Pētera imperatore, II

Te nu tā ir – ilgi gaidītā grāmata. Kristina Sabaļauskaite man ir īpaša rakstniece. Kaut kas viņas rakstībā, veidā, kādā viņa pasniedz stāstu, mani valdzina. Tā arī šī – Pētera imperatore II mani ieskāva jau ar pirmajām lapām. Un jau atkal bija bīstami lasīt brokastlaikā vai pusdienu pauzē, jo reālais laiks pazuda.

Rit imperatores dzīves pēdējās stundas. Katrīnas prātā iznirst aizvien vairāk un vairāk dažādu dzīves posmu atmiņas. Atmiņas, kurās viņa aizvien labāk saprot savu vīru, sevi un uz kurieni veda abu kopdzīve.

Ārprāts, kā es lasīju un baudīju! Un kad stāsts bija galā, mani pārņēma skumjas. It kā par izlasīto un beigām, it kā par dzīvi kopumā. Tādas neskaidras skumjas. Katrīnas dzīve tiešām bijusi augšupejoša kā Pelnrušķītei. Tikai viens liels “bet”. Bet tā nebija pasaka. Zināms, ka galms vienmēr gaida īsto mirkli, lai kādu “noknābātu”. Vienmēr jāuzmanās ar ko runā un ko runā. Un ja vēl jāsadzīvo ar tādu vīru, kāds bijis Pēteris I… Diezgan smaga dzīve.

Jāsaka, ka Katrīnai kā ārzemniecei ir bijuši visai trāpīgi novērojumi par krievu mentalitāti. Jau pirmajās lapās var lasīt, ka:

Krievi vienmēr sevi iztēlojas tikai un vienīgi par atbrīvotajiem, lai arī lielākoties notika tieši pretēji. /24. – 25. lpp/

Un tas tik ļoti šobrīd sasaucas ar karu Ukrainā… Arī vietā, kur Katrīna uzskaita, ko cars var darīt un kas pārējiem būs jādara, lai cik liels apkaunojums tos pārņemtu:

..cars visiem pateiks, kādai ir jābūt cilvēka pēdējai gribai, cars padarīs par nabagiem pārējos dēlus, atstādams tos bez mantojuma, cars ņems viņus par rekrūšiem, tikai ar cara atļauju drīkstēs precēties un radīt bērnus, un cars aizbāzīs muti visiem dižciltīgajiem, piespiezdams četrus simtus vissvarīgāko augstmaņu ākstīties un trakot kā lopiem,.. /101. lpp./

Zinot, cik skrupolozi autore pieiet informācijas meklēšanai, man nav īsti iemeslu apšaubīt rakstīto. Un Pēteris I bija briesmīgs. Gan jau kāds mediķis izlasot šo darbu varētu pateikt ar kādām neirozēm viņš slimojis. Es tiešām brīnos, ko gan Katrīna viņā atrada. Visas tās attiecību peripetijas izklausās ļoti toksiskas. Jā, Katrīnai tas ir devis iespēju pakāpties visaugstākajā virsotnē no pašas apakšas, bet tā nemitīgā cīņa, lai paliktu vienīgā un no tās virsotnes kādu dienu nenoripotu…

Tas lielais kontrasts starp Krieviju un Eiropu 18. gadsimtā, kuru apraksta Katrīna, ir neizmērojams. Ir ļoti grūti iedomāties, kā Pēteris I ir gribējis tādas un šitādas inovācijas, modernas tehnikas, principā arī pircis inteliģentus cilvēkus darbam Krievzemē, lai tur ienāktu rietumnieku vēsmas un modernizētos, bet pats uzvedas kā barbars. Un viņa karaspēks nav labāks un daudz no vandāļiem neatšķiras. Un Katrīna… paliek alkstot Rietumus. Un grimstot aizvien lielākās bailēs par sevi.

Zinu, ka autore ir saraksījusi Viļņas stāstus. Gribu arī tos. Un kad tas būtu izlasīts, gribu braukt uz Viļņu. Bet noteikti lasiet. Jo caur Sabaļauskaites tekstiem var uzzināt ļoti daudz ko!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC