Ragana manā skapī

Dzirdot vārdu salikumu ”latviešu fantāzija” un ”mīti, teiksmas”, pilnīgi noteikti gribēju izlasīt, kā šo visu ir iespējams savīt kopā. Ziniet, es teiktu, ka Gatim Ezerkalnam savā debijā Ragana manā skapī (2019) ir izdevies. Tagad, kad jau pirms kāda laiciņa esmu šo izlasījusi, varbūt man prasās nedaudz citādāks vāks, tāds latviski drūmāks. Man patīk arī šis vāks, tomēr lasot es dabūju to īpašo rudens drūmo noskaņu, kas bija caurvīta ar  nelielu devu mistērijas un, manuprāt, īsti neatspoguļojas vākā.

Reiz, kādā rudens dienā bērnu bars dodas uz aizliegto Raganu kalnu. Matīss pa visām varītēm grib ko tur parādīt. Viens mirklis un viss saiet šķērsām. Tā nu sanācis, ka Līnai Krastai būs jāatšķetina šie bērnības murgi, citādi tie vēl ilgi viņu vajās. Vēl jau paliek jautājums – tie stāsti, teikas, visādi vārdu virknējumi ir reāli vai tīri sacerējums, lai viņu iebiedētu? Un kāpēc pēc tie notikumiem viņai pēkšņi jāpamet vecvecāku mājas un jādodas uz galvaspilsētu pie vecākiem?

Es aizrāvos. Patiešām. Varbūt tapēc, ka visi šie omīšu un opīšu stāstītie nostāsti vairs netiek pārstāstīti. Es kaut kad skolas laikā esmu lasījusi teikas, bet man tie vienkārši bija stāsti. Šeit… šeit viss mūsu mutvārdu un rakstītais mantojums iegūst spēku. Priekšplānā izceļas pamatīgs drūmums. Jāatzīst, ka esmu šķirstījusi arī Latviešu buramie vārdi, tomēr nekad tā pa īstam neesmu šajā grāmatā ienirusi. Jā, izmantoto literartūru un avotu es noteikti gribu izcelt un paslavēt. Tā ir ne tikai kaut kur fonā sižeta risināšanai, bet tā reāli tiek izmantota tekstā un dod mājienus par iespējamo turpmāko risinājumu. Vispār, ja tā padomā, tas tiešām ir baisi – ej caur miglas pilnu pļavu, atceries visus stāstus par veļiem, kuri nāk ēst un paliek patiešām neomulīgi.

Kad Līna sāk apjaust visu par un ap raganām, tad man prātā nāca pirms kāda laiciņa iznākusī Sanda Laimes monogrāfija Nakts raganas. Es domāju, ka tā ir tikai tāda asociācija, bet izrādās, ka šis darbs autoru ir pamudinājis sarakstīt šo romānu (vispār tas bija rakstīts arī uz grāmatas aizmugurējā vāka, bet es laikam aiz sajūsmas pat nemaz neesmu izlasījusi anotāciju). Es jau nedaudz pieminēju, bet pateikšu vēlreiz – darbam ir uzburta lieliska atmosfēra. Bija latviskais nīgrums, bija ziņķārības kalngali, meži, pļavas un purvi. Kārtīgs lietus romānā un aiz loga, drēgnums kaulos un no lappusēm. Dažādas mistērijas, kas smeltas no mūsu vārdu pūralādēm un pat nekas daudz nebija jāfantazē.

Burvīgs rudens vakaru romāns 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC