Uz kraujas rudzu laukā

Biju pārliecināta, ka esmu lasījusi Dž. Selindžera (Jerome David Salinger, 1919 – 2010) darbu Uz kraujas rudzu laukā (1951). Tik nekādi nevarēju atminēties par ko tur būtu bijis. Tā nu nolēmu paņemt un “pārlasīt”. Izrādījās, ka tomēr lasījusi nebiju. Tad izvirzīju sev jaunu uzdevumu – noskaidrot, kāpēc šis darbs Amerikā ir bijis aizliegts…

Visu stāstu stāsta Holdens, 16 gadus jauns puisis, kurš tikko izmests no kārtējās skolas. Viņš pamet kopmītnes, jo biedri nav izturami, bet bez tiem ir skumji… Tās ir trīs dienas, kuras viņam ir jāpavada kaut kur, jo ātrāk mājās rādīties nedrīkst. Tā teikt, lai vecāki iztrakojas un tad nomierinās, kamēr viņa paša vēl nav klāt. Un tā visa darba garumā var lasīt par šīm trīs dienām. Mierīgi, nesteidzīgi un pats galvenais – nav garlaicīgi!

Autors ”paņem” jau ar pirmajiem teikumiem. Tajā brīdī gandrīz vai vienalga kāds būs sižets, jo pirmais atslēgas vārds ir – valoda. Darbam tā ir ļoti brīva. Ja kādam nav ko darīt, viņš varētu saskaitīt, cik reizes ir pieminēts vārds sasodīts. Un tie citi vārdi (stulbs, nolāpīts, pie velna utt.). Jāsaka, ka šie ir tie vārdi, kas romānam piešķir… pat nezinu, kā labāk pateikt. Dzirksti? Noskaņu? Jā, valoda ir interesanti raupja un patīkama. Jāsaka, ka tas ir izteiksmes veids, kas labi raksturo pašu Holdenu un viņa uzskatus.

Otrais atslēgas vārds varētu būt – Holdens Kotfīlds. Tādus kā viņš, var sastapt visos laikos un vietās. Tas, ko par viņu domās lasītājs, ir atkarīgs no pašu uzskatiem. Viņu var dēvēt par idiotu, kurš pats nezina, ko grib no dzīves un viņu par dēvēt arī par puisi ar milzīgu jaunības maksimālismu, kad domas un uzskati ir ļoti sakāpināti. Ceru, ka autors nākotnē (nu, pēc tām trīs dienām un tālāk) Holdenam nebija novēlējis noiet pa burbuli. Pārāk liels brīvdomātājs priekš tiem laikiem. Šķiet, ka Holdens iepriekš ir bijis citādāks. Līdz brīdim, kad notika negadījums ar brāli Alliju. Rodas iespaids, ka caur Holdenu autors pauž savus uzskatus un viedokli par pastāvošo iekārtu. Holdenam ir vēlme dzīvot brīvi no visa. Būt pasaulē, bet neatkarīgam – tas nav viegli tagad un noteikti nebija viegli tad. Iespējams, autors stāsta pats par sevi.

Vispār, Holdens ir ļoti pretrunīga personība. Viņš pats mācīties negrib, jo neredz tam jēgu. Savu māsu viņš spiež to darīt. Viņš nespēj iedzīvoties un pielāgoties pasaulei un dzīvei, tomēr nepieļauj domu, ka viņa māsa varētu iet viņa pēdās. Viņš sapņo par laimīgo dzīvošanu nekurienē, neapzinoties, ka tās ir ilūzijas un ka arī meža vidū ir jāpielāgojas dzīvei. Bet pēc dabas viņš ir lāga zēns. Ar labsirdīgu sirdi un dāsnu roku un tomēr dvēselē gļēvs un bailīgs. Bet tas nekavē viņu sākt vicināt dūres, kad jāaizstāv meitenes gods…

Meklēju arī atbildi uz jautājumu, kuru uzdevu pašā sākumā. Mana versija, bija – valodas un dažu pausto uzskatu dēļ. Kā atradu neta dzīlēs, tas dažos ASV štatos ir aizliegts un izņemts no skolu bibliotēkām, jo darbā esot ”vērtību apgānīšana, šausminošas seksa ainas, apmelojumi attiecībā uz minoritātēm, Dievu un sievietēm”. Pēc citu vecāku domām, tas esot „neķītrs un vērsts pret „baltajiem”” (citāts no delfi.lv).

Kad biju izlasījusi šo darbu, es nezināju, ko domāt. Varbūt pareizāk būtu teikt – es nesapratu, ko domāt. Skaidrs bija tikai tas, ka ir jārok dziļāk. Jāatkož frāzes un jāskatās starp rindām. Būs jāiegādājas savs eksemplārs, lai varu pasvītrot frāzes, teikumus un rindkopas. Tur slēpsies atslēga. Tur slēpsies pats Selindžers.

Prieks, ka beidzot esmu izlasījusi 🙂

P.S. Kaut kur lasīju par it kā cita autora turpinājumu. Šim darbam nav vajadzīgs turpinājums! Tas ir tik pašpietiekams, kā reti kurš darbs.