Savēlija dienas

Man nav kaķa. Ik pa laikam par to padomāju, bet joprojām nav. Līdz ar to neesmu arī aizrāvusies ar dzīvnieku grāmatu lasīšanu (lai gan man ļoti patīk dzīvnieciņi). Esot ciemos (kad vēl drīkstēja), man patika pabužināties un parunāties 🙂 Domāju – kāpēc gan lasīt grāmatu par kaķiem, kuri runā utt. Nu.. Jāatzīst, ka mani pieveica ziņkāre. Varbūt labi, ka tā, jo šī – Grigorija Služiteļa debijas romāns Savēlija dienas – bija pilnīgi citādāka par iedomāto grāmatu un šeit kaķi nerunāja (nu, kā dzīvnieku filmās :D)

Kaķis Savēlijs ir īpašs kaķis. Viņš dzīvo Maskavas piepilsētā banānu kastē Chiquita kopā ar mammu un savām māsām. Līdz kādu dienu… viņš tiek šķirts no ģimenes un paņemts cilvēku aprūpē. Ar šo brīdi Savēlija piedzīvojums var sākties! Un to viņam bija ļoti daudz.

Ir daudz un dažādu veidu, kā lasītājiem izstāsīt pilsētvides stāstu. Šīs piepilsētas dzīvi stāsta kaķis un viņam tas izdodas neparasti labi! Ja es šo vietu pazītu personīgi, būtu krietni vieglāk, bet Savēlijs stāsta par ceļiem kādus iet, par ēkām un to vēsturi, par cilvēkiem, kas tur reiz ir mituši. Protams, viņš stāsta arī nelielus fragmentus no savu saimnieku dzīvesstāstiem. Tas viss kopā savijas ļoti dzīvīgā murskulī. Kādā brīdī bija jādomā, kāpēc viņš izlēma bēgt, ja viņam bija garantēta laba, pārtikusi dzīve? Jo – laikam arī kaķi var just alkas pēc piedzīvojumiem, tāpat kā cilvēki. Man gan vairāk radās sajūta, ka viņš meklēja kaut ko savā dzīvē, vēl nenodefinētu. Vispār, autoram ir ļoti interesanta pieeja saistībā ar kaķiem. Tāda kā apgrieztā psiholoģija no sērijas “ja kaķi būtu cilvēki”. Nezinu, varbūt man tā šķita, jo paši jau vien tiem zvēriņiem piedēvējam šādas īpašības vai arī tas ir gana loģiski, lai arī kaķi (un citi) spētu uz pasauli lūkoties šādi.

Lai cik banāli tas nešķistu, arī šo stāstu caurvij mīlestība. Dažāda. Pāri cilvēku mīlas likteņiem aizvijās Savēlija un Viņas īpašā mīla, kas pilnīgi noteikti bija… gaiša. Tā bija dziļa, kādu abi bija meklējuši un nejauši atraduši. Tiešām bija patīkami lasīt par viņu saskaņu apmetoties uz dzīvi parkā, baudot vasaru pie ezera, ar koncertiem, kinoseansiem un visu to burvību, kas piemīt vasarai. Platoniska. Ja es līdz tam vienkārši lasīju un pāris vietās man bija skumji un nespēja saprast, kā var būt tāda cietsirdība pasaulē, tad beigās… Nu daudz netrūka, lai nobirtu asara. Kaķi ir tik cilvēcīgi!

Varbūt izlasot šo darbu, daļa uz saviem mīluļiem tagad skatīsies citādāk 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Bumbulītis

Dace Vīgante nebeidz pārsteigt. Ne tikai ar faktu, ka jauns stāstu krājums, bet arī ar to, ka krājumam kārtējo reizi ir ļoti skaists vāks. Šis ir tik ļoti elegants! Protams, ka es runāju par pēdējo, pirms kāda laiciņa iznākušo Bumbulītis (2020). P.S. Skaists ir ne tikai vāks, bet arī saturs.

Lai arī katrs stāsts ir par ko citu, tajos var atrast kopīgas lietas. Dažos noakcentējas dzīve ar alkoholiķi, atsalums kādu laiku pēc precībām, pagātnes smaržas, atmiņas. Jā, visos stāstos centrālais tēls ir sieviete. Sākotnēji gribēju lasīt pa vienam stāstam dienā, bet tie bija tik garšīgi, ka izlasījās vienā mirklī. Stāstu burvīgums nemainās arī tos pārlasot, gluži otrādi – var atrast šādas tādas jaunas nianses, jaunas sajūtas. Ir stāsti, kuros teikumi savirknēti ļoti skaisti, savdabīgiem vārdiem un ir tādi stāsti, kuros teikumi virknējas ikdienišķi un tieši tas uzbur zināmas ikdienas ainas, kuras piedzīvotas vai kaut kur redzētas/lasītas. Domāju, ka neatkārtošos – valodā novērojumi tiek izklāstīti precīzi, smalki. Un tas man šajos stāstos tik ļoti patīk. Valodas filigrānums.

Krājumā ir 13 stāsti un tie visi ir lieliski. Daži aizķērās īpašāk, pat nezinu kāpēc. Man jau krājuma pirmais stāsts Pirmais stāsts šķita aizraujošs. Par to, kā top stāsti. Precīzāk, kā tas top konkrētajai varonei literārā pulciņa ietvaros. Cik tas var būt zemapziņu satraucoši, sevi atklājoši un tā tālāk. Kā stāsta varoņos un notikumos neapzināti iekapsulējas paša rakstītāja piedzīvotais. Stāsts ar tādu pašu nosaukumu kā krājumam manī raisīja atmiņas par kopmītņu laikiem. Ne tās labākās. Šo to es atpazinu, bet ne īsti par to ir stāsts. Es to vairāk uztvēru, kā stāstu par draudzību un tās noturīgumu. Var jau būt, ka kādam tur aizsākas viss labais, bet man ir sajūta, ka viss tur piedzīvotais jāatstāj. Tā ir tik plūstoša un mainīga vide, ka vienkārši nespēju tur iedomāties neko patstāvīgu. Tāpēc visi vēlākie pūliņi manā skatā ir tikai draudzības imitācija, ko es saskatīju arī šajā stāstā. Savukārt stāsts Augšāmcelšanās savā ziņā raksturo mūsdienas. Kā līdz tam esam nonākuši? Mēs esam iestiguši sevī. Galvenajai varonei ir ārkārtīgi bail lidot. Tā milzīgā baiļu aura no lidošanas spiedās ārpus aprakstītajām lappusēm. Ko tik nedarām, lai kaut kā pārvarētu bailes! Ja vien mēs novērtētu līdzcilvēkus un vienkārši runātos. Pat ja tie ir sveši. Vienkārši patrāpījušies blakus. Es zinu, tas ir grūti, esmu turpat – iestigusi. Ļoti aizķēra arī Īssavienojums. Īsāk nerakstīšu, vienkārši dikti bēdīgs un dramatisks stāsts. Un tā notiek arī realitātē…

..vēstuļu spēks ir tajā apstāklī, ka tās, lai cik garas būdamas, tiek izlasītas līdz galam un vēl pārlasītas, dzīvē sarunas bieži pārtrūkst pusvārdā vai pajūk nekonkrētībā, īpaši, kad atšķaidītas ar šņabi. /88.lpp., no stāsta Princese/

Es reizēm mēdzu pārlasīt pašas rakstītās atsauksmes darbiem ar turpinājumiem vai autoru ietvaros. Nu, lūk. Es palasīju, ko biju rakstījusi pie iepriekšējā krājuma. Minu, ka “ceru uz romānu”. Es mainu domas. Negribu romānu (bet ja uzrakstīs, lasīšu :D). Man šķiet, ka rakstīt stāstus ir krietni grūtāk nekā romānus. Sajūta, ka tur jābūt tiešākiem, koncentrētākiem, prast iepūst dzīvību visam, kas tur nonāk. Vīgantei tas sanāk burvīgi! 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Grāmatstatistika 2020

Cik savāds gads! Gan lasīšanas, gan citādā ziņā. Apskatot, ko tad gada garumā esmu sadarījusi grāmatniecībā, jāsaka, ka esmu pārsteigta. Šogad esmu sevī atklājusi šādas tādas papildintereses, tāpēc lasīšana nav bijusi topā (virsroku ņēma arī fakts, ka mani lielākoties apkārtējie saista tikai ar grāmatām un no tā es esmu nogurusi :D). Tāpat visu gadu esmu cīnījusies ar izdegšanu un sevis motivēšanu – šīs lietas arī ir traucējušas pilnvērtīgi pieslieties lasīšanai. Un tad vēl tā pandēmija… Lai nu kā, gada nogalē esmu krietni daudz lasījusi. Piemēram, ja otrajā pusgadā es mēnesī izlasīju apmēram 3 grāmatas, tad decembrī vien man ir 7 un viena no tām ir gandrīz 900lpp biezs ķieģelis! Un tātad – kopsummā esmu pieveikusi 51 grāmatu.

Izrādās, šis ir piektais gads, kad rakstu šādu kopsavilkumu. Viss nemainīgi. Vispirms lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10:

  • H. Morisa. Aušvicas tetovētājs – gada pirmā grāmata un sākt jau uzreiz ar nekrietnību pret cilvēci! Šis tomēr bija pārsteidzošs stāsts par cilvēka izturību, ticību un cerību.
  • S. Stanišičs. Kā zaldāts labo gramafonu – viens varen jokaini, bet fantastiski uzrakstīts darbs par karu un sevis rekonstruēšanu. Cik viegli un kādām metaforām to var aprakstīt. Tā, ka pēc tam pašam gribas īsumā izlasīt vēstures gaitu par Balkānu kariem.
  • M. Levina. Vecpilsētas stāsti jeb pavisam patiesa Vecrīgas vēsture – šis ir viens burvīgs paņēmiens, kā stāstīt vēstures faktus par ēkām! Jā, vairāk bērniem, tomēr gana iespaidīgas ir arī gleznas.
  • A. Akmentiņš. Skolotāji – šo darbu gribēju izlasīt, jo mana ome arī bija skolotāja un man prieks, ka pāris stundas viņa ir pasniegusi arī man (nemaz nerunājot par palīdzību vienā otrā mājasdarbā). Kad ome bija izlasījusi šo darbu, viņa teica: “Tā arī bija”. Esot atcerējusies savus gadus.
  • I. Žolude. 1904 – šī mazā, plānā grāmatiņa bija mans pārsteigums! Kā tādā dažu lapu darbā var ietvert tik daudz emociju, izteiksmes līdzekļu un tā izvērst stāstu… Ārkārtīgi patika valoda un tas, ka visas emocijas tika aprakstītas muzikāli. Ļoti izteiksmīgs darbs par Emīlu Dārziņu.
  • A. Bariko. The Game. Spēle – jau piecsimto reiz atkārtošos, bet… Bariko ir ģeniāls. Mani IT joma nesaista, tomēr viņš ir tik saistoši izstāstījis par digitālās pasaules sākumiem un attīstību! Un izstāstījis tā, ka es pat visu sapratu.
  • K. Sabaļauskaite. Pētera imperatore, I – šī viennozīmīgi ir gada spēcīgākā grāmata! Šis nav stāsts par vēsturi vai vēstures personāžiem. Tas ir personības stāsts lielā, svešā vietā. Tas ir stāsts par uzskatu, paradumu, politikas sadursmi. Tas ir stāsts par par identitāti. Ļoooti gaidu turpinājumu!
  • E. Maknīla. Leļļu darbnīca – šo es nebiju plānojusi lasīt, tomēr izrādījās, ka šis ir gana gaumīgs trilleris. Jā, nedaudz paredzams, tomēr uzrakstīts tā, ka saprast var visu pušu rīcības motīvus – gan vajāto, gan vajātāju. 19.gadsimts, Lielā izstāde, sieviete-gleznotāja, vēlme tikt ievērotam, novērtētam, mīlestība, iedomāta mīlestība, pakļaušanās liktenim, griba no tā izrauties, sabiedrības uzskati
  • A. Čajkovskis. Kara suņi – jā! Šis nu ir tas autors, kurš mani ir uzvedis uz fantastikas takas. Pat negribas īsti izplūst sīkākās detaļās, bet izturieties pret visiem labi.
  • S. Rūnija. Normāli cilvēki – gada pēdējā grāmata. Drusciņ mani sapauzēja, jo… Es nesaprotu. Kā var būt tik toksiskas attiecības? Kā var domāt, ka vardarbība ir ok? Kā…? Ak, man bija tik žēl galveno varoņu. Viss tas viņu jūtu bezdibenis un prāta samežģījumi, komunikācijas greizums utt… Kurā brīdī viss sagriezās grīstē?

Gada atklājums (autors):

  • Mākslas pamati” sērija par mākslas pamatiem un virzieniem – patīkami svaiga, lakoniska sērija, kurā gūt atziņas un jaunu informāciju par mākslas attīstību. Meklētājā vienkārši rakstiet “mākslas pamati” un jums parādīsies visu līdz šim iznākušo darbu atsauksmes.
  • H. Morisa. Cilkas ceļojums – pārsteidza autores pieeja liecību un vēsturisko avotu izmantošanā, kā arī spēja vienādos/līdzīgos tematos rakstīt sevi nekopējot.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • L. Mūrniece. Gandrīz dienasgrāmata – es nezinu, ko es biju gaidījusi, bet biju gaidījusi kaut ko… dziļāku. Es saprotu vēlmi to visu savai atmiņai pierakstīt, tomēr es nesaskatīju dzirksti.
  • M. Vikings. Mazā hygge grāmata – šo paņēmu palasīšanai cerībā noķert harmoniju sevī, kaut kādu īpašo knifu. Nesanāca.

Šogad es pieveicu – zināmā mērā varoņdarbs – divus ķieģeļus: Ž. Kabrē Es atzīstos un K. Foleta Zemes pīlārus. Šo uzskatu par varoņdarbu, jo es jau kādu laiciņu mūku no grāmatām, kurās vairāk par 500-600 lpp. Tur patiešām var fiziski sagurt. Tā kā šis gads bija citādāks daudzās jomās, tad ķēros vien klāt! Kabrē patika, lai arī uz beigām jau šķita, ka tur visa kā par daudz. Savukārt Foleta darbs aizgāja kā pa diedziņu – kā sāku, tā beidzu. Aizraujoši parādīta viduslaiku dzīve un iedzīve, karš par varu un troni, savstarpējās attiecības, naids un mīla utt. Priecēja, ka nebija ļoti daudz varoņu, jo tad gan es būtu sapinķerējusies.

Gaišu, priekpilnu un saprātīgu jauno gadu!

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – simboli mākslā

Tais tālajos maģistra mācību laikos man bija kurss “Māksla kā vēstures avots jaunajos laikos”. Neticami aizraujošs. Patiešām! Lai nokārtotu kursu, bija jāizvēlas glezna no šī laika posma un jāizanalizē tā, vadoties pēc simboliem un vēl dažiem kritērijiem. Nebija nemaz tik viegli! Nu lūk, tas, ko es gribu pateikt – simboli mākslā ir ārkārtīgi svarīgi! Skatot kādu gleznu, varētu šķist – cik piemīlīgs gleznojums!, bet iedziļinoties laikmeta kontekstos un simbolos, visticamāk pavērtos gluži cita aina… Diemžēl, es vairs neatceros pie kuras no šīs sērijas gramatām es rakstīju par tiem simboliem, bet te nu tagad tā ir – vesela grāmata veltīta tikai simboliem. Jāpiebilst, ka šis ir tikai mazs gabaliņš no plašās simbolisma pasaules. Metjū Vilsons savā Simboli mākslā sniedz ieskatu.

Viens ir nenoliedzami skaidrs – lai izprastu mākslu, tajā ir jāorientējas. Ne tikai atpazīstot mākslinieku vai gleznas nosaukumu, bet arī izmantotās metodes, tai skaitā – simbolus. Autors mums piedāvā piecdesmit izplatītākos simbolus dažādu tautu mākslā. Tie visi ir sagrupēti – debesis un zeme, augi, putni, dzīvnieki, ķermeņi, priekšmeti. Tieši šis simbolu sagrupējums rāda, cik tie ir daudzveidīgi un cik svarīgi ir apzināties laiku un kontekstu, jo 1) simbolu nozīme nereti laika gaitā varēja izmainīties un 2) simbolu nozīme dažādās pasaules vietās vienā laikā varēja atšķirties. Tieši tāpēc šī ir diezgan smalka padarīšana.

Tāpat kā iepriekšējās šīs sērijas grāmatas, šī ir lielisks papildinājums – viegls valodā, daudz attēlu un savilktas kopsakarības. Man bija nedaudz mazuma piegaršas, bet zinot, ka simbolu skaidrojumiem ir veltītas enciklopēdijas un vesels krāvums citu skaidrojošu grāmatu… Šī tiešām pilda funkciju – paši populārākie motīvi, saprotams skaidrojums un daudz vizuālu piemēru, tādējādi piemērota ne tikai mākslas pazinējiem, bet arī vienkāršiem interesentiem.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze.

Pētera imperatore

Kristinas Sabaļauskaites duoloģija Pētera imperatore (2019) pilnīgi noteikti bija mana šī gada gaidītākā grāmata. Un tad jūs variet iedomāties to vilšanos? Gara darba diena, sapņo par lasīšanu. Tiec līdz mājām un skaudri apjaut, ka iepriekšējā dienā taču darbu pabeidzi…

No Martas Skovroņskas līdz Katrīnai I. Karš, kurš mīda Martu kājām, līdz viņu ierauga kāds no krievu feldmaršaliem. Tad viņu par mīļāko paņem Aleksandrs – Krievijas caram ļoti pietuvināta persona. Viss, kas Martai jādara – jācenšas neapnikt, lai nebūtu kritiena lejup…

Sabaļauskaite atkal to ir izdarījusi – uzrakstījusi velnišķīgi spēcīgu darbu. Imperatores dzīvē ir palikušas 24 stundas. Pirmā daļa ir pirmajām 12 stundām. Tas ir vienkārši apbrīnojami, cik precīzi, smalki un nevainojami ir izstāstīta Katrīnas dzīve. It kā lasām vēsturisku romānu, tomēr šis ir vairāk kā vēsture. Tajā iepludinātas arī mūsdienās aktuālas tēmas. Veids, kādā darbs ir sarakstīts, varētu atgādināt Silva Rerum, bet tur nav īsti nekā kopīga. Tas man viņā patīk – rakstītais valodiski pielīdzinās laikam, par kuru viņa raksta.

Šis viscaur ir Katrīnas stāsts, kas man šķiet neparasti, jo lielākoties par šiem laikiem runā vīri. Kā tas būs – viņai kā sievietei izturēt Pēteri I, galmu, politiskos notikumus, visādas intrigas; kā pielāgoties, lai pret viņu izturētos ar cieņu? Apbrīnojami, kā Katrīna pieķērās savam caram. Man viņš atstāja diezgan vulgāru iespaidu. Un vēl alkoholiķis. Kaut kas tajās viņu attiecībās bija… toksisks. Viens bez otra nevarēja, bet atsevišķi arī ne. Lielāka daļa zina, ka viņa ir izbijusi kalpone-veļasmazgātāja, lai gan viņa cēlusies no bajāru dzimtas. Kas ir viņas spēks – dzimtās vietas saknes (lai gan tur palikušas tikai drupas), ciešanas? Bija sajūta, ka viņu nomocīja arī identitātes jautājums. Mūsdienās viņas izcelsme ir strīdīgs jautājums un nav precīzi zināma, tomēr autore ir skrupolozi pētījusi arī šo jautājumu. Tas viņā ir apbrīnojami – visu iespējamo avotu izpētīšana, salikšana pa vietiņām! Tā kā Katrīnai ir bijis daudz bērnu, autore pat esot taisījusi viņas menstruāciju tabulu, lai precīzāk varētu aprakstīt, kā viņa – sieviete šais brīžos ir jutusies (šo es dzirdēju kādā no intervijām). Tā nu visi personāži ir aprakstīti līdz katram sīkumam un šāda pieeja sniedz tik plašu informāciju par laikmetu.

Caur Katrīnu mēs iepazīstam krievu kultūras pirmsākumus un viņu mentalitāti. Tā ir visīstākā Austrumu un Rietumu kultūras sadursme! Krievija grib kā Eiropā. Galmos ievieš franču modi, cenšas iedzīvināt citas rietumu tradīcijas, bet… nesanāk. Katrīna tik spilgti stāsta par šo kulturālo sadursmi – virskārtā izskatās pēc Eiropas, bet apakšā īstens krievs. Mazie ciemati pat necenšas mācīties un pielāgoties, lai gan Pēteris I ļoti cenšas un ieviesis daudzus ukazus. Tik daudzus, ka uzspiež tos arī sīkumos, piemēram, kādas bikses tev būs nēsāt vai izsludina bārdas aizliegumu.

Ko tur vairs piebilst? Šo noteikti vajag lasīt un apdomāt, jo kā jau minēju, šis nav tikai vēsturisks romāns. Tajā ir tik daudz mūsdienās aktuālu tēmu. Ļoti gaidu turpinājumu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Es atzīstos

Nu jau pagājis laiciņš, sensācijas rimušas. Vienu brīdi arī es ārkārtīgi vēlējos iegūt savā īpašumā Žaumes Kabrē biezo “ķieģeli” Es atzīstos, bet kaut kādu apstākļu sakritības dēļ šo plānu piepildīt nesanāca. Un tad nāca draudzens teikums: “Man ir, vai vēlies izlasīt?”. O, jā! Šīs 800 lpp lasīju ilgi, ar vairākām nelielām pauzēm. Tik pamatīgs darbs!

Adriā Ardevuls aug ģimenē, kur māte vēlas redzēt savu bērnu kā vijolnieku, bet tēvs grib, lai dēls iet viņa pēdās – prot valodas, tieslietas un vēl veselu kaudzi amatu. Vai to vēlas arī Adriā? Viņam neviens neprasa. Tā nu viņš aug, cenšas spuroties pretī un visu savu dzīvi stāsta “viņai”.

Jāsaka, ka šis bija jaudīgs, bet nogurdinošs romāns. Anotācijā teikts, ka šis romāns ir gara mīlestības vēstule, bet man kaut kā negribas piekrist. Jā, viņš to visu stāsta savai īstajai un vienīgajai, tomēr man šķiet, ka šis viņam bija arī veids, kā sakārtot savu haotisko dzīvi, salikt vēlmes un prioritātes pa plauktiņiem. Ja visu tavu dzīvi līdz pat studentu vecumam regulē vecāki, nav viegli saprast, ko pats patiešām vēlies. Valodas viņš patiešām prata daudz, kāre uz relikvijām pārmantojās, vijolspēle palīdzēja īsināt laiku, tomēr patiešām sevi, manuprāt, viņš neatrada.

Šai romānā bija kaut kas, ar ko es līdz šim darbos nebiju saskārusies. Šeit ir ļoti daudz sižetu vienlaicīgi, bet no tā nav jābaidās. Man tas atgādināja kaut ko no sērijas – skaties filmu, kurā divi varoņi sarunājas, viens sāk stāstīt par lasītu manuskriptu un tad uzburas tā aina, ko varonis stāsta. T.i., ja es jums stāstītu, kā man gāja veikalā, tad tas nebūtu kā atstāstījums, bet reāli jauna sižeta līnija, kura norisinās veikalā. Lūk, tas bija diezgan ģeniāli, bet uz beigām es noguru, jo man gribējās lasīt par pašu Adriā. Tur, stāstam pa vidu, ir ieslēpts mazs knifiņš, kāpēc, piemēram, stāstījumā saputrojas divi laiki, bet to es nestāstīšu, jo ir gana interesanti pašiem to atšifrēt.

Ja nu man trīs vārdos jāveic rezumēšana, tad kopsummā man patika, bet uz beigām piekusu no daudzajiem paralēlajiem sižetiem. Plus gan ir tāds, ka tie visi ir saistīti un sniedz daudz atbilžu galvenajā sižeta līnijā. Izlasīt pilnīgi noteikti ir vērts.

The Game. Spēle

Šo ierakstu sākšu uzreiz ar atzīšanos – izlasīju Zvaigznes mājaslapā anotāciju un nodomāju, cik Alesandro Bariko savā jaunajā darbā The Game. Spēle (2018) ir ģeniāls. Savilcis paralēles starp toreiz un tagad, starp cilvēku zirgā un cilvēku pie datora un uzrakstījis romānu! Kad es atvēru grāmatas vākus, sapratu, ka esmu viegli pārpratusi un tās visas ir muļķības 😀

Darbs ir par tehnoloģisko revolūciju un sekām, ko tā nes. Šī brīža reālā digitālā pasaule ir tālu no tām iecerēm un idejām, par kurām domāja un runāja revolūcijas aizsācēji. Cilvēks-zobens-zirgs tiek nomainīts pret cilvēks-taustiņi-ekrāns. Tā ir veselas paaudzes revolūcija, kas nojauc jebkādas robežas un pagaidām izskatās, ka The Game bērni turpinās iet vēl tālāk, vēl aiz robežām iekšā bezgalībā.

Šo visu es negaidīju. Iedomātā romāna vietā es dabūju filosofiskas pārdomas/esejas tipa pētījumus par digitālās pasaules uzbūvi. Nekad nebūtu domājusi, ka arī šādu tēmu var lasīt ar aizrautību (galīgi neesmu tehnoloģiju cilvēks). Nav tā, ka tagad varu brīvi spriest par šo tēmu, bet kaut ko tas manā galvā ir sakārtojis.

Ārkārtīgi patika grāmatas uzbūvētā struktūra, mugurkaula meklēšana un tā sadalīšana pa skriemeļiem. Viens skriemelis tam, otrs – šim un tā palēnām saaužas arī kopaina. Saprašanas procesus atvieglo arī tas, ka pirms runāt un komentēt šī laikmeta periodus, attīstības lēcieni tiek izstāstīti pa gadiem. Tas ļauj labāk saprast ķēdīti, piemēram, vinils -> cd -> mp3 -> Spotify. Un šādas ķēdītes ir izklāstītas arī meklēšanas programmām, tīklošanai, sociālajiem tīkliem, tirdzniecībai utt. Par katru šo periodu pēc tam ir komentāri/filozofiski pārspriedumi. Lai izstāstītu kaut ko, talkā tiek ņemti vairāki piemēri, ar kuru palīdzību pat es sapratu šo sarežģīto tematu. Un tās kartes! Brīnišķīgas! Tiešām labi, vizuāli uzskatāmi ”kalni” pa tēmām. Patiesībā ir grūti aptvert, kā tik ļoti īsā laika sprīdī cilvēce ir veikusi tādu lēcinu līdz pat mākslīgajam intelektam. Tik gudram, ka pat paši gudrākie ļaudis nespēj to pārspēt.

Izrādās, ka man Bariko patīk arī šāds, jo viņš izmanto vienkāršu valodu un vairākkārt darbā stāsta, ka arī viņš šo tēmu ir pētījis un mēģinājis sakārtot savā galvā pa plauktiņiem, kamēr šis darbs tapa. Neticami, bet es kaut kādā mērā šo darbu patiešām izbaudīju. Ja to visu stāsta supervienkārši, tad arī digitālās pasaules aizkulises var būt aizraujošas!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Cilkas ceļojums

300x0_cilkascelojums_978-9934-0-8765-3_1Jūs zināt, cik ļoti es nopriecājos, kad dabūju Heteres Morisas Cilkas ceļojumu? Tiešām neticēju, ka būs. Šis nav obligāti lasāmais turpinājums, bet tam ir liela saistība ar Aušvicas tetovētāju. Man patika, ka autore šajā darbā stāstīja ne tikai par Cilku Vorkutā, bet balstoties uz Lali atmiņām un rakstītajiem dokumentiem stāstīja arī par viņu Aušvicē-Birkenavā. Tas ļāva dziļāk ielūkoties šausmās, kas Cilkai bija jāpārdzīvo. Un jāizdzīvo vēlreiz otrā pasaules malā.

Cilkai ir tikai 16 gadu, kad viņa nonāk Aušvicas koncentrācijas nometnē. Visiem ieslodzītajiem tika noskūti mati, bet viņai nē. Tie bija iepatikušies nometnes komandantam. Arī pati Cilka. Tā nu viņa centās izdzīvot. Maksa par vēlmi dzīvot – pakļauties komandanta seksuālajām iegribām. Kad krievi atbrīvo nometnes ieslodzītos, viņa tiek apsūdzēta par sadarbību ar ienaidniekiem un nosūta viņu uz Vorkutas gulaga nometni. Un tā visas ciešanas sākas no jauna…

Ja nav zināms vēsturiskais fons, tad varētu likties, ka Cilkai dzīve nometnē nav bijusi nemaz tik grūta. Pateicoties viņas apķērībai, viņa iemācās aprūpēt nometnes slimniekus un tiek “pieņemta” darbā slimnīcā. Tie ir zināmi plusi – kamēr lielākā daļa cīnās gandrīz kailām rokām ar oglēm aukstumā, tikmēr viņa ir siltumā, ar iespēju tik pie labākas un vairāk pārtikas. Tomēr tik vienkārši nav. Gulags ir gulags, viena no smagākajām koncentrācijas nometnēm. Var jau būt, ka viņus tik ļoti neiegrožoja, bet tikai tāpēc, ka vajadzēja cilvēku resursus ogļu rūpnīcās. Un kur tu muksi, kad visapkārt līdzeni lauki vien? Tas ir neiedomājami smags darbs, ja 10 mēnešus gadā temperatūra ir zem nulles, pārtika knapa un barakās nedaudz siltāks nekā ārā. Visas tās slimības, kautiņi, vīriešu nakts iebrukumi… Psiholoģiski tas noteikti ir ļoti smagi. Ja tajā visā iemet jaunu meiteni, kura ne pie kā nav vainīga… Kā veidojas dzīves uzskati, kā cilvēcīgi uztvert pasauli? Autore ir arī atainojusi Vorkutas dumpi un Cilku šajā juceklī. 1953.gadā Vorkutas ieslodzītie sarīkoja dumpi gribēdami kaut nedaudz atvieglot savu stāvokli. Diemžēl, nevardarbīgais protests pārvērtās par izrēķināšanos, kuras rezultātā bija daudz mirušo un vēl vairāk ievainoto. Slimnīcai darba netrūka un plus vēl bija jādodas izsaukumu braucienos uz ogļu raktuvēm, kur bieži vien bija nogruvums.

Man ļoti interesanti likās, ka Cilka nav parādīta kā cietēja. Jā, viņa centās ar gribasspēku vien izdzīvot, būt gudra, pamācoša jaunpienācējām, bet arī viņa reizēm sabruka. Tas, kā citas/ -i redzēja viņu, bija atkarīgs no pozīcijas – ja tā bija Aušvicas 25.bloka nometinātās, tad Cilka bija piegulētāja dižā kažokā (kamēr pārējiem skrandas), ļauna, bezsirdīga sieviete (tur nometināja tās, kurām nākamā vieta bija gāzes kameras). Tas jau nekas, ka viņa palīdzēja kā spēja, kad nacisti neskatījās, lai atvieglotu pēdējos soļus. Citi viņu redzēja kā izvarošanas upuri, kura ir spiesta darīt lietas un staigāt līdzās komandantam. Tas ir tik diametrāli pretēji – no laipnas, izpalīdzīgas līdz nāves eņģelim.Tas ir briesmīgi, ka pēc tam neviens nerunāja par izvarošanas un seksuālās izmantošanas noziegumiem. Tie atstāj tādas psiholoģiskās un veselības “pēdas”! Cilka tā arī mūža garumā netika pie bērniem, lai gan satika savu īsto. Un abi ar vīru ļoti gribēja bērnus.

Man šķiet, ka nebūtu pareizi salīdzināt abus autores veikumus un dzīvesstāstus, tomēr Lali stāsts man šķita spēcīgāks. Šeit es kaut kādā ziņā jau biju gatava tam, ko es lasīšu. Tomēr kopumā man patika. Pēc izlasīšanas gan piezagās klusas skumjas. It kā beigās viss labi, tomēr tik daudz sabojātu dzīvju, tik daudz nemaz nesākušās dzīves.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Saldējuma pārdevējs

9789984237879_82Es sākšu citādāk. Man nepatīk vāks. Taču man patika anotācija un fakts, ka autore ir no Somijas. Pēc darba izlasīšanas es iespējams sapratu vāku. Vai arī nē. Ļoti ceru, ka man sanāks šo kādreiz arī pārlasīt, jo es nezinu, ko tieši es sapratu, uztvēru un atcerēšos no šī darba. Šī bija sarežģīta mozaīka, kuru lasīju ar pārāk lielām pauzēm. Visu uzmanībai Katri Lipsones romāns Saldējuma pārdevējs.

Prāga, divi gadi pēc Otrā pasaules kara. Režisors, kurš rada filmu bez scenārija un grib atveidot realitāti. Tas viss ir tik sarežģīti, ka beigās ir grūti saprast, kas ir kino ainas, kas realitāte un kas notiek pa vidu. Ir jauns pāris, grūti saprast, vai aktieri vai patiešām precēti. Slēpjas mazā mājiņā no iespējamām vajāšanām. Slepenpolicija pratina režisoru. Tālāk ir neliels mudžeklis, bet uzmanīgie lasītāji spēs atšķetināt laiku un telpu, varoņus.

Kā jau minēju, mani piesaistīja anotācija. Kino pēc kara, tas taču ir aizraujoši! Protams, mazliet mulsināja režisora pieeja filmēšanai, bet, ja jāatveido dzīve, tad jau viss jādara kā dzīvē. Bet kāpēc bez scenārija? Varbūt scenārijs bija, tikai es to palaidu garām? Tāpat kā režisoram scenārijs, arī man nebija plānots darbu lasīt tik ilgi un ar tik lieliem pārtraukumiem. Rezultātā palaidu garām lietas, par kurām autore klusi čukstēja priekšā un biju neuzmanīga lasītāja, daudz ko nesapratu. Viss sakritis vienā čupā.

Sākotnēji notikumiem nav grūti izsekot, bet tad tie samudžinās, parādās citi tēli, citas vietas un citas problēmas. Varētu teikt, ka darbam ir trīs daļas, kuras kaut kā saistās, bet īsti neesmu pārliecināta kā. Pirmajā daļā ir pāris, kurš filmējas (Estere un Tomāšs Vordsi, kur Tomāšs patiesībā ir Martins). Šais tēlos ir sajaukums, jo es nesaprotu Esteri, bet viņiem ir dēls Jans, kurš bēg uz Zviedriju. Tā ir otrā daļa. Šai vajadzētu būt dzīvei par jaunu, pieaugušu vīrieti, kurš bēg no Čehoslovākijas. Tad trešā daļa ir par Gunillu, kura ir Jana un Šerstinas meita un viņa aizmūk uz Čehoslovākiju. Šo daļu ir nedaudz grūti izprast, jo pazūd līnijas no iedomātā un realitātes. Tāpat mulsina personu vārdi un beigās neizprotams paliek fakts, kurš kura vārdu nēsā, jo Esteres ir divas, Martini laikam arī  divi, Jani vairāki. Varbūt tie ir vieni un tie paši, tikai atšķiras laiki? Šis ir sarežģīti…

Šis darbs tāpat kā uz vāka redzamās lauskas ir jāliek kopā, lai veidotos kopaina, tikai tas nav viegli. Lasītājam nav visas lauskas, līdz ar to ir vietas, kas pašam jāmēģina pēc loģikas savietot kopā. Es nezinu, man šis vairāk asociējas ar rudens darbu, kad ir laiks sēdēt zem segas un ritināt šo kamolu. Autore tiešām ir izmantojusi savādu pieeju stāsta izstāstīšanai, jo jābūt gatavam uz visu jau ar pirmo teikumu. Gribas teikt, ka tas ir ciklisks/apļveida, jo nav īsti sākuma, bet sākas ar to pašu ar ko beidzas. Tas arī raisa jautājumus par scenāriju, jo beigas mazliet mulsina.

Vai ir vērts izlasīt? Protams. Kaut vai autores pieejas dēļ. Es nākamajā reizē lasīšu ar rakstāmo un lapiņu līdzās – labākai autores domas noķeršanai!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – sirreālisms

bilde_2729_4Ir tāds prieciņš, ka apgāds ir sācis sērijas izdošanu un patiešām turpina to darīt, jo rudenī mūs jau gaida jaunas mākslas zinības 🙂 Šobrīd jaunākais izdevums ir Eimijas Dempsijas Sirreālisms (viņai pieder arī grāmata par moderno mākslu). Uzreiz spēju nosaukt tikai divus māksliniekus – Dalī un Magritu. Patiesība ir tāda, ka žanrs sākās krietni pirms viņiem.

Sirreālisms ir 20.gadsimta populārākais mākslas virziens, taču tā aizsākumus (iedvesmu?) var meklēt jau 19.gadsimtā Zigmunda Freida, Ļeva Trocka, Artura Rembo un de Lotreamona uzskatos. Pats virziens aizsācies 20.gados pēc Pirmā pasaules kara un meklēja ceļu uz gaišāku nākotni. Sirreālistiem bija pat revolucionārs mērķis – atbrīvot cilvēci no apziņas loģikas un saprāta važām, lai vairs neatkārtotos postošās kara sekas. Lai kā tur būtu ar sirreālistu darbiem, man tālu līdz saprašanai. Ja blakus nav paskaidrojoša teksta par katru detaļu, es nesaprotu. Domājams, ka ļaudis, kuri aizraujas ar šo mākslas virzienu, automātiski saprot sirreālistu izmantoto simboliku – acis, kukaiņus, ķermeņu fragmentus, erotiskās asociācijas utt. Visā šajā mani fascinē tas, cik ļoti dziļi un tālu virziens bija ietiecies, jo to izmantoja praktiski visos informācijas veidos – glezniecībā, tēlniecībā, kino, foto, medijos utt. Visus šos darbus caurauž fantāzija, zemapziņas sapņi, utopiskas vīzijas.

Manuprāt, ar šo darbu autore ir sasniegusi izvirzīto mērķi – izstāstīt, kas ir sirreālisms, kas veicināja virziena attīstību, iepazīstina ar populārākajiem pārstāvjiem visās jomās, parādīja virziena izplatību (gandrīz visa pasaule!). Ja nebūtu Renē Bretons ar savu 1924.gada “Sirreālisma manifestu”, tad šo vietu būtu ieņēmis kāds cits. Ir likumsakarīgi, ka pēc viņa nāves, kustībai vairs nebija tādu apgriezienu un sākās noriets, taču atstātais mantojums ir pamatīgs un arī šodienā ieņem goda vietu mākslas pasaulē.

Kā īpašās vietas grāmatā man gribas atzīmēt izstādes aprakstus. Kaut kas fantastisks! Es arī gribu, lai mani izstāde saviļņo ne tikai ar redzēto, bet arī ar kaudzi emocijām, kuras gūstu telpas iekārtojumā. Ir ne tikai mākslas darbi, bet pati telpa ir mākslas darbs. Iespējams, tas tiešām ļauj labāk iejusties sirreālistu domāšanā un atvērtu visu prātus. Vai nu mēs ieejam alai līdzīgā telpā ar priekšnamu, kur tālāk jāiziet cauri sapņiem, kas karājas no griestiem, vai darbi izkārtoti tematiskās ielās. Brīva vaļa zemapziņas sapņiem un fantāzijām!

Sirreālisms nav ne stils, ne filosofija. Tas ir pastāvīgs prāta stāvoklis. /V. Fredi, 43.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze