Kingdom Hospital (2004)

Seriālu Kingdom Hospital noskatījos pēc ieteikuma. Bija pat mazliet žēl, ka seriālam ir tikai viena sezona… Bet no otras puses – pēdējā sērija bija tāda, ka viss atrisinās un otrā sezona jau būtu tāda kā bezgaumība ar tendenci pelnīt.

Seriāls ir par kādu slimnīcu Menas štatā, kura Pilsoņu kara laikā bija rūpnīca (?). Tajā izcēlās ugunsgrēks un daudzi bērni gāja bojā. Šodienā, kad tā ir kļuvusi par slimnīcu, tajā nonāk vīrietis, kurš visticamāk neizdzīvos. Savā komas stāvoklī viņš redz mazu, nobijušos meitenīti un skudrulāci. Kāda ir to saistība ar pagātni?

Šis seriāls ir balstīts uz Lars von Trier un Morten Arnfred 1994.gada mini-seriālu The Kingdom (vairāk pazīstams ar nosaukumu Riget). Riget neesmu redzējusi, bet saka, ka šajā seriālā ir daudz Riget sižeta elementu, arī vārdi esot salīdzinoši līdzīgi, taču šeit lielu lomu spēlē gari un nāve. To šeit tiešām netrūkst. Seriāls ir pietiekoši spraigs, lai būtu jāseko un jādomā līdzi – kas notiek pa īstam un kas notiek tikai komas/garu līmenī.

Izlasot, ka Stīvens Kings ir seriāla producents, uzreiz šķiet,ka gaidāmas šausmas un liela mistērija. Tomēr tas tā nav. Mistika bija, bet tā bija sajaukta arī ar komisko un nedaudz biedējošo. Slimnīca, kurā reizēm var dzirdēt savādus trokšņus, var uzdzīt šermuļus, bet ja nākamajā kadrā ārsti ap operējamo pacientu dzied vai pacients pēkšņi pamostas un pats dzied, tad tas jau ir komiski. Brīžiem likās, ka tā ir nevis slimnīca, bet psihene, kur pacientu lomā ir arī paši ārsti 😀

Nevienu aktieri seriālā nepazinu, tomēr tas nav šķērslis. Man šķita, ka visi tēlo pietiekoši labi un atbilstoši savai lomai. Vienīgais, kas mani kaitināja, bija Diane Ladd atveidotā varone Sally Druse. Apzinos, ka bez viņas nekas tur nenotiktu, bet man viņa krita uz nerviem ar saviem tekstiem un darbībām. Brīžiem pat gribējās saukt: ”Ko lien, kur neprasa?” Bet, jā… bez viņas tur nekas neatrisinātos.

Savelkot visu kopā, varu teikt, ka seriāls ir labs un man patika, jo tajā varēja atrast mistiku, šausmas un komisko. Un tas viss tikai 13 sērijās!

Advertisements

Seriāli

Šo ierakstu veltīšu seriāliem. Sākotnēji domāju par katru rakstīt atsevišķi, taču sapratu, ka man nav tik ļoti daudz ko teikt. Jābrīdina, ka šo ierakstu tālāk var nelasīt tie, kuri skatās tikai pirmā svaiguma seriālus, jo šie tādi nebūs. Trīs beigušies pavisam, bet viens iesākts iepriekš, bet vēl gaidāms turpinājums.

• Haven (2010 – )

Seriāls par pilsētiņu Heivenu, Menas štatā, ASV. Ar ko šī pilsēta ir īpaša? 1983.gadā kaut kas notika un pēc šī atgadījuma daļai iedzīvotāju ir kādas īpašas…. sauksim tās par negribētām spējām. Pēc 27 gadiem, pilsētā ierodas FBI aģente Odrija Pārkere. Lai gan pēc uzdevuma izpildes viņa var doties prom, viņa izvēlas palikt. Kāpēc? Tas būs jānoskaidro pašiem.

Seriāls ir balstīts uz Kinga darbu ”Kolorādo bērni”. Skatoties seriālu, ir vietas, kurās var pateikt, ka tas ir Kings. Protams, arī norises vieta ir viņam raksturīga – Mena un tās mazpilsēta. Jāatzīst, ka seriālā redzamās ”spējas” ir samērā oriģinālas. Tas nav tā, ka viens tagad var lasīt domas, bet cits – kļūt neredzams. Katra sērija veltītai vienai mistikai, piemēram, pirmajā sērijā nepārtraukti ir nenormāli laika apstākļi, citā – pārtika kļūst veca utt. Tās nav gluži spējas, bet lietas, kas notiek, kad cilvēks kļūst ļoti satraukts. Vienīgais, kas man sākotnēji šķita dīvaini tas, ka Odrija, kura iepriekš neko tādu nebija piedzīvojusi, tā pavisam normāli uztvēra notiekošo. Tagad zinot tālāko, man tas vairs nešķiet dīvaini. Ja izlaiž epizodi par citplanētiešiem, tad – prieks, ka atklāju šo seriālu! Rudenī gaidāma 4.sezona. Vēl varu piebilst, ka ar katru sezonu Odrijas līnija kļūst interesantāka, bet seriāla pamatlīnija – mistiskās spējas – nedaudz krītas (mans viedoklis).

• Dark Blue (2009 – 2010)

Man tas bija netipisks seriāls, bet FBI un īpašā nodaļa. Nodaļa, kurā ir tikai 4 darbinieki. Viņi parasti spēlē iefiltrēšanās spēli, lai atklātu narkodīlerus. Patiesībā, par šo seriālu vairāk nekā īpaša man nav ko teikt, taču patīkami, ka paralēli šai sižeta līnijai, nedaudz tika rādīta arī katru personīgā dzīve. Vēl man patika, ka katra sērija nesākās ar ”mums ir tāda un tāda lieta, tagad jums jāiefiltrējas”, bet sērijai sākoties, spēle jau ir sākta, tādējādi skatītājam pašam jāšķetina, kas par lietu.

Tagad domājot, kāpēc vispār skatījos tās divas sezonas, tad… pat īsti nezinu. Seriālu atradu Dylan McDermott dēļ (pamanīju viņu iekš AHS), tātad tas varētu būt viens iemesls, kāpēc skatījos. Otrs – iespējams, iefiltrēšanās spēļu dēļ. Ņemot visu seriālu kopā, nekas oriģināls, bet noslīpēts.

• Black Adder (1983 – 1989)

Kurš gan nezina ”Melno Čūsku”! Bērnībā man seriāls patika (lai gan neko daudz nesapratu), taču tagad skatoties, tas vairs nešķiet tik smieklīgs. Seriālam ir 4 sezonas, katra veltīta savam gadsimtam. Biju nolēmusi šo seriālu noskatīties, lai atsvaidzinātu atmiņā, taču pirmajai sezonai noskatījos tikai trīs sērijas un tad pārlecu uz otro, jo pirmā sezona man nepatika. Šis būs seriāls brīviem brīžiem, jo ir tikai pusstundu garš un relaksējošs.

• Slings and Arrows (2003 – 2006)

Seriāls par teātri un tā aizkulisēm. Šķiet, ka šāda veida seriāls, šis man ir pirmais. Reiz bija trīs draugi, bet tad viņi pašķīrās. Tomēr kādu dienu, viņi satiekas, tiesa, ne pārāk jaukā momentā – bērēs. Skatoties seriālu, man ik pa laikam prātā ataust Dailes teātra rīkotais pasākums ”Satura rādītājs” – var redzēt dekorācijas, izrāžu maketus, parastos aktierus un dīvas, traku režisoru utt. Šim teātrim seriālā neiet tik spoži kā gribētos, tāpēc ir interesanti paskatīties, kā top izrādes koncepcija, lai piesaistītu skatītājus un lai arī pašiem patiktu (1. sezonā – Hamlets, otrajā – Makbets, trešā man vēl priekšā), kā tiek meklēti aktieri. Pats seriāls varēja būt augstāka līmeņa, bet idejiski ir labi. Pavisam ir 3 sezonas.

Jeeves and Wooster (1990 – 1993)

Jau rakstot par P.G.Vudhausa grāmatu, es minēju, ka pēc viņa romānu sērijas par Džīvu, ir uzņemts arī seriāls. Kad ieraudzīju, kas atveido Vūstera lomu, sapratu, ka man šo seriālu tik tiešām gribas redzēt. Un nenožēloju! IMDB seriālam ir devis ļoti augstu novērtējumu. Varu tikai pievienoties un pieplusot vēl pāris punktus.

Tātad, Džīvs un Vūsters ir britu komēdiju seriāls ar 4 sezonām (kopā 23 epizodes, katra apmēram 50 – 55min gara). Galvenajās lomās: Hugh Laurie (kā Bērtijs Vūsters) un Stephen Fry (kā Re(i)džinalds Džīvs).

Vūsters ir jauns džentlmenis ar dažām dīvainām īpašībām un bieži gadās, ka kāds nejūtas laimīgs izdzirdot Vūstera vārdu… Savukārt Džīvs ir kalps – vienmēr labi informēts un ar lielu talantu atrisināt sava kunga problēmas. Pats sižets aptver Lielbritānijas un ASV 1930-tos gadus.

Pirmā loma, kas man nāk prātā minot Laurie, protams, ir Dr. Hauss, pavisam atstājot aizmirstu viņa lomu seriālā Melnā Čūska (Black Adder, ar Atkinsonu). Savukārt Fry es vispār nezināju, lai gan viņš arī ir filmējies Melnajā Čūskā. Sava veida jaunums man bija arī tas, ka abi ir ne tikai aktieri, bet arī komiķi un studiju biedri.

Seriālā vispār ir daudz kolorītu tēlu – gan Vūstera tante kā ļoti stingra rakstura sieviete, kura necieš iebildumus, gan vairāki kungi, kuri mīlestības dēļ gatavi darīt vienalga ko, pat izskatīties pēc muļķiem. 😀 Arī pats Vūsters bieži vien ar savu pavērto muti un ne pārāk ātri apķērīgo prātu, reizēm izskatījās kā nedaudz atpalicis, bet tas viņa tēlam piešķīra burvīgumu un vajadzīgo efektu – viņš taču ir dīkdienis, kurš dzīvo uz savas tantes rēķina, caurām dienām tup klubā un baidās no laulībām (kuras uzspiež tante). Ak, jā – viņš ir arī vairākas reizes sodīts ar naudas sodu, bet viņa līdzcilvēki viņam bieži vien palīdz nopelnīt arestu (nu, ja tā varu izteikties). Man šķiet, ka es seriālā iekritu Džīva dēļ – viņš ar savu neuzbāzīgo viszinīgumo smīniņu un situācijas kontrolēšanu bieži vien glāba visus no ķibelēm. Īpašs ir arī viņa krekšķis, ar kuru viņš paziņo, ka nav ar kaut ko apmierināts, piemēram, ar kunga jauno cepuri vai žaketi.. 😀

Seriāls ir ļoti viegls un relaksējošs. Arī notikumu attīstība neliek iespringt un cītīgi domāt līdzi. Varbūt arī tas vieglums bija viens no iemesliem, kāpēc pievērsos šim seriālam. Noskatoties pēdējo sēriju, man patiešām bija žēl, ka tā bija pēdējā. Tas ļāva arī vispārīgi gūt iespaidu par 30-tajiem gadiem abpus Atlantijas okeānam – kamēr Anglijā joprojām valda salīdzinoši konservatīvi uzskati, tikmēr Amerikā jau valda uzskatu brīvība un dzīšanās pēc lielās laimes un naudas. Ne velti amerikāņu lifta darbinieks (vīrietis, kurš vadā ar liftu cilvēkus, pašiem neļaujot spaidīt pogas) tik šķībi skatījās uz Vūsteru, kuram bija personīgais kalps.

P.S. Šis tandēms man ir tik ļoti iepaticies, ka esmu iemetusi aci arī viņu kopīgi veidotajā šovā – A Bit of Fry and Laurie (1987 – 1995). Šeit patiešām var kārtīgi izsmieties, jo joki ir saturīgi un nav tik nodrāzti, kā vairumā tagadējo komēdiju. Ja ir vēlme gūt iespaidu, var iemest aci šeit.

Traveler

Seriāls, kuru biju domājusi fonam, kamēr palīdzu sagriezt papriku, bet iekritu. Noskatījos pa diviem vai trim vakariem, bet labprāt būtu skatījusies visu nakti, ja ne agrie rīti 😀 Pēc noskatīšanās mani pārņēma vilšanās, bet ne jau seriāla dēļ, bet gan to veidotāju dēļ.

Tas ir 2007.g. seriāls ar vienu sezonu. Te arī mana vilšanās. Sezonā bija paredzētas 13 sērijas, bet ir tikai 8. Man škrobe par to, ka veidotājiem svarīgāks bija reitings un nauda, nevis sezonas pabeigšana. 8.sērija TĀĀĀĀ beidzās! Tagad nekad neuzzināt, kā viss beigtos. Stāsts ir par trīs absloventiem – Džeju, Taileru un Viljamu, kuri dodas ceļojumā. Viņi izdomā muzejā izspēlēt nevainīgu joku, bet pēc tā muzejā sprāgst bumba. Divi no viņiem tiek turēti aizdomās par teroraktu veikšanu, trešais – miris sprādzienā. Tas tā ļoti, ļoti īsumā (links uz IMDb lapu).

Mani pārsteidza seriāla spraigums un dinamika. Reti bija kadri, kuros nekas vai ļoti minimāli kaut kas notiktu. Tā teikt – seriāla varoņi vienmēr bija kustībā. Stāstu palīdz saprast īsie atmiņu fragmentiņi, kuri sasaucas ar ”šodienā” notiekošo. Arī atbildes uz jautājumiem nāk lēni, bet pamatīgi.

Izvēle – lieta, kas tiek izdarīta katru dienu vairākas reizes. Šeit Taileram ar Džeju bija jāizvēlas, kā rīkoties – noskaidrot,kas patiesībā ir viņu draugs Viljams, riskējot nokļūt FBI rokās vai šķērsot Kanādas vai Meksikas robežu un būt brīviem (cik saprotu, tur nedarbojas ASV likumdošana). Ko viņi izvēlas un kur dodas un dara, neteikšu. Ja nu gribēsies noskatīties par spīti tam, ka nav visa sezona.

Lai gan šis nebūtu seriāls, kurš liek domāt par ļoti dziļām lietām, tomēr aizdomājos – vai divi gadi ir pietiekošs laiks, lai iepazītu otru cilvēku un pēc tam varētu saukt par labāko draugu? Un – cik svarīgas ir draugu fotogrāfijas? Vēl man lika aizdomāties tas, par ko sabiedrībā nerunā un nerunās, jo tas ir ekstra slepeni, līdz ar to nekas par to nav dzirdēts – slepenās programmas, kuras it kā ir domātas valsts iedzīvotāju drošībai, bet reāli jau neviens nezina, kas programmu ietvaros notiek. Tāpat tas bija arī šeit. Biedē arī visas tās mistiski slepenās organizācijas, kuras šīs programmas īsteno – daži specaģenti un daži izmēģinājuma trusīši (viņi paši par to neko nenojauš).

Nu, vārdu sakot, spriedzes pilns seriāls, bet lielais ”fuj” veidotājiem. Daudzi forumos saka, ka seriāls ir līdzīgs ”Prison Break”, bet… es neskatījos, līdz ar to nav jausmas, cik līdzīgs 😀

https://www.youtube.com/watch?v=iz4CaSb39rE

10.aug.

• Esmu priecīga par iegūtajām medaļām 🙂 Malači! Es jau paspēju noskumt, ka nebūs nevienas olimpiskās medaļas.
• Ceru, ka dāvanā trāpīju uz pareizajām krāsām 🙂
• Tā fīča – skatīties Sziget tiešsaitē – ir forša. Vienīgi nokavēju Korn. Labi, es nezināju, ka viņi tur uzstāsies, bet šodien skatoties sarakstā, manīju viņus 😀 Būtu gribējies redzēt tieši, kā viņi uzstājas, mūzika šoreiz otrajā plānā (pēdējais albums man nepatika)
• Gribēju taisīt atsevišķu ierakstu, bet tad sapratu, ka man nav tik daudz ko teikt. Noskatījos Legend of the Seeker. Tas ir divu sezonu seriāls, kuram esot bijušas paredzētas sešas sezonas, bet labi, ka neuzfilmēja. Man tas bija seriāls, ko skatīties laika kavēšanai, kad kaut ko meistaroju. Pirmā sezona man patika, otrā daudz mazāk. Ideja seriālam ir laba, tiešām laba, bet man šķita, ka ideja netika tik labi iznesta, līdz ar to zaudējot ”odziņu”. Nepazinu nevienu aktieri, bet glīti bija 😀 – gan Seeker (Craig Horner), gan Darken Rahl (Craig Parker).
• Turpinot kino tēmu – sāku skatīties 7-daļīgu dokumentālo ”kino” par mūziku. Varbūt uzrakstīšu arī atsauksmi.
• Skyforger nākamgad gaidāms jauns albums! 🙂
• Labi, ka priekšā divas brīvas dienas!

Mūzika: Bob Dylan – Like A Rolling Stone

Filma un seriāls

Vienu brīdi man bija uznākusi doma, ka jānoskatās visas filmas, kurās ir piedalījies Deps (tagad noskatīties jaunos veikumus ir teju vai pienākums). Starp visām neredzētajām kā pērle šķita Benny&Joon (1993). Tad kad es to skatījos pirmo reizi, likās, ka filma ir kā jauna vēsma (šķiet, ka tajā laikā man topā bija mistika un vampīri :D). Šodien skatoties tā nelikās, jo bija palikusi pārāk labi atmiņā.

Negribās baigi aizrauties ar anotāciju, bet tā īsumā – Joon ir psihiski slima (šizofrēnija?), bet viņas brālis atsakās viņu ievietot psihiatriskajā slimnīcā. Un tad uzrodas ekscentriskais Sems (Deps ar šo lomu tika nominēts Golden Globe un MTV Movie Award).

Sam: You don’t like raisins?
Joon: Not really.
Sam: Why?
Joon: They used to be fat and juicy and now they’re twisted. They had their lives stolen.

Pēc žanra filma ir romantiskā komēdija/drāma. Komēdijas īsti nebija (smaidīšana vietās, kur Deps dancina maizītes un izspēlē Čaplina jokus pie komēdijas nebūtu pieskaitāma) un drāma… nē, to es īsti arī nesaskatīju.Tagad cenšos atminēties, kas mani tik ļoti pie šīs filmas piesaistīja, taču nespēju iedomāties. Varbūt Joon? Un jautājums – Sems ir normāls vai tāds pats kā Joon? Vispār – kā reāli notiek sadzīvošana ar šizofrēniķiem? Šķiet, ka es nespētu sadzīvot ar šādu cilvēku. Nē, kamēr ir ”normālā” stadija, tad jau vēl neko, bet kad uznāk ”trakuma” lēkme?

Reiz es minēju, ka brīžos, kad nezinu, ko varētu skatīties, es skatāmo izvēlo pēc aktieriem. No Yes Man (2008) prātā bija palikusi Zooey Deschanel. Tā es arī uzgāju seriālu New Girl (2011 – …). Kas mani priecē – sērijas nav garas – 20-30minūtes un šiem laikiem diezgan neparasti. Man tā bija pilnīga atslodze.

Šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad es neesmu spējīga izstāstīt, par ko ir stāsts. Jess (Zooey) pārvācas uz jaunu mītni un to īrē kopā ar trīs vīriešiem – tas ir viss, ko es varu pateikt. Seriālu par izcilu es nespēju nosaukt, taču par sliktu un neskatāmu arī nē. To varētu raksturot kā kaut ko starp situāciju komēdiju un amerikāņu tipisko seriālu ģimenēm (kā Full House utml.).

Arī šis gabals bija ticis nominēts – gan kā GG best television series, gan kā GG best actress – television series. Jā, pārsteigums bija vienā no sērijām, kurā Vinstonam bija uznākusi krīze (grib būt basketbolists) un savā krīzē pieminēja Latviju. Es pat patinu to vietu atpakaļ. 😀 Vairāk nekā īpaši sakāma man nav.

Gan filma, gan seriāls ir atslodzei (lai arī filmā it kā nopietna slimība, tomēr šeit vairāk iezīmējas romantiskā līnija).

American Horror Story

Tā arī saucas seriāls, kuru es noskatījos jau pirms pāris nedēļām.  Seriālu sāka filmēt 2011.g. un tās otro sezonu plāno sākt rādīt oktobrī.

Apmēram līdz sezonas vidum es nedomāju skatīties otro sezonu. Nelikās tik saistoši. Līdz kādam brīdim, kad atklājās…. neteikšu. Lai paliek noslēpums.

Par ko tad tas ir? Par māju. Māju ar spokiem. Izklausās baigi klišejiski. Neklišejisks ir tas, ka spoki netiek tālāk par mājas teritoriju, ja viņi ir tajā nogalināti (respektīvi, aizej ciemos, dabū ar bomi pa galvu, nomirsti un paliec tur kā spoks; protams, tas nenotiek tik banāli :D). Neklišejisks ir arī fakts, ka spoki ir ļoti reāli, tie nav kā matērija, bet kā reāli cilvēki, līdz ar to brīžiem grūti saprast, kurš ir dzīvs un kurš nē. Un tā visas sezonas garumā tiek šķetināta mājas baisā pagātne.

Man patika, ka praktiski visas sērijas sākās ar fragmentiņu no citiem mājas ”dzīves” gadiem un tad tikai sekoja šodiena. Līdz ar to varēja izsekot kāpēc uz māju ir atnācis šāds vai šitāds cilvēks šodienā. Piemēram, fragments no 1974.g., notiek nelaime un pārējā sērijas daļa no ”šodienas”, kas saistīta ar 1974.g. notikumiem. Grūti izstāstīt, bet tas nav tik paredzami kā varbūt izklausās.

Runājot par aktieru sastāvu, tad nevienu nepazinu. Dylan McDermott likās redzēts pēc sejas, bet tā… Bez viņa vēl galvenajā lomā spēlē Connie Britton un Taissa Farmiga.

Piesaistošo tēlu bija tikai divi. Jau pieminētā Taissa un Evan Peters. Abi ir pusaudži, bet izskatās diezgan talantīgi. Vismaz šajā seriālā.

Taissa seriālā ir Vivien (Connie) un Ben (Dylan) pusaugu meita, kurai ir tipiskās problēmas: jauna skola, jauni draugi un nelielas psiholoģiskās svārstības – graizīšanās ar žileti. Lai gan ārēji viņa sevi demonstrē kā bezbailīgu, patiesībā tā nav. Viņa vienkārši vēl nebija iepazinusi visas bailes. Un māja palīdzēja.

Savukārt Tate (Evan) ir reāls psihopāts, kurš būtībā tāpat vien nogalināja dažus savus vienaudžus. Aukstasinīgi. Tiesa, kā jau vairumā gadījumu, savu nodarījumu viņš saprata tikai vēlāk. Par vēlu. Abi šie tēli satiekās, kad Teits iet pie Bena, jo viņš ir psihoterapeits. Un tad arī viss sākas.

Pēc savas stilistikas seriāls pieskaitāms šausmu-drāmai. Balstoties uz reitingiem, tad pirmo sēriju esot noskatījušies 3.2 milj. vecumā no 18 – 49 gadiem. Diezgan iespaidīgs cipars, manuprāt.

Seriāls ir filmēts arī tādā diezgan dīvainā… ”formātā”. Ar pēkšņiem tuvplāniem, ar tādu kā kadrējumu. Un vajadzīgais efekts panākts. Es pirmo sēriju skatījos naktī un sapratu, ka tā nebija laba doma. Es neteiktu, ka tā bija šausmīga, bet nedaudz baisa gan. It īpaši, stāstam turpinoties.

Downton Abbey

Vakar iesāku skatīties šī seriāla 1.sezonu. Tā mani ierāva tik dziļi, ka gulēt spēju aiziet tikai tad, kad biju noskatījusies visu sezonu (7 sērijas). Tagad mani gaida 2.sezona un šogad taps arī trešā. Tikai jāgaida līdz septembrim.

Seriālu sāka filmēt 2010.g. un  tas ir novērtēts augstu – ar 9 ballēm(lai gan man imdb vērtējums ir principā  vienalga).Seriāls uz doto brīdi ir veiksmīgākais britu kostīmseriāls. Ak, jā – runājot par tērpiem. Tie ir skaisti. Man lielu daļu no tērpiem gribētos arī sev 😀

Par ko tad tas vēsta? Tas vēsta par Krovleju (Crawley) ģimeni un viņu kalpiem. It kā nekas, bet tajā pašā laikā kaut kas. Pirmās sezonas darbība notiek īsi pirms 1PK un beidzas ar paziņojumu, ka Anglija ir uzsākusi karu ar Vāciju.

Seriāls viscaur ir anglisks (un to nenosaka tas, ka tas ir britu seriāls). Visīstākais angļu iemiesojums seriālā ir Maggie Smith atveidotā Violeta (Smita ir vienīgā man pazīstamā aktrise, jo atveidoja prof. Maksūru iekš HP). Viņa ir īstena angļu lēdija ar saviem nedaudz konservatīvajiem uzskatiem un uzvedību, bet viņai tas viss piestāv. Tā kā ir redzētas vairākas filmas ar šo aktrisi – visu cieņu!

Seriālā lieliski ir sasaistīta kalpu un aristokrātu (man vismaz liekas, ka ģimene tāda ir) dzīve. Tā rāda ne tikai ģimenes priekus un bēdas, bet arī kalpu. Un abas šīs ”kārtas” palīdz viena otrai. Krovleji nav tie, kuri slikti pret kalpiem izturētos. Kalpi savu vietu zina un tai pat laikā ģimenei izrāda cieņu. Tomēr – viss jau nevar būt rožains. Starp kalpiem ir…teiksim, netradicionāls kalps. Mazliet riebīgs, mazliet viltīgs un mazliet nesmalkjūtīgs. Un tikko sākot skatīties šo seriālu, man viņš iepatikās. Nu manas simpātijas pret viņa atveidoto varoni ir mazākas. Viņu atveido Rob James-Collier.

Vēl no aktieriem mani piesaistīja Dan Stevens. Šeit galveno lomu nenospēlēja viņa aktiera talants varonis vai kas tamlīdzīgs. Mani piesaistīja acis. Viņam tās ir magnētiskas. :):D Tas gan nenozīmē, ka viņam nav talanta. Ir! Vienkārši acis bija pirmās, ko pamanīju. Viņa varonī man patīk tas, ka viņš iezīmē posmu, ka aristokrāti sāk varēt kaut ko paši darīt: paši apģērbties, paši ieliet sev tēju un galu galā – ar vēlmi strādāt (kad Metjū [Dana varonis] paziņoja, ka strādā par advokātu, izskatījās, ka Vioteta tūlīt dabūs trieku :D).

Seriāls nepretendē uz reālu vēsturi, tikai iekļauj lielākos tā notikumus: Titāniku, elektrības un telefona ieviešanu, rolsroisu utml.

Ja seriāla obligātais priekšnoteikums nav milzu spriedze vai pārdabiskums, tiešām iesaku (man savukārt ”paldies” jāsaka Norellei, ka parādīja to seriālu sarakstu)

The Addams Family

Man no bērnības līdzi ir atnākuši divi seriāli – Get Smart un The Addams Family. Šoreiz par otro.

Nu… Esmu sajūsmā 😀 Šķiet, ka tik pat ļoti, cik agrāk. Tāds melnais humoriņš. Domāju, ka sižetu nav nepieciešams izklāstīt. Kurš gan nezina Ādamsus?

Seriāls ir filmēts no 1964. – 1966.gadam (divas sezonas), bet tas ir balstīts uz vēl agrāku darbu – Charles Addams zīmētu multeni, kas radīta ap 1938.gadu. Sākotnēji nekādu ievērību tas nav guvis, bet vēlāk jau šo sižetu steidza izmantot daudzi. Un tā radās arī seriāls (kas ir kaut kad ļoti sen arī rādīts pa TV). Seriāls ir melnbalts, ar humora piedevu un satīra par ideālo amerikāņu ģimeni. Te arī viņu dziesmiņa.It viss ir piesaistošs – gan tēli, gan situācijas un apkārtējo reakcijas. 🙂

Ļoti interesants varonis ir Lurch (latviskots kā Glūņa) – jau sākot ar mīmiku. Un kad tam visam pievieno viņa izdotās skaņas (kas domātas kā runāšana), tad vispār.. 😀 It īpaši tās retās reizes, kad viņš patiešām runā un ļoti dobjā balsī paziņo:”Follow me”. Viņu atveidoja Ted Cassady – aktieris tiešām bija gara auguma (2.06m).

Arī pārējie varoņi ir pietiekoši savdabīgi, lai piesaistītu uzmanību – Mortīcija (Carolyn Jones), Gomezs (Joh Astin), Roka (saukta par Thing), onkulis Festers (Jackie Coogan) un abi bērni (Ken Weatherwax kā Pugsley Addams un Lisa Loring kā Wednesday Addams). Gandrīz aizmirsu – bija vēl taču Grandmama Addams (Marie Blake).

Morticia: Think of Romeo and Juliet.
Gomez: They died!
Morticia: Oh, but what fun they had those last three days.

Kā jau veco laiku filmām (arī seriāliem) vietām tā montāža tāda caurspīdīga un acīmredzama… Bet man tas netraucē. Jo tai pat laikā ir arī ļoti laba montāža, ko es nespēju iedomāties jau paveicam 60.gadu kinematogrāfijā. Seriālu pilnīgi noteikti paspilgtina visi pievienotie skaņu efekti – sākot ar durvju zvanu, Lurch pasaukšanu un daudzām citām sīkām skaņām, kas izraisa smieklus.

Ja mana informācija ir pareiza, tad no visiem aktieriem, dzīvi ir palikuši tikai divi – Gomezs (kuram drīz iznāks jauna filma) un Pugsley (kurš tagad strādā otrpus kameras).

Interesanti – ir izveidota kāda vieta, kas līdzinātos viņu mājai (es domāju, kāds muzejs vai kas tāds)? Es noteikti gribētu, ko tādu apmeklēt. Varētu būt visai… interesanti sajūtās. 🙂