The Game. Spēle

Šo ierakstu sākšu uzreiz ar atzīšanos – izlasīju Zvaigznes mājaslapā anotāciju un nodomāju, cik Alesandro Bariko savā jaunajā darbā The Game. Spēle (2018) ir ģeniāls. Savilcis paralēles starp toreiz un tagad, starp cilvēku zirgā un cilvēku pie datora un uzrakstījis romānu! Kad es atvēru grāmatas vākus, sapratu, ka esmu viegli pārpratusi un tās visas ir muļķības 😀

Darbs ir par tehnoloģisko revolūciju un sekām, ko tā nes. Šī brīža reālā digitālā pasaule ir tālu no tām iecerēm un idejām, par kurām domāja un runāja revolūcijas aizsācēji. Cilvēks-zobens-zirgs tiek nomainīts pret cilvēks-taustiņi-ekrāns. Tā ir veselas paaudzes revolūcija, kas nojauc jebkādas robežas un pagaidām izskatās, ka The Game bērni turpinās iet vēl tālāk, vēl aiz robežām iekšā bezgalībā.

Šo visu es negaidīju. Iedomātā romāna vietā es dabūju filosofiskas pārdomas/esejas tipa pētījumus par digitālās pasaules uzbūvi. Nekad nebūtu domājusi, ka arī šādu tēmu var lasīt ar aizrautību (galīgi neesmu tehnoloģiju cilvēks). Nav tā, ka tagad varu brīvi spriest par šo tēmu, bet kaut ko tas manā galvā ir sakārtojis.

Ārkārtīgi patika grāmatas uzbūvētā struktūra, mugurkaula meklēšana un tā sadalīšana pa skriemeļiem. Viens skriemelis tam, otrs – šim un tā palēnām saaužas arī kopaina. Saprašanas procesus atvieglo arī tas, ka pirms runāt un komentēt šī laikmeta periodus, attīstības lēcieni tiek izstāstīti pa gadiem. Tas ļauj labāk saprast ķēdīti, piemēram, vinils -> cd -> mp3 -> Spotify. Un šādas ķēdītes ir izklāstītas arī meklēšanas programmām, tīklošanai, sociālajiem tīkliem, tirdzniecībai utt. Par katru šo periodu pēc tam ir komentāri/filozofiski pārspriedumi. Lai izstāstītu kaut ko, talkā tiek ņemti vairāki piemēri, ar kuru palīdzību pat es sapratu šo sarežģīto tematu. Un tās kartes! Brīnišķīgas! Tiešām labi, vizuāli uzskatāmi ”kalni” pa tēmām. Patiesībā ir grūti aptvert, kā tik ļoti īsā laika sprīdī cilvēce ir veikusi tādu lēcinu līdz pat mākslīgajam intelektam. Tik gudram, ka pat paši gudrākie ļaudis nespēj to pārspēt.

Izrādās, ka man Bariko patīk arī šāds, jo viņš izmanto vienkāršu valodu un vairākkārt darbā stāsta, ka arī viņš šo tēmu ir pētījis un mēģinājis sakārtot savā galvā pa plauktiņiem, kamēr šis darbs tapa. Neticami, bet es kaut kādā mērā šo darbu patiešām izbaudīju. Ja to visu stāsta supervienkārši, tad arī digitālās pasaules aizkulises var būt aizraujošas!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Pērļojumi: nr.1

Esmu sākusi gatavot dažādus aksesuārus, pārsvarā matos liekamus 🙂 Šeit arī turpmāk varēs redzēt pērļotus darinājumus (vai arī var sekot iekš IG – elzapearls).

