Lasāmgabali XIII

Šoreiz par grāmatām, kuras būtu pelnījušas katra savu ierakstu. Tomēr tās ir bijušas tik dziļas (atskaitot Kinselu), ka neesmu pārliecināta, ka visas izraisītās emocijas spēšu izklāstīt. Tāpēc šoreiz šādi.

mogahaPirmā no tām ir Deboras Mogahas (Deborah Moggach, 1948) darbs Vislabākā eksotiskā viesnīca ”Kliņģerīte” (2004). Tas ir par saujiņu pensionāru, kuri piekrīt doties dzīvot uz pansionātu (kuru labskanīguma dēļ sauca par viesnīcu). Tikai šī viesnīca atrodas Indijā. Katram no viņiem ir savs iemesls, kādēļ viņi piekrīt šādai ”avantūrai”. Un tomēr es lasot manīju arī kādu lietu/sajūtu, kas ir kopīga viņiem visiem – vai nu viņi to skaļi izsaka vai nē – vientulība un nevajadzības sajūta. Visi jautā vai ir viegli būt jaunam, tomēr, manuprāt, būtu jājautā arī vai ir viegli būt vecam. Lielai daļai no viņiem ir bērni, bet tiem ir katram sava dzīve. Un ja vēl nav arī vairs otras pusītes… viņi sajūtas veci un nevienam vairs nevajadzīgi. Šo darbu noteikti caurauž zināms sentiments. Tomēr, visi šie pensijas vecuma ļaudis bija drosmīgi. Viņi piekrita dzīvot tādā kultūršoka valstī kā Indija. Un katram Indija atklājas tāda, kāda tā bija viņu prātos – vienus tā aizrāva, otri no tās baidījās (lasīt ”nepameta viesnīcas teritoriju”). Mīliet savus vecākus un vecvecākus!

Otrs darbs ir tik biezs un slāņains, ka es no tā noguru. Nams, kuraa.._1.vaks.inddTā ir Marjamas Petrosjanas (Mariam Petrosyan,  1969) Nams, kurā… (2009). Mani ļoti uzrunāja nosaukums un anotācija. Tikai vāka noformējums bijs tāds absolūti nesaprotams. Nu jau daudz kas tapis skaidrāks. Tomēr, lai izprastu visu, šis darbs noteikti prasīsies pēc kāda laika pārlasāms. Tas ir par kādu Namu un bērniem, kas tajā mīt. Apkārtējie iedzīvotāji vēlētos, lai šādas mājas te nebūtu. Ap to vijas savāda aura. Taču pašiem bērniem šis Nams ir vienīgais patvērums. Tā ir visa viņu pasaule. Varbūt grūti tam noticēt, bet šādā Namā vienā dienā var notikt daudz lielākas un svarīgākas lietas nekā Ārienē. Ja atskaita nogurumu no tās, tā ir manī atstājusi vēl kādus spēcīgus nospiedumus dvēselē, taču šobrīd man grūti tās formulēt. Nams lasītāju iesūc sevī un nelaiž vaļā. Ja gribi no tā atbrīvoties vajadzēs tik līdz beigām. Līdz izlaidumam.

manirtavstelefonsLai atslēgtos no diviem prātamežģiem, izlēmu pa starpu izlasīt kaut ko absolūti vieglu un nepiespiestu – Sofijas Kinselas (Sophie Kinsella, 1969) darbu Man ir tavs telefons (2012). Absolūti viegls, sievišķīgs romāns. Vispār jau man riebjas šāda veida romāni, tomēr Kinselai ir tas talants to visu uzrakstīt tik… nebanālā veidā, ar odziņu. Īsumā šādi – Popija pazaudē saderināšanās gredzenu. Tad viņai nozog telefonu. Vai tas ir… Tīrā laime! Atkritumos mētajas kāda cita telefons. Ar to arī piedzīvojumi var sākties, jo izrādās, ka šo telefonu tagad lietos divi cilvēki. Protams, mazliet neticama situācija, bet tas tieši man bija vajadzīgs. Kaut kas viegls. Kaut kas ko es varētu lasīt līdz pusnaktij un smaidīt par Popiju. Balsī nesmējos, bet pāris komisku situāciju gan bija. Tā vien krietni pēc pusnakts gribējās uzrakstīt īsziņu:

Izlasīju grāmatu.Atnest šodien?Mīlu. Popija xxxxxxx