Piezīmes II

– Atlaižu kartes?IMG_8797
– Nē. Mēs esam nabadziņi. Ar kartēm.

Un pareizi. Priekš kam piecus makus ar kartēm un pēc tam ne mazākās nojausmas par to, kādas kartes pieder. Un vēl tas brīžiem kaitinošais “Kaut kur ir. Tūlīt atradīšu.”

__________

– Šī grāmata ir sagājusi sviestā! Pārējās ir veselas.

Mūzika: Apocalyptica ft. Lauri Ylonen – Life Burns

Aveņu-mandeļu tarte

Vienreiz izprovējusi, gribēju šo nest uz darbu dzimšanas dienas kūkas vietā, bet sanāca citādi. Tas ir tik stulbi, ka esi pacenties izcept šo, bet aizmirsti virtuvē uz galda… Neko darīt, apēdīšu pati 😀 Oriģināli aveņu vietā ir ķirši, bet kaut kā sagribējās avenes un daudzo miltu vietā liku tikai kviešu. Daudzumi: aptuveni.

Būs nepieciešams:IMG_7982

Mīklai:

  • 45 g auzu miltu
  • 25 g pilngraudu miltu
  • 55 g kviešu miltu
  • 30 g cukura
  • paciņa vaniļas cukura
  • 105 g sviesta
  • 1 maza ola
  • 1‒2 ēd.k. piena

Pildījumam:

  • 600 g aveņu (man bija saldētās, kur 400g, arī pietiek)
  • 2 olas
  • 80 g saldā krējuma
  • 50 g cukura
  • 1 ēd.k. kviešu miltu
  • 50 g mandeļu ar visām miziņām
  • 1 citrona miza, smalki sarīvēta

Pagatavošana:

  • Bļodā liek pirmās 6 mīklas sastāvdaļas, samīca. Tad pievieno olu, pienu un mīca, līdz no mīklas saveidojas bumba. Ietin pārtikas plēvē un liek ledusskapī uz 30 minūtēm.
  • Sakarsē krāsni 200 grādus karstu. Izrullē mīklu, ieklāj formā. Teorētiski pēc tam tā jāliek saldētavā, bet es tā nedarīju. Nezinu, kas no tā mainās.
  • Visas pildījuma sastāvdaļas, izņemot avenes, sablenderē līdz vienmērīgai masai. Formā saliek avenes un uzlej pildījumu. Liek krāsnī un cep 35–40 minūtes, līdz tarte kļūst zeltaina.

Recepte no četrām sezonām.

Mūzika: My Chemical Romance – The Sharpest Lives

Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

mary ann shafferKad tikko iznāca šis darbs, es pasmaidīju par nosaukumu un noliku to atpakaļ plauktā. Nosaukums bija tik savāds, ka es tiešām domāju, ka tā ir bērnu/pusaudžu grāmata. Kad es nesen ieraudzīju Mērijas Annas Šaferes (Mary Ann Shaffer, 1934 – 2008) darbu Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīraga biedrība (2008) Norelles plauktā, sapratu, ka man tā tomēr ir jāizlasa. Tā izrādījās nopietna grāmata par okupāciju un literatūru, kura glāba cilvēcību.

Džuljeta ir rakstniece, kura cenšas izdomāt savas jaunās grāmatas tēmu. Kādu dienu viņa saņem vēstuli no nepazīstama vīrieša Gērnsijā. Viņam esot kāda agrāk Džuljetai piederējusi grāmata ar ierakstu un tā viņš izdomājis pajautāt, vai viņa varētu sadabūt Čārlza Lema biogrāfiju? Un tā, vēstule pēc vēstules un pamazām sāk formēties arī topošās grāmatas tematika.

Šī epistulārajā formā rakstītā grāmata vēsta par mīlestību pret grāmatām un literatūru kopumā, par to, kā tā ir izglābusi daudzus no pagrimuma smagajā kara laikā, par nejaušībām un gandrīz laikā nepamanītu mīlestību. Sākotnēji šķiet, ka varoņu ir tik daudz un grūti atcerēties ko kurš jau ir pastāstījis, bet pie varoņiem ļoti ātri pierod. Tie ir tik nesaudzīgi savos izteikumos un tik atklāti. Runājot par darba un biedrības nosaukumu, tad tas radās okupācijas laikā, kad bija noteikta komandanta stunda. Gērnsijas bariņš uzskrēja virsū vācu zaldātiem, bet kaut kāds attaisnojums jārod. Vācieši ir mīlējuši kultūru, tadēļ turpat uz vietas radās literatūras biedrība. Savukārt tas pīrags vēlāk patiešām tapa, jo runāt par literatūru var tikai tad, ja ir arī vakariņas. 🙂 Pīrāgs kā jau pīrāgs kara laikā – pildījumā kartupeļu biezenis, saldumam – bietes, bet garozai – kartupeļu mizas…

Autore šo grāmatu neuzrakstīja viena pati. Kad viņai sākās nopietnas veselības problēmas, viņai palīdzēja radiniece Annija Barouza (Annie Barrows). Bet autore šai darbā ir ieguldījusi daudz. Galvenokārt, caur saviem varoņiem radot netiešos jautājumus man. Kad un kā pie mums atnāk īstā grāmata un kā tā mūs izmaina? Vai tā var būt patvērums smagos brīžos? Ja nebūtu okupācijas, cik no viņiem būtu pieķērušies lasīšanai? Kā  literatūra kara laikā var izmainīt cilvēku vai paglābt, piemēram, no žūpošanas likteņa?

Domāju, ka nav daudz cilvēku, kuri aizdomājas par zaldātiem kara laikā (tai skaitā arī es). Ne tikai salas iedzīvotāji ir ieslodzīti. Arī zaldāti. Arī viņiem ir jācieš no noslēgtības, no bada, no kara nežēlības. Manuprāt, nekas nav briesmīgāks par sajūtu, ka esi ieslodzīts un netiec brīvībā. Šeit, tāpat kā daudzviet citur, zaldāti ir parādīti gan kā necilvēki, gan kā parasti mirstīgie, kuri cenšas aizmirsties iepērkoties, sēžot frizētavā un veidojot matus vai pulējot nagus.

Par spīti labi uzrakstītajai grāmatai un tās tēmai, manī tā neko neiekustināja. Atradu vien pāris ļoti precīzu citātu par darbu grāmatnīcā un grāmatām 🙂

A – Z jautājumi jeb kādas ir tavas grāmatu attiecības?

Ir atkal klāt! Jauns Books-reading-30920305-500-357stafeškociņš. Tapināju ilgi, jo ir par ko padomāt. Paldies, Norelle 🙂 Jāsaka, ka ideja ir interesanta – jautājumi pēc alfabēta, taču tajā pašā laikā to jautājumu ir tik daudz! Pirmo reizi lasot jautājumus, es tiem vienkārši izskrēju cauri. Vēlāk pārlasot tos, sapratu, ka būs rakāšanās savā grāmatu pasaulē un patieso attiecību noskaidrošana. Ķeramies klāt?

Author you’ve read the most books from / Autors, no kura esi lasījis lielāko skaitu grāmatu:

Tā, kā netieku pie sava grāmatu plaukta, lai saskaitītu un pārliecinātos, varētu būt trīs kandidāti – Umberto Eko, Salmans Rušdi un Dž. K. Roulinga. Un, kad reiz izlasīšu visu, kas man ir, jau minētajiem pievienosies arī Čārlzs Dikenss.

Best Sequel Ever / Visu laiku labākais grāmatas turpinājums:

Laikam kā jau lielākajai blogeru daļai – Poters? Varbūt K. Sabaļauskaite Silva Rerum.

Currently Reading / Šobrīd lasu:

Šerila Streida Mežone un Jānis Lejiņš Zīmogs sarkanā vaskā

Drink of Choice While Reading / Dzēriena izvēle lasot:

Ja tiešām ir nepieciešamība pēc dzēriena, tad tā lielākoties ir tēja. Parasti gan ir tā, ka esmu tik ļoti iegrimusi lasīšanā, ka par tēju atceros, kad tā ir jau atdzisusi līdz remdenumam (labākajā gadījumā). Bet tā man pietiek ar ūdeni.

book-reading-7302819-430-430E-reader or Physical Book? / E-lasītājs vai taustāma grāmata?

Protams, ka taustāma! Neesmu gan vēl lasījusi elektroniskās grāmatas, taču nedomāju, ka tā atsver taustāmās grāmatas svaru, smaržu, papīra čaukstoņu un teikumu pasvītrošanas/malu aprakstīšanas iespējas. Vienvārdsakot, nejūtu nepieciešamību pēc elektronikas.

