Grāmatstatistika 2021

Rit jaunā gada trešā diena, joprojām jūtos ļoti miegaina un neesmu pat tā kārtīgi vēl lasījusi 😀 Ja runājam par pagājušo gadu un paveikto lasāmajā laukā, tad pavisam sūdzēties nevar. Jā, man iepriekš ir veicies vēl labāk, tomēr ņemot vērā pēdējo gadu “putru”, es lepojos ar sasniegto 🙂 Lai arī es vairs nerakstu atsauksmes par visām izlasītajām grāmatām kā senāk, tomēr centīšos ieskicēt tās, kuras palikušas bez aprakstiem 🙂

Vispirms gribas padalīties ar savām lasīšanas secībā šī gada labāko, spēcīgāko, atmiņā paliekošāko un visādi citādi sirdi priecējošo TOP 9. Vēl tikai piebildīšu, ka saraksts nāk diezgan smagi, visi “labumi” lasīti pārsvarā gada pēdējos mēnešos:

1. Silvija Brice. Baigās piezīmes – man arī sagribējās piedzīvot vasaru pie jūras un doties piedzīvojumos. Kaut kādā ziņā mani šis darbs iedvesmoja un radīja sajūtu, ka jāpārlasa, kad sametīsies skumīgi => atsauksme šeit
2. Mets Heigs. Pusnakts bibliotēka – reāli prieks, ka esmu atklājusi Heigu, jo viņš ļoti cilvēcīgi apraksta to, kas man parasti nepatīk. Jā, standartā es šādas grāmatas nelasu, bet viņš prot un kaut kādu kārtības pavedienu manā galvā vieš. Līdz šim nebiju tā ietekmējusies no grāmatas, lai spertu, manuprāt, sev tik drosmīgu soli, kā pašai šķiet, bezdibenī. Bet dzīve rit uz priekšu un gan jau būs labi 🙂 => atsauksme šeit
3. Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule – ja jūs zinātu, cik ilgi es šo darbu medīju! Un tas totāli bija tā vērts. Viņš ir radījis tādu pasauli, kurā viss ir apvērsts otrādi – tas, kas tagad normāls, tur ir nenormāls (ekskluzīvs? izklaide?). Skatoties uz to, kas tagad notiek cilvēku prātos, šī grāmata kļūst drusku biedējoša, jo es negribētu dzīvot tādā nedomājošā pasaulē, kur viss ir izklaide un problēmas ”neeksistē”.
4. Andžejs Sapkovskis. Elfu asinis – beidzot, beidzot cikls ir patiešām sācies! Šī daļa ir nedaudz politiska, bet lieliski iezīmē sākumu pasaulei, kurā jācīnās galvenajiem varoņiem. Nespēju vien sagaidīt, kad būs turpinājumi => atsauksme šeit
5. Sigits Paruļskis. Tumsa un partneri – pirmkārt, nebiju domājusi, ka būs tā laime vēlreiz satikties ar šo autoru un otrkārt, viņa darbi ir nedaudz šķebīgi, bet nepieciešami. Dodiet vēl kaut ko no viņa! Šis konkrētais darbs… nekad vēl nebija gadījies tik konkrēti lasīt holokausta ainas, tik milzīgu cīņu pašam ar sevi un vēlmi padoties… Visnotaļ ļoti spēcīgs darbs => atsauksme šeit
6. Kristīne Želve. Grosvaldi – ekselenti! Lūk, šo es saucu par kārtīgu dzimtas literatūru, dziļu pētniecību, skrupulozu darbu un pamatīgu atdevi tēmai. Grāmata, kuru pilnīgi noteikti kaut kad raudzīšu dabūt savā īpašumā, lai reiz atkal pārlasītu. Tik ļoti gribētos, lai vēl taptu darbi par viņu laikabiedriem, ietverot arī vēstures elpu un laikmeta noskaņu => atsauksme šeit
7. Kārlis Kazāks. Sākums mūs atrod pats – kā ir izteicies pats autors, būtu zinājis, būtu rakstījis dziļāk. Paldies par darbu, par vietu ieskicēšanu un savu sajūtu uzticēšanu papīram. Vienu mazu Zemgales muižu/piļu apceļošanu uztaisīju (ar auto :D) un patika. Vasarā noteikti apmeklēšu vēl citas vietas, kuras lasot atzīmēju => atsauksme šeit
8. Anšlavs Eglītis. Homo novus – redzēju atkārtojumā filmu un sapratu, ka beidzot jāizlasa grāmata. Ļoti patika un filma ir pat diezgan precīza. Ja redzat autora grāmatas, lasiet, ir tā vērts 🙂
9. Čārlijs Makesijs. Puika, kurmis, lapsa, zirgs – pat nezinu, kā šo īsti aprakstīt. Tā virspusēji skatoties, varētu likties, ka teksti banāli, bet tie ir tik skaisti un sirsnīgi pasniegti un vēl tie burvīgie zīmējumi. Man drusku sasaucās ar Patrika Nesa “Septiņas minūtes pēc pusnakts” un “Puika” pilnīgi noteikti stāv blakus Nesam. Brīnišķīga grāmata, kad vajag sasparoties.

Nebiju pamanījusi, ka esmu pazaudējusi savu brokastlaika lasīšanu, tomēr paldies Mairitai par cītīgu atgādināšanu (#brokastisargramatu). Sākumā lasīju, kas tai brīdī lasījās, bet beigās nemanāmi sāku lasīt filosofijas, uzziņas un tml. darbus. Īpaši gribas izcelt Keitas Listeres “Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi: pērkamās mīlas vēsture” (atsauksme šeit) un Inetas Lipšas “Rīga bohēmas varā” – par dzīvi starpkaru Rīgā; tur nebija tikai uzdzīve un bohēma, tur bija arī normāla korupcija un netaisnības.

