Jums arī ir tā, ka kaut ko nopērciet, ielieciet grāmatplauktā un tikai pēc pusgada, gada izvelciet dienasgaismā un nodomājat: ”Kā es varēju šo tik ilgi taupīt!”? Man tā ir nepārtraukti. Man aprīlī sanāca izlasīt neticamu daudzumu sava plaukta grāmatu. Par divām bija iepriekšējā lasāmgabalu pauzē, šoreiz gribu izpausties īsāk, bet par vairākām grāmatām. Pavisam nedalīties ar lasīto es tomēr nespēju.
Fransuāzas Saganas (Francoise Sagan, 1935 – 2004) darbu Esiet sveicinātas, skumjas (1954) es ieguvu kaut kad pagājušajā gadā akcijā pa ļoti, ļoti mazām naudiņām. Līdz tam es uz šo darbu skatījos, bet kaut kā… pat nezinu. Tātad, akcijas laikā es izmantoju izdevību un iegādājos šo, ko zemapziņā biju gribējusi. Āāā! Sagāna mani tik ļoti aizrāva, ka ātri vien pacentos iegūt pārējo, kas uz to brīdi bija dabūjams. Skumjas man likās tik ļoti selindžeriskas, tik vienkāršas un vienlaicīgi ģeniālas. Teorētiski sižetā nekas tāds nenotiek, bet tā grūtsirdība un vienaldzība, kas rodas darba varoņos šķita tik saprotama.
Kaut kad pasen diezgan spontāni iegādājos Māra Bērziņa Titāna skrūves (2011). Šķita, ja jau gandrīz viss ir, jāņem ciet arī šis. Nenožēloju pirkumu nevienas rindiņas dēļ. Darbs ir sanācis tik humorīgs, tik viegls un ātri lasošs. Dažas situācijas šķita tik absurdas un uzjautrinošas 😀 Un viss sākas ar krējuma burciņu un gandrīz aizrīšanos ar gredzenu… Kurš latvietis vēl spētu uzrakstīt tik vieglā manierē mīlasstāstu ar tik neticami labām beigām, ja pa vidu ir bijis tik daudz ērmotu notikumu un klapatu? Un kā vispār var savest kopā divus tik ļoti atsķirīgus cilvēkus ar tik dažādiem pasaules redzējumiem? Runājot Bereļa vārdiem, Bērziņam tas ar titanisku piepūli ir izdevies. Savāda, netipiska un brīnišķīga grāmata 🙂
Laikā, kad biju atklājusi un mazliet uzsēdusies uz Alesandro Bariko, es grāmatnīcā pamanīju viņa darbu Stikla pilis (2002). Nezinu, kas notika, bet es nesteidzos ar šī darba izlasīšanu. Droši vien negribēju pārsātināties ar viņa daiļradi, lai neapniktu. Viens gan – kā ir iespējams rakstīt tik dažādi, bet tai pat laikā saproti, ka autora rokraksts jau nekur nepazūd, tas ir sastopams visos viņa darbos? Patiesībā, šis pat kaut kā mazliet asociējas ar Markesu un viņa rakstību. Stikla pilis jau atkal bija mana valodas bauda un es vairs nespēju pateikt, kurš darbs man labāk patīk. Katrā ir savs īpašais šarms, odziņa. Šis man patika gan valodas, gan sižeta dēļ, jo tajā ir tikai jaušamas vēsmas, ko nes stikla atklāšana, dzelzceļa parādīšanās un daudzas citas lietas. Noteikti ir izlasīšanas vērts un turpināšu medīt pārējo viņa daiļradi 🙂
Nākamais par ko bildīšu pāris teikumus ir kaut kas tik… nu, man noteikti darbs būs jāpārlasa vēlreiz. Kāds teica, ka labs, mani uzrunāja, ka tulkojis Joņevs, kā arī pats sižets likās interesants un tā manā somā iegūla Agotas Kristofas (Agota Kristof, 1935-2011) darbs Lielā burtnīca (1986). Tagad ir mazliet žēl, ka esmu nokavējusi Dailē šī romāna teātra uzvedumu, bet nu… varbūt kādreiz rādīs LTV1. Lasot pirmo daļu nedomāju neko labu, lai gan man bija vilkme turpināt. Tālāk kļuva jau interesanti un es gribēju zināt visu, kas notiks ar šiem dvīņiem. Tas, kā viņi sevi audzināja un trennēja ir kaut kas varens, lai arī cik neveselīgi un drasiski tas liktos. Arī kara apstākļi nav nekas iedvesmojošs, tāpēc puiku cīņas spars, apķērība un griba ir tikai apsveicama. Beigas? Tās vispār bija ekslodējošas un samežģīja visu manu domu gaitu un visi notikumi bija jāskata no jauna skatpunkta. Tas ir iemesls, lai pārlasītu.
Četri nav pārāk foršs cipars, tāpēc pielikšu vēl Mārgaretas Atvudas (Margaret Atwood, 1939) Sirds mirst pēdējā (2015). Man patika, bet man nav daudz ko teikt. Šis ir mans pirmais lasītais Atvudas darbs, tas bija ieintriģējošs, nereāli reāls un dažbrīd neticams. Autores uzbūvētā pasaule ir diezgan reāla, ļoti, ļoti tāla mūsu nākotne – pienāk diena, kad vairumam nav nekā un kaut ko var iegūt iestājoties Pozitronā. Dažas lietas, kas notika Pozitronā man šķita nereālas, bet tie tādi sīkumi. Ar interesi sekoju līdzi Stena un Šarmeinas attiecību līnijai un nespēju noticēt, kā apkārtējā vide/lietas/notikumi spēj to ietekmēt. Atvudas rakstībai piemīt odziņa – it kā fantāzija (distopija), bet ticama, ievelkoša… Lai nu kā, domāju, ka jāpamēģina arī viņas Kalpones stāsts!
thestoryofelza 