Leons un Luīze

Vispirms es ieraudzīju vāku. Tur uzlikta fotogrāfija un nodomāju, cik skaists un
dzīvespriecīgs pāris. Tad laižot skatu pār vāku, ieraudzīju autoru un nosaukumu – Alekss Kapī (Alex Capus, 1961) Leons un Luīze (2011). Pēc anotācijas guvu apstiprinājumu, ka tas ir mans pēdējā laikā iemīļotais posms (20.-30.gadi), un nolēmu, ka jālasa vien būs.

Šis stāsts sākas no beigām. Ar bērēm. Un tad autors mūs iepazīstina ar sākumu. Kad Leons pirmo reizi ierauga Luīzi, viņam ir tikai 17 gadu. Viņš zina, ka viņa ir kaut kas īpašs, bet nezina, ka tā būs mūža mīlestība. Viss plaukst un zeļ līdz uzlidojumam. Abi ir pārliecināti, ka otrs ir gājis bojā. Ar šo pārliecību viņi dzīvo 10 gadus…

– Par ko tu mani uzskati – par idioti, vai? Katrs vīrietis grib uzmākties meitenei, palicis divatā ar viņu kāpās.
– Tas tiesa, – Leons atzina. – Bet es to nedarīšu. [..] Gribēšana un darīšana nav viens un tas pats. /52.lpp./

Jau pašos pirmsākumos man tā izklausījās pēc brīnišķīgas grāmatas. Arī pēc tam tā tāda bija, bet… kaut kas, iespējams, tomēr manī nesaslēdzās kā pēc Beigbedera Ūna un Selindžers, kur man beigās bija jāraud. Šķiet, ka man vilšanos sagādāja diezgan vienpusējais stāstījums. Priekšplānā bija Leons un viņa dzīve. Luīze bija tikai mazliet un starp rindām. Tas mani tiešām skumdināja. Apmēram grāmatas vidū es viņus abus vairs nejutu. Kaut kā šķita, ka brīdī, kad viņš viņu ieraudzīja pa metro logu, tūlīt notiksies lielas lietas! Mazliet jau notikās, bet ne tas, ko es gaidīju. Varbūt labi, ka tā. Pēc tam es vairāk jutu laiku, kurā tas viss notiek…

Cilvēks pierod pie savām tukšajām vietām un dzīvo ar tām, tās viņam pieder, un bez tām negribas palikt. /142.lpp./

Šī nav lubene vai mīlas romāns tās parastajā izteiksmē (kā Kontinentam). Šis tiešām ir mīlestības stāsts. Stāsts, kurš aizsākās 1918.gadā un beidzās tikai 1986.gadā. Kas zina, kā tas būtu izvērties, ja Pirmais pasaules karš un uzlidojums to visu nebūtu iztraucējis. Patiesībā es biju domājusi, ka viņi būs uzstājīgāki. Nē, viņi viens otru neaizmirsa, tikai kaut kā nepapūlējās meklēt ilgāk. Man kaut kā ne pārāk patika arī viņu savstarpējā vienošanās. Tā šķita tik nereāla! Un Luīze? Kāpēc autors tik maz par viņu atklāj? Principā par viņu ir zināmas vien virspusējas lietas. Bet es gribēju zināt no kurienes viņa ir, kas ir viņas vecāki un kāpēc viņai tāds patīkami pašpuicisks raksturs?

Tur nav ko apdomāt. Domāt var tikai tad, ja ir informācija. Bet mēs nezinām neko. /134.lpp./

Diezgan grūti ir izprast arī Leona sievas rīcības motīvus, bet… vismaz Otrā kara laikā viņa bija pietiekoši stipra, lai darītu to, kas reāli jādara. Njā… viņi bija pāris, kurš viens otru balstīja, bet mīlestības tajā visā nebija. Tā kaut kur bija paspējusi noplaukt.

Es zinu, ka izklausās tā, ka man nav paticis. Gluži tā nav. Man patika, tikai pietrūka kaut kādas īpašās odziņas vai stāsta pavediena. Varbūt man nevajadzēja arī salīdzināt ar Ūnu, bet tas jau notiek automātiski. Man prasījās dzīvīgākus tēlus (Luīze tāda bija, bet pietrūka informācijas kā tādas), romāna attīstības un skaistākas beigas. Gribējās, lai Leona protests nav tikai iekšējs, bet arī ārējs. Fonā esošais laikmets ir parādīts diezgan labs, par to neko sliktu nevaru teikt.

Šis vairāk būs romāns, ar kuru atslīgt pie vakara tējas vai zem segas. Mīlestība tur būs!