Lasāmgabali XXXIII

ulbergaKādu laiku biju ieturējusi pauzi ar Mēs. Latvija, XX gadsimts sēriju, tāpēc man bija īpašs prieks savās rokās dabūt Kristīnes Ulbergas Tur. Neslēpšu, ka pirmais, kas mani uzrunāja bija vāks – es vienkārši dievinu šo putnu sugu 🙂 Es pat tā īsti nezināju par kuru posmu ir šis darbs, bet kad aizvēru pēdējo vāku, man radās nejaušas asociācijas ar Dāvja Sīmaņa režisēto filmu Pelnu sanatorija. Ne tēmas dēļ, bet situācijas, izolētības dēļ. Jā, jā, zinu, ka bļausiet, ka tur nekā kopīga nav, bet… Atgriezīsimies pie paša darba. Tas, ko piedzīvo Pāvels un viss, kas notiek tajā meža būdā, man nekādi nesaistījās ar vēsturi, bet izlasot pēcvārdu un saprotot to laiku un situāciju… Ulberga rāda skaistu veidu, kā bēgt no režīma (vismaz domās) un tas ir tas, ko raksta darba beigās: atliek pašam izvēlēties, kā vēlies dzīvot – iluzorā brīvībā vai sistēmas uzliktā žņaugā. Jā, varbūt priekš astoņdesmitajiem viss šķiet pārāk ezotērisks, bet visos laikos ir bijuši garīga ceļa gājēji un ar to nav jāsaprot reliģija. Ja laikā, kad ir kāds augstāks, kurš diktē, ko tev teikt vai domāt, ir iespējams izolēties un iet savu ceļu, tas ir solis uz personisko brīvību. Tā ir šī darba sāls – spēt atrast sevi un neapmaldīties paša labirintā.

Par spīti tam, ka īsti nelasu spriedzes romānus un detektīvus, reizēm tomēr prasās. Jau kaut kad pavasarī bija vēlme izlasīt Pazudušie-664x1012Karolīnes Ēriksones darbu Pazudušie, bet sanāca kā nu sanāca, tāpēc lasīju tagad. Un tā varbūt pat ir labāk, jo laiks aiz loga nav nekāds mīlulis un darbā valdošā atmosfēra dažbrīd bija baiga. Neesmu lasījusi  G. Flinnas Neatrodamo (balstos uz filmu), bet šis to ļoti atgādināja. Nesaku, ka tas būtu slikti, nebūt ne. Tā spriedze šķita pazīstama 🙂 Protams, man bija kauns par sevi, ka nespēju atšifrēt dažas lietas, bet kopā tās ir saliktas pat ļoti labi. Jāatzīst, ka mani tracināja kādas pēdējās 50lpp un tur notiekošais, bet nu jā, bez tā šajā darbā laikam nevar iztikt. Visas tās ”mātes-meitas” padarīšanas drusciņ nokāva to spriedzi un intrigu, ko autore ir tik skaisti uzbūrusi pašā sākumā. Sala, mistiskiem notikumiem pilns ezers, pamestas vasarnīcas un pazudusi ģimene. Visi psiholoģiskie pagriezieni un pavedieni, ko ritina galvenā varone, reizumis spēja likt saraukt pieri neizpratnē un urdīja lasīt tālāk un tad tās pēdējās lapas… Nu jā, tad es grāmatu vienkārši pabeidzu, jo biju jau gandrīz izlasījusi. Žēl, ka tā.

Advertisements

Lasāmgabali XXXII

kolekcionarsDžona Faulza vārds man bija dzirdēts, bet nebija pazīstams. Viņa Kolekcionārs man likās kaut kas izlasīšanas vērts, tāpēc ķēros klāt. Sākumā lasījās nu tā, vidū lasījās tik spraigi, ka nespēju sagaidīt darba dienas beigas un nobeigums – pārsteidza. Frederiks Klegs kolekcionē tauriņus un visvairāk viņam patīk tie, ar defektiem, kuri neiztur dabas atlasi. Vēl viņam patīk kāda meitene, tikai viņš nezina, kā viņu iegūt, līdz rod risinājumu. Laupīšana! Lasīju un nespēju saprast, kā cilvēki kļūst par tādiem psihopātiem. Vislabāk man patika Frederika daļa, jo tajā labāk varēja uztvert kā darbojas viņa smadzenes. Mirandas daļa man nešķita tik dziļa, bet viņa jau gribēja tikai pēc iespējas ātrāk izkļūt ārā…

 

tifanyAr Trūmenu Kapoti es pirmoreizi iepazinos izlasot viņa mazo divstāstu krājumiņu, tāpēc gribējās lasīt arī krājumu Brokastis ”Tifānijā”. Pie tam man šis nosaukums ļoti asociējas ar dziesmu, bet tur jau laikam nav nekādas saistības. Esmu dzirdējusi viedokļus par nepatiku, jo galvenā varone tukša utt. Jā, no mūsdienu skatījuma tā ir, bet atceroties laikus, kuros notiek darbība – viņa vairāk ir naiva, nekā tukša un viņu pamatīgi glābj asprātības. Vispār Kapotem tā labi sanāk atveidot vidi, laiku un varoņus. Līdz šim lasītajos stāstiņos ir vērojama lieliskas autora novērošanas spējas un ja to vēl prot ietērpt labos teikumos… Bez Brokastīm, krājumā ir vēl trīs citi stāsti, bet no tiem vislabāk atmiņā iespiedies Dimantu ģitāra. Tajā ir kaut kas tik cilvēcīgs, tik bezgalīgs, bet šī bezgalība nav visiem aizsniedzama. Noteikti reiz pārlasīšu. Un jāpaskatās uz Odriju, man ir aizdoma, ka filmu kaut kad sen esmu skatījusies.

 

vilibaldsKaut kad aiz nekā darīt revidēju savas grāmatu kastes un atradu tālajā 1998.gadā skolas dāvināto Kārļa Krūmāja Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš. Nodomāju, ka nu jau pietiks marinēt un ķēros pie pirmās grāmatas 😀 Ha, izrādās, ka mums ir viens humorīgs kareivis, kurš dzimis laimes krekliņā un no visām ķezām izkūļas sveikā un vēl pamanās boļševikus par ķīlniekiem saņemt. Cik tur daudz drosmes, veiksmes vai kā cita, lai katrs pats spriež, bet man patika – tāda kā iedvesmas grāmata sliktām dienām. Optimisma pilna un jāķeras klāt otrai daļai 🙂

 

Vēl viens humorīgs un pat absurds darbs ir sērkociņisomu autores Maiju Lasilas darbs Pēc sērkociņiem. No mammas uzzināju, ka kaut kad sen krieviem ir filma pēc šī darba motīviem un to nu es gan gribētu redzēt! Iedomājieties – sieva aizsūta vīru pie tuvākajiem kaimiņiem pēc sērkociņiem un… pazūd! Sākas pilnīgi neiedomājamu notikumu epopeja un nesmieties nav iespējams. Bija pat mirklis autobusā, kad nenovaldījos un skaļi iespurdzos 😀 Man komiskas šķita ne tikai savādās situācijas, bet arī valoda – tāda, kādu es varu iedomāties esam dziļi, dziļi laukos, kur runā aplinkus vien un tad tik raugi vai tavs sarunbiedrs spēs saprast, ko tu viņam patiesībā gribi pateikt.

 

 

 

bulgakovsPilnu aprakstu es nespēšu sniegt, bet nespēju nepieminēt, ka beidzot, beidzot esmu izlasījusi Bulgakova Meistars un Margarita! Ja es būtu krietni ātrāk sapratusi, kas tā ir par grāmatu, es nebūtu tik ilgi stiepusi garumā lasītprieku! Ar Bulgakovu biju iepazinusies iepriekš viņa Teātra romānā, tāpēc valodiski mani viņš nepārsteidza. Bet kas par fantāziju, kas par domu lidojumu! Protams, es visus aspektus un knifus nesapratu, bet tieši tāpēc jau tā būs pārlasīšanas vērta! Un noteikti jāizlasa gan viņa Baltā gvarde, gan Suņa sirds.

Lasāmgabali XXXI

Ak, šausmiņš, cik pēdējā laikā ir grūti pieķerties rakstīt. Es visā vainoju ilgo dzīvošanu bez datora 😀 Līdz jūlija vidum lasīju varen cītīgi, līdz arī šai nodarbei biju paņēmusi mazu pauzīti. Kā var redzēt pēc ierakstiem, pauzējos mēnesi (un mēnesi lasīju Eko Bodolīno 😀 ), bet domāju, ka drīz vien būšu atpakaļ uz strīpas 🙂 Jānokārto vēl tikai pāris sadzīviskas lietas, tad jau ķeršos ar jaunu sparu gan pie lasīšanas, gan pie rakstīšanas. Šeit būs ieskats trīs plānās, bet diezgan saturīgās grāmatiņās (atskaitot pēdējo).

9fb5b3d3-3f77-472a-849c-14b361b0929bNezinu, kāpēc, bet Tomasa Manna darbs Nāve Venēcijā (1913) šķita tik ļoti dzirdēts, ka tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es izvēlējos ar to iepazīties. Mēģināju atcerēties, vai vispār esmu ko no viņa lasījusi, bet kaut kā nespēju. Lasot šo darbu, secināju, ka nav slikts un droši var ņemt vēl kaut ko 🙂 Runājot par šo konkrēto darbu, tad tas ir diezgan savdabīgs. Sākot lasīt man bija garlaicīgi, jo vienīgais darbojošais tēls ir diezgan kaprīzs, vecs onka, kurš pats nezina, ko vēlas. Kad viņš nokļūst Venēcijā un par viņa uzmanības objektu kļūst kāds jauns zēns, man bija jau krietni interesantāk. Mani urdīja ziņkāre uz kurieni tas viss novedīs, vai kāds asāk reaģēs utt. Šīs ainas Manns ir uzbūris diezgan krāšņas, līdz ar to es prātā varēju to visu vizualizēt. Par fonu – Venēciju – es biju pārsteigta. Lai kādas būtu asociācijas par šo Itālijas ūdens pilsētu, šajā darbā tā nav attēlota diezgan pievilcīga. Darbam ir ļoti īpatnēja noskaņa, tik ļoti reālistiska, ka dažbrīd man šķita, ka skatos melnbaltu kino, kur fonā dzirdamas ūdens skaņas, kaut kur klaigā gondoljeri un priekšplānā ir Manna izvēlētā darbības vieta – viesnīca.

image13Man patīk, cik daudz grāmatu manās rokās nonāk nejauši. Par šādu nejaušību kļuva arī Margeritas Jursenāras Coup de Grace (1939). Sākotnēji lasīju lasīšanas pēc, bet pēc tam tā ”iekritu” stāstā, ka bija žēl, ka beidzās. Sižetu es nespēšu atstāstīt, bet tās bija ļoti savādas un valdzinošas sievietes un vīrieša attiecības. Visa darbība notiek uz kara fona, katram ir savas vājības un sliktie brīži. Un tad ir viņš, kurš viņu ignorē, bet tā īsti līdz galam tomēr nē, bet kā tu iekārosi labākā drauga māsu? Patiesībā, šis ir trijstūris, tikai trešais nezina, ka ir lieks. Un vēl – šis darbs ir iedvesmots no patiesiem notikumiem. Tas viss (patiesais stāsts, kas pielāgots literāram darbam) kopā veido tik ļoti skaistu un skumju noskaņu! Man abu varoņu bija ļoti žēl – it kā sapratu, kāpēc katrs rīkojās pa savam, bet tai pat laikā tur varēja būt tik daudz citu risinājumu… Ja gadās būt šīs plānās grāmatiņas tuvumā, iesaku izlasīt. Man patiešām ļoti patika!

60584987-f072-4225-a61e-d634531dc8a4

Vienu dienu mierīgi kārtoju grāmatu plauktus un pēkšņi ieraudzīju Dž. R. R. Tolkīna darbu Roverandoms (1998). Acis lielas un: ”Kas tad tas tāds?” Tā nu ņēmu un lasīju. Ja es šo darbu būtu lasījusi līdz gadiem 10-12, man ļoti patiktu. Šobrīd lasīt pieaugušā vecumā ir diezgan nekā. Piedodiet Tolkīna fani, bet man šis darbs lasījās pabriesmīgi. Zinot, darba tapšanas priekšvēsturi (viņa dēlam Maiklam pludmalē pazuda rotaļlieta sunītis un Tolkīns, labs stāstnieks būdams, sadomāja šo stāstu par mierinājumu), spēju labāk pieņemt sižetu, bet man vienalga krietni labāk patīk Gredzenu pavēlnieks 🙂 Vienvārdsakot, šunelis Rovers nejauši ieklūp burvja biksēs un šamais par sodu šuneli nobur par rotaļlietu. Kāda mamma viņu nopērk savam puišelītim, šis spēlējas un suņuks pazūd pludmalē. Urā, Rovera piedzīvojumi pludmalē, uz Mēness un dzelmē var sākties! Idejiski jau stāstam nav ne vainas, tikai tas ir domāts bērniem un mani šaušalīgi kaitināja darba valoda. Ah, tas laikam arī viss.

Lasāmgabali XXX

Jums arī ir tā, ka kaut ko nopērciet, ielieciet grāmatplauktā un tikai pēc pusgada, gada izvelciet dienasgaismā un nodomājat: ”Kā es varēju šo tik ilgi taupīt!”? Man tā ir nepārtraukti. Man aprīlī sanāca izlasīt neticamu daudzumu sava plaukta grāmatu. Par divām bija iepriekšējā lasāmgabalu pauzē, šoreiz gribu izpausties īsāk, bet par vairākām grāmatām. Pavisam nedalīties ar lasīto es tomēr nespēju.

Fransuāzas Saganas (Francoise Sagan, 1935 – 2004) darbu Esiet sveicinātas, skumjas (1954) es ieguvu kaut kad pagājušajā gadā akcijā pa ļoti, ļoti mazām naudiņām. Līdz tam es uz šo darbu skatījos, bet kaut kā… pat nezinu. Tātad, akcijas laikā es izmantoju izdevību un iegādājos šo, ko zemapziņā biju gribējusi. Āāā! Sagāna mani tik ļoti aizrāva, ka ātri vien pacentos iegūt pārējo, kas uz to brīdi bija dabūjams. Skumjas man likās tik ļoti selindžeriskas, tik vienkāršas un vienlaicīgi ģeniālas. Teorētiski sižetā nekas tāds nenotiek, bet tā grūtsirdība un vienaldzība, kas rodas darba varoņos šķita tik saprotama.

 

 

 

Kaut kad pasen diezgan spontāni iegādājos Māra Bērziņa Titāna skrūves (2011). Šķita, ja jau gandrīz viss ir, jāņem ciet arī šis. Nenožēloju pirkumu nevienas rindiņas dēļ. Darbs ir sanācis tik humorīgs, tik viegls un ātri lasošs. Dažas situācijas šķita tik absurdas un uzjautrinošas 😀 Un viss sākas ar krējuma burciņu un gandrīz aizrīšanos ar gredzenu… Kurš latvietis vēl spētu uzrakstīt tik vieglā manierē mīlasstāstu ar tik neticami labām beigām, ja pa vidu ir bijis tik daudz ērmotu notikumu un klapatu? Un kā vispār var savest kopā divus tik ļoti atsķirīgus cilvēkus ar tik dažādiem pasaules redzējumiem? Runājot Bereļa vārdiem, Bērziņam tas ar titanisku piepūli ir izdevies. Savāda, netipiska un brīnišķīga grāmata 🙂

 

 

Laikā, kad biju atklājusi un mazliet uzsēdusies uz Alesandro Bariko, es grāmatnīcā pamanīju viņa darbu Stikla pilis (2002). Nezinu, kas notika, bet es nesteidzos ar šī darba izlasīšanu. Droši vien negribēju pārsātināties ar viņa daiļradi, lai neapniktu. Viens gan – kā ir iespējams rakstīt tik dažādi, bet tai pat laikā saproti, ka autora rokraksts jau nekur nepazūd, tas ir sastopams visos viņa darbos? Patiesībā, šis pat kaut kā mazliet asociējas ar Markesu un viņa rakstību. Stikla pilis jau atkal bija mana valodas bauda un es vairs nespēju pateikt, kurš darbs man labāk patīk. Katrā ir savs īpašais šarms, odziņa. Šis man patika gan valodas, gan sižeta dēļ, jo tajā ir tikai jaušamas vēsmas, ko nes stikla atklāšana, dzelzceļa parādīšanās un daudzas citas lietas. Noteikti ir izlasīšanas vērts un turpināšu medīt pārējo viņa daiļradi 🙂

 

 

Nākamais par ko bildīšu pāris teikumus ir kaut kas tik… nu, man noteikti darbs būs jāpārlasa vēlreiz. Kāds teica, ka labs, mani uzrunāja, ka tulkojis Joņevs, kā arī pats sižets likās interesants un tā manā somā iegūla Agotas Kristofas (Agota Kristof, 1935-2011) darbs Lielā burtnīca (1986). Tagad ir mazliet žēl, ka esmu nokavējusi Dailē šī romāna teātra uzvedumu, bet nu… varbūt kādreiz rādīs LTV1. Lasot pirmo daļu nedomāju neko labu, lai gan man bija vilkme turpināt. Tālāk kļuva jau interesanti un es gribēju zināt visu, kas notiks ar šiem dvīņiem. Tas, kā viņi sevi audzināja un trennēja ir kaut kas varens, lai arī cik neveselīgi un drasiski tas liktos. Arī kara apstākļi nav nekas iedvesmojošs, tāpēc puiku cīņas spars, apķērība un griba ir tikai apsveicama. Beigas? Tās vispār bija ekslodējošas un samežģīja visu manu domu gaitu un visi notikumi bija jāskata no jauna skatpunkta. Tas ir iemesls, lai pārlasītu.

Četri nav pārāk foršs cipars, tāpēc pielikšu vēl Mārgaretas Atvudas (Margaret Atwood, 1939) Sirds mirst pēdējā (2015). Man patika, bet man nav daudz ko teikt. Šis ir mans pirmais lasītais Atvudas darbs, tas bija ieintriģējošs, nereāli reāls un dažbrīd neticams. Autores uzbūvētā pasaule ir diezgan reāla, ļoti, ļoti tāla mūsu nākotne – pienāk diena, kad vairumam nav nekā un kaut ko var iegūt iestājoties Pozitronā. Dažas lietas, kas notika Pozitronā man šķita nereālas, bet tie tādi sīkumi. Ar interesi sekoju līdzi Stena un Šarmeinas attiecību līnijai un nespēju noticēt, kā apkārtējā vide/lietas/notikumi spēj to ietekmēt. Atvudas rakstībai piemīt odziņa – it kā fantāzija (distopija), bet ticama, ievelkoša… Lai nu kā, domāju, ka jāpamēģina arī viņas Kalpones stāsts!

Lasāmgabali XXIX

Sen nebija bijis brīdis, kurā es lasītu, lasītu un lasītu, bet neko nerakstītu. Pārāk izbaudīju brīdi, kad piegāju pie sava plaukta izvēlēties lasāmvielu, ar baudu (lielāku vai mazāku) izlasīju un ņēmu nākamo. Un tā gandrīz mēneša garumā… 🙂 Šis saucās: ”Kaut kad tajās akcijās sagrābtās grāmatas arī jāizlasa” 😀 Tā kā neizskatās, ka tik ļoti drīz gribēšu dalīties garākās pārdomās, sākumam izpaudīšu īsumā divas grāmatas, kuras izlasīju.

9984-777-24-3Man patiešām ir žēl, ka es tik vēlu atklāju tādu brīnišķīgu izdevniecību kā AGB un viņu Vēja suņa klasiku. Daudzas šīs sērijas grāmatas izklausās tik ļoti, ļoti labas! Diemžēl, to es varu spriest tikai pēc anotācijām, jo vairums nav vairs pieejams. Kādā no akcijām ieraudzīju Petras Hammesfāras (Petra Hammesfahr, 1951) darbu Leļļu kapracis (1999), kurš uzrunāja gan ar vāku (tiešām grūti saprast vai tā ir lelle vai maza meitenīte) un anotāciju. Kādā vācu ciematiņā dzīvo divdesmitdivgadīgais Bils. Diemžēl viņam ir tikai divgadnieka prāta uztvere, līdz ar to daudzi ciematnieki uz viņu skatās ar aizdomām. Aizdomas kļūst lielākas, kad ciematā sāk notikt mistiskas pazušanas un slepkavības… Pirmajās lapās bija nedaudz grūti ielasīties, jo autore uzreiz iepazīstināja ar visiem ciema iedzīvotājiem un viņu savstarpējām intrigām. Un Bils… par viņa nepilnībām varēja uzzināt tikai laika gaitā. Viņš bija gandrīz mīlēts bērns, pēcāk – patiešām mīlēts, kura vārdu krājumā bija kādi pieci vārdi. Iepriekš minētās intrigas mani tik ļoti mulsināja, ka es dažbrīd visā vainoju viņu, dažbrīd man viņa sametās žēl, jo viņš taču nesaprata, kas ir labi darīts un kas nē un vispār – kas notiek? Jāatzīst, ka Hammesfāra ļoti prasmīgi ir spējusi sajaukt kārtis un salikt tās pareizā secībā nebija nemaz tik viegli. Uz beigām tapa jau krietni vieglāk novirzīt domas uz iespējamo vaininieku, bet arī beigas ir gana samudžinātas… Vēl man neliek mierā domas par Trūdi, Bila māti. Es nekādi nespēju viņu saprast, kur nu vēl attaisnot. Šķiet, ka ar mātes mīlestību un rūpēm var attaisnot diezgan daudz ko, bet ne šo, ne brīdi, kad viss tiešām sāka iet šķērsām! Patiešām labs romāns ar kriminālromānu ievirzi!

 

f21351d0ab8432c936b99b47bc01ff2eBija vēl kāds Vēja suņa romāns, uz kuru es metu acis no akcijas uz akciju līdz nesen sapratu, ka cenas ziņā nekas nemainīsies 😀 Tas ir Luīzes Velšas (Louise Welsh, 1965) darbs Triks ar lodi (2006). Kā jau vēsta nosaukums, darbs ir par iluzionistu, kuram dzīvē neiet gluži tā kā gribētos. Man patīk iluzionisti, jo saprotu, ka nekas no tā, ko viņi dara nav īsts, bet tai pat laikā – kā viņi to dara? Nu kā viņiem izdodas apmānīt manas acis un prātu? Viljams ir meistarīgs, par to man nav šaubu. Tik nekādi nespēju saprast, kāpēc nokāpis no skatuves viņa talants kaut kur pazūd un viņš kļūst par nelaimīgu vīrieti ar tieksmi iedzert un iekulties patstāvīgās nepatikšanās. Mirklis, kuru es negaidīju – krimināla pieskaņa. Kā jau reizēm mēdz gadīties ar pārsteigumiem, tas izrādījās diezgan trāpīgi, jo mazliet noguru no viņa veiksmīgajiem šoviem un ķezām ārpus skatuves. Kopumā man darbs patika, izlasījās raiti, tomēr kaut kas īsti līdz galam nebija. Pietrūka tādas īstenas aizrautības dzirksts. Velšai ir tīri jauka valoda, labs stāstījums un šajā darbā – negaidītas beigas!

Mēs, XX gadsimts: Ābele, Kota, Berelis

Dienas Grāmata uzņem apgriezienus un lutina mūs ar daudzām jaunām Mēs, XX gadsimts sērijas grāmatām. Atminos, ka tad kad šī sērija bija tikai sākusi iznākt, nodomāju, ka tās visas man vajag. Nevajag, bet izlasīt gan kārojas. Un gan jau ar laiku es spēšu izlasīt tās visas un varbūt pat kādu iekārtot savā plauktā 🙂

7Ingas Ābeles Duna (2017) mani paķēra ar vāka noformējumu – tik ļoti sagribējās pabūt pie zirgiem. Un pēc tam ar darba saturu. Šis bija mans pirmais darbs no Ābeles literārā pūra un jāsaka, ka varētu paprovēt vēl kaut ko. Runājot par šo, tad pirmais jautājums, kas man radās bija – kāpēc tā sieviete tik ļoti interesējas par Radvili? Nu kāpēc? Atbildi es saņēmu pašās darba beigās un biju patīkami pārsteigta 🙂 Lai sarakstītu šo darbu, Ābele nudien ir darbojusies kā literārā arheoloģe – sīki un smalki ir ne tikai par hipodromu (es pat nemaz nezināju, ka Rīgā tāds ir bijis!), bet arī par Stūra māju, izsūtīšanas procesiem, zirgu sacīkstēm, Otrā pasaules kara ainām utt. Laikmeta aura ir uzburta tik ļoti precīza un sajūtama, ka es lasīju un patiešām domāju, ka braucu vienos ratos ar Radvili – gan viņa hipodroma laikos, gan kara gados, gan arī ar mašīnu, stāstot par Daugavas krastu vietām. Pārsteidzoši, cik daudz visa kā var notikt viena mēneša laikā un kā dzīve var mest kūleņus… Bija gan kāda vieta, kurai es īsti nespēju noticēt, bet lai būtu.

vardiem_nebija_vietasGunta Bereļa Vārdiem nebija vietas (2015) es gribēju izlasīt jau tad, kad tas tikko iznāca. Attaisnojums parastais – kaut kā nesanāca. Varētu jau es gari un plaši gānīties par Tušu, bet to ir izdarījuši jau citi. Jā, piekrītu, ka viņš ir viens pretīgs kretīns, kura īstā vieta būtu bijusi pirmajās rindās armijā kā lielgabalu gaļai. Izmanīgs pēc vella! To viņa viltīgumu var tikai mācīties. Lasot, kā viņš strādā un domā, ko nākotnē varētu lietas labā darīt, jau nodomāju, ka varbūt cilvēks no viņa varētu sanākt, bet viss aiz aprēķina! Nu, ko tā Lizete viņam nodarīja? Phē, šķērmi metas… Tušs ir romāna centrālais tēls un viss romāns ir kā viens liels monologs. Jāatzīst, ka es ar interesi lasīju Tuša prātojumus par vārdu lietderīgumu un nelietderīgumu un dažbrīd varēju piekrist, dažbrīd – nē. Tapat es ar interesi lasīju par pirmajiem kino centieniem īsi pirms kara un kara laikā. Patiesībā, 1913.-1916.g. patiešām ir interesants posms, par kuru daudz nekas netiek runāts. Nekad nebiju aizdomājusies, ka aiz piektā gada revolūcijas uzreiz tiek runāts par karu un latviešu strēlniekiem… Lai nu kā, šis romāns man ļoti patika!

DG_ISTABA_vaks2Iepazinusies ar vienas Kotas darbu, nodomāju, ka jāizlasa vēl kas. Interesēja vai raksta tik pat jauki – raksta! Laimas Kotas Istaba (2016) ir par perestroikas laiku un visa darbība notiek vienā komunālajā dzīvoklī. Šis ir tāds laimīgs dzīvoklis, jo kaimiņi iegadījušies labi un – laikā, kad drīkst izvērst arī kādu pašdarbību, – izpalīdzīgi. Katrs ņēmās kā nu prata un daudzas lietas patiesībā bija gana nelegālas. Cilvēku izdomai robežu nebija un arī krāpnieku netrūka… Ļoti ilgi mani nodarbināja Margrietas jautājums – tā tiešām var būt ar zīlītēm? Lai nu kā, man šķita, ka viņa savu talantu lieki šķērdē. Kaut kur lasīju, ka personāžu par daudz un visi pārāk darbojoties. Nepiekritīšu, visam var izsekot līdzi. Lai gan es arī skaitos šī laika bērns, neko daudz no tā es neatceros, pārāk sīka biju 😀 Neskatoties uz to, daudzas lietas likās ārkārtīgi pazīstamas. Nezinu, kā rakstnieki ir izvēlējušies tēmas – lozējuši vai paši izdomāja, – bet Kotai ir ticis laiks, par kuru īsti dokumentācijas nav. Visa vēsture ir mūsu līdzcilvēku atmiņās un tā mēdz būt mānīga. Katrs atceras pa savam un to tā arī pasniedz. Apkopojot šos stāstus, Kotai ir sanācis visnotaļ dzīvīgs un vairumam pazīstams stāsts. Lasīju un bija tik grūti iedomāties, ka viss tā ir bijis pirms nieka 25 gadiem!

Lasāmgabali XXVIII

Janvāris pilnīgi noteikti ir mans lasīšanas rekorda mēnesis. Pat nepamanīju, kā izlasījās septiņas grāmatas bez nevienas ”šodienestikailasu” dienas. Par visām atskaitīties negribas, bet ir trīs par kurām gribas veikt īsās piezīmes.

300x0_coverViena no tādām ir Daniela Glatauera Sargies ziemeļvēja. Šo es lasīju, kamēr gaidīju iznākam Mūžam tavs un pie reizes gribējās noskaidrot autora rokrakstu (vai man maz patīk un tā). Tā kā šī ir arī diezgan saslavēta grāmata, klāt ķēros diezgan piesardzīgi. Jāatzīst, ka līdz kādai pusei nesapratu to jūsmu, bet tālāk… Lasīju, lasīju un gaidīju ar ko šis stāsts beigsies. Cik (ne)prātīgi ir sākt saraksti ar svešinieku? Kur ir tā robeža, kad saproti, ka kaut kas ir pārkāpts un, iespējams, nekas vairs nav labojams? Sākotnēji man šķita, ka Leo būs tas, kurš visu sačakarēs, bet tad lomas mainījās un mainījās un mainījās… Pilnīgs karuselis. Un iekāre, kas abus vadīja. Lasot es biju pārsteigta par abu naivumu – nu nevar taču gandrīz gadu sarakstīties un neatklāt neko būtisku par savu dzīvi. Agri vai vēlu kaut kas tiek izpausts. Tīši vai netīši, tas jau ir cits jautājums. Tieši šī iemesla dēļ es nespēju izprast ne Leo, ne Eimmiju. Beigās man bija skumji par abiem. Patika, tiešām. Autors ir pratis tajā sarakstē ielikt tik daudz skaļi nepateiktu emociju, vārdu un domu.

9789934533693Māra Runguļa sarakstītā šausmu grāmata bērniem Pastaiga mirušo pilsētā bez mākslinieka Kristiana Brektes vārda mani nepiesaistītu. Vizuāli diezgan iespaidīga! Un ārprātā ātri lasās, kā jau bērnu grāmata un ar lieliem burtiem 😀 Tāpat vien pāršķirstot, domāju, ka tas ir stāstu apkopojums, bet nē – vienots romāns par pieciem skolēniem, kuri projektu nedēļas ietvaros apkopo Pārupes spoku stāstus. Lai stāstīšāna būtu labāka, tiek sarīkots spoku vakars. Un stāsti var sākties… Mani tie nebiedēja, bet attiecīgajai auditorijai varētu bū gana interesanti. Par dažiem es iesmaidīju, daži likās kaut kur dzirdēti, bet vispārīgi ņemot stāsti ir ļoti skaisti sasaistīti. Brekte arī visus stāstus diezgan labi vizualizē un vispār ir padomājis par grāmatas kopējo noskaņu. Man gan ir diezgan pamatota aizdoma, ka tieši tāpēc daudzi vecāki šo grāmatu negrib iegādāties, jo ”kā gan mans bērns lasīs kaut ko tik šausmīgu”. Baidīties ir veselīgi 🙂

l

489456Mana trešā grāmata mani jau sen saistīja, tik nezinu, kāpēc es to izlasīju tikai tagad. Laimas Kotas Mierielas vilkme ir tik sasodīti savāda un interesanta grāmata! Tāds īpatnējs maģiskais reālisms, kuru iesākt lasīt man nebija nemaz tik viegli. Kur nu vēl izstāstīt! Bet secinājums man ir tikai viens – viss reiz ļauni pastrādātais nāk atpakaļ. Šajā darbā Kota ļoti smalki un manierīgi raksta par mums – iekšā, ārā un no malas, par latviešiem, par Latviju, dažādiem uzskatiem un skatījumiem. Tāpat man interesanta likās Mierielas vēsture. Tā bija sarakstīta tik ārkārtīgi saistoša, ka man patiešām gribas noskaidrot, kas no sarakstītā ir īsts, kas sadomāts un kāda ir pilnā mājas ar tornīti vēsture. To gan es gribēju jau pirms darba izlasīšanas. Lasīju un priecājos – viss šķita savādi pazīstams, tuvs un pat mīļš. Piekrītu, ka Mieriela ir noplukusi, bet tai vienalga ir tāds īpašais šarms un aura. Ārkārtīgi arī patika ironija/humors/sarkasms par mums 😀 Šī noteikti ir no tām grāmatām, kuru es reiz varētu gribēt savā plauktā 🙂

Mierielas miers ir mānīgs. /17.lpp./

Lasāmgabali XXVII

Trīs dažādi romāni, trīs mazi apraksti. Katrs šis darbs ir bijis citāds ne tikai vēstījumā, bet arī žanrā. Bet ko nu tur daudz runāt, laiks ieskatam darbos:

hali1Uz Boženas Ņemcovas romānu Vecmāmiņa metu aci jau tad, kad tā iznāca. Man bija lasāmas citas lietas, tāpēc šo atzīmēju kā reiz izlasāmu. Pati neticēju, kad šāds brīdis pienāca 😀 Pašos pirmsākumos mani uzrunāja anotācija, jo tur bija minēts, ka kņaze dzīvojusi Kurzemē, Rundāles pilī… Tas uzreiz raisīja tādu kā savējo asociāciju. Autore bija izvēlējusies neminēt kņazi vārdā un neminēt arī pils nosaukumu. Lai kā tur arī būtu, Vecmāmiņa ir rāma plūduma darbs. Lēns darbs, kurš man arī lasījās lēni, bet ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi. Vienkārši nesteidzīga grāmata 🙂 Šo varētu arī uzskatīt par mācību neaizmirst savas saknes, paražas un mīļos. Darbs, kurā ir pa pilno ar tradīciju aprakstiem un padomi birst kā no pārpilnības raga… Jā, darbs kā dzīve. Varbūt šāda asociācija rodas, jo viss ir izklāstīts no vecmāmiņas skatupunkta. Protams, dažbrīd viņa šķita vecmodīga, bet būsim godīgi – vecmāmiņas ir dzīvesgudras un to nevajadzētu zemu vērtēt.

Kaut kad ļoti sen es lasīju 300x0_bendes_meita_un_meln_muksOlivera Peča pirmo darbu Bendes meita. Mani tad uzrunāja pats bende un salikums – vēsturisks+detektīvs. Nu lūk. Ieraugot otro darbu Bendes meita un melnais mūks, es nevarēju neizlasīt. Lai arī šis man vairs nelikās tik pievilcīgs darbs, kā pirmais, tas nebija slikts. Mani mazliet nokaitināja tas, ka visiem vienmēr pareizajā brīdī baigi nolaimējās, veiksme bija blakus utt. Kas man tomēr patika – autors nav izdomājis Jākobu Kuislu. Viņš patiešām ir eksistējis un pie tam abi ir vienas dzimtas pārstāvji. Kā saka pats Pečs – viņam nekas pa lielam nav bijis jāizdomā, tikai literatūras vajadzībām nedaudz jāizskaistina un jāpiepušķo. Pirmā grāmata vēstīja par raganām un cilvēku tumsonību. Šī daudz neatpaliek, tikai centrā ir reliģija un tās daudzveidīgā uztvere – vieniem tā ir patvērums un mierinājums krīzes laikā, citiem apmātība un vājprāts, pamatīgi pārprotot it visu, kas saistīts ar bībeli un citiem reliģiskajiem tekstiem. Kopumā viss darbs ir liels kišmiš no visa, radot sajūtu, ka šī ir ”darbīgāks” romāns par pirmo. Derēs atslodzei!

300x0_sievietessmaids_978-9934-0-5575-1Ak, nejautājiet, kāpēc es esmu lasījusi šo 😀 Uz šo metu acis, kad tikko iznāca, bet pēc tuvākas izpētes secināju, ka šī ir lubene. Atmetu domu par lasīšanu. Šķiet, kaut kad vēlāk izlasīju labu atsauksmi un… nu jā. Sižets nav nekāds superoriģinālais, ģeniāls vai kāds citādi ”wow”. Šis tiešām ir viegls atslodzes dāmu romāns par sievieti, kuru nekrietni pamet draugs. Tad viņa nejauši atrod grāmatu, kurā viņa atpazīst sevi un ir cieši nolēmusi iepazīties ar autoru, lai uzdotu dažus jautājumus. Un tad ir Viņš, kuram spontāna ideja kļūst par panākumiem bagātu bestselleru, tikai ķeza ir tā, ka neviens nedrīkst uzzināt, kas to ir sarakstījis. Tālāk mūsu varoņiem iet pavisam raibi. Garlaicīgi nav, pārsteidzoši – salkani arī nav, tikai nedaudz paredzami gan. Lai nu kā, darbs nav slikts un pārmaiņas pēc arī man reizēm ir jāpalasa kaut kas šāds 🙂

Alesandro Bariko: Zīds un Misters Gvins

Reizēm gaidīšana var būt jauka. Jau ar pirmajiem anotācijas teikumiem man iepatikās abas Alesandro Bariko (Alessandro Baricco, 1958) grāmatas Zīds (1996) un Misters Gvins (2011). Nezinu, kaut kā tās abas sajutu kā šī rudens grāmatas. Pagājušajā gadā ap šo laiku man prasījās Ziedoņa Epifānijas, Streidas Mežone un tml. grāmatas, tad šobrīd kaut kas vienkāršs valodā, bet tai pat laikā smalks, saudzīgs un… pat nezinu. Kā Bariko 😀 Lai nu kā – viņš ir mans atklājums un šīs divas grāmatas ir nedaudz mans rudens (domāju, ka daudz nekavēšos un ķersos klāt arī Stikla pilīm).

300x0_zidsErvī Žonkūrs pērk un pārdod zīdtārpiņu olas. Kāds gads izrādās neveiksmīgs, jo zīdtārpiņus bija piemeklējusi slimība. Risinājums tika atrasts austrumos, Japānā. Uz turieni tiek nosūtīts Ervī Žonkūrs. Japāna, šī nepielūdzamā un nepieejamā zeme. Ervī iepazīstas ar Hara Keju un viņam līdzās ir jauna sieviete, kuras ”acis nebija austrumnieciski ieslīpas, viņas seja bija pavisam jaunas meitenes seja.” /58.lpp./ Kas ir šī noslēpumainā sieviete? Vai viņai ir iespējams piekļūt?

Principā viss tālāk lasāmais varētu būt nedaudz samocīts utt., jo man ir grūti noformulēt savas domas. Nespēju piemeklēt īstos vārdus, lai savu domu izliktu ”uz papīra”. Es šo grāmatu iesāku nejauši. Man bija paredzēts tajā tikai ieskatīties, bet plāns izgāzās ar lielu blīkšķi. Bariko ar savu valodu mani tā apbūra, ka nespēju nolikt to malā. Pat īsti nespēju izskaidrot to mistisko šarmu, bet tas ir valodā un tas ir vienkāršajā Ervī Žonkūra dzīves stāstā. Jo galu galā stāsts jau nav par zīdu, bet par Ervī dzīvi un šo maģisko saikni ar sievieti Japānā.

Principā negribētos būt banālai, bet romāns nudien pielīdzināms zīdam. Tas ir tikpat viegls, gaisīgs, patīkams lasīšanai… Vienas nakts romāns, kas pieprasa klusumu un tējas krūzi. Ai, man tiešām grūti rakstīt. Viens noteikti ir skaidrs – romānā ir iekodēts tāds šarms! Gan stāsta, gan valodas nozīmē.

Teorētiski šis ir viena cilvēka stāsts – viņš pats, viņa rāmā dzīve, viņa ceļojumi, viņa iegādātās zīdtārpiņu olas, viņa bagātība un viņa sapņi. Un Viņa – sieviete Japānā. Kas viņa ir? Kas tas par valdzinājuma spēku, kas velk pie viņas un neļauj rast mieru? Stāstam fonā pavisam neuzkrītoši tiek vēstītas pārmaiņas, kas vēl tikai jaušamas. Lietas un to kārtība sāk mainīties, bet Ervī Žonkūrs dzīvo kā dzīvojis. Viņam nav vajadzīgas pārmaiņas. Lai gan vecumdienās viņš sāka darīt lietas, kuras nebija darījis. Kādas? Lasiet paši 🙂 Un tad vēl tā zīda maģija – tā vieglums, gaisīgums, pievilcība un jā, jutekliskums.

Tas viss un vēl vairāk ir šis romāns. Izskatās, ka esmu trāpījusi uz īstā romāna, jo šis ir radījis vēlmi izlasīt vēl daudz ko no Bariko daiļrades. Nākamā iespēja pienāca jau pēc dažām dienām.

300x0_misters_gvinsOtrs romāns – Misters Gvins – mani uzrunāja sava temata dēļ: rakstnieks, kurš izdomā pārstāt rakstīt. Lai uzzinātu kāpēc, ķēros klāt lasīšanai.

Tātad, Džespers Gvins pārtrauc rakstīt. Pietiekami atpūties, viņš apdomā, ko varētu gribēt darīt tālākajā dzīvē. Saprotot, ka rakstīt negrib, bet bez rakstīšanas tomēr nespēj dzīvot, nolemj kļūt par pārrakstītāju. Ne jau šādu tādu, bet… noslēpumainu. Sava amata noslēpumus dala ar Rebeku – sievieti, kura pirmā izbaudīja viņa dīvaino nodarbošanos.

Džespera dzīvē pienāk brīdis, kurā viss mainās. Doma par nerakstīšanu viņa prātā veidojās neapzināti, līdz tā uznira virspusē pavisam skaidra un gaiša. Brīdis, kad tapa viņa saraksts ar lietām, ko viņš nekad vairs nedarīs, mani samulsināja. Bariko nesniedz nekādus paskaidrojumus. Gvins arī ne. Vēlāk jau apjautu kāpēc viņš tā ir rīkojies, bet vienalga. Man šķita, ka šeit būtu ”jāuzrok” Gvina zemapziņa, viņa jaunais skatījums uz lietām. Lai arī ko ļaudis domātu par rakstīšanu, tā ir sava veida maģija. Un rodas sajūta, ka Džespers grib aizrakties līdz tā kodolam, saknei….

Paša identitātes meklējumi viņu noved pie visai interesantas nodarbes, kas pirmajā mirklī šķiet nereāla un tāda kā vien untuma iegriba. Lasot par panākumiem, sāku domāt, ka tā varbūt nebija tikai iegriba. Varbūt tas bija veids, kādā viņš meklēja pats sevi. Mēnesis – laika sprīdis, kurā notiek pārrakstīšana. Apjausmas par lietām un personību nāk pamazām, neapzināti. Sākumā tās ir tikai piezīmes, bet beigās tas esi tu pats. Es šādam eksperimentam nebūtu piekritusi, lai arī mani interesētu tās iznākums.

Jāatzīst, ka radīšanas process man šķita tāds diezgan maģisks. Tajā it kā nekas tāds nenotiek, lai neteiktu, ka nenotiek nekas, kaut kas tomēr mainās. Pašā cilvēkā. Tas viss ir ļoti, ļoti neapzināti, tik vien kā pienāk brīdis, kurā tu saproti, ka piedzīvota interesanta pieredze pašam ar sevi. Vai šajā procesā arī Džespers mainījās? Grūti teikt. Viņš vispār par sevi neko daudz neatklāj.

Ja runājam par valodu un veidu, kādā Bariko raksta, tad šī lasīšanas pieredze bija citādāka. Tā nebija tik ”paņemoša” kā Zīdā, bet Misterā Gvinā nostrādāja pats stāsts. Pēc tā izlasīšanas palika mazliet skumji, jo… tā paliek vienmēr, kad tiek aizvērts skaista stāsta pēdējā lapa. Pēc izlasīšanas paliku arī mazliet uz pauzes, jo vajadzēja apdomāt beigas. Nāca neliels pārsteigums līdz ar Rebeku. Rodas jautājums – kas īsti bija šis noslēpumainais misters Gvins, kurš izdomāja, ka vairs negrib rakstīt grāmatas?

Pilns aptumsums

Atcerieties, kā es kaut kad iepriekš rakstīju, ka iesvēru somā Plātu? Toreiz es iesvēru arī Antonellas Gamboto-Bērkas (Antonella Gambotto-pilns aptumsumsBurke, 1965) depresīvo darbu Pilns aptumsums: apcere par pašnāvību (2003). Pirms tam biju šo darbu piefiksējusi, līdz kādu dienu izdomāju, ka arī mazliet jāpašķirsta. Ķīpsalā nespēju to neņemt.

Atmiņas. Autore ir kāpusi sev pāri un pierakstījusi atmiņas par savas dzīves smagāko posmu – laiku, kad pašnāvību izdara viņas vīrs un pēc ne pārāk ilga laika arī viņas brālis. Tam viņai bija visgrūtāk tikt pāri.

..tikšana pāri ir izvēle: kad sākotnējais, nāves izraisītais trieciens aprimst, kad prāts un sirds pamazām sāk atvērties pasaulei, sērotājs izlemj, vai pūlēties tikt pāri savām bēdām vai arī palikt tajās uz visiem laikiem. /222.lpp./

Es biju pārsteigta secinot, cik ļoti šis darbs bija mani ievilcis. Autores valoda un veids, kādā viņa izklāstīja savas domas, pārdomas un sāpes… Noteikti sākot lasīt darbu, nebiju domājusi, ka es tik daudz ko pasvītrošu. Lai gan filozofiska rakstura grāmatas man ne visai tīk, šajā tas nebija tik ļoti jūtams.

Autore runā ne tikai par pašnāvībām, to iespējamajiem cēloņiem, sekām un veidiem, bet arī par depresiju, kā rezultātā var rasties šādas domas. Man ļoti iepatikās viņas frāze: ”depresija ir tikai apspiestas bēdas, un mūsu nepatika tām pievērsties atspoguļo vienīgi nepatiku uzņemties atbildību. Klasificējot depresiju kā slimību, krietns labums tiek psihiatru profesijas aprindām un farmācijas kompānijām. Sāpes ir bioķīmiska parādība.” /66.lpp./ Es gan nebūšu īstā, kurai spriest, cik daudz tajā visā ir patiesības, bet to, ka mūsdienās jebkuras cilvēciskas ciešanas mīkstina ar zālēm, piekritīšu gan. Reti kurš grib just sāpes (kaut vai vēdera) un kāpēc tās būtu jācieš, ja ir tabletes? Es uzskatu, ka tās ir lietojamas tikai brīdī, kad sāpes kļūst neciešamas… Bet ne par to. Ļoti emocionāls, smags, pārdomu pilns darbs, kurš mani patiešām uzrunāja. Ja tēma neatbaida, no sirds iesaku!

..pašnāvnieka vienīgais jautājums ietver tīri emocionālas pieredzes divas puses: ja esība ir ciešanas, vai ne-esība būs tās pretstats? /73.lpp./

Mūzika: Jorge Mendez – Cold (piano+violin)