Domāju, ka daudzi Astrīdu Lindgrēni pazīst kā bērnu grāmatu autori. Arī es. Bet pirms viņa kļuva par rakstnieci, bija Otrais pasaules karš un viņa rakstīja savas kara dienasgrāmatas.
Tad, kad es šo ieraudzīju, es zināju, ka man vajag noteikti lasīt. Jāsaka, ka šādu dienasgrāmatu vēl nebija nācies lasīt. Tā patiešām ir dienasgrāmata par karu – kara gaita, lielākie notikumi un kā tas ietekmē parastos iedzīvotājus Zviedrijā, tai skaitā viņas ģimeni. Dienasgrāmatu papildina avīžu izgriezumi, kuros autore saskatījusi nozīmīgus kara notikumus un/vai pagriezienus, bet visus izlasītos rakstus viņa nav jaudājusi izgriezt un ielīmēt.
Vispār bija interesanti ielūkoties viņas dienasgrāmatās, jo starp lasāmo tekstu ir ievietoti arī viņas d-grāmatu attēli. Patiešām tikai ielūkoties, jo zviedru valodu es neprotu. Vēl mani interesē, vai ir tulkots pilnīgi viss, jo man bija drusku mazuma sajūta.
Dienasgrāmatās labi nolasāma valsts nostāja un Lindgrēnes sajūtas dzīvojot kara apstākļos. Tas, ka Zviedrija bija neitrāla, nenozīmē, ka tur karu nevarēja just. Viņa lieliski pauž savas domas un naidu pret karu un… krieviem. Lai nu kā, galvenais, lai krievi nenāk. Un tas man visu laiku asociējās ar Ukrainu…
Lasot varēja sajust gan viņas apņēmību uzturēt ģimeni, vēlmi palīdzēt somiem un norvēģiem (un visu laiku viņu nepameta sajūta, ka par maz), kara ēnas nogurumu, apātiju un intereses zaudēšanu par apkārt notiekošo. Caur lapaspusēm varēja just autores cilvēcību, vispasaules žēlumu par iedzīvotājiem Eiropā un nerimstošu cerību, ka “šogad karam jābeidzas”.
Arī es gribu ticēt un cerēt, ka karam šogad jābeidzas!
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu @zvaigzne_abc
thestoryofelza 
Atbalsojums: Grāmatstatistika 2023 | thestoryofelza