30.okt.

Visapkārt tumīga migla. Tā aprij cilvēkus, mašīnas un pat gaismu. Tāda savāda noskaņa.

Mūzika: Apocalyptica – Peace

Sīpolu tarte

Mana ”projektiņa” otrā daļa. Pēc grūtības pakāpes tai būtu jābūt vidējai, taču… īsti nebija. Bija citas lietas – sprakšķoša eļļa un liela raudāšana sīpolu dēļ 😀 Vispār, šis bija tāds mazais izaicinājums, jo man sīpoli negaršo. Fotoattēlā izskatījās tīri ēdami, bet dzīvē – tik gards! Vienīgi, receptē minēts, ka ēdams gan silts, gan auksts. Es tomēr priekšroku dodu siltam. Aukstam šķita, ka tās sastāvdaļas sadalījušās – atsevišķi jūtama pamatne, sīpoli un krējums. Un zudis aromāts.

Ja atkal ielūkojamies vēstures lapaspusēs, tad šī tarte ir iecienīta Vācijā kā uzkoda kopā ar jaunu, nenorūgušu baltvīnu Federweisser. Vīndari un vīna festivālu dalībnieki, tāpat kā es, šo tarti labprātāk bauda siltu.

Nepieciešams:

Pildījumam:

• 4 maigas garšas sīpoli (kādi mājās biju, tādus ņēmu)
• 1 ēdk. sviesta
• 70g gabaliņos sagriezta kūpināta šķiņķa (šķiet, ka man bija vairāk, bet tas nudien ir sīkums)
• 3 olas
• 350ml trekna salda krējuma
• sāls un malti pipari

Mīklai:

• 350g miltu+milti pārkaisīšanai
• 125 ml remdena piena
• 20g svaiga rauga
• 1 tējk. cukura
• 25g kausēta sviesta+sviests ieziešanai

Pagatavošana:

• Gatavo mīklu: bļodā iesijā 100g miltu un vidū izveido iedobīti. Ielej pienu un iedrupina raugu. Pievieno cukuru, samaisa, pārklāj ar dvieli un atstāj uz 15 minūtēm, lai rūgst. Pēc tam rauga maisījumam pievieno pārējos miltus un samīca gludu mīklu. Pārklāj ar mitru dvieli un atstāj uz 1h, lai rūgst, līdz apjoms dubultojies. Liek uz miltiem apkaisītas virsmas un izveltnē apli.
• Cepeškrāsni sakarsē līdz 160 grādiem. Tartes veidni (diametrā 28cm) (man tādas nav, tāpēc ņēmu kūkas formu ar noņemamām malām) ieziež ar sviestu, ieklāj izveltnēto mīklu.
• Gatavo pildījumu: sīpolus pārgriež uz pusēm un sagriež plānās šķēlītēs. Pannā izkausē sviestu, pievieno šķiņķi, cep 1-2minūtes, tad pievieno sīpolus un pārkaisa ar sāli un pipariem. Sautē 5-6minūtes, līdz sīpoli kļūst caurspīdīgi, noņem no uguns, atdzesē, pēc tam uzziež uz mīklas veidnē.
• Olas sakuļ ar krējumu, sāli un pipariem un pārlej sīpolu pildījumam. Cep 50 minūtes, līdz tarte kļūst zeltaini brūna (ja virsa pārāk strauji apbrūnē, to pārklāj ar foliju). Kā jau minēju, var pasniegt gan siltu, gan aukstu.

Ja atskaita iepriekš minētās “grūtības” ar sīpoliem un cepšanu, pievienojot manu ne pārāk veiksmīgo rauga mīklas izveidošanu, šo nevarētu saukt par grūtu recepti. Bet šī noteikti ir tāda, kura brīvdienās varētu kalpot kā vieglas vakariņas. Vēl viens punkts izprovējamās grāmatas labā.

Mūzika: Amorphis – The Wanderer

Šokolādes skaidiņu cepumi

Ah! Izrādās, ir tik jauki atvaļinājumā kaut ko cept. 🙂 Man ir tagad tāds kā izprovēšanas “projektiņš” ar trīs pakāpēm. Šis ir tāds vieglais, jo viss tikai jāsamaisa un jāliek krāsnī iekšā. Jāpiebilst, ka dažādu iemeslu dēļ es īsti 100-procentīgi pie receptes neturējos. Nezinu, cik ļoti tas ietekmēja gala rezultātu, taču bija ļoti garšīgi un pats galvenais – ļoti vienkārši.

Skatot vēstures lapas, šokolādes skaidiņu cepumus pasaule pirmo reizi nogaršoja 1930.gadā. Rūta Greivsa Veikfīlda mīcījusi mīklu un tajā nejauši iekrituši daži šokolādes gabaliņi. Nolēmusi nelaist postā mīklu un no tās pagatavoja cepumus. Kopš 1997.gada tie oficiāli tiek uzskatīti par Masačūsetsas štata cepumiem.

Nepieciešams:

• Kausēts sviests ieziešanai (šo es izlaidu, jo izmantoju cepamo papīru)
• 175g izsijātu miltu
• 1 tējk. cepamā pulvera
• 125g kausēta margarīna
• 85g gaišā muskovado cukura (Rīgā aizmirsu paskatīties un mājas veikalos tāda nav, tāpēc izlīdzējos ar brūno cukuru)
• 55g pūdercukura
• 1/2 tējk. vaniļas ekstrakta (aizvietoju ar tējk. vaniļas cukura)
• 1 sakulta ola
• 125g šokolādes čipšu (arī šeit izlīdzējos ar tumšo šokolādi, kuru salauzu mazos gabaliņos)

Pagatavošana:

• Cepeškrāsni sakarsē līdz 190 grādiem. Lielā bļodā iepilda visus produktus un sakuļ gludu mīklu. Ar ēdamkaroti liek mīklas piciņas uz plāts pietiekamā attālumā citu no citas (es liku ar tējkaroti, jo šķita, ka tie varētu dikti “pūsties” – tā arī bija).
• Cep 10-12 minūtes līdz cepumi kļūst zeltaini brūni.

Patiešām ļoti viegli pagatavojami cepumi, kurus varētu cept pat darba dienas beigās. Viens punkts izprovējamās grāmatas labā.

Mūzika: Tuomas Holopainen – A Lifetime of Adventure

Kino. 100 būtiskas idejas

Pirms kāda laika JR apgāds izdeva burvīgu grāmatu par modi – Mode. 100 būtiskas idejas. Tas darbs apgāza teju vai visus manus uzskatus par modi, jo bija parādīta vairāk sociālā, ekonomiskā un politiskā griezumā. Šādā pašā stilā ir iznākusi vēl viena burvīga grāmata – Deivida Pārkinsona Kino. 100 būtiskas idejas. Šis darbs neapgāž galvā esošos stereotipus, bet gan ļauj iedziļināties kino uzņemšanas aizkulisēs un lietās, kuras šķiet tik pašsaprotamas (piemēram, kino pasaulē aina ar pakaļdzīšanos ir klišeja, bet joprojām ļoti iedarbīga).

Šis darbs piedāvā izsekot kino attīstībai no pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienām (no maģiskajām laternām līdz digitālajam video un datorgrafikai). Kino ir attīstījies tikai pateicoties tehnoloģiju attīstībai un režisoru/operatoru vēlmei skatītājiem sniegt izsmalcinātākas, dziļākas un psiholoģiskākas ainas. Tādējādi ir attīstījušies tuvplāni, tālummaiņas, dažādi kameras efekti, brauciena plāni, redzespunkta filmējumi un daudz kas cits. Bet neba jau kino ir attīstījies pats par sevi. Ar laiku radās arī sapņu pilis, zvaigžņu sistēma, kinomagnāti, kinofanu žurnāli un citas lietas. Šis darbs ievieš arī skaidrību dažos man dzirdētos, bet neizprotamos terminos, piemēram, sīkvels, prīkvels, flešbeks…

Montāža… ir “kino nervs” /Sergejs Eizenšteins, 84.lpp./

Ja salīdzina ar citām mākslām, kino ir salīdzinoši jauns mākslas veids, tomēr mani pārsteidza, ka tas ir radies jau 19.gs.60-tajos gados, kā vienkārša attēlu projecēšana. Interesanti, ka neskatoties uz šiem apmēram 120 gadiem, visām kustīgo attēlu formām ir viens, kopīgs idejiskais pamats. Paši, paši kino pirmsākumi ir miglā tīti – nav zināms, kurš pirmais iedomājās par kustīgiem attēliem, tomēr jau pašā sākumā kino ļaudis saprata, ka tas tiks izmantots maksātspejīgo klientu izklaidēšanas un izglītošanas nolūkos. Lai kā arī būtu ar pirmsākumiem, par kino dzimšanas brīdi uzskata 1895.gada 28.decembri, kad Luijs un Ogists Limjēri Parīzes Grand Cafe sarīkoja desmit filmu maksas seansu.

Man šķiet, ka šis ir viens no labākajiem veidiem, kā izstāstīt īsumā kino vēsturi (autors to ir nosaucis par alternatīvo kino vēstures apskatu) – katru jaunumu fiksēt kā ideju. Tās visas ir kodolīgas, izzinošas un papildinātas ar spilgtākajiem ”kinokadriem”. Ja lasot pirmās idejas, daži termini nav saprotami, tad turpinot lasot, pienāk laiks arī šiem terminiem un viss top skaidrs. Lai ideju pēc iespējas spilgtāk izceltu, ir minēti arī spēcīgākie režisori un filmas, kuros tas parādās (piefiksēju, ka bieži tiek pieminēta Citizen Kane (1941), būs beidzot jāsaņemas un jānoskatās).

Ir bijušas daudzas lietas/idejas, kuras parādījās jau 19.gadsimtā, tad aizmirstas, lai atdzimtu 20.gadsimta sākumā. Mazliet vairāk kā gadsimta laikā kino ir progresējis no pavisam vienkāršas attēlu attēlošanas līdz augsti attīstītām tehnoloģijām un specefektiem. Par specefektiem kritiķu viedokļi gan dalās – vieni slavē, kamēr otri pauž nožēlu, ka tie izvirzīti priekšplānā, otrajā vietā atstājot sižetu un personāžus. Un tas vēl nav viss. Kino noteikti turpina attīstīties. Brīdī, kad autors rakstīja šo grāmatu, kino augstākais punkts bija 3D formāts, taču tagad pamazām sāk ieviesties interaktīvais kino. Ņemot vērā faktu, ka tehnoloģijas attīstās nepārtraukti – kas mūs sagaida nākotnē? Kā izskatās nākotnes kino? Katrā ziņā – prieks, ka nav izpildījies pareģojums, ka kino ir tikai īslaicīga sabiedrības aizraušanās.

Šī noteikti ir eleganta grāmata – gan savā noformējumā, gan arī saturiski. Tā ir arī plašai mērķauditorijai – rūdītiem kinokritiķiem, akadēmiskajām aprindām vai vienkārši kino mīļiem. Es noteikti pie šīs grāmatas gan izklaidējos, gan uzzināju ļoti daudz ko jaunu un noteikti iesaku izlasīt visiem, kuriem kino nav vienaldzīgs.

P.S. Ja šajā sērijā iznāks vēl kāda grāmata, es noteikti gribēšu ar to iepazīties, jo šīs sērijas darbi ļauj uz ierastām lietām paskatīties citādāk – izzinošāk, interesantāk un ”svaigi”.

Dzintara laikmets

Beidzot ir uzradies laiks aizdoties uz izstādi, kuru plānoju apmeklēt jau septembrī. Man patiešām patīk tematiskās izstādes, kuras rīko Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Arī šī – Dzintara laikmets – ļauj uz lietām paskatīties citādāk. Izstāde apmeklējama no 20.septembra līdz 26.oktobrim, tā ka laika nudien vairs nav daudz. Projekta mērķis ir pētīt dzintaru kā vienu no latviešu identitātes simboliem un jaunā gaismā parādīt tā izpausmes no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām.

Šajā izstādē man ļoti patika daudzveidība un parādītā dzintara slāņainība un nozīme. Dzintars ir ne tikai dzintars, bet arī smaržas, radio aparāti, cilvēka vārds, vietas nosaukums utt. Vēl interesanti bija palasīt cilvēku domas par dzintaru – kas viņuprāt tas ir: sveķis, priedes asara, alus krāsa, senču saknes, Čīča… Izstādes kuratore Inese Baranovska par dzintaru ir teikusi:

Mēs to mīlam un nīstam reizē, saucam par banālu, tomēr ļoti lepojamies, – esam dzintaram cieši piesaistīti.

Viens no izstādes vadmotīviem ir mākslinieka Edgara Iltnera glezna ‘’Dzintara meklētāji’’. Tas ir tapis 1959.gadā un tieši ar šo gleznu esot sākusies izstādes ideja. Dzintars suvenīros – šī ideja ir tik klasiska un vienlaikus arī tas, kas veido mūsdienu izpratni par to. Ar dzintaru rotāti kausi, svečturi, lādītes… Jābūt gataviem skatīties uz daudzām padomju laikos (līdz ar to arī stilā) tapušām lietām – it kā liekas baisi padomiski, taču tajā pašā laikā tās ir laikmeta liecības. Dzintars savus ziedu laikus vispār piedzīvoja tikai pēc Otrā pasaules kara un tas jau daudz ko izskaidro. Atļaušos citēt dzintara popularitātes gaitas: ”Par to, ka dzintars bijis aktuāls, liecina kāda Liepājas muzejā atrasta pastkartīte no 1920. gadiem – foto un grafikas darbs ar cilvēkiem, kas jūras krastā meklē dzintaru. Savukārt pēckara periodu pārstāv patiešām grezni priekšmeti, kur nekautrīgi dzintars izmantots arī kā valdošo varu akcentējošs elements. 20. gs. sešdesmitos un septiņdesmitos gadus iezīmē modernistiskākas tendences, savukārt pasaulē liels dzintara modes vilnis bijis deviņdesmito gadu sākumā, pēc Stīvena Spīlberga filmas „Juras laikmeta parks”, savukārt 21. gadsimtā atkal piedzīvojam dzintara renesansi – tā vērtība ir ārkārtīgi augsta. To iekāro gan arābi un ķīnieši, gan amerikāņi un krievi.’’

Izstādē ir ne tikai lietišķi mākslas darbi, bet arī Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiāli no dažādiem laikiem. Tie vēsta par dzintara ieguvi un apstrādi, par uzņēmumiem, kuri nes dzintara vārdu, gan arī prezentē dzintaru kā Latvijas suvenīru. Priecē, ka izstāde neizgaisīs – visi iegūtie materiāli un veiktie pētījumi tiks apkopoti grāmatā Dzintara laikmets. Grāmatas mērķis gan nav tikai apkopot izzināto, bet arī iepazīstināt un popularizēt Latviju caur dzintaru kā latviešu nacionālo simbolu.

Lādes fragments. Izgatavots Liepājas Valsts daiļamatniecības skolā 1951.g. kā Liepājas dāvana Rīgai 750.gadu jubilejā.

Dzintara Ļeņins. Sazin kāpēc izskatās pat ļoti labi…

Senlatviešu krīvs nodod savas zināšanas māceklim (12.gs., Daugmales pilskalns). Fotogrāfijā to var slikti redzēt, bet krīvs sniedz dzintara gabaliņu.

Radiouztvērējs ”Dzintars”. Īsti nevarēju saprast, bet iespējams 60-tie gadi.

Dzintara koka zaros. Šādu es reiz arī savās mājās gribētu. Varbūt ne tik gigantisku, bet tos mazos suvenīra kociņus gan varētu.

Dokumentu turētājs. Noteikti nevarēju iedomāties, ka PSRS ir bijis šādu skaistu lietu.

Miniatūras lietas vienmēr izskatās vai nu smieklīgas vai mīlīgas. Šī ir mīlīga suvenīru koklīte. 60-tie gadi.

Vēl paliek tikai viena izstāde, kura būs aplūkojama Biržā, šķiet, ka decembrī. Arī par šo izstādi būs ieskatiņš 🙂

Info: riga2014, lnmm.lv

Lasāmgabali XII

Es neesmu pazudusi. Tikai viegli pārstrādājusies un stadijā, kad pat sajūtas ir nogurušas. Vēl nedēļa un varēšu doties pelnītā atpūtā. Atgūt sevi un savas sajūtas. Šis ieraksts nebūs garš. Man nav tik daudz spēka.

Kolēģe teica, ka jāizlasa. Viņa pat iedeva savu grāmatu. Tā nu es ķēros pie Ričarda Baha (Richard Bach, 1937) sarakstītās Kaija vārdā Džonatans Livingstons (1970). Grāmata noteikti nebija priekš manis, jo šāda veida literatūru nelasu, bet tā rosināja mani uz mazām pārdomām. Un tas šajā grāmatā (un vispār grāmatās) ir svarīgi – likt aizdomāties. Džonatans ir īpaša kaija. Viņam ļoti patīk lidot un mācīšanās process kā tāds. Bet tas nav kaijas uzdevums. Daba iekārtojusi tā, ka tām jāturas barā, barība jāmedī zvejnieku laivās un nekādi jauninājumi nav vajadzīgi. Džonatans to nevar pieņemt. Viņš ir citādāks un tāpēc tiek no bara izraidīts. Pirmais, ko pārdomāju bija pārmaiņas (pareizāk būtu teikt, ka šī doma tika vēlreiz apstiprināta). Pārmaiņām ir jāsākas katra cilvēka iekšienē, tad jāaizrauj citi, kuri turpina šo ķēdīti. Un tikai šādā veidā ir iespējams mainīt pasauli uz labo pusi. Patieso brīvību – ne tikai fizisku, bet arī garīgu – var iegūt apbrīvojoties no visiem rāmjiem, kas mūs ierobežo: neuzdrīksties būt citāds, ar šauro domāšanu pietiek un tamlīdzīgie rāmji.

… kaiju īsā mūža cēlonis ir garlaicība, dusmas un bailes… /21.lpp./

Kurš gan nav lasījis Džeroma K. Džeroma Trīs vīri laivā? Ja tā var teikt, tad šim darbam ir tāds kā netiešs turpinājums – Trīs bērni un es. Stilistiski darbs rakstīts tāpat kā iepriekš minētais, tomēr man tas nešķita tik humorīgs. Stāsts ir par vienu no pirmajā darbā minētajiem džentlmeņiem, kurš ir precējies un kuram ir trīs bērni. Viņš nolemj iekārtot māju laukos. Ir kāds šķērslis – lai to iekārtotu pēc visu vēlmēm, nepieciešama pārbūve. Pa šo laiku ģimene uzturas netālu esošajā kotedžā. Un jā – joki var sākties. Man šis darbs vairāk šķita kā 19.gs. bērnu audzināšanas ne gluži padomu grāmata, bet uz to pusi. Saprotu, ka tā ir dzīvots, bet kā var gribēt no 9-gadīgas meitenes lēdijas izturēšanos? Tas noteikti nav vecums, kad spriest, kas no šīs meitenes dienās iznāks. Šis un vēl šādi tādi sīkumi man traucēja izbaudīt šo darbu. Nu, jā – arī tas, ka nebija tas humorīgās dzirksts, kas pirmajā darbā (vai arī es šo humoru esmu pazaudējusi?).

Frankenšteins. Īstais un pirmais. Tas, Mērijas Šellijas radītais Frankenšteins jeb jaunais Prometejs. Bija patīkami beidzot izlasīt pirmsākuma stāstu, jo versijas jau redzētas dažādas. Šis noteikti ir no tiem stāstiem, kuriem anotācijai līdzīgie teikumi ir absolūti lieki. Jāatzīst, ka bija arī šādi tādi pārsteigumi. Es patiešām nezināju, ka Frankenšteins ir nevis tas divmetrīgais briesmonis, bet gan viņa radītāja uzvārds. Tāpat bija pārsteigums attiecībā uz briesmoņa līgavu (kāds, to es noklusēšu, citādi izstāstīšu visu stāstu). Bet kas ir ar šo stāstu? To caurvij bailes un izmisums. Tik pamatīgas un dziļas, ka nav nemaz iespējams ar prātu tās aptvert. Mani nepārsteidza sižets, bet varu iedomāties, kādas šausmas tas spēja iedvest 19.gs. sabiedrībai. Kas to būtu domājis, ka tajā naktī, kad tika mests izaicinājums uzrakstīt šausmu stāstu, Šellija radīs stāstu, kurš dzīvo vēl šodien?