Es atzīstos

Nu jau pagājis laiciņš, sensācijas rimušas. Vienu brīdi arī es ārkārtīgi vēlējos iegūt savā īpašumā Žaumes Kabrē biezo “ķieģeli” Es atzīstos, bet kaut kādu apstākļu sakritības dēļ šo plānu piepildīt nesanāca. Un tad nāca draudzens teikums: “Man ir, vai vēlies izlasīt?”. O, jā! Šīs 800 lpp lasīju ilgi, ar vairākām nelielām pauzēm. Tik pamatīgs darbs!

Adriā Ardevuls aug ģimenē, kur māte vēlas redzēt savu bērnu kā vijolnieku, bet tēvs grib, lai dēls iet viņa pēdās – prot valodas, tieslietas un vēl veselu kaudzi amatu. Vai to vēlas arī Adriā? Viņam neviens neprasa. Tā nu viņš aug, cenšas spuroties pretī un visu savu dzīvi stāsta “viņai”.

Jāsaka, ka šis bija jaudīgs, bet nogurdinošs romāns. Anotācijā teikts, ka šis romāns ir gara mīlestības vēstule, bet man kaut kā negribas piekrist. Jā, viņš to visu stāsta savai īstajai un vienīgajai, tomēr man šķiet, ka šis viņam bija arī veids, kā sakārtot savu haotisko dzīvi, salikt vēlmes un prioritātes pa plauktiņiem. Ja visu tavu dzīvi līdz pat studentu vecumam regulē vecāki, nav viegli saprast, ko pats patiešām vēlies. Valodas viņš patiešām prata daudz, kāre uz relikvijām pārmantojās, vijolspēle palīdzēja īsināt laiku, tomēr patiešām sevi, manuprāt, viņš neatrada.

Šai romānā bija kaut kas, ar ko es līdz šim darbos nebiju saskārusies. Šeit ir ļoti daudz sižetu vienlaicīgi, bet no tā nav jābaidās. Man tas atgādināja kaut ko no sērijas – skaties filmu, kurā divi varoņi sarunājas, viens sāk stāstīt par lasītu manuskriptu un tad uzburas tā aina, ko varonis stāsta. T.i., ja es jums stāstītu, kā man gāja veikalā, tad tas nebūtu kā atstāstījums, bet reāli jauna sižeta līnija, kura norisinās veikalā. Lūk, tas bija diezgan ģeniāli, bet uz beigām es noguru, jo man gribējās lasīt par pašu Adriā. Tur, stāstam pa vidu, ir ieslēpts mazs knifiņš, kāpēc, piemēram, stāstījumā saputrojas divi laiki, bet to es nestāstīšu, jo ir gana interesanti pašiem to atšifrēt.

Ja nu man trīs vārdos jāveic rezumēšana, tad kopsummā man patika, bet uz beigām piekusu no daudzajiem paralēlajiem sižetiem. Plus gan ir tāds, ka tie visi ir saistīti un sniedz daudz atbilžu galvenajā sižeta līnijā. Izlasīt pilnīgi noteikti ir vērts.

The Game. Spēle

Šo ierakstu sākšu uzreiz ar atzīšanos – izlasīju Zvaigznes mājaslapā anotāciju un nodomāju, cik Alesandro Bariko savā jaunajā darbā The Game. Spēle (2018) ir ģeniāls. Savilcis paralēles starp toreiz un tagad, starp cilvēku zirgā un cilvēku pie datora un uzrakstījis romānu! Kad es atvēru grāmatas vākus, sapratu, ka esmu viegli pārpratusi un tās visas ir muļķības 😀

Darbs ir par tehnoloģisko revolūciju un sekām, ko tā nes. Šī brīža reālā digitālā pasaule ir tālu no tām iecerēm un idejām, par kurām domāja un runāja revolūcijas aizsācēji. Cilvēks-zobens-zirgs tiek nomainīts pret cilvēks-taustiņi-ekrāns. Tā ir veselas paaudzes revolūcija, kas nojauc jebkādas robežas un pagaidām izskatās, ka The Game bērni turpinās iet vēl tālāk, vēl aiz robežām iekšā bezgalībā.

Šo visu es negaidīju. Iedomātā romāna vietā es dabūju filosofiskas pārdomas/esejas tipa pētījumus par digitālās pasaules uzbūvi. Nekad nebūtu domājusi, ka arī šādu tēmu var lasīt ar aizrautību (galīgi neesmu tehnoloģiju cilvēks). Nav tā, ka tagad varu brīvi spriest par šo tēmu, bet kaut ko tas manā galvā ir sakārtojis.

Ārkārtīgi patika grāmatas uzbūvētā struktūra, mugurkaula meklēšana un tā sadalīšana pa skriemeļiem. Viens skriemelis tam, otrs – šim un tā palēnām saaužas arī kopaina. Saprašanas procesus atvieglo arī tas, ka pirms runāt un komentēt šī laikmeta periodus, attīstības lēcieni tiek izstāstīti pa gadiem. Tas ļauj labāk saprast ķēdīti, piemēram, vinils -> cd -> mp3 -> Spotify. Un šādas ķēdītes ir izklāstītas arī meklēšanas programmām, tīklošanai, sociālajiem tīkliem, tirdzniecībai utt. Par katru šo periodu pēc tam ir komentāri/filozofiski pārspriedumi. Lai izstāstītu kaut ko, talkā tiek ņemti vairāki piemēri, ar kuru palīdzību pat es sapratu šo sarežģīto tematu. Un tās kartes! Brīnišķīgas! Tiešām labi, vizuāli uzskatāmi ”kalni” pa tēmām. Patiesībā ir grūti aptvert, kā tik ļoti īsā laika sprīdī cilvēce ir veikusi tādu lēcinu līdz pat mākslīgajam intelektam. Tik gudram, ka pat paši gudrākie ļaudis nespēj to pārspēt.

Izrādās, ka man Bariko patīk arī šāds, jo viņš izmanto vienkāršu valodu un vairākkārt darbā stāsta, ka arī viņš šo tēmu ir pētījis un mēģinājis sakārtot savā galvā pa plauktiņiem, kamēr šis darbs tapa. Neticami, bet es kaut kādā mērā šo darbu patiešām izbaudīju. Ja to visu stāsta supervienkārši, tad arī digitālās pasaules aizkulises var būt aizraujošas!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Pērļojumi: nr.1

Esmu sākusi gatavot dažādus aksesuārus, pārsvarā matos liekamus 🙂 Šeit arī turpmāk varēs redzēt pērļotus darinājumus (vai arī var sekot iekš IG – elzapearls).

Cilkas ceļojums

300x0_cilkascelojums_978-9934-0-8765-3_1Jūs zināt, cik ļoti es nopriecājos, kad dabūju Heteres Morisas Cilkas ceļojumu? Tiešām neticēju, ka būs. Šis nav obligāti lasāmais turpinājums, bet tam ir liela saistība ar Aušvicas tetovētāju. Man patika, ka autore šajā darbā stāstīja ne tikai par Cilku Vorkutā, bet balstoties uz Lali atmiņām un rakstītajiem dokumentiem stāstīja arī par viņu Aušvicē-Birkenavā. Tas ļāva dziļāk ielūkoties šausmās, kas Cilkai bija jāpārdzīvo. Un jāizdzīvo vēlreiz otrā pasaules malā.

Cilkai ir tikai 16 gadu, kad viņa nonāk Aušvicas koncentrācijas nometnē. Visiem ieslodzītajiem tika noskūti mati, bet viņai nē. Tie bija iepatikušies nometnes komandantam. Arī pati Cilka. Tā nu viņa centās izdzīvot. Maksa par vēlmi dzīvot – pakļauties komandanta seksuālajām iegribām. Kad krievi atbrīvo nometnes ieslodzītos, viņa tiek apsūdzēta par sadarbību ar ienaidniekiem un nosūta viņu uz Vorkutas gulaga nometni. Un tā visas ciešanas sākas no jauna…

Ja nav zināms vēsturiskais fons, tad varētu likties, ka Cilkai dzīve nometnē nav bijusi nemaz tik grūta. Pateicoties viņas apķērībai, viņa iemācās aprūpēt nometnes slimniekus un tiek “pieņemta” darbā slimnīcā. Tie ir zināmi plusi – kamēr lielākā daļa cīnās gandrīz kailām rokām ar oglēm aukstumā, tikmēr viņa ir siltumā, ar iespēju tik pie labākas un vairāk pārtikas. Tomēr tik vienkārši nav. Gulags ir gulags, viena no smagākajām koncentrācijas nometnēm. Var jau būt, ka viņus tik ļoti neiegrožoja, bet tikai tāpēc, ka vajadzēja cilvēku resursus ogļu rūpnīcās. Un kur tu muksi, kad visapkārt līdzeni lauki vien? Tas ir neiedomājami smags darbs, ja 10 mēnešus gadā temperatūra ir zem nulles, pārtika knapa un barakās nedaudz siltāks nekā ārā. Visas tās slimības, kautiņi, vīriešu nakts iebrukumi… Psiholoģiski tas noteikti ir ļoti smagi. Ja tajā visā iemet jaunu meiteni, kura ne pie kā nav vainīga… Kā veidojas dzīves uzskati, kā cilvēcīgi uztvert pasauli? Autore ir arī atainojusi Vorkutas dumpi un Cilku šajā juceklī. 1953.gadā Vorkutas ieslodzītie sarīkoja dumpi gribēdami kaut nedaudz atvieglot savu stāvokli. Diemžēl, nevardarbīgais protests pārvērtās par izrēķināšanos, kuras rezultātā bija daudz mirušo un vēl vairāk ievainoto. Slimnīcai darba netrūka un plus vēl bija jādodas izsaukumu braucienos uz ogļu raktuvēm, kur bieži vien bija nogruvums.

Man ļoti interesanti likās, ka Cilka nav parādīta kā cietēja. Jā, viņa centās ar gribasspēku vien izdzīvot, būt gudra, pamācoša jaunpienācējām, bet arī viņa reizēm sabruka. Tas, kā citas/ -i redzēja viņu, bija atkarīgs no pozīcijas – ja tā bija Aušvicas 25.bloka nometinātās, tad Cilka bija piegulētāja dižā kažokā (kamēr pārējiem skrandas), ļauna, bezsirdīga sieviete (tur nometināja tās, kurām nākamā vieta bija gāzes kameras). Tas jau nekas, ka viņa palīdzēja kā spēja, kad nacisti neskatījās, lai atvieglotu pēdējos soļus. Citi viņu redzēja kā izvarošanas upuri, kura ir spiesta darīt lietas un staigāt līdzās komandantam. Tas ir tik diametrāli pretēji – no laipnas, izpalīdzīgas līdz nāves eņģelim.Tas ir briesmīgi, ka pēc tam neviens nerunāja par izvarošanas un seksuālās izmantošanas noziegumiem. Tie atstāj tādas psiholoģiskās un veselības “pēdas”! Cilka tā arī mūža garumā netika pie bērniem, lai gan satika savu īsto. Un abi ar vīru ļoti gribēja bērnus.

Man šķiet, ka nebūtu pareizi salīdzināt abus autores veikumus un dzīvesstāstus, tomēr Lali stāsts man šķita spēcīgāks. Šeit es kaut kādā ziņā jau biju gatava tam, ko es lasīšu. Tomēr kopumā man patika. Pēc izlasīšanas gan piezagās klusas skumjas. It kā beigās viss labi, tomēr tik daudz sabojātu dzīvju, tik daudz nemaz nesākušās dzīves.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Saldējuma pārdevējs

9789984237879_82Es sākšu citādāk. Man nepatīk vāks. Taču man patika anotācija un fakts, ka autore ir no Somijas. Pēc darba izlasīšanas es iespējams sapratu vāku. Vai arī nē. Ļoti ceru, ka man sanāks šo kādreiz arī pārlasīt, jo es nezinu, ko tieši es sapratu, uztvēru un atcerēšos no šī darba. Šī bija sarežģīta mozaīka, kuru lasīju ar pārāk lielām pauzēm. Visu uzmanībai Katri Lipsones romāns Saldējuma pārdevējs.

Prāga, divi gadi pēc Otrā pasaules kara. Režisors, kurš rada filmu bez scenārija un grib atveidot realitāti. Tas viss ir tik sarežģīti, ka beigās ir grūti saprast, kas ir kino ainas, kas realitāte un kas notiek pa vidu. Ir jauns pāris, grūti saprast, vai aktieri vai patiešām precēti. Slēpjas mazā mājiņā no iespējamām vajāšanām. Slepenpolicija pratina režisoru. Tālāk ir neliels mudžeklis, bet uzmanīgie lasītāji spēs atšķetināt laiku un telpu, varoņus.

Kā jau minēju, mani piesaistīja anotācija. Kino pēc kara, tas taču ir aizraujoši! Protams, mazliet mulsināja režisora pieeja filmēšanai, bet, ja jāatveido dzīve, tad jau viss jādara kā dzīvē. Bet kāpēc bez scenārija? Varbūt scenārijs bija, tikai es to palaidu garām? Tāpat kā režisoram scenārijs, arī man nebija plānots darbu lasīt tik ilgi un ar tik lieliem pārtraukumiem. Rezultātā palaidu garām lietas, par kurām autore klusi čukstēja priekšā un biju neuzmanīga lasītāja, daudz ko nesapratu. Viss sakritis vienā čupā.

Sākotnēji notikumiem nav grūti izsekot, bet tad tie samudžinās, parādās citi tēli, citas vietas un citas problēmas. Varētu teikt, ka darbam ir trīs daļas, kuras kaut kā saistās, bet īsti neesmu pārliecināta kā. Pirmajā daļā ir pāris, kurš filmējas (Estere un Tomāšs Vordsi, kur Tomāšs patiesībā ir Martins). Šais tēlos ir sajaukums, jo es nesaprotu Esteri, bet viņiem ir dēls Jans, kurš bēg uz Zviedriju. Tā ir otrā daļa. Šai vajadzētu būt dzīvei par jaunu, pieaugušu vīrieti, kurš bēg no Čehoslovākijas. Tad trešā daļa ir par Gunillu, kura ir Jana un Šerstinas meita un viņa aizmūk uz Čehoslovākiju. Šo daļu ir nedaudz grūti izprast, jo pazūd līnijas no iedomātā un realitātes. Tāpat mulsina personu vārdi un beigās neizprotams paliek fakts, kurš kura vārdu nēsā, jo Esteres ir divas, Martini laikam arī  divi, Jani vairāki. Varbūt tie ir vieni un tie paši, tikai atšķiras laiki? Šis ir sarežģīti…

Šis darbs tāpat kā uz vāka redzamās lauskas ir jāliek kopā, lai veidotos kopaina, tikai tas nav viegli. Lasītājam nav visas lauskas, līdz ar to ir vietas, kas pašam jāmēģina pēc loģikas savietot kopā. Es nezinu, man šis vairāk asociējas ar rudens darbu, kad ir laiks sēdēt zem segas un ritināt šo kamolu. Autore tiešām ir izmantojusi savādu pieeju stāsta izstāstīšanai, jo jābūt gatavam uz visu jau ar pirmo teikumu. Gribas teikt, ka tas ir ciklisks/apļveida, jo nav īsti sākuma, bet sākas ar to pašu ar ko beidzas. Tas arī raisa jautājumus par scenāriju, jo beigas mazliet mulsina.

Vai ir vērts izlasīt? Protams. Kaut vai autores pieejas dēļ. Es nākamajā reizē lasīšu ar rakstāmo un lapiņu līdzās – labākai autores domas noķeršanai!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze