Cilkas ceļojums

300x0_cilkascelojums_978-9934-0-8765-3_1Jūs zināt, cik ļoti es nopriecājos, kad dabūju Heteres Morisas Cilkas ceļojumu? Tiešām neticēju, ka būs. Šis nav obligāti lasāmais turpinājums, bet tam ir liela saistība ar Aušvicas tetovētāju. Man patika, ka autore šajā darbā stāstīja ne tikai par Cilku Vorkutā, bet balstoties uz Lali atmiņām un rakstītajiem dokumentiem stāstīja arī par viņu Aušvicē-Birkenavā. Tas ļāva dziļāk ielūkoties šausmās, kas Cilkai bija jāpārdzīvo. Un jāizdzīvo vēlreiz otrā pasaules malā.

Cilkai ir tikai 16 gadu, kad viņa nonāk Aušvicas koncentrācijas nometnē. Visiem ieslodzītajiem tika noskūti mati, bet viņai nē. Tie bija iepatikušies nometnes komandantam. Arī pati Cilka. Tā nu viņa centās izdzīvot. Maksa par vēlmi dzīvot – pakļauties komandanta seksuālajām iegribām. Kad krievi atbrīvo nometnes ieslodzītos, viņa tiek apsūdzēta par sadarbību ar ienaidniekiem un nosūta viņu uz Vorkutas gulaga nometni. Un tā visas ciešanas sākas no jauna…

Ja nav zināms vēsturiskais fons, tad varētu likties, ka Cilkai dzīve nometnē nav bijusi nemaz tik grūta. Pateicoties viņas apķērībai, viņa iemācās aprūpēt nometnes slimniekus un tiek “pieņemta” darbā slimnīcā. Tie ir zināmi plusi – kamēr lielākā daļa cīnās gandrīz kailām rokām ar oglēm aukstumā, tikmēr viņa ir siltumā, ar iespēju tik pie labākas un vairāk pārtikas. Tomēr tik vienkārši nav. Gulags ir gulags, viena no smagākajām koncentrācijas nometnēm. Var jau būt, ka viņus tik ļoti neiegrožoja, bet tikai tāpēc, ka vajadzēja cilvēku resursus ogļu rūpnīcās. Un kur tu muksi, kad visapkārt līdzeni lauki vien? Tas ir neiedomājami smags darbs, ja 10 mēnešus gadā temperatūra ir zem nulles, pārtika knapa un barakās nedaudz siltāks nekā ārā. Visas tās slimības, kautiņi, vīriešu nakts iebrukumi… Psiholoģiski tas noteikti ir ļoti smagi. Ja tajā visā iemet jaunu meiteni, kura ne pie kā nav vainīga… Kā veidojas dzīves uzskati, kā cilvēcīgi uztvert pasauli? Autore ir arī atainojusi Vorkutas dumpi un Cilku šajā juceklī. 1953.gadā Vorkutas ieslodzītie sarīkoja dumpi gribēdami kaut nedaudz atvieglot savu stāvokli. Diemžēl, nevardarbīgais protests pārvērtās par izrēķināšanos, kuras rezultātā bija daudz mirušo un vēl vairāk ievainoto. Slimnīcai darba netrūka un plus vēl bija jādodas izsaukumu braucienos uz ogļu raktuvēm, kur bieži vien bija nogruvums.

Man ļoti interesanti likās, ka Cilka nav parādīta kā cietēja. Jā, viņa centās ar gribasspēku vien izdzīvot, būt gudra, pamācoša jaunpienācējām, bet arī viņa reizēm sabruka. Tas, kā citas/ -i redzēja viņu, bija atkarīgs no pozīcijas – ja tā bija Aušvicas 25.bloka nometinātās, tad Cilka bija piegulētāja dižā kažokā (kamēr pārējiem skrandas), ļauna, bezsirdīga sieviete (tur nometināja tās, kurām nākamā vieta bija gāzes kameras). Tas jau nekas, ka viņa palīdzēja kā spēja, kad nacisti neskatījās, lai atvieglotu pēdējos soļus. Citi viņu redzēja kā izvarošanas upuri, kura ir spiesta darīt lietas un staigāt līdzās komandantam. Tas ir tik diametrāli pretēji – no laipnas, izpalīdzīgas līdz nāves eņģelim.Tas ir briesmīgi, ka pēc tam neviens nerunāja par izvarošanas un seksuālās izmantošanas noziegumiem. Tie atstāj tādas psiholoģiskās un veselības “pēdas”! Cilka tā arī mūža garumā netika pie bērniem, lai gan satika savu īsto. Un abi ar vīru ļoti gribēja bērnus.

Man šķiet, ka nebūtu pareizi salīdzināt abus autores veikumus un dzīvesstāstus, tomēr Lali stāsts man šķita spēcīgāks. Šeit es kaut kādā ziņā jau biju gatava tam, ko es lasīšu. Tomēr kopumā man patika. Pēc izlasīšanas gan piezagās klusas skumjas. It kā beigās viss labi, tomēr tik daudz sabojātu dzīvju, tik daudz nemaz nesākušās dzīves.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Saldējuma pārdevējs

9789984237879_82Es sākšu citādāk. Man nepatīk vāks. Taču man patika anotācija un fakts, ka autore ir no Somijas. Pēc darba izlasīšanas es iespējams sapratu vāku. Vai arī nē. Ļoti ceru, ka man sanāks šo kādreiz arī pārlasīt, jo es nezinu, ko tieši es sapratu, uztvēru un atcerēšos no šī darba. Šī bija sarežģīta mozaīka, kuru lasīju ar pārāk lielām pauzēm. Visu uzmanībai Katri Lipsones romāns Saldējuma pārdevējs.

Prāga, divi gadi pēc Otrā pasaules kara. Režisors, kurš rada filmu bez scenārija un grib atveidot realitāti. Tas viss ir tik sarežģīti, ka beigās ir grūti saprast, kas ir kino ainas, kas realitāte un kas notiek pa vidu. Ir jauns pāris, grūti saprast, vai aktieri vai patiešām precēti. Slēpjas mazā mājiņā no iespējamām vajāšanām. Slepenpolicija pratina režisoru. Tālāk ir neliels mudžeklis, bet uzmanīgie lasītāji spēs atšķetināt laiku un telpu, varoņus.

Kā jau minēju, mani piesaistīja anotācija. Kino pēc kara, tas taču ir aizraujoši! Protams, mazliet mulsināja režisora pieeja filmēšanai, bet, ja jāatveido dzīve, tad jau viss jādara kā dzīvē. Bet kāpēc bez scenārija? Varbūt scenārijs bija, tikai es to palaidu garām? Tāpat kā režisoram scenārijs, arī man nebija plānots darbu lasīt tik ilgi un ar tik lieliem pārtraukumiem. Rezultātā palaidu garām lietas, par kurām autore klusi čukstēja priekšā un biju neuzmanīga lasītāja, daudz ko nesapratu. Viss sakritis vienā čupā.

Sākotnēji notikumiem nav grūti izsekot, bet tad tie samudžinās, parādās citi tēli, citas vietas un citas problēmas. Varētu teikt, ka darbam ir trīs daļas, kuras kaut kā saistās, bet īsti neesmu pārliecināta kā. Pirmajā daļā ir pāris, kurš filmējas (Estere un Tomāšs Vordsi, kur Tomāšs patiesībā ir Martins). Šais tēlos ir sajaukums, jo es nesaprotu Esteri, bet viņiem ir dēls Jans, kurš bēg uz Zviedriju. Tā ir otrā daļa. Šai vajadzētu būt dzīvei par jaunu, pieaugušu vīrieti, kurš bēg no Čehoslovākijas. Tad trešā daļa ir par Gunillu, kura ir Jana un Šerstinas meita un viņa aizmūk uz Čehoslovākiju. Šo daļu ir nedaudz grūti izprast, jo pazūd līnijas no iedomātā un realitātes. Tāpat mulsina personu vārdi un beigās neizprotams paliek fakts, kurš kura vārdu nēsā, jo Esteres ir divas, Martini laikam arī  divi, Jani vairāki. Varbūt tie ir vieni un tie paši, tikai atšķiras laiki? Šis ir sarežģīti…

Šis darbs tāpat kā uz vāka redzamās lauskas ir jāliek kopā, lai veidotos kopaina, tikai tas nav viegli. Lasītājam nav visas lauskas, līdz ar to ir vietas, kas pašam jāmēģina pēc loģikas savietot kopā. Es nezinu, man šis vairāk asociējas ar rudens darbu, kad ir laiks sēdēt zem segas un ritināt šo kamolu. Autore tiešām ir izmantojusi savādu pieeju stāsta izstāstīšanai, jo jābūt gatavam uz visu jau ar pirmo teikumu. Gribas teikt, ka tas ir ciklisks/apļveida, jo nav īsti sākuma, bet sākas ar to pašu ar ko beidzas. Tas arī raisa jautājumus par scenāriju, jo beigas mazliet mulsina.

Vai ir vērts izlasīt? Protams. Kaut vai autores pieejas dēļ. Es nākamajā reizē lasīšu ar rakstāmo un lapiņu līdzās – labākai autores domas noķeršanai!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – sirreālisms

bilde_2729_4Ir tāds prieciņš, ka apgāds ir sācis sērijas izdošanu un patiešām turpina to darīt, jo rudenī mūs jau gaida jaunas mākslas zinības 🙂 Šobrīd jaunākais izdevums ir Eimijas Dempsijas Sirreālisms (viņai pieder arī grāmata par moderno mākslu). Uzreiz spēju nosaukt tikai divus māksliniekus – Dalī un Magritu. Patiesība ir tāda, ka žanrs sākās krietni pirms viņiem.

Sirreālisms ir 20.gadsimta populārākais mākslas virziens, taču tā aizsākumus (iedvesmu?) var meklēt jau 19.gadsimtā Zigmunda Freida, Ļeva Trocka, Artura Rembo un de Lotreamona uzskatos. Pats virziens aizsācies 20.gados pēc Pirmā pasaules kara un meklēja ceļu uz gaišāku nākotni. Sirreālistiem bija pat revolucionārs mērķis – atbrīvot cilvēci no apziņas loģikas un saprāta važām, lai vairs neatkārtotos postošās kara sekas. Lai kā tur būtu ar sirreālistu darbiem, man tālu līdz saprašanai. Ja blakus nav paskaidrojoša teksta par katru detaļu, es nesaprotu. Domājams, ka ļaudis, kuri aizraujas ar šo mākslas virzienu, automātiski saprot sirreālistu izmantoto simboliku – acis, kukaiņus, ķermeņu fragmentus, erotiskās asociācijas utt. Visā šajā mani fascinē tas, cik ļoti dziļi un tālu virziens bija ietiecies, jo to izmantoja praktiski visos informācijas veidos – glezniecībā, tēlniecībā, kino, foto, medijos utt. Visus šos darbus caurauž fantāzija, zemapziņas sapņi, utopiskas vīzijas.

Manuprāt, ar šo darbu autore ir sasniegusi izvirzīto mērķi – izstāstīt, kas ir sirreālisms, kas veicināja virziena attīstību, iepazīstina ar populārākajiem pārstāvjiem visās jomās, parādīja virziena izplatību (gandrīz visa pasaule!). Ja nebūtu Renē Bretons ar savu 1924.gada “Sirreālisma manifestu”, tad šo vietu būtu ieņēmis kāds cits. Ir likumsakarīgi, ka pēc viņa nāves, kustībai vairs nebija tādu apgriezienu un sākās noriets, taču atstātais mantojums ir pamatīgs un arī šodienā ieņem goda vietu mākslas pasaulē.

Kā īpašās vietas grāmatā man gribas atzīmēt izstādes aprakstus. Kaut kas fantastisks! Es arī gribu, lai mani izstāde saviļņo ne tikai ar redzēto, bet arī ar kaudzi emocijām, kuras gūstu telpas iekārtojumā. Ir ne tikai mākslas darbi, bet pati telpa ir mākslas darbs. Iespējams, tas tiešām ļauj labāk iejusties sirreālistu domāšanā un atvērtu visu prātus. Vai nu mēs ieejam alai līdzīgā telpā ar priekšnamu, kur tālāk jāiziet cauri sapņiem, kas karājas no griestiem, vai darbi izkārtoti tematiskās ielās. Brīva vaļa zemapziņas sapņiem un fantāzijām!

Sirreālisms nav ne stils, ne filosofija. Tas ir pastāvīgs prāta stāvoklis. /V. Fredi, 43.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Mežonīgais prāts

300x0_mezonigaisprats_978-9934-0-8638-0Šis pavasaris ir bijis psiholoģiski smags. Cenšoties pārāk nenomaldīties no sevis, pasāku darīt vairākas lietas (kuras pēc tam pārtraucu, jo neredzēju jēgu). Tā es biju uzdūrusies patiešām brīnišķīgai Terzena intervijai ar Bilu Plotkinu (Bill Plotkin), par to, kā viņš ir bijis Latvijā un organizējis mežonīgo sevis atrašanu. Tas viss mani tik ļoti uzrunāja, ka tiešām priecājos, ka arī latviski būs pieejams viņa darbs Mežonīgais prāts (2013).

Plotkins ir dzīļu psihologs un jau gandrīz 40 gadus vada cilvēkus ceļojumos uz neskartām vietām dabā un dvēseles dziļumos. Man šķiet, ka tas ir patiešām brīnišķīgs veids, kā sakārtot un patiešām atrast sevi. Jāatzīst, ka es biju cerējusi šajā grāmatā palasīties iedvesmas stāstus, metodes vai ko tādu. Šī ir vistiešākajā nozīmē psiholoģijas grāmata un šādas nav mana ikdiena, līdz ar to man bija grūti to visu saprast. Lasīju pa dažām lapām dienā, vairāk nespēju. Tā informācija tomēr ir kaut kā jāapstrādā.

Kāpēc tieši došanās dabā, ja stresus un citas “galvas lietas” ir pieņemts izrunāt kabinetā sēžot vai guļot dīvāniņā?  Plotkins uzskata, ka tradicionālā Rietumu psiholoģija pārāk daudz uzmanības pievērš problēmām, simptomiem, diagnozēm un ārstēšanai, bet pārāk maz pilnam cilvēktapšanas procesam. Tas ir, ar šīm metodēm un visu pārējo nav iespējams tā pa īstam sevi saprast, neļauj piedzīvot dvēseles veselumu un pilnīgu briedumu, atraisīt katra potenciālu un vēlmi darīt pasauli labāku (ir jāsāk ar sevi, bet saskaņā ar dabas likumiem). Lai to izdarītu, ir jāapvieno savas patības šķautnes (ziemeļi un domāšana; dienvidi un emocijas; austrumi un maņas; rietumi un iztēle). Tātad, grāmata piedāvā atbildes ne tikai savu patības šķautņu izprašanai, bet arī palīdz iepazīt aizsargmehānismus, kas liedz pilnībā apgūt savas dvēseles dzīles un dzīvot tik pilnvērtīgi, cik vien iespējams. Šai sakarībā viņš vairākas reizes uzsver, ka nepietiek ar seku/simptomu apspiešanu, stresa mazināšanu, bet ir pilnībā jāizdzīvo prāta mežonīgums.

Šī ir patiešām sarežģīta grāmata (vismaz man), bet tiem, kas praktizē vai interesējas par psiholoģiju, šī grāmata noderēs. Tajā ir sīki un smalki aprakstītas visas patības puses, tām piemītošās īpašības un kā nozaudēšanās gadījumā atkal to visu atrast. Ir arī karte un tas palīdz mazliet labāk saprast, par ko tieši viņš runā. Pašās beigās ir arī nelieli padomi, kā to visu praktizēt. Jāsaka, ka tas viss ir milzīgs darbs pašam ar sevi un sākumā varbūt var justies muļķīgi runājoties pašam ar sevi, bet patiesībā ar dabu. Daba – tie esam mēs paši un tas ir galvenais iemesls, kāpēc nevajag darīt dabai pāri, bet dzīvot saskaņā ar to (mēs šeit runājam par psiholoģiju, nevis atgriešanos pie sentēvu dzīvesveida).

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Sarkanā adrešu grāmatiņa

300x0_sarkanaadresugramatina_978-9934-0-8644-1Sofijas Lundberjas darbu Sarkanā adrešu grāmatiņa es biju plānojusi izlasīt jau labu laiciņu atpakaļ, bet šim gadam ir tendence izmainīt plānus un domas par 180 grādiem. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī izlasījusi es esmu laiciņu atpakaļ…

Dorisa ir tik veca, ka pie viņas nāk aprūpētājas. Labākas un sliktākas, bet nāk. Tā nu viņa sāk īsināt sev laiku šķirstot savu adrešu gramatiņu, kurā ir sarakstīti visi viņas mūžā satiktie cilvēki. Liela daļa vārdu gan ir pārsvītroti, jo miruši. Par šiem cilvēkiem arī ir stāsts. Par viņu lomu Dorisas dzīvē, visas nejaušās satikšanās, palīdzības un mīlestības. Tas ir Dorisas atmiņu manuskripts viņas māsasmeitai.

Man ārkārtīgi patika. Tiešām. Tāda dzīvesgudra, sirsnīga un cilvēcīga grāmata. Ja tas būtu rakstīs kā citādāk, visticamāk, es to ierindotu sieviešu romānu galā, bet šādā formātā – grāmata=dzīve. Sākot ar Dorisas bēdīgo bērnību, nogurdinošo un vienlaicīgi bezrūpīgo jaunību un saspringto dzīves cīņu ārzemēs. Tik daudz pārdzīvojumu, ciešanu un sāpju. Neuztraucieties, šī nav depresīva grāmata. Tam visam cauri vienmēr bija cerība, mirkļu prieki un mīlestība. Katrā ziņā, es katram novēlu tādu Dorisas māsasmeitu, kas spēja traukties pāri puspasaulei, lai palīdzētu un vienkārši būtu līdzās.

Man prieks, ka autore ir uzraksījusi šo darbu. Šis bija arī ceļojums 20.gadsimtā. Iepazinu gan Stokholmu, gan Parīzi un Ņujorku. Dorisa kā jauna dāma nonāca Parīzē un tur viņa izbaudīja smagu, bet bezrūpīgu dzīvi kā modele. Nē, ne jau mūsdienu izpratnē, bet smagāk. Tomēr Dorisa bija ārkārtīgi skaista un šis posms ir slavas dziesma skaistumam. Ja ta nebūtu, vai viņai klātos tāpat? Bez skaistuma bija arī mīlestība un draudzības uzturēšana visa mūža garumā. Man šķiet, ka šīs izpausmes bija tās, kas ļāva viņai nodzīvot tik garu mūžu un mesties spontānos lēmumos, neapdomājot sekas.

Patiešām skaists, dzīvs un emocionāls stāstījums par sievieti dzīves līkločos dažādās valstīs un dažādos vēsturiskos notikumos. Talantīga debija autorei 🙂

Runa ir par personību, nevis dzimumu, Dorisa. Dzimums nav svarīgs. Pievilkšanās rodas, kad satiekas radniecīgas dvēseles un kļūst par vienu. Mīlestībai ir nospļauties par dzimumu, un cilvēkiem vajadzētu darīt tāpat. /261.lpp./

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mēs, XX gadsimts: Jundze un Akmentiņš

Tas nu beidzot būtu izdarīts! Varu sevi apsveikt ar visas šīs sērijas grāmatu izlasīšanu 🙂 Par visām gan nav atsauksmes, jo ne visas man patika. Tā, no visas sirds man patika tikai 3 darbi no 13. Tālāk varētu darbus iedalīt – labi darbi un tādi, kas īsti nepatika. Es gan ne to gribēju ar šo visu teikt. Gribas pāris teikumus veltīt pēdējiem diviem lasītajiem darbiem.

9789934546440_260Kota savā romānā Istaba atsedza mazu daļiņu no 90-to gadu dzīves, tomēr Arno Jundze Sarkanais dzīvsudrabs to dara citādāk – ar plašāku vērienu un daudzpusīgāk. Autors ir ieguldījis daudz darba, lai spētu uzrakstīt tik niansētu, daudzšķautņainu romānu par neseno vēsturi – deviņdesmitajiem – un aprakstītajā desmitgadē (no Gorbačova uzrunas līdz millenium sagaidīšanai) parādījis gan “mafijas” un uzpircējus, izsitējus, vienkāršos ļaudis. Viņus pavada cenšanās izdzīvot, jaunu dzīvju veidošana, kažoka apmešana varas maiņas apstākļos utt. Jauni cilvēki iestājas par Latvijas neatkarību un riskē ar dzīvībām barikādēs, pensionāri, kas laukos klausās ziņas par valsts veidošanos un izbijušajiem VDK aģentiem un spiegiem nekas netraucē strādāt Saeimā, jo nav likuma par lustrāciju. Jāatzīst, ka lasīju ilgi. It kā ielasījos, sāka nepatikt, noliku malā. Un tā kādu laiciņu. Nespēju saprast, kāpēc no varoņiem neviens savā starpā nav saistīts. Beigās izrādījās, ka tur tas suns aprakts – viņi visi dzīvo līdzās, bet kļuvuši neredzami, garāmskrejoši. Ja barikādes viņus vienoja vienam mērķim, tad pēc mērķa sasniegšanas katrs cīnījās par savu labumu un tas pamatīgi sašķēla sabiedrību, ko joprojām var novērot, vēl pēc 20 gadiem.

Cwg6vPE-229j_400x600_2mRPEZPfAndra Akmentiņa darbu Skolotāji es medīju tik ilgi, ka jau aizmirsu par sērijas eksistenci. Un tad man uzsmaidīja veiksme! Pēc izlasīšanas es daudz domāju par omi un izdomāju, ka es viņai šo arī uzdāvināšu. Sapratu, ka es nekad neesmu viņai prasījusi par skolotājas darbu. Tik vien cik dzirdējusi par daudz paklausīgākiem skolēniem un dažādus klases ekskursiju stāstus. Darbs ir par kādu skolotāju dzimtu Latvijas nomalē, par personību veidošanos, kas saduras ar varas diktētām normām. Kā būt pietiekošam darbā ne tikai darba dēļ, bet arī pēc tam – kad skolēni atbrauc ciemos tāpat vien vai iegriežas pēc kāda padoma. Kā nebūt skolotājam mājās un kā iemācīt dzīves vērtības. Laikā, kad prasības tik ātri mainās, tas nav tik viegli. Ir miris Staļins un no tevis prasa būt bēdīgam, bet sirdī tu tāds nejūties, jo beidzot ir parādījies saulesstariņš uz palikšanu. Vislabāk man patika Sarmītes stāsts. Tas bija tik izjusts, ka radās sajūta, ka atrodamies vienā telpā. Pārējie stāsti arī bija labi, bet man radās sajūta, ka tie tikai papildināja stāstu un visu salika pa vietām.

Ursula Le Gvina: Jūrzeme

Reizēm ir interesanti vērot, kā grāmatas pie manis nonāk. Konkrēti šo – Ursulas Le Gvinas (Ursula Kroeber Le Guin, 1929.-2018.) ciklu Jūrzeme (1968-2001) – es ieguvu šādi: pētīju jau n-to reizi drauga mammas grāmatplauktu. Pienāk Viņš un taujā, vai esmu šo lasījusi. Saku, ka nē. “Ņem un izlasi!”. Nē, nu labi. Ja jau paķēru uz pārsteigumu, ka neesmu lasījusi, tad ķēros tai lietai klāt. Izlasīju tikai pirmās četras, jo nezināju, ka ir turpinājumi – Jūrzemes burvis, Atuānas kapenes, Vistālākais krasts, Tehanu. Vēl ir Cits vējš, Jūrzemes stāsti. 2018. gadā visas daļas ir apvienotas vienā grāmatā The Books of Earthsea: The Complete Illustrated Edition (šis varētu būt vērtīgi).

Tātad. Ir daudzsološs puisis Zvirbuļvanags, kuram ir spējas maģijas mākslās. Stāsts ir plašs, līdz ar to īsumā varu teikt, ka apguvis zinības Roukā, viņš devās tālos, plašos ceļojumos pa visu Jūrzemi, lai cīnītos ar ļauniem spēkiem un savu tumšo pusi.

Lasot pirmo grāmatu, centos saprast, kur esmu dzirdējusi šo autori. Un tad man pielēca! Lasīju viņas Tumsas kreiso roku. Tai laikā man nepatika. Tagad varbūt patiktu, kas zina. Nākamais, par ko es brīnījos, bija fantāzijas darbs, bet tik plāns. Skaidroju to ar sarakstīšanas gadu. Lasījās ļoti, ļoti viegli un ātri. Pirmais darbs likās lielisks, tomēr pārējās daļās prasījās jau  dziļāks, pamatīgāks, mūsdienīgāks izvērsums vienai vai otrai darbībai. Patiesībā mani mazliet pārsteidza šis fakts, cik ļoti atšķiras fantāzijas darbi tad un tagad. Tai pašā laikā Le Gvina neraksta vienkārši, jo savā fantāzijā viņa iepin daudz dažādu tematu, kas velk uz filozofisko pusi – nāves iepazīšana, nāves uztvere, sievietes un vīrieša attiecības, seksuālitāte, cīņa ar saviem dēmoniem, brīvības jēdziens, sievietes loma vīriešu pasaulē utt.

Ja runājam par darbu kā tādu, tad man prasītos, lai šis darbs tiktu pārizdots. Un tulkots no jauna, jo mani ļoti tracināja daži termini, bet visvairāk jau laikam “burvība”. Es ar šo vārdu apzīmēju ko citu, nevis burvestību, maģiju. Pietrūka arī maģiskuma, bet Geds mācīja ko citu – ja vari, cīnies tāpat un taupi savus maģiskos spēkus. Darbā parādās arī pūķi – tie gan ir aprakstīti burvīgi! Vispār Jūrzeme kā arhipelāgs tiek raksturots diezgan skaidri un saprotami un reizēm jau varēju kuģot varoņiem līdzi neskatoties kartē.

Viegla fantāzija, man tīri labi patika!

Augšupceļš

9142Jau pirms krietna laiciņa biju dzirdējusi par darbu, ko Dens Dimiņš tulkošot no bulgāru valodas. Jāatzīst, ka es to biju aizmirsusi. Kad manās rokās nonāca 2018.gadā iztulkotais Milena Ruskova darbs Augšupceļš, šo faktu atminējos. Šis nu pēc ilgiem laikiem bija viens sulīgs gabals!

1872.gads, Bulgārija. Tā atrodas Osmāņu impērijā. Pa labi un pa kreisi tiek dibinātas revolucionarās komitejas, lai Bulgāriju atbrīvotu no turku jūga. Šajā Lietā iesaistījušies arī divi draugi, Gičo un Asenčs. Dodoties no vienas vietas uz otru viņi pārrunā dažādas lietas – valstiskumu, tautas jēdzienu, brīvību un daudz citu lietu.

Sākot šo lasīt, aizrauties ir pavisam viegli. Lasās raiti un ne gluži sižetiskās līdzības, bet nedaudz noskaņā man šis darbs atgādināja Servantesa Donu Kihotu. Visi tie viņu gājieni uzbrukumos, aplaupot turkus talkā ņemot bruņurupučus… 😀 Un ja nebija turku un viņu kases, ko zagt, tad cieta bulgāri. Kā Gičo teica, cēla mērķa vārdā, kur laupījums tika sadalīts godīgi – puse pašu kabatās, otra puse Lietai. Autors šo darbu ir rakstījis ļoti ironiskā un asprātīgā manierē. Visas vietas es varbūt neizpratu, bet ārkārtīgi patika vieta, kurā Gičo raksta vēstuli un aizsākas strīds par vārdu pareizrakstību. Strīds nonāk līdz vietai, kur tiek salīdzināta klosteru un mūku rakstība un:

Te sarunā iejaucās mūsu Totko un teica:
– M-m-mūku tur nav, ir tikai maukas. /266.lpp./

Es ļoti atvainojos, ja kādu aizskaru, bet šeit es nudien smējos! Tieši tāpat kā vietā, kurā Gičo zog kartupeļus, tiek pieķerts un tad tādu ar karstiem kartupeļiem biksēs viņu arī aizved. 😀 Darbā ir daudz šādu humorīgu vietu un tas šo darbu padara vieglu. Jo būsim taču godīgi, revolūcijas gatavošana, noskaņojums un viss pārējais nav no vieglā gala.

Šo laiku dēvē par Bulgāru renesanci, jo ļaudis sākuši vairāk lasīt grāmatas, Bulgārijā ieklejo sprancūzis, sāk ieviestis Eiropas paražas kā, piemēram, roku mazgāšana pirms ēšanas. Asenčs visu laiku lasa savu bulgāru “Ābeci”, savukārt Gičo runā par Rakovski. Visā šajā grāmatu un gudrību runāšanā mani pārsteidza Gičo, jo viņam bija viedoklis par visu. Pareizi, nepareizi, tas nebija no svara, bet teikt viņam bija ko!

Kaut kur lasīju, ka šis esot netulkojams darbs, tomēr Dimiņš ir ticis galā lieliski! Man bija tā valodiskā sajūta, ka esmu 19.gadsimtā 🙂 Darbā bija atstāti turku vārdi (kuriem darba beigās dots atšifrējums), par kuru pareizu izrunu Dimiņš arī ir parūpējies, ievietojot izrunas tabulu. Kā vienīgo mīnusu laikam minēšu kartes neesamību. Man ir ļoti vāja ģeogrāfija un būtu gribējies ar pirkstu izvilkt līdzi viņu līkločiem. It kā jau tas nemaina darba vērtību utt., bet man pietrūka izsekojamība. Ja šo es atskaitu, tad darbu patiešām izbaudīju – valodu, asprātības un divu draugu sarunas.

Ja reiz ziemas naktī ceļinieks

imagesGandrīz jau neērti, bet… šai atsauksmei bija jātop jau pirms mēnešiem diviem. Italo Kalvīno darbs Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, kurš šobrīd ir nominēts arī LaLiGaBa balvai kategorijā “Labākais tulkojums” bija tik… atļaušos teikt īpatnējs, ka es joprojām nesaprotu, vai es maz esmu sapratusi šo darbu. Nepārprotiet! Darbs man patika, lasījās raiti, bet nezinu, vai sapratu pareizi autora domas.

Anotāciju īsti nevaru sniegt, bet apmēram tā – lasītājs lasa grāmatu un tajā pēkšņi ir iegadījies tipogrāfisks misēklis. Viņš steidz uz grāmatnīcu, lai šo eksemplāru samainītu. Šeku reku, izrādās, ka šis ir cits darbs. Nekas! Krietni interesantāks, krietni spraigāks! Un atkal misēklis un tā mēs izsoļojam cauri stāstam, kurš sastāv no 10 sižetiem – cits par citu spraigāks.

Pirmais, kur es riktīgi uzsēdos – valoda. Brīnišķa! Labi, es uz beigām nedaudz noguru, bet, cik skaisti var izteikties par dažādām lietām! Piemēram:

Tu vēl uzmeti apjukuma pilnu skatienu grāmatām visapkārt (jeb, pareizāk sakot, grāmatas apjukušas noraudzījās tevī kā suņi no patversmes būriem, redzot, kā bijušo biedru pie pavadas aizved saimnieks, kurš ieradies to izglābt) un izgāji no veikala. /11.lpp./

Tātad, valoda. Tā tiešām ir pērle. Diezgan bieži bija sajūta, ka autors sarunājas tieši ar mani, ka viss, ko viņš stāsta ir tikai man paredzēts. Īpaši spēcīga šī sajūta bija pašā sākumā. Nākamais, uz ko es paķēros (bet pēc tam noguru) bija stāstu mainīgums. Viens stāsts – ātrs ieskicējums par notiekošo, tāds kā stāsta pacēlums un tad pēkšņi apraujas. Lasītājs raujas vaiga sviedros, lai atrastu turpinājumu. Atrod. Atkal iegrimstu stāstā, aizraujos un tad autors mani atkal no tā izmet. Visa šī dēļ neesmu pārliecināta, vai sapratu beigas un par ko tad bija vispār stāsts? Sadrumstalots stāsts, kur viss tikai iesākas un vienlaicīgi vienots stāsts, kurā galvenais ir lasītājs un viņa literārie meklējumi.

Kamēr es lasīju, paralēli centos visu likt pa plauktiņiem, bet vairāk sanāca jautājumi, kuriem centos rast atbildes:

  • grāmatu medības – vai jūs kādreiz esiet medījuši grāmatas un beigās uzzinājuši, ka tā radusies īstenībā šitā un autors ir vēl cits? Ilgi domāju, vai tā ir tā patiesā grāmatmīlestība vai tas vairāk zīmējas uz apsēstību. Un tas, kā caur šo faktu autors spēlējas arī ar mums. Viss jau top gana skaidrs, lai beigās manuskripts nebūtu īsts, autors nebūtu īsts un mudžeklis var sākties no jauna.
  • kas ir lasītājs – gan tas lasītājs, kas darbojas grāmatā, gan tas lasītājs ārpus grāmatu vākiem. Ko nozīmē būt lasītājam? Izlasīt no vāka līdz vākam un ņemt nākamo darbu? Vai būt kā Lasītājas māsai un urķēties vienā darbā līdz pašiem dziļumiem, līdz runa ir jau par kaut ko citu nekā sākot “izmeklēšanas” darbus? Cik ļoti lasītājam ir jābūt saistītam ar autora darbu?
  • kas ir lasīšana – tas par procesu, par dziļumu.

(Sākt. Tā biju tu, kas to pateica, Lasītāj. Bet kā noteikt precīzu brīdi, kad aizsākas romāns? Viss vienmēr ir aizsācies jau iepriekš, katra romāna pirmās lappuses pirmā rindiņa atsaucas uz kaut ko, kas jau noticis ārpus grāmatas. .. /168.lpp./

Lai nu kā, beigās jutos apčakarēta. Autors mani vienkārši apveda ap stūri, jo nekas no lasītā nebija īsts!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Fotografē labāk

300x0_fotografelabak_978-9934-0-8518-5Nu jau pagājis krietns brītiņš kopš saņēmu Henrija Horenšteina darbu Fotografē labāk. Gaidīju radošo brīdi, bet nesagaidīju. Rezultātā esmu tikai mazliet paspēlējusies, ņemot vērā viņa ieteikumus.

Šo darbu var uzskatīt par milzīgu padomu krājumu. Tas viss ir pārbaudīts praksē, jo autors zina, ko runā – pats ir fotogrāfs ar milzu pieredzi un arī pasniedzējs. Un šis tad ir labākais, ko viņš mums sniedz.  Jā, es zinu, ka esmu rakstījusi par līdzīga satura foto grāmatām, tomēr šī ir nedaudz citādāka. Ja iepriekš rakstīju par fotogrāfijas un tās tehnikas attīstību un par dažādiem parametriem un terminiem, tad šajā patiešām ir apkopoti padomi – par tehniku (termini un kā tie darbojas tomēr jāzina), inventāru, fotografēšanu (par veidiem un dažādām vietām), kādas ir alternatīvas, apgaismojums, kā redzēt kadrus, cilvēkus-modeļus un kā darboties pašam. Kā noslēgums ir dažādi jautājumi par komerciju, īpašumtiesībām, autortiesībām, arhivēšanu, portfolio utt. Kopumā tie ir 100 ieteikumi. Protams, nav viegli visus atminēties, bet domāju, ka iesilstot šai jomā, visi padomi realizējas dabīgi 🙂

Šī noteikti ir vērtīga grāmata. Visa izklāstītā informācija ir ļoti īsa, kodolīga, viegli uztverama. Un principā visi ieteikumi ir arī ilustrēti ar kāda fotogrāfa foto. Pie tam, viss stāstītais attiecas ne tikai uz spoguļkamerām, bet pielietojamas praksē arī ”ziepju traukiem”, mobilajiem… Principā uz visu, kas tver un veido attēlu. Līdz ar to nav jābūt profesionālim, lai bildētu. Es gan joprojām sapņoju par izglītošanās iespēju, jo gribētos to lietu labāk izprast 🙂

Lielos vilcienos grāmatā aprakstītais nav nekāds jaunums. Un tomēr. Man tā šķita svaiga. Ārkārtīgi simpatizēja autora nespiešana uz vienu pareizo metodi. Piemēram, fotografēšana tumšās vietās – vari izmantot zibspuldzi (un beidziet zibināt koncertos no sēdvietām, no tā nav nekādas jēgas) vai arī izmantot platu atvērumu un palielināt ISO. Viss jāvērtē no situācijas un vēlamā rezultāta. Un ar šādām situāciju variācijām ir pilna grāmata! Jāatzīst, ka mani mazliet mulsināja autora mudinājums bildēt visur, arī lielveikalos, ja redz iespējamo kadru. Es negribētu, lai mani slepenībā bildē, jo patrāpījos foršā fonā. Visādi citādi, baudāma grāmata!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC