Mazā brīvā cilts

300x0_maza_briva_cilts_mazvaksKas tev nāk prātā, kad izdzirdi Terija Pratčeta (Terry Pratchett, 1948 – 2015) vārdu? Man uzreiz pirmās asociācijas ir filmas par Diska pasauli (par to ir 41 darbs!). Manuprāt, nav tādu, kuri nekad nebūtu saskārušies ar viņa daiļradi vai to ekranizāciju. Ja vien reizēm tiek skatīta fantāzija, tad noteikti ir jābūt redzētam kaut vai Going Postal (manuprāt, tā bija mana pirmā saskarsme). Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka turpmāk latviski ar laiku būs pieejams viss stāsta cikls par Tifāniju un pirmā ir Mazā brīvā cilts (2003).

Tifānijai Smelgai ir vienpadsmit gadu un viņa ir zaudējusi Smelgu vecmāmuļu, kas viņai bija ļoti mīļa. Un pēkšņi sāk likties, ka pasaule mainās, jo upē iemitinājies briesmonis, uz ceļa var satikt bezgalvainu jātnieku un… jā, tie tiešām ir mazi vīriņi ar bārdām! Vēl Tifānijai prātā ir jautājums – kā izskatās raganu skola?

Katru reizi, kad es lasu fantāzijas darbu, man ir sajūta, ka esmu šī žanra iesācēja. Ir nedaudz sanācis lasīt dažāda līmeņa fantāzijas darbus un prieks, ka Pračets savu Diska pasauli ir ieskicējis šādi – bērniem/jauniešiem viegli saprotami un pieaugušajiem saistoši. Jo šis darbs tāds ir – it kā bērnu/jauniešu auditorijai, tomēr arī pieaugušajiem ir interesanti. Man, protams, būtu gribējies, lai pasaules uzbūve būtu vēl spilgtāk un detalizētāk atainota (labi zinu no filmām). Tā kā no 5 grāmatām sērijā šī ir tikai pirmā, tad ceru, ka tas būs izklāstīts nākamajās daļās.

Tifānija ir diezgan parasta pusaugu meitene, bet ar sapni būt raganai (par spīti tam, ka apvidū raganas tiek medītas). Un jau ar šo mirkli man patīk, kā Pračets ir apspēlējis raganu būšanu un ticiet man, tas nav nekas tipisks. Nezinu, kā tas viss attīstīsies, bet nākamajās daļās Tifānijai būs jāapgūst īstās raganu zinības. Šajā viņai nākas klīst pa sapņu pasauli un tas bija gana baisi. Jāatzīst, ka vienlaicīgi arī diezgan šarmējoši. Protams, dažbrīd valoda man likās bērnišķīga, bet tas šim darbam piedeva tādu… piemīlīgumu 🙂 Visa tā zilo vīriņu valoda, rīcības un to sekas.

Prieks, ka latviski sāk iznākt daudzveidīgāki fantāzijas romāni un bez Pračeta priekšgalā to ir grūti iedomāties. Ja ir lasīts tikai šis, varētu rasties iespaids, ka viņš raksta bērniem, bet ja ir iespēja salikt kopā visas detaļas, kas veltītas šai pasaulei, tad kopaina ir krietni vien krāšņāka un daudzveidīgāka. Man vēl daudz darba priekšā. Un runājot par šo romānu – žēl, ka tas neiznāca agrāk! Man patiešām patika un gaidu turpmākos notikumus 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Advertisements

Elizabete ir pazudusi

elizabeteEs kādu brīdi sēdēju un domāju, kāpēc es vispār esmu gribējusi lasīt Emmas Hīlijas (Emma Healey, 1985) romānu Elizabete ir pazudusi. Nekādu reālu iemeslu es nespēju ieraudzīt, man vienkārši ir gribējies lasīt. Reizēm gadās arī tā!

Elizabete ir 82 gadus veca kundze, kuras atmiņa klibo. Lai kaut cik spētu sev palīdzēt, viņa raksta zīmītes. Tas vai viņa atcerās, kāpēc ir tapusi vienai vai otra piezīme ir jau cits jautājums. Visā šajā piezīmju jūklī, visu laiku priekšplānā izpeld teikums: ”Elizabete ir pazudusi”. Moda ir pārliecināta, ka tas kaut ko nozīmē un – kur tad viņa ir?

Būsim godīgi – uzrakstīt grāmatu var gandrīz katrs, bet vai gandrīz katrs var uzrakstīt grāmatu, kas liek aizdomāties par mūsu līdzcilvēkiem? Hīlija ar šo debijas romānu ir pieskārusies tēmai, par ko nemēdz runāt romānu rindās (t.i., es noteikti neko tādu nebiju lasījusi, jo Savādais atgadījums ar suni naktī ir kaut kas nedaudz cits). Tātad, Moda nav parasta pensionāre, kura ir ieņēmusi prātā vienu frāzi un aidā! Modai ir demence, kura diezgan strauji progresē un autore ir mēģinājusi parādīt pasauli saslimušās Modas acīm.

Anotācijā rakstīts, ka Moda mani gan sasmīdinās, gan saraudinās, bet tā nenotiek. Man Modas bija ārkārtīgi žēl. Un viņas meitu var tikai apbrīnot, jo uzņemties atbildību par šādu cilvēku ir smagi. It īpaši ja viņa visu laiku taujā vienu un to pašu – kur ir Elizabete? Jāatzīst, ka es ar interesi sekoju līdzi Modas detektīves gaitām, jo kādā brīdī visi viņai apkārt esošie cilvēki man sāka šķist aizdomīgi. Es zinu, ka tas nebija iespējams, bet es cerēju, ka Moda neaizmirsīs ko ir atklājusi.

Pirms demence bija tik ļoti progresējusi, Modas atmiņa uzvedās savādi. Caur šīm atmiņām bija iespējams ielūkoties Modas pagātnē un uzdot tagadnei līdzīgu jautājumu – kur ir Sūkija? Kur viņa ir pazudusi? Šīs atmiņas aptver laika posmu uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad viņas māsa apprecējās un kādu dienu uzvedās nedaudz neierasti un tad vienkārši pazuda. Zemapziņā Moda visu laiku ir cīnījusies ar šo jautājumu, jo māsa tā arī netika atrasta. Elizabeti viņa arī nespēj atrast…

Kopumā man šī likās nedaudz smaga un skumja grāmata. Tam ir vairāki iemesli: Moda netiek īpaši ņemta ”par pilnu”; apkārtējo neiecietība, jo viņi jau nezina, ka Moda nav ”normāla”; Modas redzējumā pasaule ir tik nedroša vieta. Es patiesībā nespēju izstāstīt to noskaņu, kādu manī rada šī grāmata. Un šī ir grāmata. Grūti iedomāties visus šos cilvēkus, kuriem realitātē ir jāvadās pēc pašu rakstītām zīmītēm bez nozīmēm un varbūt viņiem jāmitinās veco ļaužu pansionātos.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Mansards: Bites un 14 mezgli līdz Griničam

Kādu laiciņu atpakaļ izlasīju divas Mansarda izdotās grāmatas. Viena ir Bites un 14 mezgli līdz Griničam.  Domāju, ka šādi es uzrakstīšu par visām šīm izdevniecības grāmatām, kuras ir man mājās. Cerams 😀

1) Man maz sanāk lasīt igauņus. Meelisa Friedenthala Bites manā īpašumā ir jau kādu gadu, tomēr tikai pagājušajā mēnesī pieķēros pie lasīšanas. Nu, ja es būtu zinājusi, ka darbs lasīsies ar tik lielu aizrautību, jau sen būtu izlasījusi 🙂 Jāatzīst, ka reti kurā darbā ir sajūta, ka elpo pakausī galvenajam varonim un uz savas ādas piedzīvo visu to pašu ko viņš. Gan tās diezgan ēteriskās studijas, gan visuresošo smaku, lietu, aukstumu un ceļošanas neērtības. Un jā, tā trakā māņticība un burvestības… 17.gadsimts vispār ir bijis kaut kas traks un reizēm brīnos, kā cilvēce izdzīvoja.

Dzīvība ir trausla un turas pie miesas kā brīnums, kā putni debesīs, kā zvaigznes supralunārajā ēteriskajā sfērā. /13.lpp./

Pilnīgi noteikti iesaku! Visīstākā rudens literatūra 🙂

2) Olli Jalonen 14 mezgli līdz Griničam manā redzeslokā (un rokās) nonāca divu iemeslu dēļ – somu autors un ceļojumu apraksts. Man patīk ceļot, būt kustībā un reizēm pietiek ar šādas grāmatas izlasīšanu. Lasīju, vilku paralēles ar sacensību šoviem un nonācu pie briesmīga secinājuma – tas viss ir izdomāts. Nezinu, kaut kā biju palaidusi garām faktu, ka tas ir romāns 😀 Bet tas nemaina to, ka visu izlasīju ar interesi. Nezinu, varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet es īsti neuztvēru to daudzbalsīgumu par kuru tiek runāts anotācijā. Protams, ja četri cilvēki gandrīz gada garumā ir diendienā kopā, viss kaut kas var notikt un parādās dažādas rakstura šķautnes. Lai nu kā, izlasīt ir interesanti.

Tad redzēs

tadredzes_Kad es padzirdēju, ka Dacei Vīgantei būs jauna grāmata, jau sāku gaidīt viņas stāstu krājumu Tad redzēs (2018). Man viņas iepriekšējais krājums tik ļoti patika, ka automātiski ierakstīju lasāmo autoru listē.

Šis krājums nedaudz atšķīras no iepriekšējā. Ja iepriekšējā darbā bija jūtami 90tie, tad šie ir vairāk mūsdienīgi stāsti. Un viņa atkal dara to – tik skaisti spēlējas un savirknē vārdus, ka nespēj vien nopriecāties,  cik tā valoda skaista! Viņas redzējums palicis vēl ciešāks, novērojumi tik precīzi, ka ir sajūta, ka viss ir realitāte un nekas no tā nav izdomājums, ka viņa ir visam bijusi aculieciniece.

Pirmā stāsta Sūtījums situācija nav sveša. Nevaru teikt, ka tā notiek daudzās ģimenēs, tomēr tā savstarpējā saskarsme šķiet pazīstama. Mani vairāk aizķēra otrais stāsts Eņģelis un tas nav tikai tāpēc, ka darbība notiek grāmatnīcā. Lasu, priecājos, cik skaisti attīstās pieķeršanās un tad pēkšņi bam un lielas skumjas. Viss, ko autore bija šim stāstam paslēpusi apakšā jau pašā sākumā, ir tik liels un neparedzams. Vēl man ļoti patika Oda putekļiem. Tas patiesībā ir skumjš stāsts. Stāsts par nepiepildītu sapni, kas atstāj sekas uz visu mūžu. It kā esi šo epizodi aizmirsis, bet zemapziņā tas gruzd. Šo stāstu autore ir izstāstījusi ļoti ikdienišķi, nevērpjot dižas vārdu krelles un tas ir tas, kas šajā stāstā ir oga. It kā tikai tā starp citu, nejauši uzpeldējusi un izstāstīta epizode, tomēr tā piedzīvotā sajūtu pieredze ir pavadījusi māti visu laiku.

Arī pārējie stāsti ir labi, tomēr mani vēl aizķēra Bezmiegs, jo es varēju atcerēties savus braucienus un jāsaka, man neviens nav bijis tik notikumiem krāšņs. Ļoti daudzas lietas bija pazīstamas, pašas piedzīvotas un tas šo stāstu darīja man tuvāku. Lai arī es nemēdzu paķert par piemiņu spontānas lietas un cieši sapazīties ar pārējiem, tomēr tas viss šķiet ļoti dabiski. Varbūt man tikai tā liekas, bet šajā stāstā ir jūtams tāds viegli ironisks humoriņš un tas šo stāstu atdzīvina. Beigas? Pārsteidza!

Ticu, ka no Vīgantes mēs sagaidīsim vēl daudz labu tekstu, tomēr ļoti ceru, ka nākamais būs romāns. Un tas pilnīgi noteikti būs kaut kas skaudrs, dziļš un pilns asu vērojumu. Tad redzēs.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Lasāmgabali XXXVII

Trīs ļoti dažādi darbi, trīs mazi ieskatiņi.

Ar Alesandro Bariko darbiem pirmo reizi es iepazinos pirms diviem gadiem. Kad soctīklos par viņu jūsmoju, man ieteica izlasīt viņa Okeāns jūra. Beidzot es darbu nomedīju. Lai arī es vairs neesmu uz tik liela viņa viļņa, man ārkārtīgi patika. Šis bija tik… dīvains un vienlaicīgi valdzinoši savāds darbs. Es to nodēvēju par odu jūrai. Nav svarīgi, kur tas viss notiek, bet ir kāda pansija jūras krastā. Tajā ir apmetušies no tiesas īsteni dīvaiņi – mākslinieks, kurš glezno jūru ar jūras ūdeni; pētnieks, kurš lietām meklē beigas; slima meitene, kuru dziedinās jūra un citi. Kopā viņi veido tik spilgtu un kolorītu stāstījumu, ka nemaz nemanīju, ka darbs jau izlasīts! Reti sanāk, bet man ārkārtīgi patīk vērot jūru. Bet tas kā Bariko jūru vārdos tērpj… kaut kas fantastisks!

Sen nebiju lasījusi īstu vēsturi, tāpēc nolēmu, ka beidzot jāizlasa Sanitas Reinsones Meža meitas. Šeit man laikam nebūs nekā daudz ko stāstīt, jo negribu, lai šis ieskats pārtop par atstāstu vai ko tamlīdzīgu. Tātad šis pētījums ir veltīts 12 sievietēm, kuras kaut kādu iemeslu dēļ bija spiestas doties mežā slēpties. Pavisam meža gaitās esot devušās ap 400 sieviešu. Es lasīju tos dzīvesstāstus un nespēju nedomāt par visām tām šausmām – bailēm, izdzīvošanu, nodevību, spīdzināšanu utt. Liela daļa no viņām pasēdēja arī čekas mājā un man uzreiz atausa atmiņā Stūra mājas ekskursija. Neatminos kuras dzīvesstāstā bija šī detaļa, bet viņa ļoti spilgti stāsīja par Stūra mājā notiekošo. Baisi un necilvēcīgi. Bet man ir prieks, ka pēdējos gados par šiem jautājumiem, kā arī par sieviešu lomu karā (un citiem aizmirstiem vai maz pieminētiem aspektiem), sāk runāt aizvien vairāk un vairāk.

Visiem reiz pienāk mirklis, kad gribas vienkārši lasīt un ne pārāk cītīgi apdomāt lasīto. Un ja pie rokas ir kāda Sofijas Kinselas grāmata, tad zini, ka būs lieliska atslodze. Tā es sevi pūtināju pie Šopaholiķes slepenā sapņu pasaule. Vispār es sieviešromānus nelasu, tomēr Kinselai tas padodas viegli, ar odziņu un pavisam neklasiski, jo priekšplānā izvirzās galvenā varone, viņas problēmas, līdz ir sajūta, ka lasu par tādu pašu cilvēku kā es vai kāds cits no vidusmēra. Šajā darbā Rebeka strādā par finanšu apskatnieci un viņas hobijs ir iepirkšanās. Tomēr neskatoties uz to, ka viņa strādā finanšu jomā, viņa pār savām finansēm nemaz nevalda un viņai pienāk daudz vēstuļu un telefonzvanu par parādiem. Vietumis bija nedaudz smieklīgi lasīt par viņas pūliņiem ietaupīt. Visi tie nodomi jau bija labi… 😀 Protams, mīlestība nekur nav noslēpusies un prieks, ka tā nebija salkana, uzbāzīga vai kā citādi šķebinoša.

Tas arī šoreiz viss!

Mana ne tik perfektā dzīve

300x0_mana_ne_tik_perfekta_mazvaksSavu pirmo Sofijas Kinselas (Madeleine Sophie Wickham, 1969) romānu ieguvu pateicoties Norellei. Nepateikšu gan vai tā bija Antimājsaimniece vai Tikai nevienam nesaki, bet tas arī nav būtiski. Svarīgākais ir tas, ka Kinsela ir vienīgā sieviešromānu autore, kuru lasu ar aizrautību un man nemetas slikti no izlasītā. Un tieši šī iemesla dēļ es vēlējos arī izlasīt Mana ne tik perfektā dzīve (2017).

Keitija Brenere nāk no Samersetas, bet viņa tik ļoti grib  būt londoniete. Viņa saprot, ka nebūs debesmanna un viss uz labu notiks pamazām, tāpēc apmierinās ar to dikti mazo mazumiņu. To, kā viņa gribētu dzīvot, neaizliedz sapņot Instagramm. Kādu dienu gan šis burbulis plīst un viņa ir spiesta atgriezties dzimtajās mājās…

Kā jau sieviešromāniem piedienas, šis ir kaut kas ļoti viegls, prātu atslēdzošs un izklaidējošs. Viņas romāni nav tipiskā sieviešliteratūra. Protams, mīlas tēmas nekur nav pazudušas, tomēr tās ir vai nu smieklīgas vai patīkami neuzkrītošas (šajā darbā otrais variants). Man patīk Kinselas vieglums – Keitijas vēlme strādāt ar zīmolu dizainiem ir ļoti spēcīga, tomēr autore tajā visā pamanās iepīt gana daudz humora un sajūtu, ka Keitijas vietā varētu būt jebkura cita meitene, kura sapņo pacelties augstākā līmenī.

Caur visu darbu izvijas divas lietas, kas Keitijai šķiet svarīgas – cenšanās nebūt meitenei no laukiem un spriešana par cilvēkiem pēc to ārējā izskata. Kaut kas tajā visā ir nogājis greizi. Es nesaprotu, kāpēc vairums lauž un maina sevi, lai tikai pēc iespējas vairāk līdzinātos lielpilsētu čiksām. Iedzīvoties pilsētvidē var arī saglabājot savu esību 🙂 Kā Keitijai ar to visu veicās, būs jālasa pašiem, bet man beigās bija īstens prieks par viņu! Runājot par otro jautājumu, āriene var būt tik maldinoša. Nespēju saprast, kā Keitija uz to varēja uzķerties 😀 Protams, tas var radīt iespaidu, ka arī viss pārējais ir perfekts. Perfektums lielos vilcienos nepastāv, bet to mūsdienās ir viegli viltot… Un vēl tie sociālie tīkli (šajā gadījumā uzsvars uz Instagram).

Man šis darbs patika. Kinsela lieliski palīdz atslēgt prātu no ikdienas rūpēm. Un starp manu ierasto lasāmvielu, šis šķita atsvaidzinoši.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mēness hronikas, 3: Kresa

300x0_kresamenesshronikas3gr_978-9934-0-7579-7Es biju ļoti, ļoti pārsteigta uzzinot, ka Merisas Meijeres Mēness hroniku turpinājums Kresa ir tik ļoti raiti iznācis, jo otrā daļa iznāca šajā pavasarī. Pēc šīs daļas izlasīšanas ceru, ka temps turēsies un drīz būs iznācis arī noslēgums, jo jā – es atkal stāstā pavilkos.

Nu jau labi iepazītais pulciņš – Sindera, Torns, Skārleta un Vilks – turpina cīnīties par savu vietu zem saules. Nav teikts, ka viņiem obligāti jāglābj Zeme no karalienes Levanas, bet tā ir viņu misija. Lai iecerētais izdotos, viņi izlemj glābt Kresu – meiteni, kas jau daudzus gadus ir iesprostota satelītā un piespiedu kārtā ir Levanas hakere. Vai viņiem izdosies?

Tad beidzot, beidzot, beidzot es varēju ar vienu aci ielūkoties Mēness karalistē! Paldies tev, Kresa! Lai arī tu ļoti bieži biji kaitinoša sava rakstura dēļ utt., bet paldies. Teorētiski jau varētu saprast, kāpēc viņa bija tāda, tomēr tas nemaina faktu, ka viņa bija nogurdinošs tēls. Ja pārējie tēli nebūtu bijuši tik ļoti klātesoši, iespējams, es nemaz tā nebūtu pavilkusies uz šo visu. Tomēr viņi visi tur ir, visu laiku tiek domāti iespējamie risinājumi un visu laiku kaut kas notiek.

Tātad, šajā daļā Meijere ir apspēlējusi brāļu Grimmu pasaku par Salātlapiņu. Vienīgais, kas man nāk prātā ir multene, tāpēc šķiet, ka es nemaz šo pasaku tā pa īstam nezinu. Tas nekādā veidā netraucē lasīt šo daļu, tomēr būtu bijis interesanti salīdzināt detaļas (līdzīgi, kā es to darīju abās iepriekšējās daļās).  Nu tik interesanti, ka es to pasaku tomēr atradu (gan atstāsta variantā, bet tomēr). Tik tiešām apbrīnoju spēju stāstīt savu stāstu pēc pasakas motīviem 🙂 Tas patiešām ir burvīgi – baudīt stāstu un zināt, ka tā vai tā detaļa pasakā bija līdzīga vai tāda pati.

Ja pamazām sāk likt kopā visas grāmatas daļas, tad šī vislabāk un skaidrāk saliek visu stāstu. Prieks, ka arī imperators Kajs šeit tiek krietni vien vairāk iepīts. Un arī ceturtās grāmatas varone pie beigām parādījās… Es ļoti ceru, ka viss šis stāsts nebeigsies pārāk laimīgi, jo… es nezinu, tam trūktu ticamības. YA fantāzijās taču kādreiz kāds arī mirst, vai ne? Līdz šim esmu novērojusi tikai tendenci par nesalkanām (!) mīlas līnijām, bet tā jau tais pasakās notiek.

Lai arī šī grāmata ir veltīta Kresai un par viņu tiešam bija lasāms daudzās nodaļās, tomēr es visskaidrāk izjūtu Sinderu. Nezinu vai tas nāk no pirmās grāmatas, vai tas, ka viņa ir ar visspilgtāko stāstu. Caur visām daļām Sinderu esmu iepazinusi vislabāk un ir tik skaisti vērot šī tēla attīstību – viņas apņēmību, viņas cenšanos pieņemt savu kiborga ķermeni, viņas cīņu par pareizajiem lēmumiem. Lai nu kā – viņa apzinās, ka pati par sevi ir nekas un ka viņai nepieciešami sabiedrotie. Un ja viņa ir spējīga savākt draugus, varbūt viņa spēs arī veikt revolūciju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Drūrija: Septītā diena, II

Drurija_8Ar atgriešanos pasaulē, kurā tiesu un taisnību lemj realitātes šovā Nāve ir taisnīga! Tieši tā, Kerija Drūrija ir atgriezusies ar savu triloģijas turpinājumu Septītā diena (par pirmo daļu var izlasīt šeit).

Iepriekšējā daļā notikumi beidzās ar to, ka Marta tika atbrīvota, bet viņas vietā stājās draugs. Marta ir brīvībā. Tagad būtu tikai loģiski, ka viņa arī censtos palīdzēt, tomēr to ir grūti darīt, ja tevi pašu turpina vajāt… Tiesu sistēma nav atcelta, sabiedrības informētībā – tai pašā līmenī. Vai ir iespējams salabot pasauli?

Ceru, ka taisnība uzvarēs un visi sapratīs, ka tie cilvēki, kuriem ir vara un nauda, izmanto sistēmu sava labā. /62.lpp./

Ja godīgi, es biju cerējusi uz kārtīgu stāsta turpinājumu. Mani ļoti uzrunā autores ideja par pasauli, kurā ir kāda valsts – šajā daļā sapratu, ka tā ir Lielbritānija, – kuras tiesu sistēma tradicionālā variantā ir iznīcināta un tās vietā stājas realitātes šovs. Tas ir pieejams ikvienam, ja vien ir nauda. Galvenie personāži – Marta un Aizeks – ir mainītās lomās, līdz ar to man bija sajūtas, ka nav īsta turpinājuma. Sižetā ir daudz dažādu pavērsienu, bet sižeta uzbūve nav mainīta, ir izmantotas tās pašas formulas. Man patika tas, ko es lasīju, tomēr kaut kādā mērā es jutos vīlusies. Ļoti ceru uz trešo daļu, jo… beigas tādas, ka varētu būt citādāk, spraigāk.

Man ir mazliet skumji, ka arī šajā daļā autore nav izklāstījusi par šo, teiksim tā, paralēlo nākotni. Ne es zinu, kā viss līdz tam nonāca, ne es zinu, ko dara pārējie ļaudis laikā, kad nenotiek pārraides un Marta netiek vajāta. Bija sajūtas par saraustītiem pavedieniem, kuriem ir tikai sākums un beigas. Es biju sacerējusies uz tiesnesi, jo šeit viņš figurē ļoti daudz, bet nekā.

Bet viss nav tik slikti. Neņemot vērā tās manas piebildes, sižeta attīstība ir jūtama faktā, ka šoreiz ir parādīts, kā darbojas šī tiesu mašinērija – kas, kur un kā tiek pietušēts, pielabots, pārveidots, līdz sabiedrība ir nonākusi muļķa lomā, tikai tā to nezina.

Ir jāļauj cilvēkiem ticēt tam, ko viņi dzird, un uzskatīt, ka viņiem zināmā mērā pieder vara. It jāļauj viņiem ticēt, ka viņi dzīvo demokrātijā. /129.lpp./

Cik svarīgi ir apklusināt dažus cilvēkus, jo tiem ir zināms pārāk daudz. Ja kaut kas nāktu atklātībā, vai sistēma sabruktu? Vispār uz ko tu būtu gatavs, ja tev apsolītu perfektu dzīvi un sapņu darbu? Tu liktu uz spēles citu dzīvības?

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Lasāmgabali XXXVI

Ir iekrājusies maza kaudzīte, par kuru man nav ko plašā vērienā teikt, taču īsās piezīmes (kaut vai priekš sevis) es gan vēlos izteikt.

Šo Matiasa Enāra darbu Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem (2010), man bija iespēja saņemt sadarbībā, taču man negribējās. Bet kad grāmata pati ieleca manās rokās, nolēmu vismaz iemest aci. Jāsaka, ka šis nedaudz noslēpumainais stāsts par Mikelandželo 1506.gada Konstantinapolē, izrādījās tīri labs. Ko viņš tur dara? Sultāns viņu ir ataicinājis, lai mākslinieks uzbūvētu Zelta raga tiltu, kas būtu saikne starp Austrumiem un Rietumiem. Patīkami, ka autors patiešām ir atradis šādas laikmeta liecības un ietērpis tās šajā darbā. Tas šim romānam piedod īpašu vērtību. Visādi citādi… romāns man patiešām patika, ātri lasījās, taču nedomāju, ka sižetiski tas ilgi paliks manā galvā. Iespējams, es atminēšos darba noskaņu.

Romēna Puertolā romānu Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā es gribēju izlasīt tikai tāpēc, ka biju lasījusi iepriekšējo darbu par faķīru IKEA skapī. Jāatzīst, ka šīs man likās krietni blāvāks darbs, kuru es noteikti pēc laika būšu aizmirsusi. Nevaru pateikt, kāpēc mani nav uzrunājis stāsts par Providenci Dipuā, kura ir nolēmusi adoptēt mazo Zaheru par spīti viņas slimībai. Lidojumu iztraucē Islandes vulkāns, kā rezultātā gaisa satiksme ir paralizēta. Un tā tie notikumi ripo viens aiz otra… Vai nu netrāpīju uz īsto noskaņojumu vai… es nezinu. Es izlasīju līdz beigām, kurām bija jāmaina manas domas par darbu, bet tas nenotika. Nenobīstamies! Ja lasi vieglu (attiecībā uz šo darbu, tas varētu būt arī maldinošs apzīmējums) literatūru ar nedaudz neticamiem pavērsieniem, tev patiks. Man nu tā.

Pēdējā, par kuru man gribas dažos teikumos izteikties, ir no sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts, konkrētāk, Osvalda Zebrus Gaiļu kalna ēnā. Nezinu, kas mani sabremzēja izlasīt, kad šis romāns tikko bija iznācis, bet labāk vēlu nekā nekad, vai ne? Tātad 1905.gada revolūcijas sekas un centrā divi kaimiņi, kuri iet atšķirīgus ceļus. Man prieks, ka Zebrus ir pamatīgi izpētījis šo laikaposmu un akcentējis ne tikai pareizo (kas tai laikā vispār bija viennozīmīgi pareizs?), bet arī faktu, ka reizēm izvēles ir smagas, ka to dēļ ir iespējams pārkāpt neprāta robežas. Es zinu, ka salīdzināt grāmatas ir gandrīz vai sliktais tonis, tomēr ar citām šīs sērijas grāmatām, šī man nelikās tik spēcīga. Un es to nesaku tikai tāpēc, ka izmeklēšanas ainas man šķita nejēdzīgas. Tēma pati par sevi uzliek lielu atbildību – saistoši pastāstīt par latviešu nācijas tapšanu nepazaudējot vēsturiskās līnijas un literāro sižetu (ir tāds salikums?). Viņam tas ir izdevies, tomēr šajā sērijā es balsoju par citiem darbiem.

Belševicas Bille

Manuprāt, tas bija maijs, kad es noskatījos vienu no simtgades filmām Bille. Man tā tik ļoti patika, ka sāku domāt, vai es maz esmu lasījusi, jo neko daudz nespēju atcerēties. Lai drošs paliktu drošs, ķēros klāt pārlasīšanai. Ar nelielām pauzēm izlasīju!

Bille ir maza meitene, kura stāsta par sevi un to, kā viņa uztver pasauli sev apkārt. Pirmajā daļā tā ir pirmskara Latvija, otrajā – kara laiks un trešā attiecīgi ir par pēckara posmu.

Es biju/esmu lielā sajūsmā! Man ļoti patika tas, ko es izlasīju. Bille ir daļēji autobiogrāfisks stāsts, tāpēc dažbrīd lasot pieķēru sevi pie domas: ”Vai šis viss notiek ar Belševicu?” Belševicas valoda ir skaista un es turpinu brīnīties, kāpēc es no viņas tik maz esmu lasījusi. Jā, dzeja mani nesajūsmina, tomēr viņas valoda ir skaista.

Jau ar pirmajiem filmas kadriem man bija žēl tās meitenes un lasot grāmatu, mana līdzjušana tikai pastiprinājās. Ir briesmīgi augt ar to apziņu, kas viņai iedēstīta – lēvurs, nepraša, nav smuka, nekam neder utt. Es saprotu visu to situāciju, kādā viņiem jādzīvo ar papuci, kurš ļoti mīl iedzert, ar to dzīvojamo šaurību un nabadzību, un tomēr. Apskaušana, mīļu vārdu pateikšana un neliela mīlestības izrādīšana taču neko nemaksā! Bet ja mammucis ir dikti vīlies savā dzīvē, tad visa iepriekšminētā izrādīšana noteikti ir grūta. Par to es nevaru spriest.

Neskatoties uz to, kāda situācija Billei ir mājās, viņai ir neparasti gaišs un tiešs pasaules redzējums. Un fantāzija viņai arī strādā izcili 🙂 Nepārtraukti bija sajūta, ka tajos izdomājumos viņa slēpās no visa. Prieciņš, ka caur Billi var ļoti labi iepazīt tā laika Rīgu un tuvāko apkārtni visos pieminētajos laika nogriežņos. Ja vēl izdotos aiziet tajā ekskursijā, kuru rīko Rakstniecības muzejs (ja nekļūdos), vispār būtu ideāli 🙂

Jā, man ļoti patika Billes triloģija un es to iesaku! Kā nekā, reiz tā bija obligātā literatūra un šo ir vērts tajā listē saglabāt.