Grāmata – prātamežģis. Vārda 
vistiešākajā nozīmē. Tad, kad es to iesāku, nevarēju saprast, ko es lasu un kāpēc es vispār pūlos kaut ko tādu izlasīt. Šis zināmā mērā bija izaicinājums. Ļenas Eltangas (Лена Элтанг, 1964) romāns Akmens kļavas (2008) izrādījās kaut kas fascinējoši labs, kaut kas tāds, kas nemanāmi ievelk sevī un liek salikt to puzli. Patiesība nav nemaz tik grūta, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā.
Ja man ir dažos teikumus jāizstāsta sižets, tad tā īsti tas nav izdarāms. Negribas izklāstīt, kādas ir tās puzles daļiņas, kas jāsaliek. Tomēr mazliet pacenšoties, varu teikt, ka viss risinās mazā izdomātā Velsas pilsētiņā pie jūras. Galvenā varone Aleksandra Sonlija, saukta par Sašu, raksta dienasgrāmatu. Tajā viņa atklāj visus neizteiktos vārdus, jo viņa pēc kāda atgadījuma nerunā. Bet var lasīt par viņu pašu, par notikumiem pansijā un mazliet ārpus tiem (jo Saša nav vienīgā, kas raksta dienasgrāmatu), par kādu iespējamu slepkavību, kura tomēr varbūt neeksistē, par pagātni un tagadni.
“…pietiek pastiept sašai sonlijai roku, lai sajustu viņas bezasiņu niknumu un bezmiesīgo aizvainojumu…” /87.lpp./
Autore pati kādā intervijā ir teikusi, ka šī ir klusa grāmata. Savā ziņā tā tiešām ir grāmata par klusumu, kas reizi pa reizei piemeklē mūs visus. Vai klusēšana ir tas labākais veids, kā izskaidroties ar pasauli? Kā tikt skaidrībā pašam ar sevi, savu pagātni un tagadni? Arī tikusi līdz pašām beigām, es neizpratu šo viņas neizskaidrojamo niknumu. Pareizāk būtu teikt – neizpratu iemeslu, kāpēc viņa bija tik aizvainota un nikna. Tas viss ir nonācis tik tālu, ka viņa vienkārši vairs nespēj runāt. Vārdi ir sevi izsmēluši. Un vēl tas haoss, kas mīt viņā pašā.
“Kādēļ rakstu dienasgrāmatu, nevis sarunājos balsī?
Tādēļ, ka vārdi smacē mani, nespēdami izrauties no mana ķermeņa, atbrīvoties no aizvainojumā pietūkušās smagās mēles. Nav jēgas dot brīvību vārdiem, ja pats neesi brīvs.” /224. – 225.lpp./
Ja ”parokamies” vēl mazliet dziļāk, tad šis darbs noteikti ir arī par sapratni. Par to, cik labi mēs spējam savā starpā saprasties, cik labi varam uzklausīt viens otru. Jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka jūs kaut ko stāstat, bet šķiet, ka vārdi nemaz nenonāk līdz otra ausīm, kur nu vēl līdz saprašanai? Ka šīm otram šķiet svarīgāk pašam runāt? Šajā ziņā kaut kā sajutos līdzīga Sašai. Un tāpēc arī es bieži klusēju.
Autores īpašais rokraksts šajā darbā ir tās dienasgrāmatu un vēstuļu vēstījums. Tas viss ir mazliet sarežģīts ne tikai stāstot no dažādu tēlu skatupunktiem, bet arī sajaucot laikus. Jā, reizēm vispirms ir lasāmas sekas un dažas nodaļas tālāk ir cēloņi. Tas ne reizi vien man lika izbrīnā ieplest acis un pajautāt: “Kā tad tā?”. Tāpat ir lasāmas rindkopiņas no 17. gadsimta slāvu herbārija (Zālīšu grāmata). Tas šim darbam piedod mazliet šarma un raganības (Sašu ciematā uzskatīja par raganu tieši zālīšu dēļ). Vēl var iepazīties ar ēģiptiešiem, romiešiem un grieķiem, skandināvu un ķeltu dieviem. Bet tas viss jau tikai salīdzinājumos. Patiesībā, šis ir ļoti cilvēcīgs darbs. Par to, kas notiek mūsos pašos, par vientulību un sapratni, par pagātnes un tagadni un nākotnes neesamību, jo tā vēl nav pienākusi, par mīlestību, kura var būt akla, kaislīga un arī naidpilna.
Noteikti iesaku šo lasīt kā rudens/ziemas literatūru, jo tās plūdums ir rāms. Kluss. Atkožams maz pamazītiņām un baudāms pa gabaliņiem vien.
Let us find edna’s rotten skull
thestoryofelza 