Lasāmgabali XXXIX

Man ik pa laikam ietrāpās izlasīt dažus darbus, kuri man patika, bet negribas izplūst sīki un smalki aprakstos. Tad nu šoreiz būs trīs ļoti dažādi darbi, par kuriem gribu izteikt piezīmes pašai priekš sevis. Divi jau zināmi autori un viens man bija jaunums. Mani kaut kādā mērā viņš savaldzināja, tāpēc šobrīd lasu citu viņa darbu. Kas zina, varbūt es reiz atkal pieķeršos viņa “Pieneņu vīnam” un pabeigšu to, nevis pametīšu jau pirmajās lapās.

Ar Māra Runguļa pirmo darbu es iepazinos pirms diviem gadiem. Toreiz pie Pastaiga mirušo pilsētā mani piesaistīja Brektes vārds. Ieraugot otro daļu Trīs nāves Mārtiņdienā, es daudz nevilcinājos un vēru vaļā vākus. Priecēja pirmā rindkopa, kura atgādināja īsumā par iepriekš lasīto (man patīk, ka autori tā dara). Mani priecēja arī Brektes ilustrācijas, īsteni viņa stilā. Jau atkal mēģināju saprast, cik atvērti domāšanā bijuši vecāki, kad pirka saviem bērniem šo grāmatu, jo… Brekte. Viņa ilustrācijām ir kaut kāds savāds šarms, kurš visiem droši vien neiet pie sirds (par izstādes apmeklēšanu gan man vēl jāpadomā). Bet runājot par pašiem stāstiem – man bērnībā būtu paticis. Skolas pasākums, visi sēž zālē, sveču gaismā un klausās dažādos spoku stāstus, kurus stāsta trīs Nāves. Cenšos saprast, vai šāda veida pasākums sanāktu arī mūsdienās un kaut kas liek domāt, ka nē. Izlasīju ātri, vienā vakarā un secinājums – spoki ir dažādi un ar tiem tikai pa labam.

Pagājušajā gadā man bija iespēja gan izlasīt, gan būt klāt Valda Rūmnieka grāmatas Starp Mežaparku un Murjāņiem atvēršanas svētkos. Pagājušajā nedēļā manās rokās nonāca autobiogrāfijas otrā daļa No Raiņa līdz Čakam un te būtu vietā precizējums – no iecerētajām trīs daļām, šī tomēr ir divdaļīga autobiogrāfija. Tieši tāpat kā pirmajā daļā, arī šajā autors sevi atstāj otrā plānā, priekšplānā izceļot laiku no 1980-2018, savus līdzcilvēkus, darbus, nedarbus, politisko, māksliniecisko un radošo gaisotni. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par Rakstnieku savienību, tās nama likteni un, protams, par politiskajām kaislībām un to ietekmi uz radošajiem ļaudīm. Jāatzīst, ka nespēju saprast, kā viens cilvēks ir spējis strādāt augstos amatos, vienlaicīgi būt radošs lietrārajā laukā, darboties TV un tam visam pa vidu būt ģimenes cilvēks. Vienkārši apbrīnojami! Un es atkārtošos – es arī gribu lasīt romānu par Sudrabkalnu!

Mans jaunatklājums bija Reja Bredberija zinātniskā fantastika. Kā jau minēju, kaut kad mēģināju lasīt to Pieneņu vīnu, bet nesanāca. Kad rokās turēju Marsiešu hronikas, kaut kā nesavilku kopā faktu, ka tas ir tas pats autors. Ļoti labi! Tātad, ņemot vērā, ka šis darbs ir uzrakstīts pirms pusgadsimta, esmu ļoti pārsteigta par tās tematisko aktualitāti šodien. Man ļoti patika, ka darbs ir no marsiešu skatpunkta rakstīts. Ir visa attīstība un tad pamazām Marsu pārņem cilvēki. No nodaļas uz nodaļu ir notikusi attīstība pretējā virzienā. Tas tik ļoti sasaucās ar to, ka mums patīk izjaukt lietu dabisko kārtību, piedrazot vidi un nemaz neklapēt ar ausi par notikušajām pārmaiņām līdz var būt par vēlu. “Mums, zemiešiem, ir īpašs talants sagraut visu dižo un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Karnakas templī vēl neesam iekārtojuši karsto cīsiņu tirgotavu, tad vienīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu.” /118.lpp./ Tā kā šo darbu izlasīju jau pirms kāda laika, tad nespēju vairs uzrakstīt citas uzvirmojušās domas, bet domas par dabu, civilizācijas saglabāšanu un marsiešu eksistenci ir saglabājušās. Man patika un patika arī garstāsti, kas iekļauti krājumā Tagad un mūžīgi. Varbūt par to arī kaut kad uzrakstīšu.

Mēs, XX gadsimts: Ikstena, Repše, Bankovskis

Kāds laiciņš iepauzēts šai sērijā. Tā kā manās rokās maz pamazām ir nonākušas teju visas atlikušās, laiks pieķerties lasīšanai un nelielai izziņai.

9789934546013_274Noras Ikstenas Mātes piens (2015) ir grāmata, kurai es ļoti ilgi pretojos. Gandrīz vai ar visām četrām. Ja man jautā kāpēc, tad es īsti iemeslu pateikt nevaru – vai nu tas, ka darbs bija mega populārs, vai tur strādā nosaukums, kas mani neuzrunā vai.. Lai nu kā, noignorēju reiz man teikto frāzi: ”Tev droši vien nepatiks”, izmantoju iespēju un izlasīju. Jā, sākums bija kā bija, bet tad es aizvien vairāk ielasījos, aizvien vairāk iejutos meitas ādā un tā tā lieta aizgāja. Man ļoti patika beigas! Domājot par tēmu, kādu Ikstena ir pacēlusi, nu… traki! Traki, neloģiski un cilvēka garu lauzošs laiks bijis. Man kaut kādā mērā bija lielas skumjas par mātes likteni, jo… tā attieksme un situācija bija tik nepieņemama un neloģiska, ka es saprotu, kāpēc viņa pamazām sabruka. Un vienlaicīgi es īsti nespēju viņu izprast – to nespēju pārkāpt sev pāri, dzīvot tālāk. Gandrīz vai kauns teikt, bet šis ir pirmais darbs, ko izlasu no Ikstenas, līdz ar to apbrīnoju viņas spēju caur trim paaudzes sievietēm parādīt tik aptverošu laikaposmu: mātes māte – padomju gados dzīvojoša sieviete, kura pieņem faktu, ka nav vairs Latvijas, bet klusībā cer, ka tā atgriezīsies; māte, kura varētu būt spoža padomju laika zinātniece ginekoloģijā, ja ne kāds incidents un meita, kura pilnībā atdodas padomju vadlīnijām līdz sāk dzīvot prātā dubultu dzīvi, jo atklāj patieso brīvības garšu. Laikā, kad šis darbs iznāca, dzirdēju daudz atsauksmju-sūdzību, ka nepatīk šis triju sieviešu stāsts, ka nevarot saprast, kura ir kura… Jā, sākumā ir grūti saprast, bet nedomāju, ka tas ir šķērslis. Kad ielasās, ir viegli atšķirt, kura ko stāsta. Noteikti vēl kaut ko no viņas palasīšu 🙂

072ffa038c25Kaut kā nu tā sanācis, ka arī par Gundegas Repšes Bogeni (2016) man teica: ”Nu nezinu, vai tev patiks”. Par spīti dažādajiem viedokļiem, gribēju iegūt pati savējo. Un esmu pārsteigta par šo citādo viedokli, jo mums lielos vilcienos lietas sakrīt… Neesmu liela latviešu literatūras lasītāja (bet lielāka nekā agrāk), bet nekad nebiju lasījusi Repši (šādu teikumu vēlāk es atkārtošu vēlreiz). Kā jau šai sērijā, arī Repše atrod neērto tabu – klusēšana par notikumiem. Cik daudz cilvēks var atļauties un vai atļaujas pateikt kā lielāka priekšā? Vai klusēšanas/spītības dēļ ir vērts mirt?  Šis ir stāsts par kādu ģimeni pašā kara priekšvakarā, par pirmo izvešanu, lielo neziņu, sašutumu uzzinot, ko vara var atļauties. Tas ir kā rīt pašlepnuma krupi cerībā, ka nenosmaks (bet varbūt nāve nesīs atvieglojumu?). Un tam visam pāri ir kāda neparasta mīlestība, kas teorētiski nav pieļaujama. Un arī tā tiek noklusēta, cik vien ilgi iespējams. Katrā ziņā Lesteri nav parasta latviešu ģimene un man patīk, kā caur viņiem autore parāda šo laika posmu. Jā, skarbi, nežēlīgi, bet lai galīgi viss nepārvērtos bezcerībā, kaut kāds pamats sevī jārada. Ja ne reāls, tad vismaz garīgs.

6f617d4172e4Ar Paula Bankovska darbu 18 (2014) man sanāca kaut kā pagalam jocīgi. Strādāju grāmatnīcā, vēl nezināju par šīs sērijas eksistenci plus man bija garlaicīgi un es mazliet pašķirstīju šo darbu (jo nebiju lasījusi Bankovski). ”Pff..” un noliku atpakaļ plauktā. Pēdējā laikā turos pie atziņas, ka – ja kāda grāmata negrib lasīties, nav ko mocīties; ja būs lemts, tā agrāk vai vēlāk pati atgriezīsies. Un tā notika arī ar šo. Man prieks, ka izlasīju! Stāsts, kura divas līnijas šķir gadsimts, bet jautājumi ir tikai pamainījuši savu formu. To daļu, kas attiecās uz 1917.gadu  izbaudīju. Dezertēšana, slēpšanās, misijas saņemšana, domas par brīvas Latvijas iespējamību. Tik visa kā daudz vienam cilvēkam gada garumā! Ainas, kurās viņš stāsta par to, kā tieši pasludina valsts izveidi atstāja tādu… hmm, savādu noskaņu. Viens ir tas, ka es nezinu, kā realitātē tas ir noticis, neesmu lasījusi nevienu reālu dienasgrāmatu par šo notikumu/noskaņu, no otras puses – tik svarīgs mirklis! Grūti iedomāties/savienot redzamo svinīgo fotogrāfiju ar to, ko par atmosfēru un klātesošajiem stāsta varonis. Savukārt mūsdienu līnija stāsta par fotogrāfijām, centieniem atminēt pagātni, savienot faktus un pretējais – latviešu tauta nemanāmi izšķīst.

…brīvību vispirms nevajag meklēt cilvēkos vai politiskās iekārtās, bet mūsu pašu dabiskajās saknēs. /112.lpp./

Un nespēju iztikt bez šī citāta:

Tas vienmēr ir ļoti vērtīgi – sēdēt un gudri dirst, cik viss ir slikti, bet pašam neko nedarīt. Pat nemēģināt. Jo mēģināt jau nav vērts. Viss tāpat skaidrs. Vainīgi ir tie citi.  /151.lpp./

Lasāmgabali XXXVIII

Sen nav bijušas īsās piezīmes par izlasīto 🙂 Šoreiz par trim savstarpēji nesaistītiem darbiem. Lai gan nē – tos visus var sasaistīt ceļojot laikā un telpā – 50to gadu Amerika, 90to gadu Īrija un Pirmais pasaules karš.

keruaksMan gan šis Džeka Keruaka darbs Ceļā nav šajos vākos, bet tas nemaina darba būtību. Sals Paradaizs kopā ar savu draugu Dīnu Moriartiju dodas klejojumos pa Ameriku un Meksiku meklējot dzīves jēgu. Tas viss notiek apmēram 50tajos gados, kad daudzi jauni ļaudis dzinās pēc sava amerikāņu sapņa. Man, protams, šķiet aizraujoši, ka ir iespējams iesēsties mašīnā ar pāris dolāriem kabatā un vienkārši kaut kur braukt, bet tai pat laikā man tas liekas tik… es pat nezinu, kāds varētu būt pareizais apzīmējums. Bezjēdzīgi? Nonstop uzdzīvošana ar random ļaudīm un vietās? Ko es nudien apbrīnoju – varoņu izturību tik ilgi šādi dzīvot. Klejošana, būšana ceļā un tam visam pāri – kam šai dzīvē ir jēga?

 

5947e26d24ca2-web

Pilnīgi citāda aizceļošana pasaulē, precīzāk, uz Īriju ir Laimai Muktupāvelai (nu jau Kotai) darbā Šampinjonu derība. Šī darba fragments bija manī iesēdies kopš pamatskolas (vai vidusskolas?) literatūras stundām, kur mācību grāmatā esošais fragments par koferi manī radīja pārliecību, ka arī viss pārējais darbs ir tāds it kā viegls, it kā nopietns utt. Nav nemaz tik viegli lasīt sēnes ārzemēs, ja nezina valodu, nav nekādu iemaņu un galvenais – atskārsme, ka tevi izmanto kā vergu un negrib maksāt. It kā ar humoru par sāpīgo, par laiku, kad savā zemē nav nekādu iespēju, palikuši tikai parādi un cerības, ka reiz tev piederēs tikpat daudz visa kā kā citiem ļaudīm. Bet vai tā nav tukša dzīšanās pēc mantas, kas tev patiesībā nav vajadzīga? Pēc dzīves, kas nav paredzēta tev? Visu jau nevar mērīt pēc vienas mērauklas.

 

hemingvejsAizceļojot uz citiem platuma grādiem un arī nedaudz laikā, mēs nonākam Ernesta Hemingveja romānā Ardievas ieročiem. Jāsaka, ka no šī autora es cītīgi izvairījos pēc Sirmgalvis un jūra izlasīšanas, tomēr nonācu līdz šim darbam tikai tāpēc, ka tas bija pieminēts iekš citiem darbiem. Tie uzjundīja manī pietiekoši lielu interesi – par ko gan ir šis darbs? Šo stāstu stāsta tenente, virsnieks – caur sevi par karu, kara gaitām, ievainojumu, hospitāli, iemīlēšanos. No brīža, kad karš ir vienkārši lieta līdz apziņai, ka karot ir bezjēdzīgi. Kā veidot savu dzīvi? Kā no kara izvairīties un vairs neielaist savā apziņā? Kas vispār vēl bez kara pastāv? Ne tikai šajā darbā, bet vispār man liekās tik neiespējama doma: vienlaicīga divu parādību eksistēšana – fronte un nāve un dzīves viesnīcā, biljards un pilsētiņu apskatīšana. Joprojām palieku pie pārliecības, ka Hemingveja daiļrade ir depresīva un pagaidām turpināšu izvairīties no to iepazīšanas.

Nedaudz krievu literatūras: Puškins, Gogolis un Bulgakovs

Reizēm ir tā, ka sagribas palasīt citādu literatūru, jo viss mūsdienās rakstītais apnicis/nespēj aizraut. Šoreiz devu priekšroku stāstiem, kurus sarakstījuši dažādi krievu rakstnieki.

Viens no tiem ir Nikolajs Gogolis ar savu Šinelis. Es par tādu stāstu nebūtu neko zinājusi, bet kaut kad senāk DDT to uzveda. Aiziet tā arī nesanāca, bet nu vismaz esmu izlasījusi. Pavisam vienkārši – kādam ierēdnim sāk salt mugura, tiek pārliecināts, ka jāšuj jauns šinelis un tad to… Patiesībā tajā stāstā nekā tāda nav, bet autors kaut kā prot mani aizraut ar to savu neko. Nu, labi, nedrīkst teikt, ka ”tur nekā nav”. Caur Akakiju Akakijeviču (kā tie vārdi rodas?) autors ieskicē 19. gadsimta sabiedrību. Galvenais varonis ir ārprātā nabadzīgs, knapi velk savu dzīvību, lai gan daudz strādā, ir neievērojams un necils. Tāpat kā apvidus, kurā viņš dzīvo. To ka pastāv labāka dzīve un sabiedriskais slānis rāda necerēts uzaicinājums iedzert tēju kolēģa mājās. Vai dzīve var rādīties nedaudz gaišāka, ja tiec pie skaistas virsdrēbes? Jā, pašam Akakijam tas ienes gaišumu viņa vienmuļajā dzīvē, bet darba biedri izrādās diezgan ārišķīgi, jo pēkšņi viņu pamana un vairs nezobojas. Un kas notiek beigās? Neliels šausmu elements, kas liek domāt – kas notiek? Nezinu, kā ir ar citiem izdevumiem, bet mans ir ļoti skaisti ilustrēts!

Arī Aleksandra Puškina Pīķa dāmā beigās ir šis pārdabiskums. Līdz tam stāsts neliekas nekas sevišķs – veca grāfiene savā apgādībā ņem jaunu sievieti un skolo. Dzīve rit pēc grāfienes iegribām, līdz jaunā sieviete pie loga samana vīrieti, kurš diezgan klaji izrāda savas simpātijas. Aplidošanas pūles un reiz viņa piekrīt ieaicināt viņu namā. Un ar šo brīdi ir jautājums, kas uzvarēs: mīlestība vai paša alkas pēc veiksmes? Es nespēju pieklājīgi uztvert 19.gadsimta mīlas tēmas un visa tā aplidošana un vēstuļu rakstīšana, jaunavu reakcijas manī raisa vieglu smaidu. Nemācēšu īsti teikt, ko autors ar šo darbu īsti gribēja teikt, tomēr – neesiet alkatīgi!

Vēl par dažiem Mihaila Bulgakova stāstiem. No šī krājuma es nelasīju Teātra romānu un Jaunā ārsta piezīmes, jo ir jau lasīts un blogā pieminēti. Mani interesēja tikai stāsti un jā, viņu ir grūti izstāstīt, raksta fantastiski! Nevienu no tiem es īpaši neizcelšu, tomēr man patīk veids kādā Bulgakovs parāda savu laiku – cilvēkus, sabiedrisko iekārtu, uzskatus utt. Neesmu lasījusi iepriekšminēto autoru biogrāfijas, tomēr Bulgakovā man patīk, ka viņš savos darbos iepin gan savus dzīves faktus, gan redzējumu. Piemēram, Pēkšņais uzbrukums un Es nogalināju ir epizodes par Pilsoņu karu, kurā pats ir piedalījies (gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā).

Mansards: Atjaunošana un Grāmata

Reiz kādā no akcijām es sagrābos veselu kalnu grāmatu no apgāda Mansards un nu beidzot es šo kalnu mazinu. Pirms kāda laiciņa priekš sevis uzrakstīju īsās piezīmes par divām Mansarda izdotajām grāmatām (joprojām liela patikšana pret ”Bitēm”!). Izlasījušās vēl divas un nu laiks tās atzīmēt.

original_f9b954414a8dca1394bbda8883de3204Nu jau vairs neatceros, kas mani uzrunāja pērkot Ežēna Grīna Atjaunošana, taču beidzot esmu to izlasījusi. Darbs stāsta par diezgan kutelīgu laika posmu pēc Otrā pasaules kara. Par neapzinātu iesaistīšanos vēstures notikumos, kuros tu neesi vēlējies piedalīties (ne no tāda aspekta) un otrs – kā atrast savu patieso identitāti, ja tavu valsti pasludina par vairs neeksistējošu. Prieks, ka romānu var ātri izlasīt, bet es neteikšu, ka tas mani aizķēra. Tas ir labs, bet kaut kas tajā stāstījumā man nenostrādāja.

 

 

 

 

lozinskis-DRUKASavukārt uz Mikolaja Ložiņska darbu Grāmata es skatījos jau labu laiciņu un beidzot radās izdevība pieķerties. Esmu pārsteigta, ka darbs izlasījās tik ļoti ātri! Pa pāris vakariem. Galvenais varonis raksta grāmatu par savu ģimeni – vecākiem, vecvecākiem. Interesantais aspekts – ģimenes stāstu var uzrakstīt atminoties lietas un notikumus ap tiem. Lietu un priekšmetu vēsture, bet tik daudz par šo ģimeni! Kopumā darbs man patika, stāsts ir jāsakārto pašam, jo autors neaizraujas ar notikumu secību. Ak jā, šīs ģimenes stāsts tiek ievīts vēstures/attīstības ietvaros un tas šo stāstu skaisti papildina 🙂

Grāmatstastistika 2018

Ja jau ir iegājies, ka šis ir vienīgais kopsavilkums, ko es veicu, tad jau jāturpina. Pagājušajā gadā dikti priecājos, ka mans lasamais ar katru gadu aug, tomēr 2018.g. ir bijis kaut kāda ziņā dīvains un arī nelasīšanas gads. Pieveicu tikai 55 grāmatas. Daļēji noveļu uz to, ka sanāca mazāk laika lasīt. Esmu kļuvusi arī izvēlīgāka vai.. es nezinu. Mani daudzas neuzrunāja un nespēju vai nu pabeigt vai knapi iesāktas metu pie malas. Twitter manīju skaistu gadu kopsavilkumu, bet man tas sanāks mazs, jo esmu visai vēlu sākusi apkopot lasīto:

  • 2013 – 62;
  • 2014 – 51;
  • 2015 – 58;
  • 2016 – 65;
  • 2017 – 72;
  • 2018 – 55.

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10 (šoreiz tikai 10, jo kaut kā negadījās vairāk trāpīt uz patiešām spēcīgiem darbiem):

  • Ž. P. Didjēlorāns. Lasītājs vilcienā 6:27 – kodolīgs stāsts par to, kā īstās rindas spēj mainīt visiesīkstējušākos prātus
  • F. Iljess. 1913: gads pirms kara – patiešām aizraujošs pētījums par gadu pirms kara mākslas/radošajā pasaulē
  • B. Pomsela. Es biju tikai sekretāre – man nepatīk politika, tomēr šis darbs mani sašūpoja
  • K. Hanna. Lakstīgala – vēsturisks romāns par Otrā pasaules kara sākumu Francijā un divām māsām, kuras cīnās par sevi ar dažādām metodēm. Darbs, kurā var atrast abolūti visu!
  • V. Belševica. Bille – ja nebūtu ekranizācijas, noteikti nebūtu pārlasījusi. Skolas laikā nepratu novērtēt.
  • G. Hanimena. Eleanorai Olifantai viss kārtībā – nemācēšu pateikt kāpēc, bet šis darbs mani atstāja uz mēnesi nelasīšanas pauzē. It kā jau tur nav nekas pārdabisks, tomēr kaut kas mani visai dziļi aizķēra
  • N. Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli – ak, dodiet man vēl tik skaistu, sirsnīgu, cieņpilnu un sīkstu romānu kā šo! Paldies par tulkojumu!
  • M. Friedenthal. Bites – neglabājiet skapjos, bet elpojiet pakausī galvenajam varonim un izjūtiet laikmetu, dabu, cilvēku
  • H. Mantela. Vilku nams – negaidīti labs, citāds vēsturiskais romāns
  • K. Sabaļauskaite. Silva Rerum IV – noslēgums lieliskajam baroka laika romānam par Norvaišu dzimtu. Spēcīgi kā jau ierasts.

Gada atklājums (autors):

  • Veronēzi – ilgi auklēju skapī viņa romānu līdz saņēmos un izlasīju. Rindā gaida nākamais viņa romāns, kuram jābūt tikpat viltīgam – it kā mierpilns, it kā nekas nenotiek, bet beigās netiec vaļā.
  • Agbarjana – ja nemaldos, armēniete, bet kā viņa mani paņēma ar to savu ciema stāstu! Gribu vēl kaut ko no viņas 🙂
  • Pračets – viņš man nav jaunums, tomēr rakstītā veidā saskāros pirmo reizi. Humorpilna fantāzija, perfekti izdomāta pasaule. Kas vēl vajadzīgs?

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • A. Jundze. Putekļi smilšu pulkstenī – bija dikti lielā topā, kaut kad nolēmu izlasīt. Nesanāca. Kaut kā nespēju ielasīties un tādu puslasītu noliku malā. Pat neatminos, par ko bija.
  • H. Vagrants. Ielu muzikanta dienasgrāmata – neticēsiet, bet šo es ļoti gaidīju. Es pat nezinu, ko cerēju atrast starp vākiem, bet es to neatradu. Sanāca neliela vilšanās. Iespējams, grāmatas nudien nevajag salīdzināt, bet gaidīju kaut ko Balodes stilā.

Ruksīgu jauno gadu!

Mansards: Bites un 14 mezgli līdz Griničam

Kādu laiciņu atpakaļ izlasīju divas Mansarda izdotās grāmatas. Viena ir Bites un 14 mezgli līdz Griničam.  Domāju, ka šādi es uzrakstīšu par visām šīm izdevniecības grāmatām, kuras ir man mājās. Cerams 😀

1) Man maz sanāk lasīt igauņus. Meelisa Friedenthala Bites manā īpašumā ir jau kādu gadu, tomēr tikai pagājušajā mēnesī pieķēros pie lasīšanas. Nu, ja es būtu zinājusi, ka darbs lasīsies ar tik lielu aizrautību, jau sen būtu izlasījusi 🙂 Jāatzīst, ka reti kurā darbā ir sajūta, ka elpo pakausī galvenajam varonim un uz savas ādas piedzīvo visu to pašu ko viņš. Gan tās diezgan ēteriskās studijas, gan visuresošo smaku, lietu, aukstumu un ceļošanas neērtības. Un jā, tā trakā māņticība un burvestības… 17.gadsimts vispār ir bijis kaut kas traks un reizēm brīnos, kā cilvēce izdzīvoja.

Dzīvība ir trausla un turas pie miesas kā brīnums, kā putni debesīs, kā zvaigznes supralunārajā ēteriskajā sfērā. /13.lpp./

Pilnīgi noteikti iesaku! Visīstākā rudens literatūra 🙂

2) Olli Jalonen 14 mezgli līdz Griničam manā redzeslokā (un rokās) nonāca divu iemeslu dēļ – somu autors un ceļojumu apraksts. Man patīk ceļot, būt kustībā un reizēm pietiek ar šādas grāmatas izlasīšanu. Lasīju, vilku paralēles ar sacensību šoviem un nonācu pie briesmīga secinājuma – tas viss ir izdomāts. Nezinu, kaut kā biju palaidusi garām faktu, ka tas ir romāns 😀 Bet tas nemaina to, ka visu izlasīju ar interesi. Nezinu, varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet es īsti neuztvēru to daudzbalsīgumu par kuru tiek runāts anotācijā. Protams, ja četri cilvēki gandrīz gada garumā ir diendienā kopā, viss kaut kas var notikt un parādās dažādas rakstura šķautnes. Lai nu kā, izlasīt ir interesanti.

Lasāmgabali XXXVII

Trīs ļoti dažādi darbi, trīs mazi ieskatiņi.

Ar Alesandro Bariko darbiem pirmo reizi es iepazinos pirms diviem gadiem. Kad soctīklos par viņu jūsmoju, man ieteica izlasīt viņa Okeāns jūra. Beidzot es darbu nomedīju. Lai arī es vairs neesmu uz tik liela viņa viļņa, man ārkārtīgi patika. Šis bija tik… dīvains un vienlaicīgi valdzinoši savāds darbs. Es to nodēvēju par odu jūrai. Nav svarīgi, kur tas viss notiek, bet ir kāda pansija jūras krastā. Tajā ir apmetušies no tiesas īsteni dīvaiņi – mākslinieks, kurš glezno jūru ar jūras ūdeni; pētnieks, kurš lietām meklē beigas; slima meitene, kuru dziedinās jūra un citi. Kopā viņi veido tik spilgtu un kolorītu stāstījumu, ka nemaz nemanīju, ka darbs jau izlasīts! Reti sanāk, bet man ārkārtīgi patīk vērot jūru. Bet tas kā Bariko jūru vārdos tērpj… kaut kas fantastisks!

Sen nebiju lasījusi īstu vēsturi, tāpēc nolēmu, ka beidzot jāizlasa Sanitas Reinsones Meža meitas. Šeit man laikam nebūs nekā daudz ko stāstīt, jo negribu, lai šis ieskats pārtop par atstāstu vai ko tamlīdzīgu. Tātad šis pētījums ir veltīts 12 sievietēm, kuras kaut kādu iemeslu dēļ bija spiestas doties mežā slēpties. Pavisam meža gaitās esot devušās ap 400 sieviešu. Es lasīju tos dzīvesstāstus un nespēju nedomāt par visām tām šausmām – bailēm, izdzīvošanu, nodevību, spīdzināšanu utt. Liela daļa no viņām pasēdēja arī čekas mājā un man uzreiz atausa atmiņā Stūra mājas ekskursija. Neatminos kuras dzīvesstāstā bija šī detaļa, bet viņa ļoti spilgti stāsīja par Stūra mājā notiekošo. Baisi un necilvēcīgi. Bet man ir prieks, ka pēdējos gados par šiem jautājumiem, kā arī par sieviešu lomu karā (un citiem aizmirstiem vai maz pieminētiem aspektiem), sāk runāt aizvien vairāk un vairāk.

Visiem reiz pienāk mirklis, kad gribas vienkārši lasīt un ne pārāk cītīgi apdomāt lasīto. Un ja pie rokas ir kāda Sofijas Kinselas grāmata, tad zini, ka būs lieliska atslodze. Tā es sevi pūtināju pie Šopaholiķes slepenā sapņu pasaule. Vispār es sieviešromānus nelasu, tomēr Kinselai tas padodas viegli, ar odziņu un pavisam neklasiski, jo priekšplānā izvirzās galvenā varone, viņas problēmas, līdz ir sajūta, ka lasu par tādu pašu cilvēku kā es vai kāds cits no vidusmēra. Šajā darbā Rebeka strādā par finanšu apskatnieci un viņas hobijs ir iepirkšanās. Tomēr neskatoties uz to, ka viņa strādā finanšu jomā, viņa pār savām finansēm nemaz nevalda un viņai pienāk daudz vēstuļu un telefonzvanu par parādiem. Vietumis bija nedaudz smieklīgi lasīt par viņas pūliņiem ietaupīt. Visi tie nodomi jau bija labi… 😀 Protams, mīlestība nekur nav noslēpusies un prieks, ka tā nebija salkana, uzbāzīga vai kā citādi šķebinoša.

Tas arī šoreiz viss!

Lasāmgabali XXXVI

Ir iekrājusies maza kaudzīte, par kuru man nav ko plašā vērienā teikt, taču īsās piezīmes (kaut vai priekš sevis) es gan vēlos izteikt.

Šo Matiasa Enāra darbu Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem (2010), man bija iespēja saņemt sadarbībā, taču man negribējās. Bet kad grāmata pati ieleca manās rokās, nolēmu vismaz iemest aci. Jāsaka, ka šis nedaudz noslēpumainais stāsts par Mikelandželo 1506.gada Konstantinapolē, izrādījās tīri labs. Ko viņš tur dara? Sultāns viņu ir ataicinājis, lai mākslinieks uzbūvētu Zelta raga tiltu, kas būtu saikne starp Austrumiem un Rietumiem. Patīkami, ka autors patiešām ir atradis šādas laikmeta liecības un ietērpis tās šajā darbā. Tas šim romānam piedod īpašu vērtību. Visādi citādi… romāns man patiešām patika, ātri lasījās, taču nedomāju, ka sižetiski tas ilgi paliks manā galvā. Iespējams, es atminēšos darba noskaņu.

Romēna Puertolā romānu Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā es gribēju izlasīt tikai tāpēc, ka biju lasījusi iepriekšējo darbu par faķīru IKEA skapī. Jāatzīst, ka šīs man likās krietni blāvāks darbs, kuru es noteikti pēc laika būšu aizmirsusi. Nevaru pateikt, kāpēc mani nav uzrunājis stāsts par Providenci Dipuā, kura ir nolēmusi adoptēt mazo Zaheru par spīti viņas slimībai. Lidojumu iztraucē Islandes vulkāns, kā rezultātā gaisa satiksme ir paralizēta. Un tā tie notikumi ripo viens aiz otra… Vai nu netrāpīju uz īsto noskaņojumu vai… es nezinu. Es izlasīju līdz beigām, kurām bija jāmaina manas domas par darbu, bet tas nenotika. Nenobīstamies! Ja lasi vieglu (attiecībā uz šo darbu, tas varētu būt arī maldinošs apzīmējums) literatūru ar nedaudz neticamiem pavērsieniem, tev patiks. Man nu tā.

Pēdējā, par kuru man gribas dažos teikumos izteikties, ir no sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts, konkrētāk, Osvalda Zebrus Gaiļu kalna ēnā. Nezinu, kas mani sabremzēja izlasīt, kad šis romāns tikko bija iznācis, bet labāk vēlu nekā nekad, vai ne? Tātad 1905.gada revolūcijas sekas un centrā divi kaimiņi, kuri iet atšķirīgus ceļus. Man prieks, ka Zebrus ir pamatīgi izpētījis šo laikaposmu un akcentējis ne tikai pareizo (kas tai laikā vispār bija viennozīmīgi pareizs?), bet arī faktu, ka reizēm izvēles ir smagas, ka to dēļ ir iespējams pārkāpt neprāta robežas. Es zinu, ka salīdzināt grāmatas ir gandrīz vai sliktais tonis, tomēr ar citām šīs sērijas grāmatām, šī man nelikās tik spēcīga. Un es to nesaku tikai tāpēc, ka izmeklēšanas ainas man šķita nejēdzīgas. Tēma pati par sevi uzliek lielu atbildību – saistoši pastāstīt par latviešu nācijas tapšanu nepazaudējot vēsturiskās līnijas un literāro sižetu (ir tāds salikums?). Viņam tas ir izdevies, tomēr šajā sērijā es balsoju par citiem darbiem.

Lasāmgabali XXXV

Hmm, pēdējās īsās piezīmes ir tapušas februārī. Laiks labot!

haossRāmais haoss ir mans pirmais Sandro Veronēzi romāns un man tas izlasījās ļoti, ļoti raiti. Valoda viegla, atvērta, taču sižets ir pasmags – kā tikt pāri sievas nāvei, kā palīdzēt meitai un kā vispār izpaužas sēras. Dažbrīd es lasīju un domāju, kā gan viņš spēj tik viegli dzīvot tālāk. Visu to laiku pēc bērēm, ko viņš vadīja savā jaunajā dzīvesveidā, paudās savādas skumjas. It kā runas par kompānijas nākotni, it kā runas par viņu pašu, bet varbūt tā patiesībā bija šķīstīšanās? Caur visiem tiem cilvēkiem, kas nāca pie viņa ciemos un stāstīja savas bēdas. Tā nevēlēšanās pašam sev atklāt kas ir kas un vai ir obligāti palikt tur, kur abi ir.

300x0_coverLaikā, kad Linda Nemiera nebija Nemiera, bet Dreimane, viņa sarakstīja savu debijas darbu Vilcenes stāsts. Tas ir bērniem un jauniešiem domāts fantāzijas darbs, kurš mani uzrunāja ar savu anotāciju. Lasot man patika, ka caur fantāziju var just arī cilvēcīgus aspektus, ka nav tikai tīra fantāzija vien. Valoda viegla, stāsts raits, bet es laikam tiešām esmu izaugusi. Es vairs nespēju palasīt šai auditorijai domātus darbus. Man nepatika mīlas līnijas, uz beigām īsti nepatika galvenās varones raksturs un kaut kādi apraksti asociējās ar citiem stāstiem. Man tas galīgi netraucēja, taču sajūsmu arī neraisīja. Jāatzīst, ka man patika stāsta beigas, tāpēc, ja nu manās rokās nejauši nokļūs turpinājums, es to izlasīšu aiz ziņkāres 🙂

300x0_vagners_978-9934-0-7452-3Žaka de Dekēra Vāgners. Dzīvesstāsts man gribējās izlasīt divu iemeslu dēļ: 1) pašķirstot šķita, ka tas ir biogrāfisks romāns, bet izrādījās, ka nav un 2) nespēju atcerēties, kāpēc Hitleram viņš simpatizēja. Jāsaka, ka Vāgnera dzīve nav bijusi no vieglajām, taču pie daļas problēmu viņš bija vainīgs pats sava rakstura dēļ. Viņu noteikti var dēvēt par pārmaiņu komponistu ne tikai revolucionāro notikumu dēļ, bet arī vēlmē mainīt operas/teātra tradīcijas un iekārtojumu. Biju pārsteigta par divām lietām: 1) par viņa izšķērdību un parazitēšanas mākslu, apvedot ap stūri pat karali Ludvigu II un 2) par viņa radikālajiem uzskatiem – ne velti viņam nācās bēguļot un nelegāli šķērsot robežas…