Apglabājiet mani aiz grīdlīstes

pavel-sanaevApglabājiet mani aiz grīdlīstes (2003) – tas ir gana spilgts grāmatas nosaukums, jo nevar saprast, ko tas sevī ietver. Ilgi mocījusies, beigās padevos ziņkārībai un ķēros klāt krievu rakstnieka, tulkotāja, aktiera, scenārista utt. Pāvela Sanajeva (Павел Владимирович Санаев, 1969) darbam par spīti tam, ka šī (un vispār) krievu zvaigzne man nav zināma.

Sašam ir astoņi gadi un viņš ir neārstējami slims. Tā vismaz viņam stāsta vecmāmiņa, pie kuras Saša dzīvo. Kāpēc viņš nedzīvo pie mammas? Kā stāsta pats Saša, mamma viņu iemanījusi un izvēlējusies dzīvot kopā ar asinssūcēju-punduri, kuram nepieciešams tikai pieraksts Maskavā un tā Saša jau dažus gadus dzīvo pie vecvecākiem.

Oriģināli šis autobiogrāfiskais darbs tika sarakstīts 1994.gadā un to publicēja žurnālā Октябрь un tikai 2003.gadā tas tika izdots grāmatas formātā. Nezinu, cik lielā mērā šis darbs ir autobiogrāfija, taču zinātājiem nav grūti atpazīt katra personāža prototipu. Un tā kā tie ir zināmi cilvēki bijušajā Padomju Krievijā, tad veidojas dažādi viedokļi, ko autors ar šo darbu ir gribējis izstāstīt. Es laikam tam visam esmu kaut kur pa vidu – gan apbrīnoju autora drosmi parādīt savu šaušalīgo bērnību pasaulei, gan saskatu viņa vēlmi atriebties omei. Ja ir tāda bērnība, tad tā nevar paiet gluži bez sekām.

Šī mīlestība ir kroplīga, bet kāda ir, tāda ir, ļauj vēl padzīvot. Lai kaut reizi vēl paraugās manī ar atvieglotu skatienu, varbūt vēl pasaka ”babiņa”… /219.lpp./

Stāsta centrā ir pats Saša, bet es nemitīgi tur redzēju vecmāmiņu. Varbūt tāpēc, ka vecmāmiņa bija viņa dzīves sastāvdaļa un viņš viņu ir atainojis ļoti spilgti. Lai nu kā, tādu vecmāmiņu es nenovēlētu nekad un nevienam. Viņa bija rupja, visu pārmetoša un pieminoša. Lai kas nāca pār viņas muti, tas bija pazemojoši un aizskaroši. Tāpat uzskatu, ka nevienam nav tiesību savu neizdevušās dzīves žulti laist pār citu galvām un ausīm. Un kur nu vēl vairākas reizes nedēļā. It kā saprotu viņas sāpi par gaidīto, bet nesagaidīto, bet tāpēc nevajadzētu psiholoģiski kropļot citus.

Visa šī sakarā darbā ir izmantota klaji apglabajiet-mani-aiz-gridlistes-f70nepieklājīga un rupja valoda, kas noteikti atbaidīs lielu daļu lasītāju no sērijas: ”Kā kaut ko tādu varēja izdot?”. Ziniet – viss nav balts un pūkains un tāpat kā S. Žadans savā Donbasā, arī Sanajevs valodu ir izmantojis kā instrumentu, lai pilnasinīgi atainotu vidi un personāžus. Tas ir veids, kā viņš rāda savu bērnību (vai visiem padomju bērniem tāda tā bija?) visā tās krāšņumā – smagu, grūtu un dažbrīd pat nežēlīgu psiholoģiskā terora dēļ. Tomēr, ne visu laiku tā bija drūma. Ir saskatīti arī priecīgie mirkļi un tajos tad arī viņš ir gremdējies sliktajos mirkļos – mamma kā svētki reizi divos mēnešos, magnetafons, kura dēļ viņš varēs būt kā citi vienaudži, karuseļu parks, kurā viņš pabija pirmo reizi vai viņa draugs Borja, ar kuru kopā piedzīvoti daudzi aizliegti mirkļi.

Es sev nejautāju, kāpēc, palicis vaigu vaigā ar dzīvi, es nostājos tās pusē un nespēju rīkoties citādi; kāpēc dzīve liedza mīlēt mammu, un, kad svētki ir aizgājuši, es varu mīlēt tikai stikla bumbiņu un mammu slepeni gaidīt; kāpēc vecmāmiņa ir dzīve, bet mamma – reta laime, kas beidzas, pirms esmu paspējis sajusties laimīgs. /186.lpp./

Darbs ir bijis nominēts Bukera prēmijai, iestudēts (arī uz Dailes teātra skatuves 2012.gadā) un ekranizēts, tomēr manī tas neatstās paliekošas pēdas. Varbūt tapēc, ka man šī persona ne ar ko neasociējas, varbūt tāpēc, ka pārlieku koncentrējos uz vecmāmiņu, bet viens gan – izlasīt to ir vērts, lai nav jādzīvo ilūzijās, ka visiem ir laimīga bērnība. Dažiem nav.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Advertisements

Aviators

aviatorTas ir interesanti, cik ļoti dažādi var rakstīt viens autors. Paņemot rokās ukraiņu autora Jevgeņija Vodolazkina (Evgenii Vodolazkin, 1964) darbu Laurus, nejutos ieinteresēta, taču pašķirstot Aviators (2016) un izlasot anotāciju, sapratu, ka man tas ir jāizlasa. Aviatoram ir arī ļoti skaisti ievadvārdi un vāks – neiespējami paiet garām. Gandrīz aizmirsu pieminēt – autors tiek salīdzināts ar Umberto Eko un Gabrielu G. Markesu. Man abi diezgan mīļi, tāpēc bija jāpārliecinās pašai.

[..] būtu garlaicīgi, ja atmiņas attainotu dzīvi kā spogulī. Tās to dara izlases veidā, un šādi tās tuvinās mākslai. /78.lpp./

Inokentijs Petrovičs Platonovs pamostas slimnīcā, tikai viņš nezina, ka ir Inokentijs. Viņš vispār neko neatceras. Lai veicinātu atmiņas atgriešanos, ārsts Geigers viņam paraksta zāles – dienasgrāmatas rakstīšanu. Inokentijs sāk nedroši, bet uzplaiksnījot atmiņu epizodēm, pamazām ieskicējas 20.gadsimta sākuma ainas smaržās, skaņās un noskaņās. Notikumiem attīstoties, atklājas neiespējamais – ir gadsimta beigas!

Cilvēks nav kaķis, viņš nespēj uz četrām kājam piezemēties visur, kur viņu nomet. Kaut kāda iemesla pēc taču viņš ir ielikts noteiktā vēsturiskā laikā. Kas notiek, kad viņš to ir zaudējis? /80.lpp./

Tātad, divi dažādi laikmeti, tā sākums aviators-36fun beigas, vidus nav. Vodolazkins ļoti ātri parāda savu meistarību – veids, kādā viņš atklāj pasaules uztveri un kā tiek atainota sarežģītā Krievijas vēsture, ir diezgan ģeniāls. Autors vēsturi rāda caur skaņām, smaržām, sarunām, noskaņām, personu… Šāda pieeja ļāva man būt tuvākai Inokentija pasaulei nekā ja Inokentijs vienkārši atstāstītu sauso faktu vēsturi. Tā teikt, ikdienas sīkumu vēsture, kas atsevišķi varbūt neko nenozīmē, bet saliekot kopā var iegūt krāsainu kopainu. Studējot jauno laiku, viņš uzdod diezgan daudz lielo jautājumu. Caur tiem Vodolazkins patiesībā ir iekodējis sarežģīto Krieviju un mūsu laiku problēmas – pārliekais mārketings, ”nekas nav svēts”, demokrātija vārda pēc, cilvēka vērtība un daudzus citus.

Vērojot savu jauno pasauli, Inokentijs nepārtraukti identificējas ar Robinsonu Krūzo. Ne tikai tāpēc, ka tā ir viņa mīļākā bērnības grāmata, bet tāpēc, ka viņš jūtas tāpat – izmests uz vientuļas salas, kur viss jārada no jauna. Bet kā ir iespējams atmest savus paradumus un domas tikai tāpēc, ka neatbilst laikmetam? Daudzi Inokentija uzdotie jautājumi un apgalvojumi ir strīdīgi, bet vienalga aizdomāšanās vērti, piemēram, ”labāk atrasties utopijā un būt laimīgam, nevis brīvam, bet bēdīgam.” /232.lpp./ (skatoties 50-to gadu kinohronikas), ”mans ceļš sākās gandrīz pirms vesela gadsimta. Vai patlaban šai pieredzei ir kāda vērtība, vēl ir liels jautājums.” /270.lpp./ vai ”Īstam teroram nepieciešamas divas lietas: sabiedrības gatavība un kāds, kurš uzņemas vadību. Sabiedrības gatavība jau ir. Sīkums vien atlicis.” /201.lpp./. Tāpat es nespēju iedomāties, kā ir nepārtraukti dzīvot ar saviem pagātnes rēgiem un nepārtraukto vēlmi rekostruēt pagātni, laiku, kurš ir zaudēts. Tās ir ilgas pēc nenodzīvotajiem gadiem, bet… viss rit uz priekšu. Viņš pat savu jauno mīlestību identificē ar jaunības mīlestību!

Kurš bija tas cinis, aiz kura es aizķēros? /284.lpp./

Inokentiju moka ne tikai nacionālās identitātes jautājumi un sava piederība jaunajam laikam, bet arī sarežģītie taisnīguma un vainas jautājumi. Tie ir aktuāli ne tikai viņa dzīvē, bet 20.gadsimta Krievijā kopumā. Bērnībā viņu apbūra Temīdas figūra, kas viņā iedvesa bijību pret taisnību. Kad viņš tika apsūdzēts slepkavībā un 1917.gadā nosūtīts uz lēģeri, viņš pieredzēja visas cilvēces šausmas un jutās vīlies Temīdā. Pēc atmošanās slimnīcā, taisnīguma jautājums aktualizējas kā vēl nekad. Kāpēc viņu nosūtīja uz lēģeri? Kāpēc viņam bija jāizcieš necilvēcīgs sods? Vai varbūt īstais sods ir tikt pamodinātam un attapties citā Krievijā?

Vodolazkina piedāvātās sākuma skices darba laikā apaug ar daudzām detaļām un garām palaistiem vārdiem, kas pamazām saliekas kā mozaīka. Rezultāts – iespaidīgs.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Sarkanā Džoana

300x0_sarkana_dzoana_mazvaksŠī vasara ir bijusi dīvaina. Ne tikai kā gadalaiks, bet arī lasīšanā. Bija kaut kāds nedzirdams klikšķis galvā un es pēkšņi lasīju ļoti maz. Nu lasītkāre pamazām atgriežas un palūkojos arī ārpus sava grāmatplaukta (kurā biju iekritusi kopš pavasara). Man acis  spoži iegailējās, kad Zvaigznes drīzumā sadaļā ieraudzīju Dženijas Rūnijas (Jennie Rooney, 1980) darbu Sarkanā Džoana (2013) – mani saintriģēja ne tikai tēma vien, bet arī fakts, ka autore ir smēlusies iedvesmu šim darbam no latviešu izcelsmes spiedzes dzīvesstāsta.

Vēl neviens nejauš, ka tiks noslēgts Molotova-Ribentropa pakts un ka priekšā gaidāms drausmīgs karš. Ir pirmskara priekšnojautas, 1937.gads. Jaunā Džoana sāk mācības dabaszinātnēs Ņūmenas koledžā Kembridžā. Tur viņa iepazīstas ar Sonju un vēlāk arī ar Leo. Abi viņu aicina uz demonstrācijām, kino… tikai tās nav parastas izklaides un aktivitātes. Tajās valda komunisma gars un propaganda. Vai Džoana ir ietekmējama? Kādas sekas tas var atstāt viņas turpmākajā dzīvē?

Uzreiz gribas teikt, ka man ļoti patika gan veids, kādā autore šo stāstu izstāsta, gan viņas valoda. Tas ir skaisti, kā vienlaicīgi ir iespējams izstāstīt gan atklāšanu, gan viņas tapšanu par spiedzi. Jaunā Džoana ir diezgan naiva, viegli iespaidojama meitene un šāds iespaids man radās ļoti ātri. Viņas patstāvība veidojas tik politiski nestabilā laikā, kad nav izšķirams, kurš ir draugs, kurš – ienaidnieks un kā notikumi var pavērsties pēc stundas. Lai nu kā, viņa turpina mācības – sieviete universitātē un vēl studē dabaszinātnes? Kā viņai tik sarežģītā laikā saprast, kur viņa spēs dot lielāku artavu un būs savai valstij visnoderīgākā?

Spiegošana un tās vēsture man vienmēr ir 5528634šķitusi saistoša, tomēr man nav sanācis lasīt kaut ko nopietnu. Šķiet, ka vienīgais, ko varu nosaukt ir H. Kadūra Valtenberga un R. Rauda Perfektā teikuma nāve, bet tie ir pilnīgi citi stāsti un spiegošanas aspekti. Un vienalga daiļliteratūra. Pirms es sāku lasīt, man bija divas nepareizi saprastas lietas – autore tikai iedvesmojās no Melitas Norvudas spiedzes gaitām, nevis pārvērš Džoanu par Melitas prototipu un stāsts nav tikai par Džoanu spiedzi, bet arī par to, kā viņa par tādu kļuva. Šis man liekas ļoti labs veids, kā parādīt, kā dažādi ļaudis tiek ķerti uz āķa un kā viņi tiek pārvērsti par informācijas avotiem. Konkrēti Džoanas gadījumā nostrādā viens notikums, bet viņa visu mūžu uztvēra: ”Es nezagu, es ar zināšanām dalījos”. Šis ir fakts, kuru man ir visgrūtāk apstrādāt savā prātā, jo es nespēju saprast, kā viņa varēja būt tik naiva un akla, jo laikā, kad viņa sāk strādāt krievu labā, politiskā situācija ir nestabila, bet diezgan skaidra. Un kāpēc netiek runāts par Pērlhārboru? Hirosima jau nebija tāpat vien. Nu, tas gan no šodienas viedokļa un vienīgais punkts, kuru es patiešām nesapratu Džoanā (kad lasīsiet, tad sapratīsiet, par ko es runāju). Bet! Šī ir autores versija un es to pieņemu. Man ļoti patika, ka autore darbā iekļāva arī ziņojumus un dažus faktus par spiegošanu tajā laikā.

Visādi citādi man viņas bija ļoti, ļoti žēl. Visu mūžu dzīvot ar tādu noslēpumu noteikti nav viegli. Būvēt dzīvi uz meliem, noslēpumiem un bailēm – tur ir jābūt spēcīgai nervu sistēmai. UN – beigās piedzīvot tādu nodevību un vilšanos… Man nav pozitīvas vai negatīvas nostājas pret Džoanu, jo tas, kas notiek viņas galvā un sajūtās liek dzīvot līdzi. Bez spiegu daļas šo darbu var uztvert arī kā ģimenes drāmu, jo, kā jau minēju, ģimenes dzīvei nav stabilu pamatu. Katra jaunā patiesība/atzīšanās draud šos pamatus sagraut un tas ir tas, ko Džoana noteikti nevēlas – beigās palikt viena.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Lasāmgabali XXXI

Ak, šausmiņš, cik pēdējā laikā ir grūti pieķerties rakstīt. Es visā vainoju ilgo dzīvošanu bez datora 😀 Līdz jūlija vidum lasīju varen cītīgi, līdz arī šai nodarbei biju paņēmusi mazu pauzīti. Kā var redzēt pēc ierakstiem, pauzējos mēnesi (un mēnesi lasīju Eko Bodolīno 😀 ), bet domāju, ka drīz vien būšu atpakaļ uz strīpas 🙂 Jānokārto vēl tikai pāris sadzīviskas lietas, tad jau ķeršos ar jaunu sparu gan pie lasīšanas, gan pie rakstīšanas. Šeit būs ieskats trīs plānās, bet diezgan saturīgās grāmatiņās (atskaitot pēdējo).

9fb5b3d3-3f77-472a-849c-14b361b0929bNezinu, kāpēc, bet Tomasa Manna darbs Nāve Venēcijā (1913) šķita tik ļoti dzirdēts, ka tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es izvēlējos ar to iepazīties. Mēģināju atcerēties, vai vispār esmu ko no viņa lasījusi, bet kaut kā nespēju. Lasot šo darbu, secināju, ka nav slikts un droši var ņemt vēl kaut ko 🙂 Runājot par šo konkrēto darbu, tad tas ir diezgan savdabīgs. Sākot lasīt man bija garlaicīgi, jo vienīgais darbojošais tēls ir diezgan kaprīzs, vecs onka, kurš pats nezina, ko vēlas. Kad viņš nokļūst Venēcijā un par viņa uzmanības objektu kļūst kāds jauns zēns, man bija jau krietni interesantāk. Mani urdīja ziņkāre uz kurieni tas viss novedīs, vai kāds asāk reaģēs utt. Šīs ainas Manns ir uzbūris diezgan krāšņas, līdz ar to es prātā varēju to visu vizualizēt. Par fonu – Venēciju – es biju pārsteigta. Lai kādas būtu asociācijas par šo Itālijas ūdens pilsētu, šajā darbā tā nav attēlota diezgan pievilcīga. Darbam ir ļoti īpatnēja noskaņa, tik ļoti reālistiska, ka dažbrīd man šķita, ka skatos melnbaltu kino, kur fonā dzirdamas ūdens skaņas, kaut kur klaigā gondoljeri un priekšplānā ir Manna izvēlētā darbības vieta – viesnīca.

image13Man patīk, cik daudz grāmatu manās rokās nonāk nejauši. Par šādu nejaušību kļuva arī Margeritas Jursenāras Coup de Grace (1939). Sākotnēji lasīju lasīšanas pēc, bet pēc tam tā ”iekritu” stāstā, ka bija žēl, ka beidzās. Sižetu es nespēšu atstāstīt, bet tās bija ļoti savādas un valdzinošas sievietes un vīrieša attiecības. Visa darbība notiek uz kara fona, katram ir savas vājības un sliktie brīži. Un tad ir viņš, kurš viņu ignorē, bet tā īsti līdz galam tomēr nē, bet kā tu iekārosi labākā drauga māsu? Patiesībā, šis ir trijstūris, tikai trešais nezina, ka ir lieks. Un vēl – šis darbs ir iedvesmots no patiesiem notikumiem. Tas viss (patiesais stāsts, kas pielāgots literāram darbam) kopā veido tik ļoti skaistu un skumju noskaņu! Man abu varoņu bija ļoti žēl – it kā sapratu, kāpēc katrs rīkojās pa savam, bet tai pat laikā tur varēja būt tik daudz citu risinājumu… Ja gadās būt šīs plānās grāmatiņas tuvumā, iesaku izlasīt. Man patiešām ļoti patika!

60584987-f072-4225-a61e-d634531dc8a4

Vienu dienu mierīgi kārtoju grāmatu plauktus un pēkšņi ieraudzīju Dž. R. R. Tolkīna darbu Roverandoms (1998). Acis lielas un: ”Kas tad tas tāds?” Tā nu ņēmu un lasīju. Ja es šo darbu būtu lasījusi līdz gadiem 10-12, man ļoti patiktu. Šobrīd lasīt pieaugušā vecumā ir diezgan nekā. Piedodiet Tolkīna fani, bet man šis darbs lasījās pabriesmīgi. Zinot, darba tapšanas priekšvēsturi (viņa dēlam Maiklam pludmalē pazuda rotaļlieta sunītis un Tolkīns, labs stāstnieks būdams, sadomāja šo stāstu par mierinājumu), spēju labāk pieņemt sižetu, bet man vienalga krietni labāk patīk Gredzenu pavēlnieks 🙂 Vienvārdsakot, šunelis Rovers nejauši ieklūp burvja biksēs un šamais par sodu šuneli nobur par rotaļlietu. Kāda mamma viņu nopērk savam puišelītim, šis spēlējas un suņuks pazūd pludmalē. Urā, Rovera piedzīvojumi pludmalē, uz Mēness un dzelmē var sākties! Idejiski jau stāstam nav ne vainas, tikai tas ir domāts bērniem un mani šaušalīgi kaitināja darba valoda. Ah, tas laikam arī viss.

Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras vēsturē

20046202_1607608879251501_1241306627_nJa šausmas neskar tevi, bet ir jaušamas tikai ekrānā vai dveš no grāmatu lapām, tad taču tās ir valdzinošas, vai ne? Kad 2015.gadā iznāca Bārbalas Simsones pētījums par šausmu literatūru Monstri un metaforas, man uzreiz nesanāca to dabūt savās rokās. Kaut kad vēlāk gan. Tā kā šai literatūrai ir mazliet jānoskaņojas, ieliku plauktā un… aizmirsu. Šīs vasaras sākums bija pietiekoši lietains, lai man liktos lielisks laiks lasīšanai un man ļoti, ļoti patika tas, ko es lasīju un uzzināju!

Šausmu literatūras galvenais priekšnoteikums ir viens: lasītājam psiholoģiskā līmenī jānotic aprakstītajam tādā mērā, lai viņš/a justos personiski iesaistīts iztēlotajos notikumos, izjūtot šausmu darba pamatā iestrādāto konfliktu. /17.lpp/

Man ļoti patika šī darba struktūra – tā bija skaidra un loģiski izdalīta. Vispirms par šausmu literatūru kā tādu (definīcija, tās laiks un telpa, pazīmes utt.) un tās vēsture no rašanās mirkļa līdz mūsdienām. Vēstures sadaļa ir balstīta uz labi zināmiem darbiem, piemēram, M. Šellijas Frankenšteins, B. Stokera Drakula, E. A. Po stāstiem, S. Kinga agrīnajiem darbiem un vēl dažiem labiem autoriem. Lasīt vēstures daļu man bija īpaša bauda, jo mans bonuss bija tas, ka principā visus minētos darbus esmu lasījusi (vai dzirdējusi atstāsta variantā). Tas ļāva neiespringt par minēto darbu saturu un atmosfēru, bet uzzināt, kāpēc autors ir rakstījis tā un ne citādāk. Tāpat pētījums viesa manī atklāsmi, ka šausmu literatūra nav viengabalaina, bet tai ir savi apakšžanri un ka to var iedalīt tematiski.

Jau sākot ar renesansi, elle vairs neatrodas zemes, bet cilvēka dvēseles centrā. /53.lpp/

Lasot dažādu šausmu literatūru, biju piefiksējusi, ka tai bieži bija biblisks motīvs, bet tam nepievērsu lielu uzmanību, tik vien kā nodomāju: “Jau atkal Bībeles stāsti…”. Patiesībā, šausmu literatūrā bibliskie motīvi spēlē diezgan lielu lomu un parādījās jau Viktorijas laikmetā. Visi tie sižeta atrisinājumi un tulkojumi mani pārliecināja, ka sarakstīt biedējošu UN ticamu stāstu/romānu ir grūti. Pirmkārt, ļoti labi jāpārzina Bībele un tajā iekļautie stāsti. Otrkārt, jāprot tie pielāgot sava stāsta vajadzībām. Un, treškārt, jāprot sadomāt ticami nepareizi bibliskie stāsti, jo tie labāk pakļaujas autora vajadzībām.

Autori bieži netieši norāda, ka briesmoņi ir pašu varoņu iemiesotās bailes, šaubas un nekrietnība. /38.lpp./

Laikā, kad iznāca Latviešu šausmu stāsti, es biju ļoti izbrīnīta, ka latvieši raksta ko tādu. Mēģinājumi ir skopi, bet galvenais ir sākt! Man bija prieks, ka šo pētījumu lasīju pēc šausmu stāstu krājuma izlasīšanas, jo tas krietni labāk palīdzēja saprast, ko autore ir gribējusi man pateikt. Viens ir skaidrs – vēlme nomedīt Kaijaka stāstu krājumu Visu rožu roze un Grīna šausmu stāstus, ir tikai augusi. Tāpat interesi raisīja fakts, ka mūsu pašu rakstnieki ir rakstījuši apokaliptiskos šausmu romānus. Cik labi tas viņiem ir sanācis, ir jau cits jautājums. Dikti žēl, ka mums tā bēdīgi iet ar šo žanru, bet ko padarīsi. Ak, jā – pārsteidzos pie fakta, ka mums šausmu elementi ir nacionāli un ka tam ir pielāgoti arī vilkači un vampīri. Esam taču interesanti 🙂

Lasīju, priecājos un… švīkājos. Tik ļoti daudz ko sen nebiju grāmatā atzīmējusi. Vispār man šķiet, ka tik pasvītrota man vēl ir tikai B. Braisona Mājas: īsa privātās dzīves vēsture. Ir forši laiku pa laikam nonākt pie šāda veida grāmatām. Šai sakarā man gribētos zināt, vai vēl ir kur nopērkama Iztēles ģeogrāfija? Labprāt iegādātos 🙂

Šausmas ir pozitīva izlāde un arī sevis pārbaude, jo vienmēr atklāts paliek jautājums – cik tālu rakstnieks piespiedīs tevi noticēt. /313.lpp./

Un beidzot es uzzināju kad kādu darbu drīkst saukt par klasiku!

Viss, ko es neatceros

Skärmavbild-2015-11-11-kl.-13.47.24-e1447246452403Pēdējā laikā reti ir iespēja redzēt tik košu un valdzinošu vāku, kāds ir zviedru prozaiķa un dramaturga Jūnasa Hasena Khemiri (Jonas Hassen Khemiri, 1978) darbam Viss, ko es neatceros (2015). Tas košums lika ņemt rokās grāmatu, izlasīt anotāciju un tad arī pašu darbu.

Samuels, gados jauns vīrietis, ir gājis bojā autoavārijā. Tiek uzdots jautājums – tas bija nelaimes gadījums vai arī pašnāvība? Ir tikai viens veids, kā mēģināt to noskaidrot. Kāds, kura personība nav zināma līdz pat darba beigām, intervē Samuela tuvākos, sakot, ka no tā taps grāmata. Šajos skiču stāstos parādās viena cilvēka dažādība, sevis meklējumi un stāstītāja vainas noliegumi.

Kad biju aizvērusi pēdējo vāku, man prātā nāca trīs atslēgas vārdi, ar kuriem definēt šo romānu: atmiņa, imigranti un mīlestība. Negribas apgalvot, ka tie bija Samuela dzīves vadmotīvi, taču tās ir lietas, kurām viņš bija pieķēries. Romāns ir rakstīts kā dokumentāls stāsts, kā intervija, kā sava veida tuvinieku, draugu un paziņu grēksūdze, tāpēc ir grūti saprast kādas ir bijušas Samuela attiecības ar mammu, Laidi, Panteru un Vandadu. Katrs savos stāstos viņu parāda citādā gaismā, daudzšķautņainu. Vienam viņš bija mīlošs dēls un mazdēls, citam labs draugs un kompānijas dvēsele un vēl kādam birokrātisks ierēdnis, kurš cīnīsies par katra imigranta tiesībām.

Jau ar pirmajiem stāstiem nāk apjausma, ka Samuels ir pavisam savdabīgs jauns vīrietis, kurš ir ārkārtīgi noraizējies par savu atmiņu. Tiek darīts daudz kas, lai to bagātinātu un noslogotu, tāpēc viņš ir izgudrojis Pieredzes banku. Kāpēc ne? Nav daudz cilvēku, kuri spētu būt tik spontāni un mesties dullībās, tikai tāpēc, lai vēlāk to spētu atcerēties. Šo izdarību dēļ cilvēkiem viņš šķita īsts savādnieks, ar kuru var interesanti pavadīt vakaru, bet neko vairāk (šeit es nerunāju par tiem pāris draugiem, kas viņam bija). Grūti saprast, bet man šķita, ka viņš pats to apjauta un tāpēc arī sāka kļūt aizvien noslēgts.

Patiesībā tas noteikti varētu būt kaitinoši, bet man kaut kādā ziņā patika viņa centieni atrast mīlestības definīciju. Visi, kurus viņš spontāni uzrunāja, deva tik dažādas atbildes.  Dažas man šķita labas, dažas nesakarīgas, bet nekādi nespēju saprast, ko tās deva Samuelam pašam. Vai viņš nejūtas pārliecināts par sevi un Laidi? Varbūt viņa mīlas stāstā traucēja tas, ka abiem bija kopīgs darbs – imigrantu legalizēšana?

Man ir žēl, ka viss beidzās tā kā beidzās, taču Samuels nopietni kļūdījās. Citēšu autora izteikumu kādā intervijā: “Romāns ir apliecinājums tam, ka Samuels nebija tik atrauts no pārējiem, kā pats bija iedomājies. Mēs neesam tik vientuļi, kā pašiem šķiet.” Man negribas kādu vainot vai skaļi kliegt par dzīves netaisnībām, taču uzskatu, ka katrs no viņiem ir vainojams vienā vai otrā aspektā. Šis romāns ir no tiem, kas laiku pa laikam ir jāpārlasa, lai mēģinātu piekļūt tuvāk sev.

Septītā kamera

kerrydrewery-share-1200x629Kad pirms apmēram diviem mēnešiem plauktos parādījās Kerijas Drūrijas (Kerry Drewery) triloģijas pirmā daļa Septītā kamera (2016), sajutos ieintriģēta, taču atturīga. Saistīja sižets, taču kaitināja fakts, ka triloģija. Nesaprotu, kāpēc mūsdienās raksta tik maz “ķieģelīgos” romānus, bet paļaujas uz trīsdaļīgu darbu. Lai nu kā, beigās uzvarēja ziņkāre.

Tiesa kā realitātes šovs un tiesāšana kā spēle. Martai Hanidjū ir 16 gadu un viņa nāk no Daudzstāvenēm, kas skaitās nabadzīgo rajons. Viņa ir pirmā nepilngadīgā, kura tiek ieslodzīta nāvnieku kamerā – Džeksona Peidža nāvi nevar tā vienkārši piedot. It īpaši, ja viņa šai nodarījumā ir atzinusies nozieguma vietā. Balsojiet – ir viņa vainīga vai nav?

Drūrija raksta young adult žanrā. Prieks, ka to nezināju pirms padevos ziņkārei, jo citādi būtu palikusi savos stereotipos (ka darbs paredzēts tikai padsmitgadniekiem un ka tas varētu būt naivs). Šis ir pietiekami kvalituatīvs trilleris fantāzijas žanrā jauniešiem, kurā ir ietverts daudz lietu – varas korupcija, cīņa par taisnību, īstā mīla (paldies, ka nebiji salkana!), draudzība smagos apstākļos un ticība labākai nākotnei. Patiesībā, darbs atstāj diezgan nomācošu iespaidu par radītās darbības vidi – nav nekā tāda par ko tu varētu būt 100procentīgi drošs. Ļoti gribētos, lai otrā daļa tiktu izdota, kamēr esmu plus mīnus uz šī darba viļņa (nupat kā iznācis angļu valodā) un atceros visu sižetu, jo ir pietiekoši daudz sīkumu, kuriem, manuprāt, nākotnē būs liela nozīme.

Patika gan autores valoda, gan darba sadalījums. Dažbrīd gan likās, ka darbs pārāk raiti skrien uz priekšu un ka šis tas paliek sasteigts. Sasteigtība šķita blakus līnijās (t.i., “nozieguma izmeklēšanā”), taču ļoti priecēja Martas nodaļas – labi sajutu viņas bailes, izmisumu, raizes un neziņu par nākotni. Viņas iekšējie monologi tik skaisti atklāja viņas sajūtas, ka viņa bija vienīgā, kurai es patiešām spēju noticēt un just līdzi. Laikam bija jājūt līdzi arī Evai, Martas konsultantei, bet es nespēju. Kaut kā šķiet, ka nākamajā daļā es jutīšu līdzi Aizekam, bet šajā daļā viņš bija diezgan blāvs personāžs.

To, kāpēc darbu sauc Septītā kamera, autore atklāj ļoti ātri. Tiesa tiek lemta ļoti raiti – septiņās dienās un katrai dienai ir sava kamera. Katra nākamā ir mazāka, neērtāka un paranoju izraisošāka. Katru dienu pārraida televīzijas šovu Nāve ir taisnīga, kuru skatās daudzi tūkstoši ļaužu. Tiesa, Martas nodarījums ir sensācija, kurai seko teju visi. Šis ir īstais brīdis, lai saprastu, ka šāda tiesu sistēma nekam neder, daudz kas ir safabricēts. Mazliet žēl, ka autore nestāsta, kā Martas pasaule nonāca tik tālu, ka īstā tiesu sistēma tika iemainīta pret tādu absurdu. Lai nu kā, bet Marta un viņas sabiedrotie ir gatavi cīņai par taisnību, pat ja tas maksās dzīvību. Martas? Pasaule, kurā viss ir tikai balts vai melns nevar eksistēt, jo pastāv arī pelēkā krāsa.

Tā kopumā ņemot, darbs, kā jau minēju, ir diezgan kvalitatīvs. Tas liek padomāt par daudzām iepriekš minētajām lietām, kā arī par nāvessoda ētiku. Cik humāni ir kādu sodīt ar nāvi, ja nav īstas tiesu sistēmas? Cik humāni vispār ir kādu sodīt ar nāvi? Šādas diskusijas parādījās jau sešdesmitajos gados, kas arī Drūriju pavedināja uz šīs triloģijas rakstīšanu.

Lai iegūtu atbildes, ir jārīkojas.

Tur aiz stacijas ir jūra

OLYMPUS DIGITAL CAMERAŠo grāmatu – Jutas Rihteres (Jutta Richter, 1955) Tur aiz stacijas ir jūra (2001) – man piedāvāja izlasīt un es diezgan spontāni tam piekritu. Tā es daru ļoti reti – ņemu lasīšanā grāmatu, par kuru es neko nezinu. Prieks, ka nav sajūtas par “iegrābšanos”. Man patika – it kā bērnu, bet tāda dikti nopietna, lai būtu tikai tai auditorijai.

Kosmoss un Devītnieks ir uz ielas nonākuši bērni, kuriem ir kopīgs sapnis – nonākt pie jūras. Bet kā tu nonāksi galā, ja tev nav naudas? Varbūt… varbūt ir jāpārdod sargeņģelis? Vai to maz var pārdot?

Ja lasa tā ļoti virspusēji, tad tā ir parasta bērnu grāmata, kur galvenajās lomās ir divi klaidoņbērni, kuriem ir kopīgs mērķis – tikt līdz jūrai. Kāda ir jūra? Kā tā smaržo un kāda ir tās krāsa? Ceļš līdz sapņa piepildījumam ir tāls, grūts un visnotaļ smags. Ļoti patika veids, kādā autore parādīja abu bērnu draudzības un atbildības sajūtas vienam par otru veidošanos. Man bija mazliet žēl, ka autore tik ļoti maz runāja par Kosmosa iemesliem, kādēļ viņš nonācis uz ielas. Var jau būt, ka šis ir stāsts tikai par Devītnieku, bet man gribējās zināt arī par Kosmosu 🙂

Tomēr šī nav parasta bērnu grāmata. Ļoti ātri starp rindām parādās informācijas druskas par Devītnieku un viņa pagātni, par viņa mammu un Jauno, par dažādajām (un dīvainajām) rīcībām un tā izraisītajām sekām. Viens gan – lasīju šo kompakto grāmatiņu un nespēju izprast Devītnieka mammu. Kā viņa varēja pieļaut, ka viss nonāca tik tālu? Kur loģika? Runa taču ir par viņas pašas bērnu! Vēl šajā darbā saskatīju mūsdienās reti sastopamu īpašību – labestību. Ne jau to, kura parādās reizi vai divas gadā, bet tādu, kas nāk no cilvēka dzīlēm. Par spēju būt nesavtīgam un piedomāt par padarīto. Par cilvēku lielajām un pieticīgajiem vēlmēm. Ir vēl un vēl daudz mazu lietiņu, kas padara šo darbu par ne-bērnu grāmatiņu.

Savādi, ka divus gadus pēc kārtas pavasarī (izlasīju jau maijā) man ir iekritis šādi – lasīt par jūru. Bet tas ir patīkami 🙂 Jāatzīst, ka slepenībā arī centos atbildēt uz jautājumiem par jūru: gan par smaržu, gan garšu, gan arī par izskatu. Kā tu formulētu jūru?

Lasāmgabali XXX

Jums arī ir tā, ka kaut ko nopērciet, ielieciet grāmatplauktā un tikai pēc pusgada, gada izvelciet dienasgaismā un nodomājat: ”Kā es varēju šo tik ilgi taupīt!”? Man tā ir nepārtraukti. Man aprīlī sanāca izlasīt neticamu daudzumu sava plaukta grāmatu. Par divām bija iepriekšējā lasāmgabalu pauzē, šoreiz gribu izpausties īsāk, bet par vairākām grāmatām. Pavisam nedalīties ar lasīto es tomēr nespēju.

Fransuāzas Saganas (Francoise Sagan, 1935 – 2004) darbu Esiet sveicinātas, skumjas (1954) es ieguvu kaut kad pagājušajā gadā akcijā pa ļoti, ļoti mazām naudiņām. Līdz tam es uz šo darbu skatījos, bet kaut kā… pat nezinu. Tātad, akcijas laikā es izmantoju izdevību un iegādājos šo, ko zemapziņā biju gribējusi. Āāā! Sagāna mani tik ļoti aizrāva, ka ātri vien pacentos iegūt pārējo, kas uz to brīdi bija dabūjams. Skumjas man likās tik ļoti selindžeriskas, tik vienkāršas un vienlaicīgi ģeniālas. Teorētiski sižetā nekas tāds nenotiek, bet tā grūtsirdība un vienaldzība, kas rodas darba varoņos šķita tik saprotama.

 

 

 

Kaut kad pasen diezgan spontāni iegādājos Māra Bērziņa Titāna skrūves (2011). Šķita, ja jau gandrīz viss ir, jāņem ciet arī šis. Nenožēloju pirkumu nevienas rindiņas dēļ. Darbs ir sanācis tik humorīgs, tik viegls un ātri lasošs. Dažas situācijas šķita tik absurdas un uzjautrinošas 😀 Un viss sākas ar krējuma burciņu un gandrīz aizrīšanos ar gredzenu… Kurš latvietis vēl spētu uzrakstīt tik vieglā manierē mīlasstāstu ar tik neticami labām beigām, ja pa vidu ir bijis tik daudz ērmotu notikumu un klapatu? Un kā vispār var savest kopā divus tik ļoti atsķirīgus cilvēkus ar tik dažādiem pasaules redzējumiem? Runājot Bereļa vārdiem, Bērziņam tas ar titanisku piepūli ir izdevies. Savāda, netipiska un brīnišķīga grāmata 🙂

 

 

Laikā, kad biju atklājusi un mazliet uzsēdusies uz Alesandro Bariko, es grāmatnīcā pamanīju viņa darbu Stikla pilis (2002). Nezinu, kas notika, bet es nesteidzos ar šī darba izlasīšanu. Droši vien negribēju pārsātināties ar viņa daiļradi, lai neapniktu. Viens gan – kā ir iespējams rakstīt tik dažādi, bet tai pat laikā saproti, ka autora rokraksts jau nekur nepazūd, tas ir sastopams visos viņa darbos? Patiesībā, šis pat kaut kā mazliet asociējas ar Markesu un viņa rakstību. Stikla pilis jau atkal bija mana valodas bauda un es vairs nespēju pateikt, kurš darbs man labāk patīk. Katrā ir savs īpašais šarms, odziņa. Šis man patika gan valodas, gan sižeta dēļ, jo tajā ir tikai jaušamas vēsmas, ko nes stikla atklāšana, dzelzceļa parādīšanās un daudzas citas lietas. Noteikti ir izlasīšanas vērts un turpināšu medīt pārējo viņa daiļradi 🙂

 

 

Nākamais par ko bildīšu pāris teikumus ir kaut kas tik… nu, man noteikti darbs būs jāpārlasa vēlreiz. Kāds teica, ka labs, mani uzrunāja, ka tulkojis Joņevs, kā arī pats sižets likās interesants un tā manā somā iegūla Agotas Kristofas (Agota Kristof, 1935-2011) darbs Lielā burtnīca (1986). Tagad ir mazliet žēl, ka esmu nokavējusi Dailē šī romāna teātra uzvedumu, bet nu… varbūt kādreiz rādīs LTV1. Lasot pirmo daļu nedomāju neko labu, lai gan man bija vilkme turpināt. Tālāk kļuva jau interesanti un es gribēju zināt visu, kas notiks ar šiem dvīņiem. Tas, kā viņi sevi audzināja un trennēja ir kaut kas varens, lai arī cik neveselīgi un drasiski tas liktos. Arī kara apstākļi nav nekas iedvesmojošs, tāpēc puiku cīņas spars, apķērība un griba ir tikai apsveicama. Beigas? Tās vispār bija ekslodējošas un samežģīja visu manu domu gaitu un visi notikumi bija jāskata no jauna skatpunkta. Tas ir iemesls, lai pārlasītu.

Četri nav pārāk foršs cipars, tāpēc pielikšu vēl Mārgaretas Atvudas (Margaret Atwood, 1939) Sirds mirst pēdējā (2015). Man patika, bet man nav daudz ko teikt. Šis ir mans pirmais lasītais Atvudas darbs, tas bija ieintriģējošs, nereāli reāls un dažbrīd neticams. Autores uzbūvētā pasaule ir diezgan reāla, ļoti, ļoti tāla mūsu nākotne – pienāk diena, kad vairumam nav nekā un kaut ko var iegūt iestājoties Pozitronā. Dažas lietas, kas notika Pozitronā man šķita nereālas, bet tie tādi sīkumi. Ar interesi sekoju līdzi Stena un Šarmeinas attiecību līnijai un nespēju noticēt, kā apkārtējā vide/lietas/notikumi spēj to ietekmēt. Atvudas rakstībai piemīt odziņa – it kā fantāzija (distopija), bet ticama, ievelkoša… Lai nu kā, domāju, ka jāpamēģina arī viņas Kalpones stāsts!

Cilvēku, zvēru un dievu zemē

ossendowskiDarbs, kuru es gandrīz palaidu garām, darbs, kurš mani ieienteresēja ne tikai saturiski, bet arī personības ziņā – Antonijs Ferdinands Osendovskis (Ferdynand Antoni Ossendowski, 1876 – 1945) ir polis, kurš dzimis Ludzā, toreizējā Vitebskas guberņā. Viņa ”ceļojumu” (ja to tā var nosaukt) grāmata Cilvēku, zvēru un dievu zemē (1922) man sākotnēji raisīja asociācijas ar Raviča Ilgais gājiens, bet tās tomēr ir divas dažādas un nesalīdzināmas pieredzes.

Osendovskis bija rakstnieks, universitātes profesors un antikomunistiskais aktīvists. Par piedalīšanos piektā gada revolūcijā ir arī sēdējis cietumā, tāpēc viņa panika sākoties Pirmajam pasaules karam un boļševiku vilnim ir saprotama. Jā, viņš no tiem baidījās, viņam nepatika viņu uzsāktā revolūcija un kā viņš pats raksta, tad: “..Sibīrijā sākās poļu vajāšanas. Pietika ar polisku uzvārdu, lai notiesātu uz nāvi. Man nācās domāt par tālāku bēgšanu.” /11. – 12.lpp./ Un tā viņš bēga dziļāk uz austrumiem, uz Tibetu un Mongoliju, caur kurieni cerēja nonākt Polijā.

Tas ir apbrīnojami, uz ko ir spējīgs cilvēks, ja tik spēcīgas izdzīvošanas alkas! Jāsaka, ka Osendovskis ir bijis visai apdāvināts cilvēks – viņam vairākkārt pār plecu lūkojās nāve, bet ar savām diplomāta spējām, viltību un vairāku valodu zināšanām (tai skaitā mongoļu un ķīniešu) viņš sevi izglāba. Ja tas tomēr nelīdzēja, darbā ļoti prasmīgi tika pielietoti ieroči. Domāju, ka kaut kādā mērā viņam palīdzēja arī iegūtā izglītība Sorbonnas universitātē, jo dažbrīd bija jānopelna nauda zirgiem un pārtikai – viņš pasniedza improvizētas lekcijas! Pirms viņš vispār bija nokļuvis Mongolijā, viņam nācās izdzīvot burtiskā nozīmē – jāspēj sevi pabarot dzīvojot vientulība Sibīrijas nekurienē dziļākajā ziemā.

Autoram ir diezgan viegla un aizraujoša valoda, kas mudina lasīt un lasīt, lai noskaidrotu, kā beigsies viens otrs piedzīvojums, Mongolijas politiskās intrigas, tautas centieni pēc neatkarības. Lai arī es putrojos personvārdos (arī nespējā tos izlasīt, piemēram, Viņa Svētība Džeptsung Damba hutuhtu gegeni hans), kā arī man ļoti, ļoti pietrūka šī ceļojuma kartes, tik un tā man šis darbs patika. Šis nav tikai kā maza daļiņa no viņa autobiogrāfijas, bet kalpo arī kā zināmas laikmeta liecības. Tā kā viņš pabija visa epicentrā, daudz tiek rakstīts ne tikai par politiku, bet arī par dabu, dzīvniekiem, cilvēkiem, ģeogrāfiju, mītisko, senajām paražām un etnogrāfiju. Tie ir tādi stāsti, kurus es varbūt pēc laika neatcerēšos, bet lasīšanas brīdī tie bija ticību radoši, pamācoši, daudz jauna stāstoši un jā, arī nedaudz iedvesmojoši.

Domāju, ka nav daudz tādu cilvēku, kuri ir piedzīvojuši tik daudz visa kā, bijuši lielu politisko notikumu centrā ne tikai kā liecinieki, bet arī kā darbojošās personas (tādā variantā kā Osendovskis). Pirms šī darba izlasīšanas es par tām zemēm neko nezināju (un arī neinteresējos), taču šobrīd man ir plašāks redzējums. Atliek piekrist V. Klišāna teiktajam, ka ir iespējams vilkt paralēles starp mūsu un viņu brīvības cīņām. Jā, man patika un es iesaku! 🙂