Henrijs Kerols: ”Gribi iemācīties fotografēt?”

Kad tālajā 2014.gadā iznāca pirmā Henrija Kerola (Henry Carroll) pamācošā grāmata Gribi iemācīties fotografēt? Izlasi šo!, es uz to tā kā skatījos, bet domāju, ka man nevajag. Divas par fotografēšanas tēmu man jau ir un ko tad jaunu es varēšu uzzināt. Nepagāja nemaz tik daudz laika un iznāca nākamā Gribi fotografēt cilvēkus? Izlasi šo! (2015). Nu jau bija jāsāk domāt, ko darīt. Ar domāšanu man gāja tik lēni, ka iznāca arī Gribi fotografēt vietas? Izlasi šo! (2017). Ar to tika pielikts punkts un es ieniru lieliskajā fotografēšanas pasaulē.

Nav noslēpums, ka šim blogam bija paredzēta citādāka nākotne. Ja sākotnēji gribēju publicēt fotogrāfijas, tad šis ieraksts sanāk gandrīz divi vienā – par grāmatām un par fotografēšanas padomu grāmatām. Tā kā daudzus, daudzus gadus atpakaļ gribēju studēt fotogrāfiju profesionāli, tad man šīs nav tikai grāmatas. Es pirmo reizi lasīju un paralēli (neapzināti?) mācījos. Ātri vien gan sanāca aplauzties, jo daudzām lietām (eksponēšanas laika,  diafragmas atvēruma regulēšana utt.) man bija liegta eksperimentēšana. Tehnika neatļauj. Tomēr ceru reiz iegādāties piemērotu aparātu un nodoties eksperimentiem no visas sirds!

Nav tā, ka neko nevarēju mācīties. Jau ar pirmo grāmatas pašķirstīšanas reizi mani paķēra veids, kādā Kerols stāsta par tik sarežģīto, bet tai pat laikā it kā vienkāršo mākslu – fotografēšanu. Pirmā sniedz ieskatus fotografēšanas pamatos: kompozīcijā, ekspozīcijā, gaismā, objektīvos un saskatīšanā (jā, jā, fotogrāfija un īpašais mirklis ir jāvar saskatīt!). Nākamās stāsta par knifiem, kas jāievēro fotografējot cilvēkus un vietas, iestarpinot tehniskās atkāpes, kurās tiek atkārtoti kerolspamati un iemācītas jaunas lietas. Pats svarīgākais ir tas, ko tu vēlies ar savu fotogrāfiju pateikt.

Lai arī manā īpašumā jau ir divas šāda satura grāmatas, man tās ir sanācis tikai pašķirstīt. Viena ir par filmiņu kamerām un to attīstīšanu, bet otra par digitālo fotogrāfiju un apstrādi. Tajās par tehnisko pusi ir stāstīts apmēram tas pats, kas šajās, tomēr tās nav tik viegli uztveramas. Tas ir tas, kas man ļoti patīk Kerola grāmatās – uzskatāmība. Katra lieta tiek izstāstīta secīgi, visam ir piemēri ar slavenu fotogrāfu fotogrāfijām un viss pieminētais ik pa laikam tiek atkārtots.

Šīs ir grāmatas, kurās es sapratu pēc kādiem kritērijiem lielākoties tiek vērtēts kadrs (kompozīcija), kas ir slēdža ātrums, ko nozīmē ISO un cik vispār svarīga ir gaisma. Portretu un cilvēku fotografēšana kā tāda mani nekad nav aizrāvusi, tāpēc šai grāmatai es, iespējams, izskrēju cauri virspusīgāk. Savukārt, fotografējot vietas, jāatceras, ka ainavu foto sastāv no ”kas, kad un kā?”. Mani aizrauj doma, ka ar kadru palīdzību varu rādīt pasauli tādu, kādu to redzu es.

Jā, Kerola grāmatas ir viegli uztveramas, skaidrojošas, vizuāli pievilcīgas un pats galvenais – rada vēlmi ņemt rokās kameru un doties kadru medībās! Ļoti ceru, ka viņš turpinās mūs izglītot šai brīnišķīgajā mākslā 🙂

Visuma vērpēji

Artūra Bērziņa vārds man šķita ļoti pazīstams. Mākslinieks. Diemžēl, man viņš asociējas tikai ar ļoti skaistiem grāmatu vārdiem, lai gan apskatot viņa darbus internetā, secinu, ka viņš ir tikpat savdabīgs un provokatorisks kā Kristiāns Brekte. Un ja mākslinieks sāk rakstīt grāmatu, tad man noteikti tā bija jāizlasa! Studijā Visuma vērpēji (2017)!

Ar anotāciju būs pagrūti, bet īsumā kaut kā tā: Karlīna ir pavisam parasta meitene, kuras ceļā kādu dienu Vērmaņdārzā nostājas aģents Zorge jeb Rihards. Viņš viņai sastāsta visādas lietas par Visumu, paralēlajām pasaulēm, tārpejām utt. Lieki teikt, ka viņa tam visam nenotic. Līdz savās mājās izdzird savādus trokšņus…

Jāatzīst, ka es ilgi domāju vai šo darbu ņemt lasīt vai nē. Tā kā gribējās, bet pašķirstot neko nevarēja saprast. Mani mazliet nobaidīja žanrs, kuru dzirdēju pirmo reizi – weird fiction*. Man tas neapzināti robežojās ar pretpoliem – vai nu būs izcili un es būšu sajūsmā vai liksies ”garām” un būšu vīlusies. Tā nu es atbrīvoju prātu un ķēros klāt. Un tā bija pareizā pieeja 🙂 Man gan bija mazas žanriskās asociācijas ar Lācīša Garais ceļš uz Hantimansijsku, bet nedomāju, ka tas ir slikti 🙂

Jo tālāk lasīju, jo vairāk domāju – kā kaut ko tādu var sadomāt?! Ir mazliet žēl, ka netiku uz prezentāciju, jo tur noteikti stāstīja par idejas aizmetņiem utt. Lai nu kā, tas nav tukši savērpts teksts. Mani priecēja fakts, ka fantāzijā bija iepīta arī filozofija un lielāko domātāju idejas, atsauksmes uz kulturālām norisēm un mūsdienām. Mazliet nācās padomāt par to, vai mūsu sabiedrība ir gatava šāda veida literatūrai un – kāpēc ne? Šis tiešām nav bezjēdzīgs savirknējums!

Darbā tika apspēlēti daudzi lielie jautājumi, par kuriem es arī reizumis esmu domājusi, t.i., par realitāti, personas un izvēles brīvību. Kāpēc lietas tiek sauktas tā, kā tās tiek sauktas un kas tām ir devis nosaukumus (piemēram, kāpēc galds ir galds?). Vai tas, ko mēs redzam sev apkārt ir īsts? Varbūt tā visa ir ilūzija, kurai piešķirta realitātes izjūta, jo visam ir dots kāds nosaukums. Tas pats ir ar personas un izvēles brīvību – mums šķiet, ka esam brīvi un savas izvēles izdarām neatkarīgi no citiem, bet patiesībā zemapziņā esam ietekmēti. Ja mēnesi dzīvotu meža būdiņā pilnīgā vienatnē, vai mūsu izvēles un pasaules uztvere mainītos? Varbūt parādītos citas realitātes?

Autoram ir viegla, dažbrīd asprātīga un humorīga valoda. Dažbrīd man bija sajūta, ka viņš spēlējas ar manu prātu – spēšu es pieņemt viņa izdomāto realitāti vai nespēšu? Katrā ziņā darbu ir vērts izlasīt, jo tas mūsu literārajā lauciņā tiešām ir kaut kas neierasts. Galvenais nebūt konservatīviem, lasīt un pieņemt lietas ar atvērtu prātu, citādi viss darbs šķitīs ”sviests”. Ļauj, lai autors jūs vada!

*weird fiction – literārs žanrs, kurš radies 19.gs.beigās/20.gs.sākumā. Ja pareizi saprotu, atšķirībā no šausmu un fanāzijas žanra, tam piemīt arī pārdabiskā, mītiskā un pat zinātnisko iezīmju sajaukums.

Perfektā teikuma nāve

x-0466ba76-8fd6-49ba-925d-45815ad03285

Pirms es atvēru igauņu autora Reina Rauda (Rein Raud, 1961) darbu Perfektā teikuma nāve (2015), es centos atcerēties kādu citu lasītu igauņu autoru. Diezgan nesekmīgi, lai gan manī ir pārliecība, ka kaut kas no kaimiņzemes ir lasīts… Tāpat maz ir sanācis interesēties par kaimiņu vēsturi, tāpēc šis ir labs veids, kā gūt kādu priekšstatu.

Uzticēšanās bija vienīgā derīgā valūta. Tāpēc mēs ar to samaksājām par savu brīvību, un sīknaudu saņemam atpakaļ joprojām. /26. lpp./

Igaunija. Astoņdesmitie gadi. Tāpat, kā pie mums, arī viņiem šis ir atmodas laiks. Laiks, kad ar gribasspēku, mērķtiecību un dumpošanos cer panākt savu un valsts brīvību. Bet tā ir tikai viena puse. Aiz tā slēpjas nesmukumi, par kuriem ikdienā nemēdz aizdomāties. Bariņš jauniešu pret pēdējiem KGB spiegiem.

Tik tiešām – tas ir savādi, bet es tiešām nekad nebiju iedomājusies par atmodas laiku kaimiņzemē, kā perestroika ir ietekmējusi igauņus. Šis laiks man šķiet tik… savāds. It kā piešķirta nedaudz lielāka runas un rīcības brīvība, bet tai pat laikā tu vienalga tiec kontrolēts un nemanāmi novērots. Un tad ir tā, kā saka viens no darba varoņiem: ”Kā gan var uzskatīt, ka neefektīvu, pilnībā koruptīvu un patiesībā jau no sākuma uz iracionāliem, necilvēcīgiem pamatiem būvētu sistēmu var reformēt no iekšpuses, pa gabaliņam vien ienesot ļaužu dzīvē dažādas brīvības un atbildību par to izmantošanu, ja visām svarīgākajām lietām tajā pašā laikā būtu jāpaliek nemainītām? Tā taču nevar? Nevar būt mazliet brīvs./71.lpp./ Šeit, šajā darbā darbojas mazs bariņš jauniešu, kuri savā sirdī redz neatkarīgu Igauniju, tiek rīkoti piketi un Bonda stilā nodoti ziņojumi. Kamēr vecā paaudze tikai cenšas pielāgoties un pierast pie brīvā gaisa, tikmēr jaunie jau mācās dzīvot rietumnieciski.

..ne jau gaiši un tumši mati, zilas un brūnas acis, tautība, pilsonība, pat ne ticība vai politiskie uzskati ir tās lietas, kas tevi padara par cilvēku, bet gluži otrādi – tad, ja tu pats esi cilvēks, vai taviem matiem un acīm, tautībai un ticībai vispār ir kāda nozīme? /166.lpp./

NKVD un KGB man pirmkārt asociējas ar kara laiku. Šis ir spiegu darbs par astoņdesmito gadu Igauniju, tāpēc bija interesanti lasīt un vienlaicīgi vērot tīkla lēno agoniju. Mani pārsteidza tas, ka laikā, kad lielais monstrs vārdā PSRS, lēnām mirstot (to gan nezināja ne viena, ne otra puse), vēl turpināja vervēšanas darbus. Cik jauniešiem bija jābūt apķērīgiem un tālredzīgiem, lai neiekristu rūpīgi izliktajā tīklā. Tāpat jāpiebilst, ka šis ir ļoti politisks darbs, kurā varam vilkt paralēles ar savu valsti, jo – tā laika cilvēks, spiegs, kagabešņiks nekur nepazuda. Viņš jaunajā sistēmā arī eksistē un ne jau kā vidusslānis! Romāns, kuram būtu jāraisa diskusijas, jo tas kaut kādā mērā ir provakatorisks.

Šis būtu parasts vēsturiskais romāns, ja vien autors nebūtu izmantojis savdabīgu pieeju. Dažbrīd atklāti, dažbrīd starp rindām autors iespraucas stāstījumā un izstāsta savas domas vai atmiņas. Līdz ar to man kā lasītājai bija ”jāfiltrē” lasāmais. Jāatzīst, ka tas bija atsvaidzinoši.

..tavu valsti ir nodevuši tie, kas grib turēt tavu tautu tumsā. /130.lpp./

Norma

Sofi Oksaselta uutuuskirja Norma ... New book by Sofi OksanenAr Sofi Oksanenu (Sofi Oksanen, 1977) es jau biju pazīstama iepriekš, tāpēc katru viņas darbu gaidu ar nepacietību. Gluži tāpat kā Šepeti. Viņas spēja rakstīt vēsturiskās tēmās ir brīnišķīga. Un šoreiz viņa pārsteidza – nekādas vēstures, nekādi ģimenes paaudžu stāsti. Viņas jaunajā darbā Norma (2015) ir nedaudz visa kā – nedaudz mistikas, nedaudz trillera un daudz mūsdienu realitātes uz ģimenes drāmas fona. Daudzi rakstnieki ”raksta” tikai vienā nišā, bet Oksanena parāda, ka spēj izlauzties no vēstures tīkliem!

Anita un Norma. Māte un meita. Pēc mātes negaidītās un aizdomīgās nāves Norma paliek viena pati. Tagad ar savu noslēpumu – pārdabiski ātri augošiem matiem – viņai ir jātiek galā vienai pašai un vēl jāatšķetina, kāpēc māte ir rīkojusies tik neloģiski. Lai atšķetinātu šo noslēpumu, Norma iekārtojas mātes bijušajā darbā frizieru salonā Matu maģija un pamazām ielaužas skaistumkopšanas industrijas aizkulisēs. Kā lai bez patiesības noskaidrošanas saglabā arī savu brīvību, ja krāpšanas tīkls savelkas aizvien ciešāks?

Norma… lasot darbu ir grūti saprast viņas aptuveno vecumu. Lai kāds tas arī būtu, pati viņa savā mūžā neko nebija risinājusi. Tas to matu dēļ, jo šāda dīvainība ir jāslēpj. Tāpēc papildus interesantumu piešķira pagātnes šķetināšana, jo savā dzimtā viņa nav gluži vienīgā tāda. Esot tik savādai dzīve ir grūta, ir jārēķinās ar daudz dažādiem faktoriem un jācenšas nesaķert šizofrēniju. Dažbrīd man šķita, ka māte ar viņu ir pārlieku auklējusies, bet reizēm – ka citādi nevarēja. Lai nu kā, tā Norma, kas ir darba sākumā, nav vairs tā Norma, kas ir darba beigās.

Mākslīgo skaistumu es nekad neesmu sapratusi. Es neko nesaku, ja matu/skropstu pieaudzēšanu izmanto sievietes, kurām tas tiešām ir nepieciešams, bet to darīt tikai tāpēc, ka tā var izdarīt… Nu nez. Es negribētu pilnu galvu ar kapsulām un ko tik vēl ne 😀 Man šķiet – tieši tāpēc klans varēja darīt to, ko viņi darīja. Pat nebiju iedomājusies, ka matu industrija var būt tāda, ka var būt vietas, kurās nebūtu vēlams staigāt kailu galvu. Pat iedomāties negribu, kā es eju pa ielu ar vaļā vai bizē sapītiem matiem un kāds to vienkārši garāmejot nogriež.

Vispār Oksanena ir izmantojusi ļoti interesantu žanru sajaukumu un tas liek šķetināt lietas ar pieaugošu intensitāti. Maģiskais reālisms, klans – mafija, skaistumkopšana – matu, nagu un visa kā cita pieaudzēšana (mākslīgais skaistums) + ”bērnu fabrika”. Tas viss kopā ir tik skaisti un gaumīgi savienots! Un pats jaukākais ir tas, ka es līdz ar Normu centos atšķetināt Anitas pēdējās dienas un ļoti, ļoti centos nesaputroties katra rīcības motivācijās un melos.

Lai arī darbs ir pieklājīgā biezumā un mazākiem burtiem nekā ierasts, tas izlasījās nepieklājīgi ātri. Kaut kas no pierastās Oksanenas tomēr bija palicis – sievietes un viņu ciešā, radnieciskā saikne. Viss pārējais gan bija neierasts, bet piestāvošs šai rakstniecei. Valoda pat dažbrīd likās krietni saistošāka nekā vēsturiskajos romānos, bet tas varētu būt trillera, kriminālromānu cienīgo notikumu dēļ. Beigas? Nedaudz negaidītas! Patika 🙂