Cilkas ceļojums

300x0_cilkascelojums_978-9934-0-8765-3_1Jūs zināt, cik ļoti es nopriecājos, kad dabūju Heteres Morisas Cilkas ceļojumu? Tiešām neticēju, ka būs. Šis nav obligāti lasāmais turpinājums, bet tam ir liela saistība ar Aušvicas tetovētāju. Man patika, ka autore šajā darbā stāstīja ne tikai par Cilku Vorkutā, bet balstoties uz Lali atmiņām un rakstītajiem dokumentiem stāstīja arī par viņu Aušvicē-Birkenavā. Tas ļāva dziļāk ielūkoties šausmās, kas Cilkai bija jāpārdzīvo. Un jāizdzīvo vēlreiz otrā pasaules malā.

Cilkai ir tikai 16 gadu, kad viņa nonāk Aušvicas koncentrācijas nometnē. Visiem ieslodzītajiem tika noskūti mati, bet viņai nē. Tie bija iepatikušies nometnes komandantam. Arī pati Cilka. Tā nu viņa centās izdzīvot. Maksa par vēlmi dzīvot – pakļauties komandanta seksuālajām iegribām. Kad krievi atbrīvo nometnes ieslodzītos, viņa tiek apsūdzēta par sadarbību ar ienaidniekiem un nosūta viņu uz Vorkutas gulaga nometni. Un tā visas ciešanas sākas no jauna…

Ja nav zināms vēsturiskais fons, tad varētu likties, ka Cilkai dzīve nometnē nav bijusi nemaz tik grūta. Pateicoties viņas apķērībai, viņa iemācās aprūpēt nometnes slimniekus un tiek “pieņemta” darbā slimnīcā. Tie ir zināmi plusi – kamēr lielākā daļa cīnās gandrīz kailām rokām ar oglēm aukstumā, tikmēr viņa ir siltumā, ar iespēju tik pie labākas un vairāk pārtikas. Tomēr tik vienkārši nav. Gulags ir gulags, viena no smagākajām koncentrācijas nometnēm. Var jau būt, ka viņus tik ļoti neiegrožoja, bet tikai tāpēc, ka vajadzēja cilvēku resursus ogļu rūpnīcās. Un kur tu muksi, kad visapkārt līdzeni lauki vien? Tas ir neiedomājami smags darbs, ja 10 mēnešus gadā temperatūra ir zem nulles, pārtika knapa un barakās nedaudz siltāks nekā ārā. Visas tās slimības, kautiņi, vīriešu nakts iebrukumi… Psiholoģiski tas noteikti ir ļoti smagi. Ja tajā visā iemet jaunu meiteni, kura ne pie kā nav vainīga… Kā veidojas dzīves uzskati, kā cilvēcīgi uztvert pasauli? Autore ir arī atainojusi Vorkutas dumpi un Cilku šajā juceklī. 1953.gadā Vorkutas ieslodzītie sarīkoja dumpi gribēdami kaut nedaudz atvieglot savu stāvokli. Diemžēl, nevardarbīgais protests pārvērtās par izrēķināšanos, kuras rezultātā bija daudz mirušo un vēl vairāk ievainoto. Slimnīcai darba netrūka un plus vēl bija jādodas izsaukumu braucienos uz ogļu raktuvēm, kur bieži vien bija nogruvums.

Man ļoti interesanti likās, ka Cilka nav parādīta kā cietēja. Jā, viņa centās ar gribasspēku vien izdzīvot, būt gudra, pamācoša jaunpienācējām, bet arī viņa reizēm sabruka. Tas, kā citas/ -i redzēja viņu, bija atkarīgs no pozīcijas – ja tā bija Aušvicas 25.bloka nometinātās, tad Cilka bija piegulētāja dižā kažokā (kamēr pārējiem skrandas), ļauna, bezsirdīga sieviete (tur nometināja tās, kurām nākamā vieta bija gāzes kameras). Tas jau nekas, ka viņa palīdzēja kā spēja, kad nacisti neskatījās, lai atvieglotu pēdējos soļus. Citi viņu redzēja kā izvarošanas upuri, kura ir spiesta darīt lietas un staigāt līdzās komandantam. Tas ir tik diametrāli pretēji – no laipnas, izpalīdzīgas līdz nāves eņģelim.Tas ir briesmīgi, ka pēc tam neviens nerunāja par izvarošanas un seksuālās izmantošanas noziegumiem. Tie atstāj tādas psiholoģiskās un veselības “pēdas”! Cilka tā arī mūža garumā netika pie bērniem, lai gan satika savu īsto. Un abi ar vīru ļoti gribēja bērnus.

Man šķiet, ka nebūtu pareizi salīdzināt abus autores veikumus un dzīvesstāstus, tomēr Lali stāsts man šķita spēcīgāks. Šeit es kaut kādā ziņā jau biju gatava tam, ko es lasīšu. Tomēr kopumā man patika. Pēc izlasīšanas gan piezagās klusas skumjas. It kā beigās viss labi, tomēr tik daudz sabojātu dzīvju, tik daudz nemaz nesākušās dzīves.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Saldējuma pārdevējs

9789984237879_82Es sākšu citādāk. Man nepatīk vāks. Taču man patika anotācija un fakts, ka autore ir no Somijas. Pēc darba izlasīšanas es iespējams sapratu vāku. Vai arī nē. Ļoti ceru, ka man sanāks šo kādreiz arī pārlasīt, jo es nezinu, ko tieši es sapratu, uztvēru un atcerēšos no šī darba. Šī bija sarežģīta mozaīka, kuru lasīju ar pārāk lielām pauzēm. Visu uzmanībai Katri Lipsones romāns Saldējuma pārdevējs.

Prāga, divi gadi pēc Otrā pasaules kara. Režisors, kurš rada filmu bez scenārija un grib atveidot realitāti. Tas viss ir tik sarežģīti, ka beigās ir grūti saprast, kas ir kino ainas, kas realitāte un kas notiek pa vidu. Ir jauns pāris, grūti saprast, vai aktieri vai patiešām precēti. Slēpjas mazā mājiņā no iespējamām vajāšanām. Slepenpolicija pratina režisoru. Tālāk ir neliels mudžeklis, bet uzmanīgie lasītāji spēs atšķetināt laiku un telpu, varoņus.

Kā jau minēju, mani piesaistīja anotācija. Kino pēc kara, tas taču ir aizraujoši! Protams, mazliet mulsināja režisora pieeja filmēšanai, bet, ja jāatveido dzīve, tad jau viss jādara kā dzīvē. Bet kāpēc bez scenārija? Varbūt scenārijs bija, tikai es to palaidu garām? Tāpat kā režisoram scenārijs, arī man nebija plānots darbu lasīt tik ilgi un ar tik lieliem pārtraukumiem. Rezultātā palaidu garām lietas, par kurām autore klusi čukstēja priekšā un biju neuzmanīga lasītāja, daudz ko nesapratu. Viss sakritis vienā čupā.

Sākotnēji notikumiem nav grūti izsekot, bet tad tie samudžinās, parādās citi tēli, citas vietas un citas problēmas. Varētu teikt, ka darbam ir trīs daļas, kuras kaut kā saistās, bet īsti neesmu pārliecināta kā. Pirmajā daļā ir pāris, kurš filmējas (Estere un Tomāšs Vordsi, kur Tomāšs patiesībā ir Martins). Šais tēlos ir sajaukums, jo es nesaprotu Esteri, bet viņiem ir dēls Jans, kurš bēg uz Zviedriju. Tā ir otrā daļa. Šai vajadzētu būt dzīvei par jaunu, pieaugušu vīrieti, kurš bēg no Čehoslovākijas. Tad trešā daļa ir par Gunillu, kura ir Jana un Šerstinas meita un viņa aizmūk uz Čehoslovākiju. Šo daļu ir nedaudz grūti izprast, jo pazūd līnijas no iedomātā un realitātes. Tāpat mulsina personu vārdi un beigās neizprotams paliek fakts, kurš kura vārdu nēsā, jo Esteres ir divas, Martini laikam arī  divi, Jani vairāki. Varbūt tie ir vieni un tie paši, tikai atšķiras laiki? Šis ir sarežģīti…

Šis darbs tāpat kā uz vāka redzamās lauskas ir jāliek kopā, lai veidotos kopaina, tikai tas nav viegli. Lasītājam nav visas lauskas, līdz ar to ir vietas, kas pašam jāmēģina pēc loģikas savietot kopā. Es nezinu, man šis vairāk asociējas ar rudens darbu, kad ir laiks sēdēt zem segas un ritināt šo kamolu. Autore tiešām ir izmantojusi savādu pieeju stāsta izstāstīšanai, jo jābūt gatavam uz visu jau ar pirmo teikumu. Gribas teikt, ka tas ir ciklisks/apļveida, jo nav īsti sākuma, bet sākas ar to pašu ar ko beidzas. Tas arī raisa jautājumus par scenāriju, jo beigas mazliet mulsina.

Vai ir vērts izlasīt? Protams. Kaut vai autores pieejas dēļ. Es nākamajā reizē lasīšu ar rakstāmo un lapiņu līdzās – labākai autores domas noķeršanai!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – sirreālisms

bilde_2729_4Ir tāds prieciņš, ka apgāds ir sācis sērijas izdošanu un patiešām turpina to darīt, jo rudenī mūs jau gaida jaunas mākslas zinības 🙂 Šobrīd jaunākais izdevums ir Eimijas Dempsijas Sirreālisms (viņai pieder arī grāmata par moderno mākslu). Uzreiz spēju nosaukt tikai divus māksliniekus – Dalī un Magritu. Patiesība ir tāda, ka žanrs sākās krietni pirms viņiem.

Sirreālisms ir 20.gadsimta populārākais mākslas virziens, taču tā aizsākumus (iedvesmu?) var meklēt jau 19.gadsimtā Zigmunda Freida, Ļeva Trocka, Artura Rembo un de Lotreamona uzskatos. Pats virziens aizsācies 20.gados pēc Pirmā pasaules kara un meklēja ceļu uz gaišāku nākotni. Sirreālistiem bija pat revolucionārs mērķis – atbrīvot cilvēci no apziņas loģikas un saprāta važām, lai vairs neatkārtotos postošās kara sekas. Lai kā tur būtu ar sirreālistu darbiem, man tālu līdz saprašanai. Ja blakus nav paskaidrojoša teksta par katru detaļu, es nesaprotu. Domājams, ka ļaudis, kuri aizraujas ar šo mākslas virzienu, automātiski saprot sirreālistu izmantoto simboliku – acis, kukaiņus, ķermeņu fragmentus, erotiskās asociācijas utt. Visā šajā mani fascinē tas, cik ļoti dziļi un tālu virziens bija ietiecies, jo to izmantoja praktiski visos informācijas veidos – glezniecībā, tēlniecībā, kino, foto, medijos utt. Visus šos darbus caurauž fantāzija, zemapziņas sapņi, utopiskas vīzijas.

Manuprāt, ar šo darbu autore ir sasniegusi izvirzīto mērķi – izstāstīt, kas ir sirreālisms, kas veicināja virziena attīstību, iepazīstina ar populārākajiem pārstāvjiem visās jomās, parādīja virziena izplatību (gandrīz visa pasaule!). Ja nebūtu Renē Bretons ar savu 1924.gada “Sirreālisma manifestu”, tad šo vietu būtu ieņēmis kāds cits. Ir likumsakarīgi, ka pēc viņa nāves, kustībai vairs nebija tādu apgriezienu un sākās noriets, taču atstātais mantojums ir pamatīgs un arī šodienā ieņem goda vietu mākslas pasaulē.

Kā īpašās vietas grāmatā man gribas atzīmēt izstādes aprakstus. Kaut kas fantastisks! Es arī gribu, lai mani izstāde saviļņo ne tikai ar redzēto, bet arī ar kaudzi emocijām, kuras gūstu telpas iekārtojumā. Ir ne tikai mākslas darbi, bet pati telpa ir mākslas darbs. Iespējams, tas tiešām ļauj labāk iejusties sirreālistu domāšanā un atvērtu visu prātus. Vai nu mēs ieejam alai līdzīgā telpā ar priekšnamu, kur tālāk jāiziet cauri sapņiem, kas karājas no griestiem, vai darbi izkārtoti tematiskās ielās. Brīva vaļa zemapziņas sapņiem un fantāzijām!

Sirreālisms nav ne stils, ne filosofija. Tas ir pastāvīgs prāta stāvoklis. /V. Fredi, 43.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Mežonīgais prāts

300x0_mezonigaisprats_978-9934-0-8638-0Šis pavasaris ir bijis psiholoģiski smags. Cenšoties pārāk nenomaldīties no sevis, pasāku darīt vairākas lietas (kuras pēc tam pārtraucu, jo neredzēju jēgu). Tā es biju uzdūrusies patiešām brīnišķīgai Terzena intervijai ar Bilu Plotkinu (Bill Plotkin), par to, kā viņš ir bijis Latvijā un organizējis mežonīgo sevis atrašanu. Tas viss mani tik ļoti uzrunāja, ka tiešām priecājos, ka arī latviski būs pieejams viņa darbs Mežonīgais prāts (2013).

Plotkins ir dzīļu psihologs un jau gandrīz 40 gadus vada cilvēkus ceļojumos uz neskartām vietām dabā un dvēseles dziļumos. Man šķiet, ka tas ir patiešām brīnišķīgs veids, kā sakārtot un patiešām atrast sevi. Jāatzīst, ka es biju cerējusi šajā grāmatā palasīties iedvesmas stāstus, metodes vai ko tādu. Šī ir vistiešākajā nozīmē psiholoģijas grāmata un šādas nav mana ikdiena, līdz ar to man bija grūti to visu saprast. Lasīju pa dažām lapām dienā, vairāk nespēju. Tā informācija tomēr ir kaut kā jāapstrādā.

Kāpēc tieši došanās dabā, ja stresus un citas “galvas lietas” ir pieņemts izrunāt kabinetā sēžot vai guļot dīvāniņā?  Plotkins uzskata, ka tradicionālā Rietumu psiholoģija pārāk daudz uzmanības pievērš problēmām, simptomiem, diagnozēm un ārstēšanai, bet pārāk maz pilnam cilvēktapšanas procesam. Tas ir, ar šīm metodēm un visu pārējo nav iespējams tā pa īstam sevi saprast, neļauj piedzīvot dvēseles veselumu un pilnīgu briedumu, atraisīt katra potenciālu un vēlmi darīt pasauli labāku (ir jāsāk ar sevi, bet saskaņā ar dabas likumiem). Lai to izdarītu, ir jāapvieno savas patības šķautnes (ziemeļi un domāšana; dienvidi un emocijas; austrumi un maņas; rietumi un iztēle). Tātad, grāmata piedāvā atbildes ne tikai savu patības šķautņu izprašanai, bet arī palīdz iepazīt aizsargmehānismus, kas liedz pilnībā apgūt savas dvēseles dzīles un dzīvot tik pilnvērtīgi, cik vien iespējams. Šai sakarībā viņš vairākas reizes uzsver, ka nepietiek ar seku/simptomu apspiešanu, stresa mazināšanu, bet ir pilnībā jāizdzīvo prāta mežonīgums.

