Alesandro Bariko: Zīds un Misters Gvins

Reizēm gaidīšana var būt jauka. Jau ar pirmajiem anotācijas teikumiem man iepatikās abas Alesandro Bariko (Alessandro Baricco, 1958) grāmatas Zīds (1996) un Misters Gvins (2011). Nezinu, kaut kā tās abas sajutu kā šī rudens grāmatas. Pagājušajā gadā ap šo laiku man prasījās Ziedoņa Epifānijas, Streidas Mežone un tml. grāmatas, tad šobrīd kaut kas vienkāršs valodā, bet tai pat laikā smalks, saudzīgs un… pat nezinu. Kā Bariko 😀 Lai nu kā – viņš ir mans atklājums un šīs divas grāmatas ir nedaudz mans rudens (domāju, ka daudz nekavēšos un ķersos klāt arī Stikla pilīm).

300x0_zidsErvī Žonkūrs pērk un pārdod zīdtārpiņu olas. Kāds gads izrādās neveiksmīgs, jo zīdtārpiņus bija piemeklējusi slimība. Risinājums tika atrasts austrumos, Japānā. Uz turieni tiek nosūtīts Ervī Žonkūrs. Japāna, šī nepielūdzamā un nepieejamā zeme. Ervī iepazīstas ar Hara Keju un viņam līdzās ir jauna sieviete, kuras ”acis nebija austrumnieciski ieslīpas, viņas seja bija pavisam jaunas meitenes seja.” /58.lpp./ Kas ir šī noslēpumainā sieviete? Vai viņai ir iespējams piekļūt?

Principā viss tālāk lasāmais varētu būt nedaudz samocīts utt., jo man ir grūti noformulēt savas domas. Nespēju piemeklēt īstos vārdus, lai savu domu izliktu ”uz papīra”. Es šo grāmatu iesāku nejauši. Man bija paredzēts tajā tikai ieskatīties, bet plāns izgāzās ar lielu blīkšķi. Bariko ar savu valodu mani tā apbūra, ka nespēju nolikt to malā. Pat īsti nespēju izskaidrot to mistisko šarmu, bet tas ir valodā un tas ir vienkāršajā Ervī Žonkūra dzīves stāstā. Jo galu galā stāsts jau nav par zīdu, bet par Ervī dzīvi un šo maģisko saikni ar sievieti Japānā.

Principā negribētos būt banālai, bet romāns nudien pielīdzināms zīdam. Tas ir tikpat viegls, gaisīgs, patīkams lasīšanai… Vienas nakts romāns, kas pieprasa klusumu un tējas krūzi. Ai, man tiešām grūti rakstīt. Viens noteikti ir skaidrs – romānā ir iekodēts tāds šarms! Gan stāsta, gan valodas nozīmē.

Teorētiski šis ir viena cilvēka stāsts – viņš pats, viņa rāmā dzīve, viņa ceļojumi, viņa iegādātās zīdtārpiņu olas, viņa bagātība un viņa sapņi. Un Viņa – sieviete Japānā. Kas viņa ir? Kas tas par valdzinājuma spēku, kas velk pie viņas un neļauj rast mieru? Stāstam fonā pavisam neuzkrītoši tiek vēstītas pārmaiņas, kas vēl tikai jaušamas. Lietas un to kārtība sāk mainīties, bet Ervī Žonkūrs dzīvo kā dzīvojis. Viņam nav vajadzīgas pārmaiņas. Lai gan vecumdienās viņš sāka darīt lietas, kuras nebija darījis. Kādas? Lasiet paši 🙂 Un tad vēl tā zīda maģija – tā vieglums, gaisīgums, pievilcība un jā, jutekliskums.

Tas viss un vēl vairāk ir šis romāns. Izskatās, ka esmu trāpījusi uz īstā romāna, jo šis ir radījis vēlmi izlasīt vēl daudz ko no Bariko daiļrades. Nākamā iespēja pienāca jau pēc dažām dienām.

300x0_misters_gvinsOtrs romāns – Misters Gvins – mani uzrunāja sava temata dēļ: rakstnieks, kurš izdomā pārstāt rakstīt. Lai uzzinātu kāpēc, ķēros klāt lasīšanai.

Tātad, Džespers Gvins pārtrauc rakstīt. Pietiekami atpūties, viņš apdomā, ko varētu gribēt darīt tālākajā dzīvē. Saprotot, ka rakstīt negrib, bet bez rakstīšanas tomēr nespēj dzīvot, nolemj kļūt par pārrakstītāju. Ne jau šādu tādu, bet… noslēpumainu. Sava amata noslēpumus dala ar Rebeku – sievieti, kura pirmā izbaudīja viņa dīvaino nodarbošanos.

Džespera dzīvē pienāk brīdis, kurā viss mainās. Doma par nerakstīšanu viņa prātā veidojās neapzināti, līdz tā uznira virspusē pavisam skaidra un gaiša. Brīdis, kad tapa viņa saraksts ar lietām, ko viņš nekad vairs nedarīs, mani samulsināja. Bariko nesniedz nekādus paskaidrojumus. Gvins arī ne. Vēlāk jau apjautu kāpēc viņš tā ir rīkojies, bet vienalga. Man šķita, ka šeit būtu ”jāuzrok” Gvina zemapziņa, viņa jaunais skatījums uz lietām. Lai arī ko ļaudis domātu par rakstīšanu, tā ir sava veida maģija. Un rodas sajūta, ka Džespers grib aizrakties līdz tā kodolam, saknei….

Paša identitātes meklējumi viņu noved pie visai interesantas nodarbes, kas pirmajā mirklī šķiet nereāla un tāda kā vien untuma iegriba. Lasot par panākumiem, sāku domāt, ka tā varbūt nebija tikai iegriba. Varbūt tas bija veids, kādā viņš meklēja pats sevi. Mēnesis – laika sprīdis, kurā notiek pārrakstīšana. Apjausmas par lietām un personību nāk pamazām, neapzināti. Sākumā tās ir tikai piezīmes, bet beigās tas esi tu pats. Es šādam eksperimentam nebūtu piekritusi, lai arī mani interesētu tās iznākums.

Jāatzīst, ka radīšanas process man šķita tāds diezgan maģisks. Tajā it kā nekas tāds nenotiek, lai neteiktu, ka nenotiek nekas, kaut kas tomēr mainās. Pašā cilvēkā. Tas viss ir ļoti, ļoti neapzināti, tik vien kā pienāk brīdis, kurā tu saproti, ka piedzīvota interesanta pieredze pašam ar sevi. Vai šajā procesā arī Džespers mainījās? Grūti teikt. Viņš vispār par sevi neko daudz neatklāj.

Ja runājam par valodu un veidu, kādā Bariko raksta, tad šī lasīšanas pieredze bija citādāka. Tā nebija tik ”paņemoša” kā Zīdā, bet Misterā Gvinā nostrādāja pats stāsts. Pēc tā izlasīšanas palika mazliet skumji, jo… tā paliek vienmēr, kad tiek aizvērts skaista stāsta pēdējā lapa. Pēc izlasīšanas paliku arī mazliet uz pauzes, jo vajadzēja apdomāt beigas. Nāca neliels pārsteigums līdz ar Rebeku. Rodas jautājums – kas īsti bija šis noslēpumainais misters Gvins, kurš izdomāja, ka vairs negrib rakstīt grāmatas?

One comment on “Alesandro Bariko: Zīds un Misters Gvins

  1. Atbalsojums: Grāmatstatistika II | thestoryofelza

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s