Rīta Jalonena un viņas “Skaidrums”

 

Ar nelielu sevis piespiešanu, 19.septembrī devos uz Ziemeļvalstu Ministru padomes biroju Latvijā satikt somu autori Rītu Jalonenu (atsauksme par viņas darbu lasāma šeit, bet nelasiet tikai atsauksmi. Noteikti izlasiet arī darbu). Gari nerakstīšu, bet pāris teikumus gan.

Interesanti, ka jau 9 gadu vecumā viņa ir zinājusi, ka būs rakstniece. Tā viņa teica savai bērnības draudzenei un draudzenes viņas ir vēl joprojām. Ilgi, ilgi krājusi teikumus sevī, pirmā grāmata tapa 35 gadu vecumā un tā bija paredzēta jauniešiem. Ar tiem teikumiem vispār ir interesanti – ja prātā ienāk teikums, bet vēlāk to nekādi nav izdevies atcerēties, tad esot bijusi sajūta, ka viņa ir pilna ar teikumiem. Un nav veselīgi būt pilnai ar nepateiktām lietām. Tā arī sāka rakstīt. Viņa diezgan daudz arī runāja par bibliotēku nozīmi savā dzīvē un par lasīšanu bērnībā. No šī visa man interesanta likās vieta, kurā viņa stāsta par savu bibliotekāri, kura teikusi: “Nu jāsāk lasīt pieaugušo literatūra” un likusi vispirms izlasīt visu no A, tad B utt. Pie burta “D” viņai šī spēle apnika 😀

Šī tikšanās bija saistīta tieši ar viņas vienīgo (vismaz pagaidām) latviski tulkoto darbu Skaidrums. Saistībā ar to, viņa sevi diezgan spēcīgi asociē ar Dženetu Freimu. Pat ne īsti asociē. Viņa kaut kādā ziņā jūtas kā viņas vietniece, ar sajūtu, ka pašai Freimai šis romāns patiktu. Bija jautājums, kā viņa nokļuva līdz viņai, ņemot vērā faktu, ka Freimas darbi nav tulkoti somu valodā. Izrādās, ka pirmā saskarsme ir bijusi jau 1994.gadā, kad ar vīru bijusi Jaunzēlandē un kādā grāmatu veikalā prasījusi labāko vietējo rakstnieci. Viņai ieteica pašas Freimas sarakstīto autobiogrāfiju. Jā, tas bija sen. Šo romānu viņa sarakstīja 2016.gadā, pa lielam pateicoties māsas draugiem, kuri netīšām iepazinās ar jaunzēlandieti, kurš strādāja arhīvā un pētīja Freimas biogrāfiju. Jalonena ļoti cer, ka ar savu romānu viņa izraisīs interesi un Freimu sāks tulkot somu valodā.

Tā kā romāns ir ne tikai par rakstnieci, bet arī par vārda spēku un radošuma nenogalināšanu sevī, tad arī viņai tika uzdoti jautājumi par šo tēmu. Interesanti, ka viņa visu raksta ar roku (kā Freima). Sākotnēji tie bija dzejoļi un vēstules tagadējam vīram. Viņai ir ļoti daudz rokrakstu, vienā piegājienā var būt izmantoti dažādi. Interesanti, ka viņa darbos iepin pavisam nelielas epizodes no personīgās dzīves. Un tas ir viņas rakstības stils. Vispirms ir sarakstītas dažādās epizodes, lietas, kas tai brīdī šķiet svarīgas un kad ir sajūta, ka romāns ir dzimis, viņa šīs epizodes liek kopā. Protams, viss netiek izmantots un pastāv liela iespēja, ka to izmantos kādā citā romānā.

Vispār viņa atstāja tādu ļoti spēcīgu un patīkamu iespaidu par sevi. Es nezinu, vai man gribētos lasīt viņas jauniešiem domātās grāmatas, bet vēl kādu “pieaugušo” es labprāt izlasītu. Viņas valodā ir bauda.

Mākslas muzeja ”Rīgas Birža” stāsts

IMAG1365 i

Fragments no spoguļa rāmja, kas atradies balles zālē (3.stāvs)

Kad es sāku studēt Rīgā, brīnījos par lielo ēku Doma laukumā, kura tur vienkārši stāvēja nekam gatava. Un tad šeku reku, samērā operatīvi tapa ēkas restaurācija un tajā iemitinājās agrākais Ārzemju mākslas muzejs (pirms tam mita Rīgas pilī). Šodien abas ar Norelli  bijām ekskursijā arhitektes Liesmas Markovas vadībā un dzirdējām stāstu par to, kā šī ēka tika atjaunota. Dikti gari nestāstīšu, jo šim projektam ir arī grāmata, kurā viss ir sīki un smalki aprakstīts. Vienu vārdu sakot, man dikti patika 🙂 Stāstījums tika sadalīts pa posmiem, kā notika restaurācijas darbi. Protams, ka jāsāk ar pagrabu! Tajā ierīkota garderobe, tualetes un ”izstāde” pavisam īsumā par ēkas vēsturi. Birža ir celta no 1852. – 1855.gadam pēc Pēterburgas arhitekta H.J.Boses projekta Venēcijas renesanses palaco stilā. Tas izskaidro arī vestibilā griestos iekārto gondolu, kas patiešām vesta no Venēcijas.

Tālāk nonācām vestibilā, kas patiesībā ir iekšējais pagalms. Man ļoti patīk tā ieiešana Biržā. Sākotnēji ir gribēts izmantot ieiešanu caur Lielo zāli, jo tur skats, vēriens, kolonnas…, bet nevar jau tā pa taisno iebrist izstādē. Bet skats jau būtu labs!

IMAG1364 i

Šajā stūra telpas grīdā ir tikai dažas oriģinālas flīzes. Pārējās atvestās no mākslas štrota 🙂

Ja Lielajā zālē izstādes mainās četras reizes gadā (ja nekļūdos), tad muzejā ir piecas pastāvīgās ekspozīcijas: Austrumu galerija, Senās Ēģiptes kabinets, Gleznu galerija, Rietumu galerija un Sudraba kabinets. Visās šajās atjaunotajās telpās bija īpaši jādomā par grīdu, sienas krāsu, oriģinālā saglabāšanu un mūsdienīgām vajadzībām. Es neesmu nekāda zinošā, bet manuprāt ir ļoti skaisti un labi savienota vēsture ar mūsdienām. Jau iedomājoties, ka kāpņu telpa krāsota ar rokām, mākslīgā marmora restaurācija veika 1500 m³ platībā, kas ir bijusi arī 18./19.gs. iecienīts apdares veids, varu tikai nopūsties apbrīnā. Tāpat ir īpaši piedomāts pie vitrīnām – dažas pasūtītas jau gatavas, bet dažas veidotās speciāli ekspozīcijai, piemēram, porcelāna lustrai.

IMAG1348 i

Porcelāna lustras fragments

Lai vispār varētu uzbūvēt tādu Biržu, nācās nojaukt dažas blakus esošās ēkas. Neskaitot Doma baznīcu, kas ir nedaudz tālāk, birža bija tolaik lielākā ēka tai apvidū. Bet ne vienmēr ēka pildījusi biržas funkciju, tajā bijušas daudzas iestādes. 1979.gadā Balles zālē notika pasākums ar dzeršanu, pīpēšanu un izklaidēm. Nākamajā rītā tur vairs nebija ne jumta, ne divas greznākās telpas, kas bija nodegušas, marmora kamīns karstumā izdrupis (zudušo detaļu atjaunošanai izmantots stikls). Šīs zāles varēja atjaunot tikai pēc fotogrāfijām, jo realitātē nekas dižs nebija palicis. Ja es to šodien nebūtu dzirdējusi, es joprojām nezinātu, ka Birža cietusi ugunsgrēkā.

Tur tika stāstīts vēl daudz un dikti visādu foršu sīkumu, bet to bez redzēšanas nevar īsti pārstāstīt. Piebildīšu tikai to, ka mākslas muzeja “Rīgas Birža” ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Pēc izstādes bija burvīga iespēja paklīst pa muzeju. Tā kā esmu klīdusi samērā bieži, tad prātā atsvaidzināju Austrumu galeriju un atkal palūkojos uz to mūmiju, kura guļ bijušajā Biržas seifā.

Nameja gredzena kods

namejsPirms mēneša, 27.jūnijā, Zvaigznes ABC Prezentāciju zālē tika prezentēta jau trešā spēlfilmas/vēstures grāmata Nameja gredzena kods (2019). Sapņu komanda 1935 kaut kā palaidu garām, bet uz Rīgas sargiem gan es biju. Tāpēc es zināju, ka gribu būt gan šajā prezentācijā, gan iemest aci grāmatā.

Man ir ārkārtīgs prieks, ka ir tapis šāds projekts – grāmata, kurā var izlasīt gan filmas scenāriju, gan pēc tās piemeklētos vēstures faktus utt. Var jau gudri spriest, cik Nameja gredzens ir slikta filma, iesmiet par Zemgales jūru, filmu angļu mēlē utt., BET! Bet visi aizmirst noskaidrot vai tā maz bija paredzēta kā vēsturiskā/dokumentālā filma. Jā, protams, arī man pirmajā mirklī likās jocīgi, ka Namejs ir zviedrs, ka angļu valodā, bet man tas netraucēja. Prieks, ka tiek akcentēta zemgaļu tauta, gredzens kā brīvības simbols, interpretētas lietas, kas šodienā diemžēl vairs nav noskaidrojamas. Tā kā filma nav vēstures atspoguļojums, par tādu kalpo šī grāmata. Par šo sadaļu ir parūpējusies viena no grāmatas autorēm Ilze Zveja. Kā pati izteicās prezentācijā: ”Mans uzdevums bija veidot paralēlu stāstu par laiku, kad dzīvojis Namejs: no hronikām līdz dažādu vēsturnieku tekstiem.” (citāts aptuvens) Pati bijusi ļoti pārsteigta, kad V. Klišāns, kā labāko darbu par šo laiku, ieteicis 1935.gada grāmatu 🙂

Jāsaka, ka šī ir ļoti savādi definējama grāmata, tāds kā vidutājs starp nosacīti vēsturisko filmu un autentisko vēsturi. Vienā lapaspusē varam iepazīties ar scenāriju, otrā pusē – vēsturiskos faktus. Piemēram, bija jautājums, cik liela ir bijusi zemgaļu tauta. Visus tos aprēķina paskaidrojumus neatminos, bet lēš, ka starp 20-50 tūkstošu zemgaļu. Vēl – zemgaļu kapi ir vieni no bagātākajiem, sieviešu ikdienas darbi, strīdi par zemgales ostas atrašanās vietu, cik liela patiesībā ir bijusi Nameja loma kā karalim. Ir lietas, kuras mūsdienās vairs nav iespējams noskaidrot, piemēram, kā zemgaļi ir izklaidējušies? Neba visu laiku karoja. Filmā bija interpretācija par vāles spēli, bet realitātē ir pieņēmums, ka zemgaļiem, iespējams, ir bijusi spēle līdzīga gladiatoru cīņām – sagūsta ienaidnieku un liek tiem cīnīties līdz nāvei /V.Klišāns/.

Kopumā man šī (un arī divas iepriekšējās grāmatas) liekas ļoti vērtīgas. Tās nevarēs izmantot vēstures stundās, bet interesantus faktus atrast gan var. Un ja kaut ko gribēsies uzzināt sīkāk, grāmatas beigās ir izmantoto avotu un literatūras saraksts. Man ļoti patīk, ka I. Zveja nepieslējās kāda viedoklim, bet pieminēja visus pastāvošos, katru argumentēja un neteica, ka šis nu gan ir slikti. Prieks par vieglo grāmatas lasīšanu, par daudzajām bildēm – gan no filmas, gan vēsturiskajiem attēliem un par atraktīvo grāmatas prezentāciju! Iesaku 🙂

A. Grauba rāda gredzenu un stāsta: ”Gredzena lomai bija divi gredzeni. Šis ir kaskadieris.”

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Izstāde: Jūgendstils Rīgā. Kolekcijas desmitgade

Man patīk, ka draugi un paziņas dalās ar saviem iespaidiem par kādām vietām, notikumiem un vispār redzēto. Tādā veidā arī uzzināju par brīnišķīgu izstādi Jūgendstils Rīgā. Kolekcijas demitgade, kuru apmeklēju pirms dažām dienām Rīgas mākslas telpā (Kungu iela 3).

Izstādē pavadīju daudz laika un ik pa laikam iedomājos: kad pēc gadsimta veidos izstādi par mūsu laiku, ko tur varēs redzēt? 20.gadsimta sākumā ir dzīvots skaisti, īpaši piedomāts par lietu estētisko noformējumu. Man gribējās piefiksēt katru rišiņu, nieciņu un līniju. Īpaši uzkavējos arhitektūras un viesistabas apskatē un domāju par iespējamajām sarunām. Dāmas savās skaistajās kleitās, kungi – uzvalkos, fonā mūzika no gramofona; visiem rokās smalki veidotas glāzes ar kādu stiprāku dzērienu un visas tās sarunas par modi, politiku un kultūru. Jā, es zinu, ka ne visiem viss bija tik skaisti, bet šeit mēs runājām par laikmeta vadlīnijām.

Lai es (un daudzi citi) varētu šādi domāt, muzejs Rīgas Jūgendstila centrs glabā un popularizē jūgendstila kultūrvēsturisko mantojumu. Viņu veidotā izstāde iepazīstina ar pašu veidoto kolekciju desmit gadu garumā. Man ārkārtīgi patika, ka viss ir pārdomāts un izstādīts tematiski, līdz ar to es atsevišķos priekos baudīju porcelāna, stikla, metāla, fajansa kolekcijas, interjera priekšmetus, dāmu un kungu apģērbus un aksesuārus, grāmatas, periodiku, gleznas un fotogrāfiju. Vēl mazais prieciņš par to, ka izstāde ne tikai parādīja tā laika arhitektūru, bet arī īpaši izcēla arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Vilhelma Bokslafa radošo darbību.

Ja es pareizi saprotu, tad šai izstādei tiek rīkotas arī īpašas eksursijas un koncertu vakari. Pati izstāde apskatāma līdz 22.septembrim.

This slideshow requires JavaScript.

Izstāde: Izcilie modernisti

IMAG1040Pirms pāris nedēļām es aizvedu savu mammu uz izstādi-multimediju šovu Izcilie modernisti. No Monē līdz Kandinskim. Ziniet tas ir tā vērts! Protams, visu to sajūtu es šeit neielikšu. Vispār tāds duālisms: it kā gribas iemūžināt to, šo un vēl to, bet tai pat laikā es nevēlos visu skatīties caur telefonu. Līdz ar to man ir tikai dažas bildes un mazi video fragmentiņi.

Pirms pasākuma es iemetu acis Parīzē notikušajā izstādē un gaidīju kaut ko tādu. Es reāli gribēju staigāt pa gleznām! Tad mūs samulsināja, ka visi uzreiz kaut kur sēžas. Nu, sēdāmies arī mēs! Nevajadzēja. Vajadzēja klusītiņām izstaigāt visu, jo radās sajūta, ka redzējām dikti maz. Nē, bija krāšņi un visriņķī, tomēr tai otrā pusē bija skatāms arī uz grīdas. Tur bija īstā sajūta, kas jāķer! Lai nu kā, arī no savas vietas es smaidīju, sēdēju acis iepletusi un grozīdamās uz visām pusēm.

Es neesmu draugos ar glezniecību, reti kuru atpazīstu, bet jūtu, ka lēnītiņām tuvojos interesei. Visus māksliniekus, protams, nezināju, bet atklāju sev Anrī Ruso – tāda savdabīga māksla, ļoti patika! Kopumā var apskatīt 16 modernisma pārstāvjus (katram apmēram piecas minūtes) – Klods Monē, Edgars Degā, Pols Gogēns, Anrī Ruso, Anrī de Tulūzs-Lotreks, Gustavs Klimts, Pols Sinjaks, Pīts Mondriāns, Amedeo Modiljāni, Vinsents van Gogs, Pjērs Ogists Renuārs, Huans Grīss, Pauls Klē, Francis Marks, Vasilijs Kandinskis un Kazimirs Maļevičs. Visos aprakstos stāsta, ka šajā izstādē tiek parādīti ap 5000 darbu no vairāk nekā 20 pasaules muzejiem.

Kas mani ārkārtīgi šajā šovā/izstādē uzrunāja? Tas, kā 21.gadsimtā šiem darbiem ir atrasta jauna pieeja. Nevis vienkārši slideshow’ā saliktas bildītes, bet ar dažādiem skaņdarbiem – no klasikas līdz elektromūzikai – noķerti mākslinieku darbu noskaņas. Attēli plūst, mainās, saplūst, dūmo, viļņojas un ļauj patiešām ienirt ceļojumā cauri 19.gs.beigu un 20.gs.sākuma mākslas vēsturei. Pabiju gan Monē ūdensrožu tuvumā, gan izceļojos cauri Pīta Mondriāna līnijām. Es mierīgi varētu tur pavadīt trīs seansus pēc kārtas un katru reizi stāvēt citā vietā – redzētais nebūtu atkārtojums, jo no katra ”ekrāna” veras cits mākslas darbs, rakurs, sajūta.

This slideshow requires JavaScript.

Ja ir iespējas, noteikti iesaku piedzīvot pašiem. Izstāde/ šovs apskatāms līdz 10.augustam, Pils ielā 23!

Grāmatsvētku diskusijas 2016

Šis gads no citiem grāmatsvētkiem atšķīrās ar to, ka bez ierastajām lietām (apgādu apstaigāšana, grāmatu maiņas punkts) man bija ieplānoti vēl divi pasākumi – grāmatas Debess aiztur elpu atklāšanas pasākums un 20.gadsimta izcilie stilisti un izaicinājumi to tulkošanā. Vienu brīdi man jau škita, ka to otro nesagaidīšu…

***

Mans rīts sākās agri. Ātri pabrokastoju, sapakoju grāmatu maiņai domātās grāmatas un devos Ķīpsalas virzienā. Biju mazliet pārsteigusies, jo ierados pusstundu pirms domātā laika, pus11. Iegūto pusstundu izmantoju, lai nedaudz draudzīgi pagrūstītos pie Zvaigznes kilograms kultūras – 3eur/kg par grāmatām (protams, ka kaut ko arī iegādājos ne tikai šajā, bet arī otrajā reizē :D). Pēcāk ieriktējos nolūkotajā vietā un gaidīju, kad sāksies Debess aiztur elpu atvēršanas pasākums, kā dēļ arī biju tik agri cēlusies.

20160227_110115Visu prezentēšanu vadīja Ēriks Hānbergs – nopietna paskata onkulis, kuram bija diezgan īpatnēja, bet laba humorizjūta. Pirmo izteikties viņš aicināja vienu no autoriem, Andreju Miglu. Viņš savu runu sāka ar stāstījumu par cilvēku lomām valsts veidošanā, pieminot varonīgās Ziemassvētku kaujas, kurām vairs nav jāatkārtojas. Viņš teica, ka ar domu ‘’paša latvieša rokās ir mūsu tautas un mūsu valsts liktenis’’ ir sākta grāmata. Savā īsajā runā piemin arī lietas, kuras vispārēji ir zināmas, bet sīkumus zina retais, piemēram, par Stūra māju (bijusi jau pirms 1941.gada), 9.maijs ir trīs varonīgu lidotāju dienu, nacionālie partizāni bijuši visā Latvijā utt. Pats galvenais – latvieši zināja, ka bez pašu dalības nebūs brīvas Latvijas.

Uz Hānberga jautājumu, kā viņi sāka rakstīt romānu un kāpēc tieši šis posms, Valdis Rūmnieks atbild apmēram tā: ‘’Patika lielā pretrunība, kad Latvijā bija trīs valdības un kā šie spēki savstarpēji spēlējušies un kā šajā laikā ir saprasts parastais cilvēks’’. Tāpat viņš piebilda, ka tajos laikos cilvēki barojušies no baumām un pareizo cilvēku informācijas, jo nekas neesot funkcionējis! Tas autoriem šķitis ārkārtīgi interesanti. Tāpat ir skatījušies uz sabiedrotajiem – angļiem, amerikāņiem un frančiem. Kāda loma ir igauņiem? Kādas ir attiecības starp Zemitānu un Balodi?

Tika runāts arī par personāžiem – cik daudzi izdomāti, cik reāli. Katrā ziņā, Rūmnieks informēja, ka vēsturiskās personības ir atainotas pilnībā, nekas netiekot notušēts un slēpts, bet izdomātie – pielāgoti vajadzībām un laikiem.

Pie vārda tika arī Maruta Blūzma (? – labojiet mani, ja atceraties pareizi!) – grāmatā sastopamā lidotāja Valdemāra Jakubova brāļameita, darba redaktore (kurai vārdu neatminos) un Bārbala Simsone. Jāpiebilst, ka pa vidu visam šim Andris Bulis nolasīja divus, autoru izvēlētus darba fragmentus. Man lasījumi ļoti patika un nebūtu nekas iebilstams, ja viņš būtu man priekšā izlasījis visu darbu 😀

Pēc prezentēšanas visi interesenti tika aicināti uz 13 minūšu autogrāfiem. Arī es laimīga tiku pie saviem. Ko lai saka – katrs parakstījās savā galda galā, bet ieraksti ir diezgan līdzīgi. Pat to viņi dara tandēmā!

***

Pēc prezentācijas sagaidīju Norelli un staigājām no viena apgāda uz otru. Pārlaimīga tiku pie dažiem sen kārotiem darbiem un pie reizes satikām vēl pāris pazīstamu cilvēku. Bet tas nav svarīgi. Pulkstenis rādīja pustrīs. Man viss bija apnicis, gribējās mājās un tā. Bija palikusi pusstunda līdz vēl vienai kārotai ‘’lekcijai’’ – 20.gadsimta izcilie stilisti un izaicinājumi to tulkošanā. Es taču nevaru iet prom, ja palikusi tikai pusstunda! Paklausījāmies, ko runā Otto Ozols un kaut kāds vecis no Migrācijas dienesta saistībā ar Ozola darbu Neērtās patiesības. Klausoties viņos, man vārījās asinis. Frāzes kā ‘’alternatīva deportācijai’’, ‘’laiks dzemdēt’’ un vēl dažas nebija foršas… Biju laimīga, kad viņu laiks beidzās, bet ne tik laimīga, kad Norelle mani pameta!

Tulkotāju diskusiju vadīja Guntis Berelis. Iesaistītie 20160227_150449tulkotāji – Dace Meiere un Dens Dimiņš. Vēl bija jābūt Edvīnam Raupam, bet… Iesākumā Berelis izrunāja visu par Karlosu Santosu un viņa grūto darbu Klusuma laiks, par ko patiesībā bija jāstāsta Raupam. Meierei bija Roberto Bolanjo un viņa specifika iekš 2666 un Mežonīgie detektīvi, bet DimiņamSelīns ar svaigi iztulkoto Ceļojums līdz nakts galam.

Berelis vispirms izvaicāja Meieri. Viņa tulkot Bolanjo esot izvēlējusies pati, jo gribēja lai šo trako autoru lasītu arī latviešu lasītāji. Tulkojot pēdējo, vispirms iztulkojusi viena personāža tekstus, tad otra (kopā 52) un tad visu lipinājusi kopā. Ja labi pārzina Latīņamerikas literatūras un kultūras notikumus, šajā romānā varot manīt labu kompilāciju. Tālāk viņa runā par tulkošanas vieglumu vai grūtumu: saka, ka plānās grāmatas tulkot ir grūtāk, jo jāiejūtas autora prātā un ādā, tāpēc labāk izvēlās biezākus romānus, jo lapu mētāšana, lamāšanās un mokas esot vienādas 😀 Patika arī viņas atbilde par valodām. Daudzās valodas galvā dzīvo katra savā plauktiņā – runājot brīvi lēkā no valodas uz valodas, bet strādājot – cenšas nejaukt un nelasa neko latviski. Katrā ziņā tipogrāfijā ir vairāki darbi, kuri drīzumā ieraudzīs dienasgaismu.

Tālāk Berelis tincināja Dimiņu (ātri piebildīšu, ka Dimiņš atstāja ļoti pozitīvu un smaidīgu iespaidu par sevi; protams, Meiere arī). Arī viņš stāstīja par valodu apguvēm – labi zinot 3-4 valodas, lasīšanas līmenī – kādas 8. Visbrīvāk tulko no franču. Un valodas mācīšanās nav tikai gramatika un vārdi, bet arī attiecīgās valsts kultūras notikumi. Kad jūtas drošs valodā, tad arī uzņemas tulkošanu, piemēram, no kādas Balkānu valodas. Tālāk viņš runāja par Selīnu, kurš ir pretrunīgs – vai nu patiks vai nē. Viņš esot mainījis literāro valodu un savā ziņā ir ledlauzis. Rakstījis vārdus, kas tā laika literatūrā nebija pieņemti; ir pats par sevi un nav salīdzināms, lai gan pielīdzina Prustam. Selīns daudzās valodās nav nemaz tulkots sarežģītības dēļ. Galvenais tulkošanas grūtums esot domu blīvums. To visu 100% paturēt tulkojumā nav bijis iespējams, bet centies maksimāli visu pārnest uz latviešu valodu un izmantojis arī komentārus, lai atvieglotu lasīšanu. Tāpat ieviesis nodaļas, kas oriģinālā nav. Darbā izmantoti 20.-30.gadu vārdi, bet tie latviešu lasītājiem nebūtu saprotami, tāpēc izmantojis mūsdienu slengu. Šobrīd ir ķēries pie bulgāru autora, kura tulkošanai krāj senus vārdus no A. Deglava Rīga un tapšanas stadijā ir Velbeka Pakļaušanās.

Pēc diskusijas sekoja jautājumi un varēja tikt arī pie autogrāfiem. Skumji, bet es neko nebiju paņēmusi no abu tulkotajām grāmatām 😦 Tā paliku bešā…

***

Pēc tam nejaušība saveda ar paziņu un laimīgas čāpojām prom no grāmatu valstības…

Jūras diena

Bija pienācis brīdis, kad gribējās redzēt jūru. Izlauzties no pilsētas cietokšņa un sajust dabu sevī. Tas notika gandrīz pirms mēneša, bet tā sajūta atgriežas. Jūrai ziemā ir citādāks vilinājums. Tā ir klusa un diezgan vientuļa. Tā plešas acu priekšā, guļ pie mūsu kājām, bet nesaka gandrīz neko. Šogad ziema nebija diez ko strādājusi ar jūru, jo tā nebija aizsalusi. Tik mazliet pie paša krasta. Tātad nebūs arī ledus iešanas prieku… Izlaidīšu dažas stāsta epizodes, bet tā bija gara un skaista diena.

***

IMG_8121Sākotnēji biju domājusi braukt viena, bet ja piesakās arī līdzbraucējs – nevar atteikt. Pareizāk gan būtu teikt – negribējās atteikt. Un labi, ka bija. Citādi diez vai viss būtu izvērsies tik jauki. Un jautri. Un… 🙂

Pēc nelielām diskusijām nonācām pie rezultāta, ka galamērķis būs X. Es biju gribējusi braukt uz otru pusi, bet – kāpēc gan lai tā nebūtu X? Mmm? Sēdāmies vilcienā un traucāmies pretī jūrai. Tiesa, brauciens nebija nekāds ilgais. Nieka pusstunda un jau bijām klāt.

Iegriezāmies infocentrā, jo bija pa ceļam. Neko jaunu neieguvām, bet vismaz radījām puisim sajūtu, ka viņš ir labi pastrādājis. Ceļš mums jau pa lielam bija zināms. Gājiens līdz mežam nekādus pārsteigumus nenesa. Pirms ieiešanas tajā apstajāmies un domājām, pa kuru ceļu doties. Izvēlējāmies doties taisni uz priekšu, jo sānu ceļu bijām iepazinuši vasarā. Neies jau divreiz vienu un to pašu ceļu!

Mežs bija tik pasakaini skaists! Sniegs bijaIMG_8123 ieķepis katrā mazākajā priedes stumbra nelīdzenumā, radot ilūziju, ka ir apstādināts snigšanas process. Viss it kā balts, bet tai pat laikā nav. Ainavu atdzīvināja brūnie, kailie koku stumbri, kuri tā pa īstam nemaz nav kaili. Jo tas sniegs. Pasaku mežs. Ilūziju par citu pasauli radīja arī brīdis, kad piefiksēju, ka sensenos laikos priedes ir sastādītas skaistās rindās. Kilometriem garš ”tunelis”. Sper soli un tur nākamais tunelis.

Bija jau piemirsies, ka gājiens cauri mežam nav ātrs. Mazliet dabūjām nobristies. Vismaz es. Nonākusi līdz jūrai, jutos nedaudz aizelsusies, sakarsusi, bet ārkārtīgi priecīga par redzamo. Es pusi ceļa jau biju paspējusi čīkstēt par to, ka man ir karsti, tāpēc šis likās piemērots brīdis, kad no kaut kā atbrīvoties. Nu jau vairs neatceros kurš no abiem džemperiem tas bija, tik zinu, ka bez tā bija krietni labāk!

IMG_8125– Kaut kas tak jāatver! – tā Viņš un izvelk no somas iepriekš veikalā iegādāto vīnu. Mums nebija attaisāmā. Tika nodemonstrētas profesionālas iemaņas, kā tas darāms, ja pa rokai nav attiecīgo instrumentu. Varēju tikai atzinībā māt ar galvu 😀 Iemalkojuši pievērsāmies jūrai un tās horizontam. To es piefiksēju jau uzreiz un satumstot šī sajūta tikai pastiprinājās – izskatījās, ka jūrai uzlikts vāks. Tālumā tā bija saplūdusi ar debesīm, iespējams,  arī ar miglu un šķita, ka tas ir pasaules gals. Ka tur, tālāk nekā jau vairs nav. Ja gar krastu nebūtu staigājuši vēl daži cilvēki, es noteikti nodomātu, ka esam pasaules pēdējie cilvēki. Žēl, ka bija vēl tie daži. Katrā ziņā tā sajūta nav aprakstāma. Vismaz es tam nerodu piemērotus vārdus.

Tā mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, uz upes pusi, runājām, smējāmies un dzērām. Kaut kādā brīdī tomēr saproti, ka staigā pa knapu jūras aizsalumu un spontāni, nesarunājot izdomājām ierīkot slidotavu. Attīrījām pavisam nelielu laukumu, bet ”skrien un slīdi” atrakcijai pietika. Es zinu, ka tagad noteikti kāds padomās: ”Kā tādi mazi bērni!”, bet man ir pilnīgi par to nospļauties. Tas bija jautri. Tik tiešām. Jautri, brīvi un smieklīgi. Tieši tāpat kā mēģinājums iestudēt ”Nāves ēnā”. Tas tiešām bija tikai mēģinājums, jo mums nekas neiznāca 😀

Bija kāda vieta, kurā ledus bija lūzis un tad P1440945atkal nedaudz piesalis. Mēģinājām vienu tādu plāksni izkustināt, bet tā ne par ko nepadevās. Bija uzsēdusies ar vienu malu uz krasta ledus un nekustejās ne no vietas. Pat iešūpināšana nelīdzēja. Gribējās mest nost cimdus un to plāksni vienkārši nocelt. Bet ziema, aukstums un tā… Bet izskatījās tik cerīgi. Devāmies tālāk pa Kuģu piestātni, bet tur viss labi pietauvots. Tad vienkārši dauzījām ledu līdz piesmēlās apavi. Pat kerzas mani no tā nepaglāba. Vēl viena brīnišķīga pusstunda bija aizvadīta.

Pie upes piebeidzām vīnu un – fuj, mums – pudeli iemetām upē. Kaut kā gribējās tā izdarīt, lai gan parasti tā nerīkojamies. Par tīru dabu un tā. Noskatījāmies kā tā dodas pretī jūrai. Tad ieraudzījām arī virsū nākošo nakti. Debesis bija vairāk nekā satumsušas. Tās izskatījās tik tumšas, tik katastrofu nesošas. Kas zina, varbūt tās auklēja sevī nākamās dienas puteni. Pagriezāmies un devamies uz X pusi.

Jau atkal mežs. Tas jau bija paspējis mainīties. Krēsla pie vainas. Tas nesa sevī mieru, klusumu un garu mājupceļu. Viena es noteikti būtu maldījusies uz riņķi vien. Viss izskatījās tik vienāds. Sekojām nezināma slēpotāja pēdām, bet pēcāk no tām novirzījāmies. Es jutos diezgan sagurusi. Brien un brien un brien. Neredz ne galu, ne malu. Es tiešām priecājos, ka nebiju viena. Brīdī, kad uzgājām jau zināmo meža ceļu, iešana tapa vieglāka.

Pārējais ceļš nav stāstīšanas vērts/negribu stāstīt visu. Katrā ziņā līdz stacijai nonācām un vilciens līgani vizināja atpakaļ uz Rīgu. P1440944

***

Ziema pret mums bija dāsna un nerādīja savu nikno un auksto seju. Brīnišķīga diena. Tādas patiesas jau nemaz tik bieži negadās. Un viena no dienām, kurā laiks vienkārši neeksistē. Manā prātā ir nospiesta poga off. Paldies par kopā būšanu! 🙂

P.S. Vienu bildi aizņēmos!

Lietuviskā otrdiena

Pirms nepilna mēneša es biju Lietuvā. Tur es vēlreiz šajā gadā atradu rudeni. Tur es atradu zināmu mierinājumu visā. Un man ir iepaticies rakstīt gari. Tāda kā sava veida meditācija. Šis gan būs tāds saīsinātais variants no oriģināla, bet tas jau nav svarīgākais. Drīz patiešām iestāsies ziema, bet es vēl gribu padalīties savā rudenī 🙂

________________

Reizēm ir tik labi, ka tiec izvilkts no mājas redzēt mazliet plašāku pasauli. Man tika piedāvāti Šauļi. Ja jau braucam, jāpaķer taču vēl kaut kas. Un tā tapa ātrā ideja – Žagare=>Jonišķi=>Krustu kalns=>Šauļi, kuriem absolūti neplānoti pievienojās Saules kaujas vieta. Ko visās tais vietās skatīt? Man palūdza apskatīt netā objektus. To arī ātri pirms miega izdarīju – izčekoju lielākās apskatāmās vietas un izveidoju minisarakstu, bet zināju, ka to visu tāpat neredzēsim. Man ne pārāk patīk klīst pēc grafika. Protams, bija vietas, kuras gribējās redzēt par visiem 100%, tad tās arī pacentāmies atrast. Bet tā – mierīgas pastaigas pa pilsētām. Pēc tam sēžot mašīnā un izskrienot cauri sarakstam, secinājām, ka esam praktiski visu arī redzējuši, jo pilsētas ir diezgan kompaktas.

Rīts sākās agri. Būtu es zinājusi, ka tomēr gluži 8 neizbrauksim, būtu pagulējusi vēl. Izbraucām kaut kādos pus9 vai 9 un jau drīz vien bijām pirmajā pieturas punktā – Žagarē. Zināju, ka Žagarē gribēšu skatīties Podu māju. Tas bija vienīgais, ko es tur vispār zināju. Kas gan vēl īpašs var būt tik mazā miestā? Tāds aplauziens!

IMG_7820

Braucot izskanēja frāze „žīdu pilsēta”. Sākotnēji es to nesapratu, jo es nezinu pilsētas vēsturi. Bet, kad piestājām pie bijušā pilskalna (bijis? būs kaut kad vēlāk jānoskaidro), kuros nu bija ebreju kapi, izpratu to. Un šie jau nebija vienīgie. Piefiksēju ivritā rakstītās plāksnes un neparasto zaļumu, ko deva sūnas. Tās tur bija tik zaļas un mīkstas, ka pārvietojoties es tajās iegrimu visā kerzu zoļu biezumā. Pa tik mīkstu paklāju vēl nebija gadījies soļot. Vēl bija savādi iet pāri tam klajumam, jo apziņā maisījās doma, ka tagad eju pāri līķiem. Burtiski. Bet es jau nezinu, cik seni ir šie kapi. Tiem bija jābūt ļoti seniem. Varbūt zem manis vairs nebija neviena līķa, bet tikai tas, kas paliek pāri no satrūdēšanas. Satrūdējuši zārki un tārpi. Sūnās grima ne tikai manas kerzas, bet zeme bija apēdusi arī daļu kapu plākšņu. Daži rēgojās ārā no zemes kā tāda pagātnes liecība, kā atgādinājums par laikiem, kuri pagājuši un aiz sevis atstājuši sērīgu piemiņu.

Lietuva1Izstaigājuši, devāmies uz centru. Tālumā ieraudzījām baznīciņu un tika izteikta vēlme aizdoties līdz tai. Ok, pastaiga. Kur ir Podu māja? Cerējām to atrast tajā virzienā. Pagājuši garām baznīcai, manam parku. Lielu un tik rudenīgi viesmīlīgu. Izrādījās, ka tur godina karā kritušos… Atpakaļceļā kādai omītei pajautājām, kur tieši ir Podu māja. Neskatoties uz lietoto valodu jūkli, stāstījums bija perfekts. Atradām ļoti viegli. Tas ir tik savādi. Lielākā daļa mājas tik tiešām ir noklāta ar podiem un pannām. Kā izskatījās, jau no diezgan seniem laikiem. Māja izskatījās pamesta un pussabrukusi. Pie mājas bija arī vārti. Vējš tos bija atpūtis pusvirus vaļā. Manī cīnījās vēlme ieiet, bet saprāta balss teica, ka labāk nevajag. Un ja nu tur ir suns? Tas tomēr ir privātīpašums. Tā arī nesadūšojos pat iemest aci pa atvērto vārtu spraugu. Uzņēmusi dažus kadrus, soļojām uz mašīnu.

Jau bijām gandrīz pametuši pilsētu, kad tika spēji mests pa IMG_7871bremzēm. Zubovs! Tai brīdī nekādi nespēju atminēties, kur esmu par viņu dzirdējusi, bet zināju, ka viņš ir bijis diezgan ietekmīgs grāfs un politikas vīrs. Bija taču jāpalūkojas, kā viņš dzīvojis… Dziļa ieelpa. Tik liels un plašs parks. Tik liela un no ārpuses grezna māja. Precīzāk, gan laikam būtu teikt mājas. Grūti saprast, kura ir bijusi viņējā, jo abas lielās ēkas bija greznas. Izteicām minējumus, ka tā gaiši rozā ir viņa, bet tā ķieģeļu ir bijusi kustoņiem un varbūt arī kalpiem. Katrā ziņā zirgu kopējam bija bijusi pašam sava mājiņa. Angļu kotedžu stilā. Piemīlīga. Šī vieta mani mazliet pārsteidza. Īsti nezinu ar ko. Varbūt tāpēc, ka biju domājusi, ka tajā Žagarē jau nekā nav. Bet redz’ kā! Ir! Neticami, bet fakts – sabijām tur divas stundas.

Beidzot braucām uz Jonišķiem. Piestājām pie kaut kāda tirdzniecības centra un skatam uzreiz pavērās Sv. Marijas Magdalēnas debesbraukšanas baznīca. Patiesībā, tā no ārpuses bija tik krāšņa, ka gribas to saukt par katedrāli. Skumji, ka bija ciet, jo tur noteikti iekšā ir skaisti. Vēl savādi likās, ka to tik ļoti ir apsēduši baloži. Katru reizi, kad es tai patiešām pietuvojos, lai iemūžinātu kādu detaļu, vispirms pavēros gaisā un raidīju domas, lai tagad neviens balodis neizdomā laist pļekas lejā…

Mums pat nevajadzēja norādes – paši atradām sinagogu kompleksu. Ilgi domāju, kur esmu vēl redzējusi šādu principu – viena ziemas, bet otra vasaras ēka. Skatot vecas bildes, sanāk ka esmu bijusi šeit vienā no seminārizbraukumiem, bet es neatceros, ka būtu bijusi Jonišķos. Ēkām ir kopijas? 😀 Radās sajūta, ka Jonišķos viss ir ciet, arī sinagogas. Žēl. Tā tomēr ir cita pasaule un citas tradīcijas. Pēc paviesošanās tūrisma info centrā (magnēti, kartes utt.), gājām uz parku. Ārprāts, cik daudz koka skulptūru tur bija! Kā ķerti! Man drīz iestajās ”atkal?cik var?” fāze. Ok, dažas bija tiešām interesantas. Kā tā zivs ar vaļā muti. Tās turpinājumā (mēle?) ir sols un es varēju tai sēdēt pretī ar cīņas spara pilnu sejas izteiksmi.

IMG_7907Vispār tas arī ir viss, ko var skatīt šajā pilsētā. Pilsēta nav maza, bet nav arī pārāk liela. Mani pārsteidza tas, ka šādā, vidēja izmēra pilsētā ir tik maz ļaužu. Nebija jau gluži tā, ka braucām agri no rīta vai kaut kādā citā nepiemērotā laikā. Bija darba diena, apmēram pusdienlaiks. Vairāk bija mašīnas un kā izskatījās, vairums no tām bija tikai caurbraucot.

Laižam uz Krustu kalnu? Pa ceļam IMG_7918redzam brūno zīmi. Saules kaujas vieta. Vēl divi kilometri. Jau otro reizi šajā dienā tiek strauji bremzēts un griežam atpakaļ. Ja tik tālu braukts, nedrīkst taču neiegriezties! Centos ātrumā savākt visas savas zināšanas par šo vēsturisko kauju, bet īpaši labi man neveicās. Esmu tik ļoti attālinājusies no vēstures. Pati vieta nav iekārtota līdz galam. Var redzēt, ka ir domāts par tās labiekārtošanu, bet grūti bija saprast vai šie darbi turpināsies vai tie ir atstāti pusratā. Par pašu kauju tiek lietuviešu un angļu valodā izstāstīts uz lielas, masīvas koka plāksnes, kura ir iestiprināta starp diviem stumbriem resnās ķēdēs. Nevarēja saprast, kā īsti rodas vēja skaņas – caur koka dēļiem vai ķēžu posmiem, bet… Tādas vēja skaņas dzirdēju pirmo reizi. Un jo ilgāk stāvēju un klausījos, jo baigāk palika. Šķita, ka tās nāk no pagātnes un ka tie, iespējams, ir kritušo vaidi. Tik baigi tas izklausījās… Apstaigājuši šo vietu, nolēmām, ka laiks doties tālāk.

LietuvaBeidzot uz Krustu kalnu. Šai vietā jau bija būts 2011.gadā fakultātes seminārizbraukumā. Sajūtas, protams, vairs nebija tādas kā iepriekš. Jau zināju, kas ir gaidāms. Viens gan mani pamatīgi pārsteidza. Pa šiem četriem gadiem bija saradušies tik daudz jaunu krustu! Tik daudz! Es pat nofotogrāfēju vienu krustu, kuru biju fotogrāfējusi iepriekš. Salīdzināšanai. Tas izskatījās tik ļoti apaudzis ar jaunajiem, svaiga koka krustiem. Šie jaunie manī iedvesa tādu nelielu neticību. Cik daudzi šeit nolika krustiņu patiešām aizlūdzot? Cik daudzi no visiem ielika tajā koka gabalā visas savas ciešanas, cerības un lūgumu? Un cik daudzi to nolika tāpat vien, jo to varēja iegādāties netālu esošajā suvenīru stendā? Būtu vismaz cenu noņēmuši… Pēc nedaudz skumīgas apļa izmešanas, devāmies uz mašīnu, uz galamērķi – Šauļiem.

Par sākotnējo pastaigas virzienu izvēlējāmies ceļu, pa kuru IMG_7954atbraucām. Mums ļoti vajadzēja karti. Pilsēta tik tiešām ir liela. Tātad mums vajadzēja kārtējo info centru. Drīz vien nonācām vietā, kurā tam bija jābūt. Izrādījās, ka tur tā nemaz nav. Iekšā viss tā smaržoja pēc šokolādes! Nu ja, attapāmies ‘’Rūta’’ šokolādes veikaliņā un turpat blakus ir arī fabrika un šokolādes muzejs. Ja vēl kādreiz gadīsies staigāt pa Šauļiem, tad zinu, ka gribēšu apmeklēt šo muzeju (un vēl arī Divriteņu muzeju, Fotogrāfiju muzeju, Radio un televīzijas muzeju un gan jau vēl kādu ceļvedī palaistu garām). Bet ne par to. Devāmies ārā un soļojām uz kājāmgājēju bulvāri, kas tās atklāšanas brīdī bija plašākā visā Padomju Savienībā. Pašā bulvārī bija daudz dažādu skulptūru un viena no tām bija liela, liela kurpe. Mazliet vēl skats pa labi un mana acs uzdūrās zaļam i burtiņam. Hei, info centrs! Savācām karti un soļojām tālāk pa bulvāri. Nonācām līdz norādēm, kuras solīja labajā pusē esošu Zubovu muižu un lielu parku. Atkal? Ok, ejam vien. Šobrīd muižā iekārtota Šauļu Universitātes Mākslas fakultāte. Bet tāda nolaista… Tas gan man lika atcerēties manas mīļās fakultātes telpas virs IMG_7958Saktas… Apmetuši loku ap parku, izlēmam soļot pretējā virzienā. Otrā bulvāra galā nekā īpaša nebija, bet šis bija brīdis, kad varējām izmantot karti, jo no tās sapratām, ka esam ļoti tuvu Šauļu simbolam – ‘’Strēlniekam’’ Saules pulksteņa laukumā, kuru bieži dēvē arī par Saules puisīti. Nekā īpaša jau tur nav, bet simbols paliek simbols 🙂 Tālumā redzējām Sv. Pāvila un Pētera katedrāli. Tā iekšpusē ir ļoti pieticīga un nekādu interesi neizraisīja. Vienīgi prieks, ka uzņēmu ļoti līdzīgu kadru, kādu manīju uz magnēta, tādējādi ietaupot 4 €.

Kad atgriezāmies pie mašīnas, izlēmām, ka jāieiet turpat esošajā veikalā Cube, lai aizvestu ko gardu uz mājām. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka man nav ko pirkt Lietuvā, ja esmu tik tuvu LV robežai. Visas preces pazīstamas 😀 Paķēru Vilkumerges ķiršu alu un man vajadzēja pie kases 30 sekundes, lai saprastu, ka man lietuviski palūgts parādīt dokumentus. Ar prieku parādīju. Pēc tam viņa man kaut ko lietuviski smaidīdama teica, bet es taču nesaprotu! Smaidīju un māju tik ar galvu 😀 Un tad jau arī bijām gatavi mājupceļam. Jāsaka, ka neko no tā nemanīju, jo iegrimu grāmatā. Ainava aiz loga nebija necik aizraujoša un sarunāties arī negribējās.

________________

Lai arī šķiet, ka todien nekas nenotika, tomēr tā bija tik jauka. Paldies par uzaicinājumu!

Pagātnes taka

Spontānās idejas ir tās labākās. Es to vienmēr esmu zinājusi. Kad ome ierosināja doties pāri laukiem, lai pa reiz bijušu taku atkārtotu viņas bērnības ceļu līdz skolai, es uzreiz piekritu. Pat nezinu, kapēc. Varbūt tas bija tajā brīdī lasītās grāmatas iespaidā (Šerila Streida. Mežone) vai sajūtas, ka vajag izkustēties pamatīgāk nekā citkārt. Jāatzīst, ka gājiens bija krietni par īsu un vieglu!

_____________

Nolikto laiku, kad jābūt pie omes – 12:00 – es mazliet nokavēju. Mani aizkavēja māsa. Kad veiksmīgi bija izdevies izlavīties no mājas, raitā solī devos pie omes. Diena bija vienkārši burvīga un kā reiz radīta šodienas nodomātajam – pārgājienam. Nopietni, bija tik silts, ka neticējās, ka ir jau praktiski oktobra beigas. Ierodoties pie omes, gandrīz viss līdzņemamais jau bija salikts. Ieraudzījusi uz galda ābolmaizi, nespēju atturēties no gabaliņa apēšanas. Tik izsalkusi sajutos! Beidzot sataisījušies, devāmies ceļā. Pirms nokļūšanas laukos, bija paredzēts apstāties pie Dobes kalna. Tas, kā mēs līdz tiem nokļuvām, nav pārāk interesants stāsts. Aiz mašīnas logiem pavēras neskaitāmas rudenīgas ainavas. Vietām zaļš, bet pārsvaru ņēma dzeltenie toņi un kailie koku zari.

IMG_7989

Dobes kalns. Tur smaržoja pēc rudens.

Ar Dobes kalnu man saistās visai neskaidras atmiņas par bērnību laukos un to vienu reizi, kad mēs visas – es, māsa, mamma un ome – staigājām pa to un pāri ceļam esošo Mežakalnu un fotogrāfējāmies. Toreiz bija rudens. Arī tagad ir šis gadalaiks. Rudens tam ir iedevis tik daudz krāsu, ka acis visu nemaz uzreiz nevar aptvert. Dodamies augšup pa labi iemītu taku. Tā ir pat daļēji labiekārtota, jo gar taku ir kaut kas līdzīgs barjerai. Manā bērnībā tā nebija. Tikušas līdz pusei, attopamies nelielā placī, kurā ir liels koka galds, soli un ugunskura vieta. Vietējie noteikti šeit Jāņus svin. Agrāk šai placī esot notikušas zaļļumballes, bet man ir grūti iedomāties balli šādā vietā, kur apkārt nekā nav. Tik vien kā lielas pļavas un meži. Bet tais laikos jau visapkārt bija mājas. Līdz brīdim, kad vācieši ar krieviem sitās…

IMG_8001

Viens no skatiem, kas paveras. Tāds plašums!

Vēl ir ko kāpt. Dodamies uz pašu kalna virsotni. Augšā taka met loku, jo kalna vidū tiešām ir neliela iedobe. Tagad, protams, viss ir aizaudzis, tik taka ne. Sensenos laikos šai kalnā bija pils. Pils ķēniņa vārdu neatceros, bet L. Pura tetraloģijā Degošais pilskalns minēts, ka tā saimnieks esot bijis visai nelaipns vīrs, kas ir vēl maigi teikts. Esot bijis ļoti mantrausīgs un beigās dabūja pēc nopelniem! Lai kā būtu bijis, šobrīd no kalna paveras tāda ainava! Panorāma pēc panorāmas. Griezos apkārt kā vilciņš un centos visu satilpināt vienā kadrā. Skats sniedzas līdz pašam horizontam. Lauks nomaina mežainu birzi un otrādi. Zaļš mijas ar dzeltenu un koku kailums mijas ar uzplēstu zemes pleķi. Tikai tad es aptvēru, pār ko mēs iesim. Un jau degu nepacietībā.

Lēnām nokāpušas no kalna, pārejam pār ceļu palūkot uz otru kalnu. Mežakalns izskatās vientuļāks, bet kokiem bagātāks. Par šo kalnu ļaudis ir aizmirsuši. Tas ir mazliet nekopts un tam vairs nav takas. Reiz pašā kalna galā esot bijušas šūpoles. Ir liela nepieciešamība noskaidrot, vai tās tur vēl ir. Un ja nav takas, kāpsim pašas pa savējo. Pirmie soļi kalnup nav no pārāk vieglajiem, jo kalna pakāje ir diezgan aizaugusi. Tomēr izcīnoties caur tiem brikšņiem, nonākam mežainākā vidē un kāpšana top vieglāka, jo ir koki pret kuriem balstīties. Ap lielākajiem kokiem redzamas dzīvnieku pēdas un alas. Ap tiem ir tik daudz staigāts, ka ir redzama izkaltusī zeme. Visādi citādi ir tikai zāle, sūnas un sakritušas lapas. Kad jau šķiet, ka esam tikušas pašā augšā, redzam, ka tā nu gluži nav. Kalns sev uzkrāvis vēl mazu pauguriņu. Uzrāpjamies arī pa to un nu gan esam pašā virsotnē. Tiek atpazīti koki, kuros ir bijušas šūpoles, bet no pašām šūpolēm nav ne miņas. Protams! Ir pagājušas jau cik desmitgades. Mazliet pastaigājušas, nolemjam kāpt lejā, jo šis kalns nepiedāvā nekādus tālumskatus, jo visapkārt mežs. Uzreiz bija skaidrs, ka kāpt augšā bija jauki, bet kāpt lejā būs jautri! Izvēlētā kalna nogāze bija stāvāka par to, pa kuru uzkāpām. Šī puse bija arī krietni sūnaināka (lielākas slīdēšanas iespējas) un ar masīvākiem kokiem (tas labi!). Doties lejup nudien bija jautri. Bet soli pa solim un esam jau gandrīz lejā. Un tikai tad samanām vietu, kur reiz bija taka. No tās palikusi tikai atblāzma…
_____________

Tālāk plāns mūs virzīja uz laukiem. No turienes bija jāsākas garajam ceļam. Bet tie jau vēl tikai nākotnes notikumi.

IMG_8035

Manus laukus ieskauj meži. Fragments.

Lauki. Manas bērnības lauki, kuros nebiju bijusi apmēram 10 gadus, ja ne vairāk. Atrasties tur bija mazliet dīvaini – pirmo reizi šī sajūta pārņēma braucot pa līkumaino piebraucamo ceļu un otrreiz, kad staigāju ap ēkām… Protams, ka pirmais jautājums, kas no manis izskanēja mašīnā pirms kāpšanas ārā bija vai viņas tiešām jau guļ. Man tika garantēts, ka ir tieši tā. Tā es saņēmos un kāpu ārā no mašīnas. Izkāpjot mani pārsteidza klusums – tas bija tik liegs un mierpilns brīdis. Un neticamais zaļums – ir taču jau oktobra beigas! Vēros uz mežu un piebraucamo ceļu, kas tajā slēpjas un atmiņā atausa tik daudz ainiņu. Kur tās slēpās visu šo laiku?

Mājiņa vairs itin nemaz nelīdzinājās tai, kāda tā bija palikusi manās atmiņās. Tā šķita sarāvusies mazāka. Un tik daudz mušu! Visas kā viens – siltās saules atmodinātas flegmātiski sitās pa logu rūtīm un centās izkļūt brīvībā. Apskatījusi telpas, devos ārā. Jāizpēta, kas tur ir mainījies. Kūts un šķūnis ir tapuši vēl bēdīgāki nekā palicis manās atmiņās. Ja tā padomā, tās ir jaukas – mēdzu šad un tad uzlīst kūtsaugšā līdz tur iemitinājās irši. Ko es tur darīju, gan neatceros… Savukārt šķūnī gulēju salmos un netālu no manis apmetās arī suns, kopā ar māsīcu šūpojos šūpolēs, kas tur bija iekārtas, lobīju un ēdu zirņus un dažādas ogas no burciņas… Tagad tur ir tikai caurvējš. Aiz mājiņas aug divas ābeles starp kurām bija galds ar soliem. Tagad ir tikai divas ābeles. Tik savāds skats. Šķita, ka galdam tur būtu jāstāv mūžīgi. Un kur tagad karstās vasaras dienās ēdamas pusdienas? Kokos ir aizķērušies daži āboli. Tos kopā ar opi tad arī cenšamies iegūt. Un tik gardi izrādās vēl esam!

IMG_8037

Koku pudurī ir bombardētās mājas pamati un blakus tie stropi…

Tad pienāca tas moments. Dzirdu, kā ome dodoties uz dārza pusi mani aicina.
– Atnāc, paskaties uz stropiem!
Es sastingu. Manas bailes nekur nav pazudušas. Tās joprojām mīt manī. Izdabūju pār lūpām jau reiz izskanējušo jautājumu:
– Viņas tiešām guļ?
– Jā. Nāc taču!
Ļoti lēnāk sekoju. Cenšos sev iestāstīt, ka ir oktobris, ka nav nekāda iemesla baiļoties un ka bailes vispār ir tīrākās muļķības. Pēkšņi atskan pārsteigts sauciens:
– Tiešām vēl lido!
Jau otrreiz sastingstu, jo bailes mani paralizē. Atgūstoties lēnām kāpjos atpakaļ. Nekur tālu es netiku, jo pēc maza brīža dzirdu, kā ome sauc, lai nofotogrāfēju viņu uz bijušā mājas lievenīša. Tas ir gandrīz blakus stropiem. Saņemos un virzos tuvāk, noknipsēju pāris kadrus. Ar to jāpietiek. Varu doties mājiņas tuvumā, tur drošāk.

Tiek nolemts, ka pirms ceļa jāiestiprinās. Ome gribēja to darīt mašīnā, bet es teicu, ka ārā ir tik silts un būtu grēks neizmantot labo laiku. Tā piemetamies uz betona ‘’soliņa’’ pie kūts, kas mums kalpo arī par galdu. Šajā momentā liekas, ka omes ceptās ābolmaizes ir pats labākais un gardākais uz šīs pasaules. Arī kafija, kuru nedzeru, bet tik ļoti gribējās ko siltu. Tad ieslidinām kabatā pa ābolam un dodamies ceļā.

_____________

Šis ir gājiens pāri laukiem, kur pirms apmēram 60 gadiem vijās taka. Lai sāktu pa to iet, ir jāiet gar dārzu. To pašu dārzu, kurā ir tie stropi. Kamēr ome iesāk stāstu par savu bērnību, tikmēr es galvu ierāvusi mētelī klausos un raitā solī soļoju garām stropiem. Kad tiem esam pagājuši garām, atviegloti uzelpoju. Nu arī es varu izbaudīt gājienu.

IMG_8049

Tik līdzeni lauki, ka par iešanu nebija jāiesprigst. Tik izbaudīt to visu!

Iznākot uz pirmā lauka, skatam paveras klajumi – uzarti un apsēti lauki. Šo ainavu interesantāku padara tikai daži ar kokiem apauguši pauguri. Man tie ir tikai pauguri, bet ome zina pastāstīt par katru no tiem. Kur kādas mājas bijušas, kādas ģimenes dzīvojušas un kas ar tām noticis. Kamēr ome to visu stāsta, mēs ejam pāri vispirms apsētam, tad uzartam laukam. Norāda ar roku tik aptuveno virzienu un stāsts turpinās. Es novelku mēteli, pārmetu pār plecu un turpinu soļot un klausīties.

Ziniet, iet pār šiem laukiem bija bauda. Domāju, ka par labu patikai nospēlēja vairāki faktori – ļoti siltais un gandrīz vasarīgais laiks, izlasītā grāmata un vēlme atbrīvot sevi no visa. Ejot pāri tiem laukiem, varēja just kā daba pulsē. Acis varēja atpūsties no pilsētvides un vērties plašumā. Tas atver prātu un pilda ar miera sajūtu. Es tik tiešām nebiju domājusi, ka tādās nekurienēs varētu būt tik daudz skaistu skatu. Kaut vai liec uz pastkartes un sūti visai pasaulei no sērijas ‘’redz’, cik tie Latvijas lauki glīti’’.

IMG_8057

Kamēr tiek domāts pareizais virziens, es knipsēju bērzus. Kā katru rudeni.

Tieši tāpat kā sākot, arī turpinot gājienu lielos plašumus dažādoja koku puduri. Visus varēja apiet, atskaitot to vienu. Ejam pār lauku un attopam, ka to viscaur apskauj koki. Lai tiktu uz nākamo lauku, jalien cauri brikšņainam mežam. Caur vienu brikšņainu jau bijām bridušas. Šis izskatās necaurejams. Pie tam – šā meža nekad šeit nav bijis. Apmaldījušās? Novirzījušās no kursa? Nē, jāpamēģina taču izbrist! Nebūs. Pārāk necaurejams. Raugāmies, kā mēs varētu apiet, īpaši nenovirzoties no mērķa. Nepaliksim jau mežā, vakars metas! Ar palielu līkumu apejam tam apkārt un iznākam gandrīz tur, kur bija jāiziet. Vajadzīgā māja ieraudzīta un soļojam tās virzienā. Pa šīm daudzajām desmitgadēm uz pagātnes takas bija izaudzis milzu mežs. Ja mēs būtu centušās caur to izlauzties, būtu aizgājušas nepareizā virzienā…

Kad esam nonākušas līdz bijušajai muižai, mūs sagaida liels suns. Iekšēji jau sabijos, bet, kad saprotu, ka šis ir draudzīgs, uzelpoju brīvāk. Drīz vien piebiedrojas arī mazāka izmēra suņuks. Izskatījās, ka viņam no mums ir vairāk bail nekā man no viņa. Un tomēr uzticīgi sekoja līdz viņam vien zināmai robežai. Laikam jau mājas piederība, jo tālāk līdzi nenāca. Lielais vispār nezin kurā brīdī noplauka un nebija vairs redzams.

IMG_8068

Gulbji. Viņu tur bija tik daudz!

Pārējais vairs nav interesanti, jo ir sākušies zemes ceļi. Kādu laiku pa tiem soļojām. Grants zem mūsu kājām šņirkst atgādinot par aizgajušajām vasarām. Saule silda. Govis mauj. Viss kā jau uz laukiem pieņemts. Līdz galamērķim vairs nav daudz, varbūt kādas pusstundas gājiens. Omei šeit iešana šķiet garlaicīga, tāpēc dod priekšroku mašīnai, kura mūs uz ceļa sagaida. Mazliet skumji, ka gājienu tā īsti nepabeidzām. Vienai iet negribējās un negribējās arī mocīt omi. Tā nu atlikušo ceļu līdz bijušajai skolai aizbraucām. Tagad šī vieta man asociējas ar citu notikumu, bet tas jau ir cits stāsts. Aizgājām arī līdz ezeram, pavērojām gulbjus, ķerām rudenīgos kadrus un tad jau jūtāmies arī gatavi doties uz mājām.

Botāniskais dārzs – LV vs. EST.

Bilžu ieraksts 🙂 Un vēl tāds, uz kuru var attiecināt kas lēni nāk, tas labi nāk. Precīzāk gan laikam būs labāk vēlu nekā nekad… Un tātad – raksts, kuru biju ieplānojusi jau augusta sākumā, bet slinkums dara savu. Diemžēl. Bet varbūt labi ka tā. Var atsaukt atmiņā nupat aizgājušo vasaru, kura bija tiešām laba 🙂

Tā nu bija sanācis, ka nekad nebiju bijusi botāniskajā dārzā. Un tad pēkšņi sanāca būt veselos divos – vienā, kas ir LU īpašumā un otrā – Tartu. Rīgas dārzā biju Amazoņu ballītes ietvaros (tā skan labāk nekā vecmeitu ballīte), bet Tartu sanāca ģimenes izbraucienā. Un esot kaimiņzemē kaut kā nevilšus sanāca šos abus dārzus salīdzināt. Manā skatījumā, igauņi atkal ir mums priekšā, jo tas dārzs man patika labāk. Pat nezinu kāpēc. Tas šķita lielāks, krāšņāks un daudzveidīgāks. Brīvāks. Un nekāš naudu par pastaigu pa āru (ok, mēs maksājām, jo gribējām redzēt arī palmu māju).

Novērojums no abiem dārziem – kāzeniekiem fotosesiju rīkošana šķiet pievilcīga tieši tur. Rezultātā Rīgā redzējām piecas vai sešas kāzas, vienas kristības un vienu 8-gadnieka dzimšanas dienu. Tartu, diemžēl, bija tikai vienas kāzas un daudz, daudz pāru un pensionāru. Laikam trāpījām nepareizā dienā. 😀 Bija skaisti, zaļi un brīvi. Laiks bildēm.

IMG_7337Rīgas palma. Šeit palmas bija augstākas, bet pati palmu māja maza un pieblīvēta. Igauņu bija liela, izstaigājami divstāvīga un…

IMG_7537…ainaviski iekārtotāka. Un vairākās vietās mitinājās rupucīši 🙂 Onkolis, kurš uzrauga māju, ļāva vienu rupuci arī samīļot.

IMG_7554IMG_7557

Kadri no igauņu palmu mājas. Tur otrajā stāvā bija iemitināti arī kaktusi – tik daudz un dažādi, ka ne saskaitīt. Nospriedām, ka otrajā bildē redzamie kaktusi varētu būt kāda liela pilsēta – ar parastām mājām un daudzstāvenēm.

IMG_7352Principā vienīgā vieta, kurā man Rīgas dārzā bija mazā sajūsma. Aleja. Ne tik varena un drūma kā tā viena nekurienē, kurā reiz gadījās iemaldīties, bet arī iespaidīga. Protams, jauka vieta fotosesijai.

IMG_7568Tartu dārzs no Rīgas atšķiras ar to, ka tas ir ainaviski iekārtotāks. Ir vietas, kuras rada sajūtu par mežu, jo apkārt ir vareni koki, ir vietas, kuras asociējas ar akmens dārzu utt. Ļoti patika turienes takas no koka, kāpnes, ložņāšanas iespējas…

IMG_7373Rīgas pluss – Tauriņu māja. Mīnuss – atsevišķi jāmaksā. Tur bija karsti ne tikai man, bet arī manam fotoaparātam. Aizsvīdis minūtes desmit. Tropi! Šis zilais skaistulis man vislabāk gāja pie sirds.

IMG_7397   IMG_7549

Filigrāni ziedi. Vairs īsti neatminos, bet šķiet, ka pirmais ir no Rīgas, otrais – Tartu.

IMG_7584Rozes kā tādas mani neuzrunā, bet šīs izskatās tik īpašas 🙂 Rhapsody in Blue. Tartu

IMG_7591Kā dabā var būt kaut kas tik liegs un netverams? Tāds vieglums. Stipa joannis. Tartu

ESTJau atkal Tartu. Palmu māja bija tik milzīga, ka atlika vietas arī daudz un dažādām orhidejām. Vislabāk man patika tās baltās, jo atgādina dūjas.

Mūzika: Korpiklaani – Beer, Beer