Krāsu slepenā dzīve

Cik krāsaina grāmata! Tiklīdz es ieraudzīju Kasjas Sentklēras (Kassia St Clair) grāmatu Krāsu slepenā dzīve, es uzreiz sapratu, ka man to vajag. Un nemaz neesmu vīlusies. Pat gandrīz vai prasās otrā daļa 😀 Turpinot pagājušajā gadā iesākto tradīciju, ka brokastlaika grāmatas nav romāni, bet viss pārējais, manas brokastis ilgu laiku bija krāsainas. Patiesībā, aizraujošs bija arī pārējais laiks, kad šo lasīju, jo nu dažas krāsas nevarēja gaidīt kārtējās brokastis. Vēl tikai aši piebildīšu, ka nenormāli patīk grāmatas noformējums – sākot ar vāku, kur krāsas var sajust līdz saturam, kur katru lapas malu rotā attiecīgā krāsa. Un vēl tas vārdu rādītājs!

Man patīk atklāt dažādus sīkumus, vēsturi, mākslu no neiedomājamām tēmām vai neierasta skatu leņķa. Piemēram, šeit ir fakti no krāsu un to toņu vēstures. Es patiešām nekad nebūtu domājusi, ka aiz krāsām var slēpties tik daudz pārsteigumu 🙂 Mazliet atgādināja, kā vienā no studiju semināriem referāta vajadzībām pētīju auskaru vēsturi un arī tur atklājās ļoti daudz interesantu lietu. Autore ir ne tikai rakstniece, bet arī kultūrvēsturniece un krāsu eksperte – pētījusi sieviešu modi un 18. gs. žurnālā Ackermann’s Repository uzgājusi ļoti interesantus krāsu aprakstus. Pēc gadiem rakstījusi sleju žurnālam British Elle Decoration – katrā slejā pa krāsas tonim, kas izpētīts līdz sīkākajai niansei. Kā pati raksta ievadā, tieši šī sleja arī iedvesmoja grāmatai. Vēl autore ievadā saka, ka “grāmata nepretendē uz izsmeļošas vēstures grāmatas statusu” (11.lpp.) un ka iekļāvusi toņus, kuri fascinējuši, bijuši nozīmīgi vai tiem piemituši pārsteidzoši stāsti. Ziniet, autore nemelo – stāsti patiešām ir interesanti. Principā varētu teikt, ka caur krāsām viņa lasītājam atklāj cilvēces kultūru – modi, politiku, mākslu, karus.

Man ļoti patika, ka pirms autore iemet savu lasītāju galvu reibinošajā krāsu pasaulē, viņa vispirms iepazīstina ar krāsu redzi, krāsu pamatlietām (pamatkrāsas, toņi), krāsu kartēšanas mēģinājumiem sākot ar 17.gs. līdz pat mūsdienām (piemēram, 1961.gadā tika publicēta Merriam-Webster Third New International Dictionary, kur lazurīts ir “vidēji zils, sarkanāks un blāvāks par copen un sarkanāks un dziļāk zils nekā azurīts, Drēzdenes zilais vai zilais pompadūrs” (27.lpp.) Grāmatā ir atrodami 75 stāsti par krāsām un toņiem, to rašanos un vēsturi. Ja autore ļoti vēlētos, viņa mierīgi varētu rakstīt otro daļu – daudz neiekļautu stāstu ir grāmatas beigās pie vārdnīcas / krāsu paraugiem. Kamēr grāmatas nav, jāstudē pašam. Daļa no pieminētajām krāsām un toņiem ir mākslinieku izmantotās krāsas, daļa – krāsvielas, bet citas saistītas ar idejām vai sociālkultūras parādībam.

Lai vēl mazliet vairāk atvieglotu lasītāja uztveri, man ļoti pie sirds gāja, ka pirms katra krāsu toņu komplekta bija vispārīgs krāsas apraksts. Šādi var uzzināt par balto, dzelteno, oranžo, rozā, sarkano, purpurkrāsu, zilo, zaļo, brūno, melno krāsu. Par sarkano krāsu interesants fakts man šķita, ka vērsi parasti kaitina ar sarkanu lupatu, lai gan patiesībā tas ir krāsu akls. Patiesībā vērsis reaģējot uz matadora muletas plīvu un čaukstoņu (135.lpp.). Interesanti fakti ir arī par pārējām krāsām, tomēr nevar jau visu izklāstīt 🙂 Ja runājam par krāsu toņiem, ar dažiem, mani uzrunājošiem faktiem gan gribas padalīties.

  • Safrāna oranžais – stāsts par safrānu kā dārgāko garšvielu pasaulē, jo tiek iegūts no krokusiem (ražas periods nav ilgāks par divām nedēļām un vispār ir baigi cimperlīgs process). Kilogramam safrāna nepieciešami 70 000 – 100 000 ziedu.
  • Miesaskrāsa – tonis, kurš reti izvirzas modes trendu priekšgalā un vienalga ir dzīvotspējīgs. Toņa priekšstata pamatā ir t.s. eiropeīdās rases ādas tonis, kas arī rada problēmu. Kāds tad īsti ir ādas tonis? To centās noskaidrot brazīliešu fotogrāfe Angelica Dass. Jā, jautājums ir par jēdziena neitralitāti un tolerantumu.
  • Mauntbetena rozā – kā jaunizgudrots krāsu tonis izglāba Britu Karaliskās flotes kuģi “Kelly” no Luftwaffe un vācu zemūdenēm.
  • Brūnrozā – Marijas Antuanetes uznāciens ar lustrīna tērpu neparastā krāsā: kaut kas vidējs starp brūnu, rozā un pelēku. Karalis esot teicis ka tā esot blusu krāsa 😀
  • Luminiscējoši rozā – man šķita interesants fakts, ka krāsas, ko uztveram kā luminiscējošas, patiesībā ir paaugstinātas koncentrācijas krāsvielas un ķīmiskā struktūra uzsūc īsus gaismas starus. Pareizi, stāsts arī par Stabilo marķieriem 🙂
  • Moveīns – pavecāku sieviešu simbols un Elizabete II šai krāsai noteikusi veto ziedu izvēlei pils apstādījumos.
  • Heliotrops – sērošanas krāsa un stāsts par to, kā vispār radies sērošanas kults un kad ir to ziedu laiks.
  • Indigo – indigofera: augs, no kura iegūst šo krāsu un mīkla, kuru speciālisti minēja 11 desmitgades.
  • Elektrozilais – zināmais stāsts par Černobiļas AES.
  • Mūmijs – man sķiet, ka šis tonis bija mans vislielākais grāmatas pārsteigums. 20.gs. sākumā pilnā nopietnībā Daily Mail bija lasāms sludinājums, kurā meklēja ēģiptiešu mūmiju. Krāsas ražošanai. Tagad ir pilnīgi skaidrs, kāpēc man nekad šis tonis un vispār brūnā krāsa nav patikusi.

Krāsas ir mums visapkārt. Man šķiet, ka mūsdienu vizuālā uztvere ir pat pārsātināta ar krāsām. Kāpēc gan neizglītoties par redzamo (vai gaismas viļņu atstaroto)? Lieliska grāmata nesteidzīgai lasīšanai. Lai krāsaini!

One comment on “Krāsu slepenā dzīve

  1. Atbalsojums: Latvijas blogāres apskats #196 (29.04.-05.05.). | BALTAIS RUNCIS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s