Lasāmgabali XXIX

Sen nebija bijis brīdis, kurā es lasītu, lasītu un lasītu, bet neko nerakstītu. Pārāk izbaudīju brīdi, kad piegāju pie sava plaukta izvēlēties lasāmvielu, ar baudu (lielāku vai mazāku) izlasīju un ņēmu nākamo. Un tā gandrīz mēneša garumā… 🙂 Šis saucās: ”Kaut kad tajās akcijās sagrābtās grāmatas arī jāizlasa” 😀 Tā kā neizskatās, ka tik ļoti drīz gribēšu dalīties garākās pārdomās, sākumam izpaudīšu īsumā divas grāmatas, kuras izlasīju.

9984-777-24-3Man patiešām ir žēl, ka es tik vēlu atklāju tādu brīnišķīgu izdevniecību kā AGB un viņu Vēja suņa klasiku. Daudzas šīs sērijas grāmatas izklausās tik ļoti, ļoti labas! Diemžēl, to es varu spriest tikai pēc anotācijām, jo vairums nav vairs pieejams. Kādā no akcijām ieraudzīju Petras Hammesfāras (Petra Hammesfahr, 1951) darbu Leļļu kapracis (1999), kurš uzrunāja gan ar vāku (tiešām grūti saprast vai tā ir lelle vai maza meitenīte) un anotāciju. Kādā vācu ciematiņā dzīvo divdesmitdivgadīgais Bils. Diemžēl viņam ir tikai divgadnieka prāta uztvere, līdz ar to daudzi ciematnieki uz viņu skatās ar aizdomām. Aizdomas kļūst lielākas, kad ciematā sāk notikt mistiskas pazušanas un slepkavības… Pirmajās lapās bija nedaudz grūti ielasīties, jo autore uzreiz iepazīstināja ar visiem ciema iedzīvotājiem un viņu savstarpējām intrigām. Un Bils… par viņa nepilnībām varēja uzzināt tikai laika gaitā. Viņš bija gandrīz mīlēts bērns, pēcāk – patiešām mīlēts, kura vārdu krājumā bija kādi pieci vārdi. Iepriekš minētās intrigas mani tik ļoti mulsināja, ka es dažbrīd visā vainoju viņu, dažbrīd man viņa sametās žēl, jo viņš taču nesaprata, kas ir labi darīts un kas nē un vispār – kas notiek? Jāatzīst, ka Hammesfāra ļoti prasmīgi ir spējusi sajaukt kārtis un salikt tās pareizā secībā nebija nemaz tik viegli. Uz beigām tapa jau krietni vieglāk novirzīt domas uz iespējamo vaininieku, bet arī beigas ir gana samudžinātas… Vēl man neliek mierā domas par Trūdi, Bila māti. Es nekādi nespēju viņu saprast, kur nu vēl attaisnot. Šķiet, ka ar mātes mīlestību un rūpēm var attaisnot diezgan daudz ko, bet ne šo, ne brīdi, kad viss tiešām sāka iet šķērsām! Patiešām labs romāns ar kriminālromānu ievirzi!

 

f21351d0ab8432c936b99b47bc01ff2eBija vēl kāds Vēja suņa romāns, uz kuru es metu acis no akcijas uz akciju līdz nesen sapratu, ka cenas ziņā nekas nemainīsies 😀 Tas ir Luīzes Velšas (Louise Welsh, 1965) darbs Triks ar lodi (2006). Kā jau vēsta nosaukums, darbs ir par iluzionistu, kuram dzīvē neiet gluži tā kā gribētos. Man patīk iluzionisti, jo saprotu, ka nekas no tā, ko viņi dara nav īsts, bet tai pat laikā – kā viņi to dara? Nu kā viņiem izdodas apmānīt manas acis un prātu? Viljams ir meistarīgs, par to man nav šaubu. Tik nekādi nespēju saprast, kāpēc nokāpis no skatuves viņa talants kaut kur pazūd un viņš kļūst par nelaimīgu vīrieti ar tieksmi iedzert un iekulties patstāvīgās nepatikšanās. Mirklis, kuru es negaidīju – krimināla pieskaņa. Kā jau reizēm mēdz gadīties ar pārsteigumiem, tas izrādījās diezgan trāpīgi, jo mazliet noguru no viņa veiksmīgajiem šoviem un ķezām ārpus skatuves. Kopumā man darbs patika, izlasījās raiti, tomēr kaut kas īsti līdz galam nebija. Pietrūka tādas īstenas aizrautības dzirksts. Velšai ir tīri jauka valoda, labs stāstījums un šajā darbā – negaidītas beigas!