Bija pienācis brīdis, kad gribējās redzēt jūru. Izlauzties no pilsētas cietokšņa un sajust dabu sevī. Tas notika gandrīz pirms mēneša, bet tā sajūta atgriežas. Jūrai ziemā ir citādāks vilinājums. Tā ir klusa un diezgan vientuļa. Tā plešas acu priekšā, guļ pie mūsu kājām, bet nesaka gandrīz neko. Šogad ziema nebija diez ko strādājusi ar jūru, jo tā nebija aizsalusi. Tik mazliet pie paša krasta. Tātad nebūs arī ledus iešanas prieku… Izlaidīšu dažas stāsta epizodes, bet tā bija gara un skaista diena.
***
Sākotnēji biju domājusi braukt viena, bet ja piesakās arī līdzbraucējs – nevar atteikt. Pareizāk gan būtu teikt – negribējās atteikt. Un labi, ka bija. Citādi diez vai viss būtu izvērsies tik jauki. Un jautri. Un… 🙂
Pēc nelielām diskusijām nonācām pie rezultāta, ka galamērķis būs X. Es biju gribējusi braukt uz otru pusi, bet – kāpēc gan lai tā nebūtu X? Mmm? Sēdāmies vilcienā un traucāmies pretī jūrai. Tiesa, brauciens nebija nekāds ilgais. Nieka pusstunda un jau bijām klāt.
Iegriezāmies infocentrā, jo bija pa ceļam. Neko jaunu neieguvām, bet vismaz radījām puisim sajūtu, ka viņš ir labi pastrādājis. Ceļš mums jau pa lielam bija zināms. Gājiens līdz mežam nekādus pārsteigumus nenesa. Pirms ieiešanas tajā apstajāmies un domājām, pa kuru ceļu doties. Izvēlējāmies doties taisni uz priekšu, jo sānu ceļu bijām iepazinuši vasarā. Neies jau divreiz vienu un to pašu ceļu!
Mežs bija tik pasakaini skaists! Sniegs bija
ieķepis katrā mazākajā priedes stumbra nelīdzenumā, radot ilūziju, ka ir apstādināts snigšanas process. Viss it kā balts, bet tai pat laikā nav. Ainavu atdzīvināja brūnie, kailie koku stumbri, kuri tā pa īstam nemaz nav kaili. Jo tas sniegs. Pasaku mežs. Ilūziju par citu pasauli radīja arī brīdis, kad piefiksēju, ka sensenos laikos priedes ir sastādītas skaistās rindās. Kilometriem garš ”tunelis”. Sper soli un tur nākamais tunelis.
Bija jau piemirsies, ka gājiens cauri mežam nav ātrs. Mazliet dabūjām nobristies. Vismaz es. Nonākusi līdz jūrai, jutos nedaudz aizelsusies, sakarsusi, bet ārkārtīgi priecīga par redzamo. Es pusi ceļa jau biju paspējusi čīkstēt par to, ka man ir karsti, tāpēc šis likās piemērots brīdis, kad no kaut kā atbrīvoties. Nu jau vairs neatceros kurš no abiem džemperiem tas bija, tik zinu, ka bez tā bija krietni labāk!
– Kaut kas tak jāatver! – tā Viņš un izvelk no somas iepriekš veikalā iegādāto vīnu. Mums nebija attaisāmā. Tika nodemonstrētas profesionālas iemaņas, kā tas darāms, ja pa rokai nav attiecīgo instrumentu. Varēju tikai atzinībā māt ar galvu 😀 Iemalkojuši pievērsāmies jūrai un tās horizontam. To es piefiksēju jau uzreiz un satumstot šī sajūta tikai pastiprinājās – izskatījās, ka jūrai uzlikts vāks. Tālumā tā bija saplūdusi ar debesīm, iespējams, arī ar miglu un šķita, ka tas ir pasaules gals. Ka tur, tālāk nekā jau vairs nav. Ja gar krastu nebūtu staigājuši vēl daži cilvēki, es noteikti nodomātu, ka esam pasaules pēdējie cilvēki. Žēl, ka bija vēl tie daži. Katrā ziņā tā sajūta nav aprakstāma. Vismaz es tam nerodu piemērotus vārdus.
Tā mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, uz upes pusi, runājām, smējāmies un dzērām. Kaut kādā brīdī tomēr saproti, ka staigā pa knapu jūras aizsalumu un spontāni, nesarunājot izdomājām ierīkot slidotavu. Attīrījām pavisam nelielu laukumu, bet ”skrien un slīdi” atrakcijai pietika. Es zinu, ka tagad noteikti kāds padomās: ”Kā tādi mazi bērni!”, bet man ir pilnīgi par to nospļauties. Tas bija jautri. Tik tiešām. Jautri, brīvi un smieklīgi. Tieši tāpat kā mēģinājums iestudēt ”Nāves ēnā”. Tas tiešām bija tikai mēģinājums, jo mums nekas neiznāca 😀
Bija kāda vieta, kurā ledus bija lūzis un tad 
atkal nedaudz piesalis. Mēģinājām vienu tādu plāksni izkustināt, bet tā ne par ko nepadevās. Bija uzsēdusies ar vienu malu uz krasta ledus un nekustejās ne no vietas. Pat iešūpināšana nelīdzēja. Gribējās mest nost cimdus un to plāksni vienkārši nocelt. Bet ziema, aukstums un tā… Bet izskatījās tik cerīgi. Devāmies tālāk pa Kuģu piestātni, bet tur viss labi pietauvots. Tad vienkārši dauzījām ledu līdz piesmēlās apavi. Pat kerzas mani no tā nepaglāba. Vēl viena brīnišķīga pusstunda bija aizvadīta.
Pie upes piebeidzām vīnu un – fuj, mums – pudeli iemetām upē. Kaut kā gribējās tā izdarīt, lai gan parasti tā nerīkojamies. Par tīru dabu un tā. Noskatījāmies kā tā dodas pretī jūrai. Tad ieraudzījām arī virsū nākošo nakti. Debesis bija vairāk nekā satumsušas. Tās izskatījās tik tumšas, tik katastrofu nesošas. Kas zina, varbūt tās auklēja sevī nākamās dienas puteni. Pagriezāmies un devamies uz X pusi.
Jau atkal mežs. Tas jau bija paspējis mainīties. Krēsla pie vainas. Tas nesa sevī mieru, klusumu un garu mājupceļu. Viena es noteikti būtu maldījusies uz riņķi vien. Viss izskatījās tik vienāds. Sekojām nezināma slēpotāja pēdām, bet pēcāk no tām novirzījāmies. Es jutos diezgan sagurusi. Brien un brien un brien. Neredz ne galu, ne malu. Es tiešām priecājos, ka nebiju viena. Brīdī, kad uzgājām jau zināmo meža ceļu, iešana tapa vieglāka.
Pārējais ceļš nav stāstīšanas vērts/negribu stāstīt visu. Katrā ziņā līdz stacijai nonācām un vilciens līgani vizināja atpakaļ uz Rīgu. 
***
Ziema pret mums bija dāsna un nerādīja savu nikno un auksto seju. Brīnišķīga diena. Tādas patiesas jau nemaz tik bieži negadās. Un viena no dienām, kurā laiks vienkārši neeksistē. Manā prātā ir nospiesta poga off. Paldies par kopā būšanu! 🙂
P.S. Vienu bildi aizņēmos!
thestoryofelza 