Latvijas Kultūras akadēmija ir sarakstījusi vienu traki labu, bet traki smagu grāmatu – Kultūras mantojuma kopienas: prakses, attīstība un izaicinājumi. Jāsaka, ka diezgan smagi uz ilgu laiku iesprūdu, jo šī nav vienkārši “paņem un lasi” grāmata. Tas ir akadēmisks pētījums par kultūras mantojuma kopienām, par nemateriālo kutūru, jēdzieniem un viss, kas ar to saistīts. Darbs ar ļoti blīvu informācijas gūzmu.
Tā kā šis darbs ir vairāku cilvēku kopdarbs, tad ir tapusi LKA kolektīvā monogrāfija par ļoti plašu tēmu. Man nav precīzas informācijas, bet noprotu, ka šī ir kā netieša otrā daļa par šo tēmu, jo iepriekš ir iznācis līdzīgs pētījums, tikai ar akcentu uz Dziesmu svētkiem.
Lai saprastu, kas vispār ir kultūras mantojums un kā tas ir veidojies, tad ievadā tas ir daudz un plaši aprakstīts, kā arī stāstīts, uz kādiem likumiem tas ir balstīs. Man patika, ka darbā ir atsauces uz visu ko un ja ir vēlme par kādu jautājumu iegūt dziļāku izpratni, ir kur paskatīties 🙂 Jāpiebilst, ka kultūras mantojums dalās materiālajā un nemateriālajā. Šī monogrāfija ir par Latvijas nemateriālo mantojumu un stāsta par mūsu tradīcijām (ļoti mazu daļu no tā), pievēršoties kopienas jēdzienam un kopienas lomai esot tradīciju nesējiem un sargātājiem.
Pirmā nodaļa ir veltīta kultūras mantojumam, tā kopienām un pārvaldībai. Tas ir plašs apraksts/pētījums par kopienas jēdzienu un kopienas nozīmi tradīciju un kultūras identitātes saglabāšanā. Tālāk ir izklāstītas kopienas definīcijas problēmas, kas tad īsti ir šīs kopienas, kā veidujušās un ko tās dara. Tāpat tiek iztirzāts jautājums, kā notiek atbildības dalīšana starp kopienu un valsti. Jāpiebilst, ka šim visam ir stingrs valsts likumu pamats, kā arī starptautisks nolikums. Pats svarīgākais – kā zināt, kuras tradīcijas ir saglabājamas un kuras nē? Kā notiek nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu veidošana? Saraksta veidošana dalībvalstīm ir obligāts pienākums, kas ir noteikts ar UNESCO konvenciju. Protams, ar laiku šos sarakstus pārskata, varbūt kaut ko izmaina un pilnīgi noteikti papildina. Lai viss process noritētu veiksmīgi, ir izstrādāti pārvaldības modeļi.
Interesanta šķiet otrā nodaļa, jo tajā apkopots Latvijas iedzīvotāju viedoklis (kuru gan pārstāv niecīgs skaits uz kopējo iedzīvotāju skaitu, bet talkā ir ņemtas dažādas salīdzinošas metodes Eiropā utt.) un attieksme pret kultūras mantojumu. Lai sekmīgi izpētītu šo tematu, tika sastādīti 10 jautājumi par tēmu, uz kuriem tika meklētas atbildes aptaujas veidā. Sīkāk par pašu aptauju nestāstīšu, jo pētījums ir ļoti apjomīgs. Katrā ziņā ir interesanti lasīt, ko cilvēki saprot ar vārdu “kultūras mantojums”, kādas asociācijas tas raisa, vai zina konkrētus piemērus abu veidu kultūras mantojumiem un kāda ir attieksme pret to. Likās interesanti, ka vairums aptaujāto piekrīt, ka kultūras mantojums ir būtisks tūrisma plūsmas palielināšanai Latvijā. Man šķiet, ka šis ir abpusēji, jo liekas, ka arī tūrisms bieži rīko ekskursijas, kas ir balstītas uz arhitektūras, mākslu veidu un seno tradīciju rādīšanu.
Trešajā nodaļā ir apskatītas 12 nemateriālās kultūras tradīcijas un veikta to padziļināta analīze. Tās ir tradīcijas, kas bija pieteiktas sarakstam (2017-2021), bet ne visas līdz 2021. gada tika pieņemtas. Lai nu kā, šajā nodaļā ļoti plaši tiek stāstīts par to, kāpēc šīs tradīcijas būtu saistāmas ar nemateriālo kultūras mantojumu un kādas ir šī mantojuma pārvaldības iezīmes. Visas analizētās tradīcijas neuzskaitīšu, bet interesantas šķita Alūksnes novada Padedzas pagasta pareizticīgo iedzīvotāju kāzu rituāls, budēļu pavasara maskošanās Vecumniekos, it kā pašaprotamās saules gadskārtas 8 svinamo laiku tradīcijas (Jāņi, Ziemassvētki, Meteņi utt) un visnotaļ pārsteidzošās Siguldas spieķa darināšanas prasmes (izlasot šo un esot Siguldā, nopirku sev spieķīti, jo izrādās, ka tas nav tūristu vilināšanai, bet nejauša tradīcija ar saknēm no 19. gs.). Man ļoti patika, ka līdztekus akadēmiskajam tekstam bija interviju fragmenti no pašiem cilvēkiem, kopienas pārstāvjiem, kurās tie stāsta par konkrēto tradīciju, projekta rakstīšanu pieteikumam utt. Tas ļoti atdzīvināja tekstu.
Ceturtā nodaļa sniedz ieskatu pēdējo gadu tendencēm, kuras teroētiski atbilstu nemateriālajam kultūras mantojumam, bet par tādu netiek uzskatīts, piemēram, vegānisms, kendama spēle, drag queen un king, 9. maijs, hokeja fani utt. Visām pēdējo gadu tentencēm ir vēsturiskas saknes, tomēr ir kaut kas, kas to īsti līdz galam neļauj uzskatīt par nemateriālo kultūru (tā saucamais alternatīvais mantojums). Tas viss ir veicinājis dažādu definīciju attīstību, piemēram, dzīvais mantojums, strīdīgais kultūras mantojums, sarežģītais mantojums utt. Lai saprastu, vai tas ir alternatīvais mantojums, ir izstrādātas raksturīgākās pazīmes.
Savukārt pēdējā nodaļa sniedz apjomīgās monogrāfijas kopsavilkumu. Manuprāt, darbs ir vērtīgs ne tikai akadēmiskajai videi, bet arī pārējai sabiedrības daļai. Lai arī es ļoti iesprūdu akadēmiskajā daļā, tomēr kopumā grāmata man šķiet ļoti interesanta.
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze
thestoryofelza 