Kurbads

Man šķiet, ka mums ir problēma. Visā modernajā bērnu (un ne tikai bērniem paredzētā) literatūrā sāk pazaudēties mūsu pašu pasakas un mitoloģiskie stāsti. Vajag vairāk runāt par šo. Ko var darīt ar mūsu mitoloģiju un pasakām, lieliski ir pierādījis, piemēram, Gatis Ezergailis savā romānā Ragana manā skapī. Man ir liels prieks, ka Guntars Godiņš ir apdarinājis latviešu “otro” eposu Kurbads, kuru sarakstījis Ansis Lerhis-Puškaitis (1859 – 1903).

Ja Baronu mēs saucam par Dainu tēvu, tad Lerhi-Puškaiti noteikti jāsauc par pasaku tēvu. Viņš savā mūžā ir savācis gandrīz divtūkstoš pasaku, pāri par trīs tūkstošiem teiku, divtūkstoš ticējumu un citu mutvārdu mantojumu.

Ietekmējies no pasaku un teiku motīviem, viņš 1891. gadā sarakstīja Kurbads – senlatvju varonis. Bez šī darba ir tapuši arī citi viņa literārie veikumi, bet par tiem varbūt kādu citu reizi. Ja ir interese par viņa dzīvi un mūža darbu, tad noteikti jābrauc uz Džūkstes Pasaku muzeju, tur ir interesanti 🙂

Mans ceļš uz Kurbadu diemžēl nesākās ar Džūkstes pasaku grāmatu, lai gan kaut kur bērnībā es fragmentāri biju dzirdējusi vai lasījusi. Man tas pa īstam sākās klubā Melnā piektdiena. Skyforger bija svaigi ierakstījuši albumu Kurbads (2010) un tur notika albuma klausīšanās prezentācija. Protams, ka man tur bija jābūt un man patika. Ar pirmo reizi varbūt visas dziesmas neaizķērās, bet prātā palika daudzas. Tad laiks ritēja un tika izziņota metālopera Limbažos (2017). Protams, brauciens bija obligāts un tas bija lielisks pasākums! Pēc diviem gadiem tas tika atkal izrādīts Lucavsalā un bija prieks redzēt, ka dažas nianses bija mainītas. Nu, un tagad arī grāmata! Domāju, ka Lerhis-Puškaitis būtu priecīgs.

Grāmata ir TIK skaista! Tās ilustrācijas ir tik precīzi tekstu atainojošas un bauda acīm. Paldies māksliniecēm 🙂 Ārkārtīgi patīk, ka atbilstošu epizožu beigās ir ielikti grupas dziesmu teksti. Grāmatu tā arī lasīju – lasu, priecājos par bildēm un tad sēžu un klausos dziesmu. Kas šai grāmatā ir skaista pievienotā vērtība? Pirms katras dziesmas nosaukuma ir simbols ar burtu “k”. Noskenējot to ar īpaši grāmatai izveidotu aplikāciju, sāk skanēt dziesma (izklausījās, ka no Limbažu uzveduma) un diezgan telpiska animācija (kustinot telefonu, ir sajūta, ka pats staigā pa to mežu un redzi mošķus). Varbūt mazliet skumji, bet šobrīd animācija strādā dažām pirmajām dziesmām. Par to nav jābēdā, jo līdz rudenim varēs “staigāt” pa visām dziesmām 🙂 Tā, ka ar laiku šis tiks atrisināts. Lai nu kā, šī bija man nebijusi lasīšanas pieredze. Ja kādam šķiet, ka izraus salīdzinoši plāno grāmatu viens un divi, tad nekā nebija. Lasot pēc “pilnas programmas”, zināms laiciņš paiet. Intereses pēc ielūkojos arī Džūkstes pasakās un ir interesanti salīdzināt atšķirības. Pirmais, ko piefiksēju – vecvārdi izņemti un teikumi vienkāršāki. Šķiet, ka arī īsas un šķietami nenozīmīgas detaļas izņemtas ārā. Ir sajūta, ka lasi pasaku. Savukārt jaunais Kurbads rada spēcīgu iespaidu par kārtīgu mitoloģisko stāstu, kurš varētu stāvēt līdzās skandināvu eposiem.

Jāatzīst, ka šo grāmatu nedaudz gaidīju arī pēcvārda dēļ, jo parasti tajos atklāj visādas detaļas, kuras es pati nespētu atrast (speciāli nesēžot bibliotēkās utt.). Diemžēl, pirmais man atstāja nelielu vilšanās sajūtu, jo šķita, ka rakstīta bērniem un vienkāršos lietu uzskaitījumos. Prasījās… es nezinu, pilnīgāks? Otrais pēcvārds šķita ļoti izsmeļošs un vairāk stāsta par apstākļiem, kā radusies šī pasaka, pasakas gaitas “dzīvē” un Lerha-Puškaiša nozīme latviešu literatūrā.

Šī ir patiešām vērtīga grāmata!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC