Lasāmgabali XXX

Jums arī ir tā, ka kaut ko nopērciet, ielieciet grāmatplauktā un tikai pēc pusgada, gada izvelciet dienasgaismā un nodomājat: ”Kā es varēju šo tik ilgi taupīt!”? Man tā ir nepārtraukti. Man aprīlī sanāca izlasīt neticamu daudzumu sava plaukta grāmatu. Par divām bija iepriekšējā lasāmgabalu pauzē, šoreiz gribu izpausties īsāk, bet par vairākām grāmatām. Pavisam nedalīties ar lasīto es tomēr nespēju.

Fransuāzas Saganas (Francoise Sagan, 1935 – 2004) darbu Esiet sveicinātas, skumjas (1954) es ieguvu kaut kad pagājušajā gadā akcijā pa ļoti, ļoti mazām naudiņām. Līdz tam es uz šo darbu skatījos, bet kaut kā… pat nezinu. Tātad, akcijas laikā es izmantoju izdevību un iegādājos šo, ko zemapziņā biju gribējusi. Āāā! Sagāna mani tik ļoti aizrāva, ka ātri vien pacentos iegūt pārējo, kas uz to brīdi bija dabūjams. Skumjas man likās tik ļoti selindžeriskas, tik vienkāršas un vienlaicīgi ģeniālas. Teorētiski sižetā nekas tāds nenotiek, bet tā grūtsirdība un vienaldzība, kas rodas darba varoņos šķita tik saprotama.

 

 

 

Kaut kad pasen diezgan spontāni iegādājos Māra Bērziņa Titāna skrūves (2011). Šķita, ja jau gandrīz viss ir, jāņem ciet arī šis. Nenožēloju pirkumu nevienas rindiņas dēļ. Darbs ir sanācis tik humorīgs, tik viegls un ātri lasošs. Dažas situācijas šķita tik absurdas un uzjautrinošas 😀 Un viss sākas ar krējuma burciņu un gandrīz aizrīšanos ar gredzenu… Kurš latvietis vēl spētu uzrakstīt tik vieglā manierē mīlasstāstu ar tik neticami labām beigām, ja pa vidu ir bijis tik daudz ērmotu notikumu un klapatu? Un kā vispār var savest kopā divus tik ļoti atsķirīgus cilvēkus ar tik dažādiem pasaules redzējumiem? Runājot Bereļa vārdiem, Bērziņam tas ar titanisku piepūli ir izdevies. Savāda, netipiska un brīnišķīga grāmata 🙂

 

 

Laikā, kad biju atklājusi un mazliet uzsēdusies uz Alesandro Bariko, es grāmatnīcā pamanīju viņa darbu Stikla pilis (2002). Nezinu, kas notika, bet es nesteidzos ar šī darba izlasīšanu. Droši vien negribēju pārsātināties ar viņa daiļradi, lai neapniktu. Viens gan – kā ir iespējams rakstīt tik dažādi, bet tai pat laikā saproti, ka autora rokraksts jau nekur nepazūd, tas ir sastopams visos viņa darbos? Patiesībā, šis pat kaut kā mazliet asociējas ar Markesu un viņa rakstību. Stikla pilis jau atkal bija mana valodas bauda un es vairs nespēju pateikt, kurš darbs man labāk patīk. Katrā ir savs īpašais šarms, odziņa. Šis man patika gan valodas, gan sižeta dēļ, jo tajā ir tikai jaušamas vēsmas, ko nes stikla atklāšana, dzelzceļa parādīšanās un daudzas citas lietas. Noteikti ir izlasīšanas vērts un turpināšu medīt pārējo viņa daiļradi 🙂

 

 

Nākamais par ko bildīšu pāris teikumus ir kaut kas tik… nu, man noteikti darbs būs jāpārlasa vēlreiz. Kāds teica, ka labs, mani uzrunāja, ka tulkojis Joņevs, kā arī pats sižets likās interesants un tā manā somā iegūla Agotas Kristofas (Agota Kristof, 1935-2011) darbs Lielā burtnīca (1986). Tagad ir mazliet žēl, ka esmu nokavējusi Dailē šī romāna teātra uzvedumu, bet nu… varbūt kādreiz rādīs LTV1. Lasot pirmo daļu nedomāju neko labu, lai gan man bija vilkme turpināt. Tālāk kļuva jau interesanti un es gribēju zināt visu, kas notiks ar šiem dvīņiem. Tas, kā viņi sevi audzināja un trennēja ir kaut kas varens, lai arī cik neveselīgi un drasiski tas liktos. Arī kara apstākļi nav nekas iedvesmojošs, tāpēc puiku cīņas spars, apķērība un griba ir tikai apsveicama. Beigas? Tās vispār bija ekslodējošas un samežģīja visu manu domu gaitu un visi notikumi bija jāskata no jauna skatpunkta. Tas ir iemesls, lai pārlasītu.

Četri nav pārāk foršs cipars, tāpēc pielikšu vēl Mārgaretas Atvudas (Margaret Atwood, 1939) Sirds mirst pēdējā (2015). Man patika, bet man nav daudz ko teikt. Šis ir mans pirmais lasītais Atvudas darbs, tas bija ieintriģējošs, nereāli reāls un dažbrīd neticams. Autores uzbūvētā pasaule ir diezgan reāla, ļoti, ļoti tāla mūsu nākotne – pienāk diena, kad vairumam nav nekā un kaut ko var iegūt iestājoties Pozitronā. Dažas lietas, kas notika Pozitronā man šķita nereālas, bet tie tādi sīkumi. Ar interesi sekoju līdzi Stena un Šarmeinas attiecību līnijai un nespēju noticēt, kā apkārtējā vide/lietas/notikumi spēj to ietekmēt. Atvudas rakstībai piemīt odziņa – it kā fantāzija (distopija), bet ticama, ievelkoša… Lai nu kā, domāju, ka jāpamēģina arī viņas Kalpones stāsts!

Lasāmgabali XXIX

Sen nebija bijis brīdis, kurā es lasītu, lasītu un lasītu, bet neko nerakstītu. Pārāk izbaudīju brīdi, kad piegāju pie sava plaukta izvēlēties lasāmvielu, ar baudu (lielāku vai mazāku) izlasīju un ņēmu nākamo. Un tā gandrīz mēneša garumā… 🙂 Šis saucās: ”Kaut kad tajās akcijās sagrābtās grāmatas arī jāizlasa” 😀 Tā kā neizskatās, ka tik ļoti drīz gribēšu dalīties garākās pārdomās, sākumam izpaudīšu īsumā divas grāmatas, kuras izlasīju.

9984-777-24-3Man patiešām ir žēl, ka es tik vēlu atklāju tādu brīnišķīgu izdevniecību kā AGB un viņu Vēja suņa klasiku. Daudzas šīs sērijas grāmatas izklausās tik ļoti, ļoti labas! Diemžēl, to es varu spriest tikai pēc anotācijām, jo vairums nav vairs pieejams. Kādā no akcijām ieraudzīju Petras Hammesfāras (Petra Hammesfahr, 1951) darbu Leļļu kapracis (1999), kurš uzrunāja gan ar vāku (tiešām grūti saprast vai tā ir lelle vai maza meitenīte) un anotāciju. Kādā vācu ciematiņā dzīvo divdesmitdivgadīgais Bils. Diemžēl viņam ir tikai divgadnieka prāta uztvere, līdz ar to daudzi ciematnieki uz viņu skatās ar aizdomām. Aizdomas kļūst lielākas, kad ciematā sāk notikt mistiskas pazušanas un slepkavības… Pirmajās lapās bija nedaudz grūti ielasīties, jo autore uzreiz iepazīstināja ar visiem ciema iedzīvotājiem un viņu savstarpējām intrigām. Un Bils… par viņa nepilnībām varēja uzzināt tikai laika gaitā. Viņš bija gandrīz mīlēts bērns, pēcāk – patiešām mīlēts, kura vārdu krājumā bija kādi pieci vārdi. Iepriekš minētās intrigas mani tik ļoti mulsināja, ka es dažbrīd visā vainoju viņu, dažbrīd man viņa sametās žēl, jo viņš taču nesaprata, kas ir labi darīts un kas nē un vispār – kas notiek? Jāatzīst, ka Hammesfāra ļoti prasmīgi ir spējusi sajaukt kārtis un salikt tās pareizā secībā nebija nemaz tik viegli. Uz beigām tapa jau krietni vieglāk novirzīt domas uz iespējamo vaininieku, bet arī beigas ir gana samudžinātas… Vēl man neliek mierā domas par Trūdi, Bila māti. Es nekādi nespēju viņu saprast, kur nu vēl attaisnot. Šķiet, ka ar mātes mīlestību un rūpēm var attaisnot diezgan daudz ko, bet ne šo, ne brīdi, kad viss tiešām sāka iet šķērsām! Patiešām labs romāns ar kriminālromānu ievirzi!

 

f21351d0ab8432c936b99b47bc01ff2eBija vēl kāds Vēja suņa romāns, uz kuru es metu acis no akcijas uz akciju līdz nesen sapratu, ka cenas ziņā nekas nemainīsies 😀 Tas ir Luīzes Velšas (Louise Welsh, 1965) darbs Triks ar lodi (2006). Kā jau vēsta nosaukums, darbs ir par iluzionistu, kuram dzīvē neiet gluži tā kā gribētos. Man patīk iluzionisti, jo saprotu, ka nekas no tā, ko viņi dara nav īsts, bet tai pat laikā – kā viņi to dara? Nu kā viņiem izdodas apmānīt manas acis un prātu? Viljams ir meistarīgs, par to man nav šaubu. Tik nekādi nespēju saprast, kāpēc nokāpis no skatuves viņa talants kaut kur pazūd un viņš kļūst par nelaimīgu vīrieti ar tieksmi iedzert un iekulties patstāvīgās nepatikšanās. Mirklis, kuru es negaidīju – krimināla pieskaņa. Kā jau reizēm mēdz gadīties ar pārsteigumiem, tas izrādījās diezgan trāpīgi, jo mazliet noguru no viņa veiksmīgajiem šoviem un ķezām ārpus skatuves. Kopumā man darbs patika, izlasījās raiti, tomēr kaut kas īsti līdz galam nebija. Pietrūka tādas īstenas aizrautības dzirksts. Velšai ir tīri jauka valoda, labs stāstījums un šajā darbā – negaidītas beigas!

Mēs, XX gadsimts: Ābele, Kota, Berelis

Dienas Grāmata uzņem apgriezienus un lutina mūs ar daudzām jaunām Mēs, XX gadsimts sērijas grāmatām. Atminos, ka tad kad šī sērija bija tikai sākusi iznākt, nodomāju, ka tās visas man vajag. Nevajag, bet izlasīt gan kārojas. Un gan jau ar laiku es spēšu izlasīt tās visas un varbūt pat kādu iekārtot savā plauktā 🙂

7Ingas Ābeles Duna (2017) mani paķēra ar vāka noformējumu – tik ļoti sagribējās pabūt pie zirgiem. Un pēc tam ar darba saturu. Šis bija mans pirmais darbs no Ābeles literārā pūra un jāsaka, ka varētu paprovēt vēl kaut ko. Runājot par šo, tad pirmais jautājums, kas man radās bija – kāpēc tā sieviete tik ļoti interesējas par Radvili? Nu kāpēc? Atbildi es saņēmu pašās darba beigās un biju patīkami pārsteigta 🙂 Lai sarakstītu šo darbu, Ābele nudien ir darbojusies kā literārā arheoloģe – sīki un smalki ir ne tikai par hipodromu (es pat nemaz nezināju, ka Rīgā tāds ir bijis!), bet arī par Stūra māju, izsūtīšanas procesiem, zirgu sacīkstēm, Otrā pasaules kara ainām utt. Laikmeta aura ir uzburta tik ļoti precīza un sajūtama, ka es lasīju un patiešām domāju, ka braucu vienos ratos ar Radvili – gan viņa hipodroma laikos, gan kara gados, gan arī ar mašīnu, stāstot par Daugavas krastu vietām. Pārsteidzoši, cik daudz visa kā var notikt viena mēneša laikā un kā dzīve var mest kūleņus… Bija gan kāda vieta, kurai es īsti nespēju noticēt, bet lai būtu.

vardiem_nebija_vietasGunta Bereļa Vārdiem nebija vietas (2015) es gribēju izlasīt jau tad, kad tas tikko iznāca. Attaisnojums parastais – kaut kā nesanāca. Varētu jau es gari un plaši gānīties par Tušu, bet to ir izdarījuši jau citi. Jā, piekrītu, ka viņš ir viens pretīgs kretīns, kura īstā vieta būtu bijusi pirmajās rindās armijā kā lielgabalu gaļai. Izmanīgs pēc vella! To viņa viltīgumu var tikai mācīties. Lasot, kā viņš strādā un domā, ko nākotnē varētu lietas labā darīt, jau nodomāju, ka varbūt cilvēks no viņa varētu sanākt, bet viss aiz aprēķina! Nu, ko tā Lizete viņam nodarīja? Phē, šķērmi metas… Tušs ir romāna centrālais tēls un viss romāns ir kā viens liels monologs. Jāatzīst, ka es ar interesi lasīju Tuša prātojumus par vārdu lietderīgumu un nelietderīgumu un dažbrīd varēju piekrist, dažbrīd – nē. Tapat es ar interesi lasīju par pirmajiem kino centieniem īsi pirms kara un kara laikā. Patiesībā, 1913.-1916.g. patiešām ir interesants posms, par kuru daudz nekas netiek runāts. Nekad nebiju aizdomājusies, ka aiz piektā gada revolūcijas uzreiz tiek runāts par karu un latviešu strēlniekiem… Lai nu kā, šis romāns man ļoti patika!

DG_ISTABA_vaks2Iepazinusies ar vienas Kotas darbu, nodomāju, ka jāizlasa vēl kas. Interesēja vai raksta tik pat jauki – raksta! Laimas Kotas Istaba (2016) ir par perestroikas laiku un visa darbība notiek vienā komunālajā dzīvoklī. Šis ir tāds laimīgs dzīvoklis, jo kaimiņi iegadījušies labi un – laikā, kad drīkst izvērst arī kādu pašdarbību, – izpalīdzīgi. Katrs ņēmās kā nu prata un daudzas lietas patiesībā bija gana nelegālas. Cilvēku izdomai robežu nebija un arī krāpnieku netrūka… Ļoti ilgi mani nodarbināja Margrietas jautājums – tā tiešām var būt ar zīlītēm? Lai nu kā, man šķita, ka viņa savu talantu lieki šķērdē. Kaut kur lasīju, ka personāžu par daudz un visi pārāk darbojoties. Nepiekritīšu, visam var izsekot līdzi. Lai gan es arī skaitos šī laika bērns, neko daudz no tā es neatceros, pārāk sīka biju 😀 Neskatoties uz to, daudzas lietas likās ārkārtīgi pazīstamas. Nezinu, kā rakstnieki ir izvēlējušies tēmas – lozējuši vai paši izdomāja, – bet Kotai ir ticis laiks, par kuru īsti dokumentācijas nav. Visa vēsture ir mūsu līdzcilvēku atmiņās un tā mēdz būt mānīga. Katrs atceras pa savam un to tā arī pasniedz. Apkopojot šos stāstus, Kotai ir sanācis visnotaļ dzīvīgs un vairumam pazīstams stāsts. Lasīju un bija tik grūti iedomāties, ka viss tā ir bijis pirms nieka 25 gadiem!

Lasāmgabali XXVIII

Janvāris pilnīgi noteikti ir mans lasīšanas rekorda mēnesis. Pat nepamanīju, kā izlasījās septiņas grāmatas bez nevienas ”šodienestikailasu” dienas. Par visām atskaitīties negribas, bet ir trīs par kurām gribas veikt īsās piezīmes.

300x0_coverViena no tādām ir Daniela Glatauera Sargies ziemeļvēja. Šo es lasīju, kamēr gaidīju iznākam Mūžam tavs un pie reizes gribējās noskaidrot autora rokrakstu (vai man maz patīk un tā). Tā kā šī ir arī diezgan saslavēta grāmata, klāt ķēros diezgan piesardzīgi. Jāatzīst, ka līdz kādai pusei nesapratu to jūsmu, bet tālāk… Lasīju, lasīju un gaidīju ar ko šis stāsts beigsies. Cik (ne)prātīgi ir sākt saraksti ar svešinieku? Kur ir tā robeža, kad saproti, ka kaut kas ir pārkāpts un, iespējams, nekas vairs nav labojams? Sākotnēji man šķita, ka Leo būs tas, kurš visu sačakarēs, bet tad lomas mainījās un mainījās un mainījās… Pilnīgs karuselis. Un iekāre, kas abus vadīja. Lasot es biju pārsteigta par abu naivumu – nu nevar taču gandrīz gadu sarakstīties un neatklāt neko būtisku par savu dzīvi. Agri vai vēlu kaut kas tiek izpausts. Tīši vai netīši, tas jau ir cits jautājums. Tieši šī iemesla dēļ es nespēju izprast ne Leo, ne Eimmiju. Beigās man bija skumji par abiem. Patika, tiešām. Autors ir pratis tajā sarakstē ielikt tik daudz skaļi nepateiktu emociju, vārdu un domu.

