Trīs grāmatas, par kurām ir grūti izteikties. Ne jau tāpēc, ka sižetiski grūtas vai kaut kā tamlīdzīgi, bet… īsti nav ko teikt nepatikas dēļ vai tā ir bijusi tik lieliska, ka trūkst vārdu. Bet jāpiemin ir! Šoreiz tik tā ļoti īsi.
Pagājušajā gadā lasīju Stīvena Klārka debijas darbu Ellīgs gads Parīzē. Dabiski, ka ieraugot turpinājumu Ellīgais “parīzieties”, rodas vēlme lasīt arī to. Iepriekšējais man taču kā izklaide tīri labi patika. Skumji, bet fakts – autors ir izmantojis to pašu formulu, līdz ar to viņš ir atražojis pats sevi… Iemesls, kāpēc man vēl gribējās lasīt šo darbu, bija iespēja skatīt ar Pola Vesta, gadu Francijā nodzīvojuša brita, acīm pašus angļus. Gaidīju tādu pašu ironiju kā par frančiem, taču sagaidīju ļoti maz. Un tas pats bija tikai pašās beigās… Romāns ir diezgan virspusējs, jo lasot šo, man ne reizi prātā neatausa iepriekšējā darbā satiktie romāna varoņi (kā pa miglu atcerējos tikai tad, kad pašķirstīju grāmatu). Vēl jāsaka, ka man ļoti apnika Pols. Jā, teikšu, ka šis nav tik veiksmīgs darbs kā iepriekšējais. Būtu labi, ja nākamajā darbā būtu mazliet citādāka, svaigāka pieeja. Vai lasīšu? Nopietni par to būs jāpadomā!
Vēl es gribu pieminēt Šerilas Streidas darbu Mežone. Mans ceļš līdz šai grāmatai bija garš. Ik pa brīdim to pašķirstīju, bet nevarēju saprast, kā ir labāk – skatīties filmu vai lasīt grāmatu. Atvaļinājuma laikā es to izlasīju vienā pūtienā. Grāmata pie manis bija atnākusi īstajā laikā un tagad es to gribu savam plauktam. Jutos tik saliedēta ar Šerilu. Tā šķiet tik vērtīga, lai gan tajā nav nekādu atziņu vai kas tamlīdzīgs. Tas, kā viņa stāsta par savu ceļu, par grūtībām un smagajiem 4 dzīves gadiem, mani pamatīgi uzrunāja. Ja godīgi, es neatceros, kad pēdējo reizi tas tā ir bijis. Vārdu sakot, es esmu sajūsmā un nespēju adekvāti izteikties. Zinu tikai to, ka kaut kad saņemšos un noskatīšos arī filmu, jo iespaidus man vairs nekas nespēs sabojāt.
Nav iespējams uzzināt, kāpēc viss notiek tā un ne citādi. Kas pie kā noved. Kas ko iznīcina. Kas liek kādam dzīvot vai mirt, vai izvēlēties citu ceļu. /371.lpp./
Un kā pēdējo šai ierakstā minēšu Gabrielas Zevinas darbu Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi. Nu, pēc visām labajām atsauksmēm, ko esmu lasījusi, bail izteikties. Ilgi domājusi vai lasīt, nolēmu tai dot iespēju. Galu galā, tur bija rakstīts, ka rakstīta Gērnsijas un Harolda Fraja stilā. Nevaru teikt, ka esmu ārprātā vīlusies, bet nevaru arī teikt, ka tā mani uzrunāja. Izlasīju. Nu, forši. Kaut kā nepavilkos. Bet tā, visādi citādi grāmatai ir interesants noformējums – gan abu vāku, gan saturiski (katra nodaļa ir balstīta uz kādu darbu). Pluss – atradu dažus labus citātus 🙂
Cilvēks nav vientuļa sala. Vai vismaz cilvēkam ir izvēle nebūt vientuļai salai. /231.lpp./
thestoryofelza 