Mēs, XX gadsimts: Ikstena, Repše, Bankovskis

Kāds laiciņš iepauzēts šai sērijā. Tā kā manās rokās maz pamazām ir nonākušas teju visas atlikušās, laiks pieķerties lasīšanai un nelielai izziņai.

9789934546013_274Noras Ikstenas Mātes piens (2015) ir grāmata, kurai es ļoti ilgi pretojos. Gandrīz vai ar visām četrām. Ja man jautā kāpēc, tad es īsti iemeslu pateikt nevaru – vai nu tas, ka darbs bija mega populārs, vai tur strādā nosaukums, kas mani neuzrunā vai.. Lai nu kā, noignorēju reiz man teikto frāzi: ”Tev droši vien nepatiks”, izmantoju iespēju un izlasīju. Jā, sākums bija kā bija, bet tad es aizvien vairāk ielasījos, aizvien vairāk iejutos meitas ādā un tā tā lieta aizgāja. Man ļoti patika beigas! Domājot par tēmu, kādu Ikstena ir pacēlusi, nu… traki! Traki, neloģiski un cilvēka garu lauzošs laiks bijis. Man kaut kādā mērā bija lielas skumjas par mātes likteni, jo… tā attieksme un situācija bija tik nepieņemama un neloģiska, ka es saprotu, kāpēc viņa pamazām sabruka. Un vienlaicīgi es īsti nespēju viņu izprast – to nespēju pārkāpt sev pāri, dzīvot tālāk. Gandrīz vai kauns teikt, bet šis ir pirmais darbs, ko izlasu no Ikstenas, līdz ar to apbrīnoju viņas spēju caur trim paaudzes sievietēm parādīt tik aptverošu laikaposmu: mātes māte – padomju gados dzīvojoša sieviete, kura pieņem faktu, ka nav vairs Latvijas, bet klusībā cer, ka tā atgriezīsies; māte, kura varētu būt spoža padomju laika zinātniece ginekoloģijā, ja ne kāds incidents un meita, kura pilnībā atdodas padomju vadlīnijām līdz sāk dzīvot prātā dubultu dzīvi, jo atklāj patieso brīvības garšu. Laikā, kad šis darbs iznāca, dzirdēju daudz atsauksmju-sūdzību, ka nepatīk šis triju sieviešu stāsts, ka nevarot saprast, kura ir kura… Jā, sākumā ir grūti saprast, bet nedomāju, ka tas ir šķērslis. Kad ielasās, ir viegli atšķirt, kura ko stāsta. Noteikti vēl kaut ko no viņas palasīšu 🙂

072ffa038c25Kaut kā nu tā sanācis, ka arī par Gundegas Repšes Bogeni (2016) man teica: ”Nu nezinu, vai tev patiks”. Par spīti dažādajiem viedokļiem, gribēju iegūt pati savējo. Un esmu pārsteigta par šo citādo viedokli, jo mums lielos vilcienos lietas sakrīt… Neesmu liela latviešu literatūras lasītāja (bet lielāka nekā agrāk), bet nekad nebiju lasījusi Repši (šādu teikumu vēlāk es atkārtošu vēlreiz). Kā jau šai sērijā, arī Repše atrod neērto tabu – klusēšana par notikumiem. Cik daudz cilvēks var atļauties un vai atļaujas pateikt kā lielāka priekšā? Vai klusēšanas/spītības dēļ ir vērts mirt?  Šis ir stāsts par kādu ģimeni pašā kara priekšvakarā, par pirmo izvešanu, lielo neziņu, sašutumu uzzinot, ko vara var atļauties. Tas ir kā rīt pašlepnuma krupi cerībā, ka nenosmaks (bet varbūt nāve nesīs atvieglojumu?). Un tam visam pāri ir kāda neparasta mīlestība, kas teorētiski nav pieļaujama. Un arī tā tiek noklusēta, cik vien ilgi iespējams. Katrā ziņā Lesteri nav parasta latviešu ģimene un man patīk, kā caur viņiem autore parāda šo laika posmu. Jā, skarbi, nežēlīgi, bet lai galīgi viss nepārvērtos bezcerībā, kaut kāds pamats sevī jārada. Ja ne reāls, tad vismaz garīgs.

6f617d4172e4Ar Paula Bankovska darbu 18 (2014) man sanāca kaut kā pagalam jocīgi. Strādāju grāmatnīcā, vēl nezināju par šīs sērijas eksistenci plus man bija garlaicīgi un es mazliet pašķirstīju šo darbu (jo nebiju lasījusi Bankovski). ”Pff..” un noliku atpakaļ plauktā. Pēdējā laikā turos pie atziņas, ka – ja kāda grāmata negrib lasīties, nav ko mocīties; ja būs lemts, tā agrāk vai vēlāk pati atgriezīsies. Un tā notika arī ar šo. Man prieks, ka izlasīju! Stāsts, kura divas līnijas šķir gadsimts, bet jautājumi ir tikai pamainījuši savu formu. To daļu, kas attiecās uz 1917.gadu  izbaudīju. Dezertēšana, slēpšanās, misijas saņemšana, domas par brīvas Latvijas iespējamību. Tik visa kā daudz vienam cilvēkam gada garumā! Ainas, kurās viņš stāsta par to, kā tieši pasludina valsts izveidi atstāja tādu… hmm, savādu noskaņu. Viens ir tas, ka es nezinu, kā realitātē tas ir noticis, neesmu lasījusi nevienu reālu dienasgrāmatu par šo notikumu/noskaņu, no otras puses – tik svarīgs mirklis! Grūti iedomāties/savienot redzamo svinīgo fotogrāfiju ar to, ko par atmosfēru un klātesošajiem stāsta varonis. Savukārt mūsdienu līnija stāsta par fotogrāfijām, centieniem atminēt pagātni, savienot faktus un pretējais – latviešu tauta nemanāmi izšķīst.

…brīvību vispirms nevajag meklēt cilvēkos vai politiskās iekārtās, bet mūsu pašu dabiskajās saknēs. /112.lpp./

Un nespēju iztikt bez šī citāta:

Tas vienmēr ir ļoti vērtīgi – sēdēt un gudri dirst, cik viss ir slikti, bet pašam neko nedarīt. Pat nemēģināt. Jo mēģināt jau nav vērts. Viss tāpat skaidrs. Vainīgi ir tie citi.  /151.lpp./

Nameja gredzena kods

namejsPirms mēneša, 27.jūnijā, Zvaigznes ABC Prezentāciju zālē tika prezentēta jau trešā spēlfilmas/vēstures grāmata Nameja gredzena kods (2019). Sapņu komanda 1935 kaut kā palaidu garām, bet uz Rīgas sargiem gan es biju. Tāpēc es zināju, ka gribu būt gan šajā prezentācijā, gan iemest aci grāmatā.

Man ir ārkārtīgs prieks, ka ir tapis šāds projekts – grāmata, kurā var izlasīt gan filmas scenāriju, gan pēc tās piemeklētos vēstures faktus utt. Var jau gudri spriest, cik Nameja gredzens ir slikta filma, iesmiet par Zemgales jūru, filmu angļu mēlē utt., BET! Bet visi aizmirst noskaidrot vai tā maz bija paredzēta kā vēsturiskā/dokumentālā filma. Jā, protams, arī man pirmajā mirklī likās jocīgi, ka Namejs ir zviedrs, ka angļu valodā, bet man tas netraucēja. Prieks, ka tiek akcentēta zemgaļu tauta, gredzens kā brīvības simbols, interpretētas lietas, kas šodienā diemžēl vairs nav noskaidrojamas. Tā kā filma nav vēstures atspoguļojums, par tādu kalpo šī grāmata. Par šo sadaļu ir parūpējusies viena no grāmatas autorēm Ilze Zveja. Kā pati izteicās prezentācijā: ”Mans uzdevums bija veidot paralēlu stāstu par laiku, kad dzīvojis Namejs: no hronikām līdz dažādu vēsturnieku tekstiem.” (citāts aptuvens) Pati bijusi ļoti pārsteigta, kad V. Klišāns, kā labāko darbu par šo laiku, ieteicis 1935.gada grāmatu 🙂

Jāsaka, ka šī ir ļoti savādi definējama grāmata, tāds kā vidutājs starp nosacīti vēsturisko filmu un autentisko vēsturi. Vienā lapaspusē varam iepazīties ar scenāriju, otrā pusē – vēsturiskos faktus. Piemēram, bija jautājums, cik liela ir bijusi zemgaļu tauta. Visus tos aprēķina paskaidrojumus neatminos, bet lēš, ka starp 20-50 tūkstošu zemgaļu. Vēl – zemgaļu kapi ir vieni no bagātākajiem, sieviešu ikdienas darbi, strīdi par zemgales ostas atrašanās vietu, cik liela patiesībā ir bijusi Nameja loma kā karalim. Ir lietas, kuras mūsdienās vairs nav iespējams noskaidrot, piemēram, kā zemgaļi ir izklaidējušies? Neba visu laiku karoja. Filmā bija interpretācija par vāles spēli, bet realitātē ir pieņēmums, ka zemgaļiem, iespējams, ir bijusi spēle līdzīga gladiatoru cīņām – sagūsta ienaidnieku un liek tiem cīnīties līdz nāvei /V.Klišāns/.

Kopumā man šī (un arī divas iepriekšējās grāmatas) liekas ļoti vērtīgas. Tās nevarēs izmantot vēstures stundās, bet interesantus faktus atrast gan var. Un ja kaut ko gribēsies uzzināt sīkāk, grāmatas beigās ir izmantoto avotu un literatūras saraksts. Man ļoti patīk, ka I. Zveja nepieslējās kāda viedoklim, bet pieminēja visus pastāvošos, katru argumentēja un neteica, ka šis nu gan ir slikti. Prieks par vieglo grāmatas lasīšanu, par daudzajām bildēm – gan no filmas, gan vēsturiskajiem attēliem un par atraktīvo grāmatas prezentāciju! Iesaku 🙂

A. Grauba rāda gredzenu un stāsta: ”Gredzena lomai bija divi gredzeni. Šis ir kaskadieris.”

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mezopotāmija

Zadans_6Es zināju, ka tā būs! Dabūju savās rokās Serhija Žadana veikumu Mezopotāmija un izlasīju… jau pirms mēnešiem diviem. Jau atkal es nespēju neko uzrakstīt par viņa darbu (tā jau bija ar viņa iepriekšējo veikumu Džezs pār Donbasu)! Un ne jau tāpēc, ka man nepatika. Darbs ir lielisks. Tik lielisks, ka es nespēju sakopot domas un saprast, ko tieši es par šo visu domāju.

Harkiva, pilsēta Ukrainā, kurā visi dzīvo kā prazdami. Stāsts ir par deviņiem vīriešiem, kuri meklē laimi, mīlestību un ciešanas. Katrs to dara citādāk un vienalga mēs nonākam pie kopsaucēja – viss saplūst kopā. Tik ļoti, ka beigās ir dzeja.

Šis pilnīgi noteikti ir darbs, kuru es lasīšu otrreiz. Viens ir tas, ka es gribu, lai tas mani aizķer vēl dziļāk, otrs – es īsti to nespēju atcerēties. Manī peld fragmenti, bet es nespēju šo grāmatu salikt kopā. Man šķiet, ka lasot es kādu pavedienu esmu palaidusi vaļā un visa kopaina man ir izjukusi. Lai kā tur būtu ar to prozu, ļoti izbaudīju dzeju. Tas nedaudz atsauca atmiņā viņa dzejas lasījumus 2016.gadā un tas bija lieliski. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēku spēju lietas pateikt tik skaisti un vienlaicīgi tik tieši.

Ko vairākums no mums dara, sastopoties ar svešu nāvi? Visbiežāk mēs mēģinām nereaģēt, lai nepievērstu tai uzmanību. Mēs vienkārši izliekamies, ka nāves nav, nepamanām mirušos un nedomājam par dzīvajiem. /27.lpp./

Tas ir tas, ar ko sākas šis darbs. Nē, tas nebūt nav depresīvi, nomācoši vai vēl kā negatīvi. Nāve taču ir dabiska. Tomēr ne jau par nāvi jārunā, bet par dzīvi, ko palicēji cenšas turpināt. Un tad ir vēl tie citi, kuri arī risina daudz dažādas problēmas, tai skaitā, arī tās, kas ir pašu galvās. Jāatzīst, ka sākumā mani mulsināja šie īsie stāsti, jo es tos nespēju salipināt. Tomēr pēc tam jau sāku sazīmēt redzētas epizodes un personas. Viņi visi tak dzīvo vienā pilsētā un nepazīdami viens otru vienalga ir bijuši viens otra tuvumā.

Ūdens sastāv no noslēpumiem, jāuzmanās,
lai tevi neievelk dziļās akās,
tur, kur gaida rēgi ar zivju galvām,
maigām astēm – iemīlējušies un pamesti.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Tifānija Smelga: Man būs pusnakts kleita

9789934081415_86Nu jau kādu laiciņu grāmatnīcu plauktos gozējas Terija Pračeta jaunākā daļa sāgai par Tifāniju Smelgu – Man būs pusnakts kleita (2010). Vēl tikai atliek sagaidīt pēdējo, piekto daļu un kas zina, varbūt vēlāk vēl kaut ko padzirdēsim no Diskpasaules.

Tifānija Smelga ir kļuvusi par sava novada raganu un dara visu, kas viņas spēkos. Tomēr, lai cik centīga, čakla un laba viņa būtu, pamazām no apkārtējiem ragana sāk izjust nepatiku pret viņu. Arī pati Tifānija jūt ko nelabu virmojam gaisā. Kas ir šis kāds vai kaut kas, kas visiem jauc prātu un liek domāt ļaunas domas?

Šo daļu es ”izrāvu” pa pāris vakariem, tieši tik labs! Šis darbs man likās nu jau krietni pieaugušāks un nobriedušāks. Beidzot es jutu pieaugušu un patiesi atbildīgu Tifāniju, kas dara savus raganas darbus uz pilnu klapi! Brīdī, kad sapratu, ka šī daļa kaut kādā mērā ir iepriekšējās daļas turpinājums (notikumos), tad mana interese tikai auga. Par Pračeta valodnieciskumu un rakstības stilu esmu izteikusies iepriekš, tāpēc nevēlos atkārtoties. Humors bija, ironija bija, notikumu kāpinājums bija un smukas beigas arī bija. Protams, beigas nedaudz varēja paredzēt, bet man tas netraucēja.

Gluži kā iepriekšējai daļai, arī šai man gribējās pameklēt leģendu, kuru Pračets ir dzirdējis bērnībā. Neizklausījās, ka esmu atradusi īsto, tomēr uzzināju par zaķi, kurš nozaga uguni un ar to padalījās ar visiem cilvēkiem un zeme beidzot nebija auksta. Nē, nē, darbā zaķene lec ugunī un tas nav gluži tas pats, ko tā dara mītā.

P.S. Fīgli ir jauki elfi, tomēr man prieks, ka šajā daļā viņu nebija daudz 😀 Lai gan novērtēju viņu pieķeršanos savai pakalnei un draudiem cīnīties ar zobiem un nagiem un vēl skarbāk, ja vien tas būs vajadzīgs!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Izstāde: Jūgendstils Rīgā. Kolekcijas desmitgade

Man patīk, ka draugi un paziņas dalās ar saviem iespaidiem par kādām vietām, notikumiem un vispār redzēto. Tādā veidā arī uzzināju par brīnišķīgu izstādi Jūgendstils Rīgā. Kolekcijas demitgade, kuru apmeklēju pirms dažām dienām Rīgas mākslas telpā (Kungu iela 3).

Izstādē pavadīju daudz laika un ik pa laikam iedomājos: kad pēc gadsimta veidos izstādi par mūsu laiku, ko tur varēs redzēt? 20.gadsimta sākumā ir dzīvots skaisti, īpaši piedomāts par lietu estētisko noformējumu. Man gribējās piefiksēt katru rišiņu, nieciņu un līniju. Īpaši uzkavējos arhitektūras un viesistabas apskatē un domāju par iespējamajām sarunām. Dāmas savās skaistajās kleitās, kungi – uzvalkos, fonā mūzika no gramofona; visiem rokās smalki veidotas glāzes ar kādu stiprāku dzērienu un visas tās sarunas par modi, politiku un kultūru. Jā, es zinu, ka ne visiem viss bija tik skaisti, bet šeit mēs runājām par laikmeta vadlīnijām.

Lai es (un daudzi citi) varētu šādi domāt, muzejs Rīgas Jūgendstila centrs glabā un popularizē jūgendstila kultūrvēsturisko mantojumu. Viņu veidotā izstāde iepazīstina ar pašu veidoto kolekciju desmit gadu garumā. Man ārkārtīgi patika, ka viss ir pārdomāts un izstādīts tematiski, līdz ar to es atsevišķos priekos baudīju porcelāna, stikla, metāla, fajansa kolekcijas, interjera priekšmetus, dāmu un kungu apģērbus un aksesuārus, grāmatas, periodiku, gleznas un fotogrāfiju. Vēl mazais prieciņš par to, ka izstāde ne tikai parādīja tā laika arhitektūru, bet arī īpaši izcēla arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Vilhelma Bokslafa radošo darbību.

Ja es pareizi saprotu, tad šai izstādei tiek rīkotas arī īpašas eksursijas un koncertu vakari. Pati izstāde apskatāma līdz 22.septembrim.

This slideshow requires JavaScript.

Lasāmgabali XXXIX

Ar katru gadu vasaras mēnešos es izlasu aizvien mazāk un mazāk grāmatu. Sēdeju un domāju: ”Kāpēc tā?”. Atbildi tā īsti neatradu, bet mazu iekrājušos grāmatu čupiņu gan!

 

Fjodora Dostojevska darbu Piezīmes no mirušo nama es izlasīju jau maijā. Gribēju veltīt veselu ierakstu šim darbam, bet kaut kā piemirsās… 😀 Tā nu vismaz pieminēšu. Nav jau tā, ka rakstnieki 19.gs. būtu rakstījuši tukšu, bet Dostojevskis mani kaut kādā ziņā pārsteidza. Varbūt tāpēc, ka rakstīja nevis par nabaga tautu vai, tieši otrādi, par uzpūtību augstākajā sabiedrībā utt., bet par noziedznieku prātu, to kā tas iespējams strādā. Nonākot cietumā (katorgā?), viņš sācis pētīt cilvēkus un nonācis pie dažiem slēdzieniem. Daži no tiem nav īsti pareizi mūsdienu skatījumā, bet doma, ka katrs ir pats atbildīgs par savu krišanu, personības demoralizēšanos man šķiet diezgan pieņemama. Vēl viņš ārkārtīgi daudz raksta par brīvību. Esot izsūtījumā savus divdesmit gadus, arestanti skumst pēc brīvības. Tomēr reizēm izdodas kādu piekukuļot un viņš tiek pie saldiem augļiem – degvīna, reizēm izgājieniem ārpus cietuma robežām. Un ja tev vēl ir nauda…! Tā ir pilnīgi atsevišķa dzīves forma. Ja tu kaut kādā veidā nepielāgojies nežēlīgajam ritmam, tu esi beigts. Bez pielāgošanās nav iespējams izvilkt visas tās desmitgades. Darbs lasījās samērā viegli, tomēr ik pa laikam prātā uzpeldēja doma, ja es darbu noliktu malā, es tam vairs nepieķertos.

***

Sākumā es šai darbā nebiju ieinteresēta, bet tad kad biju, to vairs nekur nevarēja dabūt. Vajadzēja tikai trīs gadus, lai manās rokās neplānoti nonāktu Alvja Hermaņa sarakstītā Dienasgrāmata. Par spīti tam, ka es neesmu redzējusi nevienu Hermaņa izrādi, neesmu bijusi ne vecajā, ne jaunajā/pagaidu JRT ēkā, šis darbs mani ļoti saistīja. Hermanis raksta viegli, nevairoties no neērtām tēmām un citādākiem viedokļiem. Šo atklātību es patiešam novērtēju. Viena sezona ar visiem lidojumiem, radošajiem procesiem, iedvesmām, ieskatu režijā, negāciju vilni utt. Grāmata, kura ir pilna ar dzīvi un visu kas tajā ietilpst.

***

Sofija Kinsela un viņas dzīvespriecīgais rakstības stils. Jāsaka, ka lasīt Šopaholiķe dodas ceļojumā bija diezgan ideāli, ņemot vērā, ka nekas cits tāpat īpaši nelasās. Ar šopaholiķi jau biju iepazinusies iepriekšējā darbā, tāpēc bija prieks atkal viņu satikt 🙂 Šoreiz viņa dodas uz Ņujorku, lai dzīvotu pilnīgi citu dzīvi. Bet tā jau nebūtu Kinsela, kas visu neapgrieztu kājām gaisā! Man tiešām prieks lasīt viņas darbus, jo tie nav banāli, kas, manuprāt, ir diezgan neraksturīgi sieviešu romāniem. Un varu atkārtoties – man šis žanrs nepatīk! 😀 Par šo darbu nav daudz ko teikt, jo… vieglais romāns. Jā, viņai bija/ir atkarība no iepirkšanās, no drēbēm, no modes utt. Vispār grūti saprast kā tas ir, jo es kaut ko jaunu pērku labi ja reizi pusgadā. Lai nu kā, prieks, ka viņa ne tikai cieš no iepirkšanās kāres, bet ir arī gudra, asprātīga un patiesa. Un kas pats galvenais – kaut kā izkulsies no ķezas! Jā, man patīk lasīt Kinselu.

Havanas kaķu karalis

300x0_havanaskakukaralis_978-9934-0-7634-3Ar Tomu Kreicbergu (1985) iepazinos pirms trim gadiem caur viņa darbu Lopu ekspresis. Nu, personīgi es neesmu viņu satikusi, jo netiku nedz uz iepriekš minēto grāmatas prezentāciju, nedz uz šo – Havanas kaķu karalis (2016). Man žēl, ka atkal tā iznāca, jo pieteikums bija spēcīgs: stāsti par Kubu, dejām un revolūciju. Šis ir darbs, kuru autors ir izdzīvojis pats, bet tā nekādā gadījumā nav ar autobiogrāfisku ievirzi! Teiksim tā, iedvesmots no pieredzes 🙂

Tātad, Riks dzimšanas dienā tiek pamests un viņš saprot, ka kaut kas jāmaina. Šādi no viņa prom aizies visas meičas. Spontāna ideja un viņš mācās dejot salsu, aicina Anu uz Kubu un slepenībā lolo lielas cerības. Kuba tomēr neizrādījās tik romantiska kā bija iecerēts…

Šo es biju piefiksējusi jau iepriekšējā viņa darbā, bet man patīk viņa valodas vieglums. Tās tēmas nav vieglas (komunisms Kubā, izsūtīšanas), bet viņš tās kaut kā pastāsta… gaisīgi. Varbūt, ja šajā darbā galvenās vietas neaizņemtu pusaudži, es būtu gribējusi lasīt par Kubu un tajā notiekošo vēl vairāk pietuvinātu realitātei. Tā teikt, pa skarbo. Tas ieskats, kuru viņš sniedz šajā darbā, jau paver pietiekoši daudz, lai man būtu prieks, ka pie mums tā vairs nav un reizē arī vieš nesapratni, kā mūsdienās ir iespējami vēl tādi režīmi.

Ja mēs runājam par iespaida radīšanu, tad Kuba savu tūrismu attīstījusi caur deju. Man vismaz tāds iespaids radās no šī darba. Uz Kubu tu nebrauc pētīt režīmu, tur brauc izklaidēties – daba, dejas… Apbrīnojami, cik spītīgs var būt cilvēks un spītības dēļ apgūt salsu! Es pati ar dejošanu baigi neaizraujos, bet mani fascinē ļaudis, kuri var par deju runāt tā it kā tā būtu dzīve. Arī Rikam tā gandrīz kļuva par dzīvi. Vai arī kļuva? Jāatzīst, ka mani nedaudz tracināja tā siekalošanās ap Anu, bet tā jau notiek arī dzīvē. Un ja jau spēris soli ārpus sava komforta zonas un sācis dejot, tad kāpēc viņam nepamēģināt iegūt draudzeni?

Kopumā man šis darbs atstāj tādu viegluma sajūtu. Gandrīz kā pusaudžu romāns, bet viens solis šurp vai turp un darbs iegūtu skarbākas aprises režīma procesos. Un tad tas galīgi vairs nebūtu pusaudžu romāns. Kopumā man patika un tas bija nebijis piedzīvojums 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

By elzastory Posted in nieki

Piezīmes par nervozu planētu

300x0_piezimes_par_nervozu_planetu_vaksMeta Heiga (Matt Haig, 1975) darbs Piezīmes par nervozu planētu (2018) ir man neraksturīga grāmata. Es nemēdzu lasīt darbus ezotērikas, psiholoģijas utt.  virzienā. Varbūt nav īstais vecums, varbūt vispār nav mans lauciņš, tomēr šo darbu man gribējās izlasīt. Vai esi kādreiz aizdomājies par to, cik daudz laika pavadi internetā, cik bieži ielūkojies telefonā un kādu iespaidu tas atstāj uz tevi? Vismaz šie ir tie jautājumi, kāpēc es iepazinos ar Heigu.

Esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes par viņa iepriekšējo darbu (Iemesli dzīvot tālāk, 2015), tomēr tas mani neuzrunā. Ieskatoties šīs grāmatas anotācijā, es cerēju atrast atbildes uz dažiem satīkloto cilvēku jautājumiem, atkarībām, kā tās ietekmē mūs un apkārtējo vidi. Dažas atbildes esmu atradusi, tomēr šis darbs ir diezgan virspusējs (ko viņš sākumā akcentē arī pats). Jāpiebilst, ka man nostrādā arī grāmatas vāks un nosaukums – it kā nekā īpaša tur nav, bet tik estētisks! Un vēl viena piebilde – es ne vienmēr piekritu Heiga rakstītajam, jo dažbrīd man viņa sacītais šķita pārspīlēts un saasināts. Domāju, ka tur pie vainas ir viņa domāšanas veids piedzīvojot panikas lēkmes un depresiju, jo man tas viss ir svešs.

Šķetinot daudz un dažādu tēmu, Heigs ik pa laikam uzsver, kāpēc vispār raksta šo grāmatu: ”Rakstot šo grāmatu, mēģināju noskaidrot, kā mūsdienu dzīve ietekmē cilvēka psihi un kā saglabāt veselo saprātu, dzīvojot pasaulē, kas padara mūs trakus. /236.lpp./”. Heigs daudzas no uzskaitītajām lietām labprāt ”noraktu” (vismaz man tā tas viss izklausījās), tomēr man šķiet, ka mums ir jāmācās atrast zelta vidusceļš. Piemēram, ziņas. Piekrītu, ka daudzas ziņas mūs satrauc un ietekmē, tomēr norobežoties no tām arī nevajadzētu. Dzīve burbulī nav labāka par stresainu dzīvi no dzirdētajām ziņām.

Viedtālruņi ir padarījuši mūs visus par ziņu reportieriem. Ja notiek kaut kas patiesi briesmīgs – terorakts, meža ugunsgrēks vai cunami -, vienmēr atrodas kāds, kurš to uzņem un pēc tam ieliek internetā. /39.lpp./

Viņš raksta, ka ”daudzi antropologi uzskata tehnoloģisko progresu par galveno cilvēces virzītājspēku /47.lpp./” Es piesliešos šim uzskatam, jo nespēju iedomāties, kas vēl mums ir licis iztaisnot muguru un atklāt uguni. Vai šodienā jūs variet iedomāties mājas ballīti, kurā nav neviena brīža, kad kāds no viesiem nav iegrimis Youtube vai savā telefonā? Es nevaru, jo vienmēr prātā ienāk kāda dziesma, treileris vai vēl kas, ko noteikti gribu saviem draugiem parādīt. Tai brīdī forši, bet reizēm pēc ballītēm domāju, ka atkal neesam spējuši internetu izmantot tikai fonam. Un internets ”apēd” daudz laika. Vispār, runājot par laiku, es nekad uz to nebiju palūkojusies tā, kā to piedāvā Heigs. Man reizumis ir bijis prātā jautājums, kāpēc mēs lietas darām tieši tajos laikos un kāpēc daudzi brīnās, ja pasaku, ka pēc pusnakts vācu māju, jo uznāca luste. Šī sadaļa nudien bija interesanta!

Mēs pārāk labi apzināmies pulksteņa diktēto laiku, bet aizvien sliktāk izjūtam laika dabisko ritumu. Iespējams, jau tūkstošiem gadu cilvēki ir modušies septiņos no rīta, taču pēdējos pārsimt gados mēs mostamies tāpēc, ka ir septiņi no rīta. /77.lpp./

Vai pastāv atkarība no vēlmēm? Pastāv. Mēs tiecamies pēc lietām bez kurām, iespējams, varētu arī izdzīvot. Un nepietiek jau tikai ar lietu, vajag aizvien jaunāku un jaunāku lietas versiju. Tas ir skumji. Mēs tiešām esam patērētāju sabiedrība. Un tas nav labi, jo tas ietekmē daudzas jomas, arī ekoloģiju. Jāatzīst, ka es par to iepriekš īpaši nedomāju, jo nebija sajūtas, ka es būtu izteikta mārketinga un patērnieciskuma upure (drīkst lietot šo vārdu?). Savukārt šobrīd mani nereāli kaitina, ka daudzi nevēlas ražot kvalitatīvas, ilglietojamas lietas un ja tās gadījuma pēc tādas ir, maksā kosmosu. Mani sāk uztraukt ledāju kušana, okeānu/jūru piesārņošana, plastmasas visuresamība, augu un sugu izzušana, mežu izciršana un cilvēka vēlme iegūt visu zemeslodi savās ķetnās.

Lai arī dažas lietas man šķita pārspīlētas, par dažām es būtu gribējusi lasīt vairāk. Heigam piemīt interesanta rakstītprasme – visas tēmas, kuras viņš ”paceļ” ir gana nopietnas, bet neviena nav uzrakstīta sausi kā atreferējot darba tapšanā lasītos pētījumus. Runājot par atbildēm, kuras nedabūju, tad viens no jautājumiem – kāpēc daudzi izvēlas savas brīvdienas pavadīt stundām ilgi tupi vazājoties pa tirdzniecības centriem?

P.S. Šis ieraksts tapa 4 stundas, kuru laikā es trīs reizes ielūkojos gan FB, gan Twitter (tur nekā jauna nebija) un piecas reizes Youtube, lai nomainītu mūziku.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Izstāde: Izcilie modernisti

IMAG1040Pirms pāris nedēļām es aizvedu savu mammu uz izstādi-multimediju šovu Izcilie modernisti. No Monē līdz Kandinskim. Ziniet tas ir tā vērts! Protams, visu to sajūtu es šeit neielikšu. Vispār tāds duālisms: it kā gribas iemūžināt to, šo un vēl to, bet tai pat laikā es nevēlos visu skatīties caur telefonu. Līdz ar to man ir tikai dažas bildes un mazi video fragmentiņi.

Pirms pasākuma es iemetu acis Parīzē notikušajā izstādē un gaidīju kaut ko tādu. Es reāli gribēju staigāt pa gleznām! Tad mūs samulsināja, ka visi uzreiz kaut kur sēžas. Nu, sēdāmies arī mēs! Nevajadzēja. Vajadzēja klusītiņām izstaigāt visu, jo radās sajūta, ka redzējām dikti maz. Nē, bija krāšņi un visriņķī, tomēr tai otrā pusē bija skatāms arī uz grīdas. Tur bija īstā sajūta, kas jāķer! Lai nu kā, arī no savas vietas es smaidīju, sēdēju acis iepletusi un grozīdamās uz visām pusēm.

Es neesmu draugos ar glezniecību, reti kuru atpazīstu, bet jūtu, ka lēnītiņām tuvojos interesei. Visus māksliniekus, protams, nezināju, bet atklāju sev Anrī Ruso – tāda savdabīga māksla, ļoti patika! Kopumā var apskatīt 16 modernisma pārstāvjus (katram apmēram piecas minūtes) – Klods Monē, Edgars Degā, Pols Gogēns, Anrī Ruso, Anrī de Tulūzs-Lotreks, Gustavs Klimts, Pols Sinjaks, Pīts Mondriāns, Amedeo Modiljāni, Vinsents van Gogs, Pjērs Ogists Renuārs, Huans Grīss, Pauls Klē, Francis Marks, Vasilijs Kandinskis un Kazimirs Maļevičs. Visos aprakstos stāsta, ka šajā izstādē tiek parādīti ap 5000 darbu no vairāk nekā 20 pasaules muzejiem.

Kas mani ārkārtīgi šajā šovā/izstādē uzrunāja? Tas, kā 21.gadsimtā šiem darbiem ir atrasta jauna pieeja. Nevis vienkārši slideshow’ā saliktas bildītes, bet ar dažādiem skaņdarbiem – no klasikas līdz elektromūzikai – noķerti mākslinieku darbu noskaņas. Attēli plūst, mainās, saplūst, dūmo, viļņojas un ļauj patiešām ienirt ceļojumā cauri 19.gs.beigu un 20.gs.sākuma mākslas vēsturei. Pabiju gan Monē ūdensrožu tuvumā, gan izceļojos cauri Pīta Mondriāna līnijām. Es mierīgi varētu tur pavadīt trīs seansus pēc kārtas un katru reizi stāvēt citā vietā – redzētais nebūtu atkārtojums, jo no katra ”ekrāna” veras cits mākslas darbs, rakurs, sajūta.

This slideshow requires JavaScript.

Ja ir iespējas, noteikti iesaku piedzīvot pašiem. Izstāde/ šovs apskatāms līdz 10.augustam, Pils ielā 23!

Četru ceļu krustojums

8fWAtVw2dLLX_400x600_2mRPEZPfPēdējā laikā neprotu trāpīt uz labām grāmatām un tāpēc sanāk arī mazāk lasīt. Tad kad es ieraudzīju Tommi Kinnunena (Tommi Tapani Kinnunen, 1973) romānu Četru ceļu krustojums (2014), es sapratu, ka ar šo viss būs. Ne tikai tāpēc, ka somu autors, bet tāpēc ka… būs!

Šis ir četru stāstu romāns, kurā var uzzināt, ko par pasaules kārtību domā vecmāte Marija, viņas meita fotogrāfe Lahja, Lahjas vīrs Onni un Lahjas vedekla Kārina. Visus stāstus caurauž spriedze un tikai beigās var uzzināt, kas grauž katra sirdsapziņu.

Uzreiz – šī būs īsa atsauksme. Ne jau tāpēc, ka man nepatika vai kā, bet tāpēc, ka darbs ir tik pilns dzīves, ka es nemaz neprotu īsti izteikties. Lasīju aizgūtnēm un pārāk ātri pienāca beigas. Par to tiešām skumu, jo es būtu priecājusies lasīt arī par Helenu, Johannesu un Annu. Visa tā dzīve mājā un pati māja kā dzīve. Ne tikai cilvēku stāsts, bet arī vietas, mājas stāsts. Kādi tik laiki tai neskrēja pāri! Tā prasme vienmēr izkārpīties no dažādām situācijām ir tas, ko mūsdienās ir nepieciešams atkārtot vēl un vēl. Jo elastīgāki būsim, jo radošāki tapsim. Protams, nebūtu forši dzīvot bunkuros, bet ir bijuši arī tādi laiki. Pirmajā mirklī es nespēju saprast, kāpēc autors romānu ir dalījis četros stāstos, jo katrs stāsts ir par citu personāžu un ko tādā gadījumā var saprast? Patiesībā, autors ir rīkojies pavisam smalki un lasītājam pašam visas detaļas jāsaliek pareizā secībā!

P.S. No viņiem visiem man visvairāk bija žēl Onni!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC