Mansards: Atjaunošana un Grāmata

Reiz kādā no akcijām es sagrābos veselu kalnu grāmatu no apgāda Mansards un nu beidzot es šo kalnu mazinu. Pirms kāda laiciņa priekš sevis uzrakstīju īsās piezīmes par divām Mansarda izdotajām grāmatām (joprojām liela patikšana pret ”Bitēm”!). Izlasījušās vēl divas un nu laiks tās atzīmēt.

original_f9b954414a8dca1394bbda8883de3204Nu jau vairs neatceros, kas mani uzrunāja pērkot Ežēna Grīna Atjaunošana, taču beidzot esmu to izlasījusi. Darbs stāsta par diezgan kutelīgu laika posmu pēc Otrā pasaules kara. Par neapzinātu iesaistīšanos vēstures notikumos, kuros tu neesi vēlējies piedalīties (ne no tāda aspekta) un otrs – kā atrast savu patieso identitāti, ja tavu valsti pasludina par vairs neeksistējošu. Prieks, ka romānu var ātri izlasīt, bet es neteikšu, ka tas mani aizķēra. Tas ir labs, bet kaut kas tajā stāstījumā man nenostrādāja.

 

 

 

 

lozinskis-DRUKASavukārt uz Mikolaja Ložiņska darbu Grāmata es skatījos jau labu laiciņu un beidzot radās izdevība pieķerties. Esmu pārsteigta, ka darbs izlasījās tik ļoti ātri! Pa pāris vakariem. Galvenais varonis raksta grāmatu par savu ģimeni – vecākiem, vecvecākiem. Interesantais aspekts – ģimenes stāstu var uzrakstīt atminoties lietas un notikumus ap tiem. Lietu un priekšmetu vēsture, bet tik daudz par šo ģimeni! Kopumā darbs man patika, stāsts ir jāsakārto pašam, jo autors neaizraujas ar notikumu secību. Ak jā, šīs ģimenes stāsts tiek ievīts vēstures/attīstības ietvaros un tas šo stāstu skaisti papildina 🙂

Advertisements

Grāmatstastistika 2018

Ja jau ir iegājies, ka šis ir vienīgais kopsavilkums, ko es veicu, tad jau jāturpina. Pagājušajā gadā dikti priecājos, ka mans lasamais ar katru gadu aug, tomēr 2018.g. ir bijis kaut kāda ziņā dīvains un arī nelasīšanas gads. Pieveicu tikai 55 grāmatas. Daļēji noveļu uz to, ka sanāca mazāk laika lasīt. Esmu kļuvusi arī izvēlīgāka vai.. es nezinu. Mani daudzas neuzrunāja un nespēju vai nu pabeigt vai knapi iesāktas metu pie malas. Twitter manīju skaistu gadu kopsavilkumu, bet man tas sanāks mazs, jo esmu visai vēlu sākusi apkopot lasīto:

  • 2013 – 62;
  • 2014 – 51;
  • 2015 – 58;
  • 2016 – 65;
  • 2017 – 72;
  • 2018 – 55.

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10 (šoreiz tikai 10, jo kaut kā negadījās vairāk trāpīt uz patiešām spēcīgiem darbiem):

  • Ž. P. Didjēlorāns. Lasītājs vilcienā 6:27 – kodolīgs stāsts par to, kā īstās rindas spēj mainīt visiesīkstējušākos prātus
  • F. Iljess. 1913: gads pirms kara – patiešām aizraujošs pētījums par gadu pirms kara mākslas/radošajā pasaulē
  • B. Pomsela. Es biju tikai sekretāre – man nepatīk politika, tomēr šis darbs mani sašūpoja
  • K. Hanna. Lakstīgala – vēsturisks romāns par Otrā pasaules kara sākumu Francijā un divām māsām, kuras cīnās par sevi ar dažādām metodēm. Darbs, kurā var atrast abolūti visu!
  • V. Belševica. Bille – ja nebūtu ekranizācijas, noteikti nebūtu pārlasījusi. Skolas laikā nepratu novērtēt.
  • G. Hanimena. Eleanorai Olifantai viss kārtībā – nemācēšu pateikt kāpēc, bet šis darbs mani atstāja uz mēnesi nelasīšanas pauzē. It kā jau tur nav nekas pārdabisks, tomēr kaut kas mani visai dziļi aizķēra
  • N. Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli – ak, dodiet man vēl tik skaistu, sirsnīgu, cieņpilnu un sīkstu romānu kā šo! Paldies par tulkojumu!
  • M. Friedenthal. Bites – neglabājiet skapjos, bet elpojiet pakausī galvenajam varonim un izjūtiet laikmetu, dabu, cilvēku
  • H. Mantela. Vilku nams – negaidīti labs, citāds vēsturiskais romāns
  • K. Sabaļauskaite. Silva Rerum IV – noslēgums lieliskajam baroka laika romānam par Norvaišu dzimtu. Spēcīgi kā jau ierasts.

Gada atklājums (autors):

  • Veronēzi – ilgi auklēju skapī viņa romānu līdz saņēmos un izlasīju. Rindā gaida nākamais viņa romāns, kuram jābūt tikpat viltīgam – it kā mierpilns, it kā nekas nenotiek, bet beigās netiec vaļā.
  • Agbarjana – ja nemaldos, armēniete, bet kā viņa mani paņēma ar to savu ciema stāstu! Gribu vēl kaut ko no viņas 🙂
  • Pračets – viņš man nav jaunums, tomēr rakstītā veidā saskāros pirmo reizi. Humorpilna fantāzija, perfekti izdomāta pasaule. Kas vēl vajadzīgs?

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • A. Jundze. Putekļi smilšu pulkstenī – bija dikti lielā topā, kaut kad nolēmu izlasīt. Nesanāca. Kaut kā nespēju ielasīties un tādu puslasītu noliku malā. Pat neatminos, par ko bija.
  • H. Vagrants. Ielu muzikanta dienasgrāmata – neticēsiet, bet šo es ļoti gaidīju. Es pat nezinu, ko cerēju atrast starp vākiem, bet es to neatradu. Sanāca neliela vilšanās. Iespējams, grāmatas nudien nevajag salīdzināt, bet gaidīju kaut ko Balodes stilā.

Ruksīgu jauno gadu!

Mansards: Bites un 14 mezgli līdz Griničam

Kādu laiciņu atpakaļ izlasīju divas Mansarda izdotās grāmatas. Viena ir Bites un 14 mezgli līdz Griničam.  Domāju, ka šādi es uzrakstīšu par visām šīm izdevniecības grāmatām, kuras ir man mājās. Cerams 😀

1) Man maz sanāk lasīt igauņus. Meelisa Friedenthala Bites manā īpašumā ir jau kādu gadu, tomēr tikai pagājušajā mēnesī pieķēros pie lasīšanas. Nu, ja es būtu zinājusi, ka darbs lasīsies ar tik lielu aizrautību, jau sen būtu izlasījusi 🙂 Jāatzīst, ka reti kurā darbā ir sajūta, ka elpo pakausī galvenajam varonim un uz savas ādas piedzīvo visu to pašu ko viņš. Gan tās diezgan ēteriskās studijas, gan visuresošo smaku, lietu, aukstumu un ceļošanas neērtības. Un jā, tā trakā māņticība un burvestības… 17.gadsimts vispār ir bijis kaut kas traks un reizēm brīnos, kā cilvēce izdzīvoja.

Dzīvība ir trausla un turas pie miesas kā brīnums, kā putni debesīs, kā zvaigznes supralunārajā ēteriskajā sfērā. /13.lpp./

Pilnīgi noteikti iesaku! Visīstākā rudens literatūra 🙂

2) Olli Jalonen 14 mezgli līdz Griničam manā redzeslokā (un rokās) nonāca divu iemeslu dēļ – somu autors un ceļojumu apraksts. Man patīk ceļot, būt kustībā un reizēm pietiek ar šādas grāmatas izlasīšanu. Lasīju, vilku paralēles ar sacensību šoviem un nonācu pie briesmīga secinājuma – tas viss ir izdomāts. Nezinu, kaut kā biju palaidusi garām faktu, ka tas ir romāns 😀 Bet tas nemaina to, ka visu izlasīju ar interesi. Nezinu, varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet es īsti neuztvēru to daudzbalsīgumu par kuru tiek runāts anotācijā. Protams, ja četri cilvēki gandrīz gada garumā ir diendienā kopā, viss kaut kas var notikt un parādās dažādas rakstura šķautnes. Lai nu kā, izlasīt ir interesanti.

Lasāmgabali XXXVII

Trīs ļoti dažādi darbi, trīs mazi ieskatiņi.

Ar Alesandro Bariko darbiem pirmo reizi es iepazinos pirms diviem gadiem. Kad soctīklos par viņu jūsmoju, man ieteica izlasīt viņa Okeāns jūra. Beidzot es darbu nomedīju. Lai arī es vairs neesmu uz tik liela viņa viļņa, man ārkārtīgi patika. Šis bija tik… dīvains un vienlaicīgi valdzinoši savāds darbs. Es to nodēvēju par odu jūrai. Nav svarīgi, kur tas viss notiek, bet ir kāda pansija jūras krastā. Tajā ir apmetušies no tiesas īsteni dīvaiņi – mākslinieks, kurš glezno jūru ar jūras ūdeni; pētnieks, kurš lietām meklē beigas; slima meitene, kuru dziedinās jūra un citi. Kopā viņi veido tik spilgtu un kolorītu stāstījumu, ka nemaz nemanīju, ka darbs jau izlasīts! Reti sanāk, bet man ārkārtīgi patīk vērot jūru. Bet tas kā Bariko jūru vārdos tērpj… kaut kas fantastisks!

Sen nebiju lasījusi īstu vēsturi, tāpēc nolēmu, ka beidzot jāizlasa Sanitas Reinsones Meža meitas. Šeit man laikam nebūs nekā daudz ko stāstīt, jo negribu, lai šis ieskats pārtop par atstāstu vai ko tamlīdzīgu. Tātad šis pētījums ir veltīts 12 sievietēm, kuras kaut kādu iemeslu dēļ bija spiestas doties mežā slēpties. Pavisam meža gaitās esot devušās ap 400 sieviešu. Es lasīju tos dzīvesstāstus un nespēju nedomāt par visām tām šausmām – bailēm, izdzīvošanu, nodevību, spīdzināšanu utt. Liela daļa no viņām pasēdēja arī čekas mājā un man uzreiz atausa atmiņā Stūra mājas ekskursija. Neatminos kuras dzīvesstāstā bija šī detaļa, bet viņa ļoti spilgti stāsīja par Stūra mājā notiekošo. Baisi un necilvēcīgi. Bet man ir prieks, ka pēdējos gados par šiem jautājumiem, kā arī par sieviešu lomu karā (un citiem aizmirstiem vai maz pieminētiem aspektiem), sāk runāt aizvien vairāk un vairāk.

Visiem reiz pienāk mirklis, kad gribas vienkārši lasīt un ne pārāk cītīgi apdomāt lasīto. Un ja pie rokas ir kāda Sofijas Kinselas grāmata, tad zini, ka būs lieliska atslodze. Tā es sevi pūtināju pie Šopaholiķes slepenā sapņu pasaule. Vispār es sieviešromānus nelasu, tomēr Kinselai tas padodas viegli, ar odziņu un pavisam neklasiski, jo priekšplānā izvirzās galvenā varone, viņas problēmas, līdz ir sajūta, ka lasu par tādu pašu cilvēku kā es vai kāds cits no vidusmēra. Šajā darbā Rebeka strādā par finanšu apskatnieci un viņas hobijs ir iepirkšanās. Tomēr neskatoties uz to, ka viņa strādā finanšu jomā, viņa pār savām finansēm nemaz nevalda un viņai pienāk daudz vēstuļu un telefonzvanu par parādiem. Vietumis bija nedaudz smieklīgi lasīt par viņas pūliņiem ietaupīt. Visi tie nodomi jau bija labi… 😀 Protams, mīlestība nekur nav noslēpusies un prieks, ka tā nebija salkana, uzbāzīga vai kā citādi šķebinoša.

Tas arī šoreiz viss!

Lasāmgabali XXXVI

Ir iekrājusies maza kaudzīte, par kuru man nav ko plašā vērienā teikt, taču īsās piezīmes (kaut vai priekš sevis) es gan vēlos izteikt.

Šo Matiasa Enāra darbu Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem (2010), man bija iespēja saņemt sadarbībā, taču man negribējās. Bet kad grāmata pati ieleca manās rokās, nolēmu vismaz iemest aci. Jāsaka, ka šis nedaudz noslēpumainais stāsts par Mikelandželo 1506.gada Konstantinapolē, izrādījās tīri labs. Ko viņš tur dara? Sultāns viņu ir ataicinājis, lai mākslinieks uzbūvētu Zelta raga tiltu, kas būtu saikne starp Austrumiem un Rietumiem. Patīkami, ka autors patiešām ir atradis šādas laikmeta liecības un ietērpis tās šajā darbā. Tas šim romānam piedod īpašu vērtību. Visādi citādi… romāns man patiešām patika, ātri lasījās, taču nedomāju, ka sižetiski tas ilgi paliks manā galvā. Iespējams, es atminēšos darba noskaņu.

Romēna Puertolā romānu Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā es gribēju izlasīt tikai tāpēc, ka biju lasījusi iepriekšējo darbu par faķīru IKEA skapī. Jāatzīst, ka šīs man likās krietni blāvāks darbs, kuru es noteikti pēc laika būšu aizmirsusi. Nevaru pateikt, kāpēc mani nav uzrunājis stāsts par Providenci Dipuā, kura ir nolēmusi adoptēt mazo Zaheru par spīti viņas slimībai. Lidojumu iztraucē Islandes vulkāns, kā rezultātā gaisa satiksme ir paralizēta. Un tā tie notikumi ripo viens aiz otra… Vai nu netrāpīju uz īsto noskaņojumu vai… es nezinu. Es izlasīju līdz beigām, kurām bija jāmaina manas domas par darbu, bet tas nenotika. Nenobīstamies! Ja lasi vieglu (attiecībā uz šo darbu, tas varētu būt arī maldinošs apzīmējums) literatūru ar nedaudz neticamiem pavērsieniem, tev patiks. Man nu tā.

Pēdējā, par kuru man gribas dažos teikumos izteikties, ir no sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts, konkrētāk, Osvalda Zebrus Gaiļu kalna ēnā. Nezinu, kas mani sabremzēja izlasīt, kad šis romāns tikko bija iznācis, bet labāk vēlu nekā nekad, vai ne? Tātad 1905.gada revolūcijas sekas un centrā divi kaimiņi, kuri iet atšķirīgus ceļus. Man prieks, ka Zebrus ir pamatīgi izpētījis šo laikaposmu un akcentējis ne tikai pareizo (kas tai laikā vispār bija viennozīmīgi pareizs?), bet arī faktu, ka reizēm izvēles ir smagas, ka to dēļ ir iespējams pārkāpt neprāta robežas. Es zinu, ka salīdzināt grāmatas ir gandrīz vai sliktais tonis, tomēr ar citām šīs sērijas grāmatām, šī man nelikās tik spēcīga. Un es to nesaku tikai tāpēc, ka izmeklēšanas ainas man šķita nejēdzīgas. Tēma pati par sevi uzliek lielu atbildību – saistoši pastāstīt par latviešu nācijas tapšanu nepazaudējot vēsturiskās līnijas un literāro sižetu (ir tāds salikums?). Viņam tas ir izdevies, tomēr šajā sērijā es balsoju par citiem darbiem.

Lasāmgabali XXXV

Hmm, pēdējās īsās piezīmes ir tapušas februārī. Laiks labot!

haossRāmais haoss ir mans pirmais Sandro Veronēzi romāns un man tas izlasījās ļoti, ļoti raiti. Valoda viegla, atvērta, taču sižets ir pasmags – kā tikt pāri sievas nāvei, kā palīdzēt meitai un kā vispār izpaužas sēras. Dažbrīd es lasīju un domāju, kā gan viņš spēj tik viegli dzīvot tālāk. Visu to laiku pēc bērēm, ko viņš vadīja savā jaunajā dzīvesveidā, paudās savādas skumjas. It kā runas par kompānijas nākotni, it kā runas par viņu pašu, bet varbūt tā patiesībā bija šķīstīšanās? Caur visiem tiem cilvēkiem, kas nāca pie viņa ciemos un stāstīja savas bēdas. Tā nevēlēšanās pašam sev atklāt kas ir kas un vai ir obligāti palikt tur, kur abi ir.

300x0_coverLaikā, kad Linda Nemiera nebija Nemiera, bet Dreimane, viņa sarakstīja savu debijas darbu Vilcenes stāsts. Tas ir bērniem un jauniešiem domāts fantāzijas darbs, kurš mani uzrunāja ar savu anotāciju. Lasot man patika, ka caur fantāziju var just arī cilvēcīgus aspektus, ka nav tikai tīra fantāzija vien. Valoda viegla, stāsts raits, bet es laikam tiešām esmu izaugusi. Es vairs nespēju palasīt šai auditorijai domātus darbus. Man nepatika mīlas līnijas, uz beigām īsti nepatika galvenās varones raksturs un kaut kādi apraksti asociējās ar citiem stāstiem. Man tas galīgi netraucēja, taču sajūsmu arī neraisīja. Jāatzīst, ka man patika stāsta beigas, tāpēc, ja nu manās rokās nejauši nokļūs turpinājums, es to izlasīšu aiz ziņkāres 🙂

300x0_vagners_978-9934-0-7452-3Žaka de Dekēra Vāgners. Dzīvesstāsts man gribējās izlasīt divu iemeslu dēļ: 1) pašķirstot šķita, ka tas ir biogrāfisks romāns, bet izrādījās, ka nav un 2) nespēju atcerēties, kāpēc Hitleram viņš simpatizēja. Jāsaka, ka Vāgnera dzīve nav bijusi no vieglajām, taču pie daļas problēmu viņš bija vainīgs pats sava rakstura dēļ. Viņu noteikti var dēvēt par pārmaiņu komponistu ne tikai revolucionāro notikumu dēļ, bet arī vēlmē mainīt operas/teātra tradīcijas un iekārtojumu. Biju pārsteigta par divām lietām: 1) par viņa izšķērdību un parazitēšanas mākslu, apvedot ap stūri pat karali Ludvigu II un 2) par viņa radikālajiem uzskatiem – ne velti viņam nācās bēguļot un nelegāli šķērsot robežas…

Lasāmgabali XXXIV

Iekrājusies kaudzīte izlasītu grāmatu. Pāris rindkopās par dažām no tām 🙂

300x0_aiz_slegtam_durvim_mazvaksBija laiks, kad ļoti, ļoti gadīju iznākam B. A. Parisas darbu Aiz slēgtām durvīm. Kaut kā tikai pēc tam piefiksēju mazo zīmīti ”Zvaigznes trilleris” un man vairs negribējās lasīt. Bet tā nu sanāca, ka nesen šī grāmata pati nonāca manās rokās un nodomāju, ka jāizlasa gan! Laulāts pāris, perfekti paši un perfekts viss ap viņiem. Es pat teiktu, pārāk perfekti. Tā šķiet arī vienai no perfektā pāra draugiem, bet viņa ar savām aizdomām neko nevar izdarīt… Lasīšanas gaitā īsti nespēju saprast vai es Greisai jūtu līdzi, vai man ir vienalga un vairāk žēl Millijas. No vienas puses – Greisa pati ir bijusi dumja, jo kura gan saka ”jā” pēc trīs mēnešu pazīšanās? No otras puses – Džeks taču ir tik simpātisks un viņš vienkārši ir labs ķēriens! Šis nebija tāds trilleris, kādu es automātiski iedomājos (šaušalīgs, asiņains utt.), šis vairāk bija psiholoģisks trilleris ar vieglu valodu, bez pārspīlējumiem. Kopumā man darbs patika, bet īpaši gribas uzteikt vāku – tik simpātisks un brīnišķīgs vāks sen nebija gadījies! Ļoti patīk 🙂

20170803100809159955267Par Kai Āreleidas darbu Pilsētu dedzināšana biju dzirdējusi un atsauksmes lielākoties arī bija labas. Pirms lasīšanas biju domājusi darbā tikai ieskatīties, bet beigās attapos “normāli” ielasījusies. Mani paķēra darbības vieta un laiks – Tartu 20.gs.50.-60.gadi. Par pašu pilsētvidi tais laikos neko daudz gan neuzzināju, taču uzzināju Tīnas bērnību. Sarežģīta! Vecāki, kuri vairs negrib būt kopā un kā Tīna “mētājas” starp abiem, gandrīz bezdraugu bērnība, līdz uzrodas Vova. Pieaugusi Tīna domā, ka dzīvos labāk par saviem vecākiem un kļūdas  nepieļaus. Ja viss būtu tik vienkārši… Katram ir pūķis, ar kuru jācīnās.

 

07892418-f400-45a4-ac50-fed426d4626ePagājušajā gadā es iepazinu savdabīgo Maksansu Fermīnu. Kad manās rokās nonāca viņa darbs Bitenieks, nekavējos un grābu ciet. Nenožēloju. Mēs katrs gribam atrast savu dzīves zeltu. Arī Oreljāns to grib. Ir 19.gadsimts un savu zeltu viņš saredz bitēs. Vai Āfrikā? Cik spēcīgam ir jābūt sapnim, lai atteiktos no tradicionālajiem lavandu laukiem un pazīstamai dzīvei? It kā jau pats stāsts par sevi ideju līmenī nešķiet nekas jauns un oriģināls, bet veids kādā Fermīns to izstāsta, ir tik sasodīti valdzinošs! Viņš zina, kas darāms ar valodu, kāds varens instruments tas ir. Un beigās Oreljāns atrod savu zeltu – spēcīgs sapnis, liktenīgas kļūmes un nepadošanās.

file9690928_Bariko4_LLai nonāktu pie Fermīna, man bija jāiepazīst Alesandro Bariko. Šoreiz no viņa daiļrades lasīju Bez asinīm. Lai arī priekšvārdā minēts, ka spāņu vārdiem nav jāvedina uz norises vietu un laiku, man pirmās asociācijas bija ar Meksiku, mafiju un izrēķināšanos. Tiešām Bariko? Jā! Lai arī šis darbs man nešķita tik labs kā citi lasītie, tomēr kaut kāds šarms bija arī šajā darbā. Pats darbs sadalīts divās daļās. Pirmā man patika labāk, lai gan otrajā izskaidrots kas un kāpēc. No sērijas “varētu likt nost, bet gribas zināt, kas notiek tālāk”. Parasti Bariko mani apbur ar savu valodas spēli, taču šajā darbā viņš nespēlējas ar valodu, bet atmosfēru. Patiesībā, darbā nekas daudz nenotiek (atskaitot pāris slepkavības), taču noteicošā ir atmosfēra.  Tā ir viegli saspringta, tad pamazām savu tvēriens atlaiž. Ne jau tā, ka interese zūd, nē. Katrā ziņā, kad biju izlasījusi šo, sapratu cik ļoti man gribas iegūt viņa Okeāns jūra.

Grāmatstatistika III

Aiz loga spīd pilnmēness un laiks nelielam atskatam uz manu grāmatu gadu. Šogad nemaz nepūlējos nospraust sev kaut kādu izlasīto skaitu, jo man svarīga ir lasāmā kvalitāte ne kvantitāte. Ir taču stulbi nospraust mērķi izlasīt simts un saprast, ka nedaudz pietrūkst, un tāpēc steidzīgi izlasīto kārtā ieskaitīt arī bikibuk grāmatiņas vai ko tamlīdzīgu. Bet nu tās ir tikai manas domas. Man jau kuro gadu neapzināts cipars ir 70. Nu tā viegli, no sērijas būs – forši, nebūs – arī labi. Izskatās, ka šogad krietni intensīvāk esmu izmantojusi iespējas lasīt transportā, pusdienu pauzēs, gaidot kaut ko, sēžot parkā, virtuvē, uz palodzes un citur. Tā rezultātā esmu sasniegusi 72! Lai arī tūlīt, tūlīt pabeigšu Dreižes jaunāko veikumu, skaitīšu to pie nākamā gada.

Tieši tāpat kā pagājušajā gadā, savu topu neveidoju pēc spēcīguma, bet izlasīšanas secības. Un tātad, mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 13:

  1. R. Flanagans. Šaurais ceļš uz tālajiem ziemeļiem
  2. L. Kota. Mierielas vilkme
  3. F. Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas
  4. Dž. Klementa. Lūgšanas par nolaupītajām
  5. G. Berelis. Vārdiem nebija vietas
  6. L. Kota. Istaba
  7. J. Lejiņš. Vīrieša sirds
  8. R. Šepetis. Jūras sāļums
  9. A. Bariko. Stikla pilis
  10. M. Bērziņš. Titāna skrūves
  11. B. Simsone. Monstri un metaforas
  12. J. Vodolazkins. Aviators
  13. M. Bulgakovs. Meistars un Margarita

Skumji, ka ”aiz borta” paliek vēl dažas labas, bet tāds ir šis tops – nežēlīgs. Ja es šo rakstītu pēc jaunā gada, ļoti iespējams, ka dažu nosaukumu vietā būtu citi, bet paliksim pie šī varianta 🙂

Gada atklājums (autors) – Kota, Sagāna, Fermīns, Atvuda, Hammesfāra, Meijere, Kapote, Jursenāra, Vodolazkins. Tā palielam šogad esmu turējusies pie pazīstamiem autoriem un nepazīstamajiem izlasījusi to vienu konkrēto darbu un vairs neesmu centusies no viņu veikuma meklēt vēl kaut ko. Bet priecē, ka katru gadu pāris jaunu uzvārdu nāk klāt!

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  1. F. Beigbeders. Mīlestība ilgst trīs gadus – slikts viņa darbs un lasot man bija sajūta, ka autors vienkārši ir vērpis vārdus virtenē. Gala rezultāts – neizsakošs, jo zinu, ka viņš  spēj raksīt krietni labāk.
  2. G. Buijē. Viss par mani – šī ir vienīgā no šogad lasītajām gramatām, kuru neatceros. Ne to, par ko ir sižets, ne to, kāpēc esmu lasījusi.
  3. P. U. Enkvists. Kapteiņa Nemo bibliotēka – kad tikko sāku lasīt, likās ka patīk, bet nē. Grūta valoda, samudžināts sižets (ar ko parasti man nav problēmas).

 Skaistu nākamo lasīšanas gadu!

Lasāmgabali XXXIII

ulbergaKādu laiku biju ieturējusi pauzi ar Mēs. Latvija, XX gadsimts sēriju, tāpēc man bija īpašs prieks savās rokās dabūt Kristīnes Ulbergas Tur. Neslēpšu, ka pirmais, kas mani uzrunāja bija vāks – es vienkārši dievinu šo putnu sugu 🙂 Es pat tā īsti nezināju par kuru posmu ir šis darbs, bet kad aizvēru pēdējo vāku, man radās nejaušas asociācijas ar Dāvja Sīmaņa režisēto filmu Pelnu sanatorija. Ne tēmas dēļ, bet situācijas, izolētības dēļ. Jā, jā, zinu, ka bļausiet, ka tur nekā kopīga nav, bet… Atgriezīsimies pie paša darba. Tas, ko piedzīvo Pāvels un viss, kas notiek tajā meža būdā, man nekādi nesaistījās ar vēsturi, bet izlasot pēcvārdu un saprotot to laiku un situāciju… Ulberga rāda skaistu veidu, kā bēgt no režīma (vismaz domās) un tas ir tas, ko raksta darba beigās: atliek pašam izvēlēties, kā vēlies dzīvot – iluzorā brīvībā vai sistēmas uzliktā žņaugā. Jā, varbūt priekš astoņdesmitajiem viss šķiet pārāk ezotērisks, bet visos laikos ir bijuši garīga ceļa gājēji un ar to nav jāsaprot reliģija. Ja laikā, kad ir kāds augstāks, kurš diktē, ko tev teikt vai domāt, ir iespējams izolēties un iet savu ceļu, tas ir solis uz personisko brīvību. Tā ir šī darba sāls – spēt atrast sevi un neapmaldīties paša labirintā.

Par spīti tam, ka īsti nelasu spriedzes romānus un detektīvus, reizēm tomēr prasās. Jau kaut kad pavasarī bija vēlme izlasīt Pazudušie-664x1012Karolīnes Ēriksones darbu Pazudušie, bet sanāca kā nu sanāca, tāpēc lasīju tagad. Un tā varbūt pat ir labāk, jo laiks aiz loga nav nekāds mīlulis un darbā valdošā atmosfēra dažbrīd bija baiga. Neesmu lasījusi  G. Flinnas Neatrodamo (balstos uz filmu), bet šis to ļoti atgādināja. Nesaku, ka tas būtu slikti, nebūt ne. Tā spriedze šķita pazīstama 🙂 Protams, man bija kauns par sevi, ka nespēju atšifrēt dažas lietas, bet kopā tās ir saliktas pat ļoti labi. Jāatzīst, ka mani tracināja kādas pēdējās 50lpp un tur notiekošais, bet nu jā, bez tā šajā darbā laikam nevar iztikt. Visas tās ”mātes-meitas” padarīšanas drusciņ nokāva to spriedzi un intrigu, ko autore ir tik skaisti uzbūrusi pašā sākumā. Sala, mistiskiem notikumiem pilns ezers, pamestas vasarnīcas un pazudusi ģimene. Visi psiholoģiskie pagriezieni un pavedieni, ko ritina galvenā varone, reizumis spēja likt saraukt pieri neizpratnē un urdīja lasīt tālāk un tad tās pēdējās lapas… Nu jā, tad es grāmatu vienkārši pabeidzu, jo biju jau gandrīz izlasījusi. Žēl, ka tā.

Lasāmgabali XXXII

kolekcionarsDžona Faulza vārds man bija dzirdēts, bet nebija pazīstams. Viņa Kolekcionārs man likās kaut kas izlasīšanas vērts, tāpēc ķēros klāt. Sākumā lasījās nu tā, vidū lasījās tik spraigi, ka nespēju sagaidīt darba dienas beigas un nobeigums – pārsteidza. Frederiks Klegs kolekcionē tauriņus un visvairāk viņam patīk tie, ar defektiem, kuri neiztur dabas atlasi. Vēl viņam patīk kāda meitene, tikai viņš nezina, kā viņu iegūt, līdz rod risinājumu. Laupīšana! Lasīju un nespēju saprast, kā cilvēki kļūst par tādiem psihopātiem. Vislabāk man patika Frederika daļa, jo tajā labāk varēja uztvert kā darbojas viņa smadzenes. Mirandas daļa man nešķita tik dziļa, bet viņa jau gribēja tikai pēc iespējas ātrāk izkļūt ārā…

 

tifanyAr Trūmenu Kapoti es pirmoreizi iepazinos izlasot viņa mazo divstāstu krājumiņu, tāpēc gribējās lasīt arī krājumu Brokastis ”Tifānijā”. Pie tam man šis nosaukums ļoti asociējas ar dziesmu, bet tur jau laikam nav nekādas saistības. Esmu dzirdējusi viedokļus par nepatiku, jo galvenā varone tukša utt. Jā, no mūsdienu skatījuma tā ir, bet atceroties laikus, kuros notiek darbība – viņa vairāk ir naiva, nekā tukša un viņu pamatīgi glābj asprātības. Vispār Kapotem tā labi sanāk atveidot vidi, laiku un varoņus. Līdz šim lasītajos stāstiņos ir vērojama lieliskas autora novērošanas spējas un ja to vēl prot ietērpt labos teikumos… Bez Brokastīm, krājumā ir vēl trīs citi stāsti, bet no tiem vislabāk atmiņā iespiedies Dimantu ģitāra. Tajā ir kaut kas tik cilvēcīgs, tik bezgalīgs, bet šī bezgalība nav visiem aizsniedzama. Noteikti reiz pārlasīšu. Un jāpaskatās uz Odriju, man ir aizdoma, ka filmu kaut kad sen esmu skatījusies.

 

vilibaldsKaut kad aiz nekā darīt revidēju savas grāmatu kastes un atradu tālajā 1998.gadā skolas dāvināto Kārļa Krūmāja Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš. Nodomāju, ka nu jau pietiks marinēt un ķēros pie pirmās grāmatas 😀 Ha, izrādās, ka mums ir viens humorīgs kareivis, kurš dzimis laimes krekliņā un no visām ķezām izkūļas sveikā un vēl pamanās boļševikus par ķīlniekiem saņemt. Cik tur daudz drosmes, veiksmes vai kā cita, lai katrs pats spriež, bet man patika – tāda kā iedvesmas grāmata sliktām dienām. Optimisma pilna un jāķeras klāt otrai daļai 🙂

 

Vēl viens humorīgs un pat absurds darbs ir sērkociņisomu autores Maiju Lasilas darbs Pēc sērkociņiem. No mammas uzzināju, ka kaut kad sen krieviem ir filma pēc šī darba motīviem un to nu es gan gribētu redzēt! Iedomājieties – sieva aizsūta vīru pie tuvākajiem kaimiņiem pēc sērkociņiem un… pazūd! Sākas pilnīgi neiedomājamu notikumu epopeja un nesmieties nav iespējams. Bija pat mirklis autobusā, kad nenovaldījos un skaļi iespurdzos 😀 Man komiskas šķita ne tikai savādās situācijas, bet arī valoda – tāda, kādu es varu iedomāties esam dziļi, dziļi laukos, kur runā aplinkus vien un tad tik raugi vai tavs sarunbiedrs spēs saprast, ko tu viņam patiesībā gribi pateikt.

 

 

 

bulgakovsPilnu aprakstu es nespēšu sniegt, bet nespēju nepieminēt, ka beidzot, beidzot esmu izlasījusi Bulgakova Meistars un Margarita! Ja es būtu krietni ātrāk sapratusi, kas tā ir par grāmatu, es nebūtu tik ilgi stiepusi garumā lasītprieku! Ar Bulgakovu biju iepazinusies iepriekš viņa Teātra romānā, tāpēc valodiski mani viņš nepārsteidza. Bet kas par fantāziju, kas par domu lidojumu! Protams, es visus aspektus un knifus nesapratu, bet tieši tāpēc jau tā būs pārlasīšanas vērta! Un noteikti jāizlasa gan viņa Baltā gvarde, gan Suņa sirds.