Simtgades filmas #2

Tik daudz filmu, ka visas uzreiz nevar aptvert! Šī raksta pirmo daļu var izlasīt šeit un šis ir tikai mans subjektīvais skatījums un viedoklis 🙂 Esmu par gandrīz katru dzirdējusi dažādas atsauksmes, tāpēc gribējās piefiksēt savas domas, lai neaizmirstas. Vai arī – mazums, kādreiz rodas izdevība salīdzināt šo un vēlāko redzējumu.

Par to, ka Vectēvs, kas bīstamāks par datoru ir simtgades filma es biju ļoti pārsteigta. Salīdzinot ar citu filmu tēmām, šī vienkārši lec ārā. Šai filmā es nespēju ”rakt” un īsti arī neizprotu tās aktualitāti. Protams, kā izklaidi es to noskatījos, bet tiešām nesaprotu, kāpēc šī ir simtgadē.

Kad redzēju sarakstā Lustrum, man tā neizteica absolūti neko. Tad pirms kādas citas simtgades filmas rādīja treileri un sapratu, ka gribu redzēt Ginta Grūbes filmu, jo tā šķita citādāka. Ne tos parastos stāstus par to, kā bija čekā, kā spīdzināja cenšoties izvilkt neīstas atzīšanās, bet par to, kā tika mēģināts vervēt kultūras cilvēkus, kādām metodēm. Daži pat tika savervēti pret pašu saprašanu. Tik izmanīgi. Man ilgi bija jādomā par nosaukumu. Šis no anotācijas: ”Lustrum bija viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā, kas noteica – mainoties valsts pārvaldei, iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzīstas visos grēkos un zvēr uzticību jaunajai varai.” Mums tā, diemžēl, nenotika un tagad ir jautājums, ko tas nozīmē mūsu tagadējai varai, vai tas ir tas, kas neļauj mums augt. Filmā stāsta ne tikai par metodēm un cilvēkiem, bet arī par to, kā pēdējos gados šis jautājums uzpeld Saeimas debatēs un nepārtraukti tiek atcelts. Prieks, ka beidzot šī tēma ir kaut cik nedaudz sakustējusies un daļa kartīšu ir redzamas interneta dzīlēs (paldies cilvēkiem, kuri tika pie izpētes!). Tur noteikti nav svarīgāko, bet piekritīšu vienam runātājam no filmas – čeka nebija tāda organizācija, kas kaut ko atstātu nejaušības ziņā. Tur viss bija izkalkulēts. Protams, filma nespēj parādīt visu un šajā jautājumā vēl daudz darāmā. Un prieks, ka Stūra māja ir palikusi atvērta un stāsta savu tumšo pagātni.

1906 ir filma, kuru es nudien ļoti gaidīju. Tagad pēc noskatīšanās jūtu tādu mazu… vilšanos. Kaut kā biju iedomājusies, ka gads pēc revolūcijas ir bijis krietni spraigāks. Visa tā gatavošanās, aģitēšana un viss pārējais man patika, bet tad kad visam bija ”jāiet gaisā”, filma beidzās. Katrā ziņā, pēc treilera noskatīšanās un reklāmas plakāta es biju gaidījusi ko citu. Varbūt, ka tur tā vaina.

Kad tikko parādījās Paradīze ’89 treileris, man bija tāds: “Tā kā varētu, bet īstas vēlmes nav”. Tad, kad to rādīja LTV1, tad gan gribēju redzēt, bet nokavēju (arī skatīšanos arhīvā). Tagad man ir skumji, jo šo neesmu redzējusi. Žēl, bet gan jau vēl kaut kad rādīs!

Laika tilti bija kaut kas… savāds, bet man laikam patika. Vēl īsti nevaru ”izkost”. Tā ir Baltijas valstu kopražojums un stāsta par dokumentālā, poētiskā kino vilni 20.gadsimta 60tajos gados. Visi kadri kaut ko stāstīja un tā, bet neesmu pārliecināta, ka spēju saprast šādu kino.

Kad raidījumā Latvijas filmas Latvijas simtgadei bija sērija par režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu Kurts Fridrihsons, gribēju redzēt, bet ne uz lielā ekrāna. Skumji, ka šo iespēju palaidu vējā tikai tapēc, ka nespēju atcerēties, ka jāskatās. Tā nu atkal neesmu uzzinājusi, kāpēc Fridrihsons ir īpaša personība.

Kā pašas pēdējās esmu atstājusi multenes. Galīgi nebija plānots skatīties, jo kaut kā šis žanrs vairs nesaista, tomēr Splendid Palace svētkos dāvāja brīnišķīgu iespēju. Man reti, kad multfilmas patīk, bet Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi tiešām ir kaut kas jauks. Iespējams par patikšanas faktoriem nostrādā atpazīstamā vide, neuzbāzīgais humors un, galu galā, pats stāsts (koku izciršana nudien ir sāpīga tēma). Ja ir vēlme, tēmas šai multenē var atrast daudz un pēc noskatīšanās saprotu, kāpēc pirms seansa runāja par skolēnu diskusijām stundās. Tātad, šis man patika, savukārt otra multene, kuru rādīja kā brīvdabas kino bija Saule brauca debesīs. Mmm… nu šī tiešām ir bērniem. Pasaka, kura ieturēta klasiskā latviešu tautiskajā garā ar daudzu gandrīz tautasdziesmu pavadījumu. Man prieks, ka esmu redzējusi, ļoti patika pēdējais kadrs ar sauli, bet visādi citādi… bērniem 🙂

Simtgades filmas #1

Simtgades gads ir pagājis un kā redzam, dzīve turpinās. Tomēr jāsaka, ka iekš kino nekas nav beidzies. Visas iecerētās #simtgadesfilmas nav izrādītas (vai jau visas ir?). Ne visas esmu redzējusi, jo ne visas ir interesējušas. Nespēju piespiest sevi skatīties kaut ko, kas galīgi neuzrunā. Pat ja tas ir simtgades.

Sākšu ar tām, kas mani neuzrunāja. Par Turpinājumu man nav neviena paša vārda ko piebilst, jo neuzrunā nemaz, nemaz. Varbūt, ja rādīs pa TV, tad paskatīšos, bet speciāli iet galīgi nevilka. Cik saprotu, filma par Latvijas šodienas modeli, kuru mums atklāj bērni. Ievainotais jātnieks mani tematiski ļoti uzrunāja, jo par Kārli Zāli un Brīvības pieminekļa konkursu. Tik tālu, cik es noskatījos, iezīmējas arī brīvības jēdziens kā tāds. Kāpēc es nenoskatījos līdz galam? Kaut kas tajā formātā, stāstītājā… es nezinu. Kaut kā saguru skatoties. Savukārt Astoņas zvaigznes es skatījos nepareizā laikā, jo galīgi nespēju sevi piespiest skatīties dokumentālu filmu par latviešu strēlnieku bataljoniem. Un ja šo neliks dvd formātā, lai varētu izmantot mācību stundās, būs dikti žēl. Šis mums ir nedaudz sarežģīts vēstures posms (strēlnieku veidošanās un dalība 1PK, Latvijas neatkarības cīņāš un Krievijas pilsoņu karā) un vizuāls materiāls var tikai palīdzēt.

Mērijas ceļojums ir filma, kura mani ieintriģēja ar nezināmu stāstu par varonīgu sievieti. Mērija Grīnberga noteikti būs tas vārds, kuru es tagad atcerēšos. Pēc kara vienpadsmit vagonos atgādāt atpakaļ Latvijas mākslas vērtības nav nekāda joka lieta. Man šķita interesanti, ka sākotnēji bija paredzēts stāstīt par Mēriju caur viņas mātes dienasgrāmatu. Šajā variantā, manuprāt, stāsts būtu sanācis pliekans. Paldies tiem/tam, kuri parādīja pašas Mērijas rakstīto par šo ceļojumu, jo skaļi viņa par to neko nestāstīja. Beigās vēl dabūja varas priekšā par to atbildēt. Ja visiem būtu tāda pietāte pret mākslu! Negaidīti labs kino!

Lai arī esmu dzirdējusi ļoti dažādas atsauksmes par Tēvs Nakts, man tā ļoti patika. Jā, es nezinu vēsturisko patiesību, nezinu faktus par Žaņa Lipkes personību, tomēr tas nemaina manas domas par šo filmu. Protams, bija daži neticamības momenti, bet es tos neceļu priekšplānā. Varbūt biju ieinteresēta, jo jau krietnu laiku taisos uz to muzeju, bet tagad laikam pagaidīšu, kamēr vilnis noskrien 😀 Un šī ir viena no retajām latviešu kinolentēm, kura mani burtiski ievilka sevī. Kopumā šī filma atstāja ļoti naturālu, spriedzes pilnu iespaidu un es nebiju gatava tik ātrām beigām.

Billi es gaidīju tik ļoti, ka biju gatava arī pārlasīt Belševicas romānu pirms skatīšanās. Uzreiz nesanāca un par to nav ko bēdāt. Filma ir lieliska! Jo tālāk, jo vairāk man sametās žēl tās meitenes! Šito grūto dzīvi, pārmetumus, pārdzīvojumus un tomēr spēt saglabāt izdomu, prieku un vēlmi palīdzēt. Kaut kādā mērā spēju saprast tēvu, bet māti… ne par ko! Ir tomēr bēdīgi, ka vainoti tiek visi citi, kamēr pati nemaz necenšas kaut kā kārpīties ārā. Es saprotu, ka grūti un tomēr… Billei tas viss bija japārdzīvo. Šī noteikti ir filma, kuru es skatīšos atkal un atkal!

Kad es pirmo reizi redzēju treileri, nodomāju: ”Nu tikai būs!” Nebija. Es runāju par Homo Novus. Nezinu kādas kopumā ir atsauces par šo filmu, tomēr es teikšu tā – varēja būt patiešam labi, bet īsti nesanāca. Varēja būt bohēma, sanāca pliekani, košums – blāvi, mākslinieku dzīves – viens bļauris. Nu.. man ir prieks, ka man bija iespēja noskatīties, tomēr radās sajūta, ka labākie, spilgtākie momenti ir ielikti treilerī. Jāatzīst, ka bija viens moments, kas man patiešām patika – epizode, kura tiek gleznota sieviete sarkanā kleitā un kā šo gleznu izstāda. Tas bija moments, kurā es jutu mākslinieka izaugsmi. Un jā, ir plānā kaut kad pieķerties arī pašam romānam.

Vēl viens gabals, kuru es ļoti gaidīju, bija Baltu ciltis un ne jau tāpēc, ka tajā ir filmējies draugs un paziņa. Mani ieinteresēja veids, kādā brāļi Ābeles ir atveidojuši šīs ciltis, to vēsturi. Šo stāstu stāsta tirgotājs Larss apceļojot zemes, kuras apdzīvoja kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, prūši, jātvingi, galindi, augštaiši un žemaiši. Protams, ka šāds stāstījums nevar būt mega precīzs, bet tie ir novērojumi, kas rakstīti dažādās hronikās. Ļoti patika animācijas daļas, reizumis tās bija smieklīgas; patika kartes un visi pārējie palīglīdzekļi, kas palīdzēja stāstīt šo stāstu. Ceru pieredzēt arī DVD formātu 🙂

 

Kurši

Ja tev ir pusstunda laika un nudien nav ko darīt… noskaties! Esmu mazā sajūsmā. Kurši ir filma par senajiem kuršiem – par viņu dzīvesveidu, iekarojumiem un tradīcijām. Es esmu lepna, ka mums ir tādas saknes. Tiesa, mazliet skumīgi paliek brīdī, kad apzinos, ka zudušās drosmes dēļ mēs varam palikt bez nekā… Labi, ne par to. Filma ir diezgan kvalitatīva, tikai priekš manis krietni par īsu. Man patika, ka nebija vienkārši sauss izklāsts, bet liecības+kaligrāfiskie teksti+iebrukumu un kauju rekonstrukcijas. Filmu var noskatīties šeit.

P.S. Par grāmatām – mums ir Pura tetraloģija, Lejiņa triloģija, bet vai mums ir arī kāds pamatīgs darbs par kuršu vikingiem (kaut kāda maza, plāna grāmatiņa man ir, bet tāds nopietns darbs)?

Leģendārie albumi

Kas gan būtu dzīve bez mūzikas? Kaut kas neiedomājams. Pat šobrīd iedvesmai skan W.A.S.P. Man patīk ik pa laikam kaut ko palasīt vai paskatīties saistībā ar mūziku. Šobrīd esmu ”iesēdusies” uz LTV7 piektdienu vakaros 21:15 raidīto raidījumu Classic albums.

Ir ieplānots, ka būs 13 sērijas, no kurām vairāk kā puse jau būs izskanējusi (raidījumu sāka rādīt 9.janvārī). Ir bijis par The Doors un viņu albumu The Doors (1967), Queens ar viņu A Night at the Opera (1975), Pink Floyd un viņu fantastiskais albums The Dark Side of the Moon (1973), Elvis Presley ar tāda paša nosaukuma albumu (1956), Metallica ar The Black Album (1991) un vēl daži mākslinieki. Ceru, ka būs arī tāda kā otrā sezona, jo sēriju ir daudz (pilnu sarakstu skatīties šeit).

Tātad, par ko īsti ir šis raidījums? Tas ir dokomentāls raidījums par popa, roka un metāla albumiem, kuri grupu ir padarījuši par pasaulē zināmiem māksliniekiem vai tie ir mainījuši mūzikas industriju (kā, piemēram, Preslija un Nirvanas albumi) un palikuši mūzikas vēsturē. Raidījumu veido Isis Productions un izplata Eagle Rock Entertainment. Tas ir pārraidīts dažādos kanālos, piemēram, BBC, VH1 un VH1 Classic. Paša raidījuma struktūra ir pavisam vienkārša – grupas dalībnieki, menedžeris, studijas darbinieki un citi ar albuma ierakstīšanu saistīti cilvēki dalās ar savām atmiņām par konkrētā albuma ierakstīšanas gaitu, iedvesmām, tehnoloģijas iespējām… Ir interesanti uzzināt, piemēram, ka Peter Gabriel ir bijis ieslēgts šķūnī, jo pārāk lēni rakstīja dziesmu tekstus, bet viņš dusmās ir izlauzis durvis… Vārdu sakot, tiek piedāvāts padziļināts ieskats pasaulslavenu mūziķu darbu tapšanas vēsturē.

Šis ir patiešām fantastisks projekts. Pirmais, stundu garais raidījums tika pārraidīts 1989. gadā, kur galvenie varoņi bija Dire Straits ar Brothers in Arms, bet pagaidām pēdējā sērija ir uzņemta 2012.gadā (visam šim garajam projektam pa vidu ir bijušas visādas likstas un nebūšanas, bet prieks, ka kaut kas tomēr vēl tiek darīts). Man šis raidījums patīk ar to, ka tiek izanalizēta katra dziesma, katra oriģinālā skaņa ar paraugdemonstrējumiem un retiem videomateriāliem. Protams, ne visas grupas mani interesē, bet vienalga noskatos (laikam neredzēju tikai par Lū Rīdu).

Ja ir interese, droši vien šis ir sameklējams youtube dzīlēs un pēdējais raidījums ir skatāms iekš ltv mājaslapas (šopiektdien (6.marts) par Bobu Mārleju).

Dzintara pusē

Nu jau izskaņai tuvojas LTV1 demonstrētais raidījums Dzintara puse (katru svētdienu pulks. 17:30). Šis raidījums ir viens no projektiem, kas tapis Rīga 2014 ietvaros. Viennozīmīgi, dzintars ir viens no svarīgajām lietām Baltijā jau no aizvēstures laikiem, taču cik daudz mēs par to zinām? Kāda ir tās izcelšanās vēsture un kādi ir bijuši dzintara ceļi? Pats galvenais – kāda ir tā loma mūsdienās?

Raidījuma vadītāji ir Gustavs Terzens un Marta Selecka. Viņi savu lietu pieprot, jo raidījums ir gan izzinošs, gan savā ziņā arī atraktīvs un novatorisks. Šajā raidījumā man patīk tas, ka nav tikai kaut kādi mazie dzintara gabaliņi muzejā vai vietējo tirdziņā sestdienā, bet patiešām ir mēģināts saprast kur un kā īsti dzintars ir cēlies un kāda ir tā vērtība mūsdienās. Ja mēs dzintaru visbiežāk atrodam izskalotu jūras krastā, tad Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā to iegūst rūpnieciski rokot zemi (un savā ziņa tas ir zaudējis savu vērtību, jo ir tikai akmens, ar kuru var daudz nopelnīt), bet kaut kur Eiropas vidienē, vairāk uz dienvidiem (valsti vairs neatceros) to iegūst kalnu virsotnēs. Tā kā dzintars sākotnēji ir bijusi maiņas prece, tad notika arī kultūras apmaiņa. Šo kultūras maiņu arī var redzēt šajā raidījumā. Ir parādīts gan pēdējais krustnesis, kas palicis no ordeņu laikiem, gan vietējie vīndari, dzintara apstrādātāji un mākslinieki. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka šo mazos, zeltainos akmentiņus tā varētu tīkot ķīnieši un arābi – ķīnieši nosaka dzintara cenu pasaulē un tīko pēc lielākiem un monolītākiem gabaliem, taču arābiem dzintara lūgšanu krelles ir prestiža lieta…

Nobeigumā gribas citēt kādu rakstu, kurā Terzens ir izteicies: ”Šis ir dzintara ceļa pats sākums, taču nevajadzētu par to domāt kā par vienu konkrētu ceļu no punkta A līdz punktam B. Dzintara ceļi Eiropā un Āzijā aptver ļoti lielu teritoriju, un tas pastāv pāri impērijām un valdībām. Ir grūti fokusēties uz vienu konkrētu dzintara apmaiņas elementu, ir jāskatās konteksti. Būtiskākais ir tas, ko šis mazais gabaliņš, krellīte Eiropas kultūrā „apmaisa”.”

P.S. Ja ir interese noskatīties visas līdzšinējās epizodes, tad to ir iespējams izdarīt šeit un šeit.

Zīmogs sarkanā vaskā

Šādi – Zīmogs sarkanā vaskā – saucas Jāņa Lejiņa triloģija. Es ļoti gribēju izlasīt šo darbu, taču to izķēra tik fiksi, ka neesmu pat vāciņus redzējusi (arī bibliotēkā neesmu redzējusi :D). Mierināju sevi ar domu, ka noskatīšos filmu, kura palēnām top. Nupat ir publiskots filmas treileris un… njā. Es tās noskatīšos (tā būs daudzsēriju filma), bet es centīšos dabūt arī grāmatas, jo tas, kas ir redzams treilerī, izskatās mazliet amatieriski. Jaunajiem aktieriem ir jācenšas neizklausīties tik stīviem un samākslotiem. Jācer, ka šeit tomēr nebija salikti pagaidām labākie kadri, citādi… tā mazliet skumji paliek.

 

Lielā lasīšana

Pierādi, ka esi lasītājs un atklāj savas mīļākās grāmatas!

Līdz 2.martam apmeklē mājaslapu lielalasisana.lv vai arī aizpildi anketu (atrodama visās lielākajās grāmatnīcās) un nobalso par savu iecienītāko latviski sarakstīto/tulkoto daiļliteratūru (līdz piecām grāmatām). Ir grāmatas, par kurām nedrīkst balsot – ”dokumentālus darbus, folkloru, reliģiska rakstura tekstus (piemēram, Bībeli vai Korānu), speciālo profesionālo vai zinātnisko literatūru, enciklopēdijas, mācību grāmatas,  rokasgrāmatas, pavārgrāmatas, mākslas albumus un psiholoģijas grāmatas”.

Ja pieejam no otras puses, man šķiet, ka šo absolūti lielisko projektu var ”sabojāt” šī brīža topa grāmatas (Brauna Inferno, Džeimsas Greja nokrāsas utt), bet tas ir tikai mans subjektīvais spriedums (kādam varbūt tieši šie darbi ir teju vai mainījuši dzīvi). Kāpēc izklausās tik aizspriedumaini? Nu, man šķiet, ka topā jāiekļauj tās grāmatas, kas katram cilvēkam līdzi devušas kādu pievienoto vērtību.

Lai lasās un pildās anketas! 🙂

P.S. Projekta mērķis – noskaidrot lasītāko grāmatu latviešu valodā. Tiks izveidots – top 100 => top21 => top5 => iemīļotākais darbs.

Sems ceļo

Šis ir LTV7 raidījums, kuru piefiksēju nejauši ciemojoties pie omes. To vada trīs jauni cilvēki – Valters Frīdenbergs, Nauris Brikmanis un Mikus Tillers. Viss it kā ir jauki un skaisti, bet man varbūt ne pārāk pie sirds iet raidījuma vadītāji. Brīžiem normāli, brīžiem nē. 😀

Katrā raidījumā (kopā tie ir pieci; cik saprotu, pēdējais tiks rādīts 23.sept.) tiek parādītas četras vietas. Programmā rakstīts, ka to rāda pirmdienu vakaros 23:00 ar atkārtojumiem piektdienās, bet es skatos šeit. Interesantais raidījuma aspekts ir tas, ka gida lomā ir kāds no vietējiem jauniešiem. Ja tiek rādīta, piemēram, Salaspils, tad Salaspils jaunietis rāda vietas, kas viņam ir svarīgas. Šādi var apskatīt arī vietas, kuras mēs paši varbūt arī neatrastu vai neliktos apskates vērtas. Vēl pozitīvi šķiet tas, ka ”gidi” ir gatavojušies – tiek stāstīta vietu vēsture, leģendas un nostāsti.

Šī raidījuma mērķauditorija, protams, ir jaunieši. Domāju, ka raidījuma būtība ir skaidra – nav jāapceļo puse pasaules, ja var apceļot Latviju. Caur šo raidījumu redzēju vietas, kuras reiz es gribētu apskatīt arī pati dabā. Bet ja man jāizvēlas viens no diviem ceļojumu raidījumiem, tad es palieku uzticīga TE! (starpcitu, šo ceturdien jau 3.sezonas otrais raidījums!)

Dokumentālais

Ja kaut ko nesačakarēs saturā un viss būs pareizās proporcijās, filma varētu iznākt laba. Varbūt beidzot no visurienes sagrābstītās zināšanu druskas varēšu salikt vienā veselumā. Par ko es runāju? Info šeit.

1000 jūdzes

Jau atkal varu uzslavēt kādu patiešām labu un kvalitatīvu latviešu raidījumu, kuram sekoju jau krietnu laiku – 1000 jūdzes.

Domāju, ka vairums zina, kas ir 1000 jūdzes. Ja tomēr nē, tad tas ir raidījums, kurā 1000 jūdžu dalībnieki dodas ekspedīcijā uz kādu valsti. Tās mērķis parasti ir izzināt konkrēto valsti un cilvēkus. Man šajā raidījumā ļoti patīk tas, ka dalībnieki neizzina valsti parastajā veidā – pa tūristu takām. Viņi lielākoties dodas uz vietām, kur tūristus neved, līdz ar to var ieraudzīt neuzposto un īsto valsts ”seju” – it kā ir zināms kā izskatās Indijā vai Albānijā, tomēr kā ir ar nomalēm, nabadzīgo rajoniem? Ekspedīcija jau sen ir secinājusi, ka tieši šajās vietās var ieraudzīt patieso valsts ”seju” un iepazīt cilvēkus.

Bieži vien skatoties šo raidījumu rodas neizpratne par to, kāpēc citur ir tik atvērti cilvēki, bet pie mums tā īsti nav? Kāpēc pie viņiem dažas lietas ir tik sakārtotas, bet mums nav? Lai nu kā, katrā valstī (šobrīd TV pārraida 12.ekspedīcijas braucienu) ir atrodams kaut kas labs, kaut kas ne tik labs un katrai ir sava veida šarms, kuru gribas izbaudīt.

Ja jau ieminējos par ekspedīcijām, tad par galamērķiem izvēlas valstis, kas nav pārāk populāras vai ir populāras, bet tiek izvēlēts nepopulārs maršruts. Līdz šim viņi ir ceļojuši uz Krieviju (polārais loks, Arhangeļska un Urālu kalni), Āfriku (Maroku), Indiju, Rumāniju (Transilvāniju), Mjanmu, Irānu (bij. Persija), Albāniju, Ganu (Zelta krastu), Gruziju un pašlaik raidošo Kambodžu (pa LTV7 sestdienās 21:15). Runājot par ekspedīciju dalībiekiem, tad šajā raidījumā tos var iepazīt no pilnīgi citas puses – G. Grāveli, E. Reiteru, K. Kazāku, I. Busuli, E. Dombrovski, N. Rutuli, J. Skuteli un vēl dažus, kurus uz doto brīdi neatceros. Protams, nebrauc viņi visi. Parasti ir no 2 – 4 dalībniekiem.

Vispār man mazliet pietrūkst to ekspedīciju, kurās viņi devās ar saviem oranžajiem džipiem. Tad parasti līdzi devās arī E. Zaķis un H. Sils. Tad bija arī tās ekstrēmās situācijas, kad laika taupīšanas nolūkos izvēlējās īsākos ceļus, kas šad un tad ieveda totālos bezceļos. Labi, pēdējo ekspedīciju valstis ir tādas, kurās ar karti un pat ar GPS maz ko izdarīsi, bet vienalga. 😀 Visspilgtāk man laikam atmiņā ir palikusi Marokas ekspedīcija, kurā Skutelis palika bez pases un būtībā iestrēga Kasablankā un Krievijas ekspedīcijas.

Ja ir vēlme pašiem noskatīties kādu no ekspedīcijas braucieniem, tad to var izdarīt => šeit.

P.S. Vienīgā ekspedīcija, kuru neesmu redzējusi, ir Gruzija. Ja kāds zina, kur to varētu izdarīt bez maksas, lūdzu, pačukstiet arī man.