Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras vēsturē

20046202_1607608879251501_1241306627_nJa šausmas neskar tevi, bet ir jaušamas tikai ekrānā vai dveš no grāmatu lapām, tad taču tās ir valdzinošas, vai ne? Kad 2015.gadā iznāca Bārbalas Simsones pētījums par šausmu literatūru Monstri un metaforas, man uzreiz nesanāca to dabūt savās rokās. Kaut kad vēlāk gan. Tā kā šai literatūrai ir mazliet jānoskaņojas, ieliku plauktā un… aizmirsu. Šīs vasaras sākums bija pietiekoši lietains, lai man liktos lielisks laiks lasīšanai un man ļoti, ļoti patika tas, ko es lasīju un uzzināju!

Šausmu literatūras galvenais priekšnoteikums ir viens: lasītājam psiholoģiskā līmenī jānotic aprakstītajam tādā mērā, lai viņš/a justos personiski iesaistīts iztēlotajos notikumos, izjūtot šausmu darba pamatā iestrādāto konfliktu. /17.lpp/

Man ļoti patika šī darba struktūra – tā bija skaidra un loģiski izdalīta. Vispirms par šausmu literatūru kā tādu (definīcija, tās laiks un telpa, pazīmes utt.) un tās vēsture no rašanās mirkļa līdz mūsdienām. Vēstures sadaļa ir balstīta uz labi zināmiem darbiem, piemēram, M. Šellijas Frankenšteins, B. Stokera Drakula, E. A. Po stāstiem, S. Kinga agrīnajiem darbiem un vēl dažiem labiem autoriem. Lasīt vēstures daļu man bija īpaša bauda, jo mans bonuss bija tas, ka principā visus minētos darbus esmu lasījusi (vai dzirdējusi atstāsta variantā). Tas ļāva neiespringt par minēto darbu saturu un atmosfēru, bet uzzināt, kāpēc autors ir rakstījis tā un ne citādāk. Tāpat pētījums viesa manī atklāsmi, ka šausmu literatūra nav viengabalaina, bet tai ir savi apakšžanri un ka to var iedalīt tematiski.

Jau sākot ar renesansi, elle vairs neatrodas zemes, bet cilvēka dvēseles centrā. /53.lpp/

Lasot dažādu šausmu literatūru, biju piefiksējusi, ka tai bieži bija biblisks motīvs, bet tam nepievērsu lielu uzmanību, tik vien kā nodomāju: “Jau atkal Bībeles stāsti…”. Patiesībā, šausmu literatūrā bibliskie motīvi spēlē diezgan lielu lomu un parādījās jau Viktorijas laikmetā. Visi tie sižeta atrisinājumi un tulkojumi mani pārliecināja, ka sarakstīt biedējošu UN ticamu stāstu/romānu ir grūti. Pirmkārt, ļoti labi jāpārzina Bībele un tajā iekļautie stāsti. Otrkārt, jāprot tie pielāgot sava stāsta vajadzībām. Un, treškārt, jāprot sadomāt ticami nepareizi bibliskie stāsti, jo tie labāk pakļaujas autora vajadzībām.

Autori bieži netieši norāda, ka briesmoņi ir pašu varoņu iemiesotās bailes, šaubas un nekrietnība. /38.lpp./

Laikā, kad iznāca Latviešu šausmu stāsti, es biju ļoti izbrīnīta, ka latvieši raksta ko tādu. Mēģinājumi ir skopi, bet galvenais ir sākt! Man bija prieks, ka šo pētījumu lasīju pēc šausmu stāstu krājuma izlasīšanas, jo tas krietni labāk palīdzēja saprast, ko autore ir gribējusi man pateikt. Viens ir skaidrs – vēlme nomedīt Kaijaka stāstu krājumu Visu rožu roze un Grīna šausmu stāstus, ir tikai augusi. Tāpat interesi raisīja fakts, ka mūsu pašu rakstnieki ir rakstījuši apokaliptiskos šausmu romānus. Cik labi tas viņiem ir sanācis, ir jau cits jautājums. Dikti žēl, ka mums tā bēdīgi iet ar šo žanru, bet ko padarīsi. Ak, jā – pārsteidzos pie fakta, ka mums šausmu elementi ir nacionāli un ka tam ir pielāgoti arī vilkači un vampīri. Esam taču interesanti 🙂

Lasīju, priecājos un… švīkājos. Tik ļoti daudz ko sen nebiju grāmatā atzīmējusi. Vispār man šķiet, ka tik pasvītrota man vēl ir tikai B. Braisona Mājas: īsa privātās dzīves vēsture. Ir forši laiku pa laikam nonākt pie šāda veida grāmatām. Šai sakarā man gribētos zināt, vai vēl ir kur nopērkama Iztēles ģeogrāfija? Labprāt iegādātos 🙂

Šausmas ir pozitīva izlāde un arī sevis pārbaude, jo vienmēr atklāts paliek jautājums – cik tālu rakstnieks piespiedīs tevi noticēt. /313.lpp./

Un beidzot es uzzināju kad kādu darbu drīkst saukt par klasiku!

Viss, ko es neatceros

Skärmavbild-2015-11-11-kl.-13.47.24-e1447246452403Pēdējā laikā reti ir iespēja redzēt tik košu un valdzinošu vāku, kāds ir zviedru prozaiķa un dramaturga Jūnasa Hasena Khemiri (Jonas Hassen Khemiri, 1978) darbam Viss, ko es neatceros (2015). Tas košums lika ņemt rokās grāmatu, izlasīt anotāciju un tad arī pašu darbu.

Samuels, gados jauns vīrietis, ir gājis bojā autoavārijā. Tiek uzdots jautājums – tas bija nelaimes gadījums vai arī pašnāvība? Ir tikai viens veids, kā mēģināt to noskaidrot. Kāds, kura personība nav zināma līdz pat darba beigām, intervē Samuela tuvākos, sakot, ka no tā taps grāmata. Šajos skiču stāstos parādās viena cilvēka dažādība, sevis meklējumi un stāstītāja vainas noliegumi.

Kad biju aizvērusi pēdējo vāku, man prātā nāca trīs atslēgas vārdi, ar kuriem definēt šo romānu: atmiņa, imigranti un mīlestība. Negribas apgalvot, ka tie bija Samuela dzīves vadmotīvi, taču tās ir lietas, kurām viņš bija pieķēries. Romāns ir rakstīts kā dokumentāls stāsts, kā intervija, kā sava veida tuvinieku, draugu un paziņu grēksūdze, tāpēc ir grūti saprast kādas ir bijušas Samuela attiecības ar mammu, Laidi, Panteru un Vandadu. Katrs savos stāstos viņu parāda citādā gaismā, daudzšķautņainu. Vienam viņš bija mīlošs dēls un mazdēls, citam labs draugs un kompānijas dvēsele un vēl kādam birokrātisks ierēdnis, kurš cīnīsies par katra imigranta tiesībām.

Jau ar pirmajiem stāstiem nāk apjausma, ka Samuels ir pavisam savdabīgs jauns vīrietis, kurš ir ārkārtīgi noraizējies par savu atmiņu. Tiek darīts daudz kas, lai to bagātinātu un noslogotu, tāpēc viņš ir izgudrojis Pieredzes banku. Kāpēc ne? Nav daudz cilvēku, kuri spētu būt tik spontāni un mesties dullībās, tikai tāpēc, lai vēlāk to spētu atcerēties. Šo izdarību dēļ cilvēkiem viņš šķita īsts savādnieks, ar kuru var interesanti pavadīt vakaru, bet neko vairāk (šeit es nerunāju par tiem pāris draugiem, kas viņam bija). Grūti saprast, bet man šķita, ka viņš pats to apjauta un tāpēc arī sāka kļūt aizvien noslēgts.

Patiesībā tas noteikti varētu būt kaitinoši, bet man kaut kādā ziņā patika viņa centieni atrast mīlestības definīciju. Visi, kurus viņš spontāni uzrunāja, deva tik dažādas atbildes.  Dažas man šķita labas, dažas nesakarīgas, bet nekādi nespēju saprast, ko tās deva Samuelam pašam. Vai viņš nejūtas pārliecināts par sevi un Laidi? Varbūt viņa mīlas stāstā traucēja tas, ka abiem bija kopīgs darbs – imigrantu legalizēšana?

Man ir žēl, ka viss beidzās tā kā beidzās, taču Samuels nopietni kļūdījās. Citēšu autora izteikumu kādā intervijā: “Romāns ir apliecinājums tam, ka Samuels nebija tik atrauts no pārējiem, kā pats bija iedomājies. Mēs neesam tik vientuļi, kā pašiem šķiet.” Man negribas kādu vainot vai skaļi kliegt par dzīves netaisnībām, taču uzskatu, ka katrs no viņiem ir vainojams vienā vai otrā aspektā. Šis romāns ir no tiem, kas laiku pa laikam ir jāpārlasa, lai mēģinātu piekļūt tuvāk sev.

Septītā kamera

kerrydrewery-share-1200x629Kad pirms apmēram diviem mēnešiem plauktos parādījās Kerijas Drūrijas (Kerry Drewery) triloģijas pirmā daļa Septītā kamera (2016), sajutos ieintriģēta, taču atturīga. Saistīja sižets, taču kaitināja fakts, ka triloģija. Nesaprotu, kāpēc mūsdienās raksta tik maz “ķieģelīgos” romānus, bet paļaujas uz trīsdaļīgu darbu. Lai nu kā, beigās uzvarēja ziņkāre.

Tiesa kā realitātes šovs un tiesāšana kā spēle. Martai Hanidjū ir 16 gadu un viņa nāk no Daudzstāvenēm, kas skaitās nabadzīgo rajons. Viņa ir pirmā nepilngadīgā, kura tiek ieslodzīta nāvnieku kamerā – Džeksona Peidža nāvi nevar tā vienkārši piedot. It īpaši, ja viņa šai nodarījumā ir atzinusies nozieguma vietā. Balsojiet – ir viņa vainīga vai nav?

Drūrija raksta young adult žanrā. Prieks, ka to nezināju pirms padevos ziņkārei, jo citādi būtu palikusi savos stereotipos (ka darbs paredzēts tikai padsmitgadniekiem un ka tas varētu būt naivs). Šis ir pietiekami kvalituatīvs trilleris fantāzijas žanrā jauniešiem, kurā ir ietverts daudz lietu – varas korupcija, cīņa par taisnību, īstā mīla (paldies, ka nebiji salkana!), draudzība smagos apstākļos un ticība labākai nākotnei. Patiesībā, darbs atstāj diezgan nomācošu iespaidu par radītās darbības vidi – nav nekā tāda par ko tu varētu būt 100procentīgi drošs. Ļoti gribētos, lai otrā daļa tiktu izdota, kamēr esmu plus mīnus uz šī darba viļņa (nupat kā iznācis angļu valodā) un atceros visu sižetu, jo ir pietiekoši daudz sīkumu, kuriem, manuprāt, nākotnē būs liela nozīme.

Patika gan autores valoda, gan darba sadalījums. Dažbrīd gan likās, ka darbs pārāk raiti skrien uz priekšu un ka šis tas paliek sasteigts. Sasteigtība šķita blakus līnijās (t.i., “nozieguma izmeklēšanā”), taču ļoti priecēja Martas nodaļas – labi sajutu viņas bailes, izmisumu, raizes un neziņu par nākotni. Viņas iekšējie monologi tik skaisti atklāja viņas sajūtas, ka viņa bija vienīgā, kurai es patiešām spēju noticēt un just līdzi. Laikam bija jājūt līdzi arī Evai, Martas konsultantei, bet es nespēju. Kaut kā šķiet, ka nākamajā daļā es jutīšu līdzi Aizekam, bet šajā daļā viņš bija diezgan blāvs personāžs.

To, kāpēc darbu sauc Septītā kamera, autore atklāj ļoti ātri. Tiesa tiek lemta ļoti raiti – septiņās dienās un katrai dienai ir sava kamera. Katra nākamā ir mazāka, neērtāka un paranoju izraisošāka. Katru dienu pārraida televīzijas šovu Nāve ir taisnīga, kuru skatās daudzi tūkstoši ļaužu. Tiesa, Martas nodarījums ir sensācija, kurai seko teju visi. Šis ir īstais brīdis, lai saprastu, ka šāda tiesu sistēma nekam neder, daudz kas ir safabricēts. Mazliet žēl, ka autore nestāsta, kā Martas pasaule nonāca tik tālu, ka īstā tiesu sistēma tika iemainīta pret tādu absurdu. Lai nu kā, bet Marta un viņas sabiedrotie ir gatavi cīņai par taisnību, pat ja tas maksās dzīvību. Martas? Pasaule, kurā viss ir tikai balts vai melns nevar eksistēt, jo pastāv arī pelēkā krāsa.

Tā kopumā ņemot, darbs, kā jau minēju, ir diezgan kvalitatīvs. Tas liek padomāt par daudzām iepriekš minētajām lietām, kā arī par nāvessoda ētiku. Cik humāni ir kādu sodīt ar nāvi, ja nav īstas tiesu sistēmas? Cik humāni vispār ir kādu sodīt ar nāvi? Šādas diskusijas parādījās jau sešdesmitajos gados, kas arī Drūriju pavedināja uz šīs triloģijas rakstīšanu.

Lai iegūtu atbildes, ir jārīkojas.

Tur aiz stacijas ir jūra

OLYMPUS DIGITAL CAMERAŠo grāmatu – Jutas Rihteres (Jutta Richter, 1955) Tur aiz stacijas ir jūra (2001) – man piedāvāja izlasīt un es diezgan spontāni tam piekritu. Tā es daru ļoti reti – ņemu lasīšanā grāmatu, par kuru es neko nezinu. Prieks, ka nav sajūtas par “iegrābšanos”. Man patika – it kā bērnu, bet tāda dikti nopietna, lai būtu tikai tai auditorijai.

Kosmoss un Devītnieks ir uz ielas nonākuši bērni, kuriem ir kopīgs sapnis – nonākt pie jūras. Bet kā tu nonāksi galā, ja tev nav naudas? Varbūt… varbūt ir jāpārdod sargeņģelis? Vai to maz var pārdot?

Ja lasa tā ļoti virspusēji, tad tā ir parasta bērnu grāmata, kur galvenajās lomās ir divi klaidoņbērni, kuriem ir kopīgs mērķis – tikt līdz jūrai. Kāda ir jūra? Kā tā smaržo un kāda ir tās krāsa? Ceļš līdz sapņa piepildījumam ir tāls, grūts un visnotaļ smags. Ļoti patika veids, kādā autore parādīja abu bērnu draudzības un atbildības sajūtas vienam par otru veidošanos. Man bija mazliet žēl, ka autore tik ļoti maz runāja par Kosmosa iemesliem, kādēļ viņš nonācis uz ielas. Var jau būt, ka šis ir stāsts tikai par Devītnieku, bet man gribējās zināt arī par Kosmosu 🙂

Tomēr šī nav parasta bērnu grāmata. Ļoti ātri starp rindām parādās informācijas druskas par Devītnieku un viņa pagātni, par viņa mammu un Jauno, par dažādajām (un dīvainajām) rīcībām un tā izraisītajām sekām. Viens gan – lasīju šo kompakto grāmatiņu un nespēju izprast Devītnieka mammu. Kā viņa varēja pieļaut, ka viss nonāca tik tālu? Kur loģika? Runa taču ir par viņas pašas bērnu! Vēl šajā darbā saskatīju mūsdienās reti sastopamu īpašību – labestību. Ne jau to, kura parādās reizi vai divas gadā, bet tādu, kas nāk no cilvēka dzīlēm. Par spēju būt nesavtīgam un piedomāt par padarīto. Par cilvēku lielajām un pieticīgajiem vēlmēm. Ir vēl un vēl daudz mazu lietiņu, kas padara šo darbu par ne-bērnu grāmatiņu.

Savādi, ka divus gadus pēc kārtas pavasarī (izlasīju jau maijā) man ir iekritis šādi – lasīt par jūru. Bet tas ir patīkami 🙂 Jāatzīst, ka slepenībā arī centos atbildēt uz jautājumiem par jūru: gan par smaržu, gan garšu, gan arī par izskatu. Kā tu formulētu jūru?

Lasāmgabali XXX

Jums arī ir tā, ka kaut ko nopērciet, ielieciet grāmatplauktā un tikai pēc pusgada, gada izvelciet dienasgaismā un nodomājat: ”Kā es varēju šo tik ilgi taupīt!”? Man tā ir nepārtraukti. Man aprīlī sanāca izlasīt neticamu daudzumu sava plaukta grāmatu. Par divām bija iepriekšējā lasāmgabalu pauzē, šoreiz gribu izpausties īsāk, bet par vairākām grāmatām. Pavisam nedalīties ar lasīto es tomēr nespēju.

Fransuāzas Saganas (Francoise Sagan, 1935 – 2004) darbu Esiet sveicinātas, skumjas (1954) es ieguvu kaut kad pagājušajā gadā akcijā pa ļoti, ļoti mazām naudiņām. Līdz tam es uz šo darbu skatījos, bet kaut kā… pat nezinu. Tātad, akcijas laikā es izmantoju izdevību un iegādājos šo, ko zemapziņā biju gribējusi. Āāā! Sagāna mani tik ļoti aizrāva, ka ātri vien pacentos iegūt pārējo, kas uz to brīdi bija dabūjams. Skumjas man likās tik ļoti selindžeriskas, tik vienkāršas un vienlaicīgi ģeniālas. Teorētiski sižetā nekas tāds nenotiek, bet tā grūtsirdība un vienaldzība, kas rodas darba varoņos šķita tik saprotama.

 

 

 

Kaut kad pasen diezgan spontāni iegādājos Māra Bērziņa Titāna skrūves (2011). Šķita, ja jau gandrīz viss ir, jāņem ciet arī šis. Nenožēloju pirkumu nevienas rindiņas dēļ. Darbs ir sanācis tik humorīgs, tik viegls un ātri lasošs. Dažas situācijas šķita tik absurdas un uzjautrinošas 😀 Un viss sākas ar krējuma burciņu un gandrīz aizrīšanos ar gredzenu… Kurš latvietis vēl spētu uzrakstīt tik vieglā manierē mīlasstāstu ar tik neticami labām beigām, ja pa vidu ir bijis tik daudz ērmotu notikumu un klapatu? Un kā vispār var savest kopā divus tik ļoti atsķirīgus cilvēkus ar tik dažādiem pasaules redzējumiem? Runājot Bereļa vārdiem, Bērziņam tas ar titanisku piepūli ir izdevies. Savāda, netipiska un brīnišķīga grāmata 🙂

 

 

Laikā, kad biju atklājusi un mazliet uzsēdusies uz Alesandro Bariko, es grāmatnīcā pamanīju viņa darbu Stikla pilis (2002). Nezinu, kas notika, bet es nesteidzos ar šī darba izlasīšanu. Droši vien negribēju pārsātināties ar viņa daiļradi, lai neapniktu. Viens gan – kā ir iespējams rakstīt tik dažādi, bet tai pat laikā saproti, ka autora rokraksts jau nekur nepazūd, tas ir sastopams visos viņa darbos? Patiesībā, šis pat kaut kā mazliet asociējas ar Markesu un viņa rakstību. Stikla pilis jau atkal bija mana valodas bauda un es vairs nespēju pateikt, kurš darbs man labāk patīk. Katrā ir savs īpašais šarms, odziņa. Šis man patika gan valodas, gan sižeta dēļ, jo tajā ir tikai jaušamas vēsmas, ko nes stikla atklāšana, dzelzceļa parādīšanās un daudzas citas lietas. Noteikti ir izlasīšanas vērts un turpināšu medīt pārējo viņa daiļradi 🙂

 

 

Nākamais par ko bildīšu pāris teikumus ir kaut kas tik… nu, man noteikti darbs būs jāpārlasa vēlreiz. Kāds teica, ka labs, mani uzrunāja, ka tulkojis Joņevs, kā arī pats sižets likās interesants un tā manā somā iegūla Agotas Kristofas (Agota Kristof, 1935-2011) darbs Lielā burtnīca (1986). Tagad ir mazliet žēl, ka esmu nokavējusi Dailē šī romāna teātra uzvedumu, bet nu… varbūt kādreiz rādīs LTV1. Lasot pirmo daļu nedomāju neko labu, lai gan man bija vilkme turpināt. Tālāk kļuva jau interesanti un es gribēju zināt visu, kas notiks ar šiem dvīņiem. Tas, kā viņi sevi audzināja un trennēja ir kaut kas varens, lai arī cik neveselīgi un drasiski tas liktos. Arī kara apstākļi nav nekas iedvesmojošs, tāpēc puiku cīņas spars, apķērība un griba ir tikai apsveicama. Beigas? Tās vispār bija ekslodējošas un samežģīja visu manu domu gaitu un visi notikumi bija jāskata no jauna skatpunkta. Tas ir iemesls, lai pārlasītu.

Četri nav pārāk foršs cipars, tāpēc pielikšu vēl Mārgaretas Atvudas (Margaret Atwood, 1939) Sirds mirst pēdējā (2015). Man patika, bet man nav daudz ko teikt. Šis ir mans pirmais lasītais Atvudas darbs, tas bija ieintriģējošs, nereāli reāls un dažbrīd neticams. Autores uzbūvētā pasaule ir diezgan reāla, ļoti, ļoti tāla mūsu nākotne – pienāk diena, kad vairumam nav nekā un kaut ko var iegūt iestājoties Pozitronā. Dažas lietas, kas notika Pozitronā man šķita nereālas, bet tie tādi sīkumi. Ar interesi sekoju līdzi Stena un Šarmeinas attiecību līnijai un nespēju noticēt, kā apkārtējā vide/lietas/notikumi spēj to ietekmēt. Atvudas rakstībai piemīt odziņa – it kā fantāzija (distopija), bet ticama, ievelkoša… Lai nu kā, domāju, ka jāpamēģina arī viņas Kalpones stāsts!

Cilvēku, zvēru un dievu zemē

ossendowskiDarbs, kuru es gandrīz palaidu garām, darbs, kurš mani ieienteresēja ne tikai saturiski, bet arī personības ziņā – Antonijs Ferdinands Osendovskis (Ferdynand Antoni Ossendowski, 1876 – 1945) ir polis, kurš dzimis Ludzā, toreizējā Vitebskas guberņā. Viņa ”ceļojumu” (ja to tā var nosaukt) grāmata Cilvēku, zvēru un dievu zemē (1922) man sākotnēji raisīja asociācijas ar Raviča Ilgais gājiens, bet tās tomēr ir divas dažādas un nesalīdzināmas pieredzes.

Osendovskis bija rakstnieks, universitātes profesors un antikomunistiskais aktīvists. Par piedalīšanos piektā gada revolūcijā ir arī sēdējis cietumā, tāpēc viņa panika sākoties Pirmajam pasaules karam un boļševiku vilnim ir saprotama. Jā, viņš no tiem baidījās, viņam nepatika viņu uzsāktā revolūcija un kā viņš pats raksta, tad: “..Sibīrijā sākās poļu vajāšanas. Pietika ar polisku uzvārdu, lai notiesātu uz nāvi. Man nācās domāt par tālāku bēgšanu.” /11. – 12.lpp./ Un tā viņš bēga dziļāk uz austrumiem, uz Tibetu un Mongoliju, caur kurieni cerēja nonākt Polijā.

Tas ir apbrīnojami, uz ko ir spējīgs cilvēks, ja tik spēcīgas izdzīvošanas alkas! Jāsaka, ka Osendovskis ir bijis visai apdāvināts cilvēks – viņam vairākkārt pār plecu lūkojās nāve, bet ar savām diplomāta spējām, viltību un vairāku valodu zināšanām (tai skaitā mongoļu un ķīniešu) viņš sevi izglāba. Ja tas tomēr nelīdzēja, darbā ļoti prasmīgi tika pielietoti ieroči. Domāju, ka kaut kādā mērā viņam palīdzēja arī iegūtā izglītība Sorbonnas universitātē, jo dažbrīd bija jānopelna nauda zirgiem un pārtikai – viņš pasniedza improvizētas lekcijas! Pirms viņš vispār bija nokļuvis Mongolijā, viņam nācās izdzīvot burtiskā nozīmē – jāspēj sevi pabarot dzīvojot vientulība Sibīrijas nekurienē dziļākajā ziemā.

Autoram ir diezgan viegla un aizraujoša valoda, kas mudina lasīt un lasīt, lai noskaidrotu, kā beigsies viens otrs piedzīvojums, Mongolijas politiskās intrigas, tautas centieni pēc neatkarības. Lai arī es putrojos personvārdos (arī nespējā tos izlasīt, piemēram, Viņa Svētība Džeptsung Damba hutuhtu gegeni hans), kā arī man ļoti, ļoti pietrūka šī ceļojuma kartes, tik un tā man šis darbs patika. Šis nav tikai kā maza daļiņa no viņa autobiogrāfijas, bet kalpo arī kā zināmas laikmeta liecības. Tā kā viņš pabija visa epicentrā, daudz tiek rakstīts ne tikai par politiku, bet arī par dabu, dzīvniekiem, cilvēkiem, ģeogrāfiju, mītisko, senajām paražām un etnogrāfiju. Tie ir tādi stāsti, kurus es varbūt pēc laika neatcerēšos, bet lasīšanas brīdī tie bija ticību radoši, pamācoši, daudz jauna stāstoši un jā, arī nedaudz iedvesmojoši.

Domāju, ka nav daudz tādu cilvēku, kuri ir piedzīvojuši tik daudz visa kā, bijuši lielu politisko notikumu centrā ne tikai kā liecinieki, bet arī kā darbojošās personas (tādā variantā kā Osendovskis). Pirms šī darba izlasīšanas es par tām zemēm neko nezināju (un arī neinteresējos), taču šobrīd man ir plašāks redzējums. Atliek piekrist V. Klišāna teiktajam, ka ir iespējams vilkt paralēles starp mūsu un viņu brīvības cīņām. Jā, man patika un es iesaku! 🙂

Mēness hronikas, 1: Sindera

marissa meyerFantāzija, fantāzija… Šo pēc vākiem es kaut kad biju piefiksējusi angļu valodā, bet baigi uzmanību nepievērsu. Kaut kad vēlāk es ieraudzīju drīzumā sadaļā, kārtīgi iedziļinājos anotācijā un ārkārtīgi uzrunāja tā pasaku modificēšanas štelle! Merisas Meijeres (Marissa Meyer, 1984) tetraloģijas Mēness hronikas pirmo daļu Sindera izlasīju vienā vēja pūtienā!

Jaunpekina. Tās ielas pārpludina cilvēki un androīdi. To visu vidū kaut kur mitinās arī Sindera. Viņa nav parasta, jo ir kiborgs. Varbūt tāpēc viņa ir arī prasmīga mehāniķe. Un tā kā viņa ir tik prasmīga, viņas tirgus būdā reiz iegriežas arī princis Kajs ar savu sabojājušos androīdu. Viss pārējais ir vieni vienīgi jautājumi un noslēpumi – kā apturēt mēri, kā uzzināt savu pagātni, kā neizraisīt starpgalaktiku karu utt.?

Tātad – kā jau minēju, mani ārkārtīgi uzrunāja pasakas modificēšanas ideja. Tikai pēc tam apjautu, ka zinātniskā fantastika, vairāk uz jauniešiem tendēts darbs utt.. Man šķiet tik forši, ka var šādi paņemt pasaku, tik pazīstami-neatpazīstami pārveidot un pie reizes ritināt savu stāsta ideju. Vēl vairāk – šajā sērijā ir četras grāmatas, katrai savas pasakas pavediens, bet stāsts risinās no vienas daļas nākamajā. Lai nu kā, nebūtu iedomājusies, ka Pelnrušķīte varētu būt kiborgs – daļējs robots ar mākslīgu roku un kāju, ka viņa princi varētu satikt mirklī, kad pēda ir noskrūvēta… 😀

Parasti šādos darbos autori ir uzbūruši savu pasauli. Šeit tā likās ļoti pazīstama – vai nu mēs paši ļoti, ļoti tālā nākotnē vai planēta Zeme paralēlajā pasaulē. Uzburtā vide radīja patīkamu industriālu noskaņu, tehnoloģiju superaugstais līmenis atgādināja dažu labu filmu un nedaudz apokaliptisku noskaņu piešķīra visur esošā letumoze. Bet ne jau tikai par Zemi ir šis stāsts. Tas ir arī par Mēness karalisti – Levanu, mīklas par troni, mēnesieši kā rase un viņu īpatnējā maģija. Arī radītie tēli ir diezgan simpatizējoši, ļoti gaumīgi pārveidoti pasakas tēli. Gandrīz visos darbos ir kāds, kurš mani tracina vai kā citādi kaitina, bet šeit es tādus nespēju atrast. Teorētiski, tās varētu būt pamāte un viena no pusmāsām, bet zinot pasaku… 🙂 Man ārkārtīgi simpatizēja Iko. Nespēju pateikt kāpēc, bet man viņa likās tāda mīlīga un lādzīga būtne. Kad autore mani iepazīstināja ar viņu, man radās asociācijas ar Valli, bet tas tikai tāds pirmais iespaids. Iko ir kā labākā draudzene!

Lai arī stāstu izlasīju gandrīz neatraujoties, vienbrīd radās sajūta, ka sižets nekur tālu neaizvirzīsies, jo viss tikai ap Jaunpekinu, galvenajiem varoņiem un tā. Noslēpumainie mēnesieši tikai tā, starp rindām. Brīdī, kad autore paplašināja vidi, palika patiešām, patiešām interesanti. Jo straujāk tuvojos beigām, jo labāk sapratu, ka man nepieciešams turpinājums. Viss beidzās uz tāāādas nots!

Lai arī darbs ir paredzēts jauniešiem, man tas patika vairāk nekā es to būtu iedomājusies. Teksts ir gana pilnīgs, valoda viegla un diezgan spraiga. Es gribu turpinājumu, jo nudien nespēju iedomāties, ko autore būs izdarījusi ar Sarkangalvīti 🙂

Lasāmgabali XXIX

Sen nebija bijis brīdis, kurā es lasītu, lasītu un lasītu, bet neko nerakstītu. Pārāk izbaudīju brīdi, kad piegāju pie sava plaukta izvēlēties lasāmvielu, ar baudu (lielāku vai mazāku) izlasīju un ņēmu nākamo. Un tā gandrīz mēneša garumā… 🙂 Šis saucās: ”Kaut kad tajās akcijās sagrābtās grāmatas arī jāizlasa” 😀 Tā kā neizskatās, ka tik ļoti drīz gribēšu dalīties garākās pārdomās, sākumam izpaudīšu īsumā divas grāmatas, kuras izlasīju.

9984-777-24-3Man patiešām ir žēl, ka es tik vēlu atklāju tādu brīnišķīgu izdevniecību kā AGB un viņu Vēja suņa klasiku. Daudzas šīs sērijas grāmatas izklausās tik ļoti, ļoti labas! Diemžēl, to es varu spriest tikai pēc anotācijām, jo vairums nav vairs pieejams. Kādā no akcijām ieraudzīju Petras Hammesfāras (Petra Hammesfahr, 1951) darbu Leļļu kapracis (1999), kurš uzrunāja gan ar vāku (tiešām grūti saprast vai tā ir lelle vai maza meitenīte) un anotāciju. Kādā vācu ciematiņā dzīvo divdesmitdivgadīgais Bils. Diemžēl viņam ir tikai divgadnieka prāta uztvere, līdz ar to daudzi ciematnieki uz viņu skatās ar aizdomām. Aizdomas kļūst lielākas, kad ciematā sāk notikt mistiskas pazušanas un slepkavības… Pirmajās lapās bija nedaudz grūti ielasīties, jo autore uzreiz iepazīstināja ar visiem ciema iedzīvotājiem un viņu savstarpējām intrigām. Un Bils… par viņa nepilnībām varēja uzzināt tikai laika gaitā. Viņš bija gandrīz mīlēts bērns, pēcāk – patiešām mīlēts, kura vārdu krājumā bija kādi pieci vārdi. Iepriekš minētās intrigas mani tik ļoti mulsināja, ka es dažbrīd visā vainoju viņu, dažbrīd man viņa sametās žēl, jo viņš taču nesaprata, kas ir labi darīts un kas nē un vispār – kas notiek? Jāatzīst, ka Hammesfāra ļoti prasmīgi ir spējusi sajaukt kārtis un salikt tās pareizā secībā nebija nemaz tik viegli. Uz beigām tapa jau krietni vieglāk novirzīt domas uz iespējamo vaininieku, bet arī beigas ir gana samudžinātas… Vēl man neliek mierā domas par Trūdi, Bila māti. Es nekādi nespēju viņu saprast, kur nu vēl attaisnot. Šķiet, ka ar mātes mīlestību un rūpēm var attaisnot diezgan daudz ko, bet ne šo, ne brīdi, kad viss tiešām sāka iet šķērsām! Patiešām labs romāns ar kriminālromānu ievirzi!

 

f21351d0ab8432c936b99b47bc01ff2eBija vēl kāds Vēja suņa romāns, uz kuru es metu acis no akcijas uz akciju līdz nesen sapratu, ka cenas ziņā nekas nemainīsies 😀 Tas ir Luīzes Velšas (Louise Welsh, 1965) darbs Triks ar lodi (2006). Kā jau vēsta nosaukums, darbs ir par iluzionistu, kuram dzīvē neiet gluži tā kā gribētos. Man patīk iluzionisti, jo saprotu, ka nekas no tā, ko viņi dara nav īsts, bet tai pat laikā – kā viņi to dara? Nu kā viņiem izdodas apmānīt manas acis un prātu? Viljams ir meistarīgs, par to man nav šaubu. Tik nekādi nespēju saprast, kāpēc nokāpis no skatuves viņa talants kaut kur pazūd un viņš kļūst par nelaimīgu vīrieti ar tieksmi iedzert un iekulties patstāvīgās nepatikšanās. Mirklis, kuru es negaidīju – krimināla pieskaņa. Kā jau reizēm mēdz gadīties ar pārsteigumiem, tas izrādījās diezgan trāpīgi, jo mazliet noguru no viņa veiksmīgajiem šoviem un ķezām ārpus skatuves. Kopumā man darbs patika, izlasījās raiti, tomēr kaut kas īsti līdz galam nebija. Pietrūka tādas īstenas aizrautības dzirksts. Velšai ir tīri jauka valoda, labs stāstījums un šajā darbā – negaidītas beigas!

Henrijs Kerols: ”Gribi iemācīties fotografēt?”

Kad tālajā 2014.gadā iznāca pirmā Henrija Kerola (Henry Carroll) pamācošā grāmata Gribi iemācīties fotografēt? Izlasi šo!, es uz to tā kā skatījos, bet domāju, ka man nevajag. Divas par fotografēšanas tēmu man jau ir un ko tad jaunu es varēšu uzzināt. Nepagāja nemaz tik daudz laika un iznāca nākamā Gribi fotografēt cilvēkus? Izlasi šo! (2015). Nu jau bija jāsāk domāt, ko darīt. Ar domāšanu man gāja tik lēni, ka iznāca arī Gribi fotografēt vietas? Izlasi šo! (2017). Ar to tika pielikts punkts un es ieniru lieliskajā fotografēšanas pasaulē.

Nav noslēpums, ka šim blogam bija paredzēta citādāka nākotne. Ja sākotnēji gribēju publicēt fotogrāfijas, tad šis ieraksts sanāk gandrīz divi vienā – par grāmatām un par fotografēšanas padomu grāmatām. Tā kā daudzus, daudzus gadus atpakaļ gribēju studēt fotogrāfiju profesionāli, tad man šīs nav tikai grāmatas. Es pirmo reizi lasīju un paralēli (neapzināti?) mācījos. Ātri vien gan sanāca aplauzties, jo daudzām lietām (eksponēšanas laika,  diafragmas atvēruma regulēšana utt.) man bija liegta eksperimentēšana. Tehnika neatļauj. Tomēr ceru reiz iegādāties piemērotu aparātu un nodoties eksperimentiem no visas sirds!

Nav tā, ka neko nevarēju mācīties. Jau ar pirmo grāmatas pašķirstīšanas reizi mani paķēra veids, kādā Kerols stāsta par tik sarežģīto, bet tai pat laikā it kā vienkāršo mākslu – fotografēšanu. Pirmā sniedz ieskatus fotografēšanas pamatos: kompozīcijā, ekspozīcijā, gaismā, objektīvos un saskatīšanā (jā, jā, fotogrāfija un īpašais mirklis ir jāvar saskatīt!). Nākamās stāsta par knifiem, kas jāievēro fotografējot cilvēkus un vietas, iestarpinot tehniskās atkāpes, kurās tiek atkārtoti kerolspamati un iemācītas jaunas lietas. Pats svarīgākais ir tas, ko tu vēlies ar savu fotogrāfiju pateikt.

Lai arī manā īpašumā jau ir divas šāda satura grāmatas, man tās ir sanācis tikai pašķirstīt. Viena ir par filmiņu kamerām un to attīstīšanu, bet otra par digitālo fotogrāfiju un apstrādi. Tajās par tehnisko pusi ir stāstīts apmēram tas pats, kas šajās, tomēr tās nav tik viegli uztveramas. Tas ir tas, kas man ļoti patīk Kerola grāmatās – uzskatāmība. Katra lieta tiek izstāstīta secīgi, visam ir piemēri ar slavenu fotogrāfu fotogrāfijām un viss pieminētais ik pa laikam tiek atkārtots.

Šīs ir grāmatas, kurās es sapratu pēc kādiem kritērijiem lielākoties tiek vērtēts kadrs (kompozīcija), kas ir slēdža ātrums, ko nozīmē ISO un cik vispār svarīga ir gaisma. Portretu un cilvēku fotografēšana kā tāda mani nekad nav aizrāvusi, tāpēc šai grāmatai es, iespējams, izskrēju cauri virspusīgāk. Savukārt, fotografējot vietas, jāatceras, ka ainavu foto sastāv no ”kas, kad un kā?”. Mani aizrauj doma, ka ar kadru palīdzību varu rādīt pasauli tādu, kādu to redzu es.

Jā, Kerola grāmatas ir viegli uztveramas, skaidrojošas, vizuāli pievilcīgas un pats galvenais – rada vēlmi ņemt rokās kameru un doties kadru medībās! Ļoti ceru, ka viņš turpinās mūs izglītot šai brīnišķīgajā mākslā 🙂

Visuma vērpēji

Artūra Bērziņa vārds man šķita ļoti pazīstams. Mākslinieks. Diemžēl, man viņš asociējas tikai ar ļoti skaistiem grāmatu vārdiem, lai gan apskatot viņa darbus internetā, secinu, ka viņš ir tikpat savdabīgs un provokatorisks kā Kristiāns Brekte. Un ja mākslinieks sāk rakstīt grāmatu, tad man noteikti tā bija jāizlasa! Studijā Visuma vērpēji (2017)!

Ar anotāciju būs pagrūti, bet īsumā kaut kā tā: Karlīna ir pavisam parasta meitene, kuras ceļā kādu dienu Vērmaņdārzā nostājas aģents Zorge jeb Rihards. Viņš viņai sastāsta visādas lietas par Visumu, paralēlajām pasaulēm, tārpejām utt. Lieki teikt, ka viņa tam visam nenotic. Līdz savās mājās izdzird savādus trokšņus…

Jāatzīst, ka es ilgi domāju vai šo darbu ņemt lasīt vai nē. Tā kā gribējās, bet pašķirstot neko nevarēja saprast. Mani mazliet nobaidīja žanrs, kuru dzirdēju pirmo reizi – weird fiction*. Man tas neapzināti robežojās ar pretpoliem – vai nu būs izcili un es būšu sajūsmā vai liksies ”garām” un būšu vīlusies. Tā nu es atbrīvoju prātu un ķēros klāt. Un tā bija pareizā pieeja 🙂 Man gan bija mazas žanriskās asociācijas ar Lācīša Garais ceļš uz Hantimansijsku, bet nedomāju, ka tas ir slikti 🙂

Jo tālāk lasīju, jo vairāk domāju – kā kaut ko tādu var sadomāt?! Ir mazliet žēl, ka netiku uz prezentāciju, jo tur noteikti stāstīja par idejas aizmetņiem utt. Lai nu kā, tas nav tukši savērpts teksts. Mani priecēja fakts, ka fantāzijā bija iepīta arī filozofija un lielāko domātāju idejas, atsauksmes uz kulturālām norisēm un mūsdienām. Mazliet nācās padomāt par to, vai mūsu sabiedrība ir gatava šāda veida literatūrai un – kāpēc ne? Šis tiešām nav bezjēdzīgs savirknējums!

Darbā tika apspēlēti daudzi lielie jautājumi, par kuriem es arī reizumis esmu domājusi, t.i., par realitāti, personas un izvēles brīvību. Kāpēc lietas tiek sauktas tā, kā tās tiek sauktas un kas tām ir devis nosaukumus (piemēram, kāpēc galds ir galds?). Vai tas, ko mēs redzam sev apkārt ir īsts? Varbūt tā visa ir ilūzija, kurai piešķirta realitātes izjūta, jo visam ir dots kāds nosaukums. Tas pats ir ar personas un izvēles brīvību – mums šķiet, ka esam brīvi un savas izvēles izdarām neatkarīgi no citiem, bet patiesībā zemapziņā esam ietekmēti. Ja mēnesi dzīvotu meža būdiņā pilnīgā vienatnē, vai mūsu izvēles un pasaules uztvere mainītos? Varbūt parādītos citas realitātes?

Autoram ir viegla, dažbrīd asprātīga un humorīga valoda. Dažbrīd man bija sajūta, ka viņš spēlējas ar manu prātu – spēšu es pieņemt viņa izdomāto realitāti vai nespēšu? Katrā ziņā darbu ir vērts izlasīt, jo tas mūsu literārajā lauciņā tiešām ir kaut kas neierasts. Galvenais nebūt konservatīviem, lasīt un pieņemt lietas ar atvērtu prātu, citādi viss darbs šķitīs ”sviests”. Ļauj, lai autors jūs vada!

*weird fiction – literārs žanrs, kurš radies 19.gs.beigās/20.gs.sākumā. Ja pareizi saprotu, atšķirībā no šausmu un fanāzijas žanra, tam piemīt arī pārdabiskā, mītiskā un pat zinātnisko iezīmju sajaukums.