Simtgades filmas #2

Tik daudz filmu, ka visas uzreiz nevar aptvert! Šī raksta pirmo daļu var izlasīt šeit un šis ir tikai mans subjektīvais skatījums un viedoklis 🙂 Esmu par gandrīz katru dzirdējusi dažādas atsauksmes, tāpēc gribējās piefiksēt savas domas, lai neaizmirstas. Vai arī – mazums, kādreiz rodas izdevība salīdzināt šo un vēlāko redzējumu.

Par to, ka Vectēvs, kas bīstamāks par datoru ir simtgades filma es biju ļoti pārsteigta. Salīdzinot ar citu filmu tēmām, šī vienkārši lec ārā. Šai filmā es nespēju ”rakt” un īsti arī neizprotu tās aktualitāti. Protams, kā izklaidi es to noskatījos, bet tiešām nesaprotu, kāpēc šī ir simtgadē.

Kad redzēju sarakstā Lustrum, man tā neizteica absolūti neko. Tad pirms kādas citas simtgades filmas rādīja treileri un sapratu, ka gribu redzēt Ginta Grūbes filmu, jo tā šķita citādāka. Ne tos parastos stāstus par to, kā bija čekā, kā spīdzināja cenšoties izvilkt neīstas atzīšanās, bet par to, kā tika mēģināts vervēt kultūras cilvēkus, kādām metodēm. Daži pat tika savervēti pret pašu saprašanu. Tik izmanīgi. Man ilgi bija jādomā par nosaukumu. Šis no anotācijas: ”Lustrum bija viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā, kas noteica – mainoties valsts pārvaldei, iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzīstas visos grēkos un zvēr uzticību jaunajai varai.” Mums tā, diemžēl, nenotika un tagad ir jautājums, ko tas nozīmē mūsu tagadējai varai, vai tas ir tas, kas neļauj mums augt. Filmā stāsta ne tikai par metodēm un cilvēkiem, bet arī par to, kā pēdējos gados šis jautājums uzpeld Saeimas debatēs un nepārtraukti tiek atcelts. Prieks, ka beidzot šī tēma ir kaut cik nedaudz sakustējusies un daļa kartīšu ir redzamas interneta dzīlēs (paldies cilvēkiem, kuri tika pie izpētes!). Tur noteikti nav svarīgāko, bet piekritīšu vienam runātājam no filmas – čeka nebija tāda organizācija, kas kaut ko atstātu nejaušības ziņā. Tur viss bija izkalkulēts. Protams, filma nespēj parādīt visu un šajā jautājumā vēl daudz darāmā. Un prieks, ka Stūra māja ir palikusi atvērta un stāsta savu tumšo pagātni.

1906 ir filma, kuru es nudien ļoti gaidīju. Tagad pēc noskatīšanās jūtu tādu mazu… vilšanos. Kaut kā biju iedomājusies, ka gads pēc revolūcijas ir bijis krietni spraigāks. Visa tā gatavošanās, aģitēšana un viss pārējais man patika, bet tad kad visam bija ”jāiet gaisā”, filma beidzās. Katrā ziņā, pēc treilera noskatīšanās un reklāmas plakāta es biju gaidījusi ko citu. Varbūt, ka tur tā vaina.

Kad tikko parādījās Paradīze ’89 treileris, man bija tāds: “Tā kā varētu, bet īstas vēlmes nav”. Tad, kad to rādīja LTV1, tad gan gribēju redzēt, bet nokavēju (arī skatīšanos arhīvā). Tagad man ir skumji, jo šo neesmu redzējusi. Žēl, bet gan jau vēl kaut kad rādīs!

Laika tilti bija kaut kas… savāds, bet man laikam patika. Vēl īsti nevaru ”izkost”. Tā ir Baltijas valstu kopražojums un stāsta par dokumentālā, poētiskā kino vilni 20.gadsimta 60tajos gados. Visi kadri kaut ko stāstīja un tā, bet neesmu pārliecināta, ka spēju saprast šādu kino.

Kad raidījumā Latvijas filmas Latvijas simtgadei bija sērija par režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu Kurts Fridrihsons, gribēju redzēt, bet ne uz lielā ekrāna. Skumji, ka šo iespēju palaidu vējā tikai tapēc, ka nespēju atcerēties, ka jāskatās. Tā nu atkal neesmu uzzinājusi, kāpēc Fridrihsons ir īpaša personība.

Kā pašas pēdējās esmu atstājusi multenes. Galīgi nebija plānots skatīties, jo kaut kā šis žanrs vairs nesaista, tomēr Splendid Palace svētkos dāvāja brīnišķīgu iespēju. Man reti, kad multfilmas patīk, bet Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi tiešām ir kaut kas jauks. Iespējams par patikšanas faktoriem nostrādā atpazīstamā vide, neuzbāzīgais humors un, galu galā, pats stāsts (koku izciršana nudien ir sāpīga tēma). Ja ir vēlme, tēmas šai multenē var atrast daudz un pēc noskatīšanās saprotu, kāpēc pirms seansa runāja par skolēnu diskusijām stundās. Tātad, šis man patika, savukārt otra multene, kuru rādīja kā brīvdabas kino bija Saule brauca debesīs. Mmm… nu šī tiešām ir bērniem. Pasaka, kura ieturēta klasiskā latviešu tautiskajā garā ar daudzu gandrīz tautasdziesmu pavadījumu. Man prieks, ka esmu redzējusi, ļoti patika pēdējais kadrs ar sauli, bet visādi citādi… bērniem 🙂

Simtgades filmas #1

Simtgades gads ir pagājis un kā redzam, dzīve turpinās. Tomēr jāsaka, ka iekš kino nekas nav beidzies. Visas iecerētās #simtgadesfilmas nav izrādītas (vai jau visas ir?). Ne visas esmu redzējusi, jo ne visas ir interesējušas. Nespēju piespiest sevi skatīties kaut ko, kas galīgi neuzrunā. Pat ja tas ir simtgades.

Sākšu ar tām, kas mani neuzrunāja. Par Turpinājumu man nav neviena paša vārda ko piebilst, jo neuzrunā nemaz, nemaz. Varbūt, ja rādīs pa TV, tad paskatīšos, bet speciāli iet galīgi nevilka. Cik saprotu, filma par Latvijas šodienas modeli, kuru mums atklāj bērni. Ievainotais jātnieks mani tematiski ļoti uzrunāja, jo par Kārli Zāli un Brīvības pieminekļa konkursu. Tik tālu, cik es noskatījos, iezīmējas arī brīvības jēdziens kā tāds. Kāpēc es nenoskatījos līdz galam? Kaut kas tajā formātā, stāstītājā… es nezinu. Kaut kā saguru skatoties. Savukārt Astoņas zvaigznes es skatījos nepareizā laikā, jo galīgi nespēju sevi piespiest skatīties dokumentālu filmu par latviešu strēlnieku bataljoniem. Un ja šo neliks dvd formātā, lai varētu izmantot mācību stundās, būs dikti žēl. Šis mums ir nedaudz sarežģīts vēstures posms (strēlnieku veidošanās un dalība 1PK, Latvijas neatkarības cīņāš un Krievijas pilsoņu karā) un vizuāls materiāls var tikai palīdzēt.

Mērijas ceļojums ir filma, kura mani ieintriģēja ar nezināmu stāstu par varonīgu sievieti. Mērija Grīnberga noteikti būs tas vārds, kuru es tagad atcerēšos. Pēc kara vienpadsmit vagonos atgādāt atpakaļ Latvijas mākslas vērtības nav nekāda joka lieta. Man šķita interesanti, ka sākotnēji bija paredzēts stāstīt par Mēriju caur viņas mātes dienasgrāmatu. Šajā variantā, manuprāt, stāsts būtu sanācis pliekans. Paldies tiem/tam, kuri parādīja pašas Mērijas rakstīto par šo ceļojumu, jo skaļi viņa par to neko nestāstīja. Beigās vēl dabūja varas priekšā par to atbildēt. Ja visiem būtu tāda pietāte pret mākslu! Negaidīti labs kino!

Lai arī esmu dzirdējusi ļoti dažādas atsauksmes par Tēvs Nakts, man tā ļoti patika. Jā, es nezinu vēsturisko patiesību, nezinu faktus par Žaņa Lipkes personību, tomēr tas nemaina manas domas par šo filmu. Protams, bija daži neticamības momenti, bet es tos neceļu priekšplānā. Varbūt biju ieinteresēta, jo jau krietnu laiku taisos uz to muzeju, bet tagad laikam pagaidīšu, kamēr vilnis noskrien 😀 Un šī ir viena no retajām latviešu kinolentēm, kura mani burtiski ievilka sevī. Kopumā šī filma atstāja ļoti naturālu, spriedzes pilnu iespaidu un es nebiju gatava tik ātrām beigām.

Billi es gaidīju tik ļoti, ka biju gatava arī pārlasīt Belševicas romānu pirms skatīšanās. Uzreiz nesanāca un par to nav ko bēdāt. Filma ir lieliska! Jo tālāk, jo vairāk man sametās žēl tās meitenes! Šito grūto dzīvi, pārmetumus, pārdzīvojumus un tomēr spēt saglabāt izdomu, prieku un vēlmi palīdzēt. Kaut kādā mērā spēju saprast tēvu, bet māti… ne par ko! Ir tomēr bēdīgi, ka vainoti tiek visi citi, kamēr pati nemaz necenšas kaut kā kārpīties ārā. Es saprotu, ka grūti un tomēr… Billei tas viss bija japārdzīvo. Šī noteikti ir filma, kuru es skatīšos atkal un atkal!

Kad es pirmo reizi redzēju treileri, nodomāju: ”Nu tikai būs!” Nebija. Es runāju par Homo Novus. Nezinu kādas kopumā ir atsauces par šo filmu, tomēr es teikšu tā – varēja būt patiešam labi, bet īsti nesanāca. Varēja būt bohēma, sanāca pliekani, košums – blāvi, mākslinieku dzīves – viens bļauris. Nu.. man ir prieks, ka man bija iespēja noskatīties, tomēr radās sajūta, ka labākie, spilgtākie momenti ir ielikti treilerī. Jāatzīst, ka bija viens moments, kas man patiešām patika – epizode, kura tiek gleznota sieviete sarkanā kleitā un kā šo gleznu izstāda. Tas bija moments, kurā es jutu mākslinieka izaugsmi. Un jā, ir plānā kaut kad pieķerties arī pašam romānam.

Vēl viens gabals, kuru es ļoti gaidīju, bija Baltu ciltis un ne jau tāpēc, ka tajā ir filmējies draugs un paziņa. Mani ieinteresēja veids, kādā brāļi Ābeles ir atveidojuši šīs ciltis, to vēsturi. Šo stāstu stāsta tirgotājs Larss apceļojot zemes, kuras apdzīvoja kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, prūši, jātvingi, galindi, augštaiši un žemaiši. Protams, ka šāds stāstījums nevar būt mega precīzs, bet tie ir novērojumi, kas rakstīti dažādās hronikās. Ļoti patika animācijas daļas, reizumis tās bija smieklīgas; patika kartes un visi pārējie palīglīdzekļi, kas palīdzēja stāstīt šo stāstu. Ceru pieredzēt arī DVD formātu 🙂

 

Kinopiezīmes #2

Pie bagātās kundzes (1969)
Režisors: Leonīds Leimanis

Jā, es nebiju redzējusi arī šo filmu… Man patika, bet nav tā īsti ko piebilst. Lasot savā kino grāmatā par šīs filmas tapšanu, man paliek iespaids, ka režisors ir bijis sarežģīta rakstura cilvēks. Viņam tika piedāvāti daudzi filmu scenāriji un idejas, bet visas izbrāķējis. Tā nu kā īsto sajutis šo. Andrejs Upīts un viņa daudzās noveles (Pie bagātās kundzes, Numurs kaklā, Ziedi smiltīs un Frīdis). Tā kā es nezinu nevienu no šiem, es nezināju arī filmas sižetu.
Man ļoti patīk filmas darbības laiks – 20.gs. 30-tie gadi, Rīga, vēlēšanu tuvums, lielais bezdarbs un parastais strādnieks tam visam pa vidu. Nemācēšu izskaidrot kāpēc, bet skatījos un domāju, cik netipiska latviešu filma. Vai nu tas bija atmosfēras dēļ vai kā cita dēļ. Varbūt netipisks man likās Līgas Liepiņas kā Emmas Kārkls atveidojums – tikko iznākusi no cietuma, brīva, bezrūpīga, bet tai pat laikā ilgojas pēc stabilas dzīves. Un Kalnkājas kundzi (Zigrīda Stungure) es jau sen būtu pasūtījusi. Šito kaprīzuma kalngalu!!!

Kinopiezīmes #1

Vilkatis Toms (1983)
Režisors: Ēriks Lācis

Pirmo reizi par Jāņa Mauliņa darbu Pēdas es uzzināju vienā no vislabākajiem afterpārtijiem Zvaigznes pagrabiņā – Grauba to pieminēja un es to prātā piefiksēju. Vēlāk meklējot kas un kā, uzgāju, ka šis darbs ir ekranizēts. Kamēr medīju lasāmo darbu, noskatījos filmu.
Skatījos un domāju – interesanti, ka Rīgas Kinostudija ir uzņēmusies filmēt tik grūtas lietas: latviešu māņticība 17.gs., īsti vilki, dziļa ziema… Izrādās, ka šo varētu saukt pat par leģendas iedzīvināšanu, jo Mauliņš ideju romānam radis no savas vecmāmiņas stāstiem (dzimusi 1851.gadā), kura izstāstījusi leģendu par zemnieku Tomu, kurš slēpies mežā, izlicies par vilkati un tā biedējis kungus.
Skumji, ka manis atrastajā lapā filmai bija tik graujoši slikta kvalitāte un latviešu filma bija jāskatās krievu valodā. Tas sagandēja kopējo noskaņu, bet šausmu elementus vienalga varēja just. Neskatoties uz to visu, kopumā man stāsts patika. Nebija tradicionālo gaudu par sliktajām saimnieks-kalps attiecībām, grūto likteni un bla bla bla, bet skaista (lai arī piespiedu kārtā) cīņa pret kungiem, izmantojot viltu. G. Cilinskis šai filmā ir tik lielisks, ka es sākumā viņu pat vispār neatpazinu un krietns laiks pagāja arī Mades lomas tēlotajas atpazīšanā (O. Dreģe).
Šī nav vienīgā filma, kurā var redzēt varas sadalījumu, bet šajā tas ir spilgi – dzimtbūšana un paverdzinātais zemnieks, varas sajūta un vācu baroni un muižnieki. Šādās attiecībās vienmēr notiek sadursmes un parasti ar vārdiem, spaidu darbiem vai no zemnieku puses, ar durkļiem. Šis ir oriģināls piegājiens, jo Toms ar līdzbiedriem stājas pretī ar viltu un, galu galā, liek arī baroniem noticēt, ka Vidzemē mīt vilkači. Interesanti, ka filmai bija sadomāti divi fināli. Es nezinu, kā būtu bijis labāk, bet šim variantam ir ļoti reālistisks piesitiens.