Lasāmgabali XXXIX

Man ik pa laikam ietrāpās izlasīt dažus darbus, kuri man patika, bet negribas izplūst sīki un smalki aprakstos. Tad nu šoreiz būs trīs ļoti dažādi darbi, par kuriem gribu izteikt piezīmes pašai priekš sevis. Divi jau zināmi autori un viens man bija jaunums. Mani kaut kādā mērā viņš savaldzināja, tāpēc šobrīd lasu citu viņa darbu. Kas zina, varbūt es reiz atkal pieķeršos viņa “Pieneņu vīnam” un pabeigšu to, nevis pametīšu jau pirmajās lapās.

Ar Māra Runguļa pirmo darbu es iepazinos pirms diviem gadiem. Toreiz pie Pastaiga mirušo pilsētā mani piesaistīja Brektes vārds. Ieraugot otro daļu Trīs nāves Mārtiņdienā, es daudz nevilcinājos un vēru vaļā vākus. Priecēja pirmā rindkopa, kura atgādināja īsumā par iepriekš lasīto (man patīk, ka autori tā dara). Mani priecēja arī Brektes ilustrācijas, īsteni viņa stilā. Jau atkal mēģināju saprast, cik atvērti domāšanā bijuši vecāki, kad pirka saviem bērniem šo grāmatu, jo… Brekte. Viņa ilustrācijām ir kaut kāds savāds šarms, kurš visiem droši vien neiet pie sirds (par izstādes apmeklēšanu gan man vēl jāpadomā). Bet runājot par pašiem stāstiem – man bērnībā būtu paticis. Skolas pasākums, visi sēž zālē, sveču gaismā un klausās dažādos spoku stāstus, kurus stāsta trīs Nāves. Cenšos saprast, vai šāda veida pasākums sanāktu arī mūsdienās un kaut kas liek domāt, ka nē. Izlasīju ātri, vienā vakarā un secinājums – spoki ir dažādi un ar tiem tikai pa labam.

Pagājušajā gadā man bija iespēja gan izlasīt, gan būt klāt Valda Rūmnieka grāmatas Starp Mežaparku un Murjāņiem atvēršanas svētkos. Pagājušajā nedēļā manās rokās nonāca autobiogrāfijas otrā daļa No Raiņa līdz Čakam un te būtu vietā precizējums – no iecerētajām trīs daļām, šī tomēr ir divdaļīga autobiogrāfija. Tieši tāpat kā pirmajā daļā, arī šajā autors sevi atstāj otrā plānā, priekšplānā izceļot laiku no 1980-2018, savus līdzcilvēkus, darbus, nedarbus, politisko, māksliniecisko un radošo gaisotni. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par Rakstnieku savienību, tās nama likteni un, protams, par politiskajām kaislībām un to ietekmi uz radošajiem ļaudīm. Jāatzīst, ka nespēju saprast, kā viens cilvēks ir spējis strādāt augstos amatos, vienlaicīgi būt radošs lietrārajā laukā, darboties TV un tam visam pa vidu būt ģimenes cilvēks. Vienkārši apbrīnojami! Un es atkārtošos – es arī gribu lasīt romānu par Sudrabkalnu!

Mans jaunatklājums bija Reja Bredberija zinātniskā fantastika. Kā jau minēju, kaut kad mēģināju lasīt to Pieneņu vīnu, bet nesanāca. Kad rokās turēju Marsiešu hronikas, kaut kā nesavilku kopā faktu, ka tas ir tas pats autors. Ļoti labi! Tātad, ņemot vērā, ka šis darbs ir uzrakstīts pirms pusgadsimta, esmu ļoti pārsteigta par tās tematisko aktualitāti šodien. Man ļoti patika, ka darbs ir no marsiešu skatpunkta rakstīts. Ir visa attīstība un tad pamazām Marsu pārņem cilvēki. No nodaļas uz nodaļu ir notikusi attīstība pretējā virzienā. Tas tik ļoti sasaucās ar to, ka mums patīk izjaukt lietu dabisko kārtību, piedrazot vidi un nemaz neklapēt ar ausi par notikušajām pārmaiņām līdz var būt par vēlu. “Mums, zemiešiem, ir īpašs talants sagraut visu dižo un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Karnakas templī vēl neesam iekārtojuši karsto cīsiņu tirgotavu, tad vienīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu.” /118.lpp./ Tā kā šo darbu izlasīju jau pirms kāda laika, tad nespēju vairs uzrakstīt citas uzvirmojušās domas, bet domas par dabu, civilizācijas saglabāšanu un marsiešu eksistenci ir saglabājušās. Man patika un patika arī garstāsti, kas iekļauti krājumā Tagad un mūžīgi. Varbūt par to arī kaut kad uzrakstīšu.

Tifānija Smelga: Gana kronis

300x0_ganakronis_978-9934-0-8420-1Stāsts par Tifāniju Smelgu ir beidzies. Šī ir pēdējā daļa. No vienas puses tas ir forši, jo ļoti kaitina ”gumijas stiepšana”, no otras puses – žēl, jo arī Diska pasaule ir beigusies. Vismaz man saistībā ar Tifāniju un viņas draugiem.

Krītu novadā kaut kas netverams mainās un to jūt visi – meža zvēri, cilvēki, rūķi, goblini…. visi. Laiks, kurā top jauna pasaule un senais ienaidnieks mostas, lai to izmantotu savā labā. Vai Tifānijai būs pietiekoši daudz palīgspēku? Šis noteikti nav darbiņš, kuru paveikt vienai vai ar pāris draugiem. Pat ar fīgliem vien būs par maz.

Par spīti tam, ka šis darbs iesākas ar bēdīgu notikumu, iesākums ir lēns. Tas palēnām mutuļo, burbuļo un briest. Kādu laiciņu man bija nelielas problēmas ar saprašanu, kas īsti tās par briesmām. Un tad es sapratu, kā šis cikls tapis. Jūs atceraties, kā šis stāsts sākās? Ar to arī šis cikls beidzas. Man tas liekas skaisti, jo sākums nepaliek nepabeigts. Vidusdaļa ir tik ļoti mainījusi notikumu gaitu, ka sākums vairs nav gluži tas pats, kas pirmajā darbā. Zinu, ka izklausās murgaini, bet šeit Tifānijai vairs nav 11 gadu, viņai nav pannas un briesmas ir ne tikai Krītos.

Tifānija ir tik ļoti attīstījusies savās spējās un raganībā, ka viņai ir divi iecirkņi. Kā tikt galā ar diviem, ja viens jau paņem visus spēkus? Un tad uzrodas Džefrijs. Es gan īsti neesmu pārliecināta, ka šis ir viss viņa stāsts. Man nav ne mazākās nojausmas par pārējiem Diska pasaules darbiem, bet man domāt, ka ir atsevišķi stāsti par Džefriju un viņa āzi Mefistofeli. Tas tik ir neticams tandēms 😀 Un par to arī vēsta šī daļa. Nevis tikai mainās pasaule un attiecības starp tās pārstāvjiem, bet notiek arī spēcīgāka savas vietas un savas izcelsmes apzināšanās. Arī iepriekšējos darbos tika akcentēts, ka Tifānija nāk no Krītiem, tomēr šajā tas tiek uzsvērts spilgtāk. Viņa ir ne tikai no Krītiem, viņa ir veidota no krama.

Nobeigumā ir minēts, ka, ja ne slimība, šis darbs būtu bijis biezāks. Es būtu gribējusi to biezāku, jo dažbrīd bija stāsta pārrāvuma sajūtas. Varbūt tā tas ir bijis paredzēts, es nezinu, bet būtu dažviet gribējies smalkāku notikumu ritējumu. Lai nu kā, man bija prieks viesoties Diska pasaulē!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Ragana manā skapī

9789934081880_100Dzirdot vārdu salikumu ”latviešu fantāzija” un ”mīti, teiksmas”, pilnīgi noteikti gribēju izlasīt, kā šo visu ir iespējams savīt kopā. Ziniet, es teiktu, ka Gatim Ezerkalnam savā debijā Ragana manā skapī (2019) ir izdevies. Tagad, kad jau pirms kāda laiciņa esmu šo izlasījusi, varbūt man prasās nedaudz citādāks vāks, tāds latviski drūmāks. Man patīk arī šis vāks, tomēr lasot es dabūju to īpašo rudens drūmo noskaņu, kas bija caurvīta ar  nelielu devu mistērijas un, manuprāt, īsti neatspoguļojas vākā.

Reiz, kādā rudens dienā bērnu bars dodas uz aizliegto Raganu kalnu. Matīss pa visām varītēm grib ko tur parādīt. Viens mirklis un viss saiet šķērsām. Tā nu sanācis, ka Līnai Krastai būs jāatšķetina šie bērnības murgi, citādi tie vēl ilgi viņu vajās. Vēl jau paliek jautājums – tie stāsti, teikas, visādi vārdu virknējumi ir reāli vai tīri sacerējums, lai viņu iebiedētu? Un kāpēc pēc tie notikumiem viņai pēkšņi jāpamet vecvecāku mājas un jādodas uz galvaspilsētu pie vecākiem?

Es aizrāvos. Patiešām. Varbūt tapēc, ka visi šie omīšu un opīšu stāstītie nostāsti vairs netiek pārstāstīti. Es kaut kad skolas laikā esmu lasījusi teikas, bet man tie vienkārši bija stāsti. Šeit… šeit viss mūsu mutvārdu un rakstītais mantojums iegūst spēku. Priekšplānā izceļas pamatīgs drūmums. Jāatzīst, ka esmu šķirstījusi arī Latviešu buramie vārdi, tomēr nekad tā pa īstam neesmu šajā grāmatā ienirusi. Jā, izmantoto literartūru un avotu es noteikti gribu izcelt un paslavēt. Tā ir ne tikai kaut kur fonā sižeta risināšanai, bet tā reāli tiek izmantota tekstā un dod mājienus par iespējamo turpmāko risinājumu. Vispār, ja tā padomā, tas tiešām ir baisi – ej caur miglas pilnu pļavu, atceries visus stāstus par veļiem, kuri nāk ēst un paliek patiešām neomulīgi.

Kad Līna sāk apjaust visu par un ap raganām, tad man prātā nāca pirms kāda laiciņa iznākusī Sanda Laimes monogrāfija Nakts raganas. Es domāju, ka tā ir tikai tāda asociācija, bet izrādās, ka šis darbs autoru ir pamudinājis sarakstīt šo romānu (vispār tas bija rakstīts arī uz grāmatas aizmugurējā vāka, bet es laikam aiz sajūsmas pat nemaz neesmu izlasījusi anotāciju). Es jau nedaudz pieminēju, bet pateikšu vēlreiz – darbam ir uzburta lieliska atmosfēra. Bija latviskais nīgrums, bija ziņķārības kalngali, meži, pļavas un purvi. Kārtīgs lietus romānā un aiz loga, drēgnums kaulos un no lappusēm. Dažādas mistērijas, kas smeltas no mūsu vārdu pūralādēm un pat nekas daudz nebija jāfantazē.

Burvīgs rudens vakaru romāns 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Balodis un zēns

9789984237558_17Ik pa laikam gadās palasīt pilnīgi citas pasaules autorus un tā es nospriedu, ka jāizlasa vēl kāds izraēliešu autors, piemēram, Meirs Šalevs (1948) un viņa sarakstītais Balodis un zēns (vēl no Izraēlas autoriem ir lasīts tikai D. Grosmans Bārā ienāk zirgs) . Jāatzīst, ka šaubījos par šīs grāmatas lasīšanu, jo mani nobiedēja tie dubultie mīlasstāsti. Risks ir atmaksājies daļēji, jo es joprojām nesaprotu savu patika/nepatika.

Tātad, kā jau minēju, ir divi paralēlie sižeti – viens ir no Neatkarības kara laika, bet otrs pusgadsimtu vēlāk. Pirmajā ir stāsts par pusaugu meiteni un zēnu. Abi ir pasta baložu kopēji un sūta ziņas ar baložu palīdzību. Otrs ir par Jaīru, kurš laulībā nejūtas labi. Tā nu viņš klejo un meklē savu vietu.

Hmm, man šis romāns bija interesants no dažiem aspektiem, bet ne no tās, par ko raksta anotācijās. Kaut kā šie mīlasstāsti mani neaizķēra. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par pasta baložiem, par to kā viņus audzē, šķiro, māca. Kā baloži ir spējīgi būt greizsirdīgi un kā no bailēm var nomirt ar sirdstrieku. Cik ļoti uzmanīgam ir jābūt baložu kopējam, cik prasmīgam viņam ir jābūt, lai spētu iemācīt baložiem mīlēt savas mājas un pildīt savu uzdevumu. Un visas tās vēstis, ko viņi nogādāja – vai nu kapsulā vai pie astes piesietajā zoss spalvā. Tāpat man bija aizraujoši lasīt par Jaīra klejojumiem putnu pasaulē, vadājot putnu tūristus. Par klejojumiem, kuri noveda pie savas vietas meklējumiem, pie savas mājas atrašanas (vai arī šeit jāsaka paldies mammai, kura iedēstīja viņam šo domu?). Fascinēja, ka tā vietā, lai visu nojauktu un pēc tam uzceltu, viņš ar visām četrām metās iekšā atjaunošanas darbos (kas tika diezgan smalki aprakstīts).

Ko es ar to visu gribu teikt? Viss, kas attiecās uz augstākminēto, man patika. Tas bija kaut kas tāds, ko es līdz šim nebiju lasījusi. Šo romānu izceļ kā mīlestības romānu, tomēr attiecībā uz mani tas nestrādā. Iespējams, es tam nespēju noticēt. Ne tai kara laika, ne tai pusgadsimtu vēlāk. Man šis romāns ir par mājām. Vienalga, esi balodis vai cilvēks, svarīgas ir mājas. Vieta, kurā būt sev.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Vēstule ar pielikumu

300x0_vestulearpielikumu_978-9934-0-8074-6Pirmais, kāpēc es gribēju izlasīt Ineses Dreimanes darbu Vēstule ar pielikumu (2019) ir fakts, ka šī grāmata tika prezentēta Stūra mājā. Jā, es netiku, bet ieintriģēta gan biju. Pašķirstīju grāmatnīcā un pēc 10 minūtēm attapos, ka esmu jau iekritusi stāstā.

20.gadsimta 30.gadu beigas bija pilnas ar dažādām priekšnojautām. Neviens nekad nebūtu iedomājies, ka šo jauniešu lielie dzīves plāni tik ļoti sagriezīsies ļaunā virpulī. Kā cilvēki ir spējīgi rīkoties tik necilvēcīgi, varmācīgi?

Jāatzīst, ka tīri tikai pēc anotācijas es šo grāmatu varbūt arī nelasītu, jo daudz darbu par kara laiku, notikumiem utt. Prieks, ka bija iespēja šo darbu grāmatnīcā pašķirstīt, jo tas galīgi nav pierastais vēstures romānu formāts. Šeit galvenajā lomā ir cilvēks – kā viņam fiziski un mentāli sadzīvot ar notikušo, ja visi saka: ”Aizmirsti un dzīvo tālāk”? Lasot vienu brīdi gan pavīdēja doma, ka šis ir labi uzrakstīts romāns par zināmām lietām, bet es tā maldījos! Šo tēmu nemaz tik daudzi necilā un mazliet žēl. Lasīt šo darbu bija kā lasīt atdzīvinātu vēsturi. Tas bija tik pilns ar emocijām, ka, jā, arī man noritēja asara. Man šķiet, ka es nemaz neesmu tā īsti lasījusi darbu par to, kas notiek cilvēku galvās un sirdīs pēc izvešanām utt. (nav gadījies arī lasīt par domām to galvās, kas to visu organizēja).

Es biju tik ierauta visos notikumos, ka sākotnēji nemaz nepamanīju, ka daži fakti, cilvēki un notikumi ir palikuši ”karājamies gaisā”. Un kad es tiku līdz Epizodēm, tad.. tad bija tā asara. Nu kā var tā darīt? Kā tik neapdomīgi drīkst izjaukt otra dzīvi? Jā, šī nodaļa ļoti skarbi visu saliek pa vietām.

Šim darbam ir ļoti daudz atsauksmju un recenziju, tāpēc man nav vairs īsti ko teikt. Tik varu vēlreiz no sirds apgalvot, ka šis darbs ir jālasa, par to ir jārunā un es gribu vēl šīs vēsturnieces/autores darbus!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Skaidrums

skaidrumsZiniet, kas ir interesanti? Izlasīju Rītas Jalonenas (Riitta Jalonen, 1954) romānu Skaidrums (2016), biju sajūsmā, bet nevienā brīdī neaptvēru, ka šis uzvārds teorētiski man ir zināms. Esmu tak arī lasījusi viņas vīra darbu 14 mezgli līdz Griničai. Prieks par rakstošām ģimenēm, bet vēl lielāks prieks, ka autore atklāja man Dženetas Freimas dzīvesstāstu. Tas ir tik… traģisks un vienlaicīgi spēcīgs!

Stāsts ir par reāli dzīvojušu Jaunzēlandes rakstnieci Dženetu Freimu (1924 – 2004). Šis nav biogrāfisks romāns, tomēr lielie notikumi ir reāli: viņa daudzus gadus tika uzskatīta par garīgi slimu un turēta psihiatriskajā slimnīcā, kur viņa piedzīvoja pāris simtu elektrošoku. Visu šo elli viņai palīdzēja izturēt vārdi – kad vien spēja, viņa slepenībā rakstīja. Kad viņu no turienes atbrīvoja, viņa sarakstīja daudz grāmatu, arī par šo posmu.

[..] izrādās, priekš manis eksistēja arī kaut kas cits, ne tikai rakstīšana un lasīšana, un man nemaz noteikti nevajadzēja nonāvēties. /33.lpp./

Tik ļoti savdabīgs, tik ļoti ievelkošs, ka beigās nav miera līdz nav izlasīts. Tikai miera nav arī pēc izlasīšanas. Es cenšos saprast, kā viņa to izturēja, kā nesalūza. Mani urda jautājums: ja viņas bērnība nebūtu bijusi tāda, vai viņa būtu citādāka? Varbūt vaina ir pašā ģimenē un tas viss kaut kur zemapziņā viņu ietekmēja? Viņas lielā fantāzija, runas veids un dažbrīd arī rīcība priekš tiem laikiem tiešām ir savdabīga, tomēr nesaprotu, kā māte varēja piekrist psihiatriskajai slimnīcai? Kā var likt bērnam gulēt tur, kur tiek guldīti mirušie?!

Pēc Mērtlas nāves vārdi pārvērtās, tiem pieķērās priekšas istabas burvība, atrašanās uz nāves robežas, pārejas telpas un morga ēnas briedums, tie kļuva gremdējoši, auksti un mitri. Ap tiem bija tumšs ūdens un peldot samirkuši mati. /69.lpp./

Apbrīnojami, cik liels spēks var piemist mākslai, rakstībai, vārdiem. Par spēju sevī krāt vārdus un tad ļaut izrakstīties. Darbs ir par gribēšanu tikt uz priekšu, par spēju palikt pie veselā saprāta brīžos, kad jāsastop tik daudz nāvju. Un kad tu zini uz ko tu vēlies tiekties, iestājas skaidrums. Tas viss ir kā meklēt pašam sevi, patieso sevi, kad apkārtējie mēģina iestāstīt ko pilnīgi citu. Jā, viņa izvēlējās cilvēkus, ar kuriem vēlējās tikties, runāties. Tikpat bieži viņa devās vientulīgos klejojumos dažādās pasaules malās un meklēja sevi, savus vārdus, savas izjūtas.

Vārdiem ir spēja darīt divas lietas vienlaicīgi: tikai ar savu klātbūtni vien tie dziedina, taču tie arī atrod sāpes un liek tās izdzīvot no jauna. Atkārtojumā, vārdu aizsardzībā, ir iespējams noturēt savu dzīvību drošībā, tā lai to nespēj skart nāves roka. /250.-251.lpp./

Interesanti, ka autore ļoti, ļoti minimāli izmanto dialoga formu. Šai darbā man tas ļoti patika un tas arī šim darbam piestāv. Šādā veidā autore par Freimu atklāj ļoti daudz sīku nianšu. Man vispār ļoti pie sirds gāja stāstījums. Fantastiska valoda! Šeit aplausi M. Grīnbergai (vienmēr novērtēju šos tulkojumus). Jā, prieks, ka šo darbu tomēr paņēmu lasīšanai un ka mans sākotnējais viedoklis: ”Kaut kāda depresīva grāmata” tika apgāsts vēkšpēdus.

Tiešām iesaku! Tīrā bauda 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Pazaudēto lietu glabātājs

300x0_pazaudetolietuglabatajs_978-9934-0-7870-5Ja es iepriekš būtu dzirdējusi, ka Rūtas Hoganas (Ruth Hogan, 1961) romānu Pazaudēto lietu glabātājs (2017) tiek ielikts kategorijā ”Atvaļinājumu romāns”, es, visticamāk, šo romānu negribētu lasīt. Ir labi, ka es pirmo ieraudzīju vāku. Man ziedu motīvi nepatīk (kur nu vēl rozes!), bet šajā vākā ir tāds šarms!

Laura, domādama, kā lai tiek ārā no kritiskās situācijas savā dzīvē, spontāni pieņem izaicinājumu un dodas pie Entonija Peardū uz interviju. Viss ir labi un viņa kļūst par pazaudēto lietu glabātāja asistenti. Tomēr pienāk brīdis, kad Laurai pašai jāuzņemas šie ”pienākumi” un jāatrod lietām to likumīgie īpašnieki.

Tā lieta, ko man bija labi nezināt pirms pieķēros pie šī darba lasīšanas – tas ir sieviešu romāns, tā saucamā, vieglā literatūra. Šī nezināšana man noderēja, jo man tiešām ir prieks, ka esmu šo darbu izlasījusi. Par spīti faktam, ka daudzas lietas spēju paredzēt, es šo stāstu izbaudīju. Šis nebija sieviešu romāns no klasiskā gala. Varbūt viducītī piekusu no tā nepiepildīto sapņu cukura, bet tas bija tikai uz to brīdi. Lai arī priekšplānā būtu jābūt Laurai un Entonijam, tomēr tā nebija.

Darbam ir divas paralēlās līnijas un es ilgi, ilgi nespēju tās savienot. Šīs līnijas savienojas tikai pašās beigās. Jāsaka, ka autore ir ļoti skaisti nostrādājusi pie detaļām. Absolūti visi sīkumi, kuriem varbūt es arī nepievērsu pienācīgu uzmanību, tiek novietoti savās vietās, kad ir pienācis īstais laiks. Un tieši šie sīkumi ir šī darba pērlītes, ja tā var teikt. Entonijs ir rakstnieks, kurš reiz ir rakstījis ļoti skaistus stāstus. Un skaistus stāstus viņš raksta arī par lietām, kuras ir kaut kad kaut kur atradis. Šie stāsti man lika domāt par manu lietu nozīmi. Otrajā līnijā darbojas Spridzinātājs, kurš ir izdevējs un ļoti mīl suņus. Es biju pārliecināta, ka tā ir tā saikne starp līnijām, bet nav. Viņi nekad nav sastapušies.

Ne mazākajā mērā neesmu sieviešliteratūras speciāliste, tomēr uzdrošināšos apgalvot, ka Hoganu no ”klasikas” atšķir arī valoda (viegli lasāma; humors, kas liek pasmaidīt; trāpīgi izteicieni), vērojumi literatūras lauciņā (kādi žanri ir vairāk pieprasīti; izdevēju domas utt.), kultūras iepīšana (lasītājs spēs šo atpazīt? cik erudīts ir lasītājs?). Daudz un dažādu knifu, kas iepīti. Katrā ziņā no romāna dveš tik liela cilvēkmīlestība, cenšanās darīt lietas labi un kā šķiet pareizi, ka tas viss rada ticamību. Tās pāris neveiklās epizodes (situācijas ziņā) es spēju iedomāties arī dzīvē un domāju, ka tā ir arī kādam reāli gadījies. Lai nu kā, kad grāmatu izlasīju, uzrakstīju draugam, ka gribu viņu apskaut.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mēs, XX gadsimts: Ikstena, Repše, Bankovskis

Kāds laiciņš iepauzēts šai sērijā. Tā kā manās rokās maz pamazām ir nonākušas teju visas atlikušās, laiks pieķerties lasīšanai un nelielai izziņai.

9789934546013_274Noras Ikstenas Mātes piens (2015) ir grāmata, kurai es ļoti ilgi pretojos. Gandrīz vai ar visām četrām. Ja man jautā kāpēc, tad es īsti iemeslu pateikt nevaru – vai nu tas, ka darbs bija mega populārs, vai tur strādā nosaukums, kas mani neuzrunā vai.. Lai nu kā, noignorēju reiz man teikto frāzi: ”Tev droši vien nepatiks”, izmantoju iespēju un izlasīju. Jā, sākums bija kā bija, bet tad es aizvien vairāk ielasījos, aizvien vairāk iejutos meitas ādā un tā tā lieta aizgāja. Man ļoti patika beigas! Domājot par tēmu, kādu Ikstena ir pacēlusi, nu… traki! Traki, neloģiski un cilvēka garu lauzošs laiks bijis. Man kaut kādā mērā bija lielas skumjas par mātes likteni, jo… tā attieksme un situācija bija tik nepieņemama un neloģiska, ka es saprotu, kāpēc viņa pamazām sabruka. Un vienlaicīgi es īsti nespēju viņu izprast – to nespēju pārkāpt sev pāri, dzīvot tālāk. Gandrīz vai kauns teikt, bet šis ir pirmais darbs, ko izlasu no Ikstenas, līdz ar to apbrīnoju viņas spēju caur trim paaudzes sievietēm parādīt tik aptverošu laikaposmu: mātes māte – padomju gados dzīvojoša sieviete, kura pieņem faktu, ka nav vairs Latvijas, bet klusībā cer, ka tā atgriezīsies; māte, kura varētu būt spoža padomju laika zinātniece ginekoloģijā, ja ne kāds incidents un meita, kura pilnībā atdodas padomju vadlīnijām līdz sāk dzīvot prātā dubultu dzīvi, jo atklāj patieso brīvības garšu. Laikā, kad šis darbs iznāca, dzirdēju daudz atsauksmju-sūdzību, ka nepatīk šis triju sieviešu stāsts, ka nevarot saprast, kura ir kura… Jā, sākumā ir grūti saprast, bet nedomāju, ka tas ir šķērslis. Kad ielasās, ir viegli atšķirt, kura ko stāsta. Noteikti vēl kaut ko no viņas palasīšu 🙂

072ffa038c25Kaut kā nu tā sanācis, ka arī par Gundegas Repšes Bogeni (2016) man teica: ”Nu nezinu, vai tev patiks”. Par spīti dažādajiem viedokļiem, gribēju iegūt pati savējo. Un esmu pārsteigta par šo citādo viedokli, jo mums lielos vilcienos lietas sakrīt… Neesmu liela latviešu literatūras lasītāja (bet lielāka nekā agrāk), bet nekad nebiju lasījusi Repši (šādu teikumu vēlāk es atkārtošu vēlreiz). Kā jau šai sērijā, arī Repše atrod neērto tabu – klusēšana par notikumiem. Cik daudz cilvēks var atļauties un vai atļaujas pateikt kā lielāka priekšā? Vai klusēšanas/spītības dēļ ir vērts mirt?  Šis ir stāsts par kādu ģimeni pašā kara priekšvakarā, par pirmo izvešanu, lielo neziņu, sašutumu uzzinot, ko vara var atļauties. Tas ir kā rīt pašlepnuma krupi cerībā, ka nenosmaks (bet varbūt nāve nesīs atvieglojumu?). Un tam visam pāri ir kāda neparasta mīlestība, kas teorētiski nav pieļaujama. Un arī tā tiek noklusēta, cik vien ilgi iespējams. Katrā ziņā Lesteri nav parasta latviešu ģimene un man patīk, kā caur viņiem autore parāda šo laika posmu. Jā, skarbi, nežēlīgi, bet lai galīgi viss nepārvērtos bezcerībā, kaut kāds pamats sevī jārada. Ja ne reāls, tad vismaz garīgs.

6f617d4172e4Ar Paula Bankovska darbu 18 (2014) man sanāca kaut kā pagalam jocīgi. Strādāju grāmatnīcā, vēl nezināju par šīs sērijas eksistenci plus man bija garlaicīgi un es mazliet pašķirstīju šo darbu (jo nebiju lasījusi Bankovski). ”Pff..” un noliku atpakaļ plauktā. Pēdējā laikā turos pie atziņas, ka – ja kāda grāmata negrib lasīties, nav ko mocīties; ja būs lemts, tā agrāk vai vēlāk pati atgriezīsies. Un tā notika arī ar šo. Man prieks, ka izlasīju! Stāsts, kura divas līnijas šķir gadsimts, bet jautājumi ir tikai pamainījuši savu formu. To daļu, kas attiecās uz 1917.gadu  izbaudīju. Dezertēšana, slēpšanās, misijas saņemšana, domas par brīvas Latvijas iespējamību. Tik visa kā daudz vienam cilvēkam gada garumā! Ainas, kurās viņš stāsta par to, kā tieši pasludina valsts izveidi atstāja tādu… hmm, savādu noskaņu. Viens ir tas, ka es nezinu, kā realitātē tas ir noticis, neesmu lasījusi nevienu reālu dienasgrāmatu par šo notikumu/noskaņu, no otras puses – tik svarīgs mirklis! Grūti iedomāties/savienot redzamo svinīgo fotogrāfiju ar to, ko par atmosfēru un klātesošajiem stāsta varonis. Savukārt mūsdienu līnija stāsta par fotogrāfijām, centieniem atminēt pagātni, savienot faktus un pretējais – latviešu tauta nemanāmi izšķīst.

…brīvību vispirms nevajag meklēt cilvēkos vai politiskās iekārtās, bet mūsu pašu dabiskajās saknēs. /112.lpp./

Un nespēju iztikt bez šī citāta:

Tas vienmēr ir ļoti vērtīgi – sēdēt un gudri dirst, cik viss ir slikti, bet pašam neko nedarīt. Pat nemēģināt. Jo mēģināt jau nav vērts. Viss tāpat skaidrs. Vainīgi ir tie citi.  /151.lpp./

Nameja gredzena kods

namejsPirms mēneša, 27.jūnijā, Zvaigznes ABC Prezentāciju zālē tika prezentēta jau trešā spēlfilmas/vēstures grāmata Nameja gredzena kods (2019). Sapņu komanda 1935 kaut kā palaidu garām, bet uz Rīgas sargiem gan es biju. Tāpēc es zināju, ka gribu būt gan šajā prezentācijā, gan iemest aci grāmatā.

Man ir ārkārtīgs prieks, ka ir tapis šāds projekts – grāmata, kurā var izlasīt gan filmas scenāriju, gan pēc tās piemeklētos vēstures faktus utt. Var jau gudri spriest, cik Nameja gredzens ir slikta filma, iesmiet par Zemgales jūru, filmu angļu mēlē utt., BET! Bet visi aizmirst noskaidrot vai tā maz bija paredzēta kā vēsturiskā/dokumentālā filma. Jā, protams, arī man pirmajā mirklī likās jocīgi, ka Namejs ir zviedrs, ka angļu valodā, bet man tas netraucēja. Prieks, ka tiek akcentēta zemgaļu tauta, gredzens kā brīvības simbols, interpretētas lietas, kas šodienā diemžēl vairs nav noskaidrojamas. Tā kā filma nav vēstures atspoguļojums, par tādu kalpo šī grāmata. Par šo sadaļu ir parūpējusies viena no grāmatas autorēm Ilze Zveja. Kā pati izteicās prezentācijā: ”Mans uzdevums bija veidot paralēlu stāstu par laiku, kad dzīvojis Namejs: no hronikām līdz dažādu vēsturnieku tekstiem.” (citāts aptuvens) Pati bijusi ļoti pārsteigta, kad V. Klišāns, kā labāko darbu par šo laiku, ieteicis 1935.gada grāmatu 🙂

Jāsaka, ka šī ir ļoti savādi definējama grāmata, tāds kā vidutājs starp nosacīti vēsturisko filmu un autentisko vēsturi. Vienā lapaspusē varam iepazīties ar scenāriju, otrā pusē – vēsturiskos faktus. Piemēram, bija jautājums, cik liela ir bijusi zemgaļu tauta. Visus tos aprēķina paskaidrojumus neatminos, bet lēš, ka starp 20-50 tūkstošu zemgaļu. Vēl – zemgaļu kapi ir vieni no bagātākajiem, sieviešu ikdienas darbi, strīdi par zemgales ostas atrašanās vietu, cik liela patiesībā ir bijusi Nameja loma kā karalim. Ir lietas, kuras mūsdienās vairs nav iespējams noskaidrot, piemēram, kā zemgaļi ir izklaidējušies? Neba visu laiku karoja. Filmā bija interpretācija par vāles spēli, bet realitātē ir pieņēmums, ka zemgaļiem, iespējams, ir bijusi spēle līdzīga gladiatoru cīņām – sagūsta ienaidnieku un liek tiem cīnīties līdz nāvei /V.Klišāns/.

Kopumā man šī (un arī divas iepriekšējās grāmatas) liekas ļoti vērtīgas. Tās nevarēs izmantot vēstures stundās, bet interesantus faktus atrast gan var. Un ja kaut ko gribēsies uzzināt sīkāk, grāmatas beigās ir izmantoto avotu un literatūras saraksts. Man ļoti patīk, ka I. Zveja nepieslējās kāda viedoklim, bet pieminēja visus pastāvošos, katru argumentēja un neteica, ka šis nu gan ir slikti. Prieks par vieglo grāmatas lasīšanu, par daudzajām bildēm – gan no filmas, gan vēsturiskajiem attēliem un par atraktīvo grāmatas prezentāciju! Iesaku 🙂

A. Grauba rāda gredzenu un stāsta: ”Gredzena lomai bija divi gredzeni. Šis ir kaskadieris.”

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mezopotāmija

Zadans_6Es zināju, ka tā būs! Dabūju savās rokās Serhija Žadana veikumu Mezopotāmija un izlasīju… jau pirms mēnešiem diviem. Jau atkal es nespēju neko uzrakstīt par viņa darbu (tā jau bija ar viņa iepriekšējo veikumu Džezs pār Donbasu)! Un ne jau tāpēc, ka man nepatika. Darbs ir lielisks. Tik lielisks, ka es nespēju sakopot domas un saprast, ko tieši es par šo visu domāju.

Harkiva, pilsēta Ukrainā, kurā visi dzīvo kā prazdami. Stāsts ir par deviņiem vīriešiem, kuri meklē laimi, mīlestību un ciešanas. Katrs to dara citādāk un vienalga mēs nonākam pie kopsaucēja – viss saplūst kopā. Tik ļoti, ka beigās ir dzeja.

Šis pilnīgi noteikti ir darbs, kuru es lasīšu otrreiz. Viens ir tas, ka es gribu, lai tas mani aizķer vēl dziļāk, otrs – es īsti to nespēju atcerēties. Manī peld fragmenti, bet es nespēju šo grāmatu salikt kopā. Man šķiet, ka lasot es kādu pavedienu esmu palaidusi vaļā un visa kopaina man ir izjukusi. Lai kā tur būtu ar to prozu, ļoti izbaudīju dzeju. Tas nedaudz atsauca atmiņā viņa dzejas lasījumus 2016.gadā un tas bija lieliski. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēku spēju lietas pateikt tik skaisti un vienlaicīgi tik tieši.

Ko vairākums no mums dara, sastopoties ar svešu nāvi? Visbiežāk mēs mēģinām nereaģēt, lai nepievērstu tai uzmanību. Mēs vienkārši izliekamies, ka nāves nav, nepamanām mirušos un nedomājam par dzīvajiem. /27.lpp./

Tas ir tas, ar ko sākas šis darbs. Nē, tas nebūt nav depresīvi, nomācoši vai vēl kā negatīvi. Nāve taču ir dabiska. Tomēr ne jau par nāvi jārunā, bet par dzīvi, ko palicēji cenšas turpināt. Un tad ir vēl tie citi, kuri arī risina daudz dažādas problēmas, tai skaitā, arī tās, kas ir pašu galvās. Jāatzīst, ka sākumā mani mulsināja šie īsie stāsti, jo es tos nespēju salipināt. Tomēr pēc tam jau sāku sazīmēt redzētas epizodes un personas. Viņi visi tak dzīvo vienā pilsētā un nepazīdami viens otru vienalga ir bijuši viens otra tuvumā.

Ūdens sastāv no noslēpumiem, jāuzmanās,
lai tevi neievelk dziļās akās,
tur, kur gaida rēgi ar zivju galvām,
maigām astēm – iemīlējušies un pamesti.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze