Lasāmgabali XIV

Iespējams gada pēdējais raksts. Īsi, konkrēti un bez īpaša ievada.

Analfabēte, kas prata rēķināt ir Jūnasa Jūnasona otrais darbs. Diemžēl, jāsaka, ka šis man vairs nelikās tik ļoti labs kā viņa Simtgadnieks. Kaut kā pietrūka. Varbūt ne pietrūka, bet fakts, ka es nespēju šim stāstam noticēt? Jā, arī Simtgadnieks bija neticams, tomēr šīs bija daudz neticamāks un bez tā dzirkstošā humoriņa. Drīzāk par daudz, daudz ironijas un sarkasma. Šis ir stāsts par Nombeko un viņas ceļu no Dienvidāfrikas līdz Zviedrijai. Par Holgera un Holgera tēvu, kuram riebjas monarhija. Un par veidu, kā šīs divas lietas krustojas. Jo, kas gan varētu būt kopīgs Nombeko, bijušās Dienvidāfrikas ateju tīrīšanas biroja priekšniecei ar Zviedrijas karali? Par šo darbu man tiešām ir tāda zināma dilemma – nekādi nevaru saprast vai man patika vai nē. It kā bija labi, Jūnasona stilā, tomēr kaut kas īsti līdz galam nebija. Nezinu. Tomēr, ja zviedri ekranizēs arī šo darbu, es noteikti to skatīšos. Esmu pat pārliecināta, ka filma man noteikti patiks.

Reiz izdevniecība Kontinents izdeva kaut ko tādu, ko man noteikti vajadzēja izlasīt – Skota Smita darbu Aizliegtais kalns. Kāpēc tāda īpaša vajadzība? Man šī izdevniecība asociējas tikai ar lubenēm un vidējiem trilleriem (varbūt ar pāris izņēmumiem), savukārt, Aizliegtais kalns ir šausmu kategorijā. Paldies kolēģei par grāmatas aizdošanu 🙂 Šis vēsta par diviem jauniem pāriem, kuri laiku pirms koledžas uzsākšanas pavada Meksikā. Tur viņi iepazīstas ar vācieti Matiasu un uzzina, ka viņam pazudis brālis. Draugi piesakās doties viņam līdzi uz pēdējo zināmo brāļa vietu. Bariņam pievienojas arī grieķis, ar kuru iepazinušies iepriekšējā vakarā. Tā viņi dodas iekšā džungļos… Ja es to būtu lasījusi vidusskolā, mana sajūsma būtu vismaz 10x lielāka. Tagad izrāvu viens un divi, bet īsti nesajutu tās šausmas. Vairāk nervus kutinošu brīžu, kuru bija gana daudz (ko nevar teikt par filmu – vienkārši briesmīga un vienlaikus nekāda, jo nenormāli saīsināts stāsts + sagrozīti notikumi).

P.S. Pie viena atļaušos arī kaut ko novēlēt – grāmatām bagātu Jauno gadu! Priekā 🙂

Pirmie teikumi

Pavisam vienkārši – katra mēneša pirmais teikums un pēc tam neliels apkopojums. Kārtējā aktivitāte, kura savā būtībā ir tik vienkārša, bet tai pat laikā es nebūtu iedomājusies šādu ideju. Paldies par iesaistīšanu 🙂

Janvāris: Saka jau, ka uz jauno gadu nevajadzētu līdzi vilkt vecus parādus (šajā gadījumā rakstus), bet ko padarīsi?

Februāris: Šim apskatam jau sen bija jābūt publicētam, jo grāmatu dāvanā saņēmu jau Ziemassvētkos, tomēr izlasīt man to ir sanācis tikai tagad.

Marts: Nu jau izskaņai tuvojas LTV1 demonstrētais raidījums Dzintara puse (katru svētdienu pulks. 17:30).

Aprīlis: Iz bērnu mutes:

Maijs: Tā kā šodien ir svētki, maltīti var bagātināt ar kādu saldo ēdienu.

Jūnijs: Kurš var man izskaidrot šo fenomenu – pārgurums līdz bezmiegam?

Jūlijs: Šo saldo noteikti var dēvēt par divi vienā (vismaz attiecībā uz manu vēderu) – tas ir veldzējošs saldējuma un zemeņu-rabarberu salikuma dēļ, kā arī no tā var arī paēst, piemēram, vieglas vakariņas.

