Kultūras mantojuma kopienas

Latvijas Kultūras akadēmija ir sarakstījusi vienu traki labu, bet traki smagu grāmatu – Kultūras mantojuma kopienas: prakses, attīstība un izaicinājumi. Jāsaka, ka diezgan smagi uz ilgu laiku iesprūdu, jo šī nav vienkārši “paņem un lasi” grāmata. Tas ir akadēmisks pētījums par kultūras mantojuma kopienām, par nemateriālo kutūru, jēdzieniem un viss, kas ar to saistīts. Darbs ar ļoti blīvu informācijas gūzmu.

Tā kā šis darbs ir vairāku cilvēku kopdarbs, tad ir tapusi LKA kolektīvā monogrāfija par ļoti plašu tēmu. Man nav precīzas informācijas, bet noprotu, ka šī ir kā netieša otrā daļa par šo tēmu, jo iepriekš ir iznācis līdzīgs pētījums, tikai ar akcentu uz Dziesmu svētkiem.

Lai saprastu, kas vispār ir kultūras mantojums un kā tas ir veidojies, tad ievadā tas ir daudz un plaši aprakstīts, kā arī stāstīts, uz kādiem likumiem tas ir balstīs. Man patika, ka darbā ir atsauces uz visu ko un ja ir vēlme par kādu jautājumu iegūt dziļāku izpratni, ir kur paskatīties 🙂 Jāpiebilst, ka kultūras mantojums dalās materiālajā un nemateriālajā. Šī monogrāfija ir par Latvijas nemateriālo mantojumu un stāsta par mūsu tradīcijām (ļoti mazu daļu no tā), pievēršoties kopienas jēdzienam un kopienas lomai esot tradīciju nesējiem un sargātājiem.

Pirmā nodaļa ir veltīta kultūras mantojumam, tā kopienām un pārvaldībai. Tas ir plašs apraksts/pētījums par kopienas jēdzienu un kopienas nozīmi tradīciju un kultūras identitātes saglabāšanā. Tālāk ir izklāstītas kopienas definīcijas problēmas, kas tad īsti ir šīs kopienas, kā veidujušās un ko tās dara. Tāpat tiek iztirzāts jautājums, kā notiek atbildības dalīšana starp kopienu un valsti. Jāpiebilst, ka šim visam ir stingrs valsts likumu pamats, kā arī starptautisks nolikums. Pats svarīgākais – kā zināt, kuras tradīcijas ir saglabājamas un kuras nē? Kā notiek nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu veidošana? Saraksta veidošana dalībvalstīm ir obligāts pienākums, kas ir noteikts ar UNESCO konvenciju. Protams, ar laiku šos sarakstus pārskata, varbūt kaut ko izmaina un pilnīgi noteikti papildina. Lai viss process noritētu veiksmīgi, ir izstrādāti pārvaldības modeļi.

Interesanta šķiet otrā nodaļa, jo tajā apkopots Latvijas iedzīvotāju viedoklis (kuru gan pārstāv niecīgs skaits uz kopējo iedzīvotāju skaitu, bet talkā ir ņemtas dažādas salīdzinošas metodes Eiropā utt.) un attieksme pret kultūras mantojumu. Lai sekmīgi izpētītu šo tematu, tika sastādīti 10 jautājumi par tēmu, uz kuriem tika meklētas atbildes aptaujas veidā. Sīkāk par pašu aptauju nestāstīšu, jo pētījums ir ļoti apjomīgs. Katrā ziņā ir interesanti lasīt, ko cilvēki saprot ar vārdu “kultūras mantojums”, kādas asociācijas tas raisa, vai zina konkrētus piemērus abu veidu kultūras mantojumiem un kāda ir attieksme pret to. Likās interesanti, ka vairums aptaujāto piekrīt, ka kultūras mantojums ir būtisks tūrisma plūsmas palielināšanai Latvijā. Man šķiet, ka šis ir abpusēji, jo liekas, ka arī tūrisms bieži rīko ekskursijas, kas ir balstītas uz arhitektūras, mākslu veidu un seno tradīciju rādīšanu.

Trešajā nodaļā ir apskatītas 12 nemateriālās kultūras tradīcijas un veikta to padziļināta analīze. Tās ir tradīcijas, kas bija pieteiktas sarakstam (2017-2021), bet ne visas līdz 2021. gada tika pieņemtas. Lai nu kā, šajā nodaļā ļoti plaši tiek stāstīts par to, kāpēc šīs tradīcijas būtu saistāmas ar nemateriālo kultūras mantojumu un kādas ir šī mantojuma pārvaldības iezīmes. Visas analizētās tradīcijas neuzskaitīšu, bet interesantas šķita Alūksnes novada Padedzas pagasta pareizticīgo iedzīvotāju kāzu rituāls, budēļu pavasara maskošanās Vecumniekos, it kā pašaprotamās saules gadskārtas 8 svinamo laiku tradīcijas (Jāņi, Ziemassvētki, Meteņi utt) un visnotaļ pārsteidzošās Siguldas spieķa darināšanas prasmes (izlasot šo un esot Siguldā, nopirku sev spieķīti, jo izrādās, ka tas nav tūristu vilināšanai, bet nejauša tradīcija ar saknēm no 19. gs.). Man ļoti patika, ka līdztekus akadēmiskajam tekstam bija interviju fragmenti no pašiem cilvēkiem, kopienas pārstāvjiem, kurās tie stāsta par konkrēto tradīciju, projekta rakstīšanu pieteikumam utt. Tas ļoti atdzīvināja tekstu.

Ceturtā nodaļa sniedz ieskatu pēdējo gadu tendencēm, kuras teroētiski atbilstu nemateriālajam kultūras mantojumam, bet par tādu netiek uzskatīts, piemēram, vegānisms, kendama spēle, drag queen un king, 9. maijs, hokeja fani utt. Visām pēdējo gadu tentencēm ir vēsturiskas saknes, tomēr ir kaut kas, kas to īsti līdz galam neļauj uzskatīt par nemateriālo kultūru (tā saucamais alternatīvais mantojums). Tas viss ir veicinājis dažādu definīciju attīstību, piemēram, dzīvais mantojums, strīdīgais kultūras mantojums, sarežģītais mantojums utt. Lai saprastu, vai tas ir alternatīvais mantojums, ir izstrādātas raksturīgākās pazīmes.

Savukārt pēdējā nodaļa sniedz apjomīgās monogrāfijas kopsavilkumu. Manuprāt, darbs ir vērtīgs ne tikai akadēmiskajai videi, bet arī pārējai sabiedrības daļai. Lai arī es ļoti iesprūdu akadēmiskajā daļā, tomēr kopumā grāmata man šķiet ļoti interesanta.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Nemierīgās dvēseles

Novembris man bija latviešu mēnesis. Un viena no izlasītajām grāmatām bija Gunta Tālera stāstu krājums Nemierīgās dvēseles. Šie patiešām bija veļu laika stāsti. Vai es dabūju zosādu lasot? Nē. Bet ļoti omulīgi arī nebija. Zinu, ka ar šo atsauksmi esmu mazliet aizkavējusies, bet kamēr vēl priekšā tumšie vakari, šie stāsti liks sajust elpu pakausī un kāda roku uz pleca.

Mūsu folklora ir bagāta. Un ja prot no tā izvilkt visādas lietas, rezultātā sanāk aizraujoši darbi. Visi šajā stāstu krājumā sastopamie mītiskie tēli ir folkloras cienīgi. Jāatzīst, ka daži stāsti man lika atcerēties Kokina vilkačus, lai gan saistība ir nulle. Laikam tā stāstu noskaņa kaut kā atsauca atmiņā vilkačus. Bet nu pie stāstiem!

Šī ir mana vienīgā lasītā autora grāmata, bet ja esmu pareizi nopratusi, tad pirmā stāsta “Nemierīgās dvēseles” galvenie varoņi sastopami atsevišķā grāmatā. Šajā viņi strādā gandrīz parastā detektīvaģentūrā. Pēc kāda lūguma joka pēc aizbrauc uz Ziemeļkurzemi, jo neizklausās īsti pēc darba, bet jāpārbauda ir. Šis stāsts lasījās ļoti raiti (tāpat kā visi pārējie stāsti). Zināmas nojausmas man par stāsta virzību bija, bet neteikšu, ka nesajutos neomulīgi. Jāsaka, ka šajā stāstā sapinas zināmi stāsta elementi ar to mistiku, kuru pazīstam no klejojošiem mutvārdiem un citām līdzīga tipa grāmatām. No šī stāsta sev apstiprināju, ka purvs smuks ir tikai dienasgaismā. Uzreiz jāpiebilst, ka vāka zīmējums ir pirmajam stāstam un arī visi turpmākie zīmējumi ir ļoti skaisti, ar tumšu noskaņu un vedina stāsta dzīlēs.

Gribu izcelt vēl pāris stāstus. Man ļoti patika arī nākamais stāsts “Atgadījums ar veco baronu”. Notikumi risinās Kurzemes hercogistē kādā Piltenes apgabala muižā. Lasot šo stāstu, man šķita, ka es lasu kāda pierakstītu reālu notikumu. Veids, kādā šis stāsts ir sarakstīts, ļāva dzīvi iztēloties vietu, cilvēkus, rituālus, uzvēdīja arī dažas smaržas un šķietamas šausmas. Protams, bija sajūta, ka tas kaut ko atgādina, bet. Stāstam ir mazliet viduslaiku sajūta, līdz ar to domāšana, runāšana un ticība ir tā laika. Tas arī dod to sajūtu, ka šis ir pazīstami. Kas interesanti – parasti stāstos par to laiku, viss mistiskais beigās ir loģiski izskaidrojams, bet šeit īsta izskaidrojuma nav (paranormālas lietas nav izskaidrojumas). No stāstiem vēl interesants šķita “Vārti”. Tad, kad es šo lasīju, gara acīm redzēju filmu vai dažu sēriju seriālu. Viss sākas ļoti ikdienišķi. Pa dienu talka, vakarā šausmu stāsts. Bet ko darīt, ja sirdī iezogas alkatība un sāk nodarboties ar melno arheoloģiju kapenēs? Ļoti atmosfērīgs, tumšs stāsts, kurā pat man šķita, ka gaismu vajag vairāk kā ierasts.

Autoram ir patīkami raita valoda, nenodarbojas ar liekvārdību. Stāstos ierāva tēlu dzīvīgums, radītās noskaņas un nesamākslotie dialogi. Es šos stāstus nevarētu saukt par oriģināliem, bet autors pēcvārdā īsumā izklāsta, kur smelta stāstu iedvesma. Izrādas, ka daļa ir nedaudz autobiogrāfiski. Ja ir vēlme nedaudz padrebināties vai tieši otrādi – uznāk smiekli (pretreakcijas un tā), tad šajā darbā var ielūkoties 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Četri vēji

Man ir liels prieks, ka Kristīne Hanna sevī ir atklājusi rakstnieces talantu. Viņas Četri vēji izlasīju ar lielu aizrautību. Gluži tāpat kā iepriekšējos viņas romānus.

1934. gada Teksasā neklājas viegli. Lielā depresija ir izraisījusi krīzi. It kā ar to nebūtu gana, tai pievienojas arī ilgstošs sausums, putekļu vētras un līdz ar to – nabadzība, jo nav ražas. Elsa Martinelli nāk no labas ģimenes, bet apstākļu spiesta atrod sevi fermā. Kad uznāk lielās likstas un to nestās sekas, nākas sev atzīt, ka laiks doties Kalifornijas virzienā un meklēt laimi tur.

Vēsturiskie notikumi ir fons. Priekšplānā ir Elsa pati. Kā viņa mainās pateicoties lasītajām grāmatām, pāris pateiktiem laipniem vārdiem. Ir grūti iedomāties sevi tajos gados un saprast tā laika domāšanu, uzvedības normas un ietekmīgu / neietekmīgu ģimeņu dalījumu. Ja Elsas dzīve noritētu mūsdienās, viņai noteikti būtu nepieciešama terapeita palīdzība, ģimeni sauktu par toksisku un vēl kaut kā. Tā kā tas notiek 1930. gados, cik varēja jaust, nelielā Teksasas pilsētiņā… Tur uz netradicionālu uzvedību skatījās strikti. Lai gan… Elsas problēmas sakne bija ģimene. Ārpus ģimenes mājām viņa uzplauka, bet slikti vārdi un “diagnozes” iesēžas prātā uz ilgu laiku. Lai gan, ja pavisam godīgi, es dažas lietas pilnīgi noteikti nebūtu darījusi kā Elsa vai arī darījusi drusku savādāk… Bet nu, es ļāvu autorei mani vadīt.

Šajā autorē man patīk viņas spēja paņemt vienu vēsturisku faktu, izpētīt visu iespējamo saistībā ar to un no tā uzburt aizraujošu romānu, kuras centrā ir sieviete. Visos manis lasītajos autores romānos centrā ir sieviete, jo gadi un tēmas par kuriem tiek rakstīti, nez kāpēc skaitās vīriešu tēmas. Nu labi, šeit varbūt tas nav tik izteikti, bet trīsdesmitajos gados noteikti nešķita pieklājīgi doties ceļā bez vīrieša. Elsa bija sīkstāka nekā varēja šķist! Es ceru, ka šis būs vietā, bet par Elsu man gribas teikt: “Cilvēks nav vientuļa sala” un priecāties, ka viņai izdevās atrast draudzenes. Pēc visa piedzīvotā un diendienā vaigā skatāmā skarbā realitāte noteikti nebūtu izturama bez īstas draudzības un visa ko tā nes sev līdz. Negribas neko daudz priekšā teikt, tāpēc… Prieks, ka Elsa nebija viena, prieks, ka beigās viņai patiešām atvērās acis.

Autorei ir izdevies mani izklaidēt, likt man just līdzi un aizrautību sekot līdzi visam tur notiekošajam. Protams, arī iepazīstināja ar šo Amerikas vēstures posmu, par kuru tik sīki nezināju. Darbs ļoti raiti un nemanāmi lasās uz priekšu, bet šis man diezgan ilgi “sēdās”. Laikam domāju par situācijām un notikumiem romānā. Negribas spoilot. Bet nu tā bezspēcība… Vienkārši lasiet Hannu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Internāts

Žadans. Atkal pagājuši trīs gadi un ir tā laime atkal lasīt kaut ko no ukraiņu autora Serhija Žadana daiļrades (iepriekš izdoto grāmatu atsauksmes lasāmas šeit un šeit). Šoreiz tas ir romāns Internāts, kuru pacentās iztulkot līdz viņa atbraukšanai uz Rīgu. Pareizāk gan būtu teikt līdz viņa grupas Жадан і собаки uzstāšanās dienai (9.09) Melnajā Piektdienā.

Mazliet ģimenē pastrīdējušies, jaunais ukraiņu valodas skolotājs Paša piekrīt aizdoties līdz internātam un izņemt māsas dēlu. Tomēr ir lietas, kurām nekad un neviens nevar būt gatavs. Pilsēta, kuru tik labi Paša pazīst pēksņi kļuvusi sveša. Karam sagatavoties nav iespējams un ceļš līdz internātam var maksāt arī dzīvību.

Ārprāts, cik šo grāmatu bija grūti lasīt! It kā gribas, jo Žadans, bet nevari, jo karš grāmatā un karš tepat blakus un tas viss tā saslēdzās un deva pa pieri. Lai nu kā, grāmata izlasīta un šī liekas labāka par iepriekš tulkotajām, bet tā nav taisnība, jo arī tās ir ļoti labas un man ļoti patika.

Tātad, pirmais, ko tematiski pamanīju, ir pilsētas kara tēma un Pašas “uz mani tas neattiecas”. Es pat negribu zināt, cik drausmīgs ir karš, bet Pašas brauciens līdz internātam pārvēršas par pārbaudījumu trīs dienu garumā – drusku atgādināja t.s. roadtrip tipa darbus, kur varonis dodas ceļā un viņam visu laiku ceļā kaut kas atgadās. Jāatzīst, ka man dažviet bija grūti uztvert kuri spēki gūst pārsvaru, tomēr karš ir parādīts precīzi kā šobrīd lasāms ziņās un redzams fotoreportāžās. Drausmīga postaža, apšaudes, cilvēku slēpšanās pagrabos un dzelzsceļa stacijā utt. Autors ir ļoti meistarīgi realitāti ietērpis vārdos. Pie reizes piebildīšu, ka patīk izvēlētais sarunu veids, jo sarunas īsas, nekonkrētas, bet nozīmi saprast var. Ja runājam par Pašu, tad kā ierasts galvenajiem varoņiem, tad viņš romāna gaitā mainās. Droši vien, ja viņš nebūtu piedzīvojis kara apstākļus, viņa domāšanā un personībā nekas nemainītos. Paliktu tāds savas sādžas robežās domājošs, bez konkrētiem viedokļiem un rīcībām un “uz mani tas neattiecas”.

Gribot negribot bija jādomā arī par ģimenes attiecībām. Jāsaka, ka tas šeit netiek īpaši iztirzāts, tomēr vietās, kur tas ir lasāms, teikumi kliedz: “Salabojiet mūsu attiecības!”. Varbūt ar savu neregulāro lasīšanu palaidu garām kādus atslēgas vārdus, tomēr man šķiet, ka nekur īsti nepavīd iemesls, kāpēc viņiem ir tik sarežģītas attiecības. Kaut kas man liek domāt, ka pēc pārdzīvotā viņi varbūt apsēdīsies pie galda, kopā pavakariņos, stāstīs pieredzēto un kārtīgi izrunāsies. Protams, pēdējais teikums ir mana fantāzija. Darba otrā daļa šķita sirsnīgāka, varēja just rūpes, raizes un lielu vēlmi nonākt vienā gabalā mājās pie savējiem.

Grāmatai ir ļoti skaists vāks. Tomēr izlasot grāmatu, tagad uz vāku skatos mazliet sērīgi. Jo man ir asociācijas ar tumšu pagrabu, kurā cilvēki cenšas nosargāt savas dzīvības. Un tomēr… šo grāmatu ir vērts izlasīt. Vienmēr, vienmēr ir vērts atcerēties par cilvēcību un ka ir situācijas, kurās ir jāizvēlas puses un tad neeksistē “uz mani tas neattiecas”.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Mierinājuma grāmata

Es nesākšu, kā ierasts. Meta Heiga vārdu vairs nav nepieciešams daudzināt (negribu atkārtot pati sevi). Viņa darbs Mierinājuma grāmata gan iznāca diezgan nemanāmi. Vismaz man gandrīz paslīdēja garām. Jaatzīst, ka man bija iesēdies cits nosaukums, bet arī tas der – Miera grāmata.

Kad es pirmo reizi 2019. gadā iepazinos ar autora grāmatu (Piezīmes par nervozu planētu), tā mani pārsteidza. Pozitīvā nozīmē. Un tā es turpināju lasīt viņa darbus (arī Iemesli dzīvot tālāk, lai gan apgalvoju, ka neinteresē), līdz atdūros pret Pusnakts bibliotēku. Un tagad atdūros pret šo. Kāpēc izceļu šīs divas grāmatas? Tas ir garš stāsts, bet īso versiju ieskicēšu.

Īsu brīdi pirms sākās pandēmija, sapratu, ka kaut kas nav. Un tad es darbā teicu, ka nav labi. Tā brīža vadība saprata – izdegšana. Tas bija briesmīgi. Ik pa laikam esošās dīkstāves nedaudz palīdzēja, kaut kā kūlos, bet… Tad savās rokās ieguvu Pusnakts bibliotēku, iekšās kaut kas pamatīgi ievibrēja (pie visa, kas tur jau brieda) un es uzraksīju atlūgumu (pirms tam to nedarīju, jo man ir nepieciešama apziņa par finansiālu stabilitāti).

Ja tajā laikā būtu tikusi pie Mierinājuma grāmatas… Es nezinu, kas tieši būtu citādāk, bet ir sajūta, ka pāris frāzes es tad būtu gribējusi dzirdēt.

Ja pareizi saprotu, šīs piezīmes/ domu graudus/ citātus autors ir vācis un rakstījis kādu laiciņu. Kad viņš pats bija panikas lēkmju varā vai dziļā depresijā, viņam palīdzēja vārdi. Un tā lēnām tapa šī grāmata. Man patīk, ka šīs piezīmes ir sagrupētas aptuvenās tematikās, bet pilnīgi visu caurstāvo divas galvenās un svarīgākās domas – vienmēr ir kāda cerība un tu esi šeit un tas ir pats svarīgākais. Es nezinu, cik labi man ir izdevies pašrocīgi tikt galā ar savu problēmu, bet prieks par lietām ir atgriezies, lai gan uznāk brīži, kad viss šķiet bezcerīgs. Tā, ka ķeršanās pie sīkumiem kā prieka, strādā. Un jā – tas viss arī iemesls, kāpēc šeit ir tik daudz klusuma.

Būs citas dienas. Un citas sajūtas. /226.lpp./

Grāmatai ir četras daļas un katrā var kaut ko citēšanas vērtu atrast. Gan jau ka katram šie vārdi strādā citādāk, tāpēc šeit neko necitēšu.

Lai nu kā, man ir prieks, ka šī grāmata ir iznākusi 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Romantiķis

Pie Daces Vīgantes vārda es vienmēr saausos. Un šoreiz viņa savus lasītājus iepriecina nevis ar stāstiem, bet ar veselu romānu! Es nezinu kā, bet viņas darbiem vienmēr ir ļoti trāpīgi grāmatu vāciņi, arī šim – Romantiķis (ja tagad nekļūdos un atmiņa mani neviļ, tad uz vāka ir moldāvu sportists; lūdzu, labojiet, ja nepareizi). Šis darbs ir patiešām priecīgs notikums. Vēl priecīgāku mani dara fakts, ka beidzot, uz ceturtās grāmatas atvēršanas svētkiem man izdevās arī ierasties 🙂

Haralds Vindinieks pirmo reizi motora rūkoņu izdzirda bērnībā un kopš tā laika viņam krūtīs “apmetās dzenis”. Dzenis viņu neatlaidīgi dzina uz priekšu un tā top stāsts par viņu un viņa dzimtu, kas nesaraujami saistīts ar 20. gadsimta vēsturi.

Kā es lasīju! Beigās jau šķita, ka ar tramvaja laiku un stundu pirms miega nepietiek un pāris dienas es pie grāmatas pasēdēju visu vakaru. Vēl – kas liecina, ka grāmata ir laba? Tā kā darbs ir par motorsportu (viena no līnijām), tad es neko nesaprotot, ik pa laikam vīram prasīju, kā izskatās bagijs, kā ZIS, kā tas un šis. Un tas ir lielisks rādītājs, ja man ārpus sižeta gribas noskaidrot kādas detaļas, sīkāku info un citas lietas. Ja vēl par vispārīgām lietām, tad noteikti nevajag baidīties no pieteiktās tēmas, jo… Es lasīju un man šķita, ka es saprotu. Varbūt ne visas tas motoru lietas utt., bet to kontekstu, sajūtas.

Ja šis darbs būtu tikai par Haralda aktīvā sporta posmu, man droši vien nebūtu “aizgājis”.

Šis darbs ir dzīvesstāsts. No brīža, kad viņš kā mazs puišelis mācās burtot, kā karš visu nones, kā atrod sevi sportā un tā līdz 90to gadu sākuma bardakam (vispār un sevī). Bet ir vēl tā otrā, neredzamā, bet sajūtamā līnija. Sirds, sajūtu līnija. Piedod, šoreiz īsti nevaru, jāskrien, bet nākamreiz gan! Kas ar tevi notiek? Viņa viņu grib mājas, bet… tūlīt beigsies gonku sezona un tad gan uz jūru! Kam izstāstīt savas sajūtas? Varbūt viņai, tai īstajai – dienasgrāmatai? Nezinu, kur talants slēpjas, bet autore ir tik ļoti skaisti abas šīs līnijas savijusi, ka nav atdalāmas.

Kad autore bērnība lasījusi tēva dienasgrāmatu (nē, romāns nav autobiogrāfija, bet šis tas paņemts iedvesmai), tad tā šķitusi garlaicīga. Bet reiz atkal paņēmusi rokās, sapratusi, ka tas ir dārgums un sākusi lolot ideju par romānu. Kā izteicās prezentācijā, tad sēdējusi garāžās un smēlusies iedvesmas 🙂 Lai taptu šāda līmeņa romāns un vēl no vīriešu perspektīvas, tad daudz lasījusi arī vēstures, motorsporta grāmatas, daudz runājusies ar cilvēkiem (izbijušiem sportistiem, zinātājiem un pat (nejaušā kārtā) ar sava tēva kluba priekšnieka sievu). Lai iegūtu vēl niansētākas detaļas, staigājusi pakaļ tēvam un tēva māsai ar diktafonu un “vilkusi” atmiņu kripatiņas 🙂

Kas man likās ļoti sirsnīgi – romānā iekļautas divas poļu dziesmas, kuras autorei bērnībā dziedājusi vecmāmiņa. Es, protams, arī šeit redzu romāna iespējas 😀 Bet jā, romānā var uzzināt un arī līdzpārdzīvot daudz – kā notiek braukšana trasē, kāda bija dzīve sportistam PSRS, kādas dzīves sievietes bijušas un ko nozīmē ne/būt saprastam savā kaislībā, kā sevi plēst uz pusēm visos virzienos (romantiķis! un “man vajag naudu detaļām, bet tad jāatsakās no tā un tā”), kas katram ir mīlestība un kā mācīties mīlēt un piedot pagātni.

Un tā valoda! Vienkārši lasiet!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Klusējošās strūklakas

Ja rokās tiek paņemta Rūtas Šepetis grāmata, tad zini – lasīsi kaut ko neierastu. Tā arī ar šo – Klusējošās strūklakas stāsta par posmu Franko Spānijā, kad valdīja stingra diktatūra un slepenas politiskās spēles ar bērniem. Un kā jau pierasts pie šīs autores, pētnieciskais darbs rezultējies izzinošā romānā (pati autore saka, ka vēsturisks daiļdarbs, bet ja var uzzināt tik daudz, tad jau arī izzinošs, vai ne?).

1957. gada Madridē bija jādomā, ko runā un ko dari. “Kraukļi” bija visur. Kad 18gadīgais amerikānis Daniels turp aizlido kopā ar savu ģimeni, viņa acīm paveras skaista pilsēta ar ļoti daudz jautājumiem. Un viņš cer, ka reiz skaistā istabene Ana viņam palīdzēs šo to atrisināt.

Šai romānā var atrast daudz ko. Bet nu vispirms laikam jāsāk ar to, ka režīms ir atļāvis amerikāņiem sadarbību ar sevi un ir pat izveidots tāds kā amerikāņu centrs. Un kamēr lielākā daļa amerikāņu ierodas Spānijā biznesa darīšanās, atpūtā vai citās lietās, tikmēr paši spāņi runā tikai par tagadni. Jo par pagātni nedrīkst. Skaļi teikt to, kas gruzd sirdī arī nedrīkst. Jārada sajūta, ka viss ir lieliski. Kad amerikāņu viesnīcā apmetas Metsonu ģimene ar spāņu saknēm no mātes puses (Daniels ir kaut kas pa vidū – amerikānis, kurš audzināts spāniskā gaisotnē, par spīti tam, ka Teksasā to uzņēma nedaudz greizi), puisis redz, ka Spānija nav tāda par kādu izliekas, jo viņam ir fotogrāfa redze.

Lai arī šis ir daiļdarbs, tomēr romāna varoņi meklē atbildes savai identitātei, cenšas netieši noskaidrot, kas notiek bāreņu/dzemdību namā, kā gūt atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, ja jautāt ir grēks. Un tā viņi slīgst zem sava noslēpumu, sāpju sloga un pārvēršas par klusētājiem.

Notikumi virzās uz priekšu raiti, lasās pat ļoti raiti, bet tēma pasmaga. Prieks, ka Šepetis prot tēmas pasniegt tik saistoši un atmiņā paliekoši. Konkrēti šai darbā man varbūt īsti nepatika beigu līnijas, bet tā mana vaina. Tas vienkārši nav man 😀 Romānos reti kurais tā dara, bet autore ir viena no retajām, kura tā dara – grāmatas beigās ir pievienots literatūras saraksts ar darbiem, kas tika izmantoti romāna sarakstīšanai. Tāpat viņa sarunājusies ar daudziem cilvēkiem, lai vāktu mutvārdu informāciju par Franko Spāniju. Kā autore pati pēcvārdā raksta – nenobaidījās un rakstīja romānu, kas nav saistīts ar viņu pašu (lietuviešu izcelsmes amerikāniete, kura raksta par izsūtīšanām un tai līdzīgām tēmām).

Neizpaliek intrigas, pusčukstēti noslēpumi, baisas aizdomas un daudz apklusinātu jautājumu. Šur tur pa izteiktai romāna salkanībai, bet to mazliet noignorēju. Mani ļoti aizrāva fotogrāfa līnijas un kadru apraksti 🙂 Vārdu sakot, īstais laiks ņemt šo grāmatu rokās, blakus nolikt tēju vai ko stiprāku un ierušināties segā un grāmatā.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Pētera imperatore, II

Te nu tā ir – ilgi gaidītā grāmata. Kristina Sabaļauskaite man ir īpaša rakstniece. Kaut kas viņas rakstībā, veidā, kādā viņa pasniedz stāstu, mani valdzina. Tā arī šī – Pētera imperatore II mani ieskāva jau ar pirmajām lapām. Un jau atkal bija bīstami lasīt brokastlaikā vai pusdienu pauzē, jo reālais laiks pazuda.

Rit imperatores dzīves pēdējās stundas. Katrīnas prātā iznirst aizvien vairāk un vairāk dažādu dzīves posmu atmiņas. Atmiņas, kurās viņa aizvien labāk saprot savu vīru, sevi un uz kurieni veda abu kopdzīve.

Ārprāts, kā es lasīju un baudīju! Un kad stāsts bija galā, mani pārņēma skumjas. It kā par izlasīto un beigām, it kā par dzīvi kopumā. Tādas neskaidras skumjas. Katrīnas dzīve tiešām bijusi augšupejoša kā Pelnrušķītei. Tikai viens liels “bet”. Bet tā nebija pasaka. Zināms, ka galms vienmēr gaida īsto mirkli, lai kādu “noknābātu”. Vienmēr jāuzmanās ar ko runā un ko runā. Un ja vēl jāsadzīvo ar tādu vīru, kāds bijis Pēteris I… Diezgan smaga dzīve.

Jāsaka, ka Katrīnai kā ārzemniecei ir bijuši visai trāpīgi novērojumi par krievu mentalitāti. Jau pirmajās lapās var lasīt, ka:

Krievi vienmēr sevi iztēlojas tikai un vienīgi par atbrīvotajiem, lai arī lielākoties notika tieši pretēji. /24. – 25. lpp/

Un tas tik ļoti šobrīd sasaucas ar karu Ukrainā… Arī vietā, kur Katrīna uzskaita, ko cars var darīt un kas pārējiem būs jādara, lai cik liels apkaunojums tos pārņemtu:

..cars visiem pateiks, kādai ir jābūt cilvēka pēdējai gribai, cars padarīs par nabagiem pārējos dēlus, atstādams tos bez mantojuma, cars ņems viņus par rekrūšiem, tikai ar cara atļauju drīkstēs precēties un radīt bērnus, un cars aizbāzīs muti visiem dižciltīgajiem, piespiezdams četrus simtus vissvarīgāko augstmaņu ākstīties un trakot kā lopiem,.. /101. lpp./

Zinot, cik skrupolozi autore pieiet informācijas meklēšanai, man nav īsti iemeslu apšaubīt rakstīto. Un Pēteris I bija briesmīgs. Gan jau kāds mediķis izlasot šo darbu varētu pateikt ar kādām neirozēm viņš slimojis. Es tiešām brīnos, ko gan Katrīna viņā atrada. Visas tās attiecību peripetijas izklausās ļoti toksiskas. Jā, Katrīnai tas ir devis iespēju pakāpties visaugstākajā virsotnē no pašas apakšas, bet tā nemitīgā cīņa, lai paliktu vienīgā un no tās virsotnes kādu dienu nenoripotu…

Tas lielais kontrasts starp Krieviju un Eiropu 18. gadsimtā, kuru apraksta Katrīna, ir neizmērojams. Ir ļoti grūti iedomāties, kā Pēteris I ir gribējis tādas un šitādas inovācijas, modernas tehnikas, principā arī pircis inteliģentus cilvēkus darbam Krievzemē, lai tur ienāktu rietumnieku vēsmas un modernizētos, bet pats uzvedas kā barbars. Un viņa karaspēks nav labāks un daudz no vandāļiem neatšķiras. Un Katrīna… paliek alkstot Rietumus. Un grimstot aizvien lielākās bailēs par sevi.

Zinu, ka autore ir saraksījusi Viļņas stāstus. Gribu arī tos. Un kad tas būtu izlasīts, gribu braukt uz Viļņu. Bet noteikti lasiet. Jo caur Sabaļauskaites tekstiem var uzzināt ļoti daudz ko!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Apburošās masu pašnāvības

Arto Pāsilinna man asociējas ar pasen tulkoto darbu Zaķa gads, kurš nupat ir arī iznācis jaunos, skaistos vākos. Tā nu nolēmu, ka nepieciešams ielūkoties arī viņa Apburošās masu pašnāvības. Protams, arī tāpēc, ka soms 😀 Skandināvu rakstnieki raksta kaut kā citādāk, nezinu. Darbs lasījās ļoti raiti un viegli, jo autoram ir patīkama valoda un ļoti savdabīga humorizjūta.

Šīs grāmatas darbības aizsācējs nonācis tik lielās dzīves sprukās, ka izejas vienkārši nav. Priekšā tikai tumsa un nolemtība. Tāpēc viņš ņem ieroci un dodas uz nomaļu šķūni. Viņam īstenot nodomu neizdodas, jo tur priekšā cits, ar tādu pašu domu. Tā nu vārdu pa vārdam un viņi nolemj palīdzēt citiem tādiem dzīves grūtdieņiem.

Hmm. Ko uzreiz varu teikt – ļoti labi, ka uz priekšējā vāka ir teikums: “Ironisks romāns”. Ja šī grāmata būtu jāraksturo vienā teikumā, tad teiktu, ka sižets ir nedaudz absurds, tomēr ar realitātes piesitienu. Lai arī joprojām nespēju sev šo darbu plašāk noformulēt, tomēr mēģināšu.

Kad lasīju autora otru latviskoto darbu Zaķa gads, arī tas man šķita savāds, jo virspusēji tur viens cilvēks klejo cauru gadu ar zaķi. Tomēr apakšā tam visam es spēju uztaustīt cilvēka iekšējās izmaiņās gada laikā. Lasot šo darbu, es varbūt šīs izmaiņas tik ļoti nejutu, jo personāžu daudz. Kopā tie ir pāri 600, bet – kuš, kuš – viņi visi tur nepiedalās. Aktīvi ir ap 30-40, bet arī no šiem autors visus neiesaista. Tie ir tie trakie, kas dodas ceļojumā, kas pieminēts grāmatas anotācijā. Lai kā tur būtu ar tāda ceļa realitāti, tomēr kaut kas tajā bija.

Man patika, ka autors, soms būdams, par savu valsti un tautiešiem izsakās tik precīzi, dažbrīd pat ar sarkasmu. Tas šim romānam iedeva “odziņu”. Piemēram, tekstā tiek iepīts teikums, ka Somija ir tik dārga, jo visiem vajag aizvien vairāk un vairāk naudas un kur daudz, daudz naudas, tur blakus mantrausība un alkatība. Es, protams, autora apgalvojumus neesmu pārbaudījusi, bet šajā romānā tie strādā un paralēli sižeta līnijai iedveš realitāti. Vai, iedomātu realitāti. Tiešām nezinu.

Lai nu kā, viņi visi dodas ceļā, jo dzīvot nav vērts. Laikam manā dzīvē viss kārtībā (lai gan dažbrīd tā itin nemaz nešķiet), tomēr lielākā daļa iemeslu man nešķita tik bezcerīgi, lai teiktu: “Nu viss! Jāņem virve un ziepes.” Dažiem iemesli patiešām varēja būt, bet pārējiem… Nebojāšu lasīšanu ar spamiem, bet šis arguments katru reizi tika mazliet apklusināts, kad izlasīju “ironisks romāns”. Tieši tai ceļojumā ir romāna atslēga. Tajā notiek tik ļoti daudz kā, ka arī cilvēks bez tādām nosliecēm kaut kā iekšēji mainītos. Vienīgi man žēl, ka to personāžu daudz, līdz ar to šo personību izmaiņas nebija skaidri izjūtamas.

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Ievads Ukrainas vēsturē

Laikā, kad es studēju, man bija daži semināri, kurus izvēlējos tikai tāpēc, ka par tēmu nezināju absolūti neko, proti, kaimiņvalstu vēsture. Šos seminārus biju iedomājusies tādus vispārīgākus, lielākos laika ietvaros, ne tik specifiskus, bet man vienalga patika. Kāpēc es tā gribēju? Varbūt tā nav visiem, bet man bija sajūta, ka par kaimiņu vēsturi ir kaut kas jāzina. Manuprāt, tā tiek pieminēta par maz (es nerunāju par profesionālo vidi). Tas bija arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es gribēju izlasīt Valda Klišāna aši uzrakstīto grāmatiņu Ievads Ukrainas vēsturē. Protams, es lasīju un man galvā skanēja profesora balss.

Šis patiešām ir ievads. Tāds ievads, kurš spēj ieinteresēt un pēc atslēgas vārdiem gribēt painteresēties mazliet dziļāk. Aizdomājos arī par to, ka būtu forši, ja līdzīgos noformējumos un konspektīvos pārskatos iznāktu grāmatiņas arī par pārējām mūsu tuvākajām un tālākajām kaimiņvalstīm (krieviju var izlaist; mazais burts ir apzināts). Hronoloģiski darbā ir aptverts laiks no vissenākā vēstures posma līdz par šī gada 24. februārim, kad krievija iebrūk Ukrainā un uzsāk savu vājprātu. Šis darbs sniedz ieskatu dažādos vēsturiskajos notikumos, kultūru veidošanās procesā un politiskajās struktūras. Man šis darbs palīdzēja arī mazliet labāk saprast, kā ir nonākts līdz šī brīža šausmām. Jāsaka, ka brīdī, kad lasīju pēdējo nodaļu (Neatkarīgā Ukrainas Republika), man vairs negribējās, lai tas būtu tikai ieskats. Tur gribējās lasīt dziļāku tekstu, analītiskāku un vairāk izceļot problēmjautājumus. Gandrīz aizmirsu! Kas vēl bija forši – ka bija savilktas laika posma vai problēmas paralēles ar Latvijas vēsturi.

Grāmatā nav tikai “sauss” teksts. Tas ir diezgan bagātīgi ilustrēts, arī ar kartēm un tekstā atslēgas vārdi/pieturpunkti ir izcelti.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC