Aušvicas tetovētājs

300x0_ausvicas_tetovetajs_webvaksKad Zvaigznes mājas lapā sadaļā “Drīzumā” ieraudzīju Heretes Morisas (Heather Morris) darbu Aušvicas tetovētājs, acis man iegailējās. Mani jau nobrīdināja, ka darbs nav tik smags kā varētu gaidīt no nosaukuma, līdz ar to ņēmu šo darbu nedaudz vieglāk.

Ludvigs, saīsinājumā Lali, ir uzņēmējs un sākoties karam devās uz savu dzimto pilsētu pie ģimenes. Tur viņš ir spiests pakļauties varai un nonāk Aušvicā. Citu gūstekņu vidū viņš izceļas ar savu mieru un centieniem palīdzēt. Tas viņam ļauj kļūt par tetovētāju. Kādu dienu nometnē tiek atvestas sievietes un viena kļūst viņam ļoti īpaša…

Šis ir patiess stāsts. Nu, patiešām patiess stāsts (es dažus faktus arī pagūglēju). Romāna pamatā ir autores saruna ar Lali Sokolovu (1916 – 2006, dzimis Eizenbergs), kurš izdzīvoja Aušvicas koncentrācijas nometnē, bija Aušvicas-Birkenavas tetovētājs (jaunatvestajiem gūstekņiem tetovēja uz rokas numurus) un nometnē ieraudzīja savu mūža mīlestību. Visus šos gadu desmitus viņi abi klusēja, jo baidījās, ka viņus sauks par nacistu kolaboracionistiem. Man prieks, ka abi sāka runāt, jo šis paver nedaudz citādāku skatu (vismaz man). Es neko pārāk daudz nezinu par šīm nometnēm, jo man sirds netur lasot/skatot tās zvērības. No tā, ko es sagūglēju, varu izcelt divus faktus, kas man netraucēja – Gitas Fūrmanes (1925 – 2003) patiesais ieslodzītās numurs un penicilīna pieminēšana. Romānā minēts, ka Lali tetovēja skaitli 34902 (un tad ieskatījās rokas īpašnieces acīs un iemīlējās), bet patiesībā pēc Aušvicas-Birkenavas memoriāla un muzeja arhīva materiāliem viņas numurs esot bijis 4562 (šo numuru viņa esot vecumdienās izdzēsusi). Tiek apstrīdēts arī viņas ierašanās datums. Man tas nešķiet tik būtiski, jo, kā saka arī pati autore, tas ir Lali stāsts, kurš sīkumos var nesakrist ar vēsturisko patiesību un tie nav tādi fakti, kas traucētu romānam (svarīgi ir tas, ka viņi abi tur bija un satikās). Otrs fakts – prontocils – tas esot apšaubāms, jo tai laikā neesot bijis tik viegli dabūt. To es nezinu un arī nešķiet tik svarīgi, jo, ja Lali nebūtu dabūjis šīs zāles, Gita būtu nomirusi.

Kad es biju izlasījusi šo romānu, es sapratu, kāpēc tas nav tik smags, kā liek domāt nosaukums. Šis ir romāns cilvēcībai, mīlestībai un… nu jā, izdzīvošanas cīņai, lai no jauna piedzīvotu brīvības garšas. Kad Lali ir stāstījis savu dzīvesstāstu, viņš esot uzsvēris, ka runā tikai tāpēc, lai šādas zvērības neatkārtotos. Jāatzīst, ka vienu brīdi es viņa stāstu apšaubīju, jo pamatojos uz SS vīru nežēlību. No stāstītā izklausās, ka Lali bez maz vai peld kā niere taukos, bet šāds šķitums bija tikai uz vienu brīdi. Ir jāņem vērā fakts, ka ne savas dzīves laikā, ne arī runājoties ar autori, viņš nav padziļināti stāstījis par šausmām, ko redzējis esesiešus darām ar ieslodzītajiem (gāzes kameras, krematorijas, eksperimenti ar cilvēkiem). Viņš bija Tätowierer izdzīvošanas vārdā, bija Politische Abteilung izdzīvošanas vārdā un sava stāvokļa privilēģijas (atsevišķa istaba, bagātīgāks ēdiens, brīvi brīži no darba) viņš izmantoja, lai palīdzētu citiem ieslodzītajiem. Slepeni, protams. Ja arī ir biedrojies ar sargiem un citiem augstākstāvošajiem, tad tikai izdzīvošanas vārdā un lai palīdzētu saviem līdzcilvēkiem. Vismaz tāds man ir iespaids un tas ir apbrīnojami – viņa izturība, viņa apņēmība no nometnes iziet dzīvam un ticība brīvībai un mīlestības pārpilnai nākotnei. Ja viņš nebūtu saticis Gitu, vai viņam būtu šāds dzīvesspars? Es par to vēl domāju. 

Balstoties uz šo stāstu, autore ir uzrakstījusi vēl vienu romānu, kuru es ceru reiz izlasīt – Cilka’s Journey. Cilka bija Gitas draudzene nometnē, kura izdzīvošanas vārdā kļuva par piegulētāju. Diemžēl, tiesātāji tā neuzskatīja un izsūtīja viņu uz Sibīriju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Tev derētu vēl pasnaust

Skaneris-20191111110753Kaut kad vēl novembra vidū izgāju savu ikdienas rutīnas gājienu caur dažādām neta lapām un epasts mani pārsteidza! Tur mani sagaidīja piedāvājums palasīties divas grāmatas, bet es nesteidzu piekrist, jo teorētiski ne viena, ne otra nav manā gaumē. Tomēr pēc dažu dienu apdomāšanās es piekritu izlasīt Frančesko Marsjuljāno (Francesco Marciuliano, 1967) grāmatiņu Tev derētu vēl pasnaust (2019).

Grāmatiņa ir plāna, maza formāta un pilna ar kaķu padomiem cilvēkiem. Teksts ir aforismu/atziņu formā, tāpēc nav pārsteigums, ka pusi izlasīju kamēr sēdēju rindā un gaidīju uzaicinājumu doties tālāk. Bet nē – šī nav grāmatiņa, kuru jālasa no vāka līdz vākam. Pietiks, ja ik pa laikam to pašķirstīs. Bet par ko īsti ir šī grāmatiņa un ko tā stāsta? Vēl tikai knaši jāpiebilst, ka man nav kaķa un pagaidām es arī turos pretī ierosinājumam tādu iemīļot savās mājās. Nē, man patīk kaķi, bet man patīk tos bužināt tuvinieku un draugu mājās. Pagaidām mani tas apmierina.

Šie kaķu padomi ir sadalīti četrās nodaļās, kurās ir padomi attiecībām ar cilvēkiem, ar sabiedrību, karjeras kāpnēm un savu pašapziņas celšanu, ja tā var teikt. Šais padomos kaķi dalās tik atklāti, ka reizumis es aizmirsu, ka tas viss ir no kaķu perspektīvas. Tik trāpīgi par cilvēkiem un sabiedrības paradumiem! Dikti to negribas, bet jāatzīst, ka ir lietas, kuras man būtu jāmācās no kaķiem – tapt mierīgākai, nedzīvot stresā, vairāk ļaut sev atpūsties. Varbūt man vajag kaķi, kurš katru dienu to man demonstrētu? Tad gan pastāv iespēja, ka viņam patiks gulēt uz klaviatūras un laist siekalas taustiņu renītēs 😀 (66.lpp.).

Šis noteikti ir darbs, kurš patiks kaķumīļiem 🙂 Plusā tam visam, grāmatā ir skatāmas ļoti daudz, skaistas kaķu bildes – pie tām es brīsniņu pakavējos un papriecēju acis.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar izdevniecību Helios

Grāmatstatistika 2019

Šis nav bijis lielisks lasīšanas gads. Man ir gribējies darīt citas lietas un iespējams, ka esmu nedaudz nogurusi no grāmatu vienveidīgā piedāvājuma. Man šķiet, ka mani pēdējā laikā aizrauj valoda – gandrīz vienalga temats, bet ja tas būs uzrakstīts valodiski saistoši, ar baudu izlasīšu. No izlasītajām šogad es varu izcelt tikai 8 ierasto 13 vietā (kopsummā izlasītas 50).

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 8:

  • A. Sapkovskis. Likteņa zobens – brīnišķīga grāmata! Šajā daļā tik ļoti sajutu Witcher, ka gribu visu, visu stāstu.
  • D. Grosmans. Bārā ienāk zirgs – ļoti savdabīgs, savādi piesaistošs darbs par vīrieti, kura uzstāšanās uzdzen nelabumu, bet novērsties nav iespējams.
  • A. Čajkovskis. Laika bērniPrometejs mani ir pamatīgi pārsteidzis un es tiešām negaidīju, ka mani aizraus stāsts par zirnekļiem! Un jā, man sāk ļoti patikt zinātniskā fantastika (paldies tev!)
  • T. Kinnunens. Četru ceļu krustojums – darbs par mājām, par cilvēkiem, par vietām… un beigās grūti attapt par ko īsti. Tiešām izbaudīju šo cilvēku dzīvesstāstus.
  • R. Jalonena. Skaidrums – pēdējā laikā neierastākais darbs, kas lasīts. Tik valdzinošs, ka ilgi nelaida vaļā.
  • I. Dreimane. Vēstule ar pielikumu – skaudrākais šī gada romāns. Un asaru arī izvilināja. Tā ka no Dreimanes pilnīgi noteikti gaidu vēl kaut ko.
  • G. Ezerkalns. Ragana manā skapī – arī latvieši var radīt elpu aizraujošus mistiskos romānus, jo rokot labi dziļi, mums ir rodama tumša mutvārdu burvestība.
  • A. Bariko. Jaunā līgava – atsauksme vēl ir ceļā, bet Bariko atkal mani ir pārsteidzis ar savu daiļrunību.

Gada atklājums (autors):

  • H. Kohs. Vakariņas – cik traģiskas lietas var atklāties vienu vakariņu laikā! Gribu vēl Kohu, jo viņam piemita spēja trakas lietas pastāstīt viegli.
  • Bredberijs. Marsiešu hronikas – varu applaudēt Bredberijam, jo viņš lieliski izcēlis problemātiskos jautājumus un tas viss ir tik ļoti apstiprinājies šobrīd.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • Velss. Vientulības gads – piedodiet, bet es šo nespēju celt. Darbs ir smags, smagā valodā, no kura es tik ļoti noguru, ka knapi tiku līdz beigām. Un šī slimība ir skārusi arī manus līdzcilvēkus… es vienkārši nespēju.

Šogad noslēdzu divu lielisku darbu sērijas – man tiešām bija prieks lasīt M. Meijeres Mēness hronikas un T. Pračeta Diska pasaules sēriju par Tifāniju Smelgu (atsauksmes var atrast ierakstot autorus meklētājā). Ar šo es apņemos neuzsākt jaunas triloģijas un vairāk daļu grāmatas, bet sagaidīt beigas iesāktajiem (man vismaz šķiet, ka man ir daži tādi darbi…). Lai gan es neesmu skatījusies, cik darbu ir sērijā Mākslas pamati, man ir prieks lasīt šo sēriju – lieliska atslodze no ierastā un kāds fakts prātā arī aizķeras.

Nerunāšu es par nākotnes lasāmlistēm – manuprāt, tās iegrožo lasītprieku. Turpināšu lasīt spontāni gadījušās grāmatas, iespējams mazāk rakstīšu (man nedaudz jāatpūšas!) un ceru uz jauniem grāmatu apvāršņiem!

Skaistu jums gadu!

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – pagriezieni un personības

Redz kā! Pirms dažiem gadiem es teicu, ka māksla, glezniecība galīgi nav mans lauciņš un ka mani tas neinteresē, bet nu tā vairs nevaru apgalvot. Tas joprojām nav mans lauciņš, bet nu man ir vēlme izzināt to detaļās. Gleznas joprojām iedalu “patīk/nepatīk” līmenī, bet lasīt aprakstus un paskaidrojumus par mākslinieku domu lidojumu ir interesanti (diemžēl, lielākoties es nespēju to pati informāciju nolasīt).

Kaut kā biju palaidusi garām šīs sērijas sākumu, bet ceru to ar laiku atgūt. Šeit tad nedaudz sīkāk par pēdējām trim šai sērijā: Lī Češīrs (Lee Cheshire) Pagrieziena punkti mākslā (2018), Ralfs Skī (Ralph Skea) Impresionisms (2019), Flāvija Fridžeri (Flavia Frigeri) Sievietes mākslinieces (2019).

  • Pagrieziena punkti mākslā

Šī grāmata priecē ar būtiskāko momentu parādīšanu mākslas vēsturē no renesanses līdz mūsdienām. Es nevēlos visu zināt sīkumos, tāpēc mani uzrunā šis kodolīgais formāts. Nekad nebiju domājusi, kāpēc  pārstāja gleznot bībeles sižetus un pievērsās cilvēku portretēšanai vai kāpēc pēc gadsimtiem arī šis vairs nederēja un aktuāli kļuva gleznot pavisam citādākā manierē. Ļoti patīk arī tas, ka tiek pieminēti “svarīgākie” mākslinieki un viņu būtiskākais ienesums mākslas attīstībā. Piemēram, patentēta krāsa tūbiņās, par ko varam pateikties Džonam Gofe Rendam, jo viņam gribējās gleznot dabu un nācās risināt krāsu izkalšanas jautājumu. Un zinājāt, ka māksliniekiem autortiesības uz saviem darbiem piešķīra tikai 1735.gadā (sākotnēji tikai grafiķiem, pārējie pievienoti vēlāk)? To sauc par Hogārta aktu. Ak, šeit ir daudz interesantu faktu. Sākot ar gleznošanas manierēm līdz pat absurdām lietām 20.gs. (piemēram, pisuārs, ko nosauca par mākslas darbu utt.).

  • Impresionisms

Tā kā man ļoti patīk Monē, tad pieņemu, ka par šo glezniecības veidu man būtu jāzina vairāk. Priecē tas, ka šī grāmata vieglā, uztveramā veidā stāsta par virziena attīstību un galvenajiem tās personāžiem. Tātad, ir pieņemts uzskatīt, ka šis mākslas virziens ir radies Francijā 19.gs. vidū un viņu pirmās gleznas radīja neizpratni. Tās sauca par nemākulīgām un nepilnīgām, jo neatbilda pieņemtajām glezniecības normām. Ar laiku impresionisti iemācīja arī citiem redzēt gaismu sev visapkārt, lauku un pilsētas ikdienišķo vidi, ne sadomātus fonus. Lai arī par pirmajām izstādēm nebija labas atsauksmes, viņi turpināja un ar laiku saņēma pat uzmundrinājumus turpināt. Visu šo stāstu papildina ārkārtīgi daudz ilustrāciju un pie katras var brītiņu pasēdēt un apbrīnot.

  • Sievietes mākslinieces

Neiedomājami! Šī grāmata mani pārsteidza ar faktu, ka sievietes-mākslinieces un pie tam vēl atzītas, bija jau 16.gadsimtā! Kā tas iespējams? Protams, krietni vairāk un radošāk tās darbojas 20.gs., bet vienalga viņām savas tiesības bija jāpiesaka protesta akcijā pret sieviešu mākslinieču neiekļaušanu lielajā modernās glezniecības un tēlniecības izstādē MoMA – 1989.gadā Guerilla Girls izgāja ielās, lai pajautātu “Vai sievietēm jābūt kailām, lai tās izstādītu Metropolitēna muzejā?” Ja tā padomā, tad tiešām daudzos darbos sievietes ir kā darbu personāži, bet kā mākslinieci es nevaru nosaukt nevienu. Nu, vismaz tā uzreiz. Grāmatā ir aprakstītas apmēram 50 mākslinieces un viņu daiļrade. Kā pirmā uz mākslinieces titulu pieteicās Artemizija Džentileski – viņa savās gleznās sievietes rādīja spēcīgas raksturā un ierādīja centrālo lomu. Arī pārējās minētās sievietes ir spēcīgas savā personībā un zina, ko vēlas parādīt sabiedrībai.

Tāpat kā iepriekš apgāda izdotā sērija Tas ir… ļāva izzināt konkrētu mākslinieku biogrāfijas caur viņu darbiem, tad šī sērija ļauj iepazīt mākslas procesus, to virzību un atklāj arī zināmākos darbus glezniecības vēsturē. Šo var saukt par patīkamu sēriju, kurā viss ir izklāstīts pietiekoši detalizēti un precīzi, ka pat es spēju saprast lietas 😀 Protams, ir ļoti daudz darbu, par kuriem es lasīju, pētīju ilustrācijas (un to ir ļoti daudz!) un domāju, kā var izpīpēt ko šādu? Tas gan vairāk attiecās uz moderno mākslu, bet vienalga ir interesanti censties saprast 🙂 Ko vēl noteikti jāpiemin – pieņemts, ka mākslas grāmatas ir lielas un krāšņas, tad ļoti priecē šo grāmatu mazais formāts. Manuprāt, tas parāda, ka bilde ir svarīga, bet tikpat svarīgs ir teksts un teksts šajā gadījumā ļoti izglīto.

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Zirgu gaļas pārdevējs

300x0_zirgugalaspardevejs_978-9934-0-8252-8Pirms trim gadiem izlasīju Tālivalža Margēviča dokumentāli vēsturisko romānu Šķērsiela 13. Man ārkārtīgi patika, tāpēc šī romāna – Zirgu gaļas pārdevējs (2019) – lasīšana ir tikai dabiska.

Šī romāna pamatā ir reāli eksistējoša cilvēka, Paula Taupmaņa, biogrāfija. Ko lai saka – viņa dzīvesstāsts ir nedaudz neticams un garš: no Krievijas cara Nikolaja II laika līdz pat Brežņeva nākšanai pie varas PSRS 60.gados. Pauls, t.i., Pēteris Kalējs piedalās 1905.gada revolucijā, jo viņš nespēj sēdēt rokas klēpī salicis. Jārīkojas! Viņa liktenis ir kā daudziem citiem – izsūtījums Sibīrijā. Kas tālāk?

Vispirms es gribēju sākt ar personas atrašanu, jo mani aizrauj šādi stāsti – ievadā autors stāsta, kā ir nonācis līdz Paulam Taupmanim. Es viņa vietā droši vien nebūtu uz to tikšanos aizgājusi 😀 Prieks, ka viņš drosmīgāks un aizgāja. Stāsts, kas ir izstāstīts šajā darbā ir neticams, bet aizraujošs. Gribēju pati kaut ko pameklēt par Paulu, bet neko neatradu. Laikam nemeklēju pietiekoši cītīgi un gan jau ka uz arhīvu jāiet. Par šo daudz nebēdāju, jo esmu iepazinusies ar viņa cītīgumu (Šķērsiela ir tik dziļa un izsmeļoša, ka gandrīz nekāda papildus literatūra nav nepieciešama). Ticu, ka arī šis darbs ir rakstīts ar tik pat lielu rūpību. Tas, ko es pirms tam runāju par faktu palasīšanu – gribēju pati pārliecināties, ka viņa apceļojumi tik viegli vedušies. Man tiešām radās sajūta, ka viņam bijusi viegla trimda. Varbūt pietrūka nedaudz emocionalitātes.

Tātad – viss sākas ar 1905.gada revolūciju. Kas man šajā darbā ļoti patika saistībā ar revolūciju? Tas ļoti perfekti parādītais sākums, iemesls neapmierinātībai. Tas sākums, kā viņš kopā ar draugu iesaistās ziņu nodošanā, skrejlapu izplatīšanā līdz pat nopietnākām apvērsuma operācijām. Jā, šis posms parādīts spilgti. Kā jau var noprast, viņš ”iekrīt” un pēc spīdzināšanām Stūra mājā tiek pie lēmuma – mūža izsūtījums Sibīrijā. Tālāk ir tas, ko es teicu par neticamību. Neteikšu ko un kā, bet ceļojums pusmūža garumā ir diezgan neticams. Ņemot vērā faktu, ka nemieri ir visu laiku un beigās ir arī karš – viņš pārsteidzoši labi tika cauri visām kontrolēm. Kaut kādā ziņā man negribējās, lai notiek atgriešanās Latvijā, jo dzīve, ko viņš stāstīja bija labāka par notikumiem dzimtenē.

Man tagad pie rokas nav pirmās grāmatas, bet šo ļoti patīkami papildina fotogrāfijas. Ar paskaidrojumiem. Tās visu laiku kalpo kā atgādinājums par realitāti, par vēsturiskiem notikumiem, par vietām un cilvēkiem. Kā vienīgo mīnusu varu minēt tikai iepriekšminēto emocionalitāti. Kamēr vēl Pēteris jauns un pilnās burās pret pastāvošo iekārtu, tikmēr emocijas lasās, bet pēc tam esot Sibīrijā un izdzīvojot savu trako dzīves virpuli, tas viss kaut kur pazūd. Ir daudz notikumu, pavērsienu, bet emocijas un uztraukums tikai uz to brīdi, t.i., tiek aprakstīts kā Pēteris jūtas atsevišķos mementos, bet nav īsti pastāstītas sīkāk viņa domas, piemēram, par ceļojumu zem kuģa klāja. Visādi citādi – Margēvičs raksta lieliskus dokumentāli vēsturiskos romānus! Un jā – es arī gribu to pastaigu pa Paula Taupmaņa dzīves vietām.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mēness hronikas, 4: Vintera

9789934080845_11Nu jau kāds laiciņš pagājis un iespaidi būs nosēdušies. Pirmo daļu es izlasīju 2017.gadā. Jau pāris ierakstus atpakaļ par Tifāniju Smelgu teicu to, ko varu teikt arī par šo – prieks, ka šis piedzīvojums ir beidzies un vienlaicīgi arī skumji šķirties no varoņiem, Mēness un Zemes.

Vintera ir daudz iemīļotāka mēnesiešu vidū, bet viņa nekādā veidā nebūs karaliene. Lai arī viņa uz to nemaz nepretendē, viņas pamāte, nu jau krietni labi iepazītā karaliene Levana viņā redz tikai un vienīgi konkurenti un draudu. Kad Mēness karalistē ierodas jau labi iepazītā kompānija, briest revolūcija!

Kā jau noprotat, arī šī ir pārveidota pasaka un šoreiz par Sniegbaltīti. Galvenajos vilcienos viss ir tik precīzi! Un šī nav tikai pasakas variācija, tajā ir iepīti arī iepriekšējie stāstu pavedieni. Kā jau no atsauksmes uz atsauksmi atkārtojos, tad – apbrīnoju šo spēju pasakā pastāstīt savu stāstu un vienlaicīgi nepazaudēt pasakas motīvus. Un kad es ieraudzīju, cik bieza ir šī grāmata, sapratu, ka stāsts būs pamatīgs. Nebija ne sasteigtu beigu, ne dižas stiepšanas garumā. Varbūt kādā brīdī likās, ka par daudz pārīšu, bet neaizmirstam, ka šeit satiekas četru pasaku varoņi un pasakas meitenēm rakstītas ar laimīgām beigām (t.i., princis satiek princesi) 🙂

Darbs lasās ļoti viegli un tieši tādu man vajadzēja šajā atvaļinājumā. Prieks, ka caur visām daļām tas nemainījās – ieturēts tas pats rakstības stils, tas pats humors, asprātības, dzēlība. Notikumi visu laiku uzņem apgriezienus un kad jau sāka šķist, ka nu gan nekas vairs pārsteidzošs nevar notikt… Bum! Tikko notika. Es pie pirmās grāmatas atsauksmes sūkstījos, ka autore nav iepazīstinājusi ar Mēness karalisti, ka darbība notiek tikai uz Zemes. Patiesībā autore ļoti skaisti iepazīstina lasītāju ar šo pasauli – vispirms Zeme, kaut kur Japānas apgabals, tad Francija, kosmoss un tad Mēness. Šajā darbā visa darbība norit Mēness karalistē un tā tiek parādāta tikpat smalki, cik Zeme pirmajā daļā.

Prieks arī par tēliem un viņu attīstību. Iepriekš rakstīju, ka katras daļas ”jaunā princese” tiek kārtīgi iepazīstināta ar lasītāju, bet vienalga priekšplānā izvirzījās Sindera. Šajā daļā viss notiek mēreni – katrs tēls attīstās mijiedarbībā ar citiem. Šeit galvenā ir Vintera, viņai blakus stāv Sindera un prieks, ka viņas viena otru nenomāca. Es vēl domāju, ko man domās darīt ar karalieni Levanu. Viņa neattīstījās. Teorētiski jau viņa ir perfekta un ja es tā nedomātu, man būtu gals klāt, bet jā – kā tēls viņa mani nepārliecina.

Ja jāsaka daži vārdi par visu sēriju kopumā, jutos aizraujoši. Princeses var būt kiborgi, hakeres, zemnieces utt. Prinčiem nav jābūt tupiem un augstprātīgiem. Man ļoti patika autores pasaku variācijas, kuras vairāk bija kā piedzīvojumu stāsts četrās daļās. Stāsts, kurā savijās fantāzija, zinātniskā fantastika, piedzīvojums un jā – kaut kur esošā romantika, kas nebija pārāk uzbāzīga (vienalga prātā sev atgādināju, ka šo līniju diktē pasakas). Kad man sagribēsies kaut ko saistošu un vieglu, noteikti pārlasīšu 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Lasāmgabali XXXIX

Man ik pa laikam ietrāpās izlasīt dažus darbus, kuri man patika, bet negribas izplūst sīki un smalki aprakstos. Tad nu šoreiz būs trīs ļoti dažādi darbi, par kuriem gribu izteikt piezīmes pašai priekš sevis. Divi jau zināmi autori un viens man bija jaunums. Mani kaut kādā mērā viņš savaldzināja, tāpēc šobrīd lasu citu viņa darbu. Kas zina, varbūt es reiz atkal pieķeršos viņa “Pieneņu vīnam” un pabeigšu to, nevis pametīšu jau pirmajās lapās.

Ar Māra Runguļa pirmo darbu es iepazinos pirms diviem gadiem. Toreiz pie Pastaiga mirušo pilsētā mani piesaistīja Brektes vārds. Ieraugot otro daļu Trīs nāves Mārtiņdienā, es daudz nevilcinājos un vēru vaļā vākus. Priecēja pirmā rindkopa, kura atgādināja īsumā par iepriekš lasīto (man patīk, ka autori tā dara). Mani priecēja arī Brektes ilustrācijas, īsteni viņa stilā. Jau atkal mēģināju saprast, cik atvērti domāšanā bijuši vecāki, kad pirka saviem bērniem šo grāmatu, jo… Brekte. Viņa ilustrācijām ir kaut kāds savāds šarms, kurš visiem droši vien neiet pie sirds (par izstādes apmeklēšanu gan man vēl jāpadomā). Bet runājot par pašiem stāstiem – man bērnībā būtu paticis. Skolas pasākums, visi sēž zālē, sveču gaismā un klausās dažādos spoku stāstus, kurus stāsta trīs Nāves. Cenšos saprast, vai šāda veida pasākums sanāktu arī mūsdienās un kaut kas liek domāt, ka nē. Izlasīju ātri, vienā vakarā un secinājums – spoki ir dažādi un ar tiem tikai pa labam.

Pagājušajā gadā man bija iespēja gan izlasīt, gan būt klāt Valda Rūmnieka grāmatas Starp Mežaparku un Murjāņiem atvēršanas svētkos. Pagājušajā nedēļā manās rokās nonāca autobiogrāfijas otrā daļa No Raiņa līdz Čakam un te būtu vietā precizējums – no iecerētajām trīs daļām, šī tomēr ir divdaļīga autobiogrāfija. Tieši tāpat kā pirmajā daļā, arī šajā autors sevi atstāj otrā plānā, priekšplānā izceļot laiku no 1980-2018, savus līdzcilvēkus, darbus, nedarbus, politisko, māksliniecisko un radošo gaisotni. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par Rakstnieku savienību, tās nama likteni un, protams, par politiskajām kaislībām un to ietekmi uz radošajiem ļaudīm. Jāatzīst, ka nespēju saprast, kā viens cilvēks ir spējis strādāt augstos amatos, vienlaicīgi būt radošs lietrārajā laukā, darboties TV un tam visam pa vidu būt ģimenes cilvēks. Vienkārši apbrīnojami! Un es atkārtošos – es arī gribu lasīt romānu par Sudrabkalnu!

Mans jaunatklājums bija Reja Bredberija zinātniskā fantastika. Kā jau minēju, kaut kad mēģināju lasīt to Pieneņu vīnu, bet nesanāca. Kad rokās turēju Marsiešu hronikas, kaut kā nesavilku kopā faktu, ka tas ir tas pats autors. Ļoti labi! Tātad, ņemot vērā, ka šis darbs ir uzrakstīts pirms pusgadsimta, esmu ļoti pārsteigta par tās tematisko aktualitāti šodien. Man ļoti patika, ka darbs ir no marsiešu skatpunkta rakstīts. Ir visa attīstība un tad pamazām Marsu pārņem cilvēki. No nodaļas uz nodaļu ir notikusi attīstība pretējā virzienā. Tas tik ļoti sasaucās ar to, ka mums patīk izjaukt lietu dabisko kārtību, piedrazot vidi un nemaz neklapēt ar ausi par notikušajām pārmaiņām līdz var būt par vēlu. “Mums, zemiešiem, ir īpašs talants sagraut visu dižo un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Karnakas templī vēl neesam iekārtojuši karsto cīsiņu tirgotavu, tad vienīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu.” /118.lpp./ Tā kā šo darbu izlasīju jau pirms kāda laika, tad nespēju vairs uzrakstīt citas uzvirmojušās domas, bet domas par dabu, civilizācijas saglabāšanu un marsiešu eksistenci ir saglabājušās. Man patika un patika arī garstāsti, kas iekļauti krājumā Tagad un mūžīgi. Varbūt par to arī kaut kad uzrakstīšu.

Tifānija Smelga: Gana kronis

300x0_ganakronis_978-9934-0-8420-1Stāsts par Tifāniju Smelgu ir beidzies. Šī ir pēdējā daļa. No vienas puses tas ir forši, jo ļoti kaitina ”gumijas stiepšana”, no otras puses – žēl, jo arī Diska pasaule ir beigusies. Vismaz man saistībā ar Tifāniju un viņas draugiem.

Krītu novadā kaut kas netverams mainās un to jūt visi – meža zvēri, cilvēki, rūķi, goblini…. visi. Laiks, kurā top jauna pasaule un senais ienaidnieks mostas, lai to izmantotu savā labā. Vai Tifānijai būs pietiekoši daudz palīgspēku? Šis noteikti nav darbiņš, kuru paveikt vienai vai ar pāris draugiem. Pat ar fīgliem vien būs par maz.

Par spīti tam, ka šis darbs iesākas ar bēdīgu notikumu, iesākums ir lēns. Tas palēnām mutuļo, burbuļo un briest. Kādu laiciņu man bija nelielas problēmas ar saprašanu, kas īsti tās par briesmām. Un tad es sapratu, kā šis cikls tapis. Jūs atceraties, kā šis stāsts sākās? Ar to arī šis cikls beidzas. Man tas liekas skaisti, jo sākums nepaliek nepabeigts. Vidusdaļa ir tik ļoti mainījusi notikumu gaitu, ka sākums vairs nav gluži tas pats, kas pirmajā darbā. Zinu, ka izklausās murgaini, bet šeit Tifānijai vairs nav 11 gadu, viņai nav pannas un briesmas ir ne tikai Krītos.

Tifānija ir tik ļoti attīstījusies savās spējās un raganībā, ka viņai ir divi iecirkņi. Kā tikt galā ar diviem, ja viens jau paņem visus spēkus? Un tad uzrodas Džefrijs. Es gan īsti neesmu pārliecināta, ka šis ir viss viņa stāsts. Man nav ne mazākās nojausmas par pārējiem Diska pasaules darbiem, bet man domāt, ka ir atsevišķi stāsti par Džefriju un viņa āzi Mefistofeli. Tas tik ir neticams tandēms 😀 Un par to arī vēsta šī daļa. Nevis tikai mainās pasaule un attiecības starp tās pārstāvjiem, bet notiek arī spēcīgāka savas vietas un savas izcelsmes apzināšanās. Arī iepriekšējos darbos tika akcentēts, ka Tifānija nāk no Krītiem, tomēr šajā tas tiek uzsvērts spilgtāk. Viņa ir ne tikai no Krītiem, viņa ir veidota no krama.

Nobeigumā ir minēts, ka, ja ne slimība, šis darbs būtu bijis biezāks. Es būtu gribējusi to biezāku, jo dažbrīd bija stāsta pārrāvuma sajūtas. Varbūt tā tas ir bijis paredzēts, es nezinu, bet būtu dažviet gribējies smalkāku notikumu ritējumu. Lai nu kā, man bija prieks viesoties Diska pasaulē!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Ragana manā skapī

9789934081880_100Dzirdot vārdu salikumu ”latviešu fantāzija” un ”mīti, teiksmas”, pilnīgi noteikti gribēju izlasīt, kā šo visu ir iespējams savīt kopā. Ziniet, es teiktu, ka Gatim Ezerkalnam savā debijā Ragana manā skapī (2019) ir izdevies. Tagad, kad jau pirms kāda laiciņa esmu šo izlasījusi, varbūt man prasās nedaudz citādāks vāks, tāds latviski drūmāks. Man patīk arī šis vāks, tomēr lasot es dabūju to īpašo rudens drūmo noskaņu, kas bija caurvīta ar  nelielu devu mistērijas un, manuprāt, īsti neatspoguļojas vākā.

Reiz, kādā rudens dienā bērnu bars dodas uz aizliegto Raganu kalnu. Matīss pa visām varītēm grib ko tur parādīt. Viens mirklis un viss saiet šķērsām. Tā nu sanācis, ka Līnai Krastai būs jāatšķetina šie bērnības murgi, citādi tie vēl ilgi viņu vajās. Vēl jau paliek jautājums – tie stāsti, teikas, visādi vārdu virknējumi ir reāli vai tīri sacerējums, lai viņu iebiedētu? Un kāpēc pēc tie notikumiem viņai pēkšņi jāpamet vecvecāku mājas un jādodas uz galvaspilsētu pie vecākiem?

Es aizrāvos. Patiešām. Varbūt tapēc, ka visi šie omīšu un opīšu stāstītie nostāsti vairs netiek pārstāstīti. Es kaut kad skolas laikā esmu lasījusi teikas, bet man tie vienkārši bija stāsti. Šeit… šeit viss mūsu mutvārdu un rakstītais mantojums iegūst spēku. Priekšplānā izceļas pamatīgs drūmums. Jāatzīst, ka esmu šķirstījusi arī Latviešu buramie vārdi, tomēr nekad tā pa īstam neesmu šajā grāmatā ienirusi. Jā, izmantoto literartūru un avotu es noteikti gribu izcelt un paslavēt. Tā ir ne tikai kaut kur fonā sižeta risināšanai, bet tā reāli tiek izmantota tekstā un dod mājienus par iespējamo turpmāko risinājumu. Vispār, ja tā padomā, tas tiešām ir baisi – ej caur miglas pilnu pļavu, atceries visus stāstus par veļiem, kuri nāk ēst un paliek patiešām neomulīgi.

Kad Līna sāk apjaust visu par un ap raganām, tad man prātā nāca pirms kāda laiciņa iznākusī Sanda Laimes monogrāfija Nakts raganas. Es domāju, ka tā ir tikai tāda asociācija, bet izrādās, ka šis darbs autoru ir pamudinājis sarakstīt šo romānu (vispār tas bija rakstīts arī uz grāmatas aizmugurējā vāka, bet es laikam aiz sajūsmas pat nemaz neesmu izlasījusi anotāciju). Es jau nedaudz pieminēju, bet pateikšu vēlreiz – darbam ir uzburta lieliska atmosfēra. Bija latviskais nīgrums, bija ziņķārības kalngali, meži, pļavas un purvi. Kārtīgs lietus romānā un aiz loga, drēgnums kaulos un no lappusēm. Dažādas mistērijas, kas smeltas no mūsu vārdu pūralādēm un pat nekas daudz nebija jāfantazē.

Burvīgs rudens vakaru romāns 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Balodis un zēns

9789984237558_17Ik pa laikam gadās palasīt pilnīgi citas pasaules autorus un tā es nospriedu, ka jāizlasa vēl kāds izraēliešu autors, piemēram, Meirs Šalevs (1948) un viņa sarakstītais Balodis un zēns (vēl no Izraēlas autoriem ir lasīts tikai D. Grosmans Bārā ienāk zirgs) . Jāatzīst, ka šaubījos par šīs grāmatas lasīšanu, jo mani nobiedēja tie dubultie mīlasstāsti. Risks ir atmaksājies daļēji, jo es joprojām nesaprotu savu patika/nepatika.

Tātad, kā jau minēju, ir divi paralēlie sižeti – viens ir no Neatkarības kara laika, bet otrs pusgadsimtu vēlāk. Pirmajā ir stāsts par pusaugu meiteni un zēnu. Abi ir pasta baložu kopēji un sūta ziņas ar baložu palīdzību. Otrs ir par Jaīru, kurš laulībā nejūtas labi. Tā nu viņš klejo un meklē savu vietu.

Hmm, man šis romāns bija interesants no dažiem aspektiem, bet ne no tās, par ko raksta anotācijās. Kaut kā šie mīlasstāsti mani neaizķēra. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par pasta baložiem, par to kā viņus audzē, šķiro, māca. Kā baloži ir spējīgi būt greizsirdīgi un kā no bailēm var nomirt ar sirdstrieku. Cik ļoti uzmanīgam ir jābūt baložu kopējam, cik prasmīgam viņam ir jābūt, lai spētu iemācīt baložiem mīlēt savas mājas un pildīt savu uzdevumu. Un visas tās vēstis, ko viņi nogādāja – vai nu kapsulā vai pie astes piesietajā zoss spalvā. Tāpat man bija aizraujoši lasīt par Jaīra klejojumiem putnu pasaulē, vadājot putnu tūristus. Par klejojumiem, kuri noveda pie savas vietas meklējumiem, pie savas mājas atrašanas (vai arī šeit jāsaka paldies mammai, kura iedēstīja viņam šo domu?). Fascinēja, ka tā vietā, lai visu nojauktu un pēc tam uzceltu, viņš ar visām četrām metās iekšā atjaunošanas darbos (kas tika diezgan smalki aprakstīts).

Ko es ar to visu gribu teikt? Viss, kas attiecās uz augstākminēto, man patika. Tas bija kaut kas tāds, ko es līdz šim nebiju lasījusi. Šo romānu izceļ kā mīlestības romānu, tomēr attiecībā uz mani tas nestrādā. Iespējams, es tam nespēju noticēt. Ne tai kara laika, ne tai pusgadsimtu vēlāk. Man šis romāns ir par mājām. Vienalga, esi balodis vai cilvēks, svarīgas ir mājas. Vieta, kurā būt sev.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze