Lasāmgabali XXVII

Trīs dažādi romāni, trīs mazi apraksti. Katrs šis darbs ir bijis citāds ne tikai vēstījumā, bet arī žanrā. Bet ko nu tur daudz runāt, laiks ieskatam darbos:

hali1Uz Boženas Ņemcovas romānu Vecmāmiņa metu aci jau tad, kad tā iznāca. Man bija lasāmas citas lietas, tāpēc šo atzīmēju kā reiz izlasāmu. Pati neticēju, kad šāds brīdis pienāca 😀 Pašos pirmsākumos mani uzrunāja anotācija, jo tur bija minēts, ka kņaze dzīvojusi Kurzemē, Rundāles pilī… Tas uzreiz raisīja tādu kā savējo asociāciju. Autore bija izvēlējusies neminēt kņazi vārdā un neminēt arī pils nosaukumu. Lai kā tur arī būtu, Vecmāmiņa ir rāma plūduma darbs. Lēns darbs, kurš man arī lasījās lēni, bet ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi. Vienkārši nesteidzīga grāmata 🙂 Šo varētu arī uzskatīt par mācību neaizmirst savas saknes, paražas un mīļos. Darbs, kurā ir pa pilno ar tradīciju aprakstiem un padomi birst kā no pārpilnības raga… Jā, darbs kā dzīve. Varbūt šāda asociācija rodas, jo viss ir izklāstīts no vecmāmiņas skatupunkta. Protams, dažbrīd viņa šķita vecmodīga, bet būsim godīgi – vecmāmiņas ir dzīvesgudras un to nevajadzētu zemu vērtēt.

Kaut kad ļoti sen es lasīju 300x0_bendes_meita_un_meln_muksOlivera Peča pirmo darbu Bendes meita. Mani tad uzrunāja pats bende un salikums – vēsturisks+detektīvs. Nu lūk. Ieraugot otro darbu Bendes meita un melnais mūks, es nevarēju neizlasīt. Lai arī šis man vairs nelikās tik pievilcīgs darbs, kā pirmais, tas nebija slikts. Mani mazliet nokaitināja tas, ka visiem vienmēr pareizajā brīdī baigi nolaimējās, veiksme bija blakus utt. Kas man tomēr patika – autors nav izdomājis Jākobu Kuislu. Viņš patiešām ir eksistējis un pie tam abi ir vienas dzimtas pārstāvji. Kā saka pats Pečs – viņam nekas pa lielam nav bijis jāizdomā, tikai literatūras vajadzībām nedaudz jāizskaistina un jāpiepušķo. Pirmā grāmata vēstīja par raganām un cilvēku tumsonību. Šī daudz neatpaliek, tikai centrā ir reliģija un tās daudzveidīgā uztvere – vieniem tā ir patvērums un mierinājums krīzes laikā, citiem apmātība un vājprāts, pamatīgi pārprotot it visu, kas saistīts ar bībeli un citiem reliģiskajiem tekstiem. Kopumā viss darbs ir liels kišmiš no visa, radot sajūtu, ka šī ir ”darbīgāks” romāns par pirmo. Derēs atslodzei!

300x0_sievietessmaids_978-9934-0-5575-1Ak, nejautājiet, kāpēc es esmu lasījusi šo 😀 Uz šo metu acis, kad tikko iznāca, bet pēc tuvākas izpētes secināju, ka šī ir lubene. Atmetu domu par lasīšanu. Šķiet, kaut kad vēlāk izlasīju labu atsauksmi un… nu jā. Sižets nav nekāds superoriģinālais, ģeniāls vai kāds citādi ”wow”. Šis tiešām ir viegls atslodzes dāmu romāns par sievieti, kuru nekrietni pamet draugs. Tad viņa nejauši atrod grāmatu, kurā viņa atpazīst sevi un ir cieši nolēmusi iepazīties ar autoru, lai uzdotu dažus jautājumus. Un tad ir Viņš, kuram spontāna ideja kļūst par panākumiem bagātu bestselleru, tikai ķeza ir tā, ka neviens nedrīkst uzzināt, kas to ir sarakstījis. Tālāk mūsu varoņiem iet pavisam raibi. Garlaicīgi nav, pārsteidzoši – salkani arī nav, tikai nedaudz paredzami gan. Lai nu kā, darbs nav slikts un pārmaiņas pēc arī man reizēm ir jāpalasa kaut kas šāds 🙂

Advertisements

Sašķeltā jūra, 1: Pusķēniņš

Ilgi es vēros Džo Aberkrombija (Joe Abercrombie, 1974) bw_joe_abercrombie_by_lou_abercrombietriloģijas pirmajā daļā Pusķēniņš (2014). Pamazām nonācu pie atklāsmes, ka sen neesmu baudījusi fantāzijas lauciņu. Nospļāvos par faktu, ka šī ir triloģija; cik saprotu arī ne tas vardarbīgākais, ko viņš esot sarakstījis, jo šis gabals paredzēts jauniešiem. Pagājušajā gadā darbs ir dabūjis Locus Award kā gada labākais YA romāns.

Sašķeltās jūras krastos, Torlbijā, dzīvo karaļpāris, kuram ir divi dēli – viens stalts karotājs, bet otrs… tāds pusrocis. Pienāk brīdis, kad krīt tēvs un dēls un princim Jārvi, pusrocim, jākļūst par karali. Bet kā? Viņš tak nevar ne zobenu, ne vairogu rokās noturēt! Tautas acīs viņš ir vārgulis… Vai nodevība, atriebības kāre un vēl daudz kas cits liks Jārvi augt?

Es nudien biju izslāpusi pēc fantāzijas. Grāmatu izlasīju pa pusotru dienu. Tas gan nenozīmē, ka tā ir bijusi tik lieliska, ka neesmu spējusi to nolikt malā. Drīzāk bija pāris lietas, kurām ļoti, ļoti gribējās zināt beigas. Piekritīšu jau daudz kur lasītajai atziņai, ka stāsts ir labs, diezgan spraigs un tā, bet arī man traucēja pieļautās drukas kļūdas vai neloģiskie teikumi. Un tas, ka stāsta pirmajā pusē tik ļoti tika akcentēta Jārvi kroplība.

Atskaitot visu šo, pašam stāstam, tās idejai nav ne vainas. Šis bija viens no retajiem darbiem, kurā varēja vērot kāda varoņa izaugsmi. Protams, ka Jārvi izaugsmi. Un ne pārāk pārsteidzošo tālāk sekojošo draudzību, kas radīja īstenības sajūtu (nu, vairāki bēdu brāļi sametas kopā un aizstāv viens otru) – tas likās tā jauki. Atgriežoties pie Jārvi izaugsmes… Sākumā viņš bija čīkstulīgs nīkulis, kurš pie mazākām grūtībām skrēja slēpties pazemes ejās, nekautrējās raudāt un izrādīt savu vājumu. Vispār jau es nebrīnos, ka viņš tāds bija. Ja visi apkārtējie, arī paša ģimene, viņu ”grauza” par kroplību pie kuras viņš nu nekādi nav vainīgs, tad nav jābrīnās, ka Jārvi deva priekšroku Maģistrātam. Stāstam uzņemot apgriezienus un notikumu virpuļus, Jārvi cīnījās ne tikai ar likteni, bet arī pats ar sevi. Viņš kļuva aizvien pašpārliecinātāks, mērķtiecīgāks… Bet izlasiet paši, tad jau sapratīsiet par ko es runāju.

Nezinu, kā būs ar pārējām daļām, bet šī ļoti piestāv šai pēkšņajai ziemai. Lielākā daļa darbības notiek aukstumā – ziema, jūra, skarbas zemes utt. Vispār, lieti noder arī uzzīmētā karte – vienu brīdi to pētīju, lai saprastu no kurienes uz kurieni viņi ceļo. Kas vēl? Protams, nodevība, atriebība un viss tam sekojošais. Patīkami spraigs stāsts, kuram pat bija viens moments, kas mani pārsteidza. Kaut kā nebiju to iedomājusies 🙂 Lai nu kā tur būtu ar to tulkošanu utt., noteikti lasīšu arī pārējās daļas, jo kaut kā šķiet, ka šī bija tikai iešūpošanās. Ceru, ka turpinājumos atklāsies vēl plašāka pasaule un vikingiskā noskaņa netiks pamesta novārtā!

Latviešu šausmu stāsti

barbala-simsone_let-664x435O jā! Kaut ko tāāādu es nevarēju laist garām! Lai gan es vēl tikai saņemos izlasīt Bārbalas Simsones sarakstīto Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē, (2015) viņas sastādīto Latviešu šausmu stāsti (2016) es tā izrāvu cauri, ka nepaspēju ne nobīties 😀 Padomājiet paši – kādas gan latviešiem var būt šausmas? Grozies kā gribi, vairums darbu ir biogrāfiski vai vēsturiski romāni. Bet redz kā! Ir mums tās šausmas, ir… Un iepriekš es meloju. Daži stāsti man uzdzina neskaidru baiļu izjūtu.

Jāatzīst, ka bez Bārbalas izskaidrojošā priekšvārda, šim krājumam būtu krietni mazāka vērtība. Nu no sērijas ”savāca dažus stāstus, iesēja vienos vākos un aidā, grāmata gatava”. Njā… latvieši ir bijuši diezgan slinki šausmu rakstītāji, tomēr kādi nebūt periodi tajā visā ir iedalāmi.

Pirmā posma šausmas ir netveramas, neskaidrs izbīlis, iespējams, spoks, nekas konkrēts. No šī posma rakstniekiem mani ļoti patīkami pārsteidza Aleksandrs Grīns. Lai nu no kura, bet no viņa es negaidīju neko tik labu (spilgti palicis atmiņā Nameja gredzens, kurā vīlos sausās valodas dēļ). Patika stāsts, kurā viņš lika atgriezties Namejam, patika Vecāru Indriķa stāsts un naturālā raganu prāva, patika arī Nelaimes jātnieks – tik pēc kāda laika apjautu, ka šausmas palīdz uzdzīt ritmiskā valoda. Nu gluži kā dzejproza. Pārējie šī perioda stāsti nebija slikti, bet mani īpaši neuzrunāja un tie man noteikti ilgi atmiņā nepaliks.

Otrā posma šausmas iegūst citādāku veidolu. Tajā it kā turpinās iepriekš iesāktais (iedvesmas gūšana folklorā), tomēr notiek arī jaunrade. No krājumā iekļautajiem autoriem vislabāk man patika Vladimirs Kaijaks. Lai gan nē – iepriecināja Kaijaka stāsts Visu rožu roze un Viestura Reimera stāsts Spogulis. Pārējiem stāstiem nav ne vainas, bet tajos nespēju rast to baiļu atmosfēru, ko iepriekšminētajos stāstos. Kad lasīju Kaijaka stāstu, manī maz pamazām ausa asociācijas ar S. Smita Aizliegto kalnu, bet tas tā. Es nespēju nolikt stāstu malā, līdz nebiju to izlasījusi (par spīti tam, ka nākamajā dienā bija agri jāceļas). Man bija jāzina ar ko tas viss beigsies! Nu, man nekad nav patikušas rozes 😀 Tāpat kā spoguļi. Lai arī es apzinos, ka tas ir tikai metāls un stikls, dažbrīd šķiet, ka tajos ir kaut kas… pat nevaru pateikt.

Un tad seko trešais posms, kuram vēl nav iedalītas beigas. Šie stāsti no iepriekšējiem patiešām atšķiras – gan valodā, gan izdomā, bet mani kaut kā tie neuzrunāja. Ieinteresēti izlasīju I. Melgalves Interviju ar kanibālu un R. Kokina stāstu par zilo zārku. Kanibāla stāsts bija īss, vienkāršs, bet tajā bija pateikts pietiekoši daudz, lai tajā sajustu šausmas. Kokins gan prata uzdzīt neskaidras zemapziņas bailes un tādas es jutu arī,sausmas_6 kad lasīju viņa vilkaču stāstus. Bija sajūta, ka šim posmam pietrūkst vēl dažu stāstu, bet kā nu ir, tā ir.

Uz pēdējā vāka tiek uzdots jautājums – kas tad īsti ir latviešu lasītāja ”baiļu faktors”? Lai uz to atbildētu, man būs vajadzīgs otrs šādu stāstu krājums 🙂 Un ja nopietni, tad jau laikam mani baidīja un vienlaicīgi pievilka tie autori un stāsti, kurus esmu konkrēti pieminējusi. Jo, piemēram, stāsts par teātra spoku būtu baiss, ja tas būtu baiss – vai nu esmu pie šāda veida stāstiem pieradināta skolas ekskursijās, vai arī tas nebija uzrakstīts gana baisi. Tieši tas pats ar Zeibota stāstu (tas ir vienīgais stāsts, kuru es nesapratu; izlasīju un domāju, ko es tikko izlasīju). Varētu pieminēt arī citus, bet nav vajadzības. Domāju, ka šis tiešām ir tāds stāstu krājums, kāds mums nepieciešams šajā veļu laikā. Patiešām – iesaku 🙂

Ledus apelsīns

mlarge_8f5e1f04Ap Daces Vīgantes (1970) stāstu krājumu Ledus apelsīns (2016) es riņķoju ilgi. Tāds interesants vāciņš, interesants nosaukums un tā… Un tad es ieraudzīju grāmatas prezentācijas bildes un man sametās žēl, ka saslinkoju un neaizgāju. Izskatījās, ka bijis jauki. Un tad es sapratu, ka grāmatu nedrīkstu nelasīt. Pie tam – runā, ka šī, iespējams, ir gada spilgtākā debija. Neesmu vīlusies nevienā stāstā!

Laikam tiešām jāsāk mainīt domas par latviešu autoriem. Neviens no krājumā iekļautajiem 11 stāstiem man nelika vēlēties grāmatu likt pie malas un padarīt ko citu. Patiesībā es šo grāmatu izlasīju pāris dienās. Principā visos stāstos es atradu ko pazīstamu, reiz redzētu vai dzirdētu. Neatkarīgi no to garuma, tie nezaudēja savu tempu, intonāciju un vēstījumu. Protams, ne visus stāstus vērtēju kā līdzvērtīgus. Man ir daži mīluļi, ja var tā teikt.

Ļoti patika pirmais stāsts Ledus okeāns. Kad es biju tikusi līdz stāsta beigām, domāju: ”O, jā! Tā tik tiešam noteikti bija! Tā dzīvoja, elpoja un eksistēja ļaudis-parastie!”. Pirmais stāsts ir pagarš, bet tas, ko Vīgante izstāsta tais 90lpp., ir vienlīdz spēcīgs ar citu stāstīto, kuriem vajag uzrakstīt veselu romānu, lai izstāstītu par trim dzimtas sievietēm. Tas tik tiešām ir aizraujoši, ko šajā stāstā viņa dara ar vārdiem. Teksts ir skaudrs, ainiņas zīmējas viena aiz otras un palēnām saliekas visa glezna. Dzīves, kas izstāstītas ejot cauri komunistiskajam režīmam.

Arī citos stāstos ir vērojamas veiklas izdarības ar vārdiem, tās virknējot skaistos teikumos, kuri atklāj viņas redzējumu un novērojumus. Paliek sajūta, ka Vīgantes acīm nekas nepaliek nepamanīts. Daži stāsti ir kā sarunas, monologi, piemēram, Nekādu ķep-ļep. Stāsts pāris lapu garumā par tērpa modelēšanu un jautājumu, kādas lences kleitai būs. Bet tas tikai tāds skelets. Patiesībā stāstā ietērpta modelētājas dzīvesstāsts. Līdzīgs stāsts ir Mēness parhēlijs. Principā stāsts par žūpotāju Mariju. Tas ir uzrakstīts tik reālistiski, ka es sajutu riebumu – pret Mariju, viņas Ļohu, dzīvesveidu, visu. A, patika arī stāsts Barankas. Atceros tās no savas bērnības. Es arī nekad neplēsu striķīti un barankas saspiedu saujā!

Dažreiz ir sajūta, ka uz grāmatas vāka saraksta tādus glaimus, ka maz neliekas. Šoreiz tā nav. Varu piekrist katram tur rakstītajam vārdam – gan par psiholoģiski precīzajiem stāstiem, gan emocionālo gammu no jūtu tukšuma līdz emocionālai pārspriedzei. Visi stāsti ir ar tādu kā padomju gadu fonu, kas sākumā mani samulsināja, bet lieki – tie taču ir 20.gadsimta stāsti. Izceļot katra cilvēka stāstu, varētu likties, ka visi dzīvojuši smagu, izmisuma pilnu dzīvi un ka neviens nekad nav bijis patiesi laimīgs. Tomēr saliekot visus šos stāstus kopā, viņi dzīvo nemanāmi. Bet tas nemaina faktu, ka šie stāsti ir mūsu atmiņas par pagājušiem laikiem.

Un neapzināti esmu novembri iesākusi ar latviešu autores darbu. Novembris ir pasludināts par latviešu literatūras mēnesi. Un ziniet – šis ir labs darbs, ar kuru iekāpt jaunā mēnesī!