Augusts: Kaut kā tā sanāca, ka nosaukums un viss pārējais uzrunāja uzreiz, tomēr vēl pagāja krietns laika sprīdis, līdz es šo grāmatu patiešām paņēmu un izlasīju.

Septembris: Noskaidrojot, kuru darbu tad galu galā Martinsons ekranizēs (sākotnēji domāju, ka tas būs A. Grīna Nameja gredzens) un veicot zināmus priekšdarbus (lasīt – samedīju trūkstošās daļas, jo mājās bija tikai pirmā un ceturtā), beidzot ķēros klāt.

Oktobris: Es neesmu pazudusi.

Novembris: Lielo eksperimentu beigu posms jeb trešais līmenis.

Decembris: Mani zivis neuzrunā, tomēr nolēmu izprovēt šo.

Par šiem rezultātiem esmu mazliet pārsteigta. Man pašai šķita, ka visu gadu teju par grāmatām vien esmu runājusi, tomēr tā nav. Ir diezgan daudz recepšu un pasākumi/raidījumi. Kad tos teikumus lasa izvilktus no konteksta, jāsecina, ka es savādi iesāku rakstus. Bet ko lai tur dara? 😀

Stafeti nododu tikai vienās rokās (pārējie blogi, kurus lasu, jau ir pasteigušies) – Ieva? 🙂

25.dec.

Šis man bija radošs laiks. Šogad ļoti gribēju pašdarinātas lietas sev un saviem tuvajiem un draugiem. Visu realizēt, protams, neizdevās, tomēr ņemot vērā saspringto darba laiku, padarīju neticami daudz (un viss nav šeit iekļuvis). Kamēr visu šo gatavoju, fonā klausījos White Lullabies albumu, kas ir kļuvis par vienu no maniem svētku albumiem, kā arī Mikko radīto svētku pleilisti iekš Spotify.

Mans adventes vainags + svētku egle. Kā ierasts – improvizācija pēdējā brīdī.

Nav gluži šo svētku dāvana, bet tomēr dāvana. Krelles ar ziemas krāsām.

Kā es ieraudzīju šo ideju, tā sapratu, ka tā ir jāīsteno. Plānoju kādreiz ar šādiem dekoriem izrotāt savu nākotnes eglīti, bet pagaidām vienkārši izprovēju, kā izskatās un kā izdodas. Bija arī kā maza dāvaniņa. Daudz laimes vārda dienā! Šī rūķu cepure tika manam mīļajam māsas bērnam. Viņai ļoti patika. Man arī. Sev arī taisīšu cepuri ar lielu bumbuli!

Mūzika: Sing Song Sisters – Nisse Polkka

Senā Ēģipte. Tutanhamona dzintars

Dzintars savu aktualitāti nezaudē. Šķiet, ka tā vērtība tikai ceļas, jo kā salīdzinoši nesen lasīju – Vecrīgā no veikala izzagti dzintara izstrādājumi 4000 eiro vērtībā. Bet ne jau par to būs šis ieraksts. Tas būs par izstādi Rīgas Biržā, kas aplūkojama no 15.novembra līdz 25.janvārim – Tutanhamona dzintars. Senā Ēģipte/Dzintara ceļš. Nosaukums un tēma mani patiešām uzrunāja, taču kaut kā nemanīju to, ko vēstīja nosaukums. Un tas man lika mazliet, mazliet vilties. Lai arī izstādes veidotāji uzsver, ka nosaukums vairāk ir kā metafora, tomēr es patiešām biju cerējusi ieraudzīt ko vairāk no dzintara. Un puse no visa bija vietējā, no Sārnates. Kas tad ierosināja veidot šādu izstādi? “Tā ir leģenda par Baltijas dzintaru uz Tutanhamona krūtīm kapeņu pustumsā. Pēc baltiešu domām, tas varētu būt Baltijas dzintars, Saules akmens, kas sargā faraona ķermeni.” Vēl man nepatika, ka visa izstāde nav apskatāma vienkopus. Tā ir iekārtota pirmā stāva izstāžu telpās (Lielā zāle, Boses zāle, Jūgenda salons) un trešajā stāvā Austrumu galerijā. Diemžēl es nespēju sajust visas izstādes veidotāju idejas (ne senos dzintara ceļus, ne ceļu uz trešo stāvu kā uz kapenēm).

Izstādes kodols ir latviešu ēģiptologa Franča Baloža (1882-1947) radītā LU bijušā Austrumu kabineta priekšmeti, Sergeja Kovlera (1881-1960) privātkolekcija, Kurzemes Provinces un Doma muzeja uzkrātās Ēģiptes senlietas. Vēl ar priekšmetiem dalās lietuviešu, igauņu, Varšavas, Stohkolmas muzeji. “Dzintara sadaļa” veidota sadarbībā ar Bazilikātas Nacionālo Arheoloģijas muzeju no Dienviditālijas un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, iezīmējot saikni ar Kairas muzeja dārgumiem Ēģiptē.

Izstādes atklāšanā tika prezentētas arī divas grāmatas – izstādes katalogs un LNMM Senās Ēģiptes kolekcijas katalogs, kura zinātniskā redakcija tapusi kopdarbā ar Luvras Senās Ēģiptes antikvitāšu departamenta vadošajiem pētniekiem .Izstādes komplektu veido Senās Ēģiptes aizkapa kulta priekšmeti, kas mirušajiem tika doti līdz pilnvērtīgai dzīvei viņā saulē.

Info: delfi, lnmm

Grāmatas fragmenta kopija palielinājumā. Diemžēl, neatceros kādas (mirušo?). Šis ir patiešām efektīvs sienas noformējums, jo tas staru kūlis nepārtraukti kustas, visu pārējo atstājot tumsā.

Sirds skarabejs. Vēlais periods
Es sazin kāpēc skarabejus biju iedomājusies mazliet citādus (filmu iespaidā?), bet sajūta tāda diezgan… bijīga.

Merira skulptūra. Jaunā valsts, XVIII dinastija
Hieroglifi visās malās. Es patiešām apbrīnoju visus tos pētniekus, kuri ir spējuši šitās zīmes atkost.

Josta. Kjaromonte. 7. – 4.gs. pr.Kr.
Šāda un vēl dažas rotas. Tas arī ir viss, ko var redzēt no dzintara.

Kopumā izstāde ir redzēšanas vērta, jo šaubos, ka tuvākajā laikā būs redzams kaut kas tik pat ievērības cienīgs. Taču viens gan jāsaka: šajā izstādē aizmirstiet par dzintaru. Iegrimstiet Ēģiptes kultūrā.

Mūzika: Kingston Wall – Shine On Me

Gadi

Tikko uzzināju, ka manam blogam aprit trīs gadi. Pilnīgi neticas, ka ir pagājis jau tik daudz laika no tā brīža, kad izdomāju veidot blogu. Fotogrāfijām. Iznāca citādāk, bet arī labi. Lai kā negribas to atzīt, tomēr grāmatas ir pakāpušās vienu solīti priekšā fotointeresei.

Turpinot brīnīties pašai par sevi (ka visa šitā štelle man vēl nav apnikusi), ceru, ka būs vēl daudz gadu priekšā līdz apnikumam 🙂

Mūzika: Saints of Valory – Long Time Coming

Neparastās mežģīnes

Vēl mazliet, mazliet un es šo izstādi būtu palaidusi garām. Īsumā – neparasti skaista: gan tas izkārtojums, gan mežģīņu daudzveidība (formā un meteriālos).

Sensenos laikos dzīvoja nāra, mīlestības dieviete Venera. Viņa katru dienu iznāca no jūras, lai zemes ļaudīm mācītu skaistuma mākslas un mīlestības tikumus. Katru vakaru pirms saules rieta viņa ienira jūrā, iemirdzēdamās kā spoža zvaigzne. Pamazām mežģīņu darinātājas iemācījās ziedus ielikt rakstā, veicinot arī skaistuma izpratni un skumjas pēc tā. Dieviete nebija iedomājusies, ka tīklu darināšanas amatas ar savu vienkāršību un skaistumu aizkustinās cilvēku dvēseles un radīs viņos vēlmi rotāties. Tā tīkls kļuva par pirmo mežģīni.

Man ļoti, ļoti patīk mežģīnes. Nezinu, kas šajā audumā tāds ir, bet šķiet, ka tas piešķir eleganci visam. Mūsdienās mežģīnes uzskata par dekoratīvu elementu, taču senāk tā bija modes lieta. 16. – 18.gs. mežģīnes tika vērtētas augstāk par dārgakmeņiem un tas šķiet pat paradoksāli (saļīdzinot pagātni ar tagadni). Katra ziņā mūsdienās vairs nav iespējams atdarināt senatnes fantastiskās mežģīnes.

Mežģīnes tiek uzskatītas arī par audumu pasaules hameleonu. Tās var radīt gan askētisku iespaidu, gan arī tieši pretēju – pievilcīgu. Mežģīņu darināšanas un nēsāšanas tradīcijas ir iesakņojušās tradīcijās, kultūrā un reliģijā. Šobrīd mežģīnes atkal ir atgriezušās modē, tāpēc dīvaini šķiet, ka tās tomēr skaitās apdraudētas. Senās darināšanas prasmes ir ierakstītas UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Tomēr ņemot vērā faktu, ka šobrīd vairāk ir amatnieki-viendarītāji nevis lietišķās mākslas pulciņi, nebūtu jābrīnās, ka senās prasmes netiek nodotas tālāk.

Stanka Blatnika, Maja Svetlika, Zdenka Bogataja (Slovēija). Eleganti baltais
Man nepatīk baltā krāsa, tomēr šajā kombinācijā tā izskatās tik eleganta un skaista! Ļoti, ļoti patīk šī kleita.

Mežģīņu taurenis, ko agrāk lika pie tērpa. Diemžēl nepiefiksēju meistara/u vārdu/s.

Rolands Krutovs. Koronācija I, II
Ne jausmas, kas tas ir domāts, taču uz baltā fona izskatās efektīvi. Un viss griezts papīrā!

Linda Biele. Septiņi keramikas ragi
Arī mālā var iegūt mežģīnes.

Līga Skariņa. Gaismas mežģīnes
Tā patīk tā gaisma! Es sev noteikti kādreiz šādu gribētu, tikai ne lampas, bet sienas daļas izskatā.

Arvīds Endziņš. Uztvērēji (fragments)
Šādi skatoties varbūt nav mežģīņu sajūtas, tomēr kopainā tā ir.

Aizmirsu piebilst, ka izstāde apskatāma Pēterbaznīca no 11.11.2014 līdz 18.01.2015. Noteikti aizejiet!

2Cellos

Burvīgs koncerts! Nudien priecājos, ka aizgāju un beidzot viņus dzirdēju dzīvajā. Sākums bija tāds lēns, liegs un škietami kluss, bet tad aizvien vairāk parādījās roka versijas un pat bundzinieks uzradās. Un tad kļuva skaļi un nosēdēt nudien vairs nebija iespējams. Vispār, man patika ne tikai viņu sniegums, bet arī tas, kā viņi komunicēja ar publiku. Luka patika dzirdēt publiku, taču Stjepan smīdināt ar dažādām frāzēm. 😀

Noteikti došos uz nākamo koncertu, ja viņi vēl atbrauks, kā arī – viņi sāka koncertu ar manu mīļāko dziesmu 🙂

Steidzīgajiem

Salīdzinoši: 18./19.gs. virtuvē darbojās vesels kalpotāju pulks, kurš visu dienu cepa un šmorēja, lai aristokrātiem būtu vakariņas, bet tagad atliek ieskriet veikalā un nopirkt pusfabrikātus vai gatavu ēdienu, kurš var arī nebūt pārāk kvalitatīvs. 21.gs. ir digitāls gadsimts ar savu skrejošo tempu, kad var aizmirst/nebūt laika labi un veselīgi paēst. Manuprāt, Dženijas Fenšovas un Anetes Forestas sakārtotā pavārgrāmata Steidzīgajiem ir īsta mūsu gadsimta pavārgrāmata, kura nepieciešama katrās mājās.

Šī grāmata JR apgādā iznāk tajā pašā sērijā, kurā ir jau iznākušas Kūkas, Deserti, Salāti u.c. grāmatas. Līdz ar to – ja ir zināmas tās, tad pēc struktūras būs zināma arī šī. Steidzīgajiem ir patiešām bagāta ar receptēm (gandrīz pusotrs simts!), kuras ir sakārtotas 10 nodaļās – uzkodas, salāti, zupas, makaronu ēdieni, rīsi un kuskuss, zivju ēdieni, putna gaļas ēdieni, gaļas ēdieni un deserti. Ja ņemam personīgi, tad zivju un salātu sadaļa mani neuzrunā, bet viss pārējais izskatās ļoti gardi. Kas man ļoti patīk un uzrunā – pie katras receptes ir maza atkāpīte ”Ja garšoja šis, ir vērts pamēģināt arī šo”. Tas ir diezgan interesants veids, kā palēnām no viena ēdiena pāriet uz citu, pamazām izmainot saturu.

Kāpēc nosaukums ir Steidzīgajiem? Viss, kas ir iekļauts šajā grāmatā, ir pagatavojams līdz pusstundai. Uzkodas pārsvarā ir no 5 līdz 15 minūtēm, dažādi ēdieni – no 20-30 minūtēm. Un tas nav viss. Pagatavošana ir ne tikai ātra, bet arī vienkārša. Es izprovēju divas receptes – malta liellopu gaļa ar dārzeņiem un kartupeļu biezeni un spageti ar ķiplokiem, tunci un kokteiļtomātiņiem. Kā varēs lasīt pašos aprakstos, pirmais man ļoti garšoja un to es noteikti gatavošu vēl, bet otrais ne tika ļoti, bet līdzīgā variantā gan paprovēšu. Tā kā man ir diezgan dīvains darba laiks, tad šī grāmata varētu būt viena no tām, kurā es meklēšu iedvesmu gardām maltītēm arī turpmāk. Varbūt ne dienās, kad darbs beidzas ļoti vēlu, bet visās citās pilnīgi noteikti.

Izdarot tādu kā kopsavilkumu, tad šīs grāmatas plusi: 1) viegli pagatavojams ēdiens, 2) nav dārgi, jo liela daļa produktu jau ir mājās, 3) ir norādes uz citiem, garšai vai pagatavošanas veidam līdzīgiem ēdieniem, 4) skaisti noformētas fotogrāfijas (ēdienu var izvēlēties pēc foto, ja negribas lasīt 😀 ) 5) pagatavotais pietiek visai ģimenei, jo pārsvarā figurē 4 porcijas.

Ir arī kāds mīnuss – trauki pēc tam jāmazgā pašai.

Lai labi garšo!

Spageti ar ķiplokiem, tunci un kokteiļtomātiņiem

Mani zivis neuzrunā, tomēr nolēmu izprovēt šo. Oriģināli spageti vietā ir bucatini, bet tā kā es nezinu, kas tas ir, ņēmu vērā padomu tā vietā likt spageti. Par garšām – ēst varēju, bet neteikšu, ka man ļoti garšoja. Man visu sabojāja zivs (ja vēl kādreiz taisīšu, tad likšu vistas gabaliņus). Bet zivju mīļiem varētu iet pie dūšas.

Tātad, ēdiena pagatavošanai būs nepieciešams:

• 500g bucatini vai spageti
• 3 ēd.k. eļļas
• 500g uz pusēm pārgrieztu kokteiļtomātiņu (man bija parasti maza izmēra)
• 1/2 tējk. cukura
• 2 ēd.k. svaigu raudenes lapu (neizmantoju)
• sāls, pipari
• 400g notecinātas, gabaliņos sadalīta eļļā koncervēta tunča (aizvietoju ar skumbriju elļā, jo tuncis mani neuzrunā; acīmredzot šajā kombinācijā arī skumbrija nē)

Pagatavošana:

• Spageti vāra verdošā sālsūdenī līdz tie gatavi. Nokāš un notiek siltumā.
• Dziļā pannā sakarsē eļļu un pievieno ķiplokus, cukuru un sautē 5 minūtes. Iemaisa raudeni, sāli, piparus.
• Tomātos iemaisa makaronus un tunča gabaliņus un uz lēnas uguns izmaisa. Pasniedz karstus.

Patiešām viegli, ātri un (manā gadījumā gandrīz) garšīgi.

Mūzika: The Clash – Rock the Casbah