Rabarberu sarkanais

Kad pirms kādiem diviem gadiem tika iztulkota islandiešu autores Oidiras Avas Olafsdotiras (Auður Ava Ólafsdóttir, 1958) grāmata Astoņu ziedlapu roze, es uz to tā kā skatījos, bet beigās izlēmu nelasīt. Savukārt, kad salīdzinoši nesen iznāca viņas pirmais prozas darbs Rabarberu sarkanais (1998), man gribējās to izlasīt. Patika noformējums, anotācija un fakts, ka būs iespēja skatīt autori vaigā (grāmatas atvēršanas pasākums bija 28.septembrī).

20160928_174020Augustīne nav parasta pusaugu meitene. Viņa ir invalīde – kroplas kājas un staigāšana ar kruķiem. Viņa praktiski nemaz nekomunicē ar saviem vienaudžiem. Viņas mamma ir zinātniece, kura devusies ekspedīcijās un cer reiz atgriezties salā pie meitas, bet tēvs… aizlaidās lapās pie pirmās izdevības. Tā nu Augustīne dzīvojas pati savā pasaulē, kas ir tiešā saskarē ar dabu. Par to daudz prezentācijā runāja arī Olafsdotira.

Uzreiz saku, ka šī atsauksme būs neliels mikslis ar dzirdēto septembra beigās. Tā kā biju paspējusi grāmatu izlasīt, tad autores stāstījums mazliet sakārtoja lasīto un papildināja manas domas par šo darbu. No vienas puses varētu teikt, ka tajā nav nekā tāda īpaša, bet tai pat laikā tajā ir dziļāks skatījums uz lietām, kurām mēs nemēdzam pievērst uzmanību vai tikai nodomājam, bet nekad nepasakām.

Pirmais, kas mani uzrunāja jau lasot anotāciju bija daba. Islande man saistās ar ko skarbu, bet pirmatnēji skaistu, tāpēc bija interesanti zināt, kas slēpjas starp grāmatas vākiem. Fascinē kā autore ir spējusi dabas aprakstus ietērpt tādos vārdos, radot vēlmi pašai būt tajā ciematiņā un redzēt visu Augustīnes acīm. Man ļoti patika salīdzinājums, kuru viņa izteica prezentācijā: ”Latvijas daba ir kā skaista sieviete, tikai mētelī, bet islandiešu – kaila sieviete. Koki nav ainavas daļa, jo tā liedz redzēt zemi.” Un tādu iespaidu arī rada grāmata – vienīgais, kas paceļas pret debesīm ir rabarberu lauks, kurā var paslēpties (vai radīt Augustīni…). Runājot par dabu, viņa saka, ka pretstati ir dabiski un tieši tā arī raksta autors. Augustīnes pasaule ir skaista, sakārtota un emocionāli dziļa, kamēr vide ap viņu – skarba.

Ja tā padomā, pretstatīti ir arī paši personāži. Vieni ne par ko nevēlētos pamest salu un ierasto vidi, kamēr citi labprāt lūkojas pāri salas ūdeņiem. Kā izteicās autore, Augustīne tieši tāpēc ir radīta, tā teikt, stacionāra. Viņa nespēj pamest salu savu kāju dēļ, kamēr viņas māte-zinātniece pēta Āfrikas džungļus vai bauda Parīzes skatus. Šis īpašais apstāklis ļauj Augustīnei uz visu raudzīties krietni citādāk. Viņa grib skatīties uz pasauli no augšas (kā tas pieņemts islandiešiem). Viņai ir jātiek pāri visām grūtībām, lai pievārētu Kalnu un varētu īstenot savu sapņu redzējumu. Viņas nekustīgums ir vēl viens iemesls, kāpēc viņa redz tā kā redz – viņai ir laiks visu izpētīt. Jūs esat pētījuši zāles stiebru vai domājuši par to, kā aug rabarberi?

Man patika šis stāsts un tā bija citādāka lasīšanas pieredze, jo pirmo reizi lasīju islandiešu darbu. Interesanti bija arī uzzināt, kā autore šo darbu (un visus citus) ir rakstījusi – vispirms savu redzējumu/vīziju un tikai tad tam ir radīts sākums un beigas. Tieši tāpat viņa arī parakstījās grāmatā: kaut ko pa vidu, tad sākumu, beigas un atkal vidus. Sakārtots haoss 🙂 Viņas valoda šajā darbā ir raita, viegla un diezgan ievelkoša. Katra nākamā epizode lika gribēt turpināt, tāpēc sanāca gandrīz vienas nakts sakars. Prieks par lasīšanu un prieks par satikšanu!

P.S. Es zinu, ka nepareizi lietoju vārdu ”Īslande”. Bet man tā tīk!

P.S.S. Prezentācijā tika izteikta varbūtība, ka vēl kaut kas no autores dailrades varētu tikt tulkots. Man gribētos, lai tas būtu Rigning í nóvember (Butterflies in November, 2004). Nezinu, kaut kā šķiet laba.