Kinopiezīmes #2

Pie bagātās kundzes (1969)
Režisors: Leonīds Leimanis

1367686813_u-bogatoy-gospozhi.2Jā, es nebiju redzējusi arī šo filmu… Man patika, bet nav tā īsti ko piebilst. Lasot savā kino grāmatā par šīs filmas tapšanu, man paliek iespaids, ka režisors ir bijis sarežģīta rakstura cilvēks. Viņam tika piedāvāti daudzi filmu scenāriji un idejas, bet visas izbrāķējis. Tā nu kā īsto sajutis šo. Andrejs Upīts un viņa daudzās noveles (Pie bagātās kundzes, Numurs kaklā, Ziedi smiltīs un Frīdis). Tā kā es nezinu nevienu no šiem, es nezināju arī filmas sižetu.
Man ļoti patīk filmas darbības laiks – 20.gs. 30-tie gadi, Rīga, vēlēšanu tuvums, lielais bezdarbs un parastais strādnieks tam visam pa vidu. Nemācēšu izskaidrot kāpēc, bet skatījos un domāju, cik netipiska latviešu filma. Vai nu tas bija atmosfēras dēļ vai kā cita dēļ. Varbūt netipisks man likās Līgas Liepiņas kā Emmas Kārkls atveidojums – tikko iznākusi no cietuma, brīva, bezrūpīga, bet tai pat laikā ilgojas pēc stabilas dzīves. Un Kalnkājas kundzi (Zigrīda Stungure) es jau sen būtu pasūtījusi. Šito kaprīzuma kalngalu!!!

Advertisements

Kinopiezīmes #1

Vilkatis Toms (1983)
Režisors: Ēriks Lācis

147960-vilkatis-toms-0-230-0-345-cropPirmo reizi par Jāņa Mauliņa darbu Pēdas es uzzināju vienā no vislabākajiem afterpārtijiem Zvaigznes pagrabiņā – Grauba to pieminēja un es to prātā piefiksēju. Vēlāk meklējot kas un kā, uzgāju, ka šis darbs ir ekranizēts. Kamēr medīju lasāmo darbu, noskatījos filmu.
Skatījos un domāju – interesanti, ka Rīgas Kinostudija ir uzņēmusies filmēt tik grūtas lietas: latviešu māņticība 17.gs., īsti vilki, dziļa ziema… Izrādās, ka šo varētu saukt pat par leģendas iedzīvināšanu, jo Mauliņš ideju romānam radis no savas vecmāmiņas stāstiem (dzimusi 1851.gadā), kura izstāstījusi leģendu par zemnieku Tomu, kurš slēpies mežā, izlicies par vilkati un tā biedējis kungus.
Skumji, ka manis atrastajā lapā filmai bija tik graujoši slikta kvalitāte un latviešu filma bija jāskatās krievu valodā. Tas sagandēja kopējo noskaņu, bet šausmu elementus vienalga varēja just. Neskatoties uz to visu, kopumā man stāsts patika. Nebija tradicionālo gaudu par sliktajām saimnieks-kalps attiecībām, grūto likteni un bla bla bla, bet skaista (lai arī piespiedu kārtā) cīņa pret kungiem, izmantojot viltu. G. Cilinskis šai filmā ir tik lielisks, ka es sākumā viņu pat vispār neatpazinu un krietns laiks pagāja arī Mades lomas tēlotajas atpazīšanā (O. Dreģe).
Šī nav vienīgā filma, kurā var redzēt varas sadalījumu, bet šajā tas ir spilgi – dzimtbūšana un paverdzinātais zemnieks, varas sajūta un vācu baroni un muižnieki. Šādās attiecībās vienmēr notiek sadursmes un parasti ar vārdiem, spaidu darbiem vai no zemnieku puses, ar durkļiem. Šis ir oriģināls piegājiens, jo Toms ar līdzbiedriem stājas pretī ar viltu un, galu galā, liek arī baroniem noticēt, ka Vidzemē mīt vilkači. Interesanti, ka filmai bija sadomāti divi fināli. Es nezinu, kā būtu bijis labāk, bet šim variantam ir ļoti reālistisks piesitiens.