Pagātnes taka

Spontānās idejas ir tās labākās. Es to vienmēr esmu zinājusi. Kad ome ierosināja doties pāri laukiem, lai pa reiz bijušu taku atkārtotu viņas bērnības ceļu līdz skolai, es uzreiz piekritu. Pat nezinu, kapēc. Varbūt tas bija tajā brīdī lasītās grāmatas iespaidā (Šerila Streida. Mežone) vai sajūtas, ka vajag izkustēties pamatīgāk nekā citkārt. Jāatzīst, ka gājiens bija krietni par īsu un vieglu!

_____________

Nolikto laiku, kad jābūt pie omes – 12:00 – es mazliet nokavēju. Mani aizkavēja māsa. Kad veiksmīgi bija izdevies izlavīties no mājas, raitā solī devos pie omes. Diena bija vienkārši burvīga un kā reiz radīta šodienas nodomātajam – pārgājienam. Nopietni, bija tik silts, ka neticējās, ka ir jau praktiski oktobra beigas. Ierodoties pie omes, gandrīz viss līdzņemamais jau bija salikts. Ieraudzījusi uz galda ābolmaizi, nespēju atturēties no gabaliņa apēšanas. Tik izsalkusi sajutos! Beidzot sataisījušies, devāmies ceļā. Pirms nokļūšanas laukos, bija paredzēts apstāties pie Dobes kalna. Tas, kā mēs līdz tiem nokļuvām, nav pārāk interesants stāsts. Aiz mašīnas logiem pavēras neskaitāmas rudenīgas ainavas. Vietām zaļš, bet pārsvaru ņēma dzeltenie toņi un kailie koku zari.

IMG_7989

Dobes kalns. Tur smaržoja pēc rudens.

Ar Dobes kalnu man saistās visai neskaidras atmiņas par bērnību laukos un to vienu reizi, kad mēs visas – es, māsa, mamma un ome – staigājām pa to un pāri ceļam esošo Mežakalnu un fotogrāfējāmies. Toreiz bija rudens. Arī tagad ir šis gadalaiks. Rudens tam ir iedevis tik daudz krāsu, ka acis visu nemaz uzreiz nevar aptvert. Dodamies augšup pa labi iemītu taku. Tā ir pat daļēji labiekārtota, jo gar taku ir kaut kas līdzīgs barjerai. Manā bērnībā tā nebija. Tikušas līdz pusei, attopamies nelielā placī, kurā ir liels koka galds, soli un ugunskura vieta. Vietējie noteikti šeit Jāņus svin. Agrāk šai placī esot notikušas zaļļumballes, bet man ir grūti iedomāties balli šādā vietā, kur apkārt nekā nav. Tik vien kā lielas pļavas un meži. Bet tais laikos jau visapkārt bija mājas. Līdz brīdim, kad vācieši ar krieviem sitās…

IMG_8001

Viens no skatiem, kas paveras. Tāds plašums!

Vēl ir ko kāpt. Dodamies uz pašu kalna virsotni. Augšā taka met loku, jo kalna vidū tiešām ir neliela iedobe. Tagad, protams, viss ir aizaudzis, tik taka ne. Sensenos laikos šai kalnā bija pils. Pils ķēniņa vārdu neatceros, bet L. Pura tetraloģijā Degošais pilskalns minēts, ka tā saimnieks esot bijis visai nelaipns vīrs, kas ir vēl maigi teikts. Esot bijis ļoti mantrausīgs un beigās dabūja pēc nopelniem! Lai kā būtu bijis, šobrīd no kalna paveras tāda ainava! Panorāma pēc panorāmas. Griezos apkārt kā vilciņš un centos visu satilpināt vienā kadrā. Skats sniedzas līdz pašam horizontam. Lauks nomaina mežainu birzi un otrādi. Zaļš mijas ar dzeltenu un koku kailums mijas ar uzplēstu zemes pleķi. Tikai tad es aptvēru, pār ko mēs iesim. Un jau degu nepacietībā.

Lēnām nokāpušas no kalna, pārejam pār ceļu palūkot uz otru kalnu. Mežakalns izskatās vientuļāks, bet kokiem bagātāks. Par šo kalnu ļaudis ir aizmirsuši. Tas ir mazliet nekopts un tam vairs nav takas. Reiz pašā kalna galā esot bijušas šūpoles. Ir liela nepieciešamība noskaidrot, vai tās tur vēl ir. Un ja nav takas, kāpsim pašas pa savējo. Pirmie soļi kalnup nav no pārāk vieglajiem, jo kalna pakāje ir diezgan aizaugusi. Tomēr izcīnoties caur tiem brikšņiem, nonākam mežainākā vidē un kāpšana top vieglāka, jo ir koki pret kuriem balstīties. Ap lielākajiem kokiem redzamas dzīvnieku pēdas un alas. Ap tiem ir tik daudz staigāts, ka ir redzama izkaltusī zeme. Visādi citādi ir tikai zāle, sūnas un sakritušas lapas. Kad jau šķiet, ka esam tikušas pašā augšā, redzam, ka tā nu gluži nav. Kalns sev uzkrāvis vēl mazu pauguriņu. Uzrāpjamies arī pa to un nu gan esam pašā virsotnē. Tiek atpazīti koki, kuros ir bijušas šūpoles, bet no pašām šūpolēm nav ne miņas. Protams! Ir pagājušas jau cik desmitgades. Mazliet pastaigājušas, nolemjam kāpt lejā, jo šis kalns nepiedāvā nekādus tālumskatus, jo visapkārt mežs. Uzreiz bija skaidrs, ka kāpt augšā bija jauki, bet kāpt lejā būs jautri! Izvēlētā kalna nogāze bija stāvāka par to, pa kuru uzkāpām. Šī puse bija arī krietni sūnaināka (lielākas slīdēšanas iespējas) un ar masīvākiem kokiem (tas labi!). Doties lejup nudien bija jautri. Bet soli pa solim un esam jau gandrīz lejā. Un tikai tad samanām vietu, kur reiz bija taka. No tās palikusi tikai atblāzma…
_____________

Tālāk plāns mūs virzīja uz laukiem. No turienes bija jāsākas garajam ceļam. Bet tie jau vēl tikai nākotnes notikumi.

IMG_8035

Manus laukus ieskauj meži. Fragments.

Lauki. Manas bērnības lauki, kuros nebiju bijusi apmēram 10 gadus, ja ne vairāk. Atrasties tur bija mazliet dīvaini – pirmo reizi šī sajūta pārņēma braucot pa līkumaino piebraucamo ceļu un otrreiz, kad staigāju ap ēkām… Protams, ka pirmais jautājums, kas no manis izskanēja mašīnā pirms kāpšanas ārā bija vai viņas tiešām jau guļ. Man tika garantēts, ka ir tieši tā. Tā es saņēmos un kāpu ārā no mašīnas. Izkāpjot mani pārsteidza klusums – tas bija tik liegs un mierpilns brīdis. Un neticamais zaļums – ir taču jau oktobra beigas! Vēros uz mežu un piebraucamo ceļu, kas tajā slēpjas un atmiņā atausa tik daudz ainiņu. Kur tās slēpās visu šo laiku?

Mājiņa vairs itin nemaz nelīdzinājās tai, kāda tā bija palikusi manās atmiņās. Tā šķita sarāvusies mazāka. Un tik daudz mušu! Visas kā viens – siltās saules atmodinātas flegmātiski sitās pa logu rūtīm un centās izkļūt brīvībā. Apskatījusi telpas, devos ārā. Jāizpēta, kas tur ir mainījies. Kūts un šķūnis ir tapuši vēl bēdīgāki nekā palicis manās atmiņās. Ja tā padomā, tās ir jaukas – mēdzu šad un tad uzlīst kūtsaugšā līdz tur iemitinājās irši. Ko es tur darīju, gan neatceros… Savukārt šķūnī gulēju salmos un netālu no manis apmetās arī suns, kopā ar māsīcu šūpojos šūpolēs, kas tur bija iekārtas, lobīju un ēdu zirņus un dažādas ogas no burciņas… Tagad tur ir tikai caurvējš. Aiz mājiņas aug divas ābeles starp kurām bija galds ar soliem. Tagad ir tikai divas ābeles. Tik savāds skats. Šķita, ka galdam tur būtu jāstāv mūžīgi. Un kur tagad karstās vasaras dienās ēdamas pusdienas? Kokos ir aizķērušies daži āboli. Tos kopā ar opi tad arī cenšamies iegūt. Un tik gardi izrādās vēl esam!

IMG_8037

Koku pudurī ir bombardētās mājas pamati un blakus tie stropi…

Tad pienāca tas moments. Dzirdu, kā ome dodoties uz dārza pusi mani aicina.
– Atnāc, paskaties uz stropiem!
Es sastingu. Manas bailes nekur nav pazudušas. Tās joprojām mīt manī. Izdabūju pār lūpām jau reiz izskanējušo jautājumu:
– Viņas tiešām guļ?
– Jā. Nāc taču!
Ļoti lēnāk sekoju. Cenšos sev iestāstīt, ka ir oktobris, ka nav nekāda iemesla baiļoties un ka bailes vispār ir tīrākās muļķības. Pēkšņi atskan pārsteigts sauciens:
– Tiešām vēl lido!
Jau otrreiz sastingstu, jo bailes mani paralizē. Atgūstoties lēnām kāpjos atpakaļ. Nekur tālu es netiku, jo pēc maza brīža dzirdu, kā ome sauc, lai nofotogrāfēju viņu uz bijušā mājas lievenīša. Tas ir gandrīz blakus stropiem. Saņemos un virzos tuvāk, noknipsēju pāris kadrus. Ar to jāpietiek. Varu doties mājiņas tuvumā, tur drošāk.

Tiek nolemts, ka pirms ceļa jāiestiprinās. Ome gribēja to darīt mašīnā, bet es teicu, ka ārā ir tik silts un būtu grēks neizmantot labo laiku. Tā piemetamies uz betona ‘’soliņa’’ pie kūts, kas mums kalpo arī par galdu. Šajā momentā liekas, ka omes ceptās ābolmaizes ir pats labākais un gardākais uz šīs pasaules. Arī kafija, kuru nedzeru, bet tik ļoti gribējās ko siltu. Tad ieslidinām kabatā pa ābolam un dodamies ceļā.

_____________

Šis ir gājiens pāri laukiem, kur pirms apmēram 60 gadiem vijās taka. Lai sāktu pa to iet, ir jāiet gar dārzu. To pašu dārzu, kurā ir tie stropi. Kamēr ome iesāk stāstu par savu bērnību, tikmēr es galvu ierāvusi mētelī klausos un raitā solī soļoju garām stropiem. Kad tiem esam pagājuši garām, atviegloti uzelpoju. Nu arī es varu izbaudīt gājienu.

IMG_8049

Tik līdzeni lauki, ka par iešanu nebija jāiesprigst. Tik izbaudīt to visu!

Iznākot uz pirmā lauka, skatam paveras klajumi – uzarti un apsēti lauki. Šo ainavu interesantāku padara tikai daži ar kokiem apauguši pauguri. Man tie ir tikai pauguri, bet ome zina pastāstīt par katru no tiem. Kur kādas mājas bijušas, kādas ģimenes dzīvojušas un kas ar tām noticis. Kamēr ome to visu stāsta, mēs ejam pāri vispirms apsētam, tad uzartam laukam. Norāda ar roku tik aptuveno virzienu un stāsts turpinās. Es novelku mēteli, pārmetu pār plecu un turpinu soļot un klausīties.

Ziniet, iet pār šiem laukiem bija bauda. Domāju, ka par labu patikai nospēlēja vairāki faktori – ļoti siltais un gandrīz vasarīgais laiks, izlasītā grāmata un vēlme atbrīvot sevi no visa. Ejot pāri tiem laukiem, varēja just kā daba pulsē. Acis varēja atpūsties no pilsētvides un vērties plašumā. Tas atver prātu un pilda ar miera sajūtu. Es tik tiešām nebiju domājusi, ka tādās nekurienēs varētu būt tik daudz skaistu skatu. Kaut vai liec uz pastkartes un sūti visai pasaulei no sērijas ‘’redz’, cik tie Latvijas lauki glīti’’.

IMG_8057

Kamēr tiek domāts pareizais virziens, es knipsēju bērzus. Kā katru rudeni.

Tieši tāpat kā sākot, arī turpinot gājienu lielos plašumus dažādoja koku puduri. Visus varēja apiet, atskaitot to vienu. Ejam pār lauku un attopam, ka to viscaur apskauj koki. Lai tiktu uz nākamo lauku, jalien cauri brikšņainam mežam. Caur vienu brikšņainu jau bijām bridušas. Šis izskatās necaurejams. Pie tam – šā meža nekad šeit nav bijis. Apmaldījušās? Novirzījušās no kursa? Nē, jāpamēģina taču izbrist! Nebūs. Pārāk necaurejams. Raugāmies, kā mēs varētu apiet, īpaši nenovirzoties no mērķa. Nepaliksim jau mežā, vakars metas! Ar palielu līkumu apejam tam apkārt un iznākam gandrīz tur, kur bija jāiziet. Vajadzīgā māja ieraudzīta un soļojam tās virzienā. Pa šīm daudzajām desmitgadēm uz pagātnes takas bija izaudzis milzu mežs. Ja mēs būtu centušās caur to izlauzties, būtu aizgājušas nepareizā virzienā…

Kad esam nonākušas līdz bijušajai muižai, mūs sagaida liels suns. Iekšēji jau sabijos, bet, kad saprotu, ka šis ir draudzīgs, uzelpoju brīvāk. Drīz vien piebiedrojas arī mazāka izmēra suņuks. Izskatījās, ka viņam no mums ir vairāk bail nekā man no viņa. Un tomēr uzticīgi sekoja līdz viņam vien zināmai robežai. Laikam jau mājas piederība, jo tālāk līdzi nenāca. Lielais vispār nezin kurā brīdī noplauka un nebija vairs redzams.

IMG_8068

Gulbji. Viņu tur bija tik daudz!

Pārējais vairs nav interesanti, jo ir sākušies zemes ceļi. Kādu laiku pa tiem soļojām. Grants zem mūsu kājām šņirkst atgādinot par aizgajušajām vasarām. Saule silda. Govis mauj. Viss kā jau uz laukiem pieņemts. Līdz galamērķim vairs nav daudz, varbūt kādas pusstundas gājiens. Omei šeit iešana šķiet garlaicīga, tāpēc dod priekšroku mašīnai, kura mūs uz ceļa sagaida. Mazliet skumji, ka gājienu tā īsti nepabeidzām. Vienai iet negribējās un negribējās arī mocīt omi. Tā nu atlikušo ceļu līdz bijušajai skolai aizbraucām. Tagad šī vieta man asociējas ar citu notikumu, bet tas jau ir cits stāsts. Aizgājām arī līdz ezeram, pavērojām gulbjus, ķerām rudenīgos kadrus un tad jau jūtāmies arī gatavi doties uz mājām.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s