Te bija Brita Marija

64851782016.gada decembrī esmu rakstījusi, ka gaidu darbu par Britu Mariju un te nu tas ir! Frēdriks Bakmans (Fredrik Backman, 1981) ar savu darbu Te bija Brita Marija (2014) mani dikti iepriecināja 🙂 Šis nudien ir autors, kuru var ņemt lasīt neuztraucoties par iegrābšanos.

Brita Marija ir īpatnēja sieviete. Viņai nepadodas komunikācija ar cilvēkiem, taču viņai perfekti padodas tīrīt. Viņa nekad nav strādājusi, taču ir nolēmusi sākt. Viņa attopas gandrīz izmirušā ciematiņā, kurā teju visi spēlē fulbolu un Brita Marija šo spēli necieš ne acu galā. Diez kā neizklausās pēc iedvesmojošas jaunas dzīves sākuma…

Ja ir lasīts Omce sūta sveicienus un atvainojas, tad ar Britu Mariju īpaši nav jāiepazīstina. Ja nav, tad nav vērts uztraukties, jo šie darbi nav saistīti. Lielākie fakti, kas jāzina par Britas Marijas pagātni, ieskicējas arī šajā darbā. Piemēram, pēc 40 gadu laulības dzīves izrādās, ka vīrs viņu krāpis. Britai Marijai, kura ir lieliski jutusies rutīnā, tas nāk kā liels trieciens. Viņa pieņem radikālu lēmumu: meklēt darbu, ar uzstājību to atrod un attopas Borgā. Borga ir tik tukšs ciemats, ka gribot negribot Brita Marija ir spiesta atrast patieso sevi.

Šķiet, ka man tik ļoti patīk Bakmans, jo viņš lieliski prot parādīt savus tēlus no dažādām pusēm. Tas ir iemesls, kāpēc visi viņa darbi ir it kā viegli, bet tai pat laikā cilvēcīgi – sarakstīti vieglā valodā, bet tēmas ir pasmagas, bet cilvēcīgi saprotamas. Pēc pirmā acu uzmetiena varētu padomāt, ka Brita Marija (un viņa jāsauc tikai šādi, jo par Britu viņu  drīkst saukt tikai māsa) ir piekasīga ”penča”. Iepazīstot viņu aizvien vairāk un vairāk, saproti, kāpēc viņa vienmēr un visur sāk kaut ko tīrīt (stresa mazināšana), kāpēc viņa apmierinās ar klusā mājas gariņa lomu un kāpēc viņai bail nomirt vienai. Un vēl viņai piemīt viena sasodīti laba īpašība – viņa ir cilvēks bez aizspriedumiem. Tas ir jāmāk.

Vai cilvēks pensijas gados var mainīties, pieņemt radikālas pārmaiņas un vispār sākt jaunu dzīvi? Sīkumos varbūt, bet lielos vilcienos noteikti ne. Vai tas izdosies Britai Marijai? To es neatklāšu. Taču viņa noteikti liek padomāt. Piemēram, izvairīšanās no konfliktiem (savu domu izteikšana) – labi vai slikti? Sēdēt savā vietā un vienkārši eksistēt – pieņemami vai nē? Uzmācīga stūrgalvība, kas robežojas ar uzbāšanos – jā vai nē? Protams, viss atkarīgs no situācijas, taču no Britas Marijas varētu arī kaut ko iemācīties, piemēram, kā atvilknē turami galda piederumi.

Advertisements

Sentimentāls ceļojums

9789984236681_30Man patīk laiku pa laikam palasīt memuārus, kas ir cieši saistīti ar vēsturiskiem notikumiem. Izlasot Viktora Šklovska (Виктор Борисович Шкловский,  1893 – 1984) Sentimentāls ceļojums (1922) anotāciju un apskatot vāku, man radās asociācijas ar līdzīga satura darbiem (Ilgais gājiens, Cilvēku, zvēru un dievu zemē). Protams, izlasot darbu mazliet aplauzos, jo esmu diezgan kļūdījusies – Šklovskis ir piedalījies Krievijas revolūcijā, kamēr manas asociatīvās personības ir bēgušas no tām vai kaut kādā cietušas.

Šklovskis savus memuārus ir rakstījis divos piegājienos un cik noprotu, sākotnēji tās ir izdotas atsevišķi. Šajā grāmatā ir apkopotas abas daļas, kur pirmajā ir stāstīts par revolūcijas veidošanos, notikumiem un fronti, savukārt otrā stāsta par juku laikiem pēc tās (pilsoņu karš).

Pagaidu valdības demokrātisma maksimālisms atbrīvoja armiju no vajadzības kaut ko darīt piespiedu kārtā. /83.lpp./

Priekšvārdā minēts, ka darbu “var lasīt kā piedzīvojumu romānu” /10.lpp./ Tas ir veids, kādā es centos lasīt šos memuārus. 20.gadsimta sākuma Krievijā ir bijušas tādas jukas, ka es nespēju izsekot visam līdzi – tik ātri viss mainījās. Šklovskis to visu atstāsta tik sīki, bet man, diemžēl, neko neizsaka ne pieminētās personības, nedz darbības vietas, nedz rotu, pulku un divīziju numuri. Bet ar to, cik straujā tempā tiek minētas personības un armijas daļas, saprotu dezorganizēto situāciju revolūciju notikumos. Tomēr tas nemaina faktu, ka man prasījās pēc kaut kādām kartēm vai kāda papildus uzziņu materiāla, lai es saprastu, kurā nostūrī Šklovskis darbojies.

Autors armijā ir iestājies brīvprātīgi un viņa pārziņā bija bruņmašīnu divīzijas un apmācības. Brīvajā laikā viņš bija literatūras teorētiķis, kritiķis un rakstnieks. Dažbrīd, kad viņš nerunāja par revolūciju vai kurdu politiskajām un militārajiem lietām, viņa rakstnieka talants parādījās gana spilgti, lai man būtu aizraujoši lasīt par sadzīvi, literāro dzīvi Krievijā vai vienkārši dažādus pastāstiņus, ko pats piedzīvojis vai dzirdējis no līdzbiedriem.

“..nupat uzraksīto es uzskatu par kaut ko svarīgu: es to uzrakstīju, atceroties līķus, ko esmu redzējis” /84.lpp./

Revolūcija notiek ne tikai Krievijā, bet visos austrumos. viktor-shklovsky-portraitArī tur valda haoss. Tās mazināšanai un armijas daļu stabilizēšanai, Šklovskis tiek sūtīts uz Kurdistānu, Galīciju.. Autors ļoti spilgti parāda kurdu nežēlību (piemēram, virsniekam nogriezta galva, ar kuru bērni spēlējas trīs nedēļas), tāpat autors iepazīstina ar Persiju – tai laikā nekas no iedomātā neatbilst realitātei. Persija ir vienmuļa, smilšaina un haosa pilna. Šāham vara skata pēc un sadarbība ar krieviem politisku iemeslu dēļ. Bez tā visa spilgti parādīts arī bada laiks Krievijā. Ne tikai tas, ka kara dēļ nav ko ēst, bet arī nežēlīgais aukstums, kas togad iegadījies. Ja kādam “mājās” bija ap 10 grādiem, tad jau varēja iet sildīties…

Kopumā memuāri šķiet sarakstīti neaizmirstot detaļas, jo aprakstītas drīz vien pēc to notikšanas, taču šis vairāk būs atbilstošs īsteniem entuziastiem. Pirmā daļa priekš manis bija par… negribas lietot vārdu ”sarežģīti”, taču pārāk detalizēti. Ja nebūtu daudzo zemsvītras piezīmju, es daudz ko nebūtu sapratusi, jo esmu paspējusi aizmirst šī perioda personības un politiskos spēkus.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Nekur nebija gaismas. Stundām sēdējām tumsā. Dzīvot nevarējām. Bijām jau samierinājušies mirt. Bet nepaguvām. Tuvojās pavasaris. /262.lpp./

Gaidot Bodžanglu

9789984236742_11Olivjē Burdo (Olivier Bourdeaut, 1980) sarakstītais Gaidot Bodžanglu (2016) ir… kaut kas. Ārkārtīgi skaists un krāšņs vāks un, protams, ka man gribējās zināt, ko tie sevī slēpj. Anotācijā mani kaut kas uzrunāja, par spīti tam, ka es nezinu nedz 60to gadu leģendāro Ninas Simones dziesmu Mr. Bojangles (ar to iepazīstos šobrīd), nedz arī Semjuela Beketa absurda lugu Gaidot Godo.

Žoržs un viņa sapņu sieviete, kuras vārds mainās teju vai ik dienas, ieskatījās viens otrā jau no pirmā neprātīgā teikuma. Viņi savu dzīvi vada priekā, dejojot un baudot. Protams, dejots tiek pie dažādām dziesmām, bet jo īpaši pie Mr. Bojangles. Šādu dzīvi bauda arī viņu bērns – viņa pasaules redzējums ir tik ļoti atšķirīgs, ka mācības notiek mājās. Cik ilgi ir iespējams tā dzīvot?

Mīlestība no pirmās tikšanās – tāds retums. Un ne jau parasta mīlestība, bet neprātīgi kaislīga. Tik kaislīgi saskanīga, ka tajā tikai diet un diet. Viņi tās dēļ ir gatavi uz visādām neprātībām. Tā viņi pavada dzīvi – neprātīgi mīlot un svinot dzīvi dienu no dienas. Bez atelpas. Jau ar pirmajiem teikumiem mani nepameta sajūta, ka viss nav tik vienkārši, ka sekos kaut kas traki skumjš. Tā arī bija. Žēl, ka dzīve nav svētki un tajā ienāk sarežģījumi. Autoram tiešām ir izdevies skaisti parādīt to balansu starp komēdiju un traģēdiju, dzīves skaistumu un tās norietu. Var jau teikt, ka tiekam aprobežoti, liek dzīvot pareizi un ka tā tam nebūtu jābūt. Ka var dzīvot kā Žoržs un viņa sieva, bet cik ilgi? Viņu gadījumā bija tikai neprāts un mīlestība un tas ir mazliet egoistiski.

Šo stāstu stāsta bērns – viņa balss ir naiva un tas šo stāstu vērš skumju. Viss notiekošais un tā sekas – bērns nesaprot, kas ir vispārpieņemti, bet kas iet pāri robežām un vairs neskaitās normāli. Mani kaut kādā ziņā šokēja tēva reakcija uz visu. Mātes trakums bija attaisnojams (ja izlasa romānu, tad to var saprast), bet tēvs? Kāpēc viņš neko nedarīja, lai vismaz bērns spētu adaptēties starp saviem vienaudžiem? Es uzskatu, ka viņam kaut kādā ziņā tika darīts pāri, lai arī vecāki viņu neprātīgi mīlēja. Pavisam mazliet, bet tekstu kursīvā stāsta tēvs. Tas ir nedaudz cits skatupunkts un tajā lasāma vienīgi mīlestība. Šķiet, ka dažbrīd pavīd veselais saprāts, bet dažas rindas vēlāk saproti, ka tā bijusi mirāža.

134 lapaspuses. Tik pilnas dzīves, prieka un mīlestības. Tik pilnas traģēdijas un skumju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

1913: gads pirms kara

9789934200427Parasti es atrodu lasāmās grāmatas, bet reizēm ir otrādi – grāmatas atrod mani. Kad pagājušajā gadā izdeva Floriana Iljesa (1971) pētniecisko darbu 1913: gads pirms kara (2012), tas mani fascinēja. Cenas dēļ gan atturējos no iegādāšanās un prieks, ka intuīcija nepievīla – Ķīpsalā bija tā iespēja iegādāties par puscenu. Es gan vēl pāris sekundes domāju, vai ieguldīties konkrētajā apgādā, bet lai nu tiek 😀 Grāmata ir tā vērta!

Vai jūs kādreiz esiet domājuši par dzīvi, kas notikusi pirms lieliem vēsturiskiem notikumiem, piemēram, kara? 20.gadsimts ir bijis nežēlīgs, trauksmains un arī notikumiem bagāts kultūras un sadzīves jomā. Iljesa pētījums ir tik faktiem bagāts, ka visu uzreiz nenākas viegli aptvert, bet tiekot līdz beigām man izkristalizējās dažas lietas, kas ir ilgušas/veidojušās visu apskatāmo gadu.

Man šķiet diezgan zīmīgi, ka Iljess sāk šo darbu ar tolaiku cilvēku reakciju, ka ir pienācis gads “1913”. 13 nav labs skaitlis, no tā baidās, to numerācijā ignorē. Daudziem šķiet, ka šis būs nelaimīgs gads. It kā nepietiktu ar gada skaitli, cipars vēl reizi mēnesī jāpārdzīvo. Izlasot darbu, man radās sajūta, ka gads ir bijis dīvains, pilns ar radošiem meklējumiem un vienlaicīgi ar “mīņāšanos” uz vietas. Tas ir gads, kurā sastopam Hitleru, Staļinu, ratos guļošu Evu Braunu. Priekšplānā Austroungārijas erchercogs Francs Ferdinands, kurš nezina, ka salīdzinoši drīz mirs. Tikmēr Normens Endžels ir ļoti pārliecināts, ka kara vairs nekad nebūs – globalizācija nepieļaus karu, visas valstis saimnieciski ir pārāk cieši saistītas, lai kas tāds notiktu. Arī starptautiskās komunikāciju saites ir pārāk ciešas un tāpēc karš ir bezjēdzīgs. Intelektuāļi tiek nomierināti, bet kāpēc līdztekus šādiem izteikumiem reihstāgs miera uzturēšanai palielina bruņotos spēkus? Ne tikai palielina, bet arī izsludina meklēšanā jauniešus, kuri izvairās no kara dienesta, tai skaitā, arī Hitleru, kurš bēguļo.

Pirms gada ir nogrimis “Titāniks” un Osvalds Špenglers raksta savu monumentālo darbu “Eiropas noriets” pirmo daļu – “Titāniks” kā salīdzinājums kultūras iznīcībai. Viņš raksta: ”Katrai kultūrai ir jaunas izpausmes iespējas, kas parādās, nobriest, novīst un vairs neatgriežas” /25.lpp./ Varbūt tāpēc daudziem māksliniekiem parādās “izdegšanas sindroms” – viņi cenšas radīt savu šedevru, pārpūlas un iedzīvojas neirastēnijā un atkarībā no morfija, piemēram, Francs Kafka, Georgs Trākls u.c.. Alma Mālere vispār ir pārbijusies un tāpēc savam mīļotajam Oskaram Kokoškam liek gleznot šedevru, citādi nevarēs kļūt par viņa sievu. Saspīlētās Freida un Junga attiecības, tēva slepkavības teorija un tās apgāšana. Tomasa Manna centieni sākt darbu pie ”Burvju kalna”, Kafkas neiespringšana uz rakstīšanu un Virdžīnijas Vulfas trakumi – viņa ”nespēj just”.

Gada otrā pusē notiek jauni mākslas virzienu meklējumi – Ernsts Ludvigs Kihners sācis gleznot Potsdamas ainas, Pikaso kubisms tiek noniecināts, daudzi meklē tīru formu. To grib iemiesot ne tikai mākslā, bet arī arhitektūrā: “Mākslas darbs vēlas izraut cilvēkus no viņu ērtībām. Nama uzdevums ir kalpot ērtībām. Mākslas darbs ir revolucionārs, nams – konservatīvs.” /238.lpp./ Jā, Ādolfs Loss nav moderns arhitekts, viņš uz citu fona izceļas, bet viņa namus visvairāk novērtē. Galu galā – vai ir iespējams noteikt precīzu brīdi, kad sākās modernisms? Tas sākās ar Marsela Dišāna ready-made vai ar Kazimira Maļeviča “Melno kvadrātu”?

Ļoti patika, ka darbs iedalīts mēnešos florianun katru mēnesi rotā kāds mākslas darbs vai fotogrāfija. Ievietotās atsauces un plašā bibliogrāfija – tātad gluži no gaisa šie fakti netika rauti. Šķiet, ka autors pamanījies izlasīt kaudzi dienasgrāmatu, jo lasāmi daudzi fakti no mākslinieku personīgās dzīves un viņu domas, kas grāmatās neparādās un tas šim darbam piešķir īstu dzirksti. Principā šis sanāk kā dokumentāls darbs par kultūrvēstures un mākslas attīstību vienā gadā vieglā un saistošā valodā, kurā izskan arī pieņēmumi par notikušo, ne tikai pārliecība, ka tā noteikti ir bijis.

Lai arī man šis darbs ļoti patika, man tomēr kaut kā pietrūkst darba beigās. Man pēdējā rindkopā prasījās, lai būtu akcentēts, ka viss tiešām virzās uz karu.  Lai arī darbs vedina uz to, ka gaisā vējo kara draudi, tie ir tikai jaušami, man gribējās to akcentu. Vēl 9 mēneši un viss – uzspīdējusī Koko Šanele, atvērtais modes veikals Prada, tikko sākušais modernisms un daudzas radošās izpausmes tiks apstādinātas, tās nīkuļos un varbūt uzplauks pēc kara. Tas būtu bijis kā lielisks secinājums. Lai nu kā – ar šo darbu nudien ir vērts iepazīties!

Ne gluži par šo darbu (tikai uz to balstoties), bet par šo gadu ļoti skaisti izteicies Bankovskis – šeit.

Starp Mežaparku un Murjāņiem

9789934073762_31Kā autors man Valdis Rūmnieks (1951) nav svešs. Esmu lasījusi pāris viņa grāmatu (sarakstītas kopā ar Andreju Miglu) un man tās ir diezgan labi patikušas. Šo viņa autobiogrāfisko, atmiņu pilno Starp Mežaparku un Murjāņiem (2018) man gribējās izlasīt tieši balstoties uz viņa vēsturiskajiem romāniem, kā arī pieteikuma dēļ – grāmatā varēšot sastapt daudz citu latviešu literātu.

Man bija gribējies būt klāt grāmatas atklāšanā, bet šogad biju sadomājusi uz Ķīpsalu doties piektdienā, tāpēc uz šo pasākumu nekādi nesanāca. Par šo es, iespējams, nejūtos dikti bēdīga, jo nejauši atradu pasākuma video iekš youtube. Bija prieks vērot, kā autors savā cienījamajā vecumā bija tik humorpilns, jo esot teicis šādus vārdus: “Kamēr nav iemeties kaļķītis, tikmēr jāraksta atmiņas.”

Jau ar pirmajām lapām autors lasītāju vedina pa savām bērnības takām un pie atklāsmes: “Šī būs citādāka autobiogrāfija”. Un tā arī ir. Jau ātri vien rodas sajūta, ka autors par sevi pateiks šo un to, bet par saviem līdzcilvēkiem un dzīves ceļā sastaptajiem – daudz un dikti. Un tā man patīk labāk. Ne jau tāpēc, ka neintersētu paša Rūmnieka dzīves ceļš, bet tāpēc, ka ar savu esību caur citiem viņš atklāj 50.-70.to gadu kultūras attīstību, latvietības pastāvēšanu padomju cenzūras žņaugos, daudzu literātu un radošo personību niķus un stiķus. Par pašu Rūmnieku šais gados man palika tāds maza palaidņa iespaids – delverīgs, zinātkārs, perfekcionists (piemēram, kārtojot Raiņa 19.sējumu). Visur būt klāt, visu izzināt (izjaukt pulksteņus un citus mehānismus) un visu izmēģināt. Visa Rūmnieka dzīve grozījās starp Murjāņiem un Mežaparku. Tik liela vietas mīlestība man nav pazīstama. Es, protams, mīlu savu dzimto pilsētu, bet šis ir citādak.

Par spīti tam, ka es, diemžēl, nezinu visas pieminētās personības, man nebija garlaicīgi lasīt. Viens ir skaidrs – dzīvojot literātu ģimenē (tēvs rakstnieks, mamma tulkotāja) un uzturoties starp literātiem, nekas cits kā rakstnieks un literatūrzinātnieks viņš nevarēja būt. Viņa pasaka par gludekli, kas ir tapusi uz Continental rakstāmmašīnas bija skaists un smieklīgs vingrinājums rakstniecībā 😀 Kaimiņos blakus viņam dzīvojis Jānis Sudrabkalns. Tik daudz kuriozu un arī bēdīgu atmiņu par viņu. Man gribētos, lai autors par viņu uzraksta romānu – padomju gados dzīvot ar sievieti, bet neprecēt viņu, visus izstrādātos jokus, viņa lielā slava, bet bēdīgs psihiskais stāvoklis. Tāpat autors daudz runā par Čaku – par dzīvi, par darbiem, par personību. Tiek pieminētas arī citas personības, bet šīs divas man izcēlās jo īpaši.

Bija liels mans pārsteigums uzzināt, ka šī nav viena grāmata. Tas ir skaisti – dzīve tik raiba, pilna jocīgiem atgadījumiem un jokiem, ka ar vienu grāmatu nepietiek. Šobrīd top otrā daļa ar nosaukumu No Raiņa līdz Čakam, (no 80tajiem līdz Čaka simtgadei 2001. gadā) un trešā daļa Amatos un brīvībā (no 2001. gada beigām līdz šodienai).

Gaidu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

 

 

Lasītājs vilcienā 6.27

300x0_lasitajs_vilcienaPar šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši. Izlasīju tik skaistu ierakstu, ka sapratu – man vienkārši šis darbs ir jāizlasa. Žans Pols Didjēlorāns (Jean-Paul Didierlaurent, 1962) ar savu Lasītājs vilcienā 6.27 (2014) solīja kaut ko skaistu un to es zināmā mērā arī saņēmu.

Belnēns Vemols ir gados jauns vīrietis, kurš cieš sava vārda dēļ. Tā dēļ viņš ir iemācījies būt kluss, neredzams un nedzirdams. Viņš katru rītu, ar vienu un to pašu vilcienu 6.27 dodas uz darbu. Darbu, kuru ienīst, bet tas ļauj būt neredzamam un nedzirdamam. Viņam ir šādi tādi lasīšanas paradumi un kāds izlasītais fragments viņā kaut ko izmaina.

Šis ir tāds darbs, kuru nevar lasīt, kur pagadās. Grāmatas formāts to ļautu (maza, plāna, viegli ielikt somā), taču saturs… Tā kā man bija pagarš ceļš priekšā, nolēmu autobusā palasīt. Ātri vien tam atmetu ar roku, jo traucēja iekšā/ārā kāpjošie cilvēki, sauktās pieturas utt. Reti ir tādas grāmatas, kuras man liek iekārtoties zem segas, ar tējas krūzi blakus. Bet beidzot es biju gatava ienirt stāstā.

Pirms es biju ķērusies pie šīs grāmatas lasīšanas, es biju to iedomājusies mazliet citādāku. Vairāk kā cilvēks-grāmata-grāmatniecība. Tas viss tur bija, tikai citādākā izpildījumā. Nav nekāds noslēpums, ka Vemols strādā papīra un atkritumu pārstrādes rūpnīcā. Vemols darba dēļ pat meloja savai mātei, bet es nekādi nespēju saprast, kapēc viņš nemainīja darbu. Nav jau vienīgais darbs, kurā vari būt nemanāms. Lasot, kā viņš cenšas savu darbu darīt automātiski, man palika skumji. Ne par viņu, bet par faktu, ka grāmatas tiek iznīcinātas. Tas man uzreiz lika domāt par mūsu grāmatnīcām, lielām tirāžām, neizpārdoto un tālāko grāmatu likteni.

Ir forši, ka pastāv autori, kuri prot savu sakāmo izteikt koncentrēti. Iespējams, ka šo stāstu varēja izvērst plašāku, bet vai tas ir vajadzīgs? Varonis, kurš strādā savu nīstamo darbu un pa lielam tikai eksistē, otrs varonis, kurš arī pa lielam tikai eksistē, bet cenšas tajā atrast plusus. Vemols dzīvo apbrīnojami rutinētu dzīvi – jo mazāk tajā kaut kas mainās, jo labāk, savukārt Žilī neapzināti sapņo par pārmaiņām.  Vai šādā veidā ir iespējams nonākt līdz mīlestībai? Dzīve un mīlestība kā ceļojums? Tas, protams, kā metafora.

Tikpat forši kā kodolīgums šajā grāmatā ir intonācija. Ļoti sīki un smalki apraksti par lietām ap Vemolu, taču tie skan… ikdienišķi. Savā ziņā Vemols ir vērīgāks par mums, jo savā nemanāmībā viņš zinu skaitu visam, kas gadās viņa ceļā – stabiem, līnijām utt. Viņš ir pamanījis lietas un cilvēkus, kurus mēs savā steidzīgumā nepamanām, bet, ja pamanām – nepievēršam uzmanību. Un tas viss ir tas, ko es domāju ar ikdienišķību. Valoda ļauj šo darbu ļoti ātri izlasīt, bet es vilku mazliet garumā, jo negribējās, lai darbs tik ātri beidzas. Un darbam nemaz arī nav konkrētu, tiešu beigu un uz tādas nots tam visam arī jāpaliek 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Trešdienu klubs

300x0_tresdienu_klubs_mazvaksJau labu laiciņu nebiju lasījusi neko vēsturisku, tāpēc ķeros klāt pasen iegādātam Šella Vesto (Kjell Westö, 1961) darbam Trešdienu klubs (2013). No anotācijas biju iedomājusies šo darbu esam krietni vēsturiskāku, bet šoreiz tas kalpo par fonu.

1938.gads, Helsinki. Gaisā jaušams karš, Hitlers elpo Eiropu. Tur, ziemeļos, par to runā arī Trešdienu klubs. Kas tas ir? Tie ir jurista Klāsa Tūnes seni draugi, kuri savā starpā ir nodibinājuši klubu. Laiki šaubīgi un arī kluba pamati sāk ļodzīties…

Nemācēšu pateikt kas, bet kaut kas mani ārkārīgi uzrunāja anotācijas daļā. Dabūju grāmatu savos nagos, ķēros klāt un… sabremzējos. Šells Vesto raksta lēni, bet pamatīgi. Man bija diezgan grūti ielasīties, neko nesapratu un jau gandrīz nodomāju: “Kāpēc es gribēju pirkt?” Labi, ka nepaspēju atlikt malā vēlākam laikam, jo stāstā ienāca Vīka kundze, aizvien vairāk ielasījos un tad man patiešām sāka patikt lasāmais.

Manis pieminētais klubs ir draugu sanākšana reizi mēnesī, visa kā apspriešana un kā Tūne pats atzīmē, oficiāla piedzeršanās 😀 Visā Eiropā ir pamatīga politiskā spriedze un tā, diemžēl, ietekmē arī draugu savstarpējās attiecības. Man bija mazliet skumji lasīt, kā draugi sanaidojas politisko uzskatu atsķirību dēļ. Nu nevar konservatīvais runāt ar sociālismu/nacismu atbalstošu vai kādu citu politisko spēku pārstāvi. Caur šīm sanākšanām autors atklāj katra personāža patieso ”es” un dažiem tas bija krasi citādāks nekā sākotnēji iepazīts. Stāsta gaitā arī pats Tūne atklājas aizvien vairāk un vairāk. Viņš atgādināja čaulā ierāvušos būtni, kura gribētu pabāzt galvu ārpasaulē, bet nedaudz baidās. Prieks, ka romāna beigās Tūne tiek galā ar sevi. Galvenais, kas šajā darbā notur spriedzi, intrigu un visu pārējo, ir Vīka kundze. Viņai ir kāds pamatīgs noslēpums, kurš līdz galam tiek atklāts tikai beigās un, kā man sākumā šķita, personības dalīšanās.

Pieņemot, ka autors ir balstījies uz valsts vēsturi, mentalitāti utt, mani pārsteidza, ka Somijā ir bijusi diezgan krasa šķiru nošķiršana (pēc pilsoņu kara). Lasot starp rindām Tūnes un Vīka kundzes sarunas, rodas sajūta, ka arī Somijā grūti vedas pagātnes pieņemšana (piesliešanās sarkanajiem, baltajiem, krieviem, vāciešiem piespiedu apstākļu dēļ). Vai arī man tikai tā šķiet. Vēl lasīju un domāju, cik ļoti mēs varam censties turpināt dzīvot vai vismaz atgriezties normālās sliedēs, bet atliek tik kaut kam pavīdēt no pagātnes un mēs atkal varam krist. Tas Vīka kundzes gadījumā. Tūnes gadījumā… šķiršanās nekad nav viegla. Kā jau minēju, autora valoda nav smaga, bet tajā ir nedaudz grūti ielasīties. Kopumā romānam piemīt nedaudz sērīgs vieglums, par spīti tam, ka gaisā virmo kara gaidas.

Vai man patika? Jā 🙂

Lasāmgabali XXXIV

Iekrājusies kaudzīte izlasītu grāmatu. Pāris rindkopās par dažām no tām 🙂

300x0_aiz_slegtam_durvim_mazvaksBija laiks, kad ļoti, ļoti gadīju iznākam B. A. Parisas darbu Aiz slēgtām durvīm. Kaut kā tikai pēc tam piefiksēju mazo zīmīti ”Zvaigznes trilleris” un man vairs negribējās lasīt. Bet tā nu sanāca, ka nesen šī grāmata pati nonāca manās rokās un nodomāju, ka jāizlasa gan! Laulāts pāris, perfekti paši un perfekts viss ap viņiem. Es pat teiktu, pārāk perfekti. Tā šķiet arī vienai no perfektā pāra draugiem, bet viņa ar savām aizdomām neko nevar izdarīt… Lasīšanas gaitā īsti nespēju saprast vai es Greisai jūtu līdzi, vai man ir vienalga un vairāk žēl Millijas. No vienas puses – Greisa pati ir bijusi dumja, jo kura gan saka ”jā” pēc trīs mēnešu pazīšanās? No otras puses – Džeks taču ir tik simpātisks un viņš vienkārši ir labs ķēriens! Šis nebija tāds trilleris, kādu es automātiski iedomājos (šaušalīgs, asiņains utt.), šis vairāk bija psiholoģisks trilleris ar vieglu valodu, bez pārspīlējumiem. Kopumā man darbs patika, bet īpaši gribas uzteikt vāku – tik simpātisks un brīnišķīgs vāks sen nebija gadījies! Ļoti patīk 🙂

20170803100809159955267Par Kai Āreleidas darbu Pilsētu dedzināšana biju dzirdējusi un atsauksmes lielākoties arī bija labas. Pirms lasīšanas biju domājusi darbā tikai ieskatīties, bet beigās attapos “normāli” ielasījusies. Mani paķēra darbības vieta un laiks – Tartu 20.gs.50.-60.gadi. Par pašu pilsētvidi tais laikos neko daudz gan neuzzināju, taču uzzināju Tīnas bērnību. Sarežģīta! Vecāki, kuri vairs negrib būt kopā un kā Tīna “mētājas” starp abiem, gandrīz bezdraugu bērnība, līdz uzrodas Vova. Pieaugusi Tīna domā, ka dzīvos labāk par saviem vecākiem un kļūdas  nepieļaus. Ja viss būtu tik vienkārši… Katram ir pūķis, ar kuru jācīnās.

 

07892418-f400-45a4-ac50-fed426d4626ePagājušajā gadā es iepazinu savdabīgo Maksansu Fermīnu. Kad manās rokās nonāca viņa darbs Bitenieks, nekavējos un grābu ciet. Nenožēloju. Mēs katrs gribam atrast savu dzīves zeltu. Arī Oreljāns to grib. Ir 19.gadsimts un savu zeltu viņš saredz bitēs. Vai Āfrikā? Cik spēcīgam ir jābūt sapnim, lai atteiktos no tradicionālajiem lavandu laukiem un pazīstamai dzīvei? It kā jau pats stāsts par sevi ideju līmenī nešķiet nekas jauns un oriģināls, bet veids kādā Fermīns to izstāsta, ir tik sasodīti valdzinošs! Viņš zina, kas darāms ar valodu, kāds varens instruments tas ir. Un beigās Oreljāns atrod savu zeltu – spēcīgs sapnis, liktenīgas kļūmes un nepadošanās.

file9690928_Bariko4_LLai nonāktu pie Fermīna, man bija jāiepazīst Alesandro Bariko. Šoreiz no viņa daiļrades lasīju Bez asinīm. Lai arī priekšvārdā minēts, ka spāņu vārdiem nav jāvedina uz norises vietu un laiku, man pirmās asociācijas bija ar Meksiku, mafiju un izrēķināšanos. Tiešām Bariko? Jā! Lai arī šis darbs man nešķita tik labs kā citi lasītie, tomēr kaut kāds šarms bija arī šajā darbā. Pats darbs sadalīts divās daļās. Pirmā man patika labāk, lai gan otrajā izskaidrots kas un kāpēc. No sērijas “varētu likt nost, bet gribas zināt, kas notiek tālāk”. Parasti Bariko mani apbur ar savu valodas spēli, taču šajā darbā viņš nespēlējas ar valodu, bet atmosfēru. Patiesībā, darbā nekas daudz nenotiek (atskaitot pāris slepkavības), taču noteicošā ir atmosfēra.  Tā ir viegli saspringta, tad pamazām savu tvēriens atlaiž. Ne jau tā, ka interese zūd, nē. Katrā ziņā, kad biju izlasījusi šo, sapratu cik ļoti man gribas iegūt viņa Okeāns jūra.

Kinga Tas: otrā daļa

300x0_tas_stivens_kings_2.gram_mazvaksMan ārprātīgi patīk, ja turpinājumi nav ilgi jāgaida – gan tāpēc, ka nepaspēju aizmirst par ko bijis stāsts un kādā vietā tas ir apstājies, gan tāpēc, ka interese nav aizlaidusies lapās. Tā es priecājos par Stīvena Kinga Tas 2.grāmatas iznākšanu un ka manām bailēm nebija ilgi jāgaida.

Stāsts ir gandrīz par to pašu, par ko pirmajā grāmatā – ir pagājuši 27 gadi, viņi visi ir atgriezušies Derijā un cenšas atcerēties, kā iepriekš tika pieveikts Tas. Kāpēc tas atkal ir jādara? Jo iepriekš darbiņš netika īsti padarīts līdz galam. Derija turpina!

Ja iepriekšējā grāmata vairāk vai mazāk mijās ar paralēlām darbībām starp pagātni un tagadni, tad šī vairāk pievēršas tagadnes ainām, 1985.gadam un pagātnes ainas uzplaukst tikai tad, ja kādam no stāsta varoņiem kaut kas ir atausis atmiņā. Jāsaka, ka visšaušalīgākās ainas man likās pašā darba sākumā. Pusaudži un viņu nežēlība. Visas tās piekaušanas, akmeņu kaujas un plaukšķeņu mešanas… Ok, tālāk jau sižetā viss tiek izskaidrots un daudz kas tiešām top skaidrs, bet man tas viss tiešām likās nežēlīgi. Gan šī dēļ, gan atsevišķu notikumu dēļ, manuprāt, šis ir asiņainākais Kinga darbs, ko esmu lasījusi. Un kur paliek šausmas? Šausmas un bailes ir mazliet noplacinājušās, tās ieslīd vairāk tādā kā mistiskā plāksnē par cīņu citos apziņas laukos.

Mūs visus kopš agras bērnības māca, ka briesmonis, notvēris tevi dziļi mežā, tevi apēd. Varbūt neko ļaunāku mēs nespējam iedomāties. Taču briesmoņi jau dzīvo tieši no ticības, vai ne? Un kurš vēl ir spējīgāks uz absolūtu ticības izpausmi, ja ne bērns? /239.lpp./

It kā nekāds jaunums, bet ir fakti, kuri sevi pierāda atkal un atkal un atkal. Pie tā īpaši piestrādā Kings caur saviem darbiem sludinot… hmm, “īpatnību” mūsos – bailes ir mūsos un tās izskatās pēc tā, no kā visvairāk baidāmies. Nebiju iedomājusies, bet bērnu bailes esot vienkāršākas nekā pieaugušo – tās nav tik komplicētas un ir tiešākas. Tas ir tas iemesls, kāpēc Penīvaizs ir iecienījis bērnus. Taču kāda ir viņa attieksme pret septiņiem gandrīz  bezbailīgajiem bērniem? Kāpēc viņš viņus sauc atpakaļ un kāpēc pamazām tiek atdotas viņu atmiņas?

Izlasot pirmo daļu man bija trīs jautājumi, uz kuriem esIMAG0076 gribēju saņemt atbildes šajā grāmatā. Gribēju saprast baiļu faktoru un tagad varu precizēt sevi – nevis, ja nebaidās, neredz To, bet, ja nebaidās, Tam sāp. Vai jūs kaut kādās nepiemērotās situācijās ir pārņēmuši histēriski smiekli? Tik ārprātīgi, ka acis asaro un vēders sāk sāpēt? Mani ir. Sazin kāpēc pēc tam šķiet, ka paliek vieglāk.

Tu smejies, jo biedējošais un nezināmais arīdzan ir smieklīgs, Tu smejies, kā mazs bērns dažkārt smejas un raud vienlaikus, kad tuvojas lēkājošs cirka klauns, lai gan zina, ka tam jābūt smieklīgam… taču tas ir arī nezināms, pilns nezināmā mūžīgā spēka. /426.lpp./

Un kas tad galu galā bija Tas un Bruņurupucis? Man ir neskaidra atbilde arī uz šiem jautājumiem. Kad es lasīju pirmo grāmatu, es ļoti gaidīju episko cīņu un Tā patieso veidolu. Reāli to visu lasot, mani pārņēma… es pat nezinu. Ne gluži vilšanās, bet kaut kas uz to pusi. Kings man nedeva tādas beigas, uz kādām mans prāts gatavojās. Tās ir kingiski mītiskas, kuru laikā nepārtraukti centos iztēloties, kā tas izskatīsies ekranizēts. Tā es lasot sev radīju traucēkli. Tas gan nenozīmē, ka man nepatika. Nav jau nekur teikts, ka viss tiešām ir beidzies…

Lai nu kā, par klauniem es labu laiku neko negribēšu dzirdēt.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Vārnu sešinieks, I

8359973358f3f4691022ba64ff9e563dJa es būtu iepriekš to zinājusi, iespējams, es nebūtu lasījusi Prometeja izdoto Vārnu sešinieks (2015), kuru sarakstījusi Lī Bardugo (Leigh Bardugo, 1975). Precīzēju, nebūtu lasījusi šobrīd, bet ja jau izrāvu divās dienās, būs vien jāgaida turpinājums. Šī ir duoloģija un tas nav nemaz tik slikti. Bija gana spraigi, lai man gribētos gaidīt turpinājumu un tomēr ceru, ka tas nebūs jādara ilgi.

Kazs Brekers ir viena kārtīga pulvermuca. Mucās uzradies no sazin kurienes un ir viens no talantīgākajiem zagļiem visā apkaimē. Par tādu slava skrien jūdzēm tālu un nav ilgi jāgaida diena, kad tiek piedāvāts pamatīgs, bet bīstams darbs. Kazs ir pārāk alkatīgs, lai teiktu nē. Par spīti tam, ka uzdevums ir teju neiespējams – nolaupīt cilvēku, jā, bet ne jau Ledus galmā, kas ir armijas cietoksnis un kur neviens nekad nav ielauzies un nenomiris. Savācis talantīgākos neliešus, Kazs dodas ceļā.

Vispār esmu piefiksējusi, ka pēdējā laikā lasu diezgan daudz šādu un līdzīgu literatūru, laikam esmu nogurusi no nopietnajām, bet kaut kad jau atgriezīšos arī pie tās. Mazliet jāatpūšas un šis darbs ļauj to darīt. Ļāvu sev klejot pa Mucu, Piekto ostu, Ledus galmu un visu vērot ar saspringušu skatu, jo nekad nevarēja zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena un ko Kazs atkal būs sadomājis. Kazs kā literārs tēls ir ļoti interesants – gados jauns, bet jau šķiet dzīves pieredzējis, vairums no viņa baidās, viņam ir savi nākotnes un atriebes plāni. Ķieģeli pa ķieģelim.

Kaut kā šķiet, ka citādākā stāstījumā es nebūtu pavilkusies, bet šis sākas jau diezgan jaudīgi no pirmajām lapām. Notikumi, kuriem gribas rast skaidrojumu un pamazām attopies ierauts vienā labi blēdīgā, meistarīgi sarakstītā laupīšanas trillerī, kurā šauj un blēdās gandrīz katrā lapā. Visus darba varoņus kaut kādā mērā virza alkatība – vienam naudas, citam varas, vēl kādam alkatība alkatības pēc. Bez mērķa (laba vai slikta) un labiem rīkuļrāvējiem tai pasaulē neizdzīvot. Un kad uz spēles tiek likta formula, kura varētu mainīt visu pasauli, neviens nevēlas palikt malā.

Pasaule, kuru autore piedāvā, šķiet pazīstama un tomēr tā ir maģijas pilna. Lasīju, ka par iedvesmas pilsētu ņemta Amsterdama ap 18.,19. gadsimtu un tas ir labs laiks, lai tajā dzīvotu grišas, plūdneši, brāzmneši un pārējie. Man gribētos redzēt darinātājus, apbrīnot to smalko mākslu, bez apdraudējumiem vērot visus maģiskos cilvēkus, kad viņu dzīslās rit jurda parem. Autore visu apraksta pietiekami tēlaini, lai es spētu visu iztēloties un tomēr… Laba režisora rokās šī būtu skaista filma.

Nezinu, ko vēl piebilst. Gaidu turpinājumu, jo nekas nav beidzies. Kazs Brekers mums vēl parādīs, uz ko ir spējīgs!