Pamanījos izlasīt arī vairākas labas triloģijas un īpaši jāatzīmē, ka gadu iesāku ar jaudīgu triloģiju no Džo Aberkrombija – “Pirmais likums” izlasīju nedaudz vairāk kā mēneša laikā. Interesanti, ka gadu arī varēja pabeigt ar citu viņa triloģiju, bet tas vēl nav nonācis manā īpašumā 😀 Pie šī gada labajām triloģijām pieskaitu arī ĪanaTregillisa “Asinszāles” – ļoti aizraujošu fantāzijas alternatīvo vēsturi par Otro pasaules karu. Visu cieņu autoram, mana uzmanība tika noturēta visa sižeta garumā un domāju, cik laba filma iznāktu. Par godu Tūves Jānsones dzimšanas dienai, augustā lasīju tikai grāmatas par trollīti Muminu. Pati sevi pārsteidzu ar faktu, ka nebiju lasījusi visas šīs sērijas grāmatas. Lasīšanas plānā bija vēl viena vairākdaļu grāmata, bet tā paliek jaunajam lasīšanas cēlienam.

Biju apņēmusies arī beidzot izlasīt plauktā aizķērušos “ķieģeļus”, tomēr aprīlis, maijs, jūlijs bija tukšie mēneši un vēlāk nespēju pieķerties. Tā nu trīs ieplānotie darbi pārcelsies uz 2022.gadu. Pilnīgi noteikti turpināšu savu cīņu ar nelasīto grāmatu kaudzēm. Atskatoties uz paveikto, varu paklapēt sev pa plecu, lai arī neplok tas kalns tik ātri, cik gribētos. Vienalga priecājos, ka dažas ļoti aizsēdējušās beidzot ir pieveiktas (un dažas arī atvadījās no mana plaukta) – piemēram, Raimonda Kaugvera “Četrdesmit sveces”, Džordža Orvela “Posts Parīzē un Londonā”, Entonija Bērdžesa “Mehāniskais apelsīns” un citas.

Kopsummā izlasītas 53 grāmatas. Nav daudz, tomēr ņemot vērā mentālo noskaņojumu, briešanu pārmaiņām un daudz ko citu, man tas ir daudz (man bija trīs tukšie mēneši, kuros knapi izmocīju pa vienai grāmatai mēnesī). Iesāku arī joka pēc skaitīt izlasītās lapaspuses (tas gan ir tīri subjektīvs skaitlis, jo tas atšķiras dažādo izdevumu dēļ) – pieveiktas 14 615 lpp.: īsākais darbs – Tūves Jānsones “Mazie troļļi un lielie plūdi” (53) un apjomīgākais darbs – Džo Aberkrombija “Karaļa pēdējais arguments” (686).

Lai jums jauks lasīšanas gads! 🙂

Grāmatstatistika 2020

Cik savāds gads! Gan lasīšanas, gan citādā ziņā. Apskatot, ko tad gada garumā esmu sadarījusi grāmatniecībā, jāsaka, ka esmu pārsteigta. Šogad esmu sevī atklājusi šādas tādas papildintereses, tāpēc lasīšana nav bijusi topā (virsroku ņēma arī fakts, ka mani lielākoties apkārtējie saista tikai ar grāmatām un no tā es esmu nogurusi :D). Tāpat visu gadu esmu cīnījusies ar izdegšanu un sevis motivēšanu – šīs lietas arī ir traucējušas pilnvērtīgi pieslieties lasīšanai. Un tad vēl tā pandēmija… Lai nu kā, gada nogalē esmu krietni daudz lasījusi. Piemēram, ja otrajā pusgadā es mēnesī izlasīju apmēram 3 grāmatas, tad decembrī vien man ir 7 un viena no tām ir gandrīz 900lpp biezs ķieģelis! Un tātad – kopsummā esmu pieveikusi 51 grāmatu.

Izrādās, šis ir piektais gads, kad rakstu šādu kopsavilkumu. Viss nemainīgi. Vispirms lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10:

• H. Morisa. Aušvicas tetovētājs – gada pirmā grāmata un sākt jau uzreiz ar nekrietnību pret cilvēci! Šis tomēr bija pārsteidzošs stāsts par cilvēka izturību, ticību un cerību.
• S. Stanišičs. Kā zaldāts labo gramafonu – viens varen jokaini, bet fantastiski uzrakstīts darbs par karu un sevis rekonstruēšanu. Cik viegli un kādām metaforām to var aprakstīt. Tā, ka pēc tam pašam gribas īsumā izlasīt vēstures gaitu par Balkānu kariem.
• M. Levina. Vecpilsētas stāsti jeb pavisam patiesa Vecrīgas vēsture – šis ir viens burvīgs paņēmiens, kā stāstīt vēstures faktus par ēkām! Jā, vairāk bērniem, tomēr gana iespaidīgas ir arī gleznas.
• A. Akmentiņš. Skolotāji – šo darbu gribēju izlasīt, jo mana ome arī bija skolotāja un man prieks, ka pāris stundas viņa ir pasniegusi arī man (nemaz nerunājot par palīdzību vienā otrā mājasdarbā). Kad ome bija izlasījusi šo darbu, viņa teica: “Tā arī bija”. Esot atcerējusies savus gadus.
• I. Žolude. 1904 – šī mazā, plānā grāmatiņa bija mans pārsteigums! Kā tādā dažu lapu darbā var ietvert tik daudz emociju, izteiksmes līdzekļu un tā izvērst stāstu… Ārkārtīgi patika valoda un tas, ka visas emocijas tika aprakstītas muzikāli. Ļoti izteiksmīgs darbs par Emīlu Dārziņu.
• A. Bariko. The Game. Spēle – jau piecsimto reiz atkārtošos, bet… Bariko ir ģeniāls. Mani IT joma nesaista, tomēr viņš ir tik saistoši izstāstījis par digitālās pasaules sākumiem un attīstību! Un izstāstījis tā, ka es pat visu sapratu.
• K. Sabaļauskaite. Pētera imperatore, I – šī viennozīmīgi ir gada spēcīgākā grāmata! Šis nav stāsts par vēsturi vai vēstures personāžiem. Tas ir personības stāsts lielā, svešā vietā. Tas ir stāsts par uzskatu, paradumu, politikas sadursmi. Tas ir stāsts par par identitāti. Ļoooti gaidu turpinājumu!
• E. Maknīla. Leļļu darbnīca – šo es nebiju plānojusi lasīt, tomēr izrādījās, ka šis ir gana gaumīgs trilleris. Jā, nedaudz paredzams, tomēr uzrakstīts tā, ka saprast var visu pušu rīcības motīvus – gan vajāto, gan vajātāju. 19.gadsimts, Lielā izstāde, sieviete-gleznotāja, vēlme tikt ievērotam, novērtētam, mīlestība, iedomāta mīlestība, pakļaušanās liktenim, griba no tā izrauties, sabiedrības uzskati
• A. Čajkovskis. Kara suņi – jā! Šis nu ir tas autors, kurš mani ir uzvedis uz fantastikas takas. Pat negribas īsti izplūst sīkākās detaļās, bet izturieties pret visiem labi.
• S. Rūnija. Normāli cilvēki – gada pēdējā grāmata. Drusciņ mani sapauzēja, jo… Es nesaprotu. Kā var būt tik toksiskas attiecības? Kā var domāt, ka vardarbība ir ok? Kā…? Ak, man bija tik žēl galveno varoņu. Viss tas viņu jūtu bezdibenis un prāta samežģījumi, komunikācijas greizums utt… Kurā brīdī viss sagriezās grīstē?

Gada atklājums (autors):

• “Mākslas pamati” sērija par mākslas pamatiem un virzieniem – patīkami svaiga, lakoniska sērija, kurā gūt atziņas un jaunu informāciju par mākslas attīstību. Meklētājā vienkārši rakstiet “mākslas pamati” un jums parādīsies visu līdz šim iznākušo darbu atsauksmes.
• H. Morisa. Cilkas ceļojums – pārsteidza autores pieeja liecību un vēsturisko avotu izmantošanā, kā arī spēja vienādos/līdzīgos tematos rakstīt sevi nekopējot.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

• L. Mūrniece. Gandrīz dienasgrāmata – es nezinu, ko es biju gaidījusi, bet biju gaidījusi kaut ko… dziļāku. Es saprotu vēlmi to visu savai atmiņai pierakstīt, tomēr es nesaskatīju dzirksti.
• M. Vikings. Mazā hygge grāmata – šo paņēmu palasīšanai cerībā noķert harmoniju sevī, kaut kādu īpašo knifu. Nesanāca.

Šogad es pieveicu – zināmā mērā varoņdarbs – divus ķieģeļus: Ž. Kabrē Es atzīstos un K. Foleta Zemes pīlārus. Šo uzskatu par varoņdarbu, jo es jau kādu laiciņu mūku no grāmatām, kurās vairāk par 500-600 lpp. Tur patiešām var fiziski sagurt. Tā kā šis gads bija citādāks daudzās jomās, tad ķēros vien klāt! Kabrē patika, lai arī uz beigām jau šķita, ka tur visa kā par daudz. Savukārt Foleta darbs aizgāja kā pa diedziņu – kā sāku, tā beidzu. Aizraujoši parādīta viduslaiku dzīve un iedzīve, karš par varu un troni, savstarpējās attiecības, naids un mīla utt. Priecēja, ka nebija ļoti daudz varoņu, jo tad gan es būtu sapinķerējusies.

Gaišu, priekpilnu un saprātīgu jauno gadu!

Mēs, XX gadsimts: Jundze un Akmentiņš

Tas nu beidzot būtu izdarīts! Varu sevi apsveikt ar visas šīs sērijas grāmatu izlasīšanu 🙂 Par visām gan nav atsauksmes, jo ne visas man patika. Tā, no visas sirds man patika tikai 3 darbi no 13. Tālāk varētu darbus iedalīt – labi darbi un tādi, kas īsti nepatika. Es gan ne to gribēju ar šo visu teikt. Gribas pāris teikumus veltīt pēdējiem diviem lasītajiem darbiem.

Kota savā romānā Istaba atsedza mazu daļiņu no 90-to gadu dzīves, tomēr Arno Jundze Sarkanais dzīvsudrabs to dara citādāk – ar plašāku vērienu un daudzpusīgāk. Autors ir ieguldījis daudz darba, lai spētu uzrakstīt tik niansētu, daudzšķautņainu romānu par neseno vēsturi – deviņdesmitajiem – un aprakstītajā desmitgadē (no Gorbačova uzrunas līdz millenium sagaidīšanai) parādījis gan “mafijas” un uzpircējus, izsitējus, vienkāršos ļaudis. Viņus pavada cenšanās izdzīvot, jaunu dzīvju veidošana, kažoka apmešana varas maiņas apstākļos utt. Jauni cilvēki iestājas par Latvijas neatkarību un riskē ar dzīvībām barikādēs, pensionāri, kas laukos klausās ziņas par valsts veidošanos un izbijušajiem VDK aģentiem un spiegiem nekas netraucē strādāt Saeimā, jo nav likuma par lustrāciju. Jāatzīst, ka lasīju ilgi. It kā ielasījos, sāka nepatikt, noliku malā. Un tā kādu laiciņu. Nespēju saprast, kāpēc no varoņiem neviens savā starpā nav saistīts. Beigās izrādījās, ka tur tas suns aprakts – viņi visi dzīvo līdzās, bet kļuvuši neredzami, garāmskrejoši. Ja barikādes viņus vienoja vienam mērķim, tad pēc mērķa sasniegšanas katrs cīnījās par savu labumu un tas pamatīgi sašķēla sabiedrību, ko joprojām var novērot, vēl pēc 20 gadiem.

Andra Akmentiņa darbu Skolotāji es medīju tik ilgi, ka jau aizmirsu par sērijas eksistenci. Un tad man uzsmaidīja veiksme! Pēc izlasīšanas es daudz domāju par omi un izdomāju, ka es viņai šo arī uzdāvināšu. Sapratu, ka es nekad neesmu viņai prasījusi par skolotājas darbu. Tik vien cik dzirdējusi par daudz paklausīgākiem skolēniem un dažādus klases ekskursiju stāstus. Darbs ir par kādu skolotāju dzimtu Latvijas nomalē, par personību veidošanos, kas saduras ar varas diktētām normām. Kā būt pietiekošam darbā ne tikai darba dēļ, bet arī pēc tam – kad skolēni atbrauc ciemos tāpat vien vai iegriežas pēc kāda padoma. Kā nebūt skolotājam mājās un kā iemācīt dzīves vērtības. Laikā, kad prasības tik ātri mainās, tas nav tik viegli. Ir miris Staļins un no tevis prasa būt bēdīgam, bet sirdī tu tāds nejūties, jo beidzot ir parādījies saulesstariņš uz palikšanu. Vislabāk man patika Sarmītes stāsts. Tas bija tik izjusts, ka radās sajūta, ka atrodamies vienā telpā. Pārējie stāsti arī bija labi, bet man radās sajūta, ka tie tikai papildināja stāstu un visu salika pa vietām.

Grāmatstatistika 2019

Šis nav bijis lielisks lasīšanas gads. Man ir gribējies darīt citas lietas un iespējams, ka esmu nedaudz nogurusi no grāmatu vienveidīgā piedāvājuma. Man šķiet, ka mani pēdējā laikā aizrauj valoda – gandrīz vienalga temats, bet ja tas būs uzrakstīts valodiski saistoši, ar baudu izlasīšu. No izlasītajām šogad es varu izcelt tikai 8 ierasto 13 vietā (kopsummā izlasītas 50).

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 8:

• A. Sapkovskis. Likteņa zobens – brīnišķīga grāmata! Šajā daļā tik ļoti sajutu Witcher, ka gribu visu, visu stāstu.
• D. Grosmans. Bārā ienāk zirgs – ļoti savdabīgs, savādi piesaistošs darbs par vīrieti, kura uzstāšanās uzdzen nelabumu, bet novērsties nav iespējams.
• A. Čajkovskis. Laika bērni – Prometejs mani ir pamatīgi pārsteidzis un es tiešām negaidīju, ka mani aizraus stāsts par zirnekļiem! Un jā, man sāk ļoti patikt zinātniskā fantastika (paldies tev!)
• T. Kinnunens. Četru ceļu krustojums – darbs par mājām, par cilvēkiem, par vietām… un beigās grūti attapt par ko īsti. Tiešām izbaudīju šo cilvēku dzīvesstāstus.
• R. Jalonena. Skaidrums – pēdējā laikā neierastākais darbs, kas lasīts. Tik valdzinošs, ka ilgi nelaida vaļā.
• I. Dreimane. Vēstule ar pielikumu – skaudrākais šī gada romāns. Un asaru arī izvilināja. Tā ka no Dreimanes pilnīgi noteikti gaidu vēl kaut ko.
• G. Ezerkalns. Ragana manā skapī – arī latvieši var radīt elpu aizraujošus mistiskos romānus, jo rokot labi dziļi, mums ir rodama tumša mutvārdu burvestība.
• A. Bariko. Jaunā līgava – atsauksme vēl ir ceļā, bet Bariko atkal mani ir pārsteidzis ar savu daiļrunību.

Gada atklājums (autors):

• H. Kohs. Vakariņas – cik traģiskas lietas var atklāties vienu vakariņu laikā! Gribu vēl Kohu, jo viņam piemita spēja trakas lietas pastāstīt viegli.
• Bredberijs. Marsiešu hronikas – varu applaudēt Bredberijam, jo viņš lieliski izcēlis problemātiskos jautājumus un tas viss ir tik ļoti apstiprinājies šobrīd.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

• Velss. Vientulības gads – piedodiet, bet es šo nespēju celt. Darbs ir smags, smagā valodā, no kura es tik ļoti noguru, ka knapi tiku līdz beigām. Un šī slimība ir skārusi arī manus līdzcilvēkus… es vienkārši nespēju.

Šogad noslēdzu divu lielisku darbu sērijas – man tiešām bija prieks lasīt M. Meijeres Mēness hronikas un T. Pračeta Diska pasaules sēriju par Tifāniju Smelgu (atsauksmes var atrast ierakstot autorus meklētājā). Ar šo es apņemos neuzsākt jaunas triloģijas un vairāk daļu grāmatas, bet sagaidīt beigas iesāktajiem (man vismaz šķiet, ka man ir daži tādi darbi…). Lai gan es neesmu skatījusies, cik darbu ir sērijā Mākslas pamati, man ir prieks lasīt šo sēriju – lieliska atslodze no ierastā un kāds fakts prātā arī aizķeras.

Nerunāšu es par nākotnes lasāmlistēm – manuprāt, tās iegrožo lasītprieku. Turpināšu lasīt spontāni gadījušās grāmatas, iespējams mazāk rakstīšu (man nedaudz jāatpūšas!) un ceru uz jauniem grāmatu apvāršņiem!

Skaistu jums gadu!

Lasāmgabali XXXIX

Man ik pa laikam ietrāpās izlasīt dažus darbus, kuri man patika, bet negribas izplūst sīki un smalki aprakstos. Tad nu šoreiz būs trīs ļoti dažādi darbi, par kuriem gribu izteikt piezīmes pašai priekš sevis. Divi jau zināmi autori un viens man bija jaunums. Mani kaut kādā mērā viņš savaldzināja, tāpēc šobrīd lasu citu viņa darbu. Kas zina, varbūt es reiz atkal pieķeršos viņa “Pieneņu vīnam” un pabeigšu to, nevis pametīšu jau pirmajās lapās.

Ar Māra Runguļa pirmo darbu es iepazinos pirms diviem gadiem. Toreiz pie Pastaiga mirušo pilsētā mani piesaistīja Brektes vārds. Ieraugot otro daļu Trīs nāves Mārtiņdienā, es daudz nevilcinājos un vēru vaļā vākus. Priecēja pirmā rindkopa, kura atgādināja īsumā par iepriekš lasīto (man patīk, ka autori tā dara). Mani priecēja arī Brektes ilustrācijas, īsteni viņa stilā. Jau atkal mēģināju saprast, cik atvērti domāšanā bijuši vecāki, kad pirka saviem bērniem šo grāmatu, jo… Brekte. Viņa ilustrācijām ir kaut kāds savāds šarms, kurš visiem droši vien neiet pie sirds (par izstādes apmeklēšanu gan man vēl jāpadomā). Bet runājot par pašiem stāstiem – man bērnībā būtu paticis. Skolas pasākums, visi sēž zālē, sveču gaismā un klausās dažādos spoku stāstus, kurus stāsta trīs Nāves. Cenšos saprast, vai šāda veida pasākums sanāktu arī mūsdienās un kaut kas liek domāt, ka nē. Izlasīju ātri, vienā vakarā un secinājums – spoki ir dažādi un ar tiem tikai pa labam.

Pagājušajā gadā man bija iespēja gan izlasīt, gan būt klāt Valda Rūmnieka grāmatas Starp Mežaparku un Murjāņiem atvēršanas svētkos. Pagājušajā nedēļā manās rokās nonāca autobiogrāfijas otrā daļa No Raiņa līdz Čakam un te būtu vietā precizējums – no iecerētajām trīs daļām, šī tomēr ir divdaļīga autobiogrāfija. Tieši tāpat kā pirmajā daļā, arī šajā autors sevi atstāj otrā plānā, priekšplānā izceļot laiku no 1980-2018, savus līdzcilvēkus, darbus, nedarbus, politisko, māksliniecisko un radošo gaisotni. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par Rakstnieku savienību, tās nama likteni un, protams, par politiskajām kaislībām un to ietekmi uz radošajiem ļaudīm. Jāatzīst, ka nespēju saprast, kā viens cilvēks ir spējis strādāt augstos amatos, vienlaicīgi būt radošs lietrārajā laukā, darboties TV un tam visam pa vidu būt ģimenes cilvēks. Vienkārši apbrīnojami! Un es atkārtošos – es arī gribu lasīt romānu par Sudrabkalnu!

Mans jaunatklājums bija Reja Bredberija zinātniskā fantastika. Kā jau minēju, kaut kad mēģināju lasīt to Pieneņu vīnu, bet nesanāca. Kad rokās turēju Marsiešu hronikas, kaut kā nesavilku kopā faktu, ka tas ir tas pats autors. Ļoti labi! Tātad, ņemot vērā, ka šis darbs ir uzrakstīts pirms pusgadsimta, esmu ļoti pārsteigta par tās tematisko aktualitāti šodien. Man ļoti patika, ka darbs ir no marsiešu skatpunkta rakstīts. Ir visa attīstība un tad pamazām Marsu pārņem cilvēki. No nodaļas uz nodaļu ir notikusi attīstība pretējā virzienā. Tas tik ļoti sasaucās ar to, ka mums patīk izjaukt lietu dabisko kārtību, piedrazot vidi un nemaz neklapēt ar ausi par notikušajām pārmaiņām līdz var būt par vēlu. “Mums, zemiešiem, ir īpašs talants sagraut visu dižo un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Karnakas templī vēl neesam iekārtojuši karsto cīsiņu tirgotavu, tad vienīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu.” /118.lpp./ Tā kā šo darbu izlasīju jau pirms kāda laika, tad nespēju vairs uzrakstīt citas uzvirmojušās domas, bet domas par dabu, civilizācijas saglabāšanu un marsiešu eksistenci ir saglabājušās. Man patika un patika arī garstāsti, kas iekļauti krājumā Tagad un mūžīgi. Varbūt par to arī kaut kad uzrakstīšu.

Mēs, XX gadsimts: Ikstena, Repše, Bankovskis

Kāds laiciņš iepauzēts šai sērijā. Tā kā manās rokās maz pamazām ir nonākušas teju visas atlikušās, laiks pieķerties lasīšanai un nelielai izziņai.

Noras Ikstenas Mātes piens (2015) ir grāmata, kurai es ļoti ilgi pretojos. Gandrīz vai ar visām četrām. Ja man jautā kāpēc, tad es īsti iemeslu pateikt nevaru – vai nu tas, ka darbs bija mega populārs, vai tur strādā nosaukums, kas mani neuzrunā vai.. Lai nu kā, noignorēju reiz man teikto frāzi: ”Tev droši vien nepatiks”, izmantoju iespēju un izlasīju. Jā, sākums bija kā bija, bet tad es aizvien vairāk ielasījos, aizvien vairāk iejutos meitas ādā un tā tā lieta aizgāja. Man ļoti patika beigas! Domājot par tēmu, kādu Ikstena ir pacēlusi, nu… traki! Traki, neloģiski un cilvēka garu lauzošs laiks bijis. Man kaut kādā mērā bija lielas skumjas par mātes likteni, jo… tā attieksme un situācija bija tik nepieņemama un neloģiska, ka es saprotu, kāpēc viņa pamazām sabruka. Un vienlaicīgi es īsti nespēju viņu izprast – to nespēju pārkāpt sev pāri, dzīvot tālāk. Gandrīz vai kauns teikt, bet šis ir pirmais darbs, ko izlasu no Ikstenas, līdz ar to apbrīnoju viņas spēju caur trim paaudzes sievietēm parādīt tik aptverošu laikaposmu: mātes māte – padomju gados dzīvojoša sieviete, kura pieņem faktu, ka nav vairs Latvijas, bet klusībā cer, ka tā atgriezīsies; māte, kura varētu būt spoža padomju laika zinātniece ginekoloģijā, ja ne kāds incidents un meita, kura pilnībā atdodas padomju vadlīnijām līdz sāk dzīvot prātā dubultu dzīvi, jo atklāj patieso brīvības garšu. Laikā, kad šis darbs iznāca, dzirdēju daudz atsauksmju-sūdzību, ka nepatīk šis triju sieviešu stāsts, ka nevarot saprast, kura ir kura… Jā, sākumā ir grūti saprast, bet nedomāju, ka tas ir šķērslis. Kad ielasās, ir viegli atšķirt, kura ko stāsta. Noteikti vēl kaut ko no viņas palasīšu 🙂

Kaut kā nu tā sanācis, ka arī par Gundegas Repšes Bogeni (2016) man teica: ”Nu nezinu, vai tev patiks”. Par spīti dažādajiem viedokļiem, gribēju iegūt pati savējo. Un esmu pārsteigta par šo citādo viedokli, jo mums lielos vilcienos lietas sakrīt… Neesmu liela latviešu literatūras lasītāja (bet lielāka nekā agrāk), bet nekad nebiju lasījusi Repši (šādu teikumu vēlāk es atkārtošu vēlreiz). Kā jau šai sērijā, arī Repše atrod neērto tabu – klusēšana par notikumiem. Cik daudz cilvēks var atļauties un vai atļaujas pateikt kā lielāka priekšā? Vai klusēšanas/spītības dēļ ir vērts mirt?  Šis ir stāsts par kādu ģimeni pašā kara priekšvakarā, par pirmo izvešanu, lielo neziņu, sašutumu uzzinot, ko vara var atļauties. Tas ir kā rīt pašlepnuma krupi cerībā, ka nenosmaks (bet varbūt nāve nesīs atvieglojumu?). Un tam visam pāri ir kāda neparasta mīlestība, kas teorētiski nav pieļaujama. Un arī tā tiek noklusēta, cik vien ilgi iespējams. Katrā ziņā Lesteri nav parasta latviešu ģimene un man patīk, kā caur viņiem autore parāda šo laika posmu. Jā, skarbi, nežēlīgi, bet lai galīgi viss nepārvērtos bezcerībā, kaut kāds pamats sevī jārada. Ja ne reāls, tad vismaz garīgs.

Ar Paula Bankovska darbu 18 (2014) man sanāca kaut kā pagalam jocīgi. Strādāju grāmatnīcā, vēl nezināju par šīs sērijas eksistenci plus man bija garlaicīgi un es mazliet pašķirstīju šo darbu (jo nebiju lasījusi Bankovski). ”Pff..” un noliku atpakaļ plauktā. Pēdējā laikā turos pie atziņas, ka – ja kāda grāmata negrib lasīties, nav ko mocīties; ja būs lemts, tā agrāk vai vēlāk pati atgriezīsies. Un tā notika arī ar šo. Man prieks, ka izlasīju! Stāsts, kura divas līnijas šķir gadsimts, bet jautājumi ir tikai pamainījuši savu formu. To daļu, kas attiecās uz 1917.gadu  izbaudīju. Dezertēšana, slēpšanās, misijas saņemšana, domas par brīvas Latvijas iespējamību. Tik visa kā daudz vienam cilvēkam gada garumā! Ainas, kurās viņš stāsta par to, kā tieši pasludina valsts izveidi atstāja tādu… hmm, savādu noskaņu. Viens ir tas, ka es nezinu, kā realitātē tas ir noticis, neesmu lasījusi nevienu reālu dienasgrāmatu par šo notikumu/noskaņu, no otras puses – tik svarīgs mirklis! Grūti iedomāties/savienot redzamo svinīgo fotogrāfiju ar to, ko par atmosfēru un klātesošajiem stāsta varonis. Savukārt mūsdienu līnija stāsta par fotogrāfijām, centieniem atminēt pagātni, savienot faktus un pretējais – latviešu tauta nemanāmi izšķīst.

…brīvību vispirms nevajag meklēt cilvēkos vai politiskās iekārtās, bet mūsu pašu dabiskajās saknēs. /112.lpp./

Un nespēju iztikt bez šī citāta:

Tas vienmēr ir ļoti vērtīgi – sēdēt un gudri dirst, cik viss ir slikti, bet pašam neko nedarīt. Pat nemēģināt. Jo mēģināt jau nav vērts. Viss tāpat skaidrs. Vainīgi ir tie citi.  /151.lpp./

Lasāmgabali XXXVIII

Sen nav bijušas īsās piezīmes par izlasīto 🙂 Šoreiz par trim savstarpēji nesaistītiem darbiem. Lai gan nē – tos visus var sasaistīt ceļojot laikā un telpā – 50to gadu Amerika, 90to gadu Īrija un Pirmais pasaules karš.

Man gan šis Džeka Keruaka darbs Ceļā nav šajos vākos, bet tas nemaina darba būtību. Sals Paradaizs kopā ar savu draugu Dīnu Moriartiju dodas klejojumos pa Ameriku un Meksiku meklējot dzīves jēgu. Tas viss notiek apmēram 50tajos gados, kad daudzi jauni ļaudis dzinās pēc sava amerikāņu sapņa. Man, protams, šķiet aizraujoši, ka ir iespējams iesēsties mašīnā ar pāris dolāriem kabatā un vienkārši kaut kur braukt, bet tai pat laikā man tas liekas tik… es pat nezinu, kāds varētu būt pareizais apzīmējums. Bezjēdzīgi? Nonstop uzdzīvošana ar random ļaudīm un vietās? Ko es nudien apbrīnoju – varoņu izturību tik ilgi šādi dzīvot. Klejošana, būšana ceļā un tam visam pāri – kam šai dzīvē ir jēga?

 

Pilnīgi citāda aizceļošana pasaulē, precīzāk, uz Īriju ir Laimai Muktupāvelai (nu jau Kotai) darbā Šampinjonu derība. Šī darba fragments bija manī iesēdies kopš pamatskolas (vai vidusskolas?) literatūras stundām, kur mācību grāmatā esošais fragments par koferi manī radīja pārliecību, ka arī viss pārējais darbs ir tāds it kā viegls, it kā nopietns utt. Nav nemaz tik viegli lasīt sēnes ārzemēs, ja nezina valodu, nav nekādu iemaņu un galvenais – atskārsme, ka tevi izmanto kā vergu un negrib maksāt. It kā ar humoru par sāpīgo, par laiku, kad savā zemē nav nekādu iespēju, palikuši tikai parādi un cerības, ka reiz tev piederēs tikpat daudz visa kā kā citiem ļaudīm. Bet vai tā nav tukša dzīšanās pēc mantas, kas tev patiesībā nav vajadzīga? Pēc dzīves, kas nav paredzēta tev? Visu jau nevar mērīt pēc vienas mērauklas.

 

Aizceļojot uz citiem platuma grādiem un arī nedaudz laikā, mēs nonākam Ernesta Hemingveja romānā Ardievas ieročiem. Jāsaka, ka no šī autora es cītīgi izvairījos pēc Sirmgalvis un jūra izlasīšanas, tomēr nonācu līdz šim darbam tikai tāpēc, ka tas bija pieminēts iekš citiem darbiem. Tie uzjundīja manī pietiekoši lielu interesi – par ko gan ir šis darbs? Šo stāstu stāsta tenente, virsnieks – caur sevi par karu, kara gaitām, ievainojumu, hospitāli, iemīlēšanos. No brīža, kad karš ir vienkārši lieta līdz apziņai, ka karot ir bezjēdzīgi. Kā veidot savu dzīvi? Kā no kara izvairīties un vairs neielaist savā apziņā? Kas vispār vēl bez kara pastāv? Ne tikai šajā darbā, bet vispār man liekās tik neiespējama doma: vienlaicīga divu parādību eksistēšana – fronte un nāve un dzīves viesnīcā, biljards un pilsētiņu apskatīšana. Joprojām palieku pie pārliecības, ka Hemingveja daiļrade ir depresīva un pagaidām turpināšu izvairīties no to iepazīšanas.

Nedaudz krievu literatūras: Puškins, Gogolis un Bulgakovs

Reizēm ir tā, ka sagribas palasīt citādu literatūru, jo viss mūsdienās rakstītais apnicis/nespēj aizraut. Šoreiz devu priekšroku stāstiem, kurus sarakstījuši dažādi krievu rakstnieki.

Viens no tiem ir Nikolajs Gogolis ar savu Šinelis. Es par tādu stāstu nebūtu neko zinājusi, bet kaut kad senāk DDT to uzveda. Aiziet tā arī nesanāca, bet nu vismaz esmu izlasījusi. Pavisam vienkārši – kādam ierēdnim sāk salt mugura, tiek pārliecināts, ka jāšuj jauns šinelis un tad to… Patiesībā tajā stāstā nekā tāda nav, bet autors kaut kā prot mani aizraut ar to savu neko. Nu, labi, nedrīkst teikt, ka ”tur nekā nav”. Caur Akakiju Akakijeviču (kā tie vārdi rodas?) autors ieskicē 19. gadsimta sabiedrību. Galvenais varonis ir ārprātā nabadzīgs, knapi velk savu dzīvību, lai gan daudz strādā, ir neievērojams un necils. Tāpat kā apvidus, kurā viņš dzīvo. To ka pastāv labāka dzīve un sabiedriskais slānis rāda necerēts uzaicinājums iedzert tēju kolēģa mājās. Vai dzīve var rādīties nedaudz gaišāka, ja tiec pie skaistas virsdrēbes? Jā, pašam Akakijam tas ienes gaišumu viņa vienmuļajā dzīvē, bet darba biedri izrādās diezgan ārišķīgi, jo pēkšņi viņu pamana un vairs nezobojas. Un kas notiek beigās? Neliels šausmu elements, kas liek domāt – kas notiek? Nezinu, kā ir ar citiem izdevumiem, bet mans ir ļoti skaisti ilustrēts!

Arī Aleksandra Puškina Pīķa dāmā beigās ir šis pārdabiskums. Līdz tam stāsts neliekas nekas sevišķs – veca grāfiene savā apgādībā ņem jaunu sievieti un skolo. Dzīve rit pēc grāfienes iegribām, līdz jaunā sieviete pie loga samana vīrieti, kurš diezgan klaji izrāda savas simpātijas. Aplidošanas pūles un reiz viņa piekrīt ieaicināt viņu namā. Un ar šo brīdi ir jautājums, kas uzvarēs: mīlestība vai paša alkas pēc veiksmes? Es nespēju pieklājīgi uztvert 19.gadsimta mīlas tēmas un visa tā aplidošana un vēstuļu rakstīšana, jaunavu reakcijas manī raisa vieglu smaidu. Nemācēšu īsti teikt, ko autors ar šo darbu īsti gribēja teikt, tomēr – neesiet alkatīgi!

Vēl par dažiem Mihaila Bulgakova stāstiem. No šī krājuma es nelasīju Teātra romānu un Jaunā ārsta piezīmes, jo ir jau lasīts un blogā pieminēti. Mani interesēja tikai stāsti un jā, viņu ir grūti izstāstīt, raksta fantastiski! Nevienu no tiem es īpaši neizcelšu, tomēr man patīk veids kādā Bulgakovs parāda savu laiku – cilvēkus, sabiedrisko iekārtu, uzskatus utt. Neesmu lasījusi iepriekšminēto autoru biogrāfijas, tomēr Bulgakovā man patīk, ka viņš savos darbos iepin gan savus dzīves faktus, gan redzējumu. Piemēram, Pēkšņais uzbrukums un Es nogalināju ir epizodes par Pilsoņu karu, kurā pats ir piedalījies (gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā).

Mansards: Atjaunošana un Grāmata

Reiz kādā no akcijām es sagrābos veselu kalnu grāmatu no apgāda Mansards un nu beidzot es šo kalnu mazinu. Pirms kāda laiciņa priekš sevis uzrakstīju īsās piezīmes par divām Mansarda izdotajām grāmatām (joprojām liela patikšana pret ”Bitēm”!). Izlasījušās vēl divas un nu laiks tās atzīmēt.

Nu jau vairs neatceros, kas mani uzrunāja pērkot Ežēna Grīna Atjaunošana, taču beidzot esmu to izlasījusi. Darbs stāsta par diezgan kutelīgu laika posmu pēc Otrā pasaules kara. Par neapzinātu iesaistīšanos vēstures notikumos, kuros tu neesi vēlējies piedalīties (ne no tāda aspekta) un otrs – kā atrast savu patieso identitāti, ja tavu valsti pasludina par vairs neeksistējošu. Prieks, ka romānu var ātri izlasīt, bet es neteikšu, ka tas mani aizķēra. Tas ir labs, bet kaut kas tajā stāstījumā man nenostrādāja.

 

 

 

 

Savukārt uz Mikolaja Ložiņska darbu Grāmata es skatījos jau labu laiciņu un beidzot radās izdevība pieķerties. Esmu pārsteigta, ka darbs izlasījās tik ļoti ātri! Pa pāris vakariem. Galvenais varonis raksta grāmatu par savu ģimeni – vecākiem, vecvecākiem. Interesantais aspekts – ģimenes stāstu var uzrakstīt atminoties lietas un notikumus ap tiem. Lietu un priekšmetu vēsture, bet tik daudz par šo ģimeni! Kopumā darbs man patika, stāsts ir jāsakārto pašam, jo autors neaizraujas ar notikumu secību. Ak jā, šīs ģimenes stāsts tiek ievīts vēstures/attīstības ietvaros un tas šo stāstu skaisti papildina 🙂

Grāmatstastistika 2018

Ja jau ir iegājies, ka šis ir vienīgais kopsavilkums, ko es veicu, tad jau jāturpina. Pagājušajā gadā dikti priecājos, ka mans lasamais ar katru gadu aug, tomēr 2018.g. ir bijis kaut kāda ziņā dīvains un arī nelasīšanas gads. Pieveicu tikai 55 grāmatas. Daļēji noveļu uz to, ka sanāca mazāk laika lasīt. Esmu kļuvusi arī izvēlīgāka vai.. es nezinu. Mani daudzas neuzrunāja un nespēju vai nu pabeigt vai knapi iesāktas metu pie malas. Twitter manīju skaistu gadu kopsavilkumu, bet man tas sanāks mazs, jo esmu visai vēlu sākusi apkopot lasīto:

• 2013 – 62;
• 2014 – 51;
• 2015 – 58;
• 2016 – 65;
• 2017 – 72;
• 2018 – 55.

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10 (šoreiz tikai 10, jo kaut kā negadījās vairāk trāpīt uz patiešām spēcīgiem darbiem):

• Ž. P. Didjēlorāns. Lasītājs vilcienā 6:27 – kodolīgs stāsts par to, kā īstās rindas spēj mainīt visiesīkstējušākos prātus
• F. Iljess. 1913: gads pirms kara – patiešām aizraujošs pētījums par gadu pirms kara mākslas/radošajā pasaulē
• B. Pomsela. Es biju tikai sekretāre – man nepatīk politika, tomēr šis darbs mani sašūpoja
• K. Hanna. Lakstīgala – vēsturisks romāns par Otrā pasaules kara sākumu Francijā un divām māsām, kuras cīnās par sevi ar dažādām metodēm. Darbs, kurā var atrast abolūti visu!
• V. Belševica. Bille – ja nebūtu ekranizācijas, noteikti nebūtu pārlasījusi. Skolas laikā nepratu novērtēt.
• G. Hanimena. Eleanorai Olifantai viss kārtībā – nemācēšu pateikt kāpēc, bet šis darbs mani atstāja uz mēnesi nelasīšanas pauzē. It kā jau tur nav nekas pārdabisks, tomēr kaut kas mani visai dziļi aizķēra
• N. Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli – ak, dodiet man vēl tik skaistu, sirsnīgu, cieņpilnu un sīkstu romānu kā šo! Paldies par tulkojumu!
• M. Friedenthal. Bites – neglabājiet skapjos, bet elpojiet pakausī galvenajam varonim un izjūtiet laikmetu, dabu, cilvēku
• H. Mantela. Vilku nams – negaidīti labs, citāds vēsturiskais romāns
• K. Sabaļauskaite. Silva Rerum IV – noslēgums lieliskajam baroka laika romānam par Norvaišu dzimtu. Spēcīgi kā jau ierasts.

Gada atklājums (autors):

• Veronēzi – ilgi auklēju skapī viņa romānu līdz saņēmos un izlasīju. Rindā gaida nākamais viņa romāns, kuram jābūt tikpat viltīgam – it kā mierpilns, it kā nekas nenotiek, bet beigās netiec vaļā.
• Agbarjana – ja nemaldos, armēniete, bet kā viņa mani paņēma ar to savu ciema stāstu! Gribu vēl kaut ko no viņas 🙂
• Pračets – viņš man nav jaunums, tomēr rakstītā veidā saskāros pirmo reizi. Humorpilna fantāzija, perfekti izdomāta pasaule. Kas vēl vajadzīgs?

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

• A. Jundze. Putekļi smilšu pulkstenī – bija dikti lielā topā, kaut kad nolēmu izlasīt. Nesanāca. Kaut kā nespēju ielasīties un tādu puslasītu noliku malā. Pat neatminos, par ko bija.
• H. Vagrants. Ielu muzikanta dienasgrāmata – neticēsiet, bet šo es ļoti gaidīju. Es pat nezinu, ko cerēju atrast starp vākiem, bet es to neatradu. Sanāca neliela vilšanās. Iespējams, grāmatas nudien nevajag salīdzināt, bet gaidīju kaut ko Balodes stilā.

Ruksīgu jauno gadu!