Lasāmgabali XXXV

Hmm, pēdējās īsās piezīmes ir tapušas februārī. Laiks labot!

haossRāmais haoss ir mans pirmais Sandro Veronēzi romāns un man tas izlasījās ļoti, ļoti raiti. Valoda viegla, atvērta, taču sižets ir pasmags – kā tikt pāri sievas nāvei, kā palīdzēt meitai un kā vispār izpaužas sēras. Dažbrīd es lasīju un domāju, kā gan viņš spēj tik viegli dzīvot tālāk. Visu to laiku pēc bērēm, ko viņš vadīja savā jaunajā dzīvesveidā, paudās savādas skumjas. It kā runas par kompānijas nākotni, it kā runas par viņu pašu, bet varbūt tā patiesībā bija šķīstīšanās? Caur visiem tiem cilvēkiem, kas nāca pie viņa ciemos un stāstīja savas bēdas. Tā nevēlēšanās pašam sev atklāt kas ir kas un vai ir obligāti palikt tur, kur abi ir.

300x0_coverLaikā, kad Linda Nemiera nebija Nemiera, bet Dreimane, viņa sarakstīja savu debijas darbu Vilcenes stāsts. Tas ir bērniem un jauniešiem domāts fantāzijas darbs, kurš mani uzrunāja ar savu anotāciju. Lasot man patika, ka caur fantāziju var just arī cilvēcīgus aspektus, ka nav tikai tīra fantāzija vien. Valoda viegla, stāsts raits, bet es laikam tiešām esmu izaugusi. Es vairs nespēju palasīt šai auditorijai domātus darbus. Man nepatika mīlas līnijas, uz beigām īsti nepatika galvenās varones raksturs un kaut kādi apraksti asociējās ar citiem stāstiem. Man tas galīgi netraucēja, taču sajūsmu arī neraisīja. Jāatzīst, ka man patika stāsta beigas, tāpēc, ja nu manās rokās nejauši nokļūs turpinājums, es to izlasīšu aiz ziņkāres 🙂

300x0_vagners_978-9934-0-7452-3Žaka de Dekēra Vāgners. Dzīvesstāsts man gribējās izlasīt divu iemeslu dēļ: 1) pašķirstot šķita, ka tas ir biogrāfisks romāns, bet izrādījās, ka nav un 2) nespēju atcerēties, kāpēc Hitleram viņš simpatizēja. Jāsaka, ka Vāgnera dzīve nav bijusi no vieglajām, taču pie daļas problēmu viņš bija vainīgs pats sava rakstura dēļ. Viņu noteikti var dēvēt par pārmaiņu komponistu ne tikai revolucionāro notikumu dēļ, bet arī vēlmē mainīt operas/teātra tradīcijas un iekārtojumu. Biju pārsteigta par divām lietām: 1) par viņa izšķērdību un parazitēšanas mākslu, apvedot ap stūri pat karali Ludvigu II un 2) par viņa radikālajiem uzskatiem – ne velti viņam nācās bēguļot un nelegāli šķērsot robežas…

Advertisements

Mēness hronikas, 2: Skārleta

300x0_skarleta_mazvaksKad es pagājušajā gadā iepazinos ar Merisas Meijeres (Marissa Meyer, 1984) darbu Sindera, es biju stāvā sajūsmā. Mani tik ļoti savaldzināja Pelnrušķītes pasakas modifikācija, ka stāstīju visiem, kuri gribēja (un negribēja) klausīties 😀 Tāpēc mani iepriecina latviskotais turpinājums Skārleta (2013).

Skārleta dzīvo pie savas vecmāmiņas mazā franču pilsētiņā Rjē. Tur pa abām viņas apkopj dārzeņu laukus un… Patiesībā stāsts sākas ar to, ka vecmāmiņa ir pazudusi un Skārleta netic, ka viņa vienkārši ir aizgājusi no mājām. Viņa dodas viņu meklēt un ceļā sastop Vilku. Tai pašā laikā Sindera pēc lielās balles ir nonākusi aiz restēm. Tā kā Mēness karaliste joprojām izsaka draudus Zemei, Sindera dara visu, lai viņai izdotos izlauzties brīvībā.

Tieši tāpat kā oriģinālajā brāļu Grimmu pasakā, arī šeit ir trīs galvenie personāži – Sarkangalvīte, vecmāmmiņa un Vilks ( un epizodiskais mednieks). Jāsaka, ka man patīk Meijeres domugājiens, tomēr šī modifikācija man nešķita tik jaudīga kā Pelnrušķītes versija. Sinderai bija neparasts viss, sākot jau ar viņu pašu. Atšķirībā no pasakas, Skārleta ir apņēmīga un dumpīga jauniete, kura ne par ko neticēs policijas versijai. Un šajā brīdī sākas autores izdomātā pasaka – viņa attīstījusi pati savu versiju par vecmāmiņas pazušanas iemesliem un kā viņa tiek meklēta. Un tajā visā ir iepīti trīs skaisti jautājumi: kas un kur ir vecmāmmiņa, Vilks ir labais vai ļaunais un kas pēc pasakas motīviem šajā fantāzijā ir mednieks?

Nav tā, ka viss grozās ap Skārliju vien. Es viņu uztvēru kā papildinājumu notikumiem no iepriekšējās grāmatas, jo tie šeit turpinās ar pilnu jaudu. Kā jau minēju, Sindera neapmierinās ar cietumnieces statusu un rīkojas. Mēness karaliene par to nav diez ko apmierināta… Jāsaka, ka man ļoti patīk veids, kādā autore atgādina pagātni un kā to savieno ar tagadnes notikumiem. Man ne mirkli neradās sajūta, ka Skārleta vai Sindera būtu piekabinātas klāt otrai, lai būtu. Viss saaužas tik harmoniski, ka citas versijas nerodas. Interesanti, kā šīm abām pievienosies Kresa?

Ja pirmā daļa radīja industriālu noskaņu, tad šajā daļā tā ir transformējusies. Kādu brīdi autore ļauj elpot ciematiņa svaigo gaisu, lai pēkšņi iemestu kosmosā un atpakaļ. Un runājot par kosmosu, Levana neļauj par sevi aizmirst. Skumji, ka arī šajā daļā mēnesieši tik maz piedalās, bet es lieku lielas cerības uz turpinājumu.

Savācot vienkopus visas emocijas, iespaidus utt., man šis darbs patika. Tāds diezgan izteikts YA darbs, kurā es tīri labi būtu iztikusi bez tās pussalkanās līnijas, bet kā ir, tā ir 😀 Nevar jau zināt, ko autore ar to visu darīs tālāk. Un es joprojām apbrīnoju spēju pārveidot pasaku un vienlaicīgi stāstīt savu stāstu. Neesmu nekāda viszine un neesmu tik daudz lasījusi no šī žanra, tomēr man šķiet, ka tieši tāpēc šī tetroloģija šķiet tik ”svaiga”. Fantāzija, bet ar klasisko pasaku motīviem.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Īsumā par fotogrāfiju

9789984236735Nu jau kādu laiciņu grāmatnīcās gozējas Īana Heidna Smita (Ian Haydn Smith) grāmata Īsumā par fotogrāfiju (2018). Ja Henrijs Kerols ir ļāvis ielūkoties fotoaparāta dzīlēs un procesā, kā top fotogrāfija, tad Smits stāsta lietas, par kurām šobrīd nav īsti vajadzības domāt. Vismaz man.

Laikam ir jāsāk ar to, ka grāmata ir iedalīta četrās daļās: žanri, darbi, tēmas un tehnikas. Šīs daļas savā starpā tik skaisti pārklājas, ka galā veidojas skaists koptēls un trīs aktuālas tēmas:

1. Fotogrāfija kā māksla vai atsevišķa nozare.

Visa darba laikā man šis tiešām šķita interesants jautājums. Ja to jautātu man šodienā, es teiktu atsevišķa nozare. Tomēr virzoties cauri attīstības posmiem, kurā fotogrāfijas attiecības ar mākslu svārstījušās no abpusēji izdevīgas savienības līdz neslēptam naidam, fotogrāfija ir spējusi tapt par mākslas darbu vārda tiešā nozīmē. Ne tikai tāpēc, ka “fotogrāfiju izmantoja daudzi mākslinieki kā Delakruā, Kurbē, Manē, Degā un daudzi citi” /31.lpp./, bet arī tāpēc, ka fotogrāfija spēj radīt autentiskumu un tā ir mākslas jēga. Visa šī sakarā man sķita interesants fakts, ka ļoti ilgu laiku krāsu foto “neņēma par pilnu”, jo to neuzskatīja par pietiekoši māksliniecisku un tam nevarēja piedēvēt reālismu. Bet ar laiku tā nostājās blakus melnbaltajam foto. Otrs fakts, kas man ļoti patika – “nāvei fotogrāfijā bijusi tikpat nozīmīga loma kā citos mākslas veidos. 19.gadsimta otrajā pusē ģimenes mirušo fotogrāfijas izmantoja kā alternatīvu gleznotam portretam vai pēcnāves maskai.” /165.lpp./

2. Fotogrāfijas devums politikā, sabiedrībā, pasaules atspoguļojums.

Šī laikam ir tā tēma, kurā informācija ļoti bieži pārklājas, bet tiek parādīta no dažādiem rakursiem, piemēram, ne tikai kāda žanra attīstībā, bet kā tā mainās katrā laikposmā. Piemēram, sākoties 1PK fotogrāfija kļūst par būtisku propagandas ieroci, taču 2PK līdz ar kino tā bija starp nozīmīgākajiem propagandas ieročiem. Starp kariem aktuāls kļūst sociāldokumentālais foto – labprātāk fiksēja cilvēku ikdienu nevis detalizētus un izdomātus portretus. Tajā ietilpa dzīves parādīšana pēc kara, kas notiek ielās, rūpnīcās, bēgļu rindās un daudz kur citur. Tādējādi fotogrāfija fiksēja izmaiņas sabiedrībā un rādīja sekas cilvēkam iejaucoties dabas ainavā. Attīstoties modes un kino industrijai, attīstījās arī šī žanra fotogrāfijas (neaizmirstot reklāmu) un paparaci (daži bija tik uzmācīgi un nevietā, ka nācās ieviest dažus likumus…). Runājot par karu, tad to mājās ienesa fotožurnālistika. Jo vairāk attīstījās kamera (zibspuldze+vieglāk pārnēsājama), jo taustāmāks tas palika – tagad bija iespējams piekļūt kara zonai tik tuvu kā nekad. To, ka fotogrāfija nav tikai propagandas ierocis pierādīja konkrēts Nika Uta kadrs, kurā atspoguļojās elle zemes virsū un tā kļuva par Vjetnamas kara laika pretkara kustības plakātu. Tas noteikti nav vienīgais pierādījums, ka foto ir spējīgs iejaukties politikā un attainoja notikumus, kas nekādi nesakrita ar valdības oficiālo skaidrojumu.

3. Daudz un dažādas tehnikas, kas izraisījušas pārmaiņas foto attīstībā.

Nekur to neesmu minējusi, bet pirmo reizi termins “fotogrāfija” radās 1839.gadā un to ieviesa Džons Heršels, savukārt pirmais mēģinājums to darīt ir radies ap 16.gadsimtu, kad arī sāka izmantot lēcas. 19.gadsimtā jau sākās eksperimenti ar gaismjūtīgumu. Lasot pēdējo nodaļu par tehnikām, es biju ļoti pārsteigta par daudzajiem attīstības posmiem un paņēmieniem fotogrāfijas attīstīšanā. Nebija gan nekāds jaunums, ka liela daļa no paņēmieniem bija kaitīga veselībai. Vienīgais, ko es zināju, ir dagerotipija, taču līdzās šai bija arī citas -tipijas – kalotipija, cianotipija. Viena par otru kaitīgāka… Es līdz šim domāju, ka vienmēr ir pastāvējušas sēpijas un melnbaltie foto un tad tikai krāsas, bet nē. Interesanti, ka gandrīz gadsimta garumā pastāvēja prakse izkrāsot fotogrāfiju zinātniskos nolūkos. Tas laikam ir tas iemesls, kāpēc krāsu foto tik ilgi tika noliegts.

Šī ir patiešām informatīvi bagāta grāmata. Tā atklāj ne tikai visu iepriekš uzskaitīto, bet arī izanalizē 50 būtiskas fotogrāfijas fotovēsturē, tādējādi parādot tās attīstību. Un man patīk grāmatas, ka šķietami sarežģīto saliek pa plauktiņiem. Pievienoju savām pārējām foto grāmatām 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze.

Lakstīgala

300x0_lakstigala_mazvaksNemācēšu pateikt, kāpēc, bet mani uzrunāja Kristīnes Hannas (Kristin Hannah, 1960) darba nosaukums Lakstīgala (2015). Pat nezinu, ko īsti biju gaidījusi no tāda nosaukuma, bet ka tas būs tik labs vēsturiskais romāns, bija liels pārsteigums.

Saīsināta anotācijas versija no grāmatas vāka: 1939.gada Francija. Lai arī visas pazīmes norāda, ka drīzumā būs karš, daudzi cer, ka tomēr tā nebūs. Māsas Izabella un Vianna dzīvo sķirti – viena Luāras ielejā, otra Parīzē. Sākoties karam tēvs Izabellu sūta pie Viannas, drošībā. Tomēr abām raksturi ir tik dažādi, ka sadzīvošana ir grūta, pat kara apstākļos.

It kā kārtējai vēsturiskais romāns, tomēr šis mani apbūra. Vienbrīd prātā nāca E. Dora Mums neredzamā gaisma, bet šos romānus saista tikai darbības vieta. Hanna mums rāda karu, kādu to redz raksturā un domāšanā atšķirīgās māsas. Jā, abas vēlas pārdzīvot šo karu, saglabājot sevī visu cilvēcīgo un alkas pēc brīvības, tomēr kā to sasniegt? Labāk ir būt klusai, nemanāmai pelei vai dumpīgai un ar vēlmi aktīvi darboties kaut vai pagrīdē? Man ļoti patīk veids, kādā autore izstāsta vācu īstenoto zibenskaru, kas tai laikā un vēlāk notiek ar Francijas iedzīvotājiem. Cik dažādas var būt reakcijas uz notikumiem un tikpat dažādas pretošanās formas. Tiem kuriem patīk visam vilkt līdzi ar pirkstu, neburkšķiet pirms laika, daži notikumi ir pakārtoti romāna vajadzībām, t.i., tie notiek ātrāk vai vēlāk.

Mazliet skarbi, bet šis ir laiks, kad bērni zaudē savu bērnību. Viannai bija smagi redzēt kā viņas meita pēkšņi ir kļuvusi pieaugusi. Gribēdama pasargāt no apkārt valdošajām šausmām, viņa nevēlējās stāstīt patiesību par meitas draudzeni. Tomēr nav iespējams palikt bērnībā un neko nesaprast, ja visapkārt valda izmisums, bads, aukstums, uz katra soļa ir propagandas/brīdinājuma plakāti un aicinājumi nodot savu tuvāko. Un viņas mājā dzīvo nacists. Ko vispār nozīmē būt sievietei un bērnam kara laikā? Manuprāt, par to sāk tā pa īstam diskutēt tikai tagad. Pretoties vai sadarboties, izdzīvot vai padoties.

– Vīrieši parasti ir tie, kas runā, – es saku. Tā ir vispatiesākā, visvienkāršākā atbilde uz šo jautājumu. – Sievietes rīkojas. Mēs karojam ēnā. /491.lpp/

Lai vispār sāktu rakstīt šo romānu, autore esot iedvesmojusies no kādas 2PK leģendas par māsām, no kurām viena bija Lakstīgala. Kamēr es nebiju izlasījusi, nekādu papildus info nemeklēju, bet mani patiešām interesēja, vai tāda Lakstīgala ir eksistējusi vai tas ir izdomas auglis? Un ir. Realitātē tā bija gados jauna beļģu sieviete André de Jongh, kura palīdzēja avarējušajiem britu pilotiem pamest okupēto Eiropu, lai atgrieztos Lielbritanijā turpināt savu misiju. Viņas izstrādātais maršruts kļuva pazīstams ar nosaukumu Comet Line.

Jāatzīst, ka ir pāris vietas, kuras man romānā nepatika (piemēram, sākumdaļā plašie apraksti par izskatu un darbības vidi, pāris epizodes nobeiguma daļā), bet es vairāk tvēru to vēstures elpu. Kā jau minēju, tur ir atrodams viss – bēgļi un to piedzīvotās šausmas, bombardēšana, rekvizēšana, okupācijas fakts un tā pieņemšana, garās rindas pārtikas saņemšanai, izsalkums, nāve.

Šis darbs nudien ir aizraujošs. Šausmīgs savā būtībā, bet labi izklāstīsts. Sen nebija bijis tā, ka grāmatas dēļ neeju gulēt. Sākumā likās iespaidīga apjomā, bet izlasījās pāris dienās. Ir vērts!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Es biju tikai sekretāre

9789934072888_100Grāmatu vākiem ir zināma loma tajā vai es to gribēšu lasīt vai ne (tam ir jāspēj uzrunāt). Un ļoti reti gadās, ka tas mani kaut kādā mērā satricina. Tajā fotogrāfijā ir kaut kas magnetizējošs. Un nosaukumā vārds ”tikai” man neliekas kā ”tikai”. Tas izklausās kā attaisnošanās, kā nevēlēšanās atzīt savas kļūdas. Es runāju par Brunhildes Pomselas (Brunhilde Pomsel, 1911 – 2017) Es biju tikai sekretāre (2017). Vai 106 gadus vecā Pomsela mums gribēja pavēstīt ko svarīgu?

Brunhilde Pomsela bija sekretāre Reiha propagandas ministram Jozefam Gebelsam. Grāmatā viņa stāsta savas atmiņas par to, kā ir līdz tam nonākusi, kā vispār varas virsotnēs nonāca nacionālsociālisti un kā tas ietekmēja viņu.

Brunhildes Pomselas stāsts dod mums iespēju ieraudzīt, ko nozīmē ignorēt diktatūras rašanos un vēlāk tajā (iz)dzīvot – gan fiziski, gan garīgi. Tomēr šis stāsts arī skaidri parāda, ko nozīmē noskatīties uz mūsdienu populistu centieniem graut Rietumu parauga demokrātiju. /148.lpp./

Šodien ir viegli kritizēt cilvēkus un apgalvot, ka tādas lietas nemanīt ir neiespējami. Mēs aizmirstam, ka mums ir priekšrocība – mēs zinām vēsturi un kā tas viss beidzās. Varbūt tiešām tolaik daudz kas tika noklusēts, piemēram, ebrejiem jādodas uz citu vietu, lai atbrīvotu vietu Sudetas vāciešiem vai ka koncentrācijas nometne ir tikai pāraudzināšanas iestāde. Es neticu, ka Pomsela bija tik dumja kā nemitīgi uzsver un ka neko nezināja. Viņa atsakās uzņemties daļu vainas. Un tas ir veids, kā viņa to dara. Ir sajūta, ka viņa nav kaut ko izstāstījusi līdz galam, jo, piemēram, īsi pirms nāves viņa atklāja, ka ap 1936.gadu bija gaidībās un bērna tēvs Gotfrīds Kirhbahs bija ebrejs, kurš emigrēja uz Amsterdamu. Kādu laiku viņa brauca pie viņa, līdz viņš teica, ka jāpārtrauc bīstamības dēļ.

Es tiešām nespēju saprast, kā ir iespējams strādāt radio un vēlāk ministrijā un nesaprast, kas notiek. Viņa saka, ka Hitleram nākot pie varam, visam bija “uzlikts vāks” un neviens tiešām neko nezināja. Varbūt, bet es neticu, ka viņa nezināja vairāk par vidusmēra cilvēku. Viņa taču bija sekretāre otrajam cilvēkam valstī! Bet kā pati norāda, esot bijusi dumja un no apziņas izstūmusi nelāgās priekšnojautas. Tātad, nevis nezināja, bet negribēja zināt. Un tas jau ir šaušalīgi, jo kā pati izsakās: “Protams, bija īpaši rajoni, pilni posta un nabadzības, un kaut ko tādu jau arī negribējās redzēt, kaut ko tādu neredzēja, turp gluži vienkārši neskatījās.” /36.lpp./

Un negribējās arī neko daudz zināt, negribējās lieki uzkraut sev vēl smagāku nastu. Pietika jau ar to, ka ikvienam pašam bija jācīnās ar daudzām grūtībām,.. /70.lpp./

Pomsela ir bijusi jauna, vieglprātīga un pārāk egoistiska. Viņa domāja tikai par savu darbu, kā būt priekšzīmīgai darbiniecei un atrasties ”mazliet” elitē viņai patika. Tomēr savādi, ka viņa ne reizi patiesi neaizdomājās par patiesībā notiekošajām lietām. Izdevības bija. Piemēram, tai reizē, kad redzēja Gebelsu uzstājamies Sporta pilī ar runu, kurā parādīja savu īsto seju. Vai kad referents viņai rokās iespieda slepenus failus ar piebildi neskatīties iekšā. Nekādi nespēju aptvert Pomselas aklo uzticēšanos vadībai un pakalpošanu. Manuprāt, tā nebija uzticības parādīšana, tā bija līdzdalība.

Es paliku vienatnē ar mapi un neieskatījos tajā. Un vēl nodomāju: ak Dievs, kā gribētos ieskatīties. Bet es to nedarīšu, viņš paļaujas uz to, ka es to nedarīšu, [..]. Es sev šķitu ļoti cildena. /94.lpp./

Ir vietas, kurās Pomsela savā stāstījumā nonāk pretrunās, piemēram, par ebrejiem. Viņa apgalvoja, ka neko nemanīja un ja kaut ko zināja, nedomāja, ka tas ir kaut kas šausmīgs. Neaptverami, ka viņa ne reizi neiedomājās, kas noticis ar viņas bijušo priekšnieku Dr. Goldbergu, viņas kolēģiem Radiofonā vai viņas draudzeni Evu Lēventāli. Vispār ir grūti iedomāties, kā tādi ļaudis kā Pomsela ir dzīvojuši pēc kara. Vai naktīs nav bijis grūti gulēt? Sirdsapziņa, vainas sajūta? Kāpēc Pomsela pēkšņi 103 gadu vecumā sāka runāt?

Iespējams, arī manī ir mazliet Pomselas. Es par politiku neinteresējos, tomēr, ja kāds no draugu loka grib parunāt par aktualitātēm, es ļauju. Es ļauju un cenšos izprast politikas džungļus. Interesanti, ja Pomsela būtu interesējusies par politiku, vai viņa būtu rīkojusies citādāk? Lai tiktu darbā Propagandas ministrijā, viņa bez vilcināšanās iestājās partijā. Pat nepainteresējusies, ko tā partija vispār dara. Tas ir tāpat kā daudzi neinteresējas par vēlēšanām un partiju programmām. Pirms ejiet, painteresējaties, kam atdodat balsi! Un noteikti, ejiet!

Norij kapsulu un prom ir. Pārējiem ir jāatbild par visu. /118.lpp./

Grāmata ir iedalīta divās daļās. Vispirms Pomselas stāsts un tad politologa Tores D. Hansena analīze. Tās mūsdienu paralēles, kuras viņš velk saistībā ar 1933.gadu ir biedējošas! Par breksitu, Trampu, Poliju…

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Te bija Brita Marija

64851782016.gada decembrī esmu rakstījusi, ka gaidu darbu par Britu Mariju un te nu tas ir! Frēdriks Bakmans (Fredrik Backman, 1981) ar savu darbu Te bija Brita Marija (2014) mani dikti iepriecināja 🙂 Šis nudien ir autors, kuru var ņemt lasīt neuztraucoties par iegrābšanos.

Brita Marija ir īpatnēja sieviete. Viņai nepadodas komunikācija ar cilvēkiem, taču viņai perfekti padodas tīrīt. Viņa nekad nav strādājusi, taču ir nolēmusi sākt. Viņa attopas gandrīz izmirušā ciematiņā, kurā teju visi spēlē fulbolu un Brita Marija šo spēli necieš ne acu galā. Diez kā neizklausās pēc iedvesmojošas jaunas dzīves sākuma…

Ja ir lasīts Omce sūta sveicienus un atvainojas, tad ar Britu Mariju īpaši nav jāiepazīstina. Ja nav, tad nav vērts uztraukties, jo šie darbi nav saistīti. Lielākie fakti, kas jāzina par Britas Marijas pagātni, ieskicējas arī šajā darbā. Piemēram, pēc 40 gadu laulības dzīves izrādās, ka vīrs viņu krāpis. Britai Marijai, kura ir lieliski jutusies rutīnā, tas nāk kā liels trieciens. Viņa pieņem radikālu lēmumu: meklēt darbu, ar uzstājību to atrod un attopas Borgā. Borga ir tik tukšs ciemats, ka gribot negribot Brita Marija ir spiesta atrast patieso sevi.

Šķiet, ka man tik ļoti patīk Bakmans, jo viņš lieliski prot parādīt savus tēlus no dažādām pusēm. Tas ir iemesls, kāpēc visi viņa darbi ir it kā viegli, bet tai pat laikā cilvēcīgi – sarakstīti vieglā valodā, bet tēmas ir pasmagas, bet cilvēcīgi saprotamas. Pēc pirmā acu uzmetiena varētu padomāt, ka Brita Marija (un viņa jāsauc tikai šādi, jo par Britu viņu  drīkst saukt tikai māsa) ir piekasīga ”penča”. Iepazīstot viņu aizvien vairāk un vairāk, saproti, kāpēc viņa vienmēr un visur sāk kaut ko tīrīt (stresa mazināšana), kāpēc viņa apmierinās ar klusā mājas gariņa lomu un kāpēc viņai bail nomirt vienai. Un vēl viņai piemīt viena sasodīti laba īpašība – viņa ir cilvēks bez aizspriedumiem. Tas ir jāmāk.

Vai cilvēks pensijas gados var mainīties, pieņemt radikālas pārmaiņas un vispār sākt jaunu dzīvi? Sīkumos varbūt, bet lielos vilcienos noteikti ne. Vai tas izdosies Britai Marijai? To es neatklāšu. Taču viņa noteikti liek padomāt. Piemēram, izvairīšanās no konfliktiem (savu domu izteikšana) – labi vai slikti? Sēdēt savā vietā un vienkārši eksistēt – pieņemami vai nē? Uzmācīga stūrgalvība, kas robežojas ar uzbāšanos – jā vai nē? Protams, viss atkarīgs no situācijas, taču no Britas Marijas varētu arī kaut ko iemācīties, piemēram, kā atvilknē turami galda piederumi.

Sentimentāls ceļojums

9789984236681_30Man patīk laiku pa laikam palasīt memuārus, kas ir cieši saistīti ar vēsturiskiem notikumiem. Izlasot Viktora Šklovska (Виктор Борисович Шкловский,  1893 – 1984) Sentimentāls ceļojums (1922) anotāciju un apskatot vāku, man radās asociācijas ar līdzīga satura darbiem (Ilgais gājiens, Cilvēku, zvēru un dievu zemē). Protams, izlasot darbu mazliet aplauzos, jo esmu diezgan kļūdījusies – Šklovskis ir piedalījies Krievijas revolūcijā, kamēr manas asociatīvās personības ir bēgušas no tām vai kaut kādā cietušas.

Šklovskis savus memuārus ir rakstījis divos piegājienos un cik noprotu, sākotnēji tās ir izdotas atsevišķi. Šajā grāmatā ir apkopotas abas daļas, kur pirmajā ir stāstīts par revolūcijas veidošanos, notikumiem un fronti, savukārt otrā stāsta par juku laikiem pēc tās (pilsoņu karš).

Pagaidu valdības demokrātisma maksimālisms atbrīvoja armiju no vajadzības kaut ko darīt piespiedu kārtā. /83.lpp./

Priekšvārdā minēts, ka darbu “var lasīt kā piedzīvojumu romānu” /10.lpp./ Tas ir veids, kādā es centos lasīt šos memuārus. 20.gadsimta sākuma Krievijā ir bijušas tādas jukas, ka es nespēju izsekot visam līdzi – tik ātri viss mainījās. Šklovskis to visu atstāsta tik sīki, bet man, diemžēl, neko neizsaka ne pieminētās personības, nedz darbības vietas, nedz rotu, pulku un divīziju numuri. Bet ar to, cik straujā tempā tiek minētas personības un armijas daļas, saprotu dezorganizēto situāciju revolūciju notikumos. Tomēr tas nemaina faktu, ka man prasījās pēc kaut kādām kartēm vai kāda papildus uzziņu materiāla, lai es saprastu, kurā nostūrī Šklovskis darbojies.

Autors armijā ir iestājies brīvprātīgi un viņa pārziņā bija bruņmašīnu divīzijas un apmācības. Brīvajā laikā viņš bija literatūras teorētiķis, kritiķis un rakstnieks. Dažbrīd, kad viņš nerunāja par revolūciju vai kurdu politiskajām un militārajiem lietām, viņa rakstnieka talants parādījās gana spilgti, lai man būtu aizraujoši lasīt par sadzīvi, literāro dzīvi Krievijā vai vienkārši dažādus pastāstiņus, ko pats piedzīvojis vai dzirdējis no līdzbiedriem.

“..nupat uzraksīto es uzskatu par kaut ko svarīgu: es to uzrakstīju, atceroties līķus, ko esmu redzējis” /84.lpp./

Revolūcija notiek ne tikai Krievijā, bet visos austrumos. viktor-shklovsky-portraitArī tur valda haoss. Tās mazināšanai un armijas daļu stabilizēšanai, Šklovskis tiek sūtīts uz Kurdistānu, Galīciju.. Autors ļoti spilgti parāda kurdu nežēlību (piemēram, virsniekam nogriezta galva, ar kuru bērni spēlējas trīs nedēļas), tāpat autors iepazīstina ar Persiju – tai laikā nekas no iedomātā neatbilst realitātei. Persija ir vienmuļa, smilšaina un haosa pilna. Šāham vara skata pēc un sadarbība ar krieviem politisku iemeslu dēļ. Bez tā visa spilgti parādīts arī bada laiks Krievijā. Ne tikai tas, ka kara dēļ nav ko ēst, bet arī nežēlīgais aukstums, kas togad iegadījies. Ja kādam “mājās” bija ap 10 grādiem, tad jau varēja iet sildīties…

Kopumā memuāri šķiet sarakstīti neaizmirstot detaļas, jo aprakstītas drīz vien pēc to notikšanas, taču šis vairāk būs atbilstošs īsteniem entuziastiem. Pirmā daļa priekš manis bija par… negribas lietot vārdu ”sarežģīti”, taču pārāk detalizēti. Ja nebūtu daudzo zemsvītras piezīmju, es daudz ko nebūtu sapratusi, jo esmu paspējusi aizmirst šī perioda personības un politiskos spēkus.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Nekur nebija gaismas. Stundām sēdējām tumsā. Dzīvot nevarējām. Bijām jau samierinājušies mirt. Bet nepaguvām. Tuvojās pavasaris. /262.lpp./

Gaidot Bodžanglu

9789984236742_11Olivjē Burdo (Olivier Bourdeaut, 1980) sarakstītais Gaidot Bodžanglu (2016) ir… kaut kas. Ārkārtīgi skaists un krāšņs vāks un, protams, ka man gribējās zināt, ko tie sevī slēpj. Anotācijā mani kaut kas uzrunāja, par spīti tam, ka es nezinu nedz 60to gadu leģendāro Ninas Simones dziesmu Mr. Bojangles (ar to iepazīstos šobrīd), nedz arī Semjuela Beketa absurda lugu Gaidot Godo.

Žoržs un viņa sapņu sieviete, kuras vārds mainās teju vai ik dienas, ieskatījās viens otrā jau no pirmā neprātīgā teikuma. Viņi savu dzīvi vada priekā, dejojot un baudot. Protams, dejots tiek pie dažādām dziesmām, bet jo īpaši pie Mr. Bojangles. Šādu dzīvi bauda arī viņu bērns – viņa pasaules redzējums ir tik ļoti atšķirīgs, ka mācības notiek mājās. Cik ilgi ir iespējams tā dzīvot?

Mīlestība no pirmās tikšanās – tāds retums. Un ne jau parasta mīlestība, bet neprātīgi kaislīga. Tik kaislīgi saskanīga, ka tajā tikai diet un diet. Viņi tās dēļ ir gatavi uz visādām neprātībām. Tā viņi pavada dzīvi – neprātīgi mīlot un svinot dzīvi dienu no dienas. Bez atelpas. Jau ar pirmajiem teikumiem mani nepameta sajūta, ka viss nav tik vienkārši, ka sekos kaut kas traki skumjš. Tā arī bija. Žēl, ka dzīve nav svētki un tajā ienāk sarežģījumi. Autoram tiešām ir izdevies skaisti parādīt to balansu starp komēdiju un traģēdiju, dzīves skaistumu un tās norietu. Var jau teikt, ka tiekam aprobežoti, liek dzīvot pareizi un ka tā tam nebūtu jābūt. Ka var dzīvot kā Žoržs un viņa sieva, bet cik ilgi? Viņu gadījumā bija tikai neprāts un mīlestība un tas ir mazliet egoistiski.

Šo stāstu stāsta bērns – viņa balss ir naiva un tas šo stāstu vērš skumju. Viss notiekošais un tā sekas – bērns nesaprot, kas ir vispārpieņemti, bet kas iet pāri robežām un vairs neskaitās normāli. Mani kaut kādā ziņā šokēja tēva reakcija uz visu. Mātes trakums bija attaisnojams (ja izlasa romānu, tad to var saprast), bet tēvs? Kāpēc viņš neko nedarīja, lai vismaz bērns spētu adaptēties starp saviem vienaudžiem? Es uzskatu, ka viņam kaut kādā ziņā tika darīts pāri, lai arī vecāki viņu neprātīgi mīlēja. Pavisam mazliet, bet tekstu kursīvā stāsta tēvs. Tas ir nedaudz cits skatupunkts un tajā lasāma vienīgi mīlestība. Šķiet, ka dažbrīd pavīd veselais saprāts, bet dažas rindas vēlāk saproti, ka tā bijusi mirāža.

134 lapaspuses. Tik pilnas dzīves, prieka un mīlestības. Tik pilnas traģēdijas un skumju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

1913: gads pirms kara

9789934200427Parasti es atrodu lasāmās grāmatas, bet reizēm ir otrādi – grāmatas atrod mani. Kad pagājušajā gadā izdeva Floriana Iljesa (1971) pētniecisko darbu 1913: gads pirms kara (2012), tas mani fascinēja. Cenas dēļ gan atturējos no iegādāšanās un prieks, ka intuīcija nepievīla – Ķīpsalā bija tā iespēja iegādāties par puscenu. Es gan vēl pāris sekundes domāju, vai ieguldīties konkrētajā apgādā, bet lai nu tiek 😀 Grāmata ir tā vērta!

Vai jūs kādreiz esiet domājuši par dzīvi, kas notikusi pirms lieliem vēsturiskiem notikumiem, piemēram, kara? 20.gadsimts ir bijis nežēlīgs, trauksmains un arī notikumiem bagāts kultūras un sadzīves jomā. Iljesa pētījums ir tik faktiem bagāts, ka visu uzreiz nenākas viegli aptvert, bet tiekot līdz beigām man izkristalizējās dažas lietas, kas ir ilgušas/veidojušās visu apskatāmo gadu.

Man šķiet diezgan zīmīgi, ka Iljess sāk šo darbu ar tolaiku cilvēku reakciju, ka ir pienācis gads “1913”. 13 nav labs skaitlis, no tā baidās, to numerācijā ignorē. Daudziem šķiet, ka šis būs nelaimīgs gads. It kā nepietiktu ar gada skaitli, cipars vēl reizi mēnesī jāpārdzīvo. Izlasot darbu, man radās sajūta, ka gads ir bijis dīvains, pilns ar radošiem meklējumiem un vienlaicīgi ar “mīņāšanos” uz vietas. Tas ir gads, kurā sastopam Hitleru, Staļinu, ratos guļošu Evu Braunu. Priekšplānā Austroungārijas erchercogs Francs Ferdinands, kurš nezina, ka salīdzinoši drīz mirs. Tikmēr Normens Endžels ir ļoti pārliecināts, ka kara vairs nekad nebūs – globalizācija nepieļaus karu, visas valstis saimnieciski ir pārāk cieši saistītas, lai kas tāds notiktu. Arī starptautiskās komunikāciju saites ir pārāk ciešas un tāpēc karš ir bezjēdzīgs. Intelektuāļi tiek nomierināti, bet kāpēc līdztekus šādiem izteikumiem reihstāgs miera uzturēšanai palielina bruņotos spēkus? Ne tikai palielina, bet arī izsludina meklēšanā jauniešus, kuri izvairās no kara dienesta, tai skaitā, arī Hitleru, kurš bēguļo.

Pirms gada ir nogrimis “Titāniks” un Osvalds Špenglers raksta savu monumentālo darbu “Eiropas noriets” pirmo daļu – “Titāniks” kā salīdzinājums kultūras iznīcībai. Viņš raksta: ”Katrai kultūrai ir jaunas izpausmes iespējas, kas parādās, nobriest, novīst un vairs neatgriežas” /25.lpp./ Varbūt tāpēc daudziem māksliniekiem parādās “izdegšanas sindroms” – viņi cenšas radīt savu šedevru, pārpūlas un iedzīvojas neirastēnijā un atkarībā no morfija, piemēram, Francs Kafka, Georgs Trākls u.c.. Alma Mālere vispār ir pārbijusies un tāpēc savam mīļotajam Oskaram Kokoškam liek gleznot šedevru, citādi nevarēs kļūt par viņa sievu. Saspīlētās Freida un Junga attiecības, tēva slepkavības teorija un tās apgāšana. Tomasa Manna centieni sākt darbu pie ”Burvju kalna”, Kafkas neiespringšana uz rakstīšanu un Virdžīnijas Vulfas trakumi – viņa ”nespēj just”.

Gada otrā pusē notiek jauni mākslas virzienu meklējumi – Ernsts Ludvigs Kihners sācis gleznot Potsdamas ainas, Pikaso kubisms tiek noniecināts, daudzi meklē tīru formu. To grib iemiesot ne tikai mākslā, bet arī arhitektūrā: “Mākslas darbs vēlas izraut cilvēkus no viņu ērtībām. Nama uzdevums ir kalpot ērtībām. Mākslas darbs ir revolucionārs, nams – konservatīvs.” /238.lpp./ Jā, Ādolfs Loss nav moderns arhitekts, viņš uz citu fona izceļas, bet viņa namus visvairāk novērtē. Galu galā – vai ir iespējams noteikt precīzu brīdi, kad sākās modernisms? Tas sākās ar Marsela Dišāna ready-made vai ar Kazimira Maļeviča “Melno kvadrātu”?

Ļoti patika, ka darbs iedalīts mēnešos florianun katru mēnesi rotā kāds mākslas darbs vai fotogrāfija. Ievietotās atsauces un plašā bibliogrāfija – tātad gluži no gaisa šie fakti netika rauti. Šķiet, ka autors pamanījies izlasīt kaudzi dienasgrāmatu, jo lasāmi daudzi fakti no mākslinieku personīgās dzīves un viņu domas, kas grāmatās neparādās un tas šim darbam piešķir īstu dzirksti. Principā šis sanāk kā dokumentāls darbs par kultūrvēstures un mākslas attīstību vienā gadā vieglā un saistošā valodā, kurā izskan arī pieņēmumi par notikušo, ne tikai pārliecība, ka tā noteikti ir bijis.

Lai arī man šis darbs ļoti patika, man tomēr kaut kā pietrūkst darba beigās. Man pēdējā rindkopā prasījās, lai būtu akcentēts, ka viss tiešām virzās uz karu.  Lai arī darbs vedina uz to, ka gaisā vējo kara draudi, tie ir tikai jaušami, man gribējās to akcentu. Vēl 9 mēneši un viss – uzspīdējusī Koko Šanele, atvērtais modes veikals Prada, tikko sākušais modernisms un daudzas radošās izpausmes tiks apstādinātas, tās nīkuļos un varbūt uzplauks pēc kara. Tas būtu bijis kā lielisks secinājums. Lai nu kā – ar šo darbu nudien ir vērts iepazīties!

Ne gluži par šo darbu (tikai uz to balstoties), bet par šo gadu ļoti skaisti izteicies Bankovskis – šeit.

Starp Mežaparku un Murjāņiem

9789934073762_31Kā autors man Valdis Rūmnieks (1951) nav svešs. Esmu lasījusi pāris viņa grāmatu (sarakstītas kopā ar Andreju Miglu) un man tās ir diezgan labi patikušas. Šo viņa autobiogrāfisko, atmiņu pilno Starp Mežaparku un Murjāņiem (2018) man gribējās izlasīt tieši balstoties uz viņa vēsturiskajiem romāniem, kā arī pieteikuma dēļ – grāmatā varēšot sastapt daudz citu latviešu literātu.

Man bija gribējies būt klāt grāmatas atklāšanā, bet šogad biju sadomājusi uz Ķīpsalu doties piektdienā, tāpēc uz šo pasākumu nekādi nesanāca. Par šo es, iespējams, nejūtos dikti bēdīga, jo nejauši atradu pasākuma video iekš youtube. Bija prieks vērot, kā autors savā cienījamajā vecumā bija tik humorpilns, jo esot teicis šādus vārdus: “Kamēr nav iemeties kaļķītis, tikmēr jāraksta atmiņas.”

Jau ar pirmajām lapām autors lasītāju vedina pa savām bērnības takām un pie atklāsmes: “Šī būs citādāka autobiogrāfija”. Un tā arī ir. Jau ātri vien rodas sajūta, ka autors par sevi pateiks šo un to, bet par saviem līdzcilvēkiem un dzīves ceļā sastaptajiem – daudz un dikti. Un tā man patīk labāk. Ne jau tāpēc, ka neintersētu paša Rūmnieka dzīves ceļš, bet tāpēc, ka ar savu esību caur citiem viņš atklāj 50.-70.to gadu kultūras attīstību, latvietības pastāvēšanu padomju cenzūras žņaugos, daudzu literātu un radošo personību niķus un stiķus. Par pašu Rūmnieku šais gados man palika tāds maza palaidņa iespaids – delverīgs, zinātkārs, perfekcionists (piemēram, kārtojot Raiņa 19.sējumu). Visur būt klāt, visu izzināt (izjaukt pulksteņus un citus mehānismus) un visu izmēģināt. Visa Rūmnieka dzīve grozījās starp Murjāņiem un Mežaparku. Tik liela vietas mīlestība man nav pazīstama. Es, protams, mīlu savu dzimto pilsētu, bet šis ir citādak.

Par spīti tam, ka es, diemžēl, nezinu visas pieminētās personības, man nebija garlaicīgi lasīt. Viens ir skaidrs – dzīvojot literātu ģimenē (tēvs rakstnieks, mamma tulkotāja) un uzturoties starp literātiem, nekas cits kā rakstnieks un literatūrzinātnieks viņš nevarēja būt. Viņa pasaka par gludekli, kas ir tapusi uz Continental rakstāmmašīnas bija skaists un smieklīgs vingrinājums rakstniecībā 😀 Kaimiņos blakus viņam dzīvojis Jānis Sudrabkalns. Tik daudz kuriozu un arī bēdīgu atmiņu par viņu. Man gribētos, lai autors par viņu uzraksta romānu – padomju gados dzīvot ar sievieti, bet neprecēt viņu, visus izstrādātos jokus, viņa lielā slava, bet bēdīgs psihiskais stāvoklis. Tāpat autors daudz runā par Čaku – par dzīvi, par darbiem, par personību. Tiek pieminētas arī citas personības, bet šīs divas man izcēlās jo īpaši.

Bija liels mans pārsteigums uzzināt, ka šī nav viena grāmata. Tas ir skaisti – dzīve tik raiba, pilna jocīgiem atgadījumiem un jokiem, ka ar vienu grāmatu nepietiek. Šobrīd top otrā daļa ar nosaukumu No Raiņa līdz Čakam, (no 80tajiem līdz Čaka simtgadei 2001. gadā) un trešā daļa Amatos un brīvībā (no 2001. gada beigām līdz šodienai).

Gaidu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC