Made for Each Other (1939)

Laiks gan joņo; ir klāt jau trešā advente un tāpēc piedāvāju filmu – Made for Each Other (1939). Nekas šajā filmā neliecina par Ziemassvētkiem, pēc žanra tā ir drāma, tāpēc es ilgi šaubījos, bet beigās nolēmu, ka vajag rakstīt. Ziemassvētki šajā filmā tiešām netiek atainoti, bet ir Vecgada vakars…

Šī filma mani ”paņēma” jau ar pirmajiem kadriem – tas bija James Stewart nopelns, lai gan Carole Lombard arī nebija slikta. Filmas režisors – John Cromwell.

Par ko tad ir filma? Tā ir par advokātu Džonu, kurš biznesa braucienā iepazīstas ar Džeinu. Šajā pašā braucienā viņš pamanās ar viņu apprecēties – tas nekas, ka viņi bija pazīstami vien dažas dienas. Kā jau depresijas gados, viegli viņiem neklājas, bet sūdzēties arī nevar. Filma par cilvēka vērtībām – kas svarīgāks: nauda vai līdzcilvēki, varbūt abi vienlaicīgi? Varbūt, ka pēc apraksta izklausās, ka tas ir salkans mīlas stāsts, bet nav! Šeit tā mīlestība ir parādīta caur citu prizmu, ne kā mūsdienās (jāņem vērā arī uzņemšanas gads, tad jau pastāvēja noteikti kino rāmji, kuros bija jāiekļaujas).

Lai cik savādi tas nebūtu, pastāstīt kaut ko plašāk ir diezgan grūti + šodien man arī nav rakstāmā diena… Iesaku pašiem to noskatīties un vērtēt. Pievienoju klipiņu ar filmas fragmentiem nelielam ieskatam (kvalitāte šai gabaliņā gan klibo, bet pieciest var). Jāsaka gan, ka tas interesantākais sākas filmas otrā pusē, kas šajā fragmentiņā nav iekļauts.

Miracle on 34th Street (1947)

Otrajā adventē piedāvāju filmu, kas pēc nosaukuma šķiet dzirdēta – Miracle on 34th Street (1947). Šai filmai ir neskaitāmas versijas (ja neesmu kļūdījusies, tad pēdējā ir 1994.g. un to, manuprāt, katru gadu rāda arī pa TV), tomēr es izvēlējos skatīties pašu pirmo filmu.

Stāsts, manuprāt, ir klasisks – večuks, vārdā Kriss Kringls, uzskata sevi par Santa Klausu. Viņš tiek nejauši nolīgts par Santu un šai lomai ir ļoti atbilstošs – precīzi zina, kādā kārtībā tiek iejūgti ziemeļbrieži, zina valodas, spēj uzklausīt (un izpildīt) bērnu vēlmes… Tomēr darba devējiem ir informācija, ka viņa prāts nav gluži kārtībā. Pēc incidenta ar psihologu, tiek vesta tiesas prāva, kurā Krisa advokāts uzņemas pierādīt, vai Kriss ir vai tomēr nav Santa Klauss?

Atšķirībā no It’s A Wonderful Life, šī man likās vienkārša filma, kuru skatīties svētkos un nekas vairāk. Ja runā par mērķauditoriju, tad šķita, ka režisors to bija paredzējis bērniem. Varbūt arī tāpēc mani šī filma īpaši neuzrunāja. Tā kā īpaši neuzrunāja, nav īsti arī ko stāstīt.

Viens gan – filma nedaudz māca ticēt. Labi, šeit bija ticēt, ka ir īsts Ziemassvētku vecītis, bet es to gribētu pārfrāzēt – ticēt brīnumiem. Jo – vai tad svētkus nesauc par brīnumu laiku? Galu galā, ticība nav jārod tikai šajā laikā. Runājot par vecīti – es neticu, ka tāds ir, bet atceroties pāris gadus atpakaļ būšanu Doma laukumā un stāvot blakus Vecītim un fotogrāfējoties, tā sajūta bija – omulīgs onka ar garumgaru bārdu, kas tiešām bija īsta (redzēju, kā pāris bērniņi to raustīja), būtībā viņš atbilda visiem uzstādītajiem parametriem par Vecīti. Togad bija patiešām jauki 🙂

It’s A Wonderful Life (1946)

Laikam jāsāk ar to, kā es vispār nonācu pie domas par ”vecām” filmām par Ziemassvētku tēmu. Man šī ideja tapa jau krietni sen, kad blogam bija vien daži mēneši, savukārt, uz ideju iedvesmoja ”Leģendas” – pēc raksta izlasīšanas sapratu, ka mūsdienu Ziemassvētku filmas…. nu tādas, nekādas. Gribējās redzēt, kādas tās ir bijušas agrāk.

Kā pirmo šajā sadaļā piedāvāju režisora Frank Capra 1946.g. filmu It’s A Wonderful Life. Filmas centrā ir Džordžs Beilijs, kura dzīve nav gluži tāda, par kādu viņš sapņoja – lai cik banāli izklausītos, viņš savus sapņus nerealizē, jo izpalīdz citiem. Kad pēc labām un ne tik labām dienām un gadiem pienāk īsta dzīves krīze, viņš jūtas nekam nederīgs un nevajadzīgs. Tomēr ielēkt upē viņam neizdosies, jo kāds palīdzēs, kāds, kas ir mums visiem. Kas ir ”kāds”? Tas būs jānoskaidro pašiem.

Sākotnēji skatoties filmu, nemaz nebija sajūta, ka tā ir veltīta Ziemassvētkiem. Likās, ka tā ir filma ar biznesa ievirzi, tā kā biržas lietas, bet tomēr nē… Tomēr pienāk arī svētku laiks, kad pat neticīgie notic brīnumiem.

Clarence: Strange, isn’t it? Each man’s life touches so many other lives. When he isn’t around he leaves an awful hole, doesn’t he?

Galvenajās lomās ir iejutušies James Steward ( George Bailey) un Donna Reed (Mary Hatch) – man patika abu tēlojums. Viņu tēli bija tik dzīvi, enerģijas un mīlestības pilni. Es vispār neko sliktu nevaru teikt ne par vienu aktieri – visi krietni pastrādājuši. Protams, kā pie šādu gadu filmām, varēja redzēt montāžas vietas, bet man tas netraucēja. Vispār, filma vedina domāt, cik labi, ja tev ir patiesi draugi un pilnībā attaisno teicienu: ”Dots devējam atdodas”. Varbūt pašas beigas nedaudz atgādināja daudzās versijas par Skrūdžu, bet tikai pavisam nedaudz.

Clarence: Remember, George: no man is a failure who has friends.

Vispār šī filma varētu kļūt par manu klasiku, katrā ziņā es nenožēloju tās divas stundas, kuras veltīju tai. Kā jau daudzas filmas, šo var uzskatīt par Philip Van Dore Stern darba The Greatest Gift (1939) ekranzāciju. Vispār būtu labi, ja arī kādreiz TV šo pārraidītu, piemēram, Kevina vai kādas citas filmas vietā (Amerikā šī ir Ziemassvētku klasika) – tā katrā ziņā ir daudz vērtīgāka skatāmviela, jo no tās staro patiesa draudzība un mīlestība visās tās izpausmēs un man šī šķiet daudz piemērotāka apzīmējumam ”ģimenes filma”. Tiešām iesaku!

Treileris sazin kāpēc ir melnbalts, bet filma patiesībā ir krāsaina. Bet vai tad tas ir būtiski?