9789934533693Māra Runguļa sarakstītā šausmu grāmata bērniem Pastaiga mirušo pilsētā bez mākslinieka Kristiana Brektes vārda mani nepiesaistītu. Vizuāli diezgan iespaidīga! Un ārprātā ātri lasās, kā jau bērnu grāmata un ar lieliem burtiem 😀 Tāpat vien pāršķirstot, domāju, ka tas ir stāstu apkopojums, bet nē – vienots romāns par pieciem skolēniem, kuri projektu nedēļas ietvaros apkopo Pārupes spoku stāstus. Lai stāstīšāna būtu labāka, tiek sarīkots spoku vakars. Un stāsti var sākties… Mani tie nebiedēja, bet attiecīgajai auditorijai varētu bū gana interesanti. Par dažiem es iesmaidīju, daži likās kaut kur dzirdēti, bet vispārīgi ņemot stāsti ir ļoti skaisti sasaistīti. Brekte arī visus stāstus diezgan labi vizualizē un vispār ir padomājis par grāmatas kopējo noskaņu. Man gan ir diezgan pamatota aizdoma, ka tieši tāpēc daudzi vecāki šo grāmatu negrib iegādāties, jo ”kā gan mans bērns lasīs kaut ko tik šausmīgu”. Baidīties ir veselīgi 🙂

l

489456Mana trešā grāmata mani jau sen saistīja, tik nezinu, kāpēc es to izlasīju tikai tagad. Laimas Kotas Mierielas vilkme ir tik sasodīti savāda un interesanta grāmata! Tāds īpatnējs maģiskais reālisms, kuru iesākt lasīt man nebija nemaz tik viegli. Kur nu vēl izstāstīt! Bet secinājums man ir tikai viens – viss reiz ļauni pastrādātais nāk atpakaļ. Šajā darbā Kota ļoti smalki un manierīgi raksta par mums – iekšā, ārā un no malas, par latviešiem, par Latviju, dažādiem uzskatiem un skatījumiem. Tāpat man interesanta likās Mierielas vēsture. Tā bija sarakstīta tik ārkārtīgi saistoša, ka man patiešām gribas noskaidrot, kas no sarakstītā ir īsts, kas sadomāts un kāda ir pilnā mājas ar tornīti vēsture. To gan es gribēju jau pirms darba izlasīšanas. Lasīju un priecājos – viss šķita savādi pazīstams, tuvs un pat mīļš. Piekrītu, ka Mieriela ir noplukusi, bet tai vienalga ir tāds īpašais šarms un aura. Ārkārtīgi arī patika ironija/humors/sarkasms par mums 😀 Šī noteikti ir no tām grāmatām, kuru es reiz varētu gribēt savā plauktā 🙂

Mierielas miers ir mānīgs. /17.lpp./

Lasāmgabali XXVII

Trīs dažādi romāni, trīs mazi apraksti. Katrs šis darbs ir bijis citāds ne tikai vēstījumā, bet arī žanrā. Bet ko nu tur daudz runāt, laiks ieskatam darbos:

hali1Uz Boženas Ņemcovas romānu Vecmāmiņa metu aci jau tad, kad tā iznāca. Man bija lasāmas citas lietas, tāpēc šo atzīmēju kā reiz izlasāmu. Pati neticēju, kad šāds brīdis pienāca 😀 Pašos pirmsākumos mani uzrunāja anotācija, jo tur bija minēts, ka kņaze dzīvojusi Kurzemē, Rundāles pilī… Tas uzreiz raisīja tādu kā savējo asociāciju. Autore bija izvēlējusies neminēt kņazi vārdā un neminēt arī pils nosaukumu. Lai kā tur arī būtu, Vecmāmiņa ir rāma plūduma darbs. Lēns darbs, kurš man arī lasījās lēni, bet ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi. Vienkārši nesteidzīga grāmata 🙂 Šo varētu arī uzskatīt par mācību neaizmirst savas saknes, paražas un mīļos. Darbs, kurā ir pa pilno ar tradīciju aprakstiem un padomi birst kā no pārpilnības raga… Jā, darbs kā dzīve. Varbūt šāda asociācija rodas, jo viss ir izklāstīts no vecmāmiņas skatupunkta. Protams, dažbrīd viņa šķita vecmodīga, bet būsim godīgi – vecmāmiņas ir dzīvesgudras un to nevajadzētu zemu vērtēt.

Kaut kad ļoti sen es lasīju 300x0_bendes_meita_un_meln_muksOlivera Peča pirmo darbu Bendes meita. Mani tad uzrunāja pats bende un salikums – vēsturisks+detektīvs. Nu lūk. Ieraugot otro darbu Bendes meita un melnais mūks, es nevarēju neizlasīt. Lai arī šis man vairs nelikās tik pievilcīgs darbs, kā pirmais, tas nebija slikts. Mani mazliet nokaitināja tas, ka visiem vienmēr pareizajā brīdī baigi nolaimējās, veiksme bija blakus utt. Kas man tomēr patika – autors nav izdomājis Jākobu Kuislu. Viņš patiešām ir eksistējis un pie tam abi ir vienas dzimtas pārstāvji. Kā saka pats Pečs – viņam nekas pa lielam nav bijis jāizdomā, tikai literatūras vajadzībām nedaudz jāizskaistina un jāpiepušķo. Pirmā grāmata vēstīja par raganām un cilvēku tumsonību. Šī daudz neatpaliek, tikai centrā ir reliģija un tās daudzveidīgā uztvere – vieniem tā ir patvērums un mierinājums krīzes laikā, citiem apmātība un vājprāts, pamatīgi pārprotot it visu, kas saistīts ar bībeli un citiem reliģiskajiem tekstiem. Kopumā viss darbs ir liels kišmiš no visa, radot sajūtu, ka šī ir ”darbīgāks” romāns par pirmo. Derēs atslodzei!

300x0_sievietessmaids_978-9934-0-5575-1Ak, nejautājiet, kāpēc es esmu lasījusi šo 😀 Uz šo metu acis, kad tikko iznāca, bet pēc tuvākas izpētes secināju, ka šī ir lubene. Atmetu domu par lasīšanu. Šķiet, kaut kad vēlāk izlasīju labu atsauksmi un… nu jā. Sižets nav nekāds superoriģinālais, ģeniāls vai kāds citādi ”wow”. Šis tiešām ir viegls atslodzes dāmu romāns par sievieti, kuru nekrietni pamet draugs. Tad viņa nejauši atrod grāmatu, kurā viņa atpazīst sevi un ir cieši nolēmusi iepazīties ar autoru, lai uzdotu dažus jautājumus. Un tad ir Viņš, kuram spontāna ideja kļūst par panākumiem bagātu bestselleru, tikai ķeza ir tā, ka neviens nedrīkst uzzināt, kas to ir sarakstījis. Tālāk mūsu varoņiem iet pavisam raibi. Garlaicīgi nav, pārsteidzoši – salkani arī nav, tikai nedaudz paredzami gan. Lai nu kā, darbs nav slikts un pārmaiņas pēc arī man reizēm ir jāpalasa kaut kas šāds 🙂

Alesandro Bariko: Zīds un Misters Gvins

Reizēm gaidīšana var būt jauka. Jau ar pirmajiem anotācijas teikumiem man iepatikās abas Alesandro Bariko (Alessandro Baricco, 1958) grāmatas Zīds (1996) un Misters Gvins (2011). Nezinu, kaut kā tās abas sajutu kā šī rudens grāmatas. Pagājušajā gadā ap šo laiku man prasījās Ziedoņa Epifānijas, Streidas Mežone un tml. grāmatas, tad šobrīd kaut kas vienkāršs valodā, bet tai pat laikā smalks, saudzīgs un… pat nezinu. Kā Bariko 😀 Lai nu kā – viņš ir mans atklājums un šīs divas grāmatas ir nedaudz mans rudens (domāju, ka daudz nekavēšos un ķersos klāt arī Stikla pilīm).

300x0_zidsErvī Žonkūrs pērk un pārdod zīdtārpiņu olas. Kāds gads izrādās neveiksmīgs, jo zīdtārpiņus bija piemeklējusi slimība. Risinājums tika atrasts austrumos, Japānā. Uz turieni tiek nosūtīts Ervī Žonkūrs. Japāna, šī nepielūdzamā un nepieejamā zeme. Ervī iepazīstas ar Hara Keju un viņam līdzās ir jauna sieviete, kuras ”acis nebija austrumnieciski ieslīpas, viņas seja bija pavisam jaunas meitenes seja.” /58.lpp./ Kas ir šī noslēpumainā sieviete? Vai viņai ir iespējams piekļūt?

Principā viss tālāk lasāmais varētu būt nedaudz samocīts utt., jo man ir grūti noformulēt savas domas. Nespēju piemeklēt īstos vārdus, lai savu domu izliktu ”uz papīra”. Es šo grāmatu iesāku nejauši. Man bija paredzēts tajā tikai ieskatīties, bet plāns izgāzās ar lielu blīkšķi. Bariko ar savu valodu mani tā apbūra, ka nespēju nolikt to malā. Pat īsti nespēju izskaidrot to mistisko šarmu, bet tas ir valodā un tas ir vienkāršajā Ervī Žonkūra dzīves stāstā. Jo galu galā stāsts jau nav par zīdu, bet par Ervī dzīvi un šo maģisko saikni ar sievieti Japānā.

Principā negribētos būt banālai, bet romāns nudien pielīdzināms zīdam. Tas ir tikpat viegls, gaisīgs, patīkams lasīšanai… Vienas nakts romāns, kas pieprasa klusumu un tējas krūzi. Ai, man tiešām grūti rakstīt. Viens noteikti ir skaidrs – romānā ir iekodēts tāds šarms! Gan stāsta, gan valodas nozīmē.

Teorētiski šis ir viena cilvēka stāsts – viņš pats, viņa rāmā dzīve, viņa ceļojumi, viņa iegādātās zīdtārpiņu olas, viņa bagātība un viņa sapņi. Un Viņa – sieviete Japānā. Kas viņa ir? Kas tas par valdzinājuma spēku, kas velk pie viņas un neļauj rast mieru? Stāstam fonā pavisam neuzkrītoši tiek vēstītas pārmaiņas, kas vēl tikai jaušamas. Lietas un to kārtība sāk mainīties, bet Ervī Žonkūrs dzīvo kā dzīvojis. Viņam nav vajadzīgas pārmaiņas. Lai gan vecumdienās viņš sāka darīt lietas, kuras nebija darījis. Kādas? Lasiet paši 🙂 Un tad vēl tā zīda maģija – tā vieglums, gaisīgums, pievilcība un jā, jutekliskums.

Tas viss un vēl vairāk ir šis romāns. Izskatās, ka esmu trāpījusi uz īstā romāna, jo šis ir radījis vēlmi izlasīt vēl daudz ko no Bariko daiļrades. Nākamā iespēja pienāca jau pēc dažām dienām.

300x0_misters_gvinsOtrs romāns – Misters Gvins – mani uzrunāja sava temata dēļ: rakstnieks, kurš izdomā pārstāt rakstīt. Lai uzzinātu kāpēc, ķēros klāt lasīšanai.

Tātad, Džespers Gvins pārtrauc rakstīt. Pietiekami atpūties, viņš apdomā, ko varētu gribēt darīt tālākajā dzīvē. Saprotot, ka rakstīt negrib, bet bez rakstīšanas tomēr nespēj dzīvot, nolemj kļūt par pārrakstītāju. Ne jau šādu tādu, bet… noslēpumainu. Sava amata noslēpumus dala ar Rebeku – sievieti, kura pirmā izbaudīja viņa dīvaino nodarbošanos.

Džespera dzīvē pienāk brīdis, kurā viss mainās. Doma par nerakstīšanu viņa prātā veidojās neapzināti, līdz tā uznira virspusē pavisam skaidra un gaiša. Brīdis, kad tapa viņa saraksts ar lietām, ko viņš nekad vairs nedarīs, mani samulsināja. Bariko nesniedz nekādus paskaidrojumus. Gvins arī ne. Vēlāk jau apjautu kāpēc viņš tā ir rīkojies, bet vienalga. Man šķita, ka šeit būtu ”jāuzrok” Gvina zemapziņa, viņa jaunais skatījums uz lietām. Lai arī ko ļaudis domātu par rakstīšanu, tā ir sava veida maģija. Un rodas sajūta, ka Džespers grib aizrakties līdz tā kodolam, saknei….

Paša identitātes meklējumi viņu noved pie visai interesantas nodarbes, kas pirmajā mirklī šķiet nereāla un tāda kā vien untuma iegriba. Lasot par panākumiem, sāku domāt, ka tā varbūt nebija tikai iegriba. Varbūt tas bija veids, kādā viņš meklēja pats sevi. Mēnesis – laika sprīdis, kurā notiek pārrakstīšana. Apjausmas par lietām un personību nāk pamazām, neapzināti. Sākumā tās ir tikai piezīmes, bet beigās tas esi tu pats. Es šādam eksperimentam nebūtu piekritusi, lai arī mani interesētu tās iznākums.

Jāatzīst, ka radīšanas process man šķita tāds diezgan maģisks. Tajā it kā nekas tāds nenotiek, lai neteiktu, ka nenotiek nekas, kaut kas tomēr mainās. Pašā cilvēkā. Tas viss ir ļoti, ļoti neapzināti, tik vien kā pienāk brīdis, kurā tu saproti, ka piedzīvota interesanta pieredze pašam ar sevi. Vai šajā procesā arī Džespers mainījās? Grūti teikt. Viņš vispār par sevi neko daudz neatklāj.

Ja runājam par valodu un veidu, kādā Bariko raksta, tad šī lasīšanas pieredze bija citādāka. Tā nebija tik ”paņemoša” kā Zīdā, bet Misterā Gvinā nostrādāja pats stāsts. Pēc tā izlasīšanas palika mazliet skumji, jo… tā paliek vienmēr, kad tiek aizvērts skaista stāsta pēdējā lapa. Pēc izlasīšanas paliku arī mazliet uz pauzes, jo vajadzēja apdomāt beigas. Nāca neliels pārsteigums līdz ar Rebeku. Rodas jautājums – kas īsti bija šis noslēpumainais misters Gvins, kurš izdomāja, ka vairs negrib rakstīt grāmatas?

Pilns aptumsums

Atcerieties, kā es kaut kad iepriekš rakstīju, ka iesvēru somā Plātu? Toreiz es iesvēru arī Antonellas Gamboto-Bērkas (Antonella Gambotto-pilns aptumsumsBurke, 1965) depresīvo darbu Pilns aptumsums: apcere par pašnāvību (2003). Pirms tam biju šo darbu piefiksējusi, līdz kādu dienu izdomāju, ka arī mazliet jāpašķirsta. Ķīpsalā nespēju to neņemt.

Atmiņas. Autore ir kāpusi sev pāri un pierakstījusi atmiņas par savas dzīves smagāko posmu – laiku, kad pašnāvību izdara viņas vīrs un pēc ne pārāk ilga laika arī viņas brālis. Tam viņai bija visgrūtāk tikt pāri.

..tikšana pāri ir izvēle: kad sākotnējais, nāves izraisītais trieciens aprimst, kad prāts un sirds pamazām sāk atvērties pasaulei, sērotājs izlemj, vai pūlēties tikt pāri savām bēdām vai arī palikt tajās uz visiem laikiem. /222.lpp./

Es biju pārsteigta secinot, cik ļoti šis darbs bija mani ievilcis. Autores valoda un veids, kādā viņa izklāstīja savas domas, pārdomas un sāpes… Noteikti sākot lasīt darbu, nebiju domājusi, ka es tik daudz ko pasvītrošu. Lai gan filozofiska rakstura grāmatas man ne visai tīk, šajā tas nebija tik ļoti jūtams.

Autore runā ne tikai par pašnāvībām, to iespējamajiem cēloņiem, sekām un veidiem, bet arī par depresiju, kā rezultātā var rasties šādas domas. Man ļoti iepatikās viņas frāze: ”depresija ir tikai apspiestas bēdas, un mūsu nepatika tām pievērsties atspoguļo vienīgi nepatiku uzņemties atbildību. Klasificējot depresiju kā slimību, krietns labums tiek psihiatru profesijas aprindām un farmācijas kompānijām. Sāpes ir bioķīmiska parādība.” /66.lpp./ Es gan nebūšu īstā, kurai spriest, cik daudz tajā visā ir patiesības, bet to, ka mūsdienās jebkuras cilvēciskas ciešanas mīkstina ar zālēm, piekritīšu gan. Reti kurš grib just sāpes (kaut vai vēdera) un kāpēc tās būtu jācieš, ja ir tabletes? Es uzskatu, ka tās ir lietojamas tikai brīdī, kad sāpes kļūst neciešamas… Bet ne par to. Ļoti emocionāls, smags, pārdomu pilns darbs, kurš mani patiešām uzrunāja. Ja tēma neatbaida, no sirds iesaku!

..pašnāvnieka vienīgais jautājums ietver tīri emocionālas pieredzes divas puses: ja esība ir ciešanas, vai ne-esība būs tās pretstats? /73.lpp./

Mūzika: Jorge Mendez – Cold (piano+violin)

Lasāmgabali XXVI

..man kaut kā šķiet, ka pēdējā laikā es lasu nevis lasīšanas prieka pēc, bet lai aizpildītu savu ”tukšo” laiku braucot no un uz darbu, pauzēs un nedaudz pirms miega. Atskaitot to vienu par kuru atsauksme būs vēlāk (ceru, ka piespiedīšu sevi uzrakstīt drīzumā), neviena nespēj mani tā pa īstam aizraut. Lai arī šīs divas izlasīju diezgan raiti, bija it kā interesanti, dzirkstelītes nebija.

1cd2b311-81db-4476-9471-4f7fc88c4f15Man ļoti patīk Valtera un Rapas pavasara un rudens grāmatu akcijas, jo tur vienmēr ir kas labs no Vēja suņa. Uz Bernharda Šlinka (Bernhard Schlink, 1944) darbu Pārnākšana (2006) skatījos diezgan ilgi un beigās paņēmu ar, jo viņa Priekšlasītājs man patika. Lasot anotāciju, es paķēros uz pusi no tās, bet otru pusi kaut kā neapzināti esmu noignorējusi, tāpēc lasot darbu, sajūtas dalījās. Aizrāva tas, kā Pēteris Debauers nepaklausa vecvecākus un lasa korektūras loksnes, lai gan viņam tas ir aizliegts. Lasāmajā romānā (kas ir autobiogrāfisks), pietrūkst beigu… Un pusi sava mūža viņš dzenas pēc šīm beigām. Es arī gribēju zināt šī vācu karavīra turpmāko likteni, kad viņš pārnācis no Sibīrijas meklē savu sievu un atrod blakus svešam vīrietim. Viss šis romāns tik ļoti sakrīt ar paša Pētera dzīvi, ka arī viņam pašam ir jāpārnāk. Ne jau no Sibīrijas, bet pašam pie sevis. Viņa dzīve un biogrāfiskie dati ir tik samudžināti, ka nenākas nemaz tik viegli to visu atšķetināt. Jautājums ir – vai pagātnes dēļ viņš ir gatavs ziedot visu, kas viņam pieder tagadnē? Varbūt ir lietas, kurām labāk palikt apslēptām? Kamēr rakstīju visu šo, sapratu, ka man tomēr šis romāns ir paticis. 🙂

Kurviesis_vaksKad tikko bija iznākusi Hermaņa Heses (Hermann Hesse, 1877 – 1962) pirmoreizi latviskotais Kūrviesis: Bādenes kūrorta piezīmes (1925), nodomāju, ka varbūt derētu izlasīt. Klasika un tā… Ar lasīšanu diezko nesteidzos, bet ja jau grāmata pati atnāk uz manu māju un draudzene laipni iedod arī izlasīt, jālasa vien bija! Izlasījās raiti, pa dažām dienām. Šis daļēji autobiogrāfiskais romāns rāda kā kūrviesis Hese no sākotnēji nedaudz augstprātīga un gribētos teikt pat iedomīga pārtop par kūrviesi Hesi, kurš čīkst un pīkst par visu un beigās ir tik nomocīts, ka pieņem visas iepriekš izbrāķētās izklaides. Lai kā tur būtu ar brāķēšanu, izklausās, ka viņš ir tāds cilvēks ar kuru būtu ļoti grūti sadzīvot, piemēram, viņam traucē, kā viņa kaimiņš holandieties blakus istabā ”tērgā, smejas, veic tualeti un pieņem apmeklētājus” /86.lpp./. Lai gan tiek vēstīts, ka darbā ir ironija un humors, es to saskatīju visai maz, jo man tas viss asociējās ar šizofrēniju un baisu paranoju 😀 Te parādās arī tā mazā dilemma – man it kā patika, bet tajā pašā laikā es gaidīju.. pat nezinu, ko. Katrā ziņā esmu nolēmusi, ka viņa Stikla pērlīšu spēlei es došu otro iespēju.

Lasāmgabali XXV

Salīdzinoši īsi par divām grāmatām, lai nebūtu absolūts klusums. Tā teikt, lai parādītu, ka es vēl nedaudz tomēr lasu. Biju plānojusi atzīmēt trīs grāmatas, bet sapratu, ka par trešo – V. Kaijaka Koka kāja, Kapu māja – man nav īsti ko teikt. Viņa nupat pārizdoto tetraloģiju gan gribētos izlasīt!

300x0_mezoniga_puse_vaksIzlasīju jau pirms diezgan krietna brīža, šķiet pavasarī, bet tas tā. Tas bija pagājušais gads, kad mēs iepazināmies ar Sallijas Grīnas radīto Neitanu – puskodu. Par to esmu arī izteikusies, tomēr par triloģijas otro daļu Mežonīgā puse (2014) man negribas plaši izteikties. Tikai tik daudz, lai atminētos lasīto, kad gada nogalē iznāks noslēdzošā daļa. Sākot lasīt nedaudz baidījos no tā, ka būšu pilnībā aizmirsusi pirmās sižetu. Šeit jāuzteic autore, kura visu ļoti skaistā un saistošā veidā atgādina. Es nespēju notikumus atcerēties pilnībā, taču es tos spēju atcerēties bijušus. Arī šajā daļā Neitans ir diezgan dumpiniecisks un meklē savu vietu. Šķita, ka viņš to pat tā kā mazliet atrada, bet bija jāmācās pieņemt sava otra puse. Annalīsa bija tieši tāda pati kā pirmajā daļā. Kaitinoša, pareizi. Kaut kas manā attieksmē pret šo darbu ir mainījies. Atceros, ka pirmo es lasīju ar diezgan lielu baudu, šo… kā parastu darbu. Tas nespēja manī neko iekustināt. Man iepatikās Markuss, bet… ar viņu notika tieši tas, kas parasti notiek ar varoņiem, kuri man patīk. Jāatzīst, ka lieku cerības uz noslēdzošo daļu, jo šajā sižets ir it kā pavirzījies uz priekšu, izveidota Alianse, mednieki turpina medīt Neitanu, bet Alianse cīnās pret baltasiņu Padomi un tās vadītāju. It kā viss notiekās, bet vienalga šķita, ka notikumi tika vilkti garumā. Jāpiebilst, ka man patika vietas, kurās autore apraksta mežu, upes un gaisu – tie ir tik reāli, ka šķita, ka arī es tūlīt būšu mežā, kurā čalodama tecēs upīte, gaisu pieskandinās putni un visapkārt būs lapu un skuju smarža, zem kājām būs zeme un kaut kur aizcilpos zaķis. Lieta, kas noteikti jāpiemin – ļoti skaists grāmatas vāks!

pirms_es_aizeju_guletNegaidīti ātri izlasījās S. Dž. Votsona Pirms es aizeju gulēt (2011). Atceros, ka laikā, kad es sāku strādāt, es uz šo grāmatu skatījos ilgi un dikti. Skatījos tāpēc, ka nespēju izlemt kam dot priekšroku – grāmatai vai filmai. Nesen biju ieklīdusi Zvaigznē, ieraudzīju par vienu eiro un ņēmu ciet. Sākusi lasīt, atminējos, ka beigās skatījos filmu. Ja atmiņa mani neviļ, vajadzētu būt gandrīz viens pret viens. Kristīne ir cietusi negadījumā un tā sekas ir atmiņas zaudēšana. Nevis vienkārši neatminēties visu līdz brīdim, kad notika nelaime, bet vispār neatminēties gandrīz neko. dienu no dienas. Katrs rīts viņai sākas ar jautājumu ”kas es esmu?” un ”kas ir vīrietis man blakus gultā?”. Pēc žanra šis ir trilleris, bet rāmākais, kādu esmu lasījusi (cik nu es vispār esmu lasījusi). Pārsteidzoši, bet itin nemaz netracināja mūžīgais atkārtojums. Gluži otrādi – katru reizi kaut kāda informācijas druska nāca klāt un tas arī radīja nelielo spriedzi un sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Interesanta loma ir veltīta arī atmiņai un kā tā darbojas. Atmiņa un miegs ir tās divas lietas, kuras nekad neesmu izpratusi, bet ļoti gribētos. Ja vien par to viss būtu skaidrs. Lai nu kā, šis trilleris man nāca taisni laikā, jo neko nespēju palasīt. Tas ir viegls, diezgan aizraujošs un liek nedaudz šketināt un lipināt Kristīnes dzīves pavedienus, Bena rīcību, Neša padomu lietderību un jautāt: ”Kas, pie velna, notiek?”

Lasāmgabali XXIV

No gara laika darbā ne tikai ķirzakas mirst, bet arī es. Divas plānas grāmatiņas, kuras prasītu varbūt vienu dienu, palasīju tajos vairāku dienu starplaikos, kamēr nevienam nekas nebija vajadzīgs (lasiet – visi baudīja labo laiku).

4de7549e8090ee47af5fe1a20442fe59Pirmā, ko lasīju, bija Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский, 1821 – 1881) Baltās naktis (1848). Man šķiet, ka neko no viņa daiļrades nav sanācis lasīt, tāpēc arī devu tam priekšroku. Emm… Izlasīju tikai tāpēc, ka bija tik plāna. Citādi diez vai būtu centusies. Kas mani kaitināja? Tā šausmīgā gaušanās un… pat nezinu. Uzupurēšanās? Jā, tas arī varētu būt. Ņemot vērā 19.gadsimtu, tas varētu būt normāli, bet man tas tā nešķita. Tātad – stāsts ir par kādu vientuļu sapņotāju, kurš nejauši iepazīstas ar meiteni Nastjeņku. Otrajā naktī viņi uztic viens otram savu dzīvesstāstu. Lūk, šeit man arī apnika tā gaušanās. Droši vien lasīju nepareizā laikā vai kaut kā tā, jo ir sajūta, ka citkārt man būtu paticis. Visu pārējo laiku Nastjeņka gaidīja savu izredzēto, kamēr sapņotājs viņā iemīlējās… Tas viss prasīja tikai 4 naktis, jo nākamajā rītā sapņotājs aptvēra savu stāvokli. It kā iznākumu ļaunā neņēma, bet varēja just, ka viņam sāp. Biju cietsirdīga, man bija vienalga.

9789984879543Otro lasīju ziņkārības pēc, jo man gribējās zināt, kāpēc visi raujas lasīt Marka Tvena (īstajā vārdā Samuel Langhorne Clemens, 1835 – 1910) Ādama un Ievas dienasgrāmata. Interesanti, ka vispirms tapa Ādama dienasgrāmata (1893), bet pēc 12 gadiem Ievas (1905). Ar Tvena daiļradi man arī ir diezgan bēdīgi, jo ātrumā kā lasītu varu nosaukt tikai Princi un ubaga zēnu… Un tas man nepatika. Savukārt šis… jau kaut kas interesants. Kā jau pēc nosaukuma var spriest, stāsts ir par pirmo sievieti un vīrieti. Latviskajā versijā stāsts ir sadalīts divās daļās – Ādama un Ievas, tāpēc ir interesanti lasīt kā vienu un to pašu notikumu vai lietu katrs redz. Ieva bija tik sarežģīta 🙂 Ādams parādīts diezgan neiejūtīgs, skarbs un absolūti neinteresēts par pasauli ap sevi. Savukārt, Ieva ir kustības iemiesojums – viņa nepārtraukti atrodas nemierā un alkst visu noskaidrot. Vienīgais, kas šeit bija skumji – Tvens neraksta, ko pēc Kaina un Ābela piedzimšanas saka Ieva. Un vispār par grēkā krišanu tur tik tā garāmejot. Kas tad vēl? Ārkārtīgi patika Ādama uzraksts uz Ievas kapa (citēju no galvas):

Kur bija viņa, tur bija Paradīze.