***

Fotoattēls0419Aizdzīt!
Aizmest ziemu kā pēdējo sniega piku 11.februāra naktī. Aizmest un ļaut tai ievelties ūdenī un tur izšķīst. Tā noteikti aiz sevis atstātu tukšumu.
Vakance aizņemta!
Pavasaris nāks ar dzīvību. Miegs aci ar ceriņiem un aicinās uz randiņu zaļumos. Tā smiesies un būs draiska. Tā liks vēlēties darīt skaistas, varbūt pat trakas lietas. Katrā ziņā, tā vienaldzīgu neatstās.
Jā, lai arī šī ziema ir bijusi fantastiska un darīts daudz kas skaists un traks… Esmu no tās nogurusi, arī no patstāvīgā aukstuma un nepieciešamības tuntulēties!

Jūras diena

Bija pienācis brīdis, kad gribējās redzēt jūru. Izlauzties no pilsētas cietokšņa un sajust dabu sevī. Tas notika gandrīz pirms mēneša, bet tā sajūta atgriežas. Jūrai ziemā ir citādāks vilinājums. Tā ir klusa un diezgan vientuļa. Tā plešas acu priekšā, guļ pie mūsu kājām, bet nesaka gandrīz neko. Šogad ziema nebija diez ko strādājusi ar jūru, jo tā nebija aizsalusi. Tik mazliet pie paša krasta. Tātad nebūs arī ledus iešanas prieku… Izlaidīšu dažas stāsta epizodes, bet tā bija gara un skaista diena.

***

IMG_8121Sākotnēji biju domājusi braukt viena, bet ja piesakās arī līdzbraucējs – nevar atteikt. Pareizāk gan būtu teikt – negribējās atteikt. Un labi, ka bija. Citādi diez vai viss būtu izvērsies tik jauki. Un jautri. Un… 🙂

Pēc nelielām diskusijām nonācām pie rezultāta, ka galamērķis būs X. Es biju gribējusi braukt uz otru pusi, bet – kāpēc gan lai tā nebūtu X? Mmm? Sēdāmies vilcienā un traucāmies pretī jūrai. Tiesa, brauciens nebija nekāds ilgais. Nieka pusstunda un jau bijām klāt.

Iegriezāmies infocentrā, jo bija pa ceļam. Neko jaunu neieguvām, bet vismaz radījām puisim sajūtu, ka viņš ir labi pastrādājis. Ceļš mums jau pa lielam bija zināms. Gājiens līdz mežam nekādus pārsteigumus nenesa. Pirms ieiešanas tajā apstajāmies un domājām, pa kuru ceļu doties. Izvēlējāmies doties taisni uz priekšu, jo sānu ceļu bijām iepazinuši vasarā. Neies jau divreiz vienu un to pašu ceļu!

Mežs bija tik pasakaini skaists! Sniegs bijaIMG_8123 ieķepis katrā mazākajā priedes stumbra nelīdzenumā, radot ilūziju, ka ir apstādināts snigšanas process. Viss it kā balts, bet tai pat laikā nav. Ainavu atdzīvināja brūnie, kailie koku stumbri, kuri tā pa īstam nemaz nav kaili. Jo tas sniegs. Pasaku mežs. Ilūziju par citu pasauli radīja arī brīdis, kad piefiksēju, ka sensenos laikos priedes ir sastādītas skaistās rindās. Kilometriem garš ”tunelis”. Sper soli un tur nākamais tunelis.

Bija jau piemirsies, ka gājiens cauri mežam nav ātrs. Mazliet dabūjām nobristies. Vismaz es. Nonākusi līdz jūrai, jutos nedaudz aizelsusies, sakarsusi, bet ārkārtīgi priecīga par redzamo. Es pusi ceļa jau biju paspējusi čīkstēt par to, ka man ir karsti, tāpēc šis likās piemērots brīdis, kad no kaut kā atbrīvoties. Nu jau vairs neatceros kurš no abiem džemperiem tas bija, tik zinu, ka bez tā bija krietni labāk!

IMG_8125– Kaut kas tak jāatver! – tā Viņš un izvelk no somas iepriekš veikalā iegādāto vīnu. Mums nebija attaisāmā. Tika nodemonstrētas profesionālas iemaņas, kā tas darāms, ja pa rokai nav attiecīgo instrumentu. Varēju tikai atzinībā māt ar galvu 😀 Iemalkojuši pievērsāmies jūrai un tās horizontam. To es piefiksēju jau uzreiz un satumstot šī sajūta tikai pastiprinājās – izskatījās, ka jūrai uzlikts vāks. Tālumā tā bija saplūdusi ar debesīm, iespējams,  arī ar miglu un šķita, ka tas ir pasaules gals. Ka tur, tālāk nekā jau vairs nav. Ja gar krastu nebūtu staigājuši vēl daži cilvēki, es noteikti nodomātu, ka esam pasaules pēdējie cilvēki. Žēl, ka bija vēl tie daži. Katrā ziņā tā sajūta nav aprakstāma. Vismaz es tam nerodu piemērotus vārdus.

Tā mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, uz upes pusi, runājām, smējāmies un dzērām. Kaut kādā brīdī tomēr saproti, ka staigā pa knapu jūras aizsalumu un spontāni, nesarunājot izdomājām ierīkot slidotavu. Attīrījām pavisam nelielu laukumu, bet ”skrien un slīdi” atrakcijai pietika. Es zinu, ka tagad noteikti kāds padomās: ”Kā tādi mazi bērni!”, bet man ir pilnīgi par to nospļauties. Tas bija jautri. Tik tiešām. Jautri, brīvi un smieklīgi. Tieši tāpat kā mēģinājums iestudēt ”Nāves ēnā”. Tas tiešām bija tikai mēģinājums, jo mums nekas neiznāca 😀

Bija kāda vieta, kurā ledus bija lūzis un tad P1440945atkal nedaudz piesalis. Mēģinājām vienu tādu plāksni izkustināt, bet tā ne par ko nepadevās. Bija uzsēdusies ar vienu malu uz krasta ledus un nekustejās ne no vietas. Pat iešūpināšana nelīdzēja. Gribējās mest nost cimdus un to plāksni vienkārši nocelt. Bet ziema, aukstums un tā… Bet izskatījās tik cerīgi. Devāmies tālāk pa Kuģu piestātni, bet tur viss labi pietauvots. Tad vienkārši dauzījām ledu līdz piesmēlās apavi. Pat kerzas mani no tā nepaglāba. Vēl viena brīnišķīga pusstunda bija aizvadīta.

Pie upes piebeidzām vīnu un – fuj, mums – pudeli iemetām upē. Kaut kā gribējās tā izdarīt, lai gan parasti tā nerīkojamies. Par tīru dabu un tā. Noskatījāmies kā tā dodas pretī jūrai. Tad ieraudzījām arī virsū nākošo nakti. Debesis bija vairāk nekā satumsušas. Tās izskatījās tik tumšas, tik katastrofu nesošas. Kas zina, varbūt tās auklēja sevī nākamās dienas puteni. Pagriezāmies un devamies uz X pusi.

Jau atkal mežs. Tas jau bija paspējis mainīties. Krēsla pie vainas. Tas nesa sevī mieru, klusumu un garu mājupceļu. Viena es noteikti būtu maldījusies uz riņķi vien. Viss izskatījās tik vienāds. Sekojām nezināma slēpotāja pēdām, bet pēcāk no tām novirzījāmies. Es jutos diezgan sagurusi. Brien un brien un brien. Neredz ne galu, ne malu. Es tiešām priecājos, ka nebiju viena. Brīdī, kad uzgājām jau zināmo meža ceļu, iešana tapa vieglāka.

Pārējais ceļš nav stāstīšanas vērts/negribu stāstīt visu. Katrā ziņā līdz stacijai nonācām un vilciens līgani vizināja atpakaļ uz Rīgu. P1440944

***

Ziema pret mums bija dāsna un nerādīja savu nikno un auksto seju. Brīnišķīga diena. Tādas patiesas jau nemaz tik bieži negadās. Un viena no dienām, kurā laiks vienkārši neeksistē. Manā prātā ir nospiesta poga off. Paldies par kopā būšanu! 🙂

P.S. Vienu bildi aizņēmos!

***

Aukstums nāk no iekšpuses.
Iekšēji salst. Ilgojos pēc daudz kā, bet galvenokārt pēc siltuma. Pietrūkst pavasara un saules. Ceriņu smaržas un mazo putneļu čirkstēšanas. Kaut kādas brīvības un vasaras apjautas. Arī pēc tā siltuma, kas nāk no sirds.
Pietrūkst klusuma un miera sevī. Tāds neizskaidrojams tukšums un skumjas manī.

IMG_8145

Pagātnes taka

Spontānās idejas ir tās labākās. Es to vienmēr esmu zinājusi. Kad ome ierosināja doties pāri laukiem, lai pa reiz bijušu taku atkārtotu viņas bērnības ceļu līdz skolai, es uzreiz piekritu. Pat nezinu, kapēc. Varbūt tas bija tajā brīdī lasītās grāmatas iespaidā (Šerila Streida. Mežone) vai sajūtas, ka vajag izkustēties pamatīgāk nekā citkārt. Jāatzīst, ka gājiens bija krietni par īsu un vieglu!

_____________

Nolikto laiku, kad jābūt pie omes – 12:00 – es mazliet nokavēju. Mani aizkavēja māsa. Kad veiksmīgi bija izdevies izlavīties no mājas, raitā solī devos pie omes. Diena bija vienkārši burvīga un kā reiz radīta šodienas nodomātajam – pārgājienam. Nopietni, bija tik silts, ka neticējās, ka ir jau praktiski oktobra beigas. Ierodoties pie omes, gandrīz viss līdzņemamais jau bija salikts. Ieraudzījusi uz galda ābolmaizi, nespēju atturēties no gabaliņa apēšanas. Tik izsalkusi sajutos! Beidzot sataisījušies, devāmies ceļā. Pirms nokļūšanas laukos, bija paredzēts apstāties pie Dobes kalna. Tas, kā mēs līdz tiem nokļuvām, nav pārāk interesants stāsts. Aiz mašīnas logiem pavēras neskaitāmas rudenīgas ainavas. Vietām zaļš, bet pārsvaru ņēma dzeltenie toņi un kailie koku zari.

IMG_7989

Dobes kalns. Tur smaržoja pēc rudens.

Ar Dobes kalnu man saistās visai neskaidras atmiņas par bērnību laukos un to vienu reizi, kad mēs visas – es, māsa, mamma un ome – staigājām pa to un pāri ceļam esošo Mežakalnu un fotogrāfējāmies. Toreiz bija rudens. Arī tagad ir šis gadalaiks. Rudens tam ir iedevis tik daudz krāsu, ka acis visu nemaz uzreiz nevar aptvert. Dodamies augšup pa labi iemītu taku. Tā ir pat daļēji labiekārtota, jo gar taku ir kaut kas līdzīgs barjerai. Manā bērnībā tā nebija. Tikušas līdz pusei, attopamies nelielā placī, kurā ir liels koka galds, soli un ugunskura vieta. Vietējie noteikti šeit Jāņus svin. Agrāk šai placī esot notikušas zaļļumballes, bet man ir grūti iedomāties balli šādā vietā, kur apkārt nekā nav. Tik vien kā lielas pļavas un meži. Bet tais laikos jau visapkārt bija mājas. Līdz brīdim, kad vācieši ar krieviem sitās…

IMG_8001

Viens no skatiem, kas paveras. Tāds plašums!

Vēl ir ko kāpt. Dodamies uz pašu kalna virsotni. Augšā taka met loku, jo kalna vidū tiešām ir neliela iedobe. Tagad, protams, viss ir aizaudzis, tik taka ne. Sensenos laikos šai kalnā bija pils. Pils ķēniņa vārdu neatceros, bet L. Pura tetraloģijā Degošais pilskalns minēts, ka tā saimnieks esot bijis visai nelaipns vīrs, kas ir vēl maigi teikts. Esot bijis ļoti mantrausīgs un beigās dabūja pēc nopelniem! Lai kā būtu bijis, šobrīd no kalna paveras tāda ainava! Panorāma pēc panorāmas. Griezos apkārt kā vilciņš un centos visu satilpināt vienā kadrā. Skats sniedzas līdz pašam horizontam. Lauks nomaina mežainu birzi un otrādi. Zaļš mijas ar dzeltenu un koku kailums mijas ar uzplēstu zemes pleķi. Tikai tad es aptvēru, pār ko mēs iesim. Un jau degu nepacietībā.

Lēnām nokāpušas no kalna, pārejam pār ceļu palūkot uz otru kalnu. Mežakalns izskatās vientuļāks, bet kokiem bagātāks. Par šo kalnu ļaudis ir aizmirsuši. Tas ir mazliet nekopts un tam vairs nav takas. Reiz pašā kalna galā esot bijušas šūpoles. Ir liela nepieciešamība noskaidrot, vai tās tur vēl ir. Un ja nav takas, kāpsim pašas pa savējo. Pirmie soļi kalnup nav no pārāk vieglajiem, jo kalna pakāje ir diezgan aizaugusi. Tomēr izcīnoties caur tiem brikšņiem, nonākam mežainākā vidē un kāpšana top vieglāka, jo ir koki pret kuriem balstīties. Ap lielākajiem kokiem redzamas dzīvnieku pēdas un alas. Ap tiem ir tik daudz staigāts, ka ir redzama izkaltusī zeme. Visādi citādi ir tikai zāle, sūnas un sakritušas lapas. Kad jau šķiet, ka esam tikušas pašā augšā, redzam, ka tā nu gluži nav. Kalns sev uzkrāvis vēl mazu pauguriņu. Uzrāpjamies arī pa to un nu gan esam pašā virsotnē. Tiek atpazīti koki, kuros ir bijušas šūpoles, bet no pašām šūpolēm nav ne miņas. Protams! Ir pagājušas jau cik desmitgades. Mazliet pastaigājušas, nolemjam kāpt lejā, jo šis kalns nepiedāvā nekādus tālumskatus, jo visapkārt mežs. Uzreiz bija skaidrs, ka kāpt augšā bija jauki, bet kāpt lejā būs jautri! Izvēlētā kalna nogāze bija stāvāka par to, pa kuru uzkāpām. Šī puse bija arī krietni sūnaināka (lielākas slīdēšanas iespējas) un ar masīvākiem kokiem (tas labi!). Doties lejup nudien bija jautri. Bet soli pa solim un esam jau gandrīz lejā. Un tikai tad samanām vietu, kur reiz bija taka. No tās palikusi tikai atblāzma…
_____________

Tālāk plāns mūs virzīja uz laukiem. No turienes bija jāsākas garajam ceļam. Bet tie jau vēl tikai nākotnes notikumi.

IMG_8035

Manus laukus ieskauj meži. Fragments.

Lauki. Manas bērnības lauki, kuros nebiju bijusi apmēram 10 gadus, ja ne vairāk. Atrasties tur bija mazliet dīvaini – pirmo reizi šī sajūta pārņēma braucot pa līkumaino piebraucamo ceļu un otrreiz, kad staigāju ap ēkām… Protams, ka pirmais jautājums, kas no manis izskanēja mašīnā pirms kāpšanas ārā bija vai viņas tiešām jau guļ. Man tika garantēts, ka ir tieši tā. Tā es saņēmos un kāpu ārā no mašīnas. Izkāpjot mani pārsteidza klusums – tas bija tik liegs un mierpilns brīdis. Un neticamais zaļums – ir taču jau oktobra beigas! Vēros uz mežu un piebraucamo ceļu, kas tajā slēpjas un atmiņā atausa tik daudz ainiņu. Kur tās slēpās visu šo laiku?

Mājiņa vairs itin nemaz nelīdzinājās tai, kāda tā bija palikusi manās atmiņās. Tā šķita sarāvusies mazāka. Un tik daudz mušu! Visas kā viens – siltās saules atmodinātas flegmātiski sitās pa logu rūtīm un centās izkļūt brīvībā. Apskatījusi telpas, devos ārā. Jāizpēta, kas tur ir mainījies. Kūts un šķūnis ir tapuši vēl bēdīgāki nekā palicis manās atmiņās. Ja tā padomā, tās ir jaukas – mēdzu šad un tad uzlīst kūtsaugšā līdz tur iemitinājās irši. Ko es tur darīju, gan neatceros… Savukārt šķūnī gulēju salmos un netālu no manis apmetās arī suns, kopā ar māsīcu šūpojos šūpolēs, kas tur bija iekārtas, lobīju un ēdu zirņus un dažādas ogas no burciņas… Tagad tur ir tikai caurvējš. Aiz mājiņas aug divas ābeles starp kurām bija galds ar soliem. Tagad ir tikai divas ābeles. Tik savāds skats. Šķita, ka galdam tur būtu jāstāv mūžīgi. Un kur tagad karstās vasaras dienās ēdamas pusdienas? Kokos ir aizķērušies daži āboli. Tos kopā ar opi tad arī cenšamies iegūt. Un tik gardi izrādās vēl esam!

IMG_8037

Koku pudurī ir bombardētās mājas pamati un blakus tie stropi…

Tad pienāca tas moments. Dzirdu, kā ome dodoties uz dārza pusi mani aicina.
– Atnāc, paskaties uz stropiem!
Es sastingu. Manas bailes nekur nav pazudušas. Tās joprojām mīt manī. Izdabūju pār lūpām jau reiz izskanējušo jautājumu:
– Viņas tiešām guļ?
– Jā. Nāc taču!
Ļoti lēnāk sekoju. Cenšos sev iestāstīt, ka ir oktobris, ka nav nekāda iemesla baiļoties un ka bailes vispār ir tīrākās muļķības. Pēkšņi atskan pārsteigts sauciens:
– Tiešām vēl lido!
Jau otrreiz sastingstu, jo bailes mani paralizē. Atgūstoties lēnām kāpjos atpakaļ. Nekur tālu es netiku, jo pēc maza brīža dzirdu, kā ome sauc, lai nofotogrāfēju viņu uz bijušā mājas lievenīša. Tas ir gandrīz blakus stropiem. Saņemos un virzos tuvāk, noknipsēju pāris kadrus. Ar to jāpietiek. Varu doties mājiņas tuvumā, tur drošāk.

Tiek nolemts, ka pirms ceļa jāiestiprinās. Ome gribēja to darīt mašīnā, bet es teicu, ka ārā ir tik silts un būtu grēks neizmantot labo laiku. Tā piemetamies uz betona ‘’soliņa’’ pie kūts, kas mums kalpo arī par galdu. Šajā momentā liekas, ka omes ceptās ābolmaizes ir pats labākais un gardākais uz šīs pasaules. Arī kafija, kuru nedzeru, bet tik ļoti gribējās ko siltu. Tad ieslidinām kabatā pa ābolam un dodamies ceļā.

_____________

Šis ir gājiens pāri laukiem, kur pirms apmēram 60 gadiem vijās taka. Lai sāktu pa to iet, ir jāiet gar dārzu. To pašu dārzu, kurā ir tie stropi. Kamēr ome iesāk stāstu par savu bērnību, tikmēr es galvu ierāvusi mētelī klausos un raitā solī soļoju garām stropiem. Kad tiem esam pagājuši garām, atviegloti uzelpoju. Nu arī es varu izbaudīt gājienu.

IMG_8049

Tik līdzeni lauki, ka par iešanu nebija jāiesprigst. Tik izbaudīt to visu!

Iznākot uz pirmā lauka, skatam paveras klajumi – uzarti un apsēti lauki. Šo ainavu interesantāku padara tikai daži ar kokiem apauguši pauguri. Man tie ir tikai pauguri, bet ome zina pastāstīt par katru no tiem. Kur kādas mājas bijušas, kādas ģimenes dzīvojušas un kas ar tām noticis. Kamēr ome to visu stāsta, mēs ejam pāri vispirms apsētam, tad uzartam laukam. Norāda ar roku tik aptuveno virzienu un stāsts turpinās. Es novelku mēteli, pārmetu pār plecu un turpinu soļot un klausīties.

Ziniet, iet pār šiem laukiem bija bauda. Domāju, ka par labu patikai nospēlēja vairāki faktori – ļoti siltais un gandrīz vasarīgais laiks, izlasītā grāmata un vēlme atbrīvot sevi no visa. Ejot pāri tiem laukiem, varēja just kā daba pulsē. Acis varēja atpūsties no pilsētvides un vērties plašumā. Tas atver prātu un pilda ar miera sajūtu. Es tik tiešām nebiju domājusi, ka tādās nekurienēs varētu būt tik daudz skaistu skatu. Kaut vai liec uz pastkartes un sūti visai pasaulei no sērijas ‘’redz’, cik tie Latvijas lauki glīti’’.

IMG_8057

Kamēr tiek domāts pareizais virziens, es knipsēju bērzus. Kā katru rudeni.

Tieši tāpat kā sākot, arī turpinot gājienu lielos plašumus dažādoja koku puduri. Visus varēja apiet, atskaitot to vienu. Ejam pār lauku un attopam, ka to viscaur apskauj koki. Lai tiktu uz nākamo lauku, jalien cauri brikšņainam mežam. Caur vienu brikšņainu jau bijām bridušas. Šis izskatās necaurejams. Pie tam – šā meža nekad šeit nav bijis. Apmaldījušās? Novirzījušās no kursa? Nē, jāpamēģina taču izbrist! Nebūs. Pārāk necaurejams. Raugāmies, kā mēs varētu apiet, īpaši nenovirzoties no mērķa. Nepaliksim jau mežā, vakars metas! Ar palielu līkumu apejam tam apkārt un iznākam gandrīz tur, kur bija jāiziet. Vajadzīgā māja ieraudzīta un soļojam tās virzienā. Pa šīm daudzajām desmitgadēm uz pagātnes takas bija izaudzis milzu mežs. Ja mēs būtu centušās caur to izlauzties, būtu aizgājušas nepareizā virzienā…

Kad esam nonākušas līdz bijušajai muižai, mūs sagaida liels suns. Iekšēji jau sabijos, bet, kad saprotu, ka šis ir draudzīgs, uzelpoju brīvāk. Drīz vien piebiedrojas arī mazāka izmēra suņuks. Izskatījās, ka viņam no mums ir vairāk bail nekā man no viņa. Un tomēr uzticīgi sekoja līdz viņam vien zināmai robežai. Laikam jau mājas piederība, jo tālāk līdzi nenāca. Lielais vispār nezin kurā brīdī noplauka un nebija vairs redzams.

IMG_8068

Gulbji. Viņu tur bija tik daudz!

Pārējais vairs nav interesanti, jo ir sākušies zemes ceļi. Kādu laiku pa tiem soļojām. Grants zem mūsu kājām šņirkst atgādinot par aizgajušajām vasarām. Saule silda. Govis mauj. Viss kā jau uz laukiem pieņemts. Līdz galamērķim vairs nav daudz, varbūt kādas pusstundas gājiens. Omei šeit iešana šķiet garlaicīga, tāpēc dod priekšroku mašīnai, kura mūs uz ceļa sagaida. Mazliet skumji, ka gājienu tā īsti nepabeidzām. Vienai iet negribējās un negribējās arī mocīt omi. Tā nu atlikušo ceļu līdz bijušajai skolai aizbraucām. Tagad šī vieta man asociējas ar citu notikumu, bet tas jau ir cits stāsts. Aizgājām arī līdz ezeram, pavērojām gulbjus, ķerām rudenīgos kadrus un tad jau jūtāmies arī gatavi doties uz mājām.

Diena pret nakti?

Vakardiena.

Tai vislabāk piestāv vārds kontrasti. Grūti ticēt, ka viss bija vienā dienā. No rīta baudīts miers un klusums. Justa dabas elpa. Migla pār jūru radīja tādu savādu nostaļģiski skumju noskaņu, taču tādu, kas vienlaicīgi iedvesa arī mieru.

IMG_7793Čiekuru takas. Nebeidzami priežu klajumi un mīkstas sūnas. Jūra.

IMG_7800Kurzemē stāsta, ka pusnaktī izlienot caur šādu sakni, varot par vilkaci pārvērsties…

IMG_7812Jūti?

Savukārt vakars… aiii! Spilgtākie momenti? Apēdājs izrādījās kaut kas labs (ak, kā man sāp spranda!), ko es nevaru teikt par iestādes dzērieniem. Reiternā apsargs atteicās no manis piedāvātajiem burkāniem, vēl vienas iestādes DJ bija neticams, jo viņam nebija absolūti nekā no 80-tajiem, nemaz jau nerunājot par roku. Gandrīz aizmirsu! Sveiciens vēl citas iestādes apsargam – paldies, ka izmeti, man tur tāpat nepatika 😀

Paldies draugi, jūs esat nenovērtējami! Bez jums vakars nebūtu tik izdevies un piedodiet manas delverības 🙂

Mūzika: Apēdājs – Viegla laime

Nakts

IMG_9001

Rakstu. Esmu satinusies segā. Mazliet vēsi. Fonā esmu uzlikusi Apocalyptica’s balādes. Lai varu koncentrēties rakstāmajam.

Nerakstu, jo klausos čella skaņās.
Nobirst pa kādai negaidītai asarai.

Kāpēc?!

Mūzika: Apocalyptica – Coma

Rudens

Šodien no rīta pirmo reizi sasmaržoju rudeni.

Sākumā jutu tikai to patīkami silto dzestrumu. To, kurā atpazīst rudens vēsmas. Tad nāca smarža. Un tālas bērnības atmiņas par miglā tītiem rītiem, par klusumu, kuru izjauc tālumā kliedzoši, neredzami putni. Pārņēma sajūtas par kādu sen neizsapņotu sapni un/vai nepiepildītu vēlmi.

Neskatoties uz to, tas bija brīdis, kad šķita, ka viss ir labi. Ka gribas smaidīt un rādīt saulei savu smaidīgo seju.

Rudens.

Fotoattēls0019Mūzika: Apocalyptica – Ruska

Lasīt nav obligāti.

Melnām sagšām / Nakts zemi klāj, / Jātnieks balts / Pār debesjumu jāj.
Nakts debesu karakungs

Kāds savāds laiks.
Maijā man bija ļoti spēcīga sajūta, ka šī būs traka vasara. Ka šī būs vasara, kuru nekādā gadījumā negribēsies (nedrīkstēs!) laist garām. Vasara, kurā būs jābauda naktis. Vasara, kura varētu būt citādāka. Un pagaidām ir… interesanti. Tik daudz dažādu sīkumu, kas mani iekšēji ir sabangojuši un izjaukuši ierasto kārtību. Jautājums ir par to, vai savest sevi ierastajā kārtībā vai ļauties haosam. Nepārliecinātība.
Un…jā,  katra rindkopa sāksies ar ”un”. Man vienalga.
Un tad vēl nākamā mēneša lielais notikums, kuru ļoti gaidu, bet no kura man vienlaicīgi ir tā kā bail, tā kā nē. Nav jau pirmā reize, kad būs tāds ”pasākums” un tomēr. Katru reizi ir citādāk. Un tas citādāk mani arī tramda. Kā būs? Viss, ko es līdz šim esmu dzirdējusi, izklausās tik ļoti, ļoti jauki. Nē, jauki nav īstais vārds. Ak, kāda starpība! Dzirdētais liek jūsmot. Un mazliet bīties.
Un vēl es gribu jaunu tetovējumu. Kaut kas nav lāgā, jo tik ātri jaunu es nekad neesmu gribējusi! Vai pēdējais nebūs sāpējis? Vispār, šķiet, ka tur bija jāsāp (spriežu pēc nobažījušā balss toņa, kas bija tetovētājam). Parasti man jaunu kārojas tikai tad, kad visādas lietas manī ir krietnu laiku krājušās. Un bilde nobriedusi. WTF?
Harmonisks trakums. Loģiski? Tas varētu būt tas, ko man gribas. Vienlaicīgu būšanu skaļā rokkoncertā un divvientulību ar grāmatu zem ozola vietējā parkā. Un vispār – kur palicis mans lielais lasītprieks? Nāc atpakaļ!
Piedodiet par manu kišmiš. No tā nav nekādas jēgas. Es vienalga nevaru sevi visu izlikt uz papīra. Nevaru. Vai maz vajag? Gribēju sevi saprast. Nesanāk. Bet iekšā kaut kas briest. Jūtu, kā Tas pamazām sāk plosīties asinsvados un izplatīties pa visu ķermeni. Ar laiku Tas pārņems katru manu šūnu un neļaus naktīs gulēt. Atkal. Brīžiem grūti elpot. Gaisu, man vajag svaigu gaisu! Vēl reizi lietainu jūru. Bangojošu jūru! Šobrīd es labprāt atrastos MP. Iespējams vienkārši sēdētu un baudītu apkārt notiekošo, bet iespējams atrastos pūļa vidū un ļautu matiem vaļu. Gluži kā maija koncertā Sapņu Fabrikā. Nabaga spranda! Bet varbūt ir labi arī divvientulībā ar kompi pus3 naktī. Un vērot kā pamazām aust rīts.

Nodun pamale, notrīc zeme / Zilām gaismām piešķīst viss gaiss / Ļaunas ugunis raganas acīs / Pār zemi nogūlies klusums baiss.
Čūsku sieviete

Paldies par izturību. Pilnīgi bezjēdzīgs raksts! Vai palika vieglāk? Nē.

P.S. Un Ūsiņš tiešām ir Pērkoņkalvē. Nepiedodama kļūda. Pārstrādājusies? Un klausīties folkmetālu krievu valodā ir tik dīvaini. Tā kā labi, bet… dīvaini. Arkona Гой, Роде, Гой!, starpcitu. Un dziesma На Моей Земле pagaidām ir vislabākā.

Braiens

Melnbaltais Braiena koncerts. Ja sākotnēji biju nobažījusies par stāvvietas ņemšanu (neesmu jau pārākā fane, vienkārši patīk), tad pēc tam šīs bažas izkūpēja mūzikas skaņās. Bija tik labi! Un tik skaisti parādīts, ka šis ir 30 gadu jubilejas koncerts albumam Reckless – iesākās melnbalti, lai kaut kur pusē pārietu uz krāsām. Elektrizēta! Un, jā – Braiena akustiskā daļa bija tik burvīga. Mani tā fascinē tumsa, kurā mirdz simtiem gaismiņu… Un viņam ir brīnišķīga humora izjūta. 🙂

Us and Them

Mana dienas mūzika. Pink Floyd – Us and Them. Apgulties un iegrimt magnetificējošajos skaņu viļņos. Apturēt laiku un nedomāt neko. Ielaist tukšumu un piepildīties no jauna.