Šī ir patiešām sarežģīta grāmata (vismaz man), bet tiem, kas praktizē vai interesējas par psiholoģiju, šī grāmata noderēs. Tajā ir sīki un smalki aprakstītas visas patības puses, tām piemītošās īpašības un kā nozaudēšanās gadījumā atkal to visu atrast. Ir arī karte un tas palīdz mazliet labāk saprast, par ko tieši viņš runā. Pašās beigās ir arī nelieli padomi, kā to visu praktizēt. Jāsaka, ka tas viss ir milzīgs darbs pašam ar sevi un sākumā varbūt var justies muļķīgi runājoties pašam ar sevi, bet patiesībā ar dabu. Daba – tie esam mēs paši un tas ir galvenais iemesls, kāpēc nevajag darīt dabai pāri, bet dzīvot saskaņā ar to (mēs šeit runājam par psiholoģiju, nevis atgriešanos pie sentēvu dzīvesveida).

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Rabarberu zefīri

IMG_0660Ak, šis skaistais rabarberu laiks! Šogad esmu tikusi pie tik daudz rabarberiem, ka glābju tos likdama arī saldētavā. Vēl gribu uztapināt ievārījumu, kūku kolēģēm un jāpadomā, kur vēl radoši tos pielietot.

Kaut kad klejojot pa FB dzīlēm, manīju aicinājumu uz rabarberu zefīru meistarklasi. Nodarbību apmeklēt mani tas neierosināja, bet domu par zefīriem gan iedvesa. Parakājos neta dzīlēs, pāris receptes manīju, bet kaut kas tajās mani neuzrunāja. Tā kā domām ir spēks kosmosā (bieži par šo darbā smejamies), bet šeku reku Našķoties Zane arī ir pagatavojusi šo gardumu! Tā nu mācījos no viņas 🙂 Iedvesmu smēlos šeit, našķoties blogā. Recepti nepārpublicēšu, bet pa soļiem pastāstīšu, kā man gāja.

Tā kā šo darīju pirmo reizi un man nav “kulinārās” domāšanas, tad parasti visu daru precīzi. Šoreiz es atļāvos ignorēt cukura daudzumu – cukurs man bija kādi 250g, bet sīrups – 150g. Domāju, ka nākamajā reizē pamēģināšu vairāk rabarberus, bet cukuru vēl nedaudz mazāk (man nav īsti skaidrs, kāda tieši šeit ir cukura loma un kas mainās to samazinot, bet tad jau manīs). Man prasās rabarberīgāka garša. Visādi citādi patiešām garšo pēc zefīriem 🙂

Tātad, vispirms ir jāsāk ar rabarberu IMG_0643masas iegūšanu. Uzreiz jāsaka – ja izdomāsiet šo gatavot, paredziet tam daudz laika. Masas iegūšana man prasīja stundu ar astīti (man ir elektriskā plīts, tāpēc reizēm ir grūti saprast, kas būtu “vidēja liesma”; iespējams var arī uz lielākas liesmas, bet tad rabarberi dikti spļaudās 😀 ). Plus, jo gatavāka tā nāk, jo biežāk jāmaisa. Citādi piedegušu pļocku vien dabūsiet.
Ar želatīnu un karameļu masu lielas klapatas nav. Vienīgi, man nav tā termometra un es nezinu, vai trāpīju uz pareizo temperatūru. Internets stāstīja, ka tas ir apmēram tajā brīdī, kad topošo karameli iepilina aukstā, aukstā ūdenī vai uzpilina uz ledus klucīša. Pilienam būtu jākļūst par mīkstu, veļamu bumbiņu. Šeit gan ir jāatceras fakts, ka vārošā sīrupā neko nedrīkst mērkt, citādi izmainās visa vārīšanās gaita un tas bija vienīgais, kas mani patiešām nedaudz satrauca. Vai spēšu paķeksēt no maliņas neko neizjaucot cukura kristālu sastāvā? Apmēram 20 minūtes?
Tālākais liekas pavisam viegli. Uzmanīgi tam visam pievieno karstu karameli un mikserē. Šeit ir divi varianti. Vai nu manam mikserim nav tik daudz jaudas vai arī es par ātru beidzu mikserēšanas procesu (man šķita, ka masa sāk jau sastingt, tāpēc pārtraucu). Pēc tekstūras tie zefīri varētu būt gaisīgāki. Manējie ir mīksti, bet… saturīgi? Gatavā masa atgādina stingri sakultu putukrējumu, tikai vēl pamatīgāk. Man nav arī tās konditorejas tūtas, tāpēc liku ar karoti 🙂

Kaut kā tā! Jā, šis ir kā ēst skaisti safasētu cukuru, bet ņemot vērā, ka ikdienā to nelietoju (tikai tik, cik tas dabīgi kaut kur ir), tad pāris zefīri dienā nav nekas! Un man ļooti garšo zefīri!

Sarkanā adrešu grāmatiņa

300x0_sarkanaadresugramatina_978-9934-0-8644-1Sofijas Lundberjas darbu Sarkanā adrešu grāmatiņa es biju plānojusi izlasīt jau labu laiciņu atpakaļ, bet šim gadam ir tendence izmainīt plānus un domas par 180 grādiem. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī izlasījusi es esmu laiciņu atpakaļ…

Dorisa ir tik veca, ka pie viņas nāk aprūpētājas. Labākas un sliktākas, bet nāk. Tā nu viņa sāk īsināt sev laiku šķirstot savu adrešu gramatiņu, kurā ir sarakstīti visi viņas mūžā satiktie cilvēki. Liela daļa vārdu gan ir pārsvītroti, jo miruši. Par šiem cilvēkiem arī ir stāsts. Par viņu lomu Dorisas dzīvē, visas nejaušās satikšanās, palīdzības un mīlestības. Tas ir Dorisas atmiņu manuskripts viņas māsasmeitai.

Man ārkārtīgi patika. Tiešām. Tāda dzīvesgudra, sirsnīga un cilvēcīga grāmata. Ja tas būtu rakstīs kā citādāk, visticamāk, es to ierindotu sieviešu romānu galā, bet šādā formātā – grāmata=dzīve. Sākot ar Dorisas bēdīgo bērnību, nogurdinošo un vienlaicīgi bezrūpīgo jaunību un saspringto dzīves cīņu ārzemēs. Tik daudz pārdzīvojumu, ciešanu un sāpju. Neuztraucieties, šī nav depresīva grāmata. Tam visam cauri vienmēr bija cerība, mirkļu prieki un mīlestība. Katrā ziņā, es katram novēlu tādu Dorisas māsasmeitu, kas spēja traukties pāri puspasaulei, lai palīdzētu un vienkārši būtu līdzās.

Man prieks, ka autore ir uzraksījusi šo darbu. Šis bija arī ceļojums 20.gadsimtā. Iepazinu gan Stokholmu, gan Parīzi un Ņujorku. Dorisa kā jauna dāma nonāca Parīzē un tur viņa izbaudīja smagu, bet bezrūpīgu dzīvi kā modele. Nē, ne jau mūsdienu izpratnē, bet smagāk. Tomēr Dorisa bija ārkārtīgi skaista un šis posms ir slavas dziesma skaistumam. Ja ta nebūtu, vai viņai klātos tāpat? Bez skaistuma bija arī mīlestība un draudzības uzturēšana visa mūža garumā. Man šķiet, ka šīs izpausmes bija tās, kas ļāva viņai nodzīvot tik garu mūžu un mesties spontānos lēmumos, neapdomājot sekas.

Patiešām skaists, dzīvs un emocionāls stāstījums par sievieti dzīves līkločos dažādās valstīs un dažādos vēsturiskos notikumos. Talantīga debija autorei 🙂

Runa ir par personību, nevis dzimumu, Dorisa. Dzimums nav svarīgs. Pievilkšanās rodas, kad satiekas radniecīgas dvēseles un kļūst par vienu. Mīlestībai ir nospļauties par dzimumu, un cilvēkiem vajadzētu darīt tāpat. /261.lpp./

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC