Mans trūcīgais, trūcīgais lasāmgads 😀 Bet nav ko sūkstīties un no izlasītajām 29 grāmatām (10296 lpp) kaut ko īpašu noteikti atlasīt varēs.
Tātad, mans pagājušā gada lasīšanas secībā labāko, spēcīgāko, atmiņā paliekošāko un visādi citādi sirdi priecējošo TOP 5 (grozies kā gribi, vairāk tur nesanāk):
- Tommi Kinnunens. Nožēlu neizteica – 1945. gads, kara beigas. Piecas somietes no kara gūstekņu nometnes uzsāk ceļu uz mājām. Katrai ir savs skaudrais stāsts par izdzīvošanu un apkārtējiem ir savs viedoklis par izdzīvojušajām. Lasiet Kinnunenu. Atsauksme šeit.
- Luīze Pastore. Laimes bērni – šo grāmatu vinnēja mana migrēna. Bija slikti, piedalījos konkurā un super noveicās. Visas vēl nav lasītas, bet šī bija… Lai arī tā ir bērnu grāmata, mani tajā kaut kas uzrunāja. Viens ir ļoti skaistās ilustrācijas, otrs… vieglums, ar kādu tika aprakstītas zināmas vērtības? Vai arī tas ļoti neticamais stāsts, kuram tomēr gribas noticēt? Es nezinu. Man patika džungļu dzīves apraksts un lielie piedzīvojumi 🙂
- Medlina Millere. Kirke – šo romānu es esmu gatava nominēt arī “gada pārsteigums” nominācijā. Kā var uzrakstīt kaut ko tik labu? Romāns principā ir balstīts sengrieķu mītos, bet tas veids, kādā autore to visu ir salikusi kopā, ir kaut kas lielisks! Man šķiet, ka viena no grāmatām, kuru es nespēju nolikt malā, līdz nebiju aizvērusi pēdējo vāku. Atsauksme šeit.
- Maija Krekle. Melanholiskais valsis – ja iepriekš aprakstītais darbs bija par spēcīgas sievietes/ dievietes neatkarību un spēku, tad šis savukārt ir ārkārtīgi skumjš romāns par Emīlu Dārziņu. Man grūti spriest par faktu patiesumu, jo es tiešām neko no viņa biografijas iepriekš nezināju (atskaitot nāvi). No vienas puses man bija ārkārtīgi žēl nabaga Emīla un viņa ciešanu, bet no otras puses… varēja jau pacensties. Romānā ļoti spilgti aprakstīts vēl viens pāris – Viktors Eglītis un viņa sieva. Hmm, visu cieņu abiem, bet nu mūsdienās tās sauktu par ļoti toksiskām attiecībām. Un arī par atvērtām…
- Entonijs Dors. Putnu pilsēta mākoņos – šis darbs ir skaista oda grāmatai, kā tā spēj dzīvot cauri laikiem. Kādu brīdi tiešām grūti saprast, kā tie trīs laikos atšķirīgie sižeti satiksies, bet kad nāk apjausma… Man ārkārtīgi patika! Atsauksme šeit.
Interesanti, ka pērnajā gadā esmu izlasījusi par 4 grāmatām mazāk kā 2022. gadā, tomēr lpp. skaita ziņā 2023. gadā ir nedaudz vairāk. Būs biezākas grāmatās trāpījušās 😀 Tomēr par plānāko lasīto varu pasludināt Vida Morkūna darbu Ceļinieku stacijas (127 lpp), bet tas nenozīmē, ka aši izlasīju. Lasīju diezgan ilgi, jo bija ļoti, ļoti drūma (te atsauksme => šeit). Savukārt apjomīgākā trāpījās Žorža Pereka Dzīves lietošanas pamācība ar 668 lpp. Iespaidīga grāmata, kurā tiek sīki, sīki aprakstīta daudzdzīvokļu māja – tās iekārtojums, dzīvojošie cilvēki un viņu dzīves. Tik sarežģīta, ka uz lapas zīmēju to daudzdzīvokļu māju, lai saprastu kurš kurā stāvā un kam blakus dzīvo. Izrādījās gan, ka varēju nepūlēties, jo grāmatas beigās ir ļoti apjomīgs darba tapšanas skaidrojums un zīmējums ar dzīvokļu izkārtojumu. Lai nu kā, visu cieņu autoram par viņa veikumu, bija ko “palauzīt smadzenes”.
Salīdzinot ar gadu iepriekš, pagājušajā gadā nebija sanācis lasīt nevienu triloģiju vai vairākdaļu darbu. Varbūt var pieskaitīt Ļeva Tolsoja Annu Kareņinu ar divām daļām, bet es nezinu, kā tas tika oriģināli izdots. Man bija divas grāmatas. Tā kā šī ir bezgala labi zināma klasika, tad nav ko daudz par to rakstīt, tik pateikšu, ka mani sižets drusku garlaikoja.
Bija arī mazais lasīšanas vīliens un to sauc Lauris Gundars. Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A. Kaut kā nepaķēra šis darbs. It kā varētu būt interesanti, jo par Astru, bet tai pat laikā šausmīgi izmocīju pa diagonāli, jo nepatika stāstījuma stils. Es nez’.
Gribas vēl izcelt dažus darbus, kas neietilpst kategorijā “romāni”. Noteikti pieminēšanas vērta ir Latvijas Kultūras akadēmijas izdotā kolektīvā monogrāfija Kultūras mantojuma kopienas (atsauksme šeit). Brīnišķīgs pētījums par mūsu pašu kultūras mantojumu, kā to saglabāt utt. Ļoti interesanta ir aptaujas daļa, bet sīkāk jau tad varēsiet izlasīt atsauksmē. Vēl noteikti jāpiemin LNVM izdotā Sanitas Kalnas un Annas Bartkevičas Kamēr vēl laiks (atsauksme šeit) – var gan papriecēt acis ar ļoti skaistām 19. gs. beigu – 20. gs. sākuma fotogrāfijām etnogrāfijas jomā, gan arī izglītoties par etnogrāfijas aizsākumiem Latvijā. Gribētos atzīmēt vēl vienu darbu. Saprotu, ka nav dikti korekti, jo man tā īsti nekad nesanāk lasīt dienasgrāmatas, bet gribas teikt, ka šī bija savādāka par citām. Pagājušo gadu noslēdzu ar vienu lielisku pierakstu no Astrīdas Lindgrēnes. Viņas Kara dienasgrāmatas ir skaudrs vēstījums par to, kā bija dzīvot Otrā pasaules kara ēnā. Pats trakākais ir tas, ka dienasgrāmatas lasās tik reāli, it kā tiktu aprakstīta mūsdienu šībrīža politiskā situācija un kari.
Izlasiet kaut pāris lapas dienā un lai skaists gads! 🙂
thestoryofelza 