Trīs dāvanas, II

Iain Levison 002Laiks otrajai dāvanai. Ar šo nav trāpīts tik labi mērķī kā ar iepriekšējo, bet tas tā. Otra saņemtā grāmata ir Ieina Levisona (Iain Levison, 1963) darbs Kopš tā laika (2003). Kad lasīju anotāciju, biju visai pārsteigta par to. Man uzdāvināts gangsterdarbs! 😀 Un tieši šī iemesla dēļ atsauksme nebūs pārāk gara un izsmeļoša, jo – ko tur daudz 🙂

Mazā pilsētiņā tiek slēgta fabrika. Protams, tajā ir strādājusi lielākā daļa pilsētas. Pēc slēgšanas pilsēta pagrimst, ir nabadzība un bezdarbs. Lielākā daļa aizbrauc uz citurieni vai par to vēl sapņo. Viens no pilsētas ietekmīgākajiem vīriem Džeikam piedāvā darbu – novākt viņa sievu. Pēc pārdomu mirkļa viņš piekrīt un stāsts var sākties.

Sirds man nav smaga kā cilvēkam, kurš piekritis nodot visas morālās vērtības, sirds priekā spurdz padebešos kā cilvēkam, kurš dabūjis darbu. /17.lpp./

Džeiks Skovrans ir vīrs, kuru dzen izmisumā atlaišana, parādi un prom aizgājusī draudzene. Viņš ir gatavs uz visu. Kā izrādās, pat kļūt par algotu slepkavu. Šis ir mans mazais neticamības moments. Nu, pārāk gludi viņam tur gāja! Bet bija prieks vērot, kā šis varonis, sākotnēji sanīcis un bezcerības mākts, sāk palēnam celties un nostabilizēties tik tālu, ka pat sāk apdomāt par nodarbes mešanu pie malas. Viņš atrada savu dzīves jēgu. Varbūt viņam šis darbs bija kā atklāsme?

Caur Džeiku labi tiek parādīts arī darba fons, šajā gadījumā pilsēta. Tā dveš depresīvu noskaņu. Viss ir pamests likteņa varā un ar nolemtības sajūtu. Salauzts. Nolaists. Pamests. Vienīgais, kas nezināmu iemeslu dēļ turpina eksistēt tāpat kā iepriekš, pirms atlaišanām, ir policija. Šis ir tas brīdis, kad es domāju, ka ar Džeiku ir cauri. Bet viņš izrādās slīpēts tipiņš!

Kāds ir nogalinājis manu pilsētu un mani, un esmu pārliecināts, ka šiem cilvēkiem tādēļ nav uzbrucis bezmiegs. /20.lpp./

Kopumā šis darbs bija… viegla atpūta? Atslēgšanās, jo ne pārāk ir jādomā līdzi izlasītajam. Šeit netiek risinātas slepkavības, šeit tā vienkārši notiek – BAH! – un tiek pasūtīta nākamā. Šis nav kā parasti detektīvos – policija meklē motīvus un vainīgos. Policija ir tikai kā fons, tā kaut ko dara, bet tas paliek lasītājam nezināms. Šī ir Džeika dzīve. Un viņš atzimst kā fēnikss no pelniem. Tas nekas, ka ar ieroci rokā.

Ūna un Selindžers

frederic-beigbederVienīgais iemesls, kāpēc izvēlējos lasīt Frederika Beigbedera (Frédéric Beigbeder, 1965) darbu Ūna un Selindžers (2014), bija Selindžers. No Beigbedera biju lasījusi tikai Palīgā piedod, bet nepavilka. Joprojām atceros, kā mēnesi lasīju un tad ar mokām piebeidzu. Bet kā jau minēju – Selindžers nospēlēja savu lomu un mana ticība Beigbedera spējām iegūta.

Tātad, stāsts ir par Ūnu un Selindžeru. Par viņu pirmo tikšanos Ņujorkā 1940.gadā klubā Stork Club un kā tas maina viņu dzīves. Beigās tas ir stāsts nevis par viņiem, bet par katru atsevišķi, jo viņiem nav lemts palikt kopā. Tā bija neizdzīvota mīlestība, kurai pa vidu nostājās karš un katra attieksme pret lietām.

Šo atsauksmi es būtu varējusi uzrakstīt jau vairāk kā pirms nedēļas. Nerakstījās. Gribējās, lai izlasītais nosēžas. Šī izrādījās mana sajūtu grāmata. Šis un tas no uzrakstītā šķita tik pazīstams. Lasot man palika aizvien skumjāk un skumjāk. Vienu brīdi man pat šķita, ka es tajās skumjās noslīkšu. Bet tas tikai līdz pusdarbam. Tad jau kļuva vieglāk. Sērīgi bija vienalga, bet kaut kā… vieglāk.

Visskaistākā ir neiespējama mīlestība, un absolūta mīlestība vienmēr ir neatbildēta mīlestība. /62.lpp./

Ūna un Selindžers. Divi tik dažāda rakstura cilvēki. Spilgta tikšanās un uzliesmojoša mīlestība, kas beidzās tikpat ātri kā sākās. Beigās paliek tikai viena salauzta sirds un atmiņas. Kas zina, kā viss būtu izvērsies, ja nebūtu uznācis karš vai Selindžers nebūtu tajā iesaistījies. Karā viņš Ūnai rakstīja tādas vēstules! Tās ir tik… tik pilnas mīlestības, ciešanu un novērojumu. Lasot šīs vēstules man palika skumji. Tās pa lielam bija viena virziena vēstules. Jā, viņš par Ūnu rakstīja neglaimojoši, sauca viņu par tukšu, party animal, bet… tai pat laikā var just, ka viņš bez viņas nevarēja. Viņa viņam bija viss. Ūnas seja viņam bija kā reliģija un izturēt kara ellīgo mašinēriju palīdzēja tikai skaistās atmiņas par kopā piedzīvoto. Savukārt, pati Ūna man šķita… tukša, vieglprātīga un diezgan vīzdegunīga. Es Ūnu it kā sapratu, bet tajā pašā laikā nē. Sajūtas, kas darījās manā prātā un sirdī lasot šo visu, nav izsakāmas vārdos. Tās nepadodas formulēšanai.

Mīlestība – tas ir tad, kad tev kaut kas pieder un tajā pašā laikā nepieder. Mīlestība dzimst no neapzināta glāsta, neuzmanības dēļ radušās kļūmes. /85.lpp./

Paralēli tam visam ir Selindžers un kara ainas. Arī tās ir skaudras. Karš ir elle un tas, ko tas izdara ar cilvēku… Es pat nespēju iedomāties, kā tas ir, kad nepārtraukti ir ellīgi dārdi, biedri krīt viens pēc otra. Kā tas ir, kad jāredz rindām uz nāvi notiesāto un nometnēs mītošos dzīvos skeletus. Kā tas ir, ka tu ļoti ilgu laiku nevienam nedrīksti pieķeries, jo var izrādīties, ka nākamajā brīdī viņš ir gar zemi ar izšķaidītām smadzenēm. Selindžers to visu dāsni apraksta arī Ūnas vēstulēs un sarunās ar Hemingveju. Un ziniet – es negribu zināt, kā tas ir. Protams, viņu jau neviens nelūdza iesaistīties. Bet tas bija veids, kādā viņš sevi dziedināja no Ūnas, pasargāja no tālākās nākotnes un iespējamajām ciešanām.

Zaldāts nav cilvēciska būtne, zaldāts ir numurs, kurš met pie pleca šauteni, atskanot komandai. /117.lpp./

Bet šis nav stāsts tikai par viņiem abiem. Šis ir arī mazliet par mūsdienām un to, cik tā pilna paradoksu. To piefiksē arī Selindžers. Kamēr viņš guļ tranšejā un lūdzas, lai viss būtu beidzies un iestātos klusums, Ūna Amerikā pozē fotogrāfiem, staigā pa restorāniem un ballītēm un vada mierīgus vakarus kopā ar Čaplinu. Bet tā jau tas ir bijis vienmēr. Arī tagad.

Beigbeders Čaplinu ģimenei šīs grāmatas uzrakstīšanai bija lūdzis atļauju uz mirkli ielūkoties oriģinālajā abu sarakstē. Atļauja netika dota. Labi, ka tā (un to atzīst arī pats autors). Pretējā gadījumā šī grāmata varēja arī netapt. Pa pusei viss ir izdomāts (vēstules un abu vēlākā tikšanās). Lasīšanas gaitā radītās sajūtas, iederīgā ironija un dažāda veida smeldzīgums… reti, kad manās rokās ir nokļuvusi grāmata, kura tā paņem ar sajūtām.

Esmu iemīlējusies Selindžerā.

..tas, ko esam piedzīvojuši, nekad neizzudīs. Tas ir kopā ar mums uz mūžiem, un es to neaizmirsīšu. Mūsu satikšanās, mūsu dejas, mūsu dziesmas, kopīgā lasīšana un atmiņas neizgaisīs. /150.lpp./

Mūzika: Beethoven – Silence

Ziemassvētku stāsts

markoŠogad atkal sagribējās izlasīt grāmatu, kas būtu saistīta ar Ziemassvētkiem. Pagājušajā gadā tas bija Dikenss, bet šogad Marko Leino (1967) darbs bērniem Ziemassvētku stāsts (2007). Uzrunāja tikai tas, ka autors no Somijas un vecītis taču arī no Lapzemes! 😀

Stāsts iesākas ar diviem brāļiem, kuri nirstot atrod mazu lādīti ar pulksteni un zīmīti. Tā tiek parādīta vectēvam. Sākotnēji viņš netic, bet tad viņš izstāsta bērnībā dzirdēto stāstu saistībā ar zīmīti. Stāsts ir par mazo Nikolasu, kurš zaudē visu savu ģimeni. Korvajoki ciems uzņemas rūpes par viņu, bet mazais Nikolass aizsāk tradīciju – Ziemassvētku naktī pie katras mājas durvīm nolikt pa paša grebtai koka rotaļlietai. Stāsts ir par to, kā ”radās” Ziemassvētku vecītis.

Neko daudz un gari nerakstīšu, tikai teikšu, ka darbu var lasīt gadu no gada. Tā var kļūt par jauku tradīciju ar priekšālasīšanu vai klusām pie sevis. Darbs atstāj tādu patīkamu un vieglu pēcgaršu – jauka teorija par Lapzemē mītošo vecīti. Iedomājies, sākumā tas ir parasts puika, kurš Ziemassvētkos zaudē vecākus un mazo māsiņu. Tad aizsākas viņa dāvanu došanas tradīcija, kas pirms tam nebija iedomāja (svarīgi ir dot nevis ņemt). Beigās tas jau sāk līdzināties apsēstībai, bet ja tas ir vienīgais, kas viņam patiešām dod prieku? Un tad vēl stāsti par to, kāpēc ragavām priekšā ir ziemeļbrieži un kāpēc ir sarkans tērps…

Tam visam ir iemesli. Viņam ir bail atkal pieķerties cilvēkiem. Līdz šīm visi mīļie viņam ir zaudēti. Tas radīja skumju sajūtu. Bet vienalga viņš uzskatīja, ka ir jādod, jo tas rada prieku.

..pie mīlestības piederas arī bailes zaudēt tos, ko mīli. Tā ir dabiska dzīves sastāvdaļa. /243.lpp./

Protams, priekš manis valoda bija pārāk vienkārša un reizumis prasījās, lai šis un tas būtu izstāstīts dziļāk, bet tad es piekodināju sev, ka tā ir bērnu grāmata. Grāmata, kura ir jālasa viegli un pieņemot autora piedāvāto versiju par Nikolasu. Šo vajadzētu izlasīt visiem mazajiem knēveļiem, kuri svētkos vecākiem lūdz jaunāko tehnoloģiju, superdārgas rotaļlietas, lielu naudas zutni un kuriem svarīgs ir dāvanas lielums (pēc algoritma – jo lielāka, jo labāk). Ziniet – galvenais ir cilvēkmīlestība un klātesamība!

P.S. Oula Pukki ir jāmeklē Korvantunturi kalnā!

P.S.S. Īsti nesaprotu, bet šķiet, ka vispirms ir bijusi filma Joulutarina (2007) un tikai tad ir grāmata. Filmu neskatieties, tā ir briesmīga. Grāmata ir krietni labāka un saprotamāka!

Valtenberga

hedi kaddourDivdesmitais gadsimts. Spiegošana. Brīnišķīgs vāks. Hedi Kadūrs (Hédi Kaddour, 1945) ar savu darbu Valtenberga (2005) ir debitējis ar blīkšķi – tās ir ne tikai 700+ lapaspuses, bet arī iegūta Gonkūras prēmija, atzinības un citi novērtējumi.

Darbam nav vienas galvenās sižeta līnijas – tikai jautājums: kurš no viņiem visiem ir spiegs? Bet tematiski tas ir par daudz ko – galvenokārt par spiegošanu, bet var atrast arī draudzību, mīlestību, kas pārvērtusies par sapni, rakstniecību un grāmatām, politiskie notikumi, Eiropas semināri par nākotni utt., utt.

Kadūrs nav gluži iesācējs literatūrā. Viņš ir rakstījis arī dzeju (izdoti vairāki krājumi), kā arī esejas par dzejas mākslu un par to, kādai būtu jābūt žurnālista valodai. Neskatoties uz to, man vienalga liekas apbrīnojams autora rakstības stils – rindkopu garie teikumi, postmodernais stils, pa lielam dialogi ir iekš teksta ne ierastajā formā… Sarežģīti, nogurdinoši un tai pat laikā valdzinoši.

Romāns ir ļoti dažāds – viss ir atkarīgs no tēmas, kas tajā brīdī tiek risināta. Bija vietas, kurās es lasot noguru un bija vietas, kurās lapas pašas šķīrās. Līdzīgi kā Ļ. Eltangas Akmens kļavas, arī šeit vietumis sekas ir pirms cēloņiem. Tā kā nodaļas ir sadalītas pa gadiem, tad sižets ir pašam jāsaliek. Uzminējāt, gadi neiet secīgi, es tiku mētāta no tagadnes uz pagātni un otrādi. Autoram patīk spēlēties ar lasītāju, jo reizumis viens notikums ir pastāstīts no visu iesaistīto tēlu skatupunkta. Spēj tik saprast, kurš no personāžiem to visu stāsta.

Un tagad parunāsim par galveno – Valdhausas politiskās intrigas un spiegs! Valdhausa ir viesnīca Valtenbergā, Šveicē. Tajā notiek ļoti liela daļa romāna. Tas ir kā tā laika politiskais šūpulis – notika daudz dažādu politisko forumu un diskusiju, piemēram, par procentu likmēm Eiropā, nākotnes ekonomiskā izaugsme utt. Galu galā – kādai jābūt jaunajai Eiropai pēc 2PK un kā panākt tās vienotību. Jāatzīst, ka vietumis mani šīs politiskās lietas garlaikoja. Nepatīk. Tajā pašā laikā interesanti lasīt, kā diplomāti atpūtās un kādas sarunas tika risinātas ārpus šiem forumiem. Kā zināms, viss interesantais notiek tieši šādu sanākšanu pauzēs un viesībās. Un – kā zināt, vai visa informācija netiek nodota spiegu rokās?

Politika vispirmām kārtām ir prasme nodot savējos. /69.lpp./

Šajā viesnīcā Lilšteins tikās arī ar franču jaunekli – kurmi, nodevēju, spiegu. Visa darba garumā pa galvu maisās doma – kurš no visiem tas ir? Kad jau esmu izdomājusi īsto, autors atklāj ko tādu, kas atkal man liek apšaubīt savu domu pareizību. Interesants ir arī veids, kādā Lilšteins mēģina pārliecināt jaunekli kļūt par spiegu. Cik tas ir riskants pasākums! Kā zināt, ka cilvēks, kurš tev sēž pretī, nenodos tevi? Pietiek jau vienam cilvēkam no visa tīkla pievilt/nodot un cauri! Spiegošanas tīkls var izirt, zūd uzticēšanās.

Spiegi ir lūriķi, zagļi, likumpārkāpēji, bet jūs esat citāds, es jums piedāvāju kļūt par manu līdzinieku. /149.lpp./

Ko vēl es varētu pieminēt? Hanss un Lēna. Jā, Lēna. Šķiet, ka no visiem tēliem, vismazāk ir zināms tieši par viņu. Viņa ir Hansa sapnis. Sapnis, kuru viņš baidās iznīcināt. Vai tiešām ir labāk gremdēties pagātnes atmiņās, nekā meklēt viņu un iespējams atgriezt bijušo? Lasot nespēju sev beigt uzdot jautājumu – kas notika? Kāpēc viņi pašķīrās un kāpēc viņš par viņu labāk sapņoja nekā meklēja, kaut zināja, kur jāmeklē?

.., viņš jau sen būtu varējis nopirkt biļeti uz Ameriku, taču viņam bija bail, ka, tur nonācis, būs zaudējis sajūtas, ko sagādāja meklējumi, un viņš atlika prombraukšanu, viņam bija bail pievilties, tas bija viņa sapnis. Pastkarte un trīs vārdi. /133.lpp./

Romāns ir tik pilns dažādām tēmām, ka es rīt varētu uzrakstīt citādāku atsauksmi, minot citas lietas. Patiesībā, vienu brīdi man pat radās doma, ka, ja atmestu tās blakus lietas par kurām autors runā, darbs būtu plānāks. Šie kluči ir sākuši mani nogurdināt, jo notiek nemitīga novirzīšanās no galvenās tēmas, no sižeta. Lai nu kā – šis noteikti ir darbs, kuru var lasīt visi, jo katram atradīsies viņam interesējošā līnija. Vienam tā būs politika, citam spiegu intrigas, bet vēl kādam – mīlestība, draudzība, romāna tapšanas gaita (galvenie varoņi pēc kara kļuva par rakstniekiem), dejas, viesības… Izlasīt noteikti ir vērts 🙂

Trīs dāvanas, I

Paradoksāli, bet grāmatas es dāvanā saņemu reti, lai gan visi apkārtējie zina manas attiecības ar tām. Laikā, kad es paspēju nodomāt: “Kurš gan vairs dāvina grāmatas?”, es, nu jau aizgājušajā dzimšanas dienā, saņēmu jauku kartīti ar kuponu, kurš man solīja trīs grāmatas. Tās nāk pamazām, pa vienai. Brīnišķīgs pārsteigums, paldies :)*

Parulskis-SigitasPirmā bija lietuviešu autora Sigita Paruļska (Sigitas Parulskis, 1965) savādi skaudrais romāns Trīs sekundes debesu (2002).

Man ļoti, ļoti patīk nosaukums. Tāds mītisks un nevar saprast, kas no šī romāna būs sagaidāms. Bet tas ir romāns par karadienestu, par pretgribas iesaukšanu un pavisam parastu desantnieku, kurš to stāsta.

Šis ir skarbs stāsts, bet arī tāds, kurā sižets mazliet jāliek kopā. Viņa atmiņas par šo laiku ir sajauktas ar tagadnes uzplaiksnījumiem un vēl kādu laiku, kuru cenšos atkost, bet pagaidām neizdodas. Jau zinu, ka reiz vēlēšos pārlasīt.

It kā jau, kas tad tur – nodienē obligātos divus gadus un esi brīvs. Bet tā nav! Kam visam tik ir jāiziet cauri un kā pēc visa palikt par to pašu cilvēku? Divi gadi var salauzt psihiski vājāku cilvēku…

Re, kā tu staigā pa pasauli, apvainojies par to, ka armija sagrāvusi tavu ticību humānisma ideāliem. /181.lpp./

Un tad tās trīs sekundes. Tām šai romānā ir pievērsta ļoti liela loma. Tās bez maz vai ir pārvērstas par viņa ticību – īpašās trīs sekundes, pēc kurām nāktu apskaidrība, viss mainītos un atklātos… Atklātos, ka viss ir bijis tikai māņi un nekas no notikušā nav bijis īsts. Bet tieši tik ilgi gaisa desantnieki ir debesīs (brīvā kritiena laiks, izlecot no lidaparāta). Un tieši tajā brīdī visam ir jānotiek.

Darbā ir pamatīgs jūklis. Tāds visa kā mikslis – vietumis tas pēc noskaņas ir gaišs, vietumis drūms un depresīvs; dažbrīd varonis ir piedzēries, bet tomēr lielākoties skaidrā; miksējas tagadne ar atmiņām par armijas laiku; viņa biedrus nomaina stāsti par sievietēm un Mariju; skarbā realitāte un sengrieķu mīti. Ir ieturēts tāds kā neitrālais stils un pirmā asociācija man ir ar jūru.

Nopeldējos, klaigādams kaut kādas nejēdzības, paskraidīju pa krastu un norīvējos ar dvieli, līdz āda sāka tīkami sūrstēt. Pēc tam sēdēju un debilu skatienu blenzu jūrā. Nezinu, ko, jūrā skatīdamies, redz citi, bet es neredzu nekā. Labi, ja gar apvārsni aizpeld kāds kuģis. Tad es redzu kuģi, bet neko vairāk. Ja kuģu nav – tikai ūdens, daudz bezjēdzīgi viļņojoša, sāļa, auksta ūdens. /7.lpp./

Interesants ir arī galvenā varoņa (kuram autors neiedod vārdu visa stāsta garumā) uzskats par savu paaudzi. Viņš neuzskata sevi piederīgu pie zudušās paaudzes, par kuru daudzi runā. Tajā pašā laikā viņš arī nedomā par sevi kā par jaunās paaudzes pārstāvi. Ko viņam, atnākušam no dienesta, iesākt, kā iekļauties sabiedrībā un kā sevi ar to asociēt?

Sestā kupeja

Rosa-Liksom-Biography-01Roza Liksoma (Rosa Liksom, 1958) ir somu autore un māksliniece – tik vien man vajadzēja, lai izlemtu lasīt viņas romānu Sestā kupeja (2011). Un, protams, nostrādāja arī vienkāršais un elegantais vāka noformējums un anotācija. Man ļoti patika autores valoda. Tā ir viegla, vienkārša un tai pat laikā tā izsaka tik daudz. Varbūt, ka tā ir pat mazliet neparasta, ar daudziem, interesantiem salīdzinājumiem.

Stāsts ir par ceļojumu ar vilcienu no Maskavas uz Mongolijas galvaspilsētu Ulanbatoru. Par vīrieti un meiteni vienā kupejā šajā braucienā – somu meitene dodas tik tālā braucienā, lai redzētu klinšu zīmējumus (Maskavā studē arheoloģiju), bet krievu vīrietis dodas uz kārtējo būvlaukumu. Stāsts ir arī par viņu abu dzīvesstāstiem, kas izskan šajā braucienā caur bargo Sibīriju – kā vienā mazā kupejā sadzīvo divas dažādas pasaules un kā tās kaut kādā ziņā mijiedarbojas savā starpā.

Interesanti, ka visa darba laikā ne meitene, ne vīrietis netiek pie vārda. Ir tikai ”meitene” un ”vīrietis”. Šajā gadījumā tas nav būtiski. Būtiski ir stāsti, kas plūst starp šņabja glāzēm, miegu un pieturām. Lielākoties tie gan ir tikai vīrieša stāsti. Par meiteni mēs uzzinām no viņas atmiņu uzplaiksnījumiem. Atmiņas ir tās, kas viņu pavada šajā ļoti garajā ceļā. Meitene man mazliet atgādināja tādu, kura šajā braucienā dodas atrast sevi. Viņai bija jābrauc kopā ar draugu, bet notika citādi. Visu brauciena laiku atmiņas smacē viņu. Vīrietis atkal atgādina tādu, kurš vairs nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Dzīve viņu ir izvērtusi rupju – gan valodā, gan uzvedībā. Un tomēr… ir sajūta, ka sirdī viņš ir labs cilvēks un ka pie viņa var griezties pēc palīdzības. Palīdzēs gan viņš tikai pēc noskaņojuma… Interesanti, ka meitene pie viņa kaut kādā ziņā pierada. Viņš viņai riebjas, viņa necieš viņa runas un nepārprotamos piedāvājumus. Un tomēr – atgriežoties no pieturas pilsētām atpakaļ vilcienā, viņa ir priecīga viņu ieraugot. Viņa zina, ka atkal būs jāklausās kaut kas tāds, kas viņu neinteresē, kaut kas perverss un rupjš.

Spiestā kārtā cilvēks ir spējīgs uz visu. /21.lpp./

Bez dzīvesstāstiem labi tiek parādīta arī pati plašā Krievzeme. Mainīgā, allaž kustībā esošā zeme, cilvēki, daba, valoda. Tā ir parādīta tik spilgta, ka man jau ir skaidrs – man tur negribētos atrasties. Tā šķiet tik auksta, nabadzīga un pelēka. Brīžiem tā pat šķita skumja, jo nemanīja nekādu cerību staru, domu par gaišāku nākotni. Cilvēki bez ambīcijām un vēlmēm. Vieglāk ir turpināt dzīvot savu pazemīgo dzīvi. Kādu nodot un kādu piekukuļot, jo ar zināmu rubļu daudzumu var panākt visu gan Krievijā, gan Mongolijā. Liksoma ir labi parādījusi absurdo padomju sistēmu un kā tā darbojās.

Meitene prātoja, kā viņa spēj mīlēt šo savādo zemi, tās pazemīgo, anarhistisko, paklausīgo, dumpīgo, vienaldzības pārņemto, atjautīgo, daudzcietušo, liktenim ticošo, lepno, visu zinošo, naidpilno, skumjo, līksmo, izmisušo, apmierināto, padevīgo, mīlošo, sīksto un ar mazumiņu miera esošo tautu. /153.lpp./

Darbs nav smags, bet tas nav arī saturiski viegls. Tam piemīt viegli depresīva noskaņa, jo parādītās pilsētas un dabas ainas ir nedaudz drūmas, pamestas. Tās it kā nav tukšas, bet tās nav arī piepildītas. Šī varētu būt rudens/ziemas grāmata. Lai gan varbūt nemaz tik bezcerīgi nav. Vilciens traucās pretī 1986.gada pavasarim. Pavasaris – tas taču ir visa atdzimšanas gadalaiks 🙂

Dokumentiņus, lūdzu.

Tai pārdevējai paveicās. Ak, kā viņai paveicās!

Pienāk ilgi gaidītā draudzenes sālsmaize. Sagadījās, ka piedāvāto dzērienu vidū nebija alus. Tā nu kopā ar draudzenes vīru gājām uz vietējo veikaliņu tam pakaļ. Izvēlamies, iestājamies rindā, viss jauki. Pienāk mana kārta. Klusums. Pārdevēja uz mani skatās, bet neko nedara.
Skatos pretī un jautāju: “Kas?”
– Dokumentiņus, – šī nočukst.
Saku, ka nav. Nosaucu vecumu un saku, ka sen nenēsāju.
– Uz pierītes nav rakstīts. Cepure galvā.
Nu, bļin, man vairs nebija, ko teikt. Draudzenes vīrs saka, ka viņš nopirkšot, bet arī viņam pajautā papīrus. Labi. Sašutusi, bet ok, krāmēju nopirkto somā.

Vakars ir jautrs, spēlējam spēli, rit karstas diskusijas par daudz ko un kaut kādā pauzē ar vienu no draugiem pētam, kas tad šo alu (Brālis) ražo. Un – opā – vienai pudelei ir beidzies termiņš. Kāds šodien datums? Nu jau 7.12., bet uz pudeles bija rakstīts, ka derīgs līdz 28.11.

Pārdevējai paveicās, ka vakars beidzās pēc veikala slēgšanas, citādi es būtu gājusi ar to pusdzerto pudeli, nolikusi to uz letes un teikusi: “Jā, uz manas pierītes nav rakstīts vecums, bet uz pudeles derīguma termiņš gan.” Un, ka viņai ir paveicies, ka man nebija paņemts čeks.

Parāva uz kašķi. Dokumentu prasīšana ir normāla, bet nevajag jau mani šitā apvainot! Intonācija nudien bija riebīga.

Nu, kāpēc viņai paveicās?

Mūzika: Korpiklaani – Beer, Beer

By elzastory Posted in nieki

Doktors Miegs

300x0_doktor_miegsPirms ļoti ilga laika (varbūt tomēr ne tik sen?), es izlasīju Stīvena Kinga romānu Mirdzums (atsauksme šeit). Autors pēcvārdā atzīstas, ka ir bieži domājis, kas gan ir noticis ar Denu un ko viņš kā pieaudzis vīrietis dara. Saņēmis nelielu pamudinājumu no apkārtējiem, Kings ķeras pie rakstīšanas – tā pēc vairākām desmitgadēm ir tapis turpinājums Doktors Miegs (2013). Šis laikam ir tas brīdis, kad noteikti var teikt, ka literārais varonis ir dzīvojis pats savu dzīvi un licis savam radītājam arī pārējiem ziņķārīgajiem pavēstīt par viņa gaitām.

Pieaugušā Dena Toransa dzīve ir… maigi sakot, nožēlojama. Lai apslāpētu savu mirdzumu, viņš ir kļuvis par alkoholiķi un Amerikas klaidoni. Nevienā vietā viņš neuzturas ilgi, jo visi darbi tiek zaudēti nodzeršanās dēļ. Ik pa laikam viņu domās apciemo maza meitenīte, bet tas parasti ir uz pāris sekundēm un tā vairāku gadu garumā. Savāds brīdis, bet tam netiek pievērsta pārāk liela uzmanība. Līdz uz viņa tāfeles sāk parādīties ziņojumi. No Ābras. Un kādu dienu Ābrai vajadzīga viņa palīdzība. Denam ir laiks kļūt par skolotāju.

Jāsaka, ka sākotnēji mazliet traucēja tas, ka stāstam ir trīs līnijas. Viena bija Dena paša, viena – Ābras, bet trešā – Īstenā Mezgla (par to, kas tie tādi, būs jānoskaidro pašiem). Prieks, ka Kings savā manierē šīs līnijas ātri vien sakrustoja un romāns ieguva spriedzi un notikumu raitāku attīstību. Vienu brīdi gan mazliet sabremzējos pie Īstenā Mezgla, bet pārvarēju to un viss turpinājās.

Ābrai un Denam ir kopējs iedomu draugs Tonijs. Viņš ir tas, kurš abus saved kopā. Ābras neticami spēcīgais mirdzums liek Denam atcerēties sevi bērnībā un līdz ar to arī savus iekšējos dēmonus. Brīžiem pat šķita, ka Ābra neapzināti ir padarījusi Dena mirdzumu spēcīgāku, kvēlāku, jo tas pieaugot mazinās. Protams, par to, cik tas ticami uzrakstīts vēl varētu pastrīdēties, bet lasot Kingu es nekašķējos. Es vienkārši baudu viņa tekstu.

Jāatzīst, ka arī cīņa ar Īsteno Mezglu mani īsti nepārliecināja. Ja jau viņi ir tik briesmīgi un vareni, viss atrisinājās pārāk vienkārši. Var jau būt, ka labajiem vienkārši ļoti veicās, bet atminoties, kā bija Mirdzumā – pietrūka mazliet neveiksmes un kādas mazas nāvītes un šausmas.

Kad es sāku lasīt Doktoru Miegu, es domāju, ka turpināšu uzzināt daudz jauna par Denu (tas tā notiek) un viņa spokiem no viesnīcas Overlook (tas tā nenotiek). Tas pirmās nodaļas dēļ. Dāma no 217. isabas ir atgriezusies vēl šermuļaināka, vēl viens vīrietis-spoks turpina pastrādāt šausmu darbus… Bet nē. Šī daļa ir par Ābru. Dens ir bez maz vai tikai fonā. Tā kā – nav obligāti jābūt lasījušam pirmo daļu. Svarīgākie notikumi tiek atgādināti un izstāstīti vēlreiz arī šajās lapās. Kas un kāpēc ir Doktors Miegs? Būs jālasa pašiem 🙂 Protams, nav jau smuki salīdzināt divas daļas, starp kurām ir tik liels laika posms, tomēr jāsaka, ka pirmā man patika labāk un ka tā manu uzmanību noturēja krietni vien spēcīgāk.

P.S. Pirmajai daļai ir veselas divas filmu versijas (es jūsmoju par to, kura Nikolsons :D) un kaut kā gribas, lai arī šī daļa tiktu ekranizēta. Tikai tā zolīdi – kā 80/90-tajos, bez tā uzpūstā holivudisma!

Puspieci.
Uztrūkusies no miega, nespēju vairs aizmigt.
Pusseši.
Pilna galva ar domām.
Atmiņas, sajūtas.
Pirkstgalu simfonijas un smiekli.
Man bija auksti, bet nav neviena, kas varētu sasildīt.
Miegs.
Kur tu esi?

By elzastory Posted in nieki