Lasāmgabali XXXIX

Ar katru gadu vasaras mēnešos es izlasu aizvien mazāk un mazāk grāmatu. Sēdeju un domāju: ”Kāpēc tā?”. Atbildi tā īsti neatradu, bet mazu iekrājušos grāmatu čupiņu gan!

 

Fjodora Dostojevska darbu Piezīmes no mirušo nama es izlasīju jau maijā. Gribēju veltīt veselu ierakstu šim darbam, bet kaut kā piemirsās… 😀 Tā nu vismaz pieminēšu. Nav jau tā, ka rakstnieki 19.gs. būtu rakstījuši tukšu, bet Dostojevskis mani kaut kādā ziņā pārsteidza. Varbūt tāpēc, ka rakstīja nevis par nabaga tautu vai, tieši otrādi, par uzpūtību augstākajā sabiedrībā utt., bet par noziedznieku prātu, to kā tas iespējams strādā. Nonākot cietumā (katorgā?), viņš sācis pētīt cilvēkus un nonācis pie dažiem slēdzieniem. Daži no tiem nav īsti pareizi mūsdienu skatījumā, bet doma, ka katrs ir pats atbildīgs par savu krišanu, personības demoralizēšanos man šķiet diezgan pieņemama. Vēl viņš ārkārtīgi daudz raksta par brīvību. Esot izsūtījumā savus divdesmit gadus, arestanti skumst pēc brīvības. Tomēr reizēm izdodas kādu piekukuļot un viņš tiek pie saldiem augļiem – degvīna, reizēm izgājieniem ārpus cietuma robežām. Un ja tev vēl ir nauda…! Tā ir pilnīgi atsevišķa dzīves forma. Ja tu kaut kādā veidā nepielāgojies nežēlīgajam ritmam, tu esi beigts. Bez pielāgošanās nav iespējams izvilkt visas tās desmitgades. Darbs lasījās samērā viegli, tomēr ik pa laikam prātā uzpeldēja doma, ja es darbu noliktu malā, es tam vairs nepieķertos.

***

Sākumā es šai darbā nebiju ieinteresēta, bet tad kad biju, to vairs nekur nevarēja dabūt. Vajadzēja tikai trīs gadus, lai manās rokās neplānoti nonāktu Alvja Hermaņa sarakstītā Dienasgrāmata. Par spīti tam, ka es neesmu redzējusi nevienu Hermaņa izrādi, neesmu bijusi ne vecajā, ne jaunajā/pagaidu JRT ēkā, šis darbs mani ļoti saistīja. Hermanis raksta viegli, nevairoties no neērtām tēmām un citādākiem viedokļiem. Šo atklātību es patiešam novērtēju. Viena sezona ar visiem lidojumiem, radošajiem procesiem, iedvesmām, ieskatu režijā, negāciju vilni utt. Grāmata, kura ir pilna ar dzīvi un visu kas tajā ietilpst.

***

 

Sofija Kinsela un viņas dzīvespriecīgais rakstības stils. Jāsaka, ka lasīt Šopaholiķe dodas ceļojumā bija diezgan ideāli, ņemot vērā, ka nekas cits tāpat īpaši nelasās. Ar šopaholiķi jau biju iepazinusies iepriekšējā darbā, tāpēc bija prieks atkal viņu satikt 🙂 Šoreiz viņa dodas uz Ņujorku, lai dzīvotu pilnīgi citu dzīvi. Bet tā jau nebūtu Kinsela, kas visu neapgrieztu kājām gaisā! Man tiešām prieks lasīt viņas darbus, jo tie nav banāli, kas, manuprāt, ir diezgan neraksturīgi sieviešu romāniem. Un varu atkārtoties – man šis žanrs nepatīk! 😀 Par šo darbu nav daudz ko teikt, jo… vieglais romāns. Jā, viņai bija/ir atkarība no iepirkšanās, no drēbēm, no modes utt. Vispār grūti saprast kā tas ir, jo es kaut ko jaunu pērku labi ja reizi pusgadā. Lai nu kā, prieks, ka viņa ne tikai cieš no iepirkšanās kāres, bet ir arī gudra, asprātīga un patiesa. Un kas pats galvenais – kaut kā izkulsies no ķezas! Jā, man patīk lasīt Kinselu.

 

 

 

 

 

Piezīmes par nervozu planētu

300x0_piezimes_par_nervozu_planetu_vaksMeta Heiga (Matt Haig, 1975) darbs Piezīmes par nervozu planētu (2018) ir man neraksturīga grāmata. Es nemēdzu lasīt darbus ezotērikas, psiholoģijas utt.  virzienā. Varbūt nav īstais vecums, varbūt vispār nav mans lauciņš, tomēr šo darbu man gribējās izlasīt. Vai esi kādreiz aizdomājies par to, cik daudz laika pavadi internetā, cik bieži ielūkojies telefonā un kādu iespaidu tas atstāj uz tevi? Vismaz šie ir tie jautājumi, kāpēc es iepazinos ar Heigu.

Esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes par viņa iepriekšējo darbu (Iemesli dzīvot tālāk, 2015), tomēr tas mani neuzrunā. Ieskatoties šīs grāmatas anotācijā, es cerēju atrast atbildes uz dažiem satīkloto cilvēku jautājumiem, atkarībām, kā tās ietekmē mūs un apkārtējo vidi. Dažas atbildes esmu atradusi, tomēr šis darbs ir diezgan virspusējs (ko viņš sākumā akcentē arī pats). Jāpiebilst, ka man nostrādā arī grāmatas vāks un nosaukums – it kā nekā īpaša tur nav, bet tik estētisks! Un vēl viena piebilde – es ne vienmēr piekritu Heiga rakstītajam, jo dažbrīd man viņa sacītais šķita pārspīlēts un saasināts. Domāju, ka tur pie vainas ir viņa domāšanas veids piedzīvojot panikas lēkmes un depresiju, jo man tas viss ir svešs.

Šķetinot daudz un dažādu tēmu, Heigs ik pa laikam uzsver, kāpēc vispār raksta šo grāmatu: ”Rakstot šo grāmatu, mēģināju noskaidrot, kā mūsdienu dzīve ietekmē cilvēka psihi un kā saglabāt veselo saprātu, dzīvojot pasaulē, kas padara mūs trakus. /236.lpp./”. Heigs daudzas no uzskaitītajām lietām labprāt ”noraktu” (vismaz man tā tas viss izklausījās), tomēr man šķiet, ka mums ir jāmācās atrast zelta vidusceļš. Piemēram, ziņas. Piekrītu, ka daudzas ziņas mūs satrauc un ietekmē, tomēr norobežoties no tām arī nevajadzētu. Dzīve burbulī nav labāka par stresainu dzīvi no dzirdētajām ziņām.

Viedtālruņi ir padarījuši mūs visus par ziņu reportieriem. Ja notiek kaut kas patiesi briesmīgs – terorakts, meža ugunsgrēks vai cunami -, vienmēr atrodas kāds, kurš to uzņem un pēc tam ieliek internetā. /39.lpp./

Viņš raksta, ka ”daudzi antropologi uzskata tehnoloģisko progresu par galveno cilvēces virzītājspēku /47.lpp./” Es piesliešos šim uzskatam, jo nespēju iedomāties, kas vēl mums ir licis iztaisnot muguru un atklāt uguni. Vai šodienā jūs variet iedomāties mājas ballīti, kurā nav neviena brīža, kad kāds no viesiem nav iegrimis Youtube vai savā telefonā? Es nevaru, jo vienmēr prātā ienāk kāda dziesma, treileris vai vēl kas, ko noteikti gribu saviem draugiem parādīt. Tai brīdī forši, bet reizēm pēc ballītēm domāju, ka atkal neesam spējuši internetu izmantot tikai fonam. Un internets ”apēd” daudz laika. Vispār, runājot par laiku, es nekad uz to nebiju palūkojusies tā, kā to piedāvā Heigs. Man reizumis ir bijis prātā jautājums, kāpēc mēs lietas darām tieši tajos laikos un kāpēc daudzi brīnās, ja pasaku, ka pēc pusnakts vācu māju, jo uznāca luste. Šī sadaļa nudien bija interesanta!

Mēs pārāk labi apzināmies pulksteņa diktēto laiku, bet aizvien sliktāk izjūtam laika dabisko ritumu. Iespējams, jau tūkstošiem gadu cilvēki ir modušies septiņos no rīta, taču pēdējos pārsimt gados mēs mostamies tāpēc, ka ir septiņi no rīta. /77.lpp./

Vai pastāv atkarība no vēlmēm? Pastāv. Mēs tiecamies pēc lietām bez kurām, iespējams, varētu arī izdzīvot. Un nepietiek jau tikai ar lietu, vajag aizvien jaunāku un jaunāku lietas versiju. Tas ir skumji. Mēs tiešām esam patērētāju sabiedrība. Un tas nav labi, jo tas ietekmē daudzas jomas, arī ekoloģiju. Jāatzīst, ka es par to iepriekš īpaši nedomāju, jo nebija sajūtas, ka es būtu izteikta mārketinga un patērnieciskuma upure (drīkst lietot šo vārdu?). Savukārt šobrīd mani nereāli kaitina, ka daudzi nevēlas ražot kvalitatīvas, ilglietojamas lietas un ja tās gadījuma pēc tādas ir, maksā kosmosu. Mani sāk uztraukt ledāju kušana, okeānu/jūru piesārņošana, plastmasas visuresamība, augu un sugu izzušana, mežu izciršana un cilvēka vēlme iegūt visu zemeslodi savās ķetnās.

Lai arī dažas lietas man šķita pārspīlētas, par dažām es būtu gribējusi lasīt vairāk. Heigam piemīt interesanta rakstītprasme – visas tēmas, kuras viņš ”paceļ” ir gana nopietnas, bet neviena nav uzrakstīta sausi kā atreferējot darba tapšanā lasītos pētījumus. Runājot par atbildēm, kuras nedabūju, tad viens no jautājumiem – kāpēc daudzi izvēlas savas brīvdienas pavadīt stundām ilgi tupi vazājoties pa tirdzniecības centriem?

P.S. Šis ieraksts tapa 4 stundas, kuru laikā es trīs reizes ielūkojos gan FB, gan Twitter (tur nekā jauna nebija) un piecas reizes Youtube, lai nomainītu mūziku.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Četru ceļu krustojums

8fWAtVw2dLLX_400x600_2mRPEZPfPēdējā laikā neprotu trāpīt uz labām grāmatām un tāpēc sanāk arī mazāk lasīt. Tad kad es ieraudzīju Tommi Kinnunena (Tommi Tapani Kinnunen, 1973) romānu Četru ceļu krustojums (2014), es sapratu, ka ar šo viss būs. Ne tikai tāpēc, ka somu autors, bet tāpēc ka… būs!

Šis ir četru stāstu romāns, kurā var uzzināt, ko par pasaules kārtību domā vecmāte Marija, viņas meita fotogrāfe Lahja, Lahjas vīrs Onni un Lahjas vedekla Kārina. Visus stāstus caurauž spriedze un tikai beigās var uzzināt, kas grauž katra sirdsapziņu.

Uzreiz – šī būs īsa atsauksme. Ne jau tāpēc, ka man nepatika vai kā, bet tāpēc, ka darbs ir tik pilns dzīves, ka es nemaz neprotu īsti izteikties. Lasīju aizgūtnēm un pārāk ātri pienāca beigas. Par to tiešām skumu, jo es būtu priecājusies lasīt arī par Helenu, Johannesu un Annu. Visa tā dzīve mājā un pati māja kā dzīve. Ne tikai cilvēku stāsts, bet arī vietas, mājas stāsts. Kādi tik laiki tai neskrēja pāri! Tā prasme vienmēr izkārpīties no dažādām situācijām ir tas, ko mūsdienās ir nepieciešams atkārtot vēl un vēl. Jo elastīgāki būsim, jo radošāki tapsim. Protams, nebūtu forši dzīvot bunkuros, bet ir bijuši arī tādi laiki. Pirmajā mirklī es nespēju saprast, kāpēc autors romānu ir dalījis četros stāstos, jo katrs stāsts ir par citu personāžu un ko tādā gadījumā var saprast? Patiesībā, autors ir rīkojies pavisam smalki un lasītājam pašam visas detaļas jāsaliek pareizā secībā!

P.S. No viņiem visiem man visvairāk bija žēl Onni!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Lasāmgabali XXXVIII

Sen nav bijušas īsās piezīmes par izlasīto 🙂 Šoreiz par trim savstarpēji nesaistītiem darbiem. Lai gan nē – tos visus var sasaistīt ceļojot laikā un telpā – 50to gadu Amerika, 90to gadu Īrija un Pirmais pasaules karš.

keruaksMan gan šis Džeka Keruaka darbs Ceļā nav šajos vākos, bet tas nemaina darba būtību. Sals Paradaizs kopā ar savu draugu Dīnu Moriartiju dodas klejojumos pa Ameriku un Meksiku meklējot dzīves jēgu. Tas viss notiek apmēram 50tajos gados, kad daudzi jauni ļaudis dzinās pēc sava amerikāņu sapņa. Man, protams, šķiet aizraujoši, ka ir iespējams iesēsties mašīnā ar pāris dolāriem kabatā un vienkārši kaut kur braukt, bet tai pat laikā man tas liekas tik… es pat nezinu, kāds varētu būt pareizais apzīmējums. Bezjēdzīgi? Nonstop uzdzīvošana ar random ļaudīm un vietās? Ko es nudien apbrīnoju – varoņu izturību tik ilgi šādi dzīvot. Klejošana, būšana ceļā un tam visam pāri – kam šai dzīvē ir jēga?

 

5947e26d24ca2-web

Pilnīgi citāda aizceļošana pasaulē, precīzāk, uz Īriju ir Laimai Muktupāvelai (nu jau Kotai) darbā Šampinjonu derība. Šī darba fragments bija manī iesēdies kopš pamatskolas (vai vidusskolas?) literatūras stundām, kur mācību grāmatā esošais fragments par koferi manī radīja pārliecību, ka arī viss pārējais darbs ir tāds it kā viegls, it kā nopietns utt. Nav nemaz tik viegli lasīt sēnes ārzemēs, ja nezina valodu, nav nekādu iemaņu un galvenais – atskārsme, ka tevi izmanto kā vergu un negrib maksāt. It kā ar humoru par sāpīgo, par laiku, kad savā zemē nav nekādu iespēju, palikuši tikai parādi un cerības, ka reiz tev piederēs tikpat daudz visa kā kā citiem ļaudīm. Bet vai tā nav tukša dzīšanās pēc mantas, kas tev patiesībā nav vajadzīga? Pēc dzīves, kas nav paredzēta tev? Visu jau nevar mērīt pēc vienas mērauklas.

 

hemingvejsAizceļojot uz citiem platuma grādiem un arī nedaudz laikā, mēs nonākam Ernesta Hemingveja romānā Ardievas ieročiem. Jāsaka, ka no šī autora es cītīgi izvairījos pēc Sirmgalvis un jūra izlasīšanas, tomēr nonācu līdz šim darbam tikai tāpēc, ka tas bija pieminēts iekš citiem darbiem. Tie uzjundīja manī pietiekoši lielu interesi – par ko gan ir šis darbs? Šo stāstu stāsta tenente, virsnieks – caur sevi par karu, kara gaitām, ievainojumu, hospitāli, iemīlēšanos. No brīža, kad karš ir vienkārši lieta līdz apziņai, ka karot ir bezjēdzīgi. Kā veidot savu dzīvi? Kā no kara izvairīties un vairs neielaist savā apziņā? Kas vispār vēl bez kara pastāv? Ne tikai šajā darbā, bet vispār man liekās tik neiespējama doma: vienlaicīga divu parādību eksistēšana – fronte un nāve un dzīves viesnīcā, biljards un pilsētiņu apskatīšana. Joprojām palieku pie pārliecības, ka Hemingveja daiļrade ir depresīva un pagaidām turpināšu izvairīties no to iepazīšanas.

Asinis zilas, debesis pelēkas

indexSen nebija gadījies lasīt vēstures romānu! Undines Radzevičūtes (Undinė Radzevičiūtė, 1967) Asinis zilas, debesis pelēkas (2017) izrādījās nedaudz citādāks darbs kā biju iedomājusies. Pirmais kāpēc es gribēju šo darbu – lietuviete. Man ir radusies sajūta, ka man patīk lietuviešu literatūra!

Man pašai grūti uzrakstīt sakarīgu anotāciju, tāpēc īsumā no pēdējā vāka: Livonija, 15.gadsimts. Livonijas ordeņa ziedu laiki garām, bet tas nemazina bruņinieku un komturu vēlmi iegūt ietekmi. 21.gadsimts, Lietuva. Radu pierunāta rakstniece sāk meklēt dzimtas saknes. Savos atklājumos nonāk pie pārsteidzošām lietām. Vai tās tiks atzītas par pieņemamām?

Viņš teica: ģimene ir liels spēks, šajās zemēs un un zem šīs saules visu politiku diktē ģimenes. /173.lpp./

Man ar Livoniju ir bijušas īpašas attiecības. Tās saistītas ar studiju laikiem un to pagalam trako viduslaiku eksāmenu. Lai tiktu pie eksāmena, bija jāspēj atbildēt uz daudz dažādiem jautājumiem par Livoniju. Tik traki mācījos (kalu galvā), ka šobrīd neatceros praktiski neko (loģiski!). To, ka šīs teritorijas bija pilnas intrigu, viltu un nodevībām – to gan es atceros. Autore to visu ir parādījusi tik spilgti! Cik paskatījos, lielos vilcienos šis darbs atbilst vēsturiskajai patiesībai, bet nedomāju, ka tam šajā darbā būtu tik liela nozīme. Patiesībā, mazliet žēl, ka autore tik maz iepin 21.gadsimta varones, jo šai ģimenē ir problēmas ar vēstures, dzimtas sakņu pieņemšanu. Man būtu gribējies lasīt šādas paralēlās līnijas, ne tik daudz tikai Livonijas notikumus. Lai nu kā, viduslaiki ir tāds īpašs posms. Arī citos laikos ir bijušas nodevības, kari, atriebības alkas un vēlme izrādīt savu drosmi, tomēr Livonija šķiet tuvāka. Ir nedaudz grūti iztēloties, kā tas ir bijis – šis man nepatīk, to novācam; es kāroju Rīgas zemes, rīkoju karus; kaut kur tāltālās zemēs dzīvoja pāvests, kas pakustināja mazo pirkstiņu un ordeņa gaitas mainās par 180 grādiem.

Kad es pieķēros šai grāmatai, mani tracināja valoda. Man tā šķita tik saraustīta, sadrumstalota. Tad es nejauši izlasīju vienu interviju un nonācu pie domas, ka šis lakonisms, kas rodas no teikumu skaldīšanas, patiesībā lieliski parāda bruņinieku, mestru, bīskapu un citu personāžu drudžaino domu gājienu. Autore ir strādājusi mākslas reklāmas nozarē un tur ir jāprot izteikties īsi. Arī šajā darbā viņa to dara, izsakās īsi. Lai gan es nevaru teikt, ka mani tas vienalga netracināja. Es pieņēmu šo… manieri, bet vienalga domāju, ka būtu labāk tās domas savienot. Beigās jau biju tik pamatīgi ielasījusies, ka to tā vairs neizjutu.

Es zinu, ka tā nedrīkst, bet Sabaļauskaite man labāk patika. Lai nu kā, šis darbs man lika atcerēties, ka mani jau gadiem gaida vēl viens darbs par Livoniju un tas bija patīkams iedvesmas mirklis. Lasiet!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Gogoļa disko

cover_778bc4651cb1b12fd5949f898fbe9d9cDažas grāmatas izskatās un izklausās tik crazy, ka tas nostrādā kā katalizators lēmumam par lasīšanu. Un tā nu es ķēros klāt Paša Matsinova, īstajā vārdā Pāvo Matsina (Paavo Matsin, 1970) darbam Gogoļa disko (2016).

Viss sākas ar to, ka kabatzaglis Konstantīns Opiatovičs tramvajā ievēro vienu makten lielu ērmu. Personīgie novērojumi saka, ka no šādām personām labāk turēties pa gabalu. Viena maza nejaušība un Opiatovičs jau viņam ir blakus un… ko, kā? Tas tak Gogolis!

Šī nav viegla grāmata. Nu, tādā izpratnē, ka par šo ir grūti runāt nepasakot visu priekšā un vienlaicīgi to daudzo kruzuļu un juku dēļ. Romāns ir tik pilns ar visādām šķietami sīkām un nevajadzīgām detaļām, ka man pagāja laiciņš, kamēr es vispār ”iebraucu” galvenajos tēlos un viņu dīvainībās. Neesmu lasījusi Rīgas zilo gvardi, ko izdevis Mansards, bet cik grāmatas prezentācijā nopratu, tā arī pilna ar daudziem autora jaunradītajiem/pielāgotajiem vārdiem. Piemēram, šeit darbība notiek kaut kādā nākotnē, Vīlandē, kuru ir okupējuši krievi. Līdz ar to daudzi vārdi ir žargonā kā, piemēram, ”stiļaga”, ”ņemodnijs” un daudzi citi. Vispār, runājot par laiku, tad tas arī ir totāls sajaukums – it kā nākotne, bet ir atgriezusies pagātne. Kā teica autors: “Tā ir distopija – nākotne, bet ar pagātnes seju. Tāda kā retro pasaule”.

Man ir sanācis lasīt tikai divus Nikolaja Gogoļa darbus. Viņa stāsts ”Šinelis” ir nedaudz pārdabisks. Matsins savukārt šajā darbā no Gogoļa ir ielicis to šausmu elementu, kas saistāms ar bailēm. Līdz ar to Gogolis tiešām ir kā katalizators visu varoņu pārvērtībām, jo pats Gogolis ir ļoti pasīvs tēls. Visus varoņus vispirms pārņem bailes par tagadni, par sevi pašu. Šīs bailes sākotnēji paralizē, tad pāriet zemapziņā un raisa pārmaiņas. Vienīgais, ko es tiešam nespēju līdz galam izprast – cik reāls bija pats Gogolis?

Ja es nebūtu bijusi grāmatas prezentācijā, to saprast man būtu bijis krietni pinķerīgāk. Vienkārši slīdot pāri tekstam, grūti saprast, kas darās autora prātā, jo tas kiš-miš, kas ir lasāms liekas… pat absurds. Ļaujot vaļu fantāzijai, šo darbu ir iespējams uztvert dažādi. Es palieku pie domas, ka šis darbs ir absurds, bet ar jēgu likt mums domāt par sevi šajā laikā un neaizmirst pagātni. Labi gribot, to visu ir iespējams sapludināt vienā veselumā.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Tifānija Smelga: Ziemdaris

300x0_ziemdaris_978-9934-0-7902-3Vispirms sākšu ar faktu, kas mani tik tiešām ļoti, ļoti priecē – Terija Pračeta sērijas raita izdošana un jau pirms laiciņa paspēta izlasīt arī trešā daļa Smelgas sērijā Ziemdaris (2006). Ja viss notiek kā šim, līdz vasarai zināsim visus Smelgas notikumus 🙂

Vienas mazas nejaušības dēļ, Tifānijai jāpošas kāzām. Stop! Vēl ne, bet ziemas gars viņā ir ieskatījies. Rādās, ka Tifanijai būs jāizdomā, kā tikt ārā no šīs nejaukās ķezas, kurā iekūlusies kāju dēļ. Un it kā tā būtu vienīgā problēma…

Pirmais, ko gribas atzīmēt – šīs daļas iznākšana bija trāpījusi tieši laikā, respektīvi, grāmatā notiekošais sakrita ar gadalaiku aiz loga. It kā ziema, bet jaušamas pavasara vēsmas. Runājot par pašu darbu, lasījās tikpat raiti, cik pārējās un tas ir labi. Tapat man ir prieks par kolorītajiem tēliem, taču šoreiz īpaši iesmaidīju par Omu mammužu! Radās sajūta, ka viņu būtu prieks satikt. Savukārt Tifānija tā īpaši nebija mainījusies, ja nu vienīgi pieņēmusies raganzinībās. Es zinu, ka šie darbi ir pusaudžu auditorijai, tomēr man gribētos lielāku Tifānijas attīstību. Jā, tie darbi, ko viņa paveic stāsta beigās ir varonīgi, tomēr viņas pašas personībā gribas nedaudz izaugsmes.

Kaut kur jau tiem autoriem ierosmes jārod un mani savaldzināja grieķu mīts par to, kā ziemu nomaina pavasaris. Nav ne jausmas vai atradu īsto mītu par Persefoni un Dēmetru (zinātāji var droši pastāstīt patieso mītu), taču to izlasot, varu tikai apbrīnot Pračeta spēju to pielāgot savai idejai. Pāris atpazīstamu pavedienu bija, bet tiešām nav ne jausmas vai tas ir bijis īstais ierosmes avots. Ziemdaris nav viens no dieviem, bet tikai gars. Gars, kurš sadomājis darīt visu, lai iegūtu Tifāniju. Savukārt, Tifānijas nākotne nav apskaužama, jo tikai no viņas ir atkarīgs vai turpmāk būs mūžīga ziema vai tomēr vasarai būs pienākt.

Jā, šī salīdzinoši bija citādāka nekā iepriekšējās. Nemācēšu pat pateikt kāpēc. Vai tas, ka bija iepīts tas mīts vai tas, ka Tifānijas raganošana bija krietni lielāka. Grūti pateikt, bet ar prieku gaidīšu citus viņas ”piedzīvojumus”.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Laika bērni

9789934553240_111Reti ir tāda neplānota tikšana pie grāmatas, kura negaidīti iepatīkas. Īsumā stāsts par to, kā es tiku pie Adriana Čajkovska zinātniskās fantastikas darba Laika bērni ir šāds: ieejam grāmatnīcā, pētu jaunumus un saku: ”Laikam lasīšu šo un to, bet tie depresīvi atkal”. Man priekšā tiek celta šī grāmata un teksts: ”Varbūt šo? Gribi? Interesē? Palasi zinātnisko fantastiku, citādi tikai depresīvās vien!” Pārnākot mājās domāju, ka mazliet jāpašķirsta. Aha, pašķirstīju. Ne aci nepamirkšķinot, atmetu Keruaku un pievērsos šim!

Visumā dreifē kosmosa kuģis Gilgamešs un tajā ceļo pēdējie cilvēki. Vairāk nav. Viņu mērķis ir atrast planētu, uz kuras varētu dzīvot un sākt visu no jauna. Planētu atrod, bet tikšana pie tās ir nedaudz sarežģīta. Viņiem ir aizliegts nolaisties, lai netiktu izjaukts eksperiments… Kas ir šī sieviete, kas ar viņiem sazinās, kas apdzīvo planētu un kāds būs aizmigušās cilvēces turpinājums?

Beigu laiks patiesi ir klāt, mirklis, kad viens vēstures cikls neizbēgami iegriežas citā.
Cilvēki nāk. /426.lpp./

Nu, laikam jāsāk ar to, ka es šādu literatūru vai nu neesmu lasījusi, vai arī lasījusi tik ļoti maz, ka neatceros. Kaut kāds iespaids par žanru bija radies no kino un citu stāstiem, bet nekad nebiju domājusi, ka es spēšu pavilkties tik ļoti. Kosmosa tēma nav priekš manis. Vai arī līdz šim nebija… Pateicoties draugam, esmu atklājusi vienu brīnišķīgu rakstnieku un sagadīšanās – polis (atsauce uz Sapkovski)! Šķiet, ka bez sižeta mani fascinēja arī autora dažādā pieeja: kosmosa līnija tika stāstīta caur Holstena prizmu, bet planēta kā stāstījums par zirnekļu attīstību, kurā visās paaudzēs dominē Poršija, Bianka un Fabians.

Lai cik tas neticami būtu, es ar interesi sekoju līdzi visu to kukaiņu attīstībai un kaut kādā brīdī noķēru domu: ”Ja jau no paša sākuma viss būtu gājis gludi, eksperiments būtu izdevies”. Šī attīstība no paaudzes paaudzē tika izstāstīta tik secīgi, tik ticami, ka man tiešām nebija grūti iztēloties šādas ”civilizācijas” rašanos un viss, kas viņu starpā notika, likās loģiski. Jā, es aizvien vairāk iekritu piedzīvojumā, jo gribējās zināt – un kas būs tālāk?  Varbūt ne tik spraigi, bet pietiekoši ieinteresēti es sekoju līdzi arī notikumiem uz Gilgameša. Neskatoties uz faktu, ka cilvēce atradās uz iznīcības sliekšņa, tie raksturā nemainījās. Līdzīgi kā Holstens prātoju par cilvēces dabu, tās ne/mainību – visi tie kašķi, dumpji, dievu būšanas un tā tālāk… Tas liek domāt par iespējamajiem mūsdienu scenārijiem un secinājums ir viens – tā notiktu arī realitātē, jo tā cilvēku daba…

Un tās beigas! Tās tiešām rauj jumtu, jo nebiju spējusi iedomāties neko tādu. Mēģinu atcerēties, kura bija pēdējā grāmata, kuras dēļ no rīta puspamodusies lasu, lai tikai uzzinātu, kā visa šī sāga noslēdzas. Fakts par kuru es īsti neesmu sajūsmā – šī ir pirmā daļa. Pēdējā nodaļā mani jau šī atziņa bija ķērusi un tagad tā ir apstiprināta. Nu, pagaidām neplānoju lasīt turpinājumu, bet tad jau laiks un citi faktori rādīs kas un kā.

Tiešām iesaku!

Bārā ienāk zirgs

9789984237183_66Ir tādi literārie darbi, kurus tā kā gribas izlasīt, bet nekādi nav iespējams saņemties. Manuprāt, tas ir dīvaini, bet tā tiešām ir tāda kā mīņāšanās uz vietas. Beigās viss sanāca tā, ka sagribēju lasīt neiepazītas nacionalitātes un tā nonācu pie izraēļu autora Dāvida Grosmana (David Grossman, 1954) darba Bārā ienāk zirgs (2014). Prieks, ka devu darbam iespēju, jo tas bija aizraujošs gan savā būtībā, gan izklāstā.

Dovale ir standup mākslinieks, kurš tūlīt kāps uz skatuves Netanijā un stāstīs visādus jokus. Pirms šī uznāciena viņš ir piezvanījis senam draugam un lūdzis to atnākt uz priekšnesumu. Jo dziļāk vakarā, jo vairāk saproti, ka šis nebūs parasts vakars. Lai vakars sākas!

Romāns – eksplozija, romāns – laika bumba, romāns – iekapsulēta drāma. Darbs, kurš man lika būt tikpat uzmanīgai klausītājai kā vakara auditorijai. Ar vienu mazu, īsu izlēcienu, tas sākotnēji tiešam bija standup. Tik pēcāk attopi, ka īsti nepatīk, nesaproti, kas par drāmu notiek uz skatuves, bet tai pat laikā esi nedaudz paralizējies un nespēj nekur aiziet. Tieši tā, tu šarmējies no cilvēka, kurš atrodas tavā priekšā, lai gan viņš veic neloģiskas darbības (piemēram, sevis iekaustīšana) un stāsta lietas, kuras noteikti nebija plānojis atklāt tik plašai publikai. Vajadzētu iet prom, bet… nolem palikt, ja nu joki vēl sekos un šis ir tikai pārpratums, prāta aptumsums. Kā vispār var noformulēt, kas ir standup? Tīrākās blēņas, lai visi varētu pasmieties vai reāli stāsti ar ironijas/sarkasma devu, kas raisa smieklus, jo tas ir tik absurdi? Varbūt standup ir kaut kas pavisam cits? Jāatzīst, ka tās dažas anektdotes tiešām bija smieklīgas… Vispār Dovales stāstītais humors bija tik… gribas lietot kaut kur lasīto apzīmējumu ”abpus griezīgs”. Viņš stāsta humoresku, bet tie darvas pilieni… un tieši šie pilieni neliek smieties.

Tas brīdis, kad es kā lasītāja un vienlaicīgi arī auditorija aptveru, ka izklaides vakara vietā es būšu lieciniece sevis izgriešanai uz āru, ir diezgan traks. Tā ir kā publiska grēksūdze, kurā ir neērti piedalīties. Nevienā brīdī nav zināms, kas tūlīt sekos – humora kulminācija vai sevis eksplozija. No Dovales strāvoja izmisums. Nevienā mirklī tiešā tekstā nav teikts, ka šī ir viņa pēdējā  uzstāšanās, bet to varēja tik labi just! Tā nemitīgā cenšanās izglābt vakaru bija kā mēms palīgā sauciens. Un kas ar to iepriekš minēto draugu? Kāpēc viņš deva to dīvaino uzdevumu? Patiesībā man šim darbam gribējās tādu kā otro daļu, turpinājumu. Vakars beidzas, viņi iziet ārā un kas notiek tālāk? Par ko viņi runā?

Man tiešām ir prieks, ka es nenobijos no šī romāna. Lai arī līdz galam nespēju atšifrēt Dovali un viņš man tā arī palika mīkla. Kāpēc viņš izlēma to visu stāstīt uz skatuves? Varbūt tas vienkārši neplānoti izlauzās no dziļumiem, jo bija pārāk apspiedis šīs jūtas? Jautājumu vairāk nekā es spēju izdomāt atbildes. Lasiet, varbūt jums viss būs skaidrāk par mani 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Vientulības gals

9789984237220_70Vāks, nosaukums, nedaudz anotācijas – tas viss man nostrādāja kā vēlme iepazīties ar Benedikta Velsa (Benedict Wells, 1984) darbu Vientulības gals (2016). Un tomēr… Kur tik skatos, visur redzu pozitīvas atsauksmes, kas galīgi nesaskan ar manu iespaidu pēc darba izlasīšanas. Nē, darbs nav slikts, tomēr tajā es lasīju tēmas, par kurām man nepatīk lasīt, jo tās ir pārāk skarbas jau realitātē…

Trīs bērni, skaista bērnība, mīloša ģimene. Līdz brīdim, kad notiek nelaimes gadījums un bērni paliek bāreņos. Viņus nosūta uz internātu, kas neveicina tuvību, bet tikai atsvešināšanos vienam no otra. Kā viņiem katram pašam par sevi tikt galā ar lielajām sāpēm, iejusties svešajā vidē un nepazaudēt savu iekšējo ”es”?

Paskaties uz sevi, es domāju, kāpēc, sabiedrībā esot, tu tik bieži sapņo palikt viens, ja vientulību tik tikko spēj izturēt? /126.lpp./

Tas ir tikai mans skatījums, bet es šo darbu nespēju izjust padziļināti. Kaut kādās frāzēs, notikumu uzplaiksnījumos es manīju to nelielo bezdibeni, cīņu pašam ar sevi, savām vēlmēm un likteņa spēlēm, tomēr vispārīgi ņemot stāstam ”braucu” pa virsu. Jo stāstījuma forma man neļāva ieslīgt dziļāk tēla iekšējā pasaulē. Jā, viņš kļuva par sapņotāju, sāka baidīties no avantūrām un vispār ierāvās dziļi sevī. Līdz satika viņu, dzīves īsto draugu. Vai arī jau pašos pirmsākumos tā bija mīlestība, no kuras viņš nobijās? Dzīvē gadās visādi, arī šādi kā viņiem, tomēr kaut kas Alvā man īsti nepatika. Kaut kas viņas tēlā nebija izstāstīts līdz galam.

Tikko es sāku lasīt, es diezgan aizrāvos ar tekstu. Jo vairāk es virzījos uz priekšu, jo vairāk parādījās netīksme. Viens ir tas, ka es noguru no teksta un stāstījuma veida, otrs tas, ka grāmatas beigas es mocīju, jo man nepatīk lasīt par tādām tēmām. Ir piedzīvots tuvinieku lokā un man gribas iespēju robežās rakstītā veidā no tā izvairīties. Ja šis stāsts būtu izstāstīts kaut kā citādāk, varbūt ne tik sausi (mans subjektīvais viedoklis), iespējams, tad būtu citādāk. Izklausās, ka man ir tikai nejaukas lietas ko teikt, bet – šī vienkārši nebija grāmata priekš manis.

Proti, ja visa tava dzīve rit nepareizā virzienā, tā tomēr var būt īstā dzīve, ko? /147.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze