Cilvēku, zvēru un dievu zemē

ossendowskiDarbs, kuru es gandrīz palaidu garām, darbs, kurš mani ieienteresēja ne tikai saturiski, bet arī personības ziņā – Antonijs Ferdinands Osendovskis (Ferdynand Antoni Ossendowski, 1876 – 1945) ir polis, kurš dzimis Ludzā, toreizējā Vitebskas guberņā. Viņa ”ceļojumu” (ja to tā var nosaukt) grāmata Cilvēku, zvēru un dievu zemē (1922) man sākotnēji raisīja asociācijas ar Raviča Ilgais gājiens, bet tās tomēr ir divas dažādas un nesalīdzināmas pieredzes.

Osendovskis bija rakstnieks, universitātes profesors un antikomunistiskais aktīvists. Par piedalīšanos piektā gada revolūcijā ir arī sēdējis cietumā, tāpēc viņa panika sākoties Pirmajam pasaules karam un boļševiku vilnim ir saprotama. Jā, viņš no tiem baidījās, viņam nepatika viņu uzsāktā revolūcija un kā viņš pats raksta, tad: “..Sibīrijā sākās poļu vajāšanas. Pietika ar polisku uzvārdu, lai notiesātu uz nāvi. Man nācās domāt par tālāku bēgšanu.” /11. – 12.lpp./ Un tā viņš bēga dziļāk uz austrumiem, uz Tibetu un Mongoliju, caur kurieni cerēja nonākt Polijā.

Tas ir apbrīnojami, uz ko ir spējīgs cilvēks, ja tik spēcīgas izdzīvošanas alkas! Jāsaka, ka Osendovskis ir bijis visai apdāvināts cilvēks – viņam vairākkārt pār plecu lūkojās nāve, bet ar savām diplomāta spējām, viltību un vairāku valodu zināšanām (tai skaitā mongoļu un ķīniešu) viņš sevi izglāba. Ja tas tomēr nelīdzēja, darbā ļoti prasmīgi tika pielietoti ieroči. Domāju, ka kaut kādā mērā viņam palīdzēja arī iegūtā izglītība Sorbonnas universitātē, jo dažbrīd bija jānopelna nauda zirgiem un pārtikai – viņš pasniedza improvizētas lekcijas! Pirms viņš vispār bija nokļuvis Mongolijā, viņam nācās izdzīvot burtiskā nozīmē – jāspēj sevi pabarot dzīvojot vientulība Sibīrijas nekurienē dziļākajā ziemā.

Autoram ir diezgan viegla un aizraujoša valoda, kas mudina lasīt un lasīt, lai noskaidrotu, kā beigsies viens otrs piedzīvojums, Mongolijas politiskās intrigas, tautas centieni pēc neatkarības. Lai arī es putrojos personvārdos (arī nespējā tos izlasīt, piemēram, Viņa Svētība Džeptsung Damba hutuhtu gegeni hans), kā arī man ļoti, ļoti pietrūka šī ceļojuma kartes, tik un tā man šis darbs patika. Šis nav tikai kā maza daļiņa no viņa autobiogrāfijas, bet kalpo arī kā zināmas laikmeta liecības. Tā kā viņš pabija visa epicentrā, daudz tiek rakstīts ne tikai par politiku, bet arī par dabu, dzīvniekiem, cilvēkiem, ģeogrāfiju, mītisko, senajām paražām un etnogrāfiju. Tie ir tādi stāsti, kurus es varbūt pēc laika neatcerēšos, bet lasīšanas brīdī tie bija ticību radoši, pamācoši, daudz jauna stāstoši un jā, arī nedaudz iedvesmojoši.

Domāju, ka nav daudz tādu cilvēku, kuri ir piedzīvojuši tik daudz visa kā, bijuši lielu politisko notikumu centrā ne tikai kā liecinieki, bet arī kā darbojošās personas (tādā variantā kā Osendovskis). Pirms šī darba izlasīšanas es par tām zemēm neko nezināju (un arī neinteresējos), taču šobrīd man ir plašāks redzējums. Atliek piekrist V. Klišāna teiktajam, ka ir iespējams vilkt paralēles starp mūsu un viņu brīvības cīņām. Jā, man patika un es iesaku! 🙂

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s