Gads apkārt, klusi zemapziņā nospraustais mērķis nav sasniegts, bet tas nav pats svarīgākais. Galvenais ir nezaudēt lasītvēlmi 🙂 Pagājušajā gadā padalījos ar savu statistiku un nolēmu īsā variantā to darīt arī šogad.
Tātad, šī gada manas labākās, spēcīgākās, atmiņā paliekošās un visādi citādi sirdi priecējošās grāmatas izlasīšanas secībā:
- P. Ness. Septiņas minūtes pēc pusnakts
- A. Sapkovskis. Pēdējā vēlēšanās
- Dž. Viljamss. Stouners
- Selīns. Ceļojums līdz nakts galam
- A. Franka. Annas Frankas dienasgrāmata
- L. Binē. HHhH
- U. Eko. Rozes vārds (labots variants)
- S. Plāta. Stikla kupols
- A. Gamboto-Bērka. Pilns aptumsums
- T.A.Faulere. Z: romāns par Zeldu Ficdžeraldu
- A. Bariko. Misters Gvins
- S. Žadans. Džezs pār Donbasu
- E. Dors. Mums neredzamā gaisma
Protams, es šajā sarakstā varētu iemest vēl pāris nosaukumu, bet tad tas vairs nebūtu top13 😀 Nu labi, tas vispār nav tops 😀
Gada atklājums (autors) – tādu man šogad ir vairāki: Bariko, Sapkovskis, Tapins, Plāta, Žadans, Dors, Vīgante, Aberkrombijs. Tas, ka daži nav iekļuvuši top13 neko nenozīmē. Visi uzskaitītie autori man ir iepatikušies un labprāt palasīt vēl kaut ko no viņu daiļrades.
Gada neuzrunājošākās/lasīt var:
- A. Amirrezvani. Saulei līdzīgā – austrumi mani vairs neuzrunā, tāpēc nespēju grāmatu pabeigt.
- L. Gunels. Dievs vienmēr ceļo anonīmi – bija vietas, kuras patika un atziņas, ko atcerēties, bet pārāk psiholoģiski un filozofiski priekš manis.
- A. Heniņš. Smilšu pulkstenī birst cits laiks – nepatika valoda, nepatika politiskā nots un tālāk par pirmajām 30lpp es netiku.
Beidzot laikam jāatklāj tā kārts par to skaitu. Man no gada uz gada ir skaitlis 70. Zinu, ka dažiem tas ir pilnīgi nekas, bet man tas ir milzīgs skaitlis. Uz to apzinātu netiecos, jo ne jau kvantitātē ir spēks. Spēks ir lasāmā kvalitātē! Šogad pievinnēju 65 grāmatas un tas ir par 7 vairāk nekā pagājušajā gadā.
Skaistu lasīšanas gadu!
50 grāmatas (un uz augšu), manuprāt, ir ļoti pieklājīgs lasīšanas cipars. Nevajag salīdzināties ar tiem, kuri lieto dopingu 🙂
Man jau arī šķiet, ka tas ir pieklājīgs cipars. Bet ko es nesaprotu – pa kuru laiku dopinga lietotāji guļ un kā viņi atceras izlasītās grāmatas? 🙂
Tāpēc jau raksta blogu, lai atcerētos 😀
Bet nevajag jau miegam zagt, lai sasniegtu +100 grāmatas gada laikā- ja uz darbu jādodas ar sabiedrisko (1h turp+1h atpakaļ), tas vien ir 100lpp dienā. Ja pa vidu vēl kāda h, tad jau 2-3 grāmatas nedēļā neiespringstot sanāk izlasīt.
Guļ pa nakti un lielākoties visu izlasīto atceras visnotaļ labi. Kaut kas jau smadzenēs aizķeras.
Ja Bariko ir jaunatklājums, tad iesaku viņa “Stikla pilis” un “Bez asinīm”. Savulaik man ļoti patika.
Bariko man tiešām ir jaunatklājums. ”Stikla pilis” esmu dabūjusi un ceru kaut kad drīzumā arī izlasīt, bet ”Bez asinīm” dzirdu pirmo reizi. Par ko tur ir?
Vairs īsti neatceros, bet šķiet, ka bija slepkavība vai vendeta, vai kas tamlīdzīgs.
Ak jā, aizmirsu “Zīdu”, bet tā mani vairs tā neuzrunāja, lai gan tēma interesanta – rietumnieks dodas uz Ķīnu iepirkt zīdtauriņu kāpurus.
Jā, ar ”Zīdu” man viss sākās 🙂
ne par kādu dopingu nezinu 😀
😀 publiski jau neviens neatzīsies 😀
ja nu vienīgi citu lietu prokrastinācija 😀