Četri vēji

Man ir liels prieks, ka Kristīne Hanna sevī ir atklājusi rakstnieces talantu. Viņas Četri vēji izlasīju ar lielu aizrautību. Gluži tāpat kā iepriekšējos viņas romānus.

1934. gada Teksasā neklājas viegli. Lielā depresija ir izraisījusi krīzi. It kā ar to nebūtu gana, tai pievienojas arī ilgstošs sausums, putekļu vētras un līdz ar to – nabadzība, jo nav ražas. Elsa Martinelli nāk no labas ģimenes, bet apstākļu spiesta atrod sevi fermā. Kad uznāk lielās likstas un to nestās sekas, nākas sev atzīt, ka laiks doties Kalifornijas virzienā un meklēt laimi tur.

Vēsturiskie notikumi ir fons. Priekšplānā ir Elsa pati. Kā viņa mainās pateicoties lasītajām grāmatām, pāris pateiktiem laipniem vārdiem. Ir grūti iedomāties sevi tajos gados un saprast tā laika domāšanu, uzvedības normas un ietekmīgu / neietekmīgu ģimeņu dalījumu. Ja Elsas dzīve noritētu mūsdienās, viņai noteikti būtu nepieciešama terapeita palīdzība, ģimeni sauktu par toksisku un vēl kaut kā. Tā kā tas notiek 1930. gados, cik varēja jaust, nelielā Teksasas pilsētiņā… Tur uz netradicionālu uzvedību skatījās strikti. Lai gan… Elsas problēmas sakne bija ģimene. Ārpus ģimenes mājām viņa uzplauka, bet slikti vārdi un “diagnozes” iesēžas prātā uz ilgu laiku. Lai gan, ja pavisam godīgi, es dažas lietas pilnīgi noteikti nebūtu darījusi kā Elsa vai arī darījusi drusku savādāk… Bet nu, es ļāvu autorei mani vadīt.

Šajā autorē man patīk viņas spēja paņemt vienu vēsturisku faktu, izpētīt visu iespējamo saistībā ar to un no tā uzburt aizraujošu romānu, kuras centrā ir sieviete. Visos manis lasītajos autores romānos centrā ir sieviete, jo gadi un tēmas par kuriem tiek rakstīti, nez kāpēc skaitās vīriešu tēmas. Nu labi, šeit varbūt tas nav tik izteikti, bet trīsdesmitajos gados noteikti nešķita pieklājīgi doties ceļā bez vīrieša. Elsa bija sīkstāka nekā varēja šķist! Es ceru, ka šis būs vietā, bet par Elsu man gribas teikt: “Cilvēks nav vientuļa sala” un priecāties, ka viņai izdevās atrast draudzenes. Pēc visa piedzīvotā un diendienā vaigā skatāmā skarbā realitāte noteikti nebūtu izturama bez īstas draudzības un visa ko tā nes sev līdz. Negribas neko daudz priekšā teikt, tāpēc… Prieks, ka Elsa nebija viena, prieks, ka beigās viņai patiešām atvērās acis.

Autorei ir izdevies mani izklaidēt, likt man just līdzi un aizrautību sekot līdzi visam tur notiekošajam. Protams, arī iepazīstināja ar šo Amerikas vēstures posmu, par kuru tik sīki nezināju. Darbs ļoti raiti un nemanāmi lasās uz priekšu, bet šis man diezgan ilgi “sēdās”. Laikam domāju par situācijām un notikumiem romānā. Negribas spoilot. Bet nu tā bezspēcība… Vienkārši lasiet Hannu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC