Kirke

Ja Medlinas Milleres romānam Kirke (2018) būtu cits vāks, vai es tai būtu pievērsusies? Īsti nezinu. Lai nu kā, vāks ir ārkārtīgi saistošs, pluss man šo darbu arī ieteica izlasīt un… Kā es “iekritu” romānā! Kaut kā nebiju iedomājusies, ka arī no mītiem ir iespējams uzrakstīt tik skaistu stāstu.

Saules dieva Hēlija namā piedzimst viens no daudzajiem bērniem, meita Kirke. Viņai netiek pievērsta nekāda uzmanība, jo viņa nav īpaša. Ne viņai mātes īpašības, ne tēva prasmes. Un tā balss! Tā viņa aug gandrīz savā vaļā, māsu un brāļu apcelta, līdz viņa krastmalā satiek Viņu. Un izrādās, ka Kirkei ir spējas, tikai drusku nevēlamas.

Es nekad neesmu bijusi liela mītu mīļotāja, bet pateicoties literatūras stundām šis tas ir lasīts. Līdz ar to man bija grūti pašai sev noformulēt, kas tad ir tas, ko es no šī darba sagaidu. Jo izlasot anotāciju, ir skaidrs, ka stāsts ir par Kirki, kura manās zināšanās figurē tikai vārda pēc. Un jo tālāk un vairāk biju izlasījusi, jo vairāk sapratu, ka dažus autores iepītos mītus atceros lasījusi. Ar laiku gan nāk apjausma, ka mīti ir tikai instruments autores rokās, jo stāsts patiešām ir par Kirki. Par dievību Kirki, kura parādīta tik ļoti cilvēciska un tik ļoti sievišķīga. Īpašības, par kurām mītos, loģiski, nerunā.

Ja tiks tulkota vēl kāda Milleres grāmata, es noteikti to gribēšu lasīt. Apbrīnojami, cik skaisti un organiski ir iespējams savīt tik dažādus mītus vienotā tekstā un nevienā vietā nepazaudēt pašu svarīgāko – Kirki. Stāsts par Kirki kā sievieti un viņas spēku brutālajā vīriešu pasaulē, nevis kā daļēji izdevušos dievieti ir diezgan fascinējošs. Vēl interesanti šķiet, ka stāsts ir uzrakstīts it kā vienas dzīves garumā, lai gan patiesībā romāna darbība noris ļoti daudzu tūkstošgadu garumā. Kirkei kā jebkurai dzīvai būtnei gribas tikt mīlētai un cienītai. Viss, ko viņa savā dzīvē ir pazinusi, ir pazemojums un nicinājums. Brīdī, kad viņa sāk dzīvot uz salas, nav nekā briesmīgāka par vientulību. Un bailēm. Bet viņa ir stipra. Stiprāka nekā sākotnēji ir šķitis. Visticamāk no viņas baidās visi – gan dievi Olimpā, gan debesīs un zem zemes.

Godīgi sakot, es pat nezinu, ko vēl piebilst. Grāmatu lasīju gandrīz neelpojot, tik aizraujoša tā ir. Pārdzīvoju notikumiem līdz ar Kirki, centos sajust pasauli kā viņa. Apbrīnoju viņas spēju būt labai, ņemot vērā viņas dzīves sākumu. Centos iedomāties pasauli, kurā mirstīgie nāk pie dieviem izlūgties sev labvēlību. Mirstīgie, kuri nāca pie Kirkes un ar kādiem nolūkiem. Varas un baiļu spēks. Kad es biju aizvērusi grāmatas pēdējo vāku, es vēl ilgi nespēju sakopot domas vienkopus. Man šķiet, ka vēl joprojām nespēju. Principā, pēc ļoti ilgiem laikiem, par Kirki varu izteikties vienā vārdā un neatceros, kad pēdējo reizi par kādu grāmatu varēju pārliecinoši teikt – fascinējoši!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kamēr vēl laiks

Mani jau no seniem laikiem fascinē fotogrāfijas māksla. Lai gan tā arī “neaizgāju” pa šo līniju, ik pa laikam tā pie manis tā vai citādi atgriežas. Tomēr es līdz šim vienmēr biju interesējusies par radīšanas procesu. Pagājušais gads man parādīja fotogrāfiju citā rakursā – to var ne tikai mācīties, bet lūkojoties senos kadros, var izzināt mūsu senču dzīvesveidu, nodarbošanos, modes, sejas pantus. Grāmatas autores Sanita Kalna un Anna Bartkeviča savā darbā Kamēr vēl laiks: fotoetnogrāfijas sākums Latvijā (2022) par to stāsta plašāk.

Līdz fotoaparāta izgudrošanai, liecības par lēni zūdošām ainavām, sadzīvi un cilvēkiem “iemūžināja” zīmējumos. Tomēr, kad fotoaparāti sāka ieņemt sev pienākošo vietu vēstures laika līnijā, liecības par apkārtējo vidi sāka fiksēt fotogrāfijās. Un tā mēs varētu sākt runāt par fotoetnogrāfijas aizsākumiem Latvijā.

Grāmatai ir vairākas nodaļas, kurās secīgi tiek izklāstīts par pirmajām Latvijas teritorijā tapušajām etnogrāfiskajām fotogrāfijām, etnogrāfisko izstādi, latviešu fotogrāfisko biedrību, nozīmīgākās personības šai jomā, kā arī rādīti latvieši citu tautu pētnieku objektīvos. Man ļoti patika, ka tik ļoti plašs un bagātīgs tēmu loks izstāstīts īsi, koncentrēti, akcentus liekot uz patiešām būtisko. Droši vien atsevišķus jautājumus būtu iespējams izskatīt drusku citos rakursos un plašāk, bet tas, kas ietverts šai darbā, ir ļoti vienots savā stāstījumā.

Kā jau grāmatā par fotogrāfiju, darbā ir apskatāmi (un daži pat ar lupu pētāmi, lai nepalaistu garām nevienu sīkumu) 179 fotouzņēmumi, kas hronoloģiski ietver laika posmu no 19. gs. otras puses līdz 1923. gadam, kad fotoentuziastu darbu un mērķi pārņēma valsts organizēta institūcija – Pieminekļu valde (starp citu, šogad šī organizācija svin savu 100. jubileju!). Cik šīs fotogrāfijas ir atsvaidzinošas starp teksta rindām! Vispār, teksts ar fotogrāfijām ļoti labi mijiedarbojas, viens otru lieliski papildinot. Kas noteikti jāatzīmē – grāmatā pie labas čupiņas fotogrāfiju ir pievienota īsas, bet saturīgas piezīmes par redzamo darbību kadrā vai komentāri par autoru, parādību. Šie īsie stāstiņi ir odziņa 🙂

Protams, man šajā grāmatā ir dažas ļoti, ļoti mīļas fotogrāfijas, kurās es varu vērties ilgi, ilgi. Viena no tādām ir Mārtiņa Sama linu plūcēja (60.lpp.). Nekad neesmu šo darbu darījusi, bet saprotu, ka nekāds vieglais tas nav bijis. Samam kaut kādā maģiskā veidā ir izdevies šo darbu un kadru radīt tik vieglu. Tā kā ir bijusi tā iespēja šo fotouzņēmumu redzēt dzīvē, tad vēl fascinējošāku to vērš sudraba izsvīdumi, kas piedod īpašu akcentu linu pogaļām. Fokuss uz pieliekušos sievieti, liniem viņas rokās, iedveš rimtu darba noskaņu. Un vēl sievietei ir ļoti skaists tērps mugurā! Vēl pie favorītiem pieskaitu 72. lpp. apskatāmo fotogrāfiju ar lībiešu kapteiņa Breinkopfa portretu (tas pats autors – Sams). Gaismēnu spēles sejā, tiešais acu skats objektīvā. Kaut kas viņa sejā šķiet pazīstams. Brīnišķīgs kadrs 🙂 Trīs lietas, labas lietas – uz vāka redzamā fotogrāfija (visa fotogrāfija 109. lpp.). Tās autors ir Jānis Rieksts un tas, kā viņš rāda šo turīgo saimnieku… Es pat nezinu, kas tieši tur nospēlē, bet ārkārtīgi patīk. Tās visas ir patiešām senas fotogrāfijas, tāpēc es tikai varu brīnīties, kā toreiz ar tiem milzīgajiem fotoaparātiem un diezgan sarežģīto fotogrāfēšanas procesu spēja uzņemt tik ļoti fokusētus, skaidrus fotouzņēmumus.

P.S. Vēl tikai gribēju piebilst, ka šis ir vērtīgs izdevums ne tikai no vēsturiskā viedokļa, bet arī no fotogrāfiskā, jo darbu par fotogrāfiju mums ir maz!

P.S.S. Ja prātojat, kur šo var iegādāties, tad LNVM veikaliņā un Jāņa Rozes grāmatnīcās 🙂

Mākslas pamati: Rietumu mākslas vēsture

Jau kādu laiciņu grāmatnīcu plauktos var atrast Dženetas Reboldas Bentonas grāmatu Rietumu mākslas vēsture (autore arī citai šīs sērijas grāmatai Kā saprast mākslu?) Mākslas pamatu sērijai jauni darbi nāk klāt lēnāk nekā man gribētos (joprojām turu īkšķi, lai pie mums nonāk tā par fotogrāfiju un ielu mākslu), tomēr priecājos par katru, kura ierauga dienasgaismu 🙂

Es pat īsti nezinu, ko piebilst anotācijas rindkopā, jo uz grāmatas aizmugurējā vāka ir viens superprecīzs teikums – grāmata sniedz ne tikai ieskatu mākslas vēstures attīstībā, bet tā tiek pasniegta roku rokā ar kultūras attīstību.

Jāsaka, ka tas arī bija pirmais, ko es pamanīju. Lasīju ne tikai par grieķu mākslu, bet arī arhitektūras attīstību un svarīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem. Lasīju par viduslaiku mākslu un arī tur bija nozīmīgākā arhitektūra, vēstures notikumi un cilvēki. Un tā līdz mūsdienām. Pat drusku grūti iedomāties šo sarežģīto faktu atsijāšanu, lai stāsts virzītos pa mākslas vēstures līniju, bet tai līdztekus cieši pa pēdām sekotu vēsturiskais konteksts.

Līdzīgi kā pārējās šīs sērijas grāmatas, arī šī ir iedalīta vairākās nodaļās, kur konspektīvā veidā un vienlaikus gana plašā izstāstā ir izstāstīts kāds vēstures posms un izcelti tā laika nozīmīgākie mākslas darbi. Līdz ar to tajā ir ne tikai saturīgi teksti, bet tā ir arī ilustratīvi ļoti bagāta. Jāatzīst, ka es ārpus grāmatas paguglēju dažas ēkas, lai gūtu lielāku vizuālo iespaidu. Cilvēka prāts, izdoma un apķērība – skaisti!

Šī grāmata man šķita nedaudz atšķirīgāka par savām šīs sērijas līdzgaitniecēm. Varbūt tāpēc, ka šeit māksla patiešām tika stāstīta ar vēstures kontekstu. Līdz ar to man šķita, ka es ne tikai atkārtoju skolā pasniegto kultūras vēsturi, bet atkārtoju arī aizvēsturi līdz mūsdienām. Šādā ziņā man varbūt vairāk pie sirds gāja nodaļa par mūsdienām, jo tur uzzinaju visvairāk jaunu faktu, tomēr arī pārējās nodaļās atradās pa kādam nezināmam vai ļoti aizmirstam faktam. Šo pilnīgi noteikti var saukt par īso kursu Rietumu mākslas vēsturē 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Nožēlu neizteica

Nu jau latviešu lasītājiem Tommi Kinnunena vārds nav svešs. Šoreiz viņš savā jaunajā darbā Nožēlu neizteica, aizved lasītāju uz Norvēģijas-Somijas robežu, uz laiku, kad tūlīt, tūlīt beigsies Otrais pasaules karš. Prieks, ka autors nav sevi ielicis rāmjos un nekopē sevi. Zināmas līdzības romāna uzbūve ar iepriekšējiem darbiem var manīt, bet tas netraucē.

1945. gada pavasarī no gūstekņu nometnes tiek atbrīvotas piecas somietes. Tā viņas soļo uz mājām Somijā, kuru visticamāk vairs nav, kamēr vācieši atkāpjas no somu zemes. Visapkārt baigi skati, starp sievietēm nevalda liela draudzība, bet turēties kopā ir drošāk.

Kaut kur jau šo apgalvojumu esmu lasījusi, bet nevaru nepiekrist – kā autors, būdams vīrietis, spēj tik dzīvi un patiesi attainot sieviešu pasauli, domas un redzējumu? Katra no šīm piecām sievietēm ir ļoti atšķirīga un brīvā pasaulē pilnīgi noteikti nesatiktos un ja tomēr gadītos vienā vietā, tad paietu viena otrai garām. Šajā gadījumā vienīgais, kas viņas saista un tur kopā, ir būšana nometnē. Autors mazliet arī to apraksta. Gūstekņu nometnes… tik drausmīgi. Uz ko piespiež cilvēkus dzīvības vārdā…

Varētu teikt, ka šis ir romāns par izvēlēm. Par to, kā izvēļu pareizību nosaka valdošie apstākļi. Katra no viņām izdarīja tā brīža labāko vai spontāno lēmumu. Un tagad par to tiek sodītas. Cik tas ir netaisni! Ja vēl nebūtu tā “zīmoga” sejā, kas traucē viņām atgriezties cieņpilni to dažu satikto cilvēku sabiedrībā. Šis tomēr ir sarežģīts temats. Neviens nevēlējās iedziļināties viņu tekstos, jo vieglāk ir izlikties, ka sargā savu vietu. Cik daudzi patiesībā baidījās? Cik daudzi pēkšņi sajutās visvareni? Lai gan lasot ainu par sievietes sodīšanu, palika nedaudz šķērmi. Esot nepareizi lietot terminu “tumšie viduslaiki”, bet piemērotāku apzīmējumu šai darbībai nevaru atrast.

Vēl jau ir jautājums, kā atklāties tām pārējām? Vispār vajag? Lai gan apzinies, ka nav īsti par ko, tomēr pārvarēt kaunu sevī nav viegli. Vai līdz šķiršanās brīdim viņām tas izdosies? Cik daudz par otru var uzzināt, ja tiek nosoļoti vairāk kā 600 km? Katrā ziņā ir skaidrs, ka viņas domā par vienu un to pašu – kad šis “ceļojums” būs galā, kas viņas sagaida? Jautājumu vairāk nekā atbilžu. Man ļoti patika, kā autors stāstījumā bija savijis tagadni ar pagātni, līdz ar to lasītājs par sieviešu dzīvēm varēja uzzināt ātrāk nekā pašas romāna varones.

Man šķiet, ka šis romāns ir jāizlasa katram pašam. Autora valoda ir viegla, bet ļoti efektīva. It kā netiek izmantots nekas ļoti āķīgs valodā, bet ļoti aizrauj (vismaz mani). Tāpat kā pie iepriekšējām šī autora darbu atsauksmēm, arī pie šī varu teikt, ka lasīju un negribēju likt nost. Sākumā šī bija mana transporta grāmata, bet drīz vien jau sāku lasīt arī pa vakariem. Urdīja zinātkāre, kā attīstīsies notikumi, kas katrai slēpjams, kādas ir katras stiprās puses un galu galā – kā tas viss noslēgsies. Jāpiebilst, ka autors noslēgumu ir atstājis tādu diezgan atvērtu. Daudz maz skaidri, kas notiek, ir zināms tikai par vienu sievieti. Kas notiek ar pārējām? Viņas nokļuva, kur bija jānokļūst?

P. S. Visu cieņu par vienādā stilā ieturētajiem grāmatu vākiem 🙂 Ļoti patīk un pa gabalu jau var atpazīt autoru plauktā 😀

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kultūras mantojuma kopienas

Latvijas Kultūras akadēmija ir sarakstījusi vienu traki labu, bet traki smagu grāmatu – Kultūras mantojuma kopienas: prakses, attīstība un izaicinājumi. Jāsaka, ka diezgan smagi uz ilgu laiku iesprūdu, jo šī nav vienkārši “paņem un lasi” grāmata. Tas ir akadēmisks pētījums par kultūras mantojuma kopienām, par nemateriālo kutūru, jēdzieniem un viss, kas ar to saistīts. Darbs ar ļoti blīvu informācijas gūzmu.

Tā kā šis darbs ir vairāku cilvēku kopdarbs, tad ir tapusi LKA kolektīvā monogrāfija par ļoti plašu tēmu. Man nav precīzas informācijas, bet noprotu, ka šī ir kā netieša otrā daļa par šo tēmu, jo iepriekš ir iznācis līdzīgs pētījums, tikai ar akcentu uz Dziesmu svētkiem.

Lai saprastu, kas vispār ir kultūras mantojums un kā tas ir veidojies, tad ievadā tas ir daudz un plaši aprakstīts, kā arī stāstīts, uz kādiem likumiem tas ir balstīs. Man patika, ka darbā ir atsauces uz visu ko un ja ir vēlme par kādu jautājumu iegūt dziļāku izpratni, ir kur paskatīties 🙂 Jāpiebilst, ka kultūras mantojums dalās materiālajā un nemateriālajā. Šī monogrāfija ir par Latvijas nemateriālo mantojumu un stāsta par mūsu tradīcijām (ļoti mazu daļu no tā), pievēršoties kopienas jēdzienam un kopienas lomai esot tradīciju nesējiem un sargātājiem.

Pirmā nodaļa ir veltīta kultūras mantojumam, tā kopienām un pārvaldībai. Tas ir plašs apraksts/pētījums par kopienas jēdzienu un kopienas nozīmi tradīciju un kultūras identitātes saglabāšanā. Tālāk ir izklāstītas kopienas definīcijas problēmas, kas tad īsti ir šīs kopienas, kā veidujušās un ko tās dara. Tāpat tiek iztirzāts jautājums, kā notiek atbildības dalīšana starp kopienu un valsti. Jāpiebilst, ka šim visam ir stingrs valsts likumu pamats, kā arī starptautisks nolikums. Pats svarīgākais – kā zināt, kuras tradīcijas ir saglabājamas un kuras nē? Kā notiek nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu veidošana? Saraksta veidošana dalībvalstīm ir obligāts pienākums, kas ir noteikts ar UNESCO konvenciju. Protams, ar laiku šos sarakstus pārskata, varbūt kaut ko izmaina un pilnīgi noteikti papildina. Lai viss process noritētu veiksmīgi, ir izstrādāti pārvaldības modeļi.

Interesanta šķiet otrā nodaļa, jo tajā apkopots Latvijas iedzīvotāju viedoklis (kuru gan pārstāv niecīgs skaits uz kopējo iedzīvotāju skaitu, bet talkā ir ņemtas dažādas salīdzinošas metodes Eiropā utt.) un attieksme pret kultūras mantojumu. Lai sekmīgi izpētītu šo tematu, tika sastādīti 10 jautājumi par tēmu, uz kuriem tika meklētas atbildes aptaujas veidā. Sīkāk par pašu aptauju nestāstīšu, jo pētījums ir ļoti apjomīgs. Katrā ziņā ir interesanti lasīt, ko cilvēki saprot ar vārdu “kultūras mantojums”, kādas asociācijas tas raisa, vai zina konkrētus piemērus abu veidu kultūras mantojumiem un kāda ir attieksme pret to. Likās interesanti, ka vairums aptaujāto piekrīt, ka kultūras mantojums ir būtisks tūrisma plūsmas palielināšanai Latvijā. Man šķiet, ka šis ir abpusēji, jo liekas, ka arī tūrisms bieži rīko ekskursijas, kas ir balstītas uz arhitektūras, mākslu veidu un seno tradīciju rādīšanu.

Trešajā nodaļā ir apskatītas 12 nemateriālās kultūras tradīcijas un veikta to padziļināta analīze. Tās ir tradīcijas, kas bija pieteiktas sarakstam (2017-2021), bet ne visas līdz 2021. gada tika pieņemtas. Lai nu kā, šajā nodaļā ļoti plaši tiek stāstīts par to, kāpēc šīs tradīcijas būtu saistāmas ar nemateriālo kultūras mantojumu un kādas ir šī mantojuma pārvaldības iezīmes. Visas analizētās tradīcijas neuzskaitīšu, bet interesantas šķita Alūksnes novada Padedzas pagasta pareizticīgo iedzīvotāju kāzu rituāls, budēļu pavasara maskošanās Vecumniekos, it kā pašaprotamās saules gadskārtas 8 svinamo laiku tradīcijas (Jāņi, Ziemassvētki, Meteņi utt) un visnotaļ pārsteidzošās Siguldas spieķa darināšanas prasmes (izlasot šo un esot Siguldā, nopirku sev spieķīti, jo izrādās, ka tas nav tūristu vilināšanai, bet nejauša tradīcija ar saknēm no 19. gs.). Man ļoti patika, ka līdztekus akadēmiskajam tekstam bija interviju fragmenti no pašiem cilvēkiem, kopienas pārstāvjiem, kurās tie stāsta par konkrēto tradīciju, projekta rakstīšanu pieteikumam utt. Tas ļoti atdzīvināja tekstu.

Ceturtā nodaļa sniedz ieskatu pēdējo gadu tendencēm, kuras teroētiski atbilstu nemateriālajam kultūras mantojumam, bet par tādu netiek uzskatīts, piemēram, vegānisms, kendama spēle, drag queen un king, 9. maijs, hokeja fani utt. Visām pēdējo gadu tentencēm ir vēsturiskas saknes, tomēr ir kaut kas, kas to īsti līdz galam neļauj uzskatīt par nemateriālo kultūru (tā saucamais alternatīvais mantojums). Tas viss ir veicinājis dažādu definīciju attīstību, piemēram, dzīvais mantojums, strīdīgais kultūras mantojums, sarežģītais mantojums utt. Lai saprastu, vai tas ir alternatīvais mantojums, ir izstrādātas raksturīgākās pazīmes.

Savukārt pēdējā nodaļa sniedz apjomīgās monogrāfijas kopsavilkumu. Manuprāt, darbs ir vērtīgs ne tikai akadēmiskajai videi, bet arī pārējai sabiedrības daļai. Lai arī es ļoti iesprūdu akadēmiskajā daļā, tomēr kopumā grāmata man šķiet ļoti interesanta.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Nemierīgās dvēseles

Novembris man bija latviešu mēnesis. Un viena no izlasītajām grāmatām bija Gunta Tālera stāstu krājums Nemierīgās dvēseles. Šie patiešām bija veļu laika stāsti. Vai es dabūju zosādu lasot? Nē. Bet ļoti omulīgi arī nebija. Zinu, ka ar šo atsauksmi esmu mazliet aizkavējusies, bet kamēr vēl priekšā tumšie vakari, šie stāsti liks sajust elpu pakausī un kāda roku uz pleca.

Mūsu folklora ir bagāta. Un ja prot no tā izvilkt visādas lietas, rezultātā sanāk aizraujoši darbi. Visi šajā stāstu krājumā sastopamie mītiskie tēli ir folkloras cienīgi. Jāatzīst, ka daži stāsti man lika atcerēties Kokina vilkačus, lai gan saistība ir nulle. Laikam tā stāstu noskaņa kaut kā atsauca atmiņā vilkačus. Bet nu pie stāstiem!

Šī ir mana vienīgā lasītā autora grāmata, bet ja esmu pareizi nopratusi, tad pirmā stāsta “Nemierīgās dvēseles” galvenie varoņi sastopami atsevišķā grāmatā. Šajā viņi strādā gandrīz parastā detektīvaģentūrā. Pēc kāda lūguma joka pēc aizbrauc uz Ziemeļkurzemi, jo neizklausās īsti pēc darba, bet jāpārbauda ir. Šis stāsts lasījās ļoti raiti (tāpat kā visi pārējie stāsti). Zināmas nojausmas man par stāsta virzību bija, bet neteikšu, ka nesajutos neomulīgi. Jāsaka, ka šajā stāstā sapinas zināmi stāsta elementi ar to mistiku, kuru pazīstam no klejojošiem mutvārdiem un citām līdzīga tipa grāmatām. No šī stāsta sev apstiprināju, ka purvs smuks ir tikai dienasgaismā. Uzreiz jāpiebilst, ka vāka zīmējums ir pirmajam stāstam un arī visi turpmākie zīmējumi ir ļoti skaisti, ar tumšu noskaņu un vedina stāsta dzīlēs.

Gribu izcelt vēl pāris stāstus. Man ļoti patika arī nākamais stāsts “Atgadījums ar veco baronu”. Notikumi risinās Kurzemes hercogistē kādā Piltenes apgabala muižā. Lasot šo stāstu, man šķita, ka es lasu kāda pierakstītu reālu notikumu. Veids, kādā šis stāsts ir sarakstīts, ļāva dzīvi iztēloties vietu, cilvēkus, rituālus, uzvēdīja arī dažas smaržas un šķietamas šausmas. Protams, bija sajūta, ka tas kaut ko atgādina, bet. Stāstam ir mazliet viduslaiku sajūta, līdz ar to domāšana, runāšana un ticība ir tā laika. Tas arī dod to sajūtu, ka šis ir pazīstami. Kas interesanti – parasti stāstos par to laiku, viss mistiskais beigās ir loģiski izskaidrojams, bet šeit īsta izskaidrojuma nav (paranormālas lietas nav izskaidrojumas). No stāstiem vēl interesants šķita “Vārti”. Tad, kad es šo lasīju, gara acīm redzēju filmu vai dažu sēriju seriālu. Viss sākas ļoti ikdienišķi. Pa dienu talka, vakarā šausmu stāsts. Bet ko darīt, ja sirdī iezogas alkatība un sāk nodarboties ar melno arheoloģiju kapenēs? Ļoti atmosfērīgs, tumšs stāsts, kurā pat man šķita, ka gaismu vajag vairāk kā ierasts.

Autoram ir patīkami raita valoda, nenodarbojas ar liekvārdību. Stāstos ierāva tēlu dzīvīgums, radītās noskaņas un nesamākslotie dialogi. Es šos stāstus nevarētu saukt par oriģināliem, bet autors pēcvārdā īsumā izklāsta, kur smelta stāstu iedvesma. Izrādas, ka daļa ir nedaudz autobiogrāfiski. Ja ir vēlme nedaudz padrebināties vai tieši otrādi – uznāk smiekli (pretreakcijas un tā), tad šajā darbā var ielūkoties 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Četri vēji

Man ir liels prieks, ka Kristīne Hanna sevī ir atklājusi rakstnieces talantu. Viņas Četri vēji izlasīju ar lielu aizrautību. Gluži tāpat kā iepriekšējos viņas romānus.

1934. gada Teksasā neklājas viegli. Lielā depresija ir izraisījusi krīzi. It kā ar to nebūtu gana, tai pievienojas arī ilgstošs sausums, putekļu vētras un līdz ar to – nabadzība, jo nav ražas. Elsa Martinelli nāk no labas ģimenes, bet apstākļu spiesta atrod sevi fermā. Kad uznāk lielās likstas un to nestās sekas, nākas sev atzīt, ka laiks doties Kalifornijas virzienā un meklēt laimi tur.

Vēsturiskie notikumi ir fons. Priekšplānā ir Elsa pati. Kā viņa mainās pateicoties lasītajām grāmatām, pāris pateiktiem laipniem vārdiem. Ir grūti iedomāties sevi tajos gados un saprast tā laika domāšanu, uzvedības normas un ietekmīgu / neietekmīgu ģimeņu dalījumu. Ja Elsas dzīve noritētu mūsdienās, viņai noteikti būtu nepieciešama terapeita palīdzība, ģimeni sauktu par toksisku un vēl kaut kā. Tā kā tas notiek 1930. gados, cik varēja jaust, nelielā Teksasas pilsētiņā… Tur uz netradicionālu uzvedību skatījās strikti. Lai gan… Elsas problēmas sakne bija ģimene. Ārpus ģimenes mājām viņa uzplauka, bet slikti vārdi un “diagnozes” iesēžas prātā uz ilgu laiku. Lai gan, ja pavisam godīgi, es dažas lietas pilnīgi noteikti nebūtu darījusi kā Elsa vai arī darījusi drusku savādāk… Bet nu, es ļāvu autorei mani vadīt.

Šajā autorē man patīk viņas spēja paņemt vienu vēsturisku faktu, izpētīt visu iespējamo saistībā ar to un no tā uzburt aizraujošu romānu, kuras centrā ir sieviete. Visos manis lasītajos autores romānos centrā ir sieviete, jo gadi un tēmas par kuriem tiek rakstīti, nez kāpēc skaitās vīriešu tēmas. Nu labi, šeit varbūt tas nav tik izteikti, bet trīsdesmitajos gados noteikti nešķita pieklājīgi doties ceļā bez vīrieša. Elsa bija sīkstāka nekā varēja šķist! Es ceru, ka šis būs vietā, bet par Elsu man gribas teikt: “Cilvēks nav vientuļa sala” un priecāties, ka viņai izdevās atrast draudzenes. Pēc visa piedzīvotā un diendienā vaigā skatāmā skarbā realitāte noteikti nebūtu izturama bez īstas draudzības un visa ko tā nes sev līdz. Negribas neko daudz priekšā teikt, tāpēc… Prieks, ka Elsa nebija viena, prieks, ka beigās viņai patiešām atvērās acis.

Autorei ir izdevies mani izklaidēt, likt man just līdzi un aizrautību sekot līdzi visam tur notiekošajam. Protams, arī iepazīstināja ar šo Amerikas vēstures posmu, par kuru tik sīki nezināju. Darbs ļoti raiti un nemanāmi lasās uz priekšu, bet šis man diezgan ilgi “sēdās”. Laikam domāju par situācijām un notikumiem romānā. Negribas spoilot. Bet nu tā bezspēcība… Vienkārši lasiet Hannu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Internāts

Žadans. Atkal pagājuši trīs gadi un ir tā laime atkal lasīt kaut ko no ukraiņu autora Serhija Žadana daiļrades (iepriekš izdoto grāmatu atsauksmes lasāmas šeit un šeit). Šoreiz tas ir romāns Internāts, kuru pacentās iztulkot līdz viņa atbraukšanai uz Rīgu. Pareizāk gan būtu teikt līdz viņa grupas Жадан і собаки uzstāšanās dienai (9.09) Melnajā Piektdienā.

Mazliet ģimenē pastrīdējušies, jaunais ukraiņu valodas skolotājs Paša piekrīt aizdoties līdz internātam un izņemt māsas dēlu. Tomēr ir lietas, kurām nekad un neviens nevar būt gatavs. Pilsēta, kuru tik labi Paša pazīst pēksņi kļuvusi sveša. Karam sagatavoties nav iespējams un ceļš līdz internātam var maksāt arī dzīvību.

Ārprāts, cik šo grāmatu bija grūti lasīt! It kā gribas, jo Žadans, bet nevari, jo karš grāmatā un karš tepat blakus un tas viss tā saslēdzās un deva pa pieri. Lai nu kā, grāmata izlasīta un šī liekas labāka par iepriekš tulkotajām, bet tā nav taisnība, jo arī tās ir ļoti labas un man ļoti patika.

Tātad, pirmais, ko tematiski pamanīju, ir pilsētas kara tēma un Pašas “uz mani tas neattiecas”. Es pat negribu zināt, cik drausmīgs ir karš, bet Pašas brauciens līdz internātam pārvēršas par pārbaudījumu trīs dienu garumā – drusku atgādināja t.s. roadtrip tipa darbus, kur varonis dodas ceļā un viņam visu laiku ceļā kaut kas atgadās. Jāatzīst, ka man dažviet bija grūti uztvert kuri spēki gūst pārsvaru, tomēr karš ir parādīts precīzi kā šobrīd lasāms ziņās un redzams fotoreportāžās. Drausmīga postaža, apšaudes, cilvēku slēpšanās pagrabos un dzelzsceļa stacijā utt. Autors ir ļoti meistarīgi realitāti ietērpis vārdos. Pie reizes piebildīšu, ka patīk izvēlētais sarunu veids, jo sarunas īsas, nekonkrētas, bet nozīmi saprast var. Ja runājam par Pašu, tad kā ierasts galvenajiem varoņiem, tad viņš romāna gaitā mainās. Droši vien, ja viņš nebūtu piedzīvojis kara apstākļus, viņa domāšanā un personībā nekas nemainītos. Paliktu tāds savas sādžas robežās domājošs, bez konkrētiem viedokļiem un rīcībām un “uz mani tas neattiecas”.

Gribot negribot bija jādomā arī par ģimenes attiecībām. Jāsaka, ka tas šeit netiek īpaši iztirzāts, tomēr vietās, kur tas ir lasāms, teikumi kliedz: “Salabojiet mūsu attiecības!”. Varbūt ar savu neregulāro lasīšanu palaidu garām kādus atslēgas vārdus, tomēr man šķiet, ka nekur īsti nepavīd iemesls, kāpēc viņiem ir tik sarežģītas attiecības. Kaut kas man liek domāt, ka pēc pārdzīvotā viņi varbūt apsēdīsies pie galda, kopā pavakariņos, stāstīs pieredzēto un kārtīgi izrunāsies. Protams, pēdējais teikums ir mana fantāzija. Darba otrā daļa šķita sirsnīgāka, varēja just rūpes, raizes un lielu vēlmi nonākt vienā gabalā mājās pie savējiem.

Grāmatai ir ļoti skaists vāks. Tomēr izlasot grāmatu, tagad uz vāku skatos mazliet sērīgi. Jo man ir asociācijas ar tumšu pagrabu, kurā cilvēki cenšas nosargāt savas dzīvības. Un tomēr… šo grāmatu ir vērts izlasīt. Vienmēr, vienmēr ir vērts atcerēties par cilvēcību un ka ir situācijas, kurās ir jāizvēlas puses un tad neeksistē “uz mani tas neattiecas”.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Mierinājuma grāmata

Es nesākšu, kā ierasts. Meta Heiga vārdu vairs nav nepieciešams daudzināt (negribu atkārtot pati sevi). Viņa darbs Mierinājuma grāmata gan iznāca diezgan nemanāmi. Vismaz man gandrīz paslīdēja garām. Jaatzīst, ka man bija iesēdies cits nosaukums, bet arī tas der – Miera grāmata.

Kad es pirmo reizi 2019. gadā iepazinos ar autora grāmatu (Piezīmes par nervozu planētu), tā mani pārsteidza. Pozitīvā nozīmē. Un tā es turpināju lasīt viņa darbus (arī Iemesli dzīvot tālāk, lai gan apgalvoju, ka neinteresē), līdz atdūros pret Pusnakts bibliotēku. Un tagad atdūros pret šo. Kāpēc izceļu šīs divas grāmatas? Tas ir garš stāsts, bet īso versiju ieskicēšu.

Īsu brīdi pirms sākās pandēmija, sapratu, ka kaut kas nav. Un tad es darbā teicu, ka nav labi. Tā brīža vadība saprata – izdegšana. Tas bija briesmīgi. Ik pa laikam esošās dīkstāves nedaudz palīdzēja, kaut kā kūlos, bet… Tad savās rokās ieguvu Pusnakts bibliotēku, iekšās kaut kas pamatīgi ievibrēja (pie visa, kas tur jau brieda) un es uzraksīju atlūgumu (pirms tam to nedarīju, jo man ir nepieciešama apziņa par finansiālu stabilitāti).

Ja tajā laikā būtu tikusi pie Mierinājuma grāmatas… Es nezinu, kas tieši būtu citādāk, bet ir sajūta, ka pāris frāzes es tad būtu gribējusi dzirdēt.

Ja pareizi saprotu, šīs piezīmes/ domu graudus/ citātus autors ir vācis un rakstījis kādu laiciņu. Kad viņš pats bija panikas lēkmju varā vai dziļā depresijā, viņam palīdzēja vārdi. Un tā lēnām tapa šī grāmata. Man patīk, ka šīs piezīmes ir sagrupētas aptuvenās tematikās, bet pilnīgi visu caurstāvo divas galvenās un svarīgākās domas – vienmēr ir kāda cerība un tu esi šeit un tas ir pats svarīgākais. Es nezinu, cik labi man ir izdevies pašrocīgi tikt galā ar savu problēmu, bet prieks par lietām ir atgriezies, lai gan uznāk brīži, kad viss šķiet bezcerīgs. Tā, ka ķeršanās pie sīkumiem kā prieka, strādā. Un jā – tas viss arī iemesls, kāpēc šeit ir tik daudz klusuma.

Būs citas dienas. Un citas sajūtas. /226.lpp./

Grāmatai ir četras daļas un katrā var kaut ko citēšanas vērtu atrast. Gan jau ka katram šie vārdi strādā citādāk, tāpēc šeit neko necitēšu.

Lai nu kā, man ir prieks, ka šī grāmata ir iznākusi 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Romantiķis

Pie Daces Vīgantes vārda es vienmēr saausos. Un šoreiz viņa savus lasītājus iepriecina nevis ar stāstiem, bet ar veselu romānu! Es nezinu kā, bet viņas darbiem vienmēr ir ļoti trāpīgi grāmatu vāciņi, arī šim – Romantiķis (ja tagad nekļūdos un atmiņa mani neviļ, tad uz vāka ir moldāvu sportists; lūdzu, labojiet, ja nepareizi). Šis darbs ir patiešām priecīgs notikums. Vēl priecīgāku mani dara fakts, ka beidzot, uz ceturtās grāmatas atvēršanas svētkiem man izdevās arī ierasties 🙂

Haralds Vindinieks pirmo reizi motora rūkoņu izdzirda bērnībā un kopš tā laika viņam krūtīs “apmetās dzenis”. Dzenis viņu neatlaidīgi dzina uz priekšu un tā top stāsts par viņu un viņa dzimtu, kas nesaraujami saistīts ar 20. gadsimta vēsturi.

Kā es lasīju! Beigās jau šķita, ka ar tramvaja laiku un stundu pirms miega nepietiek un pāris dienas es pie grāmatas pasēdēju visu vakaru. Vēl – kas liecina, ka grāmata ir laba? Tā kā darbs ir par motorsportu (viena no līnijām), tad es neko nesaprotot, ik pa laikam vīram prasīju, kā izskatās bagijs, kā ZIS, kā tas un šis. Un tas ir lielisks rādītājs, ja man ārpus sižeta gribas noskaidrot kādas detaļas, sīkāku info un citas lietas. Ja vēl par vispārīgām lietām, tad noteikti nevajag baidīties no pieteiktās tēmas, jo… Es lasīju un man šķita, ka es saprotu. Varbūt ne visas tas motoru lietas utt., bet to kontekstu, sajūtas.

Ja šis darbs būtu tikai par Haralda aktīvā sporta posmu, man droši vien nebūtu “aizgājis”.

Šis darbs ir dzīvesstāsts. No brīža, kad viņš kā mazs puišelis mācās burtot, kā karš visu nones, kā atrod sevi sportā un tā līdz 90to gadu sākuma bardakam (vispār un sevī). Bet ir vēl tā otrā, neredzamā, bet sajūtamā līnija. Sirds, sajūtu līnija. Piedod, šoreiz īsti nevaru, jāskrien, bet nākamreiz gan! Kas ar tevi notiek? Viņa viņu grib mājas, bet… tūlīt beigsies gonku sezona un tad gan uz jūru! Kam izstāstīt savas sajūtas? Varbūt viņai, tai īstajai – dienasgrāmatai? Nezinu, kur talants slēpjas, bet autore ir tik ļoti skaisti abas šīs līnijas savijusi, ka nav atdalāmas.

Kad autore bērnība lasījusi tēva dienasgrāmatu (nē, romāns nav autobiogrāfija, bet šis tas paņemts iedvesmai), tad tā šķitusi garlaicīga. Bet reiz atkal paņēmusi rokās, sapratusi, ka tas ir dārgums un sākusi lolot ideju par romānu. Kā izteicās prezentācijā, tad sēdējusi garāžās un smēlusies iedvesmas 🙂 Lai taptu šāda līmeņa romāns un vēl no vīriešu perspektīvas, tad daudz lasījusi arī vēstures, motorsporta grāmatas, daudz runājusies ar cilvēkiem (izbijušiem sportistiem, zinātājiem un pat (nejaušā kārtā) ar sava tēva kluba priekšnieka sievu). Lai iegūtu vēl niansētākas detaļas, staigājusi pakaļ tēvam un tēva māsai ar diktafonu un “vilkusi” atmiņu kripatiņas 🙂

Kas man likās ļoti sirsnīgi – romānā iekļautas divas poļu dziesmas, kuras autorei bērnībā dziedājusi vecmāmiņa. Es, protams, arī šeit redzu romāna iespējas 😀 Bet jā, romānā var uzzināt un arī līdzpārdzīvot daudz – kā notiek braukšana trasē, kāda bija dzīve sportistam PSRS, kādas dzīves sievietes bijušas un ko nozīmē ne/būt saprastam savā kaislībā, kā sevi plēst uz pusēm visos virzienos (romantiķis! un “man vajag naudu detaļām, bet tad jāatsakās no tā un tā”), kas katram ir mīlestība un kā mācīties mīlēt un piedot pagātni.

Un tā valoda! Vienkārši lasiet!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC