Džezs pār Donbasu

Kad tikko iznāca Serhija Žadana (Serhiy Viktorovych Zhadan, 1974) grāmata Džezs pār Donbasu (2010), mani piesaistīja vāks. Tāds ekstravagants, fantasmagorisks un… dīvains. Esot prezentācijā un redzot citas versijas, man tās patika labāk. Aiz diezgan ekstravagantā vāka slēpās arī ironiski sulīgs un mīlīgi sarkastisks teksts – kas tāds man noteikti bija jāizlasa. Pie tam bieži jau negadās lasīt ukraiņu autorus. Interesi raisīja arī pats autors. Viņš ne tikai raksta, bet arī tulko, dzied un ir sabiedrisks aktīvists. Un kā viņš lasa savu dzeju!!! Pirmo reizi klausījos ar tādu baudu 🙂

Hermaņa jeb Heras dzīve mainās puspiecos no rīta ar vienu telefona zvanu. Sākumā aizbraucis tik uz vienu dienu, lai paskatītos kas un kā un nedaudz ”iesprūst”. Viņa dzīve ir ieguvusi pamatīgus apgriezienus un kaudzi nepatikšanu.

Runāt par pašu darbu, tās vēstījumu un būtību, man ir ārkārtīgi grūti. Tik grūti man vēl ir bijis tikai ar Eltangas Akmens kļavām un Petrosjanas Nams, kurā… Man tiešām ļoti patika Žadana darbs, tik ļoti, ka nespēju izskaidrot pat kāpēc. Kaut kāds magnēts mani vilka pie grāmatas un lika tajā iekrist tik ļoti, ka gadījās arī nepamanīt pienākušos pieturas autobusus… Pats pirmais, kam es pievērsu uzmanību bija valoda. Sākotnēji tā šķiet vulgāra daudzās lamāšanās, sulīgo izteicienu dēļ, bet tās ir muļķības. Saprotiet – vieta tāda, ļaudis tādi un tik prastā vidē ir prasta valoda. Viņi citādāk nemaz nevar runāt un viņiem piestāv. Man tā tiešām šķita kā odziņa. Un cik neparasti viegli tas lasījās!

Ķerot dzīvi aiz astes, cilvēks vismazāk domā, ko ar to pēc tam iesākt. /216.lpp./

Ja tā labi rok, var atrast daudz ļoti aktuālu lietu, ar kurām Ukrainā (un ne tikai) cīnās – mahinācijas, korupcija, mafija, tieši un netieši draudi, pārestības utt. Darbs ir sadalīts divās daļās un šis pārrāvums mani izsita nedaudz no sliedēm. Šis pārrāvums netieši arī kalpo par pāreju no loderēšanas uz īstu darbošanos, jo otrā daļa ir nopietnāka par pirmo. No klīšanas pa atmiņu kambariem un ”strādāšanu” Hera nonāk līdz atziņai, ka nekas nav svarīgāks par atbildību un pateicību. Un savā vietā būšanu.

Cik daudz visa kā var satilpināt parastā atmiņā un cik grūti pēc tam kaut ko tajā atrast. Kā šie mehanismi darbojas? /132.lpp./

Lasot darbu, ļoti ātri izkristalizējas labie un ļaunie varoņi un lietas, par kurām viņi ir gatavi krist. Tas arī varētu būt romāna galvenais jautājums – kuri spēs aizstāvēt savas tiesības dzīvot un strādāt savā zemē un kuri ir tie, kas uzspiež savu gribu un noteikumus. Šo tēmu Žadans aizskāra arī savā grāmatas precentācijā, kas notika KKC oktobra sākumā. Daudz neieslīgstot politiskās detaļās viņš pajautāja, cik daudz par Ukrainu pasaule zināja pirms kara? Tā ir bijusi maza, sevī ierāvusies valsts, kura pēkšņi tika izrauta starmešu gaismā. Cik viegli ir manipulēt ar ļaudīm, kuri neko vairāk par savu sētu nav redzējuši… (ne tieši šādiem vārdiem viņš izteicās, bet doma skaidra). Un tāpat ir ar romāna varoņiem. Viņi nekur tālāk par savu mazo apgabaliņu nav bijuši un nepārtraukti malās paši savos ***.

Es pilnīgi noteikti vēl kaut ko gribēju teikt šīs grāmatas sakarā. Grūti rakstīt ne tikai tāpēc, ka grāmata tāda, bet arī tapēc, ka izlasīta jau šī mēneša sākumā. Viss pirmais iespaids jau nosēdies. A, autors prezentācijā vairākkārt izteicās, ka romāns ir par aviāciju. Kaut kā negribas piekrist… Man vairāk sķiet, ka šis ir romāns par cilvēkiem, par dzīvi un skarbo socreālisma atspoguļojumu. Tiešām ir sajūta, ka autors nav slēpis nevienu režīma iezīmi, nevienu ļaunu, riebīgu un nežēlīgu cilvēka izpausmi. Skarbs un vienlaicīgi šarmants romāns. Noteikti iesaku!

Mēs esam spiesti glābt tos, kuri mums ir tuvi, un reizēm nesajūtam, ka apstākļi mainās un mums tuvie cilvēki sāk glābt mūs. [..] tuvība rodas no kopīgiem pārdzīvojumiem, kopīgas dzīves un kopīgas nāves iespējamības. Kaut kur aiz tā visa tad arī sākas mīlestība. /372.lpp./