1984

Nemaz neliegšos, bet es biju ļoti priecīga ieraudzīt pārizdotos Džordža Orvela (George Orwell, īstajā vārdā Eric Arthur Blair, 1903 – 1950) darbus Dzīvnieku ferma un 1984. Par pirmo man bija labas skolas laika atmiņas un pārlasot secināju, ka tās nav mainījušās. Izklāsta, pat īsajā variantā par to nebūs, jo… vienkārši nebūs. Neatceros, kas, kad un kādā sakarā man ieteica iepazīties ar 1984. Nemācēšu teikt arī kāds laika sprīdis no tā brīža ir pagājis, bet tas nav svarīgi – es to beidzot esmu izlasījusi un ziniet, man patiešām patika!

Vinstons dzīvo sistēmā, kurā valda viena partija un viens vadonis, Lielais Brālis. Šeit nepastāv ne vārda, ne darbu brīvība. Viss tiek kontrolēts. Sistēma ir antiutopiska (distopija), tāpēc pēc žanra labākajām tradīcijām kāds pret to saceļas. Šis kāds ir Vinstons. Ir tikai viens jautājums – kā noskaidrot iespējamos domubiedrus, ja eksistē domu policija un tālekrāni? Cik ilgi būs iespējams noziedzīgi domāt un pat rīkoties, līdz viņš tiks notverts? Jo notverts viņš tiks noteikti.

Nebija viegli izlikties, slēpt jūtas, ja nezina, kāda izskatās paša seja. Nepietika ar to vien, ka pārvalda vaibstus. Pirmo reizi viņš atskārta, ka tam, kas gribēja glabāt kādu noslēpumu, to jāprot slēpt arī no sevis paša. Visu laiku ir jāzina, kas tas ir, bet, kamēr vēl nevajag, tam nedrīkst ļaut uznirt apziņas virspusē tik skaidrā veidā, ka to varētu apzīmēt ar kādu vārdu. /339.lpp./

Ļoti patika darba rāmais plūdums. Nebija tā, ka revolūcija Vinstona prātā notika uzreiz, tā notika ļoti pamazām, ka tikai pēc kāda laika varēja secināt, ka šis tas viņa domu gājienā ir pamainījies. Lasot nav iespējams palikt neitrālam, jo es it kā iemiesojos Vinstonā. Man viņa domas šķita tik loģiskas. Vai šī sistēma ir salaužama, vai ir iespējams atgūt agrākos laikus? Tie bija viņa galvenie jautājumi. Varbūt no sistēmas ir iespējams aizbēgt? Vieni vienīgi jautājumi – lasīšanas laikā domāju, kādi ir tie paņēmieni, ar kuriem indivīds tiek salauzts? Labi, nedrīkst lietot vārdu indivīds. Šajā sistēmā tādu nav. Lai nu kā, darba beigās guvu atbildi uz savu jautājumu. Diezgan nežēlīgi!

Īsti nezinu vai palaidu garām vai tiešām nebija rakstīts (un varbūt tas nemaz nav svarīgi) – kā viņi līdz tādai jaunai pasaules kārtībai ir tikuši. Vienkārši būtu interesanti uzzināt tās mērķi. Ir liela sajūta, ka esmu palaidusi garām galveno darba domu, bet… plānoju reiz pārlasīt 😀 Jāatzīst, ka īsti neizpratu arī jaunrunas mērķi, lai gan ta ir valsts oficiālā valoda. Bet viens gan ir skaidrs – brīdī, kad kāds zināja par daudz, viņš pazuda. Pēc viņa nepalika absolūti nekas. Šeit arī tad bija tā pievilkšanas maģija – kā sistēma liek aizmirst faktu, kas ir bijis spēkā vēl pirms piecām minūtēm.

Vēl jau ir Okeānijas valsts trīs pamatsaukļi, bet nedomāju, ka tos ir vērts šeit iztirzāt. Lai tos pilnībā aptvertu, patiešām ir jāizlasa viss darbs. Viss, kas sākotnēji ir šķitis absurds, vēlāk tiek izskaidrots tik pamatīgi, ka jāsāk domāt, vai Okeānija nav paņēmusi arī mani. Domāju, ka katra lasīšanas reize atklās ko jaunu. Šī bija mana iepazīšanās. Ceru, ka reiz pārlasot es spēšu tajā ielauzties dziļāk un izprast to labāk. Lai nu kā – sistēma salauž visus. Paliek neatbildēts tikai šis jautājums:

Viņi nevar iekļūt dvēselē. Ja jūtam, ka vērts palikt cilvēciskam, kaut arī tam nebūtu nekādu panākumu, esam viņus uzvarējuši. /207.lpp./

Vai tiešām?

Ardievas mežam

Kaut kā ir iegājies, ka nedaudz vairos no latviešu autoru darbiem par spīti tam, ka gadu no gada apņemos vairāk lasīt pašmāju garadarbus. Lai kaut mazliet pildītu šo apņemšanos, izlēmu, ka jāizlasa Viļa Selecka (1950) jaunākais veikums Ardievas mežam (2016). Tas gan nav vienīgais iemesls. Mani uzrunāja partizānu tēma un arī ļoti skaistais vāks.

Latgale, pats nostūris. No Zibeņa rokas krīt čekas priekšnieks. Pats šai kaujā ievainots, viņš pārrodas tēva Kazimira Rancāna mājās, kur visi viņu uzskatīja par pazudušu. Laiks rit un Kazimira sētā ierodas brāļa dēls – jaunais čekas priekšnieks, kura uzdevums ir atrast un ar nāvi sodīt priekšgājēja slepkavu. Ar šo brīdi sākas notikumi, kuri nevienu nesaudzē. Varoņu daudz, bet katram savi uzskati, mērķi un izpratne par godu.

Laikam jau uzreiz jāatzīstas, ka iesākt lasīt bija pagrūti. Vēlāk jau ielasījos un stāstu diezgan raiti pabeidzu, bet tas, kas man traucēja sākumā, man turpināja traucēt arī vēlāk. Valoda. Es nezinu, kas tas ir, bet reti kuram autoram izdodas savu romanu uzrakstīt ar patiešām baudāmu valodu. Man pat grūti izstāsīt, kas tieši man traucēja Selecka darbā, bet lasot uzreiz varēju just, ka tas ir latviešu autors. Piemēram, stāstīts, ka reti, kurā sētā palikuši darba spējīgi vīrieši: ”..lielākoties jaunuļi, jo vecākie bija kara vētrās izkaisīti par malu malām, daudzi palikuši Volhovā, Baltkrievijā un Vācijā, vēl citi klīda pa visu plašo pasauli, skumjas par zaudēto tēvzemi līdzi nesdami.” /181.lpp./ Un kad šis vēstījums nedaudz citādiem vārdiem atkārtojas vairākkārt… Tas uzsita tādu 20.gs. rakstīto darbu garšu – ne gluži čīkstēšanu, cik mums slikti, bet tādu starprindiņu žēlošanos. Nu labi, pietiks par to.

Ja neņem vērā iepriekšējo rindkopu, tad viss pārējais bija tīri labs. Labie tēli, sliktie tēli, tēli kolaboracionisti un tēli bez nozīmes. Man, dzīvojot mūsdienu pasaulē, patiesībā, ir diezgan grūti iedomāties, kā tas ir – tādas izvēles situācijas, kad esi spiests sadarboties ar vienu vai otru pusi un būt kā vidutājs. Gan jau, ka realitātē arī ir bijuši tādi kazimiri rancāni, kuri bija spiesti sadarboties ar čeku un vienlaicīgi arī ar mežabrāļiem. Uzvedībā gan nekas nedrīkst liecināt par šo abpusējo sadarbību. Jā, tā noteikti ir dzīve pastāvīgās bailēs no Sibīrijas un no nāves.

Lasot piefiksēju vairākus brīžus, kad kādam no tēliem apstākļu sakritības dēļ ir nejauši palaimējies. Tajos brīžos es autoram nenoticēju. Nevar vienmēr tā palaimēties! Piemēram, šāds laimes luteklītis ir galvenais varonis Zibens. Viens no retajiem tēliem, kas man patika. Lai arī nedaudz nokaitināja viņa stūrgalvība par pašam savu likteni (nāvei lemtais, tāpēc nedrīkst ļauties mīlai), viņš bija apķērīgs, gudrs un gana veikls meža dzīvei. Tāpat es nenoticēju Uļjāna laimei iekļūstot partizānos, jo… vai tiešām mežabrāļi neredzēja viņam cauri? Jāpiebilst, ka Uļjāns bija viens pretīgs tēls, ļoti zemisks, nekaunīgs un, pašaprāt, visvarens.

Patiesībā darbā ir vēl tik daudz lietu/situāciju, kurus neesmu uzskaitījusi un to arī nedarīšu, izvēršot plašumā. Piemēram, partizāni, kuri cīnās par Latvijas neatkarību un tas viens moments, kad dažu partizānu prātos tas pārvēršas par slepkavošanu un laupīšanu (atriebības kāre!); obligātā komjaunatne un tai pretī stāvošie dumpīgie jaunieši; ļaudis, kuri neatkarīgi no varas pratīs iegrozīties augstos amatos utt. Jā, izlasot šo darbu top skaidra laikmeta aina, tās nežēlīgums un negrozāmība, tikai… gribējās saistošāku valodu. Visādi citādi man patika!

P.S. Atverot grāmatu, mani nedaudz samulsināja titullapa. Vai šai būs turpinājums? Darbs iekļauts ciklā Latvijas vēsture cilvēka likteņos.

Lopu ekspresis

Šī ir viena no retajām grāmatām (autoriem?), kuru ieraugot drīzumā sadaļā, sagribējās ievākt informāciju. Ne tāpēc, ka būtu zināms, bet ļoti iepatīkās Toma Kreicberga (1985) darba nosaukums Lopu ekspresis (2016), iepatikās vāks un anotācija šķita ļoti uzrunājoša. Vīlusies neesmu!

Pēteris Ostbergs ir aizcīnījies līdz Ņujorkai. Liekas neticami – vienkāršs latviešu puisis no postpadomju valsts ieradies Ņujorkā, lai strādātu Volstrītā. Un tad ir Laura pirms daudziem, daudziem gadiem un viņas stāsts par laikiem Sibīrijas plašumos. Kā šie divi tik atškirīgie sižeti var savīties un personāži satikties? Kā izrādās – elementāri!

Mazliet atgriezīšos pie tā, ko ieskicēju pašā sākumā. Kamēr gaidīju šo darbu, ik pa laikam darba pauzēs palasīju Dubultnieki un  citi stāsti (2013). Nezinu, cik liela jēga no tā visa ir bijis, jo darbi nav salīdzināmi (kaut vai tāpēc, ka katrs ir rakstīts savā žanrā). Bet viens gan ir skaidrs – autoram ar valodu viss ir kārtībā, lasījās ļoti, ļoti raiti 🙂 Sākotnēji gan darbs ir bijis sarakstīts angļu valodā, bet šis neesot īsti salīdzināms ar oriģinālu, jo nav vienkāršs tulkojums. Ticēsim uz vārda! Lai kā tur arī būtu, šo ir vērts izlasīt.

Darbs pārsteidza ar savu uzbūvi. Ne mazums ir stāstu, kuros ir divi sižeti, tomēr šādā variantā es lasu pirmo reizi (laikam). Nudien nebiju gaidījusi, ka Lopu ekspresis izrādīsies komikss! Tas nozīmē, ka Pēteris/Pīters Volstrītā ir pamata sižets un viss pārējais pakārtots. Bet tik labi! Lasot to, nebija grūti iedomāties par Sibīrijas plašumiem, dzīvi pēc tam un atkārtotu bēgšanu. Nezinu, kaut kā tas šķita pazīstami no manas omes stāstiem… Manuprāt, lielisks bonuss arī bija tās komiksu lapas, kuras Pēteris zīmēja (to autors ir mākslinieks Mikus Dunča).

Ja pievēršamies pamata stāstam, Volstrītai, tad… nu jā. Varu tikai apbrīnot tos cilvēkus, kuriem patīk ekonomika un tāda veida bizness. Sākotnēji Volstrīta man šķita garlaicīga, taču pēcāk es lasīju ar aizrautību. Man vienkārši gribējās zināt, cik tālu Pēteris atļausies doties un kādas robežas pārkāps. Lieki teikt, ka no ekonomiskajiem/ darījuma aprakstiem sapratu maz. Ekonomika nebija mans mīļākais priekšmets 😀 Un jo vairāk es iepazinu Pēteri, jo vairāk man likās, ka viņš nav savā vietā. Volstrīta prasa kāpt pāri daudziem saviem principiem un ne visi to spēj. Un ko darīt brīdī, kad sākas krahs?

Viss iepriekšējais ir tikai tāda virskārta. Šajā darbā sastapu to, ko es esmu lasījusi jau kaut kur citur – mēs katrs sēžam vilciena vagonā. No mums pašiem ir atkarīgs tas, kā tas ir iekārtots, kādas klases vagons tas ir un kur tas brauc. Bet! Bet vai vilcienam vienmēr ir mērķis? Lauru tai vagonā iesēdināja, viņa nezināja nedēļām ilgi, kur nokļūs un kā būs tālāk. Dzīve neziņā var novest pie letālām beigām. Pēteris zināja savu mērķi – būs darbs, būs vīza, būs bagātība. Vai tā ir labāk? Vai tas ir pareizi? Cīņa beigās sanāk par vienu un to pašu – vienam par izdzīvošanu un cenšanos atgriezties, otram – izdzīvot biznesa pasaulē, kura jūk un brūk un beigās sastapties pašam ar sevi un savu sirdsapziņu. Un vēl – viņi abi ir trimdinieki – katrs citādākā veidā, bet ir.

Lai arī Pēteris un no vecmāmiņas stāstiem iedvesmotais Lauras tēls ir divas dažādas personības, abus škir pusgadsimts, viņi ir tik līdzīgi. Tā jau patiesībā ir – lietas un formas ap mums mainās, bet būtība/kodols paliek. Lai arī kādi laiki būtu. Jā, šis varētu būt darbs, ko pēc gadiem pārlasīt.

P.S. Es gan netiku uz prezentācijas pasākumu, bet – vai izvēlētais datums atvēršanas svētkiem (23.augusts) ir apzināts vai tā vienkārši sakrita?