag, ir diezgan vienoti.

Elza atceras, ka Omce teica: ”Labākie stāsti nekad nav pilnīgi reāli un nekad arī nav pilnīgi izdomāti.” Tapēc viņa dažas lietas sauca par ”sagrozīto realitāti”. /160.lpp./

Kā iepriekš minēju, Elza bija varenapķērīga un viņa ātri saprata, ka Omces pasakas nav tikai izdomājums. Šis man nedaudz asociējās ar kādu citu darbu (labā nozīmē, protams) – Pasaku stāstnieku. Šajā ziņā es piekrītu Omcei – bērni nav jāsargā no pasaules, kurā tie aug. Vienkārši pirmā versija par pasauli ir jāpasniedz mazliet maigāka. Ne gluži kā caur rozā brillēm, bet… pasaka derēs. Protams, brīdī, kad tiek atskārsta īstā realitāte, var būt nedaudz sāpīgi un tā… bet tas vienalga ir vieglāk nekā dabūt triecienu (jā, jā, tas zīmējas arī uz vecākiem, kuri, piemēram, vairās pirkt grāmatas ar smagu saturu vai skumjām beigām).

Omes. Mīliet savas omes! Man ļoti patika, kā Bakmans bija izveidojis attiecības starp Omci un Elzu. Jā, visu attiecību pamatā bija vainas izjūta, bet tas tā. Pašas attiecības bija tik mīļas un sirsnīgas par spīti piecminūšu kašķiem un tamlīdzīgām lietām. Tas man lika atcerēties savu omi un smaidīt 🙂 Bakmans vispār šajā darbā ir ”pacēlis” smagu tēmu – izvēli starp ģimeni un darbu, vainas sajūtas kompensēšana, nespēju izrunāties un daudz, daudz citas tēmas. Kā jau teicu, šo nevar salīdzināt ar Ūvi, jo šis darbs ir dziļāks. Tas lasās viegli (kad ielasās un sāk saprast Miamasu), tajā ir daudz humorīgu momentiņu, bet tik pat daudz skumju brīžu. Man ļoti patika un es gaidīšu darbu par Britu Mariju. Es zinu, ka ir!!! 😀

Cilvēkiem ir jāizstāsta savs stāsts, Elza. Citādi viņi nosmok. /292.lpp./

Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts

Esmu piefiksējusi, ka pēdējā gada laikā2015-11-20_janis_udris ik pa laikam pavelkos uz latviešu vēsturiskajiem romāniem – vai nu par konkrētiem personāžiem vai notikumiem. Jāņa Ūdra romānu Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts (2016) izvēlējos Jelgavas dēļ. Man tika apsolīta Jelgavas bombardēšanas ainas, kas literatūrā neesot nemaz tik plaši izplatīta tēma. Skumji, bet it kā loģiski (jo par politiku un karu mūszemē daudz nelasu) – pats leitnants man neko neizteica. Līdz šim.

Sākot lasīt darbu, nespēju beigt šausmināties par to, cik autors sausi raksta, cik var visās sarunās pieminēt Latviju, bet… lapaspuse aiz lapaspuses un es pat nemanīju kā šis darbs bija mani ievilcis sevī. Sausa valoda? Muļķības! Gaušanās par valsti? Arī muļķības! Bet padomājiet paši – šis taču ir vēsturisks, biogrāfisks romāns, kurā (kā izskatās) ir izmantoti runas citāti, arhīvu materiālu fragmenti. Tam ir jābūt uzrakstītam tieši tā. Pietiekoši profesionāli un meistarīgi, jo tagad man gribas izlasīt arī viņa darbu par Kārli Ulmani 🙂

Laiks pirms un Otrais pasaules karš Latvijā ir gana sarežģītas tēmas, lai studētu, bet par to rakstīt romānu… Šķiet, šis ir pirmais darbs, kuru lasu saistībā ar varas maiņām Latvijā un valsts pārliecinātiem aizstāvjiem. Daži vēsturiskie fakti manā atmiņā tika atgādināti, bet lielākoties es daudz ko uzzināju. Tiešām niansēts darbs par kureliešiem, Rubeni un viņu cīņu pret utainajiem un zili pelēkajiem. Jāatzīst, ka man būtu gribējies lasīt krietni plašākus tekstus par kaujām Jelgavā un Kurzemes katlu. Lai arī ar latviešu literatūru man iet kā pa celmiem, tomēr man ir prieks, ka parādās šāda veida literatūra, kādu piedāvā Jānis Ūdris. Sākumā mazliet ‘’raustījos’’ lasīt viņa romānu, jo nedaudz baidījos no latviešu gaušanās par to, cik mums viss bijis slikti utt. Veltīgi. Romāns ir par konkrētu vēsturisko personību – Robertu Rubeni un viņa kara dienestu un centieniem Latvijas labā.

Ja sāku par galveno varoni, tad jāturpina. Tāds, kāds bija viņš, ir retums. Jāpiedomā, vai šobrīd maz tāds cilvēks atrastos. Jā, dažbrīd ļoti izpaudās viņa jaunības maksimālisms, tomēr tā dedzība bija, kas apbrīnojams. Viņš bija vīrs savā vietā un viņš prata ar savām idejām un darbiem ‘’iedegt’’ arī citus. Varbūt dažbrīd tā visa bija par daudz, bet ja tā nebūtu bijis, iespējams mēs nedzīvotu savā valstī… Jāatzīst, ka mani kaitināja absolūti visas sievietes, kuras ir pieminētas šajā darbā. Un tas kā viņas Rubeni sauca par bruņinieku. Visas kā viena. Un kā visas gribēja no viņa bērnu. Brr…

Valdības peripetijas, diplomātija, kara viltības… mums nudien ir sarežģīta vēsture. Pietiekoši sarežģīta, lai beidzot saprastu, ka leģionāri nav jādala sarkanajos un zili pelēkajos, ka nav labo un ļauno. Jā, bija līdzskrējēji, bija kažoka mainītāji, bet tie latvieši kuri karoja, lielākoties bija par brīvu Latviju. Diemžēl, zem sveša karoga un ne savā armijā, bet ja vēsturiskā situācija tai laikā bija tāda? Ja tai brīdī tā ir likusies vienīgā iespēja?

Njā.. šī ir ļoti, ļoti nacionāla un patriotiska grāmata. Tā mums atgādina, ka valsti neatguvām tāpat vien, ka arī tagad mums par to ir jācīnās. Brīvība un viss ar to saistītais nav jāuztver kā kaut kas pašsaprotams. Autors ir nopelnījis plusiņus – par rindkopas informāciju par katru no darbā iesaistītajiem (kas un kā pēc 2PK) un par fotogrāfijām. Tiešām foršs bonusiņš.

Iesaku!!!

Ūdens atmiņa

itaranta_emmi_at_koolibri_2014

Emmi Iteranta (Emmi Elina Itäranta, 1976) ir somu rakstniece, kura dzīvo Anglijā. Mani vienmēr ir interesējusi skandināvu literatūra, tāpēc ļoti dabiski viņas debijas romāns Ūdens atmiņa (2012) mani ieinteresēja. Jāatzīst, ka mani pazliet pārsteidza tās žanrs – zinātniskā fantastika, jo JR apgādam tas nav gluži raksturīgi 🙂 Šī nebūs gluži parasta atsauksme. Atļaušos to savienot ar vakar notikušo grāmatas atvēršanas svētkiem Berga Bazārā.

Noria Kaitio ir jauna meitene, kura nolemj sekot sava tēva pēdās un pārņemt tējas meistara amatu. Vienīgi laiks, kurā viņa dzīvo, nav no labākajiem – mainījies klimats, ģeogrāfiskās aprises… Pasaulē ir palicis pavisam maz dzeramā ūdens un tas ir militāristu rokās. Ceļš līdz zīmogam ”ūdensnoziedznieks” nav tāls. Tējas meistaram ir piešķirtas dažas privilēģijas un viņa tēja garšo neparasti labi… Kādu noslēpumu tēvs uztic meitai un vai viņa spēs to nosargāt?

Manuprāt, autorei ir neticami paveicies. Ne visiem izdodas ar savu pirmo darbu iekarot tik lielu atzinību, ka tas tiek pie dažādām balvām fantāzijas un zinātniskās fantastikas lauciņā. Vēl viņu apbrīnoju par to, ka viņa šo darbu rakstīja ne tikai somu, bet vienlaicīgi arī angļu valodā. Kad vakar to dzirdēju, nudien biju pārsteigta.

Manas attiecības ar zinātnisko fantastiku ir diezgan bēdīgas, bet šī ir tāda… saprotama fantastika. Darbā tiek ļoti daudz runāts par klimatu, vides izmaiņām un tā ir aktuāla tēma. Autore stāstīja, ka Somijā tīru ūdeni uzskata par pašsaprotamu, lai gan klimata pārmaiņās sākot ietekmēt tā pieejamību. Viņa uzskata, ka darba izlasīšana ir veids, kā par šo problēmu varētu runāt. Jāatzīst, ka man bija interesanti lasīt un sekot Norias centieniem aptvert agrāko pasauli un salīdzināt to ar tagadējo. Lai arī darbā nav norādīts, cik tālā nākotnē viss norisinās, ir skaidrs, ka tā nav pārāk tāla nākotne.

Pārlasot anotāciju uz aizmugurējā vāka, es nedaudz samulsu no salikuma ”ziemeļi+tējas ceremonija”. Lasot darbu, īsti netiku līdz atbildei, bet Iteranta visu izskaidroja. Nezinu, vai man vajadzētu to visu stāstīt, bet… Vietvārdi un vārdi ir pietiekoši japāniski, lai pieņemtu, ka visa kā rezultātā dzīve ir pārcēlusies uz ziemeļiem. Bez tradīcijām mēs nekas dižs nebūtu, tāpēc tās ņem līdzi. Lasot par tējas dzeršanas ceremoniju, gribētos reiz pašai ko tādu piedzīvot.

Zinātniskā fantastika ir zinātniskā fantastika. Ne viss darbā ir ”grābts no gaisa”, ir totalitāra sabiedrība, nedaudz savādas varoņu attiecības, kā man likās – nedaudz sausa valoda, bet ātri lasījās un pats galvenais – ar realitātes piesitienu. Ak, jā – patika arī tie filosofiski noformulētie vēstījumi, kas ir citātu vērti, jo tur ir par ko padomāt. Ir vērts ieskatīties!

Skarbās takas vilinājums

bryson2-outdoors-300x250Reiz kādā 2014.gada pavasara dienā es plauktā ieraudzīju grāmatu, kurai nespēju paiet garām. Tas bija Bila Braisona (Bill Bryson, 1951) darbs Mājas. Īsa privātās dzīves vēsture. Atminos, ka jau toreiz nodomāju, ka obligāti ir jāizlasa vēl kas no šī rakstnieka. Tā nu sanācis, ka spēju to īstenot tikai tagad. Gulēju savā slimības gultā un man no bibliotēkas tika atnests Skarbās takas vilinājums (1998). Bauda (ne jau vārguļošana, bet grāmata :D)!

Braisons ir liels ceļotājs un talantīgs rakstnieks. Tāpēc brīdī, kad dzimst doma par Apalaču takas iekarošanu, rodas arī šī grāmata. Bet ne jau viens viņš tur soļoja. Viņam pievienojās ”draugs” Stīvens Kacs. Un šis tandēms ir smieklīgs. Iespējams, ka realitātē uz to mirkli tā nemaz nešķita, bet bija jautri lasīt, kā Kacs pār klinti aizlidinājis daudz lietu tikai tāpēc, ka soma nejēdzīgi smaga, vajadzēja izlādēties utt. Jā, viņi abi ir asprātīgi un darbs ir ne tikai izzinošs, bet arī diezgan humorpilns.

Ja kādam sagribas iekarot Apalaču taku, tad Skarbās takas vilinājums noteikti būtu lasāmo darbu sarakstā. Tajā ir tik daudz informācijas!!! Par Amerikas dabu, par dabas aizsardzības rašanos, mežiem, floras un faunas daudzveidību, dabas/nacionālo parku veidošanos un attīstību, caur kuriem vijas taka, klimata maiņām un kā tas ietekmē apkārtni. Lai arī šis ir 90-to gadu beigu darbs, nedomāju, ka informācija ir novecojusi. Tā drīzāk būtu papildināma. Tikpat visaptveroša ir informācija par pašu taku – veidošanos, posmu sarežģītību.

Nesen es soļoju pa Rīgas ielām ar ļoti smagu mugursomu un iedomājos, kā būtu ar tādu un vēl smagāku kāpt kalnā. Iztēlojos visus tos aprakstītos paugurus, kurus būtu jāpieveic vai ūdeņus, kas jāpārbrien… domāju, ka es būtu Kacs 😀 Lai arī viņi veica tikai mazu daļiņu no visas vairāk kā 2200 jūdžu garās takas (870jūdzes jeb 39,5% [jūdze=1,6km]), domāju, ka viņi taku sevī uzsūca pietiekami. Katrā ziņā tas bija garš piedzīvojums. Un pietiekoši krāšņs emocijās, lai arī man sagribētos doties pārgājienā. Krietni piezemētākā un vieglākā, tomēr pārgājienā (līdzīgi kā pēc Streidas Mežones izlasīšanas).

Baigi nepētīju, bet šķiet, ka pēc grāmatas ir uzņemta arī filma. Ja iegadīsies brīvs brīdis, varbūt pat jānoskatās. Iedvesmai kādam pavasara pārgājienam 🙂

Lasāmgabali XXVII

Trīs dažādi romāni, trīs mazi apraksti. Katrs šis darbs ir bijis citāds ne tikai vēstījumā, bet arī žanrā. Bet ko nu tur daudz runāt, laiks ieskatam darbos:

hali1Uz Boženas Ņemcovas romānu Vecmāmiņa metu aci jau tad, kad tā iznāca. Man bija lasāmas citas lietas, tāpēc šo atzīmēju kā reiz izlasāmu. Pati neticēju, kad šāds brīdis pienāca 😀 Pašos pirmsākumos mani uzrunāja anotācija, jo tur bija minēts, ka kņaze dzīvojusi Kurzemē, Rundāles pilī… Tas uzreiz raisīja tādu kā savējo asociāciju. Autore bija izvēlējusies neminēt kņazi vārdā un neminēt arī pils nosaukumu. Lai kā tur arī būtu, Vecmāmiņa ir rāma plūduma darbs. Lēns darbs, kurš man arī lasījās lēni, bet ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi. Vienkārši nesteidzīga grāmata 🙂 Šo varētu arī uzskatīt par mācību neaizmirst savas saknes, paražas un mīļos. Darbs, kurā ir pa pilno ar tradīciju aprakstiem un padomi birst kā no pārpilnības raga… Jā, darbs kā dzīve. Varbūt šāda asociācija rodas, jo viss ir izklāstīts no vecmāmiņas skatupunkta. Protams, dažbrīd viņa šķita vecmodīga, bet būsim godīgi – vecmāmiņas ir dzīvesgudras un to nevajadzētu zemu vērtēt.

Kaut kad ļoti sen es lasīju 300x0_bendes_meita_un_meln_muksOlivera Peča pirmo darbu Bendes meita. Mani tad uzrunāja pats bende un salikums – vēsturisks+detektīvs. Nu lūk. Ieraugot otro darbu Bendes meita un melnais mūks, es nevarēju neizlasīt. Lai arī šis man vairs nelikās tik pievilcīgs darbs, kā pirmais, tas nebija slikts. Mani mazliet nokaitināja tas, ka visiem vienmēr pareizajā brīdī baigi nolaimējās, veiksme bija blakus utt. Kas man tomēr patika – autors nav izdomājis Jākobu Kuislu. Viņš patiešām ir eksistējis un pie tam abi ir vienas dzimtas pārstāvji. Kā saka pats Pečs – viņam nekas pa lielam nav bijis jāizdomā, tikai literatūras vajadzībām nedaudz jāizskaistina un jāpiepušķo. Pirmā grāmata vēstīja par raganām un cilvēku tumsonību. Šī daudz neatpaliek, tikai centrā ir reliģija un tās daudzveidīgā uztvere – vieniem tā ir patvērums un mierinājums krīzes laikā, citiem apmātība un vājprāts, pamatīgi pārprotot it visu, kas saistīts ar bībeli un citiem reliģiskajiem tekstiem. Kopumā viss darbs ir liels kišmiš no visa, radot sajūtu, ka šī ir ”darbīgāks” romāns par pirmo. Derēs atslodzei!

300x0_sievietessmaids_978-9934-0-5575-1Ak, nejautājiet, kāpēc es esmu lasījusi šo 😀 Uz šo metu acis, kad tikko iznāca, bet pēc tuvākas izpētes secināju, ka šī ir lubene. Atmetu domu par lasīšanu. Šķiet, kaut kad vēlāk izlasīju labu atsauksmi un… nu jā. Sižets nav nekāds superoriģinālais, ģeniāls vai kāds citādi ”wow”. Šis tiešām ir viegls atslodzes dāmu romāns par sievieti, kuru nekrietni pamet draugs. Tad viņa nejauši atrod grāmatu, kurā viņa atpazīst sevi un ir cieši nolēmusi iepazīties ar autoru, lai uzdotu dažus jautājumus. Un tad ir Viņš, kuram spontāna ideja kļūst par panākumiem bagātu bestselleru, tikai ķeza ir tā, ka neviens nedrīkst uzzināt, kas to ir sarakstījis. Tālāk mūsu varoņiem iet pavisam raibi. Garlaicīgi nav, pārsteidzoši – salkani arī nav, tikai nedaudz paredzami gan. Lai nu kā, darbs nav slikts un pārmaiņas pēc arī man reizēm ir jāpalasa kaut kas šāds 🙂