Tā runāja Zosu māte

dreizeVai latvieši raksta fantāzijas, fantastikas un šausmu stāstus? Spriežot pēc trim stāstu krājumiem, kuros apkopoti minētie žanri, jā, raksta (to apstiprina arī B. Simsones pētījums par šo tēmu). Ir mums daži autori, kuri neļauj šim žanram nomirt un kopj šo lauciņu ar kārtīgiem romāniem, tāpēc es nolēmu iepazīties ar Lauras Dreižes jauno darbu Tā runāja Zosu māte (2017). Tas ir mans pirmais viņas saraksītais romāns un… esmu patīkami pārsteigta 🙂 Nav tā, ka tagad gribas mesties izlasīt visu iepriekšējo, bet šis man patiešam patika.

Tā kā šī ir mana pirmā iepazīšanās, tad vispirms novērtēju valodu. Lasījās viegli, baudāmi un nebija neveikli, taisni otrādi – humors, ironija, sarkasms un citas labas lietas sprēgāt sprēgāja un tas darba varoņus padarīja dzīvus un viegli iztēlojamus. Simpatizēja arī sapludinātā mūsdienu realitāte, ikdiena un parastās problēmas ar fantāziju (tāds salikums lasīts arī Leksikonā, Engelsforsas triloģijā u.c.) un tomēr vienalga dīvaini bija lasīt par feisbukiem, mobilajiem tālruņiem utt. 😀 Novērtēju arī pamatīgi ieguldīto darbu ķeltu mītu izpētīšanā, jo tie bija labi ”iepludināti” romāna mūsdienu pasaulē. Tiesa, man obligāti šis fakts nebija jāzina, jo es nezinu šos mītus. Es vēl domāju, vai man tas kalpo kā plus vai mīnus. Sliecos uz plusu, jo mani paralēli nenodarbināja domas par mītu patiesīgumu, saputrošanu vai vēl kaut ko. Lasīju un priecājos par katru rudmici, fejām (es zināju, ka patiesībā tās ir ļaunas!), dulahanu, brolakanu un citiem mošķiem. Darbs iesākās rāmi un savus apgriezienus darbs uzņēma diezgan lēni, bet darba beigās visiem iepriekš minētajiem mošķiem pievienojās citi un beigas bija spraigas un garlaicīgi nebija. Varbūt bija viena epizode, kas man likās pārāk viegla, bet lai jau. Ilgi domāju arī par dīvaino darba nosaukumu, bet beigās sapratu arī to – gan to, uz kā viss balstīts, gan to, kāpēc man tas asociējās ar Freidu.

Runājot par varoņiem, tad noteikti vispirms ir jārunā par abiem galvenajiem – Korbinu un Kendiju. Katrs atsevišķi, jā, mēs visi esam ar savām problēmām un ne vienmēr gribam ar tām dalīties. Viņi abi kopā (tieši tik klasiski – tas, ka būs kopā nav noslēpums, es to nojautu jau lasot anotāciju) sākumā man likās tā ok, bet uz beigām man tas pāris apnika. Visa tā ņemšanās ap ”tu tikai uzmanīgi”, ”es tev neļaušu to un šito”, ”ak, pieskārieni”… Sākumā bija skaisti un nesalkani, bet beigās… Labi, ka kopējo ainu tas nebojāja. Korbina un Eiprilas valodiskie izlēcieni, Nanetes mūžīgā tējas dzeršana (lai nu kam, bet iedzert tēju vienmēr būs laiks), Ērkšķrozes šekspīrisms… tas viss darbu padarīja dzīvu un baudāmu.

Ja ir vēlme, darbā var rakties un meklēt apslēptos dziļumus (freidiskie sapņu tulkojumi utt.), bet es lasīju pa vienkāršo – fantāzija, visādi notikumi un problēmas problēmas galā. Man šis kalpoja kā atslodze no manas ikdienas un… nu jā, lasiet 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Advertisements

Grāmatstatistika III

Aiz loga spīd pilnmēness un laiks nelielam atskatam uz manu grāmatu gadu. Šogad nemaz nepūlējos nospraust sev kaut kādu izlasīto skaitu, jo man svarīga ir lasāmā kvalitāte ne kvantitāte. Ir taču stulbi nospraust mērķi izlasīt simts un saprast, ka nedaudz pietrūkst, un tāpēc steidzīgi izlasīto kārtā ieskaitīt arī bikibuk grāmatiņas vai ko tamlīdzīgu. Bet nu tās ir tikai manas domas. Man jau kuro gadu neapzināts cipars ir 70. Nu tā viegli, no sērijas būs – forši, nebūs – arī labi. Izskatās, ka šogad krietni intensīvāk esmu izmantojusi iespējas lasīt transportā, pusdienu pauzēs, gaidot kaut ko, sēžot parkā, virtuvē, uz palodzes un citur. Tā rezultātā esmu sasniegusi 72! Lai arī tūlīt, tūlīt pabeigšu Dreižes jaunāko veikumu, skaitīšu to pie nākamā gada.

Tieši tāpat kā pagājušajā gadā, savu topu neveidoju pēc spēcīguma, bet izlasīšanas secības. Un tātad, mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 13:

  1. R. Flanagans. Šaurais ceļš uz tālajiem ziemeļiem
  2. L. Kota. Mierielas vilkme
  3. F. Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas
  4. Dž. Klementa. Lūgšanas par nolaupītajām
  5. G. Berelis. Vārdiem nebija vietas
  6. L. Kota. Istaba
  7. J. Lejiņš. Vīrieša sirds
  8. R. Šepetis. Jūras sāļums
  9. A. Bariko. Stikla pilis
  10. M. Bērziņš. Titāna skrūves
  11. B. Simsone. Monstri un metaforas
  12. J. Vodolazkins. Aviators
  13. M. Bulgakovs. Meistars un Margarita

Skumji, ka ”aiz borta” paliek vēl dažas labas, bet tāds ir šis tops – nežēlīgs. Ja es šo rakstītu pēc jaunā gada, ļoti iespējams, ka dažu nosaukumu vietā būtu citi, bet paliksim pie šī varianta 🙂

Gada atklājums (autors) – Kota, Sagāna, Fermīns, Atvuda, Hammesfāra, Meijere, Kapote, Jursenāra, Vodolazkins. Tā palielam šogad esmu turējusies pie pazīstamiem autoriem un nepazīstamajiem izlasījusi to vienu konkrēto darbu un vairs neesmu centusies no viņu veikuma meklēt vēl kaut ko. Bet priecē, ka katru gadu pāris jaunu uzvārdu nāk klāt!

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  1. F. Beigbeders. Mīlestība ilgst trīs gadus – slikts viņa darbs un lasot man bija sajūta, ka autors vienkārši ir vērpis vārdus virtenē. Gala rezultāts – neizsakošs, jo zinu, ka viņš  spēj raksīt krietni labāk.
  2. G. Buijē. Viss par mani – šī ir vienīgā no šogad lasītajām gramatām, kuru neatceros. Ne to, par ko ir sižets, ne to, kāpēc esmu lasījusi.
  3. P. U. Enkvists. Kapteiņa Nemo bibliotēka – kad tikko sāku lasīt, likās ka patīk, bet nē. Grūta valoda, samudžināts sižets (ar ko parasti man nav problēmas).

 Skaistu nākamo lasīšanas gadu!

Trauksmainie

300x0_trauksmainie_978-9934-0-7166-9Es neesmu lasījusi nevienu Linnas Ullmannas (Linn Ullmann, 1966) darbu, bet šo man gribējās. Pat īsti nezinu, kāpēc. Pēc anotācijas izlasīšanas, nodomāju, ka darbs ir kā atmiņu fragmenti un dzīves salikšana pēc tām un šī tēma literatūrā man patīk. Pāršķirstot Trauksmainie (2015) lapas, sazin kāpēc radās arī asociācijas ar Stouneru, taču šis darbs ne tuvu nelīdzinās iepriekšminētajam.

Redzēt, atcerēties, saprast. Viss atkarīgs no skatpunkta. /9/lpp./

Ar šādiem vārdiem sākas šis darbs, kuru nekādi nevar dēvēt par romānu. Reiz Linnas tēvam radās ideja – uzrakstīt grāmatu par novecošanu. Kamēr viss tika saplānots un izkārtots, notika nenovēršmais – Ingmars Bergmans jau bija novecojis, kļuvis par grūti saprotamu sarunu biedru un reizēm pat neatpazina savu jaunāko meitu. Linnai bija palicis pats grūtākais – kā no sešiem sarunu ierakstiem uzrakstīt labu darbu, tādu, kas būtu paticis arī viņa slavenajam tēvam un kā tikt galā pašai ar savām zaudējuma sāpēm?

Es nezinu, kas man toreiz lika izlemt nelasīt Ingmara Bergmana biogrāfiju, taču nejūtos neko zaudējusi. Izlasot šo darbu var tik daudz uzzināt ne tikai par slaveno režisoru, bet arī par neapprecēto sievieti Līvu Ullmannu, kura bija viņa mūza starp ceturto un piekto sievu  un par pašu darba autori. Tādā veidā, kādā autore raksta par sevi un vecākiem, man paliek skumja pēcgarša. Viņa ir radījusi sajūtu, ka nevienam no viņiem nav bijis viegli – viņas tēvs ir bijis punktuāls un vienmēr aizņemts ar savu darbu, bet laikā, kad viņu nomāca vecums un slimība, viņš daudz ko neatcerējās un radīja kaprīza veča iespaidu. Viņas mammai bija kaudze neveiksmīgu mīlestību, bet laba aktrises karjera, tāpēc meita pamazām izslīdēja no audzināšanas grožiem un kļuva par dumpīgu pusaudzi. Bija nedaudz jocīgi lasīt autores pārdzīvojumus par kopīgu ģimenes bilžu neesamību. Kadrs ar tēti, kadrs ar mammu, bet ne tāds, kurā ir visi trīs. Ir tik savādi to lasīt, jo Ullmanna bija Bergmana mūza, bet bērns viņu sarunās tikpat kā neeksistē. Un vecumam tuvojoties, viņš bija izlēmis savu ideju par grāmatu uzticēt tieši Linnai, savai jaunākajai meitai. Kāpēc?

Gadi krājās, nāca virsū vecums, un viņš teica, ka lietas pagaist.
– Kādas lietas?
– Vārdi. Atmiņas /39.lpp./

Grāmatai, kuru jūs, iespējams, turat/turēsiet savās rokās nebija skaidras satura ievirzes, bija tikai tēma. Kāpēc bija jātop grāmatai tieši par novecošanu es nezinu, taču tā beigās ir sanākusi kā atmiņu mozaīka, zaudējuma pārvarēšana un cenšanās saprast savas attiecības ar vecākiem, varbūt pat vairāk par tēvu un viņa pēdējo vasaru. Caur šo darbu vijas skumjas un psiholoģiski grūti dzīves periodi. Patiesībā, mums ir ārkārtīgi maz darbu par novecošanas tēmu. Iemeslu var būt daudz – bailes no tā, ”tas jau vēl tālu” u.c., tomēr reizēm tādas ir jālasa. Bergmans par novecošanu ir izteicies vairākkārt, piemēram, ”..novecošana ir grūts, smags, netīkams ikdienas darbs ar ļoti gariem cēlieniem. /111.lpp./” un ”Es novecošanu redzu kā smagu, mokpilnu, skaudru darbu daudzas garas stundas dienu no dienas. /305.lpp./” Pat esot slimības novārdzināts, viņš spēja domāt par darbu un man tas sķiet apbrīnojami, jo arī grāmatas rakstīšanu viņš sauca par darbu. Manuprāt, autore ir labi tikusi galā ar šo uzdevumu, grāmatas uzrakstīšanu. Viņai bija tikai seši ieraksti, kurus nespēja gadiem ilgi noklausīties, kaudze paplūdušu atmiņu un vēstules, kuras vecāki ir rakstījuši viens otram. Lai arī izlasītais atstāja skumju pēcgaršu, man patika.

Vai, būdami miruši, mēs joprojām esam mēs paši? Ja tā, tad tas neturpinās visai ilgi. /307.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Hanija: Gaismas bruņinieks, I

Kā jau jebkuram normālam lasītājam, arī man ir sava lasāmo grāmatu kaudze. Saklausījusies daudz labu atsauksmju, tajā ”iekrāvu” arī hanija-gaismas-bruninieks-a4aSilvanas de Mari (Silvana de Mari, 1953) darbu Pēdējais elfs. Kā jau jebkuram normālam lasītajam, šī kaudze plok ļoti lēni, līdz ar to minēto darbu vēl neesmu izlasījusi. Autores jaunākajam veikumam Hanija: Gaismas bruņinieks (2015) ķēros klāt ar lielu devu entuziasma, jo esmu mazliet uzsēdusies uz fantāzijas žanra. Lai arī ko es turpmāk šī raksta ietvaros teikšu, neaizmirstam, ka šī grāmata ir paredzēta bērniem!

Hanija ir Tumšā Kunga meita, kurai nav paredzēta spoža nākotne. Brīdī, kad meiteni nogalinās, pasaulei ir jāiet bojā. Viņa plāni mazliet nojūk, jo sieviete, kura iznēsā bērnu, nevēlas jaundzimušo nogalināt. Neklausoties pareģotajos lāstos, viņa upurē savu statusu un vārdu, lai ar meitu dotos uz tuksnesi, kur, iespējams, meitas ļaunums būs mazāks un nespēs nodarīt kaitējumu cilvēcei.

Sākšu ar labo, jo viss pārējais būs tikai vaina manī un manā vecumā. Man patika darbā ieliktās vērtības. Nevis vienkārši pateikts, tas un tas ir labs, bet tā un šitā darīt nu gan nedrīkst, bet tā skaisti iepīts stāstos par Gaismas Bruņinieku. Kamēr Hanija ar savu māti Haksenu soļo uz nākamajām mājām, ceļā tiek stāstīti stāsti. Caur tiem vijās vērtības – godīgums, spēja piedot, žēlsirdība/žēlastība, cieņas izrādīšana, taisnīguma apziņa utt. Tai pašā laikā tie bija ne tikai stāsti, bet arī Haksenas spītība – nu nebūs viņas meita tik ļauna, viņa spēs viņai iemācīt ko labu. Un jaukākais bija tas, ka izšķirošajā mirklī Hanija patiešām cīnījās ar sevi. Labi, tas bija nedaudz paredzami, bet man vienalga patika šī epizode 🙂

Ja man būtu tie padsmit gadi, kad lasīju Poteru, man pilnīgi noteikti būtu paticis šis stāsts. Šobrīd, kad esmu lasījusi tik daudz un sakrājusi literāro pieredzi, man Hanija šķita par vienkāršu. Sākums lasījās diezgan pagrūti, jo Hanijas nodaļas mani diezgan kaitināja un es nespēju saprast, kāpēc vienreiz pateiktas lietas ir jāsaka vēl desmitām reižu, piemēram, ”tā māte, stulbā zoss” un citas variācijas. Stāstam ritot, sapratu, kāpēc Hanija tā ir izteikusies un kāpēc viņa vispār bija tāda radīta, bet sākuma daļā to uzsvaru uz tādām un tamlīdzīgām lietām ir krietni par daudz. Tāpat mani nedaudz kaitināja arī Haksena, kuru autore ir radījusi diezgan naivu. Man nešķita sakarīgi, ka Septiņu Virsotņu karalistes princese pasauli uztver tikai kā kaut ko jauku, skaistu utt., lai gan, kā jau visās karalistēs ne visi likumi tiek godīgi ievēroti. Lai gan, ja skatās no bērna skatupunkta, tad pareizi jau vien ir – tā balts/melns svītra jānovelk nedaudz stingrāk, jo pelēkais ienāk nedaudz vēlāk.

Pēc izlasīšanas sēdēju un domāju, kad pēdējo reizi es Silvana_De_Mari_-_Lucca_Comics_&_Games_2016esmu lasījusi un tikai lasījusi. Parasti es diezgan raiti pieķeros kādam no varoņiem, bet šeit nevienam. Domāju, ka tēlu attīstība vēl sekos, tomēr man to gribējās jau šeit. Lai gan nē, viens varonis man šķita interesants – Dartreds. Bet viņš parādījās tik maz, ka nepaspēju iepazīt dziļāk. Lai nu kā, personīgi man prasījās nedaudz sarežģītāks sižets un plašāka darbības vides attainošana. Iespējams, ka tas viss ir atstāts turpinājumam, jo šajā daļā palika neatbildēti ļoti daudzi jautājumi – karalistes turpmākais liktenis, Haksenas un Hanijas ceļš, kas notika ar Tumšo Kungu u.c. Turpinām neaizmirst, ka šī ir bērnu grāmata un kā tāda nav slikta.

Domāju, ka šim darbam vēl ir jānosēžas, jo lasot aizmirsu, ka šis ir priekš bērniem. Turpinājums?

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

 

Leksikons

max-barry-credit-jennifer-barryMaksa Berija (Max Barry, 1973) darbu Leksikons (2013) es lasīšanai biju noskatījusi jau labi sen, tik ar to lasīšanas laiku sanāca ļoti čābīgi. Bet! Labāk vēlāk, nekā nekad. Principā vienīgais, kas mani uzrunāja, bija solītais ”vārdi ir ieroči”. Ok, būšu pavisam godīga – šis darbs mani pavisam negaidīti un nemanāmi pārņēma savā varā.

Nodaļas par Emīliju stāsta par viņas centieniem izdzīvot skarbajā pasaulē, līdz viņa tiek ”savervēta”. Viņu uzņem skolā, kurā apmāca dzejniekus – vārdu, pārliecināšanas un manipulēšanas spēju meistarus. Savukārt Vils ir pavisam parasts puisis, kurš grib kopā ar savu draudzeni braukt mājās un turpināt dzīvot savu rutinēto dzīvi. Tas neizdodas, jo viņš tiek nolaupīts. Ko lai saka – stāsts var sākties!

Jau ar pirmajiem teikumiem man patika autora humors, izdomas bagātība, kā arī dažu personāžu sarkasms un ironija. Patīkams bija arī fakts, ka tik pusē apjautu paralēli/turp atpakaļ esošās sižeta līnijas, kas tik skaisti un gaumīgi savijās vienā līnijā. Sākotnēji šo darbu tvēru kā fantāziju, bet mani mulsināja tas, ka tekstā tiek pieminēts FB, dažādas interneta vietnes un citas mūsdienīgas lietas. Laikam šis darbs drīzāk jātver kā trilleris ar zinātniskās fantāzijas elementiem. Un kā jau šāda veida fantāzija, tā bija biedējoši reāla. Ne tajā faktā, ka pastāv viens vienīgs vārds no Bābeles laikiem, bet tajā, kā mūsdienās cilvēki paši labprātīgi atdod savu identitāti sociālajos tīklos, nemaz nerūpēdamies par savu privātumu. Arī pieminētā apsēstība ar datu vākšanu ir nenormāla, jo dari ko darīdams, par tevi ievāks datus tādos veidos, kādus pats nemaz nefiksēsi.

Iepriekš minētā dzejnieku skola lielos vilcienos ir manipulatoru izmācīšana. Tici man, ar izcilu dzejnieku tu negribētu satikties, jo viņi tevi un tavas raksturīpašības atkodēs minūtes laikā un tu būsi marionete. Un tam visam pa vidu ir vārds. Ne tikai kā spēks, bet kā zinātne. Vai vārdi var būt ieroči? Jā, ja tie ir savirknēti pareizās zilbēs, intonācijās un stāstos (par piemēru var minēt dažus pagātnes personāžus kā Hitlers utt.).

Ikviens jebkad uzrakstītais stāsts ir citādāk savirknēti tie paši burti, tās pašas zīmes.
Dažkārt šīs zīmes nes prieku, bet citkārt uzdzen skumjas.
Un ir reizes, kad ļaudis metuši tās ugunī, jo tās savirknētas tik briesmīgos veidos.

Aina, kurā Emīlija brauc sabiedriskajā transportā un iesaistās sarunā ar vīrieti par vārdnīcu lasīšanu, man šķita interesanta. Vārda izcelsme, tā nozīmes mainīšanās laika gaitā un šī brīža pielietojums ir lietas, par kurām interesējas vien retais. Man tas viss šķiet ļoti, ļoti interesanti, bet sarežģīti.

Vārdu sakot, lasīju, baudīju tekstu un pat nemanīju kā darbs izlasījās. Jāpiebilst, ka varbūt mani dažbrīd nedaudz kaitināja visa tā ņemšanās ar pirmvārdu, šķita neticamas dažas darbības ap to, bet pa lielam tie visi ir sīkumi. Kopumā darbs ir labs!

 

Lasāmgabali XXXIII

ulbergaKādu laiku biju ieturējusi pauzi ar Mēs. Latvija, XX gadsimts sēriju, tāpēc man bija īpašs prieks savās rokās dabūt Kristīnes Ulbergas Tur. Neslēpšu, ka pirmais, kas mani uzrunāja bija vāks – es vienkārši dievinu šo putnu sugu 🙂 Es pat tā īsti nezināju par kuru posmu ir šis darbs, bet kad aizvēru pēdējo vāku, man radās nejaušas asociācijas ar Dāvja Sīmaņa režisēto filmu Pelnu sanatorija. Ne tēmas dēļ, bet situācijas, izolētības dēļ. Jā, jā, zinu, ka bļausiet, ka tur nekā kopīga nav, bet… Atgriezīsimies pie paša darba. Tas, ko piedzīvo Pāvels un viss, kas notiek tajā meža būdā, man nekādi nesaistījās ar vēsturi, bet izlasot pēcvārdu un saprotot to laiku un situāciju… Ulberga rāda skaistu veidu, kā bēgt no režīma (vismaz domās) un tas ir tas, ko raksta darba beigās: atliek pašam izvēlēties, kā vēlies dzīvot – iluzorā brīvībā vai sistēmas uzliktā žņaugā. Jā, varbūt priekš astoņdesmitajiem viss šķiet pārāk ezotērisks, bet visos laikos ir bijuši garīga ceļa gājēji un ar to nav jāsaprot reliģija. Ja laikā, kad ir kāds augstāks, kurš diktē, ko tev teikt vai domāt, ir iespējams izolēties un iet savu ceļu, tas ir solis uz personisko brīvību. Tā ir šī darba sāls – spēt atrast sevi un neapmaldīties paša labirintā.

Par spīti tam, ka īsti nelasu spriedzes romānus un detektīvus, reizēm tomēr prasās. Jau kaut kad pavasarī bija vēlme izlasīt Pazudušie-664x1012Karolīnes Ēriksones darbu Pazudušie, bet sanāca kā nu sanāca, tāpēc lasīju tagad. Un tā varbūt pat ir labāk, jo laiks aiz loga nav nekāds mīlulis un darbā valdošā atmosfēra dažbrīd bija baiga. Neesmu lasījusi  G. Flinnas Neatrodamo (balstos uz filmu), bet šis to ļoti atgādināja. Nesaku, ka tas būtu slikti, nebūt ne. Tā spriedze šķita pazīstama 🙂 Protams, man bija kauns par sevi, ka nespēju atšifrēt dažas lietas, bet kopā tās ir saliktas pat ļoti labi. Jāatzīst, ka mani tracināja kādas pēdējās 50lpp un tur notiekošais, bet nu jā, bez tā šajā darbā laikam nevar iztikt. Visas tās ”mātes-meitas” padarīšanas drusciņ nokāva to spriedzi un intrigu, ko autore ir tik skaisti uzbūrusi pašā sākumā. Sala, mistiskiem notikumiem pilns ezers, pamestas vasarnīcas un pazudusi ģimene. Visi psiholoģiskie pagriezieni un pavedieni, ko ritina galvenā varone, reizumis spēja likt saraukt pieri neizpratnē un urdīja lasīt tālāk un tad tās pēdējās lapas… Nu jā, tad es grāmatu vienkārši pabeidzu, jo biju jau gandrīz izlasījusi. Žēl, ka tā.

Sašķeltā jūra, 3: Puse kara

Joe-Abercrombie-detailVienmēr ir prieks pabeigt kādu iesāktu triloģiju un šoreiz šo prieku sagādāja Džo Aberkrombijs, pabeidzot Sašķeltās jūras sāgu ar pēdējo daļu Puse kara (2015). Nopietni, jāpabeidz visas iesāktās triloģijas un tad patiešām jāapņemas vairs nelasīt, ja nav iznākušas visas daļas 😀 Citādi grūti atminēties iepriekšējos notikumus.

Atcerieties, kā beidzās iepriekšējā daļa? Uz kara nots. No malu malām tiek pulcināti ļaudis, lai stātos pretī Augstajam karalim un izcīnītu gadsimta kauju. Bet karalis arī neguļ un pretī tiek sūtīta vesela armāda. Un tam visam pa vidu ir Skara – princese, kura ir zaudējusi visu, kas viņai dārgs. Viņa ir vienīgā, kas karā var iestāties par Trovenlandi un tā kā viņai nekā cita bez vārdiem nav palicis, tad viņai ir iespēja pārbaudīt maģistru izteikumi: ”Tikai pusi kara izcīna ar tēraudu, otru pusi izcīna ar vārdiem”. Ja?

Ko lai saka? Šī bija krietni nežēlīgāka, tumšāka un drūmāka par iepriekšējām daļām un jāsaka, ka arī vislabākā no trim (domas par iepriekšējām var izlasīt šeit un šeit). Par spīti tam, ka šajā daļā nedaudz ir zudusi vikingiskā noskaņa, lasījās krietni spraigāk un es beidzot biju iejutusies Sašķeltās jūras krastos. Nedaudz īpatna, bet vienalga simpātiska man liekas autora pieeja galvenajiem varoņiem, jo katrā daļā, tie ir citi. Ja man bija nedaudz grūti savienot pirmo ar otro daļu, tad šo ar iepriekšējo es spēju itin viegli. Iepriekš iepazītie varoņi ir nobīdījusies nedaudz tuvāk otrajam plānam, jo priekšplānā ir Skara, Zelta ķēniņienes Leitlinas māsīca, kura ir zaudējusi visu. Vai tiešām?

Lasot radās sajūta, ka autors ar katru nākamo daļu pats ir aizvien labāk iedzīvojies stāstā un tāpēc arī varoņi parādās dziļāki. Grūti noticēt, ka sākotnēji Jārvi bija tāds vārgulis un gļēvulis, lai pēdējā daļā būtu tāds viltnieks un nelietis. Arī Skara – no vājas meitenes līdz cienījamai karalienei, pat ja iekšas gribas izgriezt otrādi. Un beigās izrādās, ka varenie nav nemaz tik vareni un vājie – tik vāji kā sākumā rādās. Lai arī pusē mani nedaudz tracināja tie daudzie maģistri, tomēr viņu izteikumos kaut kādu jēgu atrast bija iespējams.

Ja iepriekšējā daļā autors mani pārsteidza ar pasaules paplašināšanu līdz Dievišķajai upei un Dienvidu impērijai, tad šajā daļā patīkami pārsteidza nodaļas par izbijušo pasaules daļu – elfiem un Strokomu. Vienīgi skumji, ka autors tā tikai arī pakārdināja un viss. Man tik ļoti gribējās, lai par elfu valstību būtu plašāk, dziļāk utt. Es saprotu, ka tā būtu baisa novirzīšanās no galvenajiem notikumiem, kara un citiem postu darbiem, bet vienalga.

Par spīti tam, ka pirmā daļa ir nekāda, triloģiju ir vērts pabeigt, jo beigas autors ir uzrāvis godam un beigās sanākusi diezgan laba YA triloģija – vikingiskās noskaņas, tumši noslēpumi, pretīgas intrigas un bezgalīgas nodevības.

P.S. Tie grāmatu vāciņi ir tik glīti!

blogs

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Lasāmgabali XXXII

kolekcionarsDžona Faulza vārds man bija dzirdēts, bet nebija pazīstams. Viņa Kolekcionārs man likās kaut kas izlasīšanas vērts, tāpēc ķēros klāt. Sākumā lasījās nu tā, vidū lasījās tik spraigi, ka nespēju sagaidīt darba dienas beigas un nobeigums – pārsteidza. Frederiks Klegs kolekcionē tauriņus un visvairāk viņam patīk tie, ar defektiem, kuri neiztur dabas atlasi. Vēl viņam patīk kāda meitene, tikai viņš nezina, kā viņu iegūt, līdz rod risinājumu. Laupīšana! Lasīju un nespēju saprast, kā cilvēki kļūst par tādiem psihopātiem. Vislabāk man patika Frederika daļa, jo tajā labāk varēja uztvert kā darbojas viņa smadzenes. Mirandas daļa man nešķita tik dziļa, bet viņa jau gribēja tikai pēc iespējas ātrāk izkļūt ārā…

 

tifanyAr Trūmenu Kapoti es pirmoreizi iepazinos izlasot viņa mazo divstāstu krājumiņu, tāpēc gribējās lasīt arī krājumu Brokastis ”Tifānijā”. Pie tam man šis nosaukums ļoti asociējas ar dziesmu, bet tur jau laikam nav nekādas saistības. Esmu dzirdējusi viedokļus par nepatiku, jo galvenā varone tukša utt. Jā, no mūsdienu skatījuma tā ir, bet atceroties laikus, kuros notiek darbība – viņa vairāk ir naiva, nekā tukša un viņu pamatīgi glābj asprātības. Vispār Kapotem tā labi sanāk atveidot vidi, laiku un varoņus. Līdz šim lasītajos stāstiņos ir vērojama lieliskas autora novērošanas spējas un ja to vēl prot ietērpt labos teikumos… Bez Brokastīm, krājumā ir vēl trīs citi stāsti, bet no tiem vislabāk atmiņā iespiedies Dimantu ģitāra. Tajā ir kaut kas tik cilvēcīgs, tik bezgalīgs, bet šī bezgalība nav visiem aizsniedzama. Noteikti reiz pārlasīšu. Un jāpaskatās uz Odriju, man ir aizdoma, ka filmu kaut kad sen esmu skatījusies.

 

vilibaldsKaut kad aiz nekā darīt revidēju savas grāmatu kastes un atradu tālajā 1998.gadā skolas dāvināto Kārļa Krūmāja Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš. Nodomāju, ka nu jau pietiks marinēt un ķēros pie pirmās grāmatas 😀 Ha, izrādās, ka mums ir viens humorīgs kareivis, kurš dzimis laimes krekliņā un no visām ķezām izkūļas sveikā un vēl pamanās boļševikus par ķīlniekiem saņemt. Cik tur daudz drosmes, veiksmes vai kā cita, lai katrs pats spriež, bet man patika – tāda kā iedvesmas grāmata sliktām dienām. Optimisma pilna un jāķeras klāt otrai daļai 🙂

 

Vēl viens humorīgs un pat absurds darbs ir sērkociņisomu autores Maiju Lasilas darbs Pēc sērkociņiem. No mammas uzzināju, ka kaut kad sen krieviem ir filma pēc šī darba motīviem un to nu es gan gribētu redzēt! Iedomājieties – sieva aizsūta vīru pie tuvākajiem kaimiņiem pēc sērkociņiem un… pazūd! Sākas pilnīgi neiedomājamu notikumu epopeja un nesmieties nav iespējams. Bija pat mirklis autobusā, kad nenovaldījos un skaļi iespurdzos 😀 Man komiskas šķita ne tikai savādās situācijas, bet arī valoda – tāda, kādu es varu iedomāties esam dziļi, dziļi laukos, kur runā aplinkus vien un tad tik raugi vai tavs sarunbiedrs spēs saprast, ko tu viņam patiesībā gribi pateikt.

 

 

 

bulgakovsPilnu aprakstu es nespēšu sniegt, bet nespēju nepieminēt, ka beidzot, beidzot esmu izlasījusi Bulgakova Meistars un Margarita! Ja es būtu krietni ātrāk sapratusi, kas tā ir par grāmatu, es nebūtu tik ilgi stiepusi garumā lasītprieku! Ar Bulgakovu biju iepazinusies iepriekš viņa Teātra romānā, tāpēc valodiski mani viņš nepārsteidza. Bet kas par fantāziju, kas par domu lidojumu! Protams, es visus aspektus un knifus nesapratu, bet tieši tāpēc jau tā būs pārlasīšanas vērta! Un noteikti jāizlasa gan viņa Baltā gvarde, gan Suņa sirds.

Kinga Tas: pirmā daļa

stephenking-1024x697Stīvens Kings man jau labu laiku nav jauns autors, tādēļ katru viņa darbu gaidu ar lielām gaidām. Par Tas ( 1980) izdošanu uzzināju kaut kad pagājušajā gadā un dažbrīd es paspēju arī piemirst, ka gaidu 😀 Lai nu kā, pirmā grāmata izlasīta un sācies jauns gaidīšanas posms – otrā daļa, jo manām bailēm ir nepieciešamas beigas!

1958.gads Derijā ir diezgan bēdīgs – tajā notiek vairākas neizskaidrojamas bērnu slepkavības, tai skaitā, tiek nogalināts mazais Džordžs. Bilam Denbro, Džordža lielajam brālim, ir aizdomas, ka pie vainas būs Tas. Viņš un vēl bariņš bērnu apvienojas, lai visam darītu galu. 1985.gadā neviens no viņiem neatminas šo šausminošo laiku. Un tomēr – Derija viņus atkal sauc! Kas īsti notika 1958.gadā un vai tiešām Tas ir atgriezies?

Cienījamais Stīven King! Ar šo darbu tu man patiešām esi iedvesis šausmiņas! Man pirmo reizi lasot bija neskaitāmas zosādas un vakarā esot vienai baile aiziet uz wc (jo dziļāk segā, jo labāk). Cenšos sevi pārliecināt, ka tas tikai tā klauna, Penīvaiza dēļ (man ļoti nepatīk klauni), bet nē. Kings ir trāpījis precīzi mērķī – bliezis pa mums pašiem tik spēcīgi, ka sākam baidīties paši no sevis.

Ja Kingu citu autoru vidū dēvē par šausmu karali, tad pieņēmums, ka starp viņa paša darbiem par karali varot saukt Tas, ir akceptējams. Šajā darbā ļoti spilgti izpaužas tas, ko B. Simsone rakstījusi savā pētījumā Monstri un metaforas par Kinga vēlāko ”firmas zīmi”: ”..šausmas nekad nav ārēji redzamas, tās mitinās cilvēkā, turklāt gandrīz vienmēr – parastā vidusmēra amerikānī.” /93.lpp./ Šajā gadījumā tie ir parasti bērni. Nav īsti izprotams pēc kāda principa Penīvaizs darbojies, taču tas vienmēr ir parādījies lielāko baiļu veidā (pēkšņi ienāca prātā Poters un bubulis, tikai krietni biedējošāk un nopietnāk). Jā, vēl es centos saprast baiļu faktoru – ja nebaidās, neredz To? Lasīju un domāju, ko es redzētu, jo dziļi, dziļi sevī jau neviens neskatās. Ja mani nolobītu kā sīpolu, kas būtu mana baiļu serde? Par daudz jautājumu, bet Kingam izdodas tādus raisīt.

Atmiņa un psihe mums ir fenomenāla, tāpēc mani vienmēr kinga taspārsteidz, kā ir iespējams aizmirst kaut ko patiesi šausminošu, nelāgu pieredzi utt. Aizmirst tik tālu, ka spēji kaut kam uzaustot no pagātnes, cilvēks vispirms piedzīvo šoku un tad tās ārprātīgās mokas cenšoties atgūt zaudētās atmiņas. Bils, Maikls, Beverlija un pārējie saņem šo šoku. Mani patiešām interesē (nē, es mirstu no ziņkārības!), kas notika tālajā 1958. gadā, ka viņi visi ir gatavi tūlīt pat pamest visu un visus, lai atgrieztos Derijā. Derija, kas ir pielīdzināma šausmām. Derija, kas ir nelāgākā pilsēta Menas štatā. Derija, no kuras visi bēg. Kādus trikus izspēlē visu atmiņas un kā saliksies zināmie un vēl nezināmie atmiņu fragmenti?

Lasīšanas laikā mani mocīja vēl divi jautājumi – kas īsti ir Tas? Citplanētieties? Ko viņš grib no Derijas ļaudīm un kāpēc tieši Derijā? Ļoti ceru atrast atbildes uz šiem jautājumiem otrajā daļā. Jāatzīst, ka man nav ne mazākās jausmas, kā šis viss varētu beigties. Šī ir īpašība, kas man Kingā patīk – neesmu lasījusi viņu tik daudz, lai uzreiz atkostu, tāpēc man viņš ir neparedzams.

Jā, man bija zosāda un baile, bet es gribu šausmināties un gribu turpinājumu un nekad nesatikt Penīvaizu.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Latviešu brīnumu pasakas

latviesu-brinumu-pasakas-10fCik daudz tu runā, domā vai lasi pasakas? Man ir skumji, ka netiku uz Latviešu brīnumu pasakas (2017) atvēršanas svētkiem LNB. Pēc bildēm izskatās, ka bijis tā smuki. Runājot par savu pasaku pieredzi, tad kādos sešos gados man ļoti patika pārlasīt Zvēru karus. Nezinu, varbūt tāpēc, ka grāmata bija liela, smukām bildēm un plāna 😀 Man šķiet, ka ar šādu informāciju kaut kādā sakarā esmu dalījusies, tāpēc pie tā nekavēsimies. Vēl man ļoti patika lasīt pasaku krājumu Burvju aka. Tomēr, lai cik ļoti man patika, es no tās neko neatceros… Tāpat man patika lasīt Andersena un Grimmu pasakas, bet tās jau bija tumšākas un tieši tāpēc pieaugot man labāk patika šo pasaku ekranizācijas. Savukārt, visnesenākā pasaku pieredze (atskaitot krājumu, par kuru ir šis ieraksts) man bija jūnijā, kad draugu pulciņā devāmies uz Limbažiem, lai skatītu, kā izdzied un izdejo Kurbadu. Tiktāl tiecas pasaku vara.

Kā stāsta grāmatas priekšvārds un komentāri, tad tikai ”19.gadsimtā pasakas pakāpeniski kļuva par bērnu kultūras sastāvdaļu, tās mēģināja pārveidot par pamācībai domātām un pirms miega stāstāmām bērnu pasakām.” /8.lpp./ Mani pārsteidza, ka brīnumainajās pasakās latviskās īpatnības parādās tikai virsējā slānī (vārdi, izteicieni, vietas), tātad – pasaulei pasakas ir kopīgas un Baltijā stāstītajās pasakās sakusušas Rietumu un Austrumu tradīcijas /92.lpp./. Pirmie pasaku vācēji Latvijā ir trīs, bet es zināju tikai Ansi Lerhi-Puškaiti. Pārējie – Augusts Bīlenšteins un Fricis Brīvzemnieks. Lasīju komentārus un spēju tikai apbrīnot to pacietību visas pasakas sistematizēt un salikt pa plauktiņiem daudzu grāmatu nodaļās.

Manāmi vai nemanāmi, bet pasakas cilvēka dzīvē ir gandrīz visu laiku, tāpēc man patīk ne tikai pasakas, bet arī to modifikācijas (visspilgtākā laikam būs Mēness hronikas). Runājot par šo krājumu, tad šeit vairāk būs pasaku variācijas, ne modifikācijas.

Grāmatā atlasītas tipiskas, populāras un izplatītas latviešu brīnumu pasakas, taču izvēlēti savdabīgāki varianti, kas parasti nav iekļauti skaistāko pasaku izlasēs. /7.lpp./

Brīnumu pasakām ir stingra sižetiskā struktūra, kas nepieļaujot lielas izvēles iespējas varonim – dažas nāves, pāris varoņdarbi un gandrīz vienmēr princese un puse karaļvalsts. Tāpat, šīs pasakas nemēdz plaši attēlot cilvēku emocionālos pārdzīvojumus, tāpēc nāve ir bieža, bet tā praktiski nekad netiek apraudāta (jo mirst ne tikai velni un milži). No krājumā iekļautajām es zināju tikai Ķēves dēls Kurbads, Princese stikla kalnā un Zalktis par precinieku (šo gan tikai daļēji), tāpēc šo pasaku komentārus man bija visinteresantāk lasīt. Pārējās es esmu vai nu veiksmīgi no bērnības aizmirsusi vai arī patiešām neesmu zinājusi.

Tātad, lasot sev it kā zināmās, bet mazliet svešās pasakas, dažās samanīju pazīstamas lietas. Piemēram, vienā no garākajām latviešu pasakām, Kurbadā, Puškaitis esot gribējis izveidot Lāčplēša rekonstrukciju. Tikai šķiet, ka tā īsti līdz galam tas nav izdevies, jo par varoni vienmēr min ausaini. Lasot Lāča dēls Krišus uzzināju, ka pasakas motīvi un tēls izmantots jau pieminētajā Pumpura eposā, savukārt, lasot Princese stikla kalnā, nespēju saprast tā lielo līdzību ar Raiņa Zelta zirgu. Pēc tam komentāros uzzināju, ka pasaka pa lielam ir pamatā šai Raiņa lugai. Šīs pasakas sakarā man šķita interesants fakts, ka to var ”uzskatīt par ļoti populāras pasakas par pelnrušķīti jeb bārenīti un mātes meitu vīrišķo versiju” /91.lpp./

Tieši tāpat kā Pasakas par mīlestību, arī šīs ir ilustrējusi Gita Treice. Ļoti patīk, ka bez lielajām ilustrācijām ir arī maziņi ķeburiņi, tie tādi mīlīgi 🙂 Runājot par lielajām – dažas ir tik ļoti skaistas, ka man gribētos tās kā pastkartes (arī iepriekšējai grāmatai tādas bija). Šīs ir skaisti vizualizētas pasakas un lai saprastu šo pasaku citādumu, ir jāzina to klasiskie varianti.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze