Drūrija: Septītā kamera, I

kerrydrewery-share-1200x629Kad pirms apmēram diviem mēnešiem plauktos parādījās Kerijas Drūrijas (Kerry Drewery) triloģijas pirmā daļa Septītā kamera (2016), sajutos ieintriģēta, taču atturīga. Saistīja sižets, taču kaitināja fakts, ka triloģija. Nesaprotu, kāpēc mūsdienās raksta tik maz “ķieģelīgos” romānus, bet paļaujas uz trīsdaļīgu darbu. Lai nu kā, beigās uzvarēja ziņkāre.

Tiesa kā realitātes šovs un tiesāšana kā spēle. Martai Hanidjū ir 16 gadu un viņa nāk no Daudzstāvenēm, kas skaitās nabadzīgo rajons. Viņa ir pirmā nepilngadīgā, kura tiek ieslodzīta nāvnieku kamerā – Džeksona Peidža nāvi nevar tā vienkārši piedot. It īpaši, ja viņa šai nodarījumā ir atzinusies nozieguma vietā. Balsojiet – ir viņa vainīga vai nav?

Drūrija raksta young adult žanrā. Prieks, ka to nezināju pirms padevos ziņkārei, jo citādi būtu palikusi savos stereotipos (ka darbs paredzēts tikai padsmitgadniekiem un ka tas varētu būt naivs). Šis ir pietiekami kvalituatīvs trilleris fantāzijas žanrā jauniešiem, kurā ir ietverts daudz lietu – varas korupcija, cīņa par taisnību, īstā mīla (paldies, ka nebiji salkana!), draudzība smagos apstākļos un ticība labākai nākotnei. Patiesībā, darbs atstāj diezgan nomācošu iespaidu par radītās darbības vidi – nav nekā tāda par ko tu varētu būt 100procentīgi drošs. Ļoti gribētos, lai otrā daļa tiktu izdota, kamēr esmu plus mīnus uz šī darba viļņa (nupat kā iznācis angļu valodā) un atceros visu sižetu, jo ir pietiekoši daudz sīkumu, kuriem, manuprāt, nākotnē būs liela nozīme.

Patika gan autores valoda, gan darba sadalījums. Dažbrīd gan likās, ka darbs pārāk raiti skrien uz priekšu un ka šis tas paliek sasteigts. Sasteigtība šķita blakus līnijās (t.i., “nozieguma izmeklēšanā”), taču ļoti priecēja Martas nodaļas – labi sajutu viņas bailes, izmisumu, raizes un neziņu par nākotni. Viņas iekšējie monologi tik skaisti atklāja viņas sajūtas, ka viņa bija vienīgā, kurai es patiešām spēju noticēt un just līdzi. Laikam bija jājūt līdzi arī Evai, Martas konsultantei, bet es nespēju. Kaut kā šķiet, ka nākamajā daļā es jutīšu līdzi Aizekam, bet šajā daļā viņš bija diezgan blāvs personāžs.

To, kāpēc darbu sauc Septītā kamera, autore atklāj ļoti ātri. Tiesa tiek lemta ļoti raiti – septiņās dienās un katrai dienai ir sava kamera. Katra nākamā ir mazāka, neērtāka un paranoju izraisošāka. Katru dienu pārraida televīzijas šovu Nāve ir taisnīga, kuru skatās daudzi tūkstoši ļaužu. Tiesa, Martas nodarījums ir sensācija, kurai seko teju visi. Šis ir īstais brīdis, lai saprastu, ka šāda tiesu sistēma nekam neder, daudz kas ir safabricēts. Mazliet žēl, ka autore nestāsta, kā Martas pasaule nonāca tik tālu, ka īstā tiesu sistēma tika iemainīta pret tādu absurdu. Lai nu kā, bet Marta un viņas sabiedrotie ir gatavi cīņai par taisnību, pat ja tas maksās dzīvību. Martas? Pasaule, kurā viss ir tikai balts vai melns nevar eksistēt, jo pastāv arī pelēkā krāsa.

Tā kopumā ņemot, darbs, kā jau minēju, ir diezgan kvalitatīvs. Tas liek padomāt par daudzām iepriekš minētajām lietām, kā arī par nāvessoda ētiku. Cik humāni ir kādu sodīt ar nāvi, ja nav īstas tiesu sistēmas? Cik humāni vispār ir kādu sodīt ar nāvi? Šādas diskusijas parādījās jau sešdesmitajos gados, kas arī Drūriju pavedināja uz šīs triloģijas rakstīšanu.

Lai iegūtu atbildes, ir jārīkojas.

Tur aiz stacijas ir jūra

OLYMPUS DIGITAL CAMERAŠo grāmatu – Jutas Rihteres (Jutta Richter, 1955) Tur aiz stacijas ir jūra (2001) – man piedāvāja izlasīt un es diezgan spontāni tam piekritu. Tā es daru ļoti reti – ņemu lasīšanā grāmatu, par kuru es neko nezinu. Prieks, ka nav sajūtas par “iegrābšanos”. Man patika – it kā bērnu, bet tāda dikti nopietna, lai būtu tikai tai auditorijai.

Kosmoss un Devītnieks ir uz ielas nonākuši bērni, kuriem ir kopīgs sapnis – nonākt pie jūras. Bet kā tu nonāksi galā, ja tev nav naudas? Varbūt… varbūt ir jāpārdod sargeņģelis? Vai to maz var pārdot?

Ja lasa tā ļoti virspusēji, tad tā ir parasta bērnu grāmata, kur galvenajās lomās ir divi klaidoņbērni, kuriem ir kopīgs mērķis – tikt līdz jūrai. Kāda ir jūra? Kā tā smaržo un kāda ir tās krāsa? Ceļš līdz sapņa piepildījumam ir tāls, grūts un visnotaļ smags. Ļoti patika veids, kādā autore parādīja abu bērnu draudzības un atbildības sajūtas vienam par otru veidošanos. Man bija mazliet žēl, ka autore tik ļoti maz runāja par Kosmosa iemesliem, kādēļ viņš nonācis uz ielas. Var jau būt, ka šis ir stāsts tikai par Devītnieku, bet man gribējās zināt arī par Kosmosu 🙂

Tomēr šī nav parasta bērnu grāmata. Ļoti ātri starp rindām parādās informācijas druskas par Devītnieku un viņa pagātni, par viņa mammu un Jauno, par dažādajām (un dīvainajām) rīcībām un tā izraisītajām sekām. Viens gan – lasīju šo kompakto grāmatiņu un nespēju izprast Devītnieka mammu. Kā viņa varēja pieļaut, ka viss nonāca tik tālu? Kur loģika? Runa taču ir par viņas pašas bērnu! Vēl šajā darbā saskatīju mūsdienās reti sastopamu īpašību – labestību. Ne jau to, kura parādās reizi vai divas gadā, bet tādu, kas nāk no cilvēka dzīlēm. Par spēju būt nesavtīgam un piedomāt par padarīto. Par cilvēku lielajām un pieticīgajiem vēlmēm. Ir vēl un vēl daudz mazu lietiņu, kas padara šo darbu par ne-bērnu grāmatiņu.

Savādi, ka divus gadus pēc kārtas pavasarī (izlasīju jau maijā) man ir iekritis šādi – lasīt par jūru. Bet tas ir patīkami 🙂 Jāatzīst, ka slepenībā arī centos atbildēt uz jautājumiem par jūru: gan par smaržu, gan garšu, gan arī par izskatu. Kā tu formulētu jūru?

Rabarberu tarte

Manās mājās uzradušies rabarberi! Lielisks iemesls atsvaidzināt savas kulinārās prasmes, jo pagājušajā gadā rabarberu laiku darba dēļ palaidu garām. Gribēju jau tapināt keksiņus, bet Rīgas dzīvoklī man nav formiņu, tāpēc tapa tarte. Tīri garšīga! Paldies Anna Panna! 🙂

Būs nepieciešams:IMG_9054

Mīklai:

  • 125g sviesta
  • 250g miltu (man prasījās mazliet vairāk)
  • 50g cukura
  • 2 olu dzeltenumi
  • 1-2 ēd.k. auksta ūdens (man nevajadzēja)

Krēmam:

  • 6 vidēja izmēra rabarberi
  • 2 ēd.k. pūdercukura
  • 20g kukurūzas cietes (man bija parastie kartupeļu)

Itāļu bezē:

  • 40ml ūdens
  • 100g cukura
  • 2 olu baltumi

Pagatavošana:

  • Bļodā liek sviestu un miltus. Samīca un tad pievieno cukuru un dzeltenumus. Mīca, līdz ir viendabīga konsistence (ja negrib lipt kopā, pievieno ūdeni). Mīklu liek ledusskapī uz vismaz 2h. Pēcāk to izrullē, klāj pannā (man ar noņemajamām malām), sadursta ar dakšiņu un ieliek uz vēl 15 min. ledusskapī. Tarti cep 190grādos 15-20minūtes vai līdz maliņas ir zeltaini brūnas.
  • Tikmēr pagatavo krēmu – nomizo, sagriež rabarberus, pārkaisa ar pūdercukuru un katliņā vāra, līdz tie kļuvuši mīksti. Tad pievieno cieti un vāra vēl brītiņu. Pēc tam masu sablenderē un iegūto krēmu klāj izceptajā smilšu pamatnē.
  • Itāļu bezē mirklis, kurā es pārvārīju sīrupu un kādā pusē man nebija strūkliņas, bet cukura krusiņa 😀 Teorētiski jādarbojas tā: nelielā katliņā lej ūdeni, pieber cukuru un vāra uz vidēji lielas uguns. Jāvāra līdz brīdim, kad cukurs izkusis un sabiezējis sīrupā (5–7 minūtes). Sāk putot olu olbaltumu. Kad iegūtas baltas putas, mazā strūkliņā pievieno verdošo sīrupu. Turpina putot vēl 5 minūtes, līdz olbaltums atdzisis. Olbaltumu liek pa virsu rabarberu krēmam. Ja pieejams gāzes deglis – apdedzina to.

Lai garšo!