Fictional Character You Probably Would Have Actually Dated In High School / Grāmatas varonis, ar kuru Tu būtu gājis/gājusi uz randiņiem vidusskolas laikā:

Ak, vai… Te sākas problēmas. Ko es lasīju vidusskolā? 😀 No šodienas tas varētu būt Ročesters…

Glad You Gave This Book A Chance / Prieks, ka devi šai grāmatai iespēju:

M. Gīlihs Apskāviens. Negaidīju, ka tā būs tik laba un ka tā mani tik ļoti apmās. Nebija miera, kamēr neaizvēru pēdējo vāku!

Hidden Gem Book / Apslēptais dārgakmens:

B. Braitons Mājās. Īsa privātās dzīves vēsture. Šī ir grāmata, kuru nedrīkst skatīt no vāka. Visa vērtība ir tās saturā. Un tas ir tik plašs un visaptverošs! Tā, protams, nav vienīgā. Varu vēl minēt N. Pertosjana Nams, kurā…Tā joprojām ir grāmata, par kuru nevaru sakarīgi izteikties (man pazūd vārdi!), bet, kura ir jāizlasa katram. Tik laba tā ir.

Important Moment in your Reading Life / Svarīgs mirklis Tavā lasīšanas dzīvē:

Gredzenu pavēlnieks. 2008

Gredzenu pavēlnieks. 2008

Paši pirmsākumi. 6 gadu vecumā es burtu dēļ raudāju, jo tie negribēja pareizi savienoties, bet tad es ar tiem iedraudzējos. Draudzība turpinās un es to negribu mainīt ne pret ko!

Just Finished / Grāmata, ko tikko pabeidzi:

M. A. Šafere & A. Barouza Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

Kinds of Books You Won’t Read / Kāda veida grāmatas Tu nelasi:

Noteikti nelasu psiholoģiska un reliģiska satura grāmatas, ezotēriku. Kaut kā īsti neuzrunā arī detektīvi, bet nevajadzētu jaukt ar spriedzīgiem trilleriem. Nelasu arī Kontinenta izdotās lubenes un vispār izteikti salkanus mīlas romānus. Gan jau ka ir vēl kaut kas, bet ātrumā nevaru iedomāties.

Longest Book You’ve Read / Garākā grāmata, ko esi izlasījis/usi:

Viennozīmīgi – Džonatana Litela Labvēlīgās. 1420 lapaspuses.

Major book hangover because of / Lielākās grāmatas paģiras:

Divējādi saprotams jautājums – tik slikta vai tik laba, ka pēcgarša palikusi dienām ilgi. Ja tik slikta, tad laikam… Pieņemsim, ka J. Ivanauskaite Ragana un lietus vai O. Nifenegere Laika ceļotāja sieva – nekādi nespēju izlasīt un arī nespēju sevi piespiest pabeigt. Ja laba – no pēdējām lasītajām ir M. Bērziņš Svina garša. Vēl tā ir bijis ar H. Hoseini Tūkstoš sauļu mirdzums.

5176119115_edb44e4674_bNumber of Bookcases You Own / Tavu grāmatplauktu skaits:

Nav saskaitāms, jo tās ir izmētātas pa dažādiem plauktiem divās mājās. Vidēji varētu būt seši ārprātīgi piestūķēti plaukti. Ja man šo pajautās vēl pēc gada, ceru, ka varēšu atbildēt labāk un grāmatām draudzīgāk.

One Book You Have Read Multiple Times / Viena grāmata, ko esi pārlasījis/usi vairākkārt:

Lai kā man gribētos, šobrīd nesanāk grāmatu pārlasīšana, jo ir tik daudz labu vēl jāizlasa. Bet bērnībā topā bija superplāna, reizi nedēļā pārlasāma Zvēru kari (autoru nezinu) un vienu vasaru par iemīļotāko tapa A. Brigaderes Maija un Paija (varbūt tāpēc, ka nekā cita laukos nebija).

Preferred Place To Read / Mīļākā lasīšanas vieta:

Uz palodzes un dīvānā. No rītiem/vakaros pirms/pēc darba patīk lasīt arī virtuvē.

Quote that inspires you/gives you all the feels from a book you’ve read / Citāts, no lasītas grāmatas, kurš Tevi iedvesmo un rada emocijas:

Grūti man ar tiem citātiem. Man nav neviena tāda, tumblr_mbvv7qFTzk1qfp7vakuru es vienmēr atsauktu atmiņā kaut kādos dzīves brīžos. Bet, ja varam runāt par tādu, kas lasīts pēdējā laikā, tad: “Bailēm parasti ir pamatots iemesls. Tev jāuzticas savām sajūtām.” /E. Lokhārta. Mēs bijām meļi. 110.lpp./ Un vēl mani uzrunā šis: “Tumsa ir mani vitamīni. Es elpoju tumsu kā skābekli, un tumsa manī deg.” /I.Ziedonis. Epifānijas. 96.lpp./

Reading Regret / Lasāmnožēla:

Dž. Boins Puisēns svītrainā pidžamā. Vispirms biju noskatījusies filmu un biju stāvā sajūsmā. Uzzinot, ka būs arī grāmata, nespēju to sagaidīt. Un kad tā beidzot bija ieradusies… es biju vīlusies. Neizvērsts sižets, skopi apraksti.

Series You Started And Need To Finish (all books are out in series) / Grāmatu sērija, kas būtu jāpabeidz (iznākušas visas grāmatas šajā sērijā):

Man ir vairākas šādas iesāktas, bet šoreiz teikšu D. Harknesas Raganu atklājums. Vēl tikai jāpārliecinās vai viss ir jau sarakstīts vai arī tiek vilcināti/atlikti tulkošanas darbi. Labprāt pabeigtu! Ja gadījumā tur vairs nekā nav, tad man ir arī rezerves atbilde – K. Bonfiljoli Mortekajs.

Three of your All-Time Favorite Books / 3 Tavas visu laiku mīļākās grāmatas:

Nav man tāda topa. Ja varu izvēlēties no pēdējo 2-3 gadu lasītajām, tad valodas dēļ Ļ. Eltanga Akmens kļavas/V. Linna Nezināmais kareivis (nudien nevaru izšķirties), noteikti K. Kīzijs Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu un pēdējo vietu dala J. Joņevs Jelgava ’94/M. Bērziņš Svina garša.
Un tad ir tādas, kuras man ir izraisījušas īslaicīgu prāta vētru un tās ir vienīgās, par kurām tobrīd varu domāt…

IMG_2545Unapologetic Fangirl For / Nepiedodama fane (kam?):

Īsti neizprotu jautājumu… Eko? Rušdi?

Very Excited For This Release More Than All The Others / Ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu:

Umberto Eko Nulles numurs (vai kā nu tā tiks latviskota).

Worst Bookish Habit / Sliktākais grāmatlasītāja ieradums:

Vispār vai mans? Ja vispār, tad jebkādā veidā sašmucētas grāmatas (netīri pirksteļi vai ēsts, kas grāmatmīlošs). Ja mans, tad… It kā jau nekas īpašs, bet grāmatas aprakstīšana un stūrīšu ielocīšana…

X Marks The Spot: Start at the top left of your shelf and pick the 27th book / 27. grāmata (no kreisās puses) Tavā grāmatu plauktā (no augšpuses):

Kā jau minēju, netieku pie grāmatplaukta. Bet, kad es tikšu, noteikti uzrakstīšu atbildi. Pašai interesanti.

Your latest book purchase / Nesenākais grāmatas pirkums:

Dāvanai iegādāta The Little Book of Calm Colouring: Portable Relaxation, sev pašai… hmm. Kādu laiku neesmu pirkusi grāmatas. Varbūt Dēblina Berlīne, Aleksandra laukums vai M. Zusaka Grāmatu zagle.

ZZZ-snatcher book (last book that kept you up WAY late) / Grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi:

Nav pārāk jauki, bet es neatceros, kad pēdējo reizi grāmatas dēļ nebūtu gājusi gulēt. Man ir gluži parasta parādība lasīt pirms miega un aizlasīties līdz kādiem 1:00… Pēdējais, ko es tiešām lasīju pa nakti bija I. Turgeņevs Pavasara ūdeņi, bet tad man vienkārši nenāca miegs un gribēju kaut kā lietderīgi izmantot laiku.

Tagad tas kociņš būtu jānodod tālāk. Interesanti būtu izlasīt Evijas un Marii atbildes 🙂 Protams, arī citu lasītāju atbildes, ka tik gatavi padalīties.

101.kilometrs. Padomju kauna zona

guna rozeDarbs, kurš mani uzrunāja ar savu vāku, t.i., ar vāka fotogrāfiju. No tās plūst dzīve. Tāda, kurai vajadzēja būt citādai, bet kura nav pārāk slikta arī šāda. Kas ir noslēpies aiz fotogrāfijas rāmjiem? To visu izstāsta Guna Roze savā neplānotajā darbā 101.kilometrs. Padomju kauna zona.

Stāsts ir par Zelmu, kura trāpījās nepareizā vietā un nepareizā laikā. Viņa tikai gribēja kopā ar māsu doties uz kino un tāpēc brauca uz Rīgu. Sapucējās. Gaidīja. Pienāca milicis un prasīja dokumentus. Viņa tiek nodēvēta par prostitūtu. Un prom! Izmesta ceļa malā. Dzīve sagriezusies kājām gaisā un piedzīvots milzu kauns. Tik skaudrs sākums. Tas ir arī stāsts par cilvēkiem, kuri neatbilda režīma prasībām. Viņuprāt, tie bija liekēži un parazīti, ļaudis, kas dzīvo uz citu rēķina un necenšas dod labumu komunistiskajai cēlāju saimei, tāpēc tie ir izolējami. Tos visus izsūtīja uz 101-o. Bet arī tur (šajā gadījumā Brīdagā), cilvēki ir cilvēki un grib to pašu, ko galvaspilsētā – būt noderīgi, vajadzīgi un mīlēti. Būt laimīgi.

Šis ir pa daļai biogrāfisks romāns. Autores vecāki un vecvecāki ir dzīvojuši šai vietā. Vēlme izzināt savas saknes ir mudinājusi autori pētīt šo jautājumu tuvāk – iekšējā emigrācija, 101.km likums un savu radu apzināšana. Pirms šī romāna izlasīšanas es nezināju par tādu likumu. Tas piemēroja ”parazītam” aizliegumu pierakstīties tuvāk par 100 km no lielpilsētām, atņemot iespēju strādāt labu darbu, studēt, ceļot utt. Staļina laikā likums nebija tik stingrs, bet uz mūžu. Savukārt Hruščova laikā bija stingri noteikti kilometri un tāda kā brīvā režīma kolonija, kurā bija jāizcieš 2-5 gadu cietumsods. Izveidojās kaut kas līdzīgs kolhoziem.

Kaut kā zīmīgi sakritis, ka Baumaņkārlis ir saistīts ar Brīdagu, precīzāk, ar netālu esošo Ķirbižu muižu. Kāpēc to pieminu?  Tam šai romānā ir iemesls. Tiek pieminēta viņa sacerētā dziesma, mūsu himna, kura ieguva spēku Dziesmu svētkos, kuri ir aprakstīti šajā darbā. No darba beigām starp rindām vējo brīvība. Vieni ir aprakstīti ar tādu spriedzi un tai pat laikā brīvību – tiek dziedātas dziesmas, kurām tur nebūtu jāskan, ir apziņa, ka krūmos sēž vīri ar ieročiem, bet viņi neko nedara. Skan aizliegtas brīvības dziesmas, bet nekas nenotiek. Neatskan šāvienu troksnis!

Šis noteikti ir romāns ar pievienoto vērtību. Tas ne tikai rāda, kā ļaudis ir centušies dzīvot ”izsūtījumā”, bet arī papildināts ar fotogrāfijām no arhīva, ir rādīts romāna pamats – LPSR likumi par šo tēmu. Ar šo darbu tiek aizpildīts viens no daudzajiem vēstures baltajiem plankumiem. Man ļoti patika, ka autore fotogrāfijas nav pievienojusi tāpat vien, bet zem tiem ir lasāmi arī romāna citāti. Tāds skaists papildinājums. Un, protams, sakņu apzināšanās. Vai tu par savu dzimtu arī vari uzrakstīt grāmatu?

Vispārīgos vilcienos varu teikt, ka man šīs darbs patika, tikai radīja mazliet tādu saraustītu un sadrumstalotu sajūtu. Šķita, ka sižets lēkā laikā. Šajās 200+ lapaspusēs ir aprakstīti 30 gadi. Trīsdesmit gadi, kuros ir bijušas ciešanas, cerības, smags darbs, vilšanās… Un daudz iesaistīto personu, veselas 4 paaudzes. Man tās visas sajuka kopā. Kaut kādā brīdī es vairs nesapratu saistības, bet tad jau tās prātā sakārtoju. Bet tā, jā – prasījās ne tikai tā karte, bet arī vizuālas radu sakarības.

Iesāku lasīt ar diezgan lielu jūsmu, taču tā pēcāk mazliet noplaka un tagad varu teikt, ka bija labi, bet man kaut kas beigās pietrūka. Neskatoties uz to, šai darbā ir vērts ieskatīties. Noderēs, ne tikai izzinot laiku, bet arī vērojot sadzīves ainas.

Diena pret nakti?

Vakardiena.

Tai vislabāk piestāv vārds kontrasti. Grūti ticēt, ka viss bija vienā dienā. No rīta baudīts miers un klusums. Justa dabas elpa. Migla pār jūru radīja tādu savādu nostaļģiski skumju noskaņu, taču tādu, kas vienlaicīgi iedvesa arī mieru.

IMG_7793Čiekuru takas. Nebeidzami priežu klajumi un mīkstas sūnas. Jūra.

IMG_7800Kurzemē stāsta, ka pusnaktī izlienot caur šādu sakni, varot par vilkaci pārvērsties…

IMG_7812Jūti?

Savukārt vakars… aiii! Spilgtākie momenti? Apēdājs izrādījās kaut kas labs (ak, kā man sāp spranda!), ko es nevaru teikt par iestādes dzērieniem. Reiternā apsargs atteicās no manis piedāvātajiem burkāniem, vēl vienas iestādes DJ bija neticams, jo viņam nebija absolūti nekā no 80-tajiem, nemaz jau nerunājot par roku. Gandrīz aizmirsu! Sveiciens vēl citas iestādes apsargam – paldies, ka izmeti, man tur tāpat nepatika 😀

Paldies draugi, jūs esat nenovērtējami! Bez jums vakars nebūtu tik izdevies un piedodiet manas delverības 🙂

Mūzika: Apēdājs – Viegla laime

Epifānijas

Man bija TĀ sajūta. Tā sajūta, kas liek paņemt tieši šo grāmatu, jo tā ir īstā. Tai tajā brīdī bija jābūt īstajai. Ziedoņa Epifānijām ir jāpiestāv skumjam rudenim. Piestāvēja.

Viņa Epifānijas ir izdotas tik daudzos un dažādos variantos, ka laikam nāksies vispirms noprecizēt, kura nonāca manās rokās. Man ir tā pēdējā Zvaigznes, ar to skaisto citātu uz vāka.

… Apiet apkārt… Tas ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu. /23.lpp./

Šajā grāmatā ir apkopotas trīs viņa grāmatas pluss vēl dažas nekur citur nepublicētās esejas. Nevaru apgalvot, ka Ziedonis ir mans autors. Nevaru arī apgalvot, ka es visu sapratu. Nē, daudzas epifānijas vēl nav domātas man, vēl mazliet jāpaaugās. Varbūt reiz man atkal radīsies tā sajūta, ka vajag un izlasīsies dziļāk. Līdz dvēseļu stīgām nokļūs vēl kāda nesaprasta. Jāsaka, ka pirmā man patika labāk, no otrās un trešās grāmatas manī aizķērās visai maz. Vispār, šķita, ka es neesmu lasījusi neko, bet tā taču nevarēja būt! Un nebija! Atcerējos skolas laikā lasīto par steigu – ielas vidū iestādīto rabarbaru krūmu un tās radītajā ēnā vērotajiem skrejošajiem ļaudīm. Tie mūždien steidzas, skrien cits citam virsū. Steiga rada laika trūkumu.

Un kā ir ar gaidīšanu? Tā ir mūžīga. Mūžīga kā pasaule. Nekas nav dabūjams tūlīt. Ja būtu, nebūtu vārda ”pagaidi”. Gaidīšana ir tik briesmīga. Tajā apstājas laiks un nekas nekust no vietas. Ir taču starpība vai tu minūti kaut ko dari vai gaidi, kad tā aizritēs. Gaidīšana var lēnām tevi iznīdēt. Jā, arī steiga, jo nav laika sev pašam.

Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. /50.lpp./

Viņam ir arī ļoti skaista epifānija par smiekliem. Par smiekliem, kuri ir kā brāzieni, kā vējš. Reiz es dzirdēju, ka mani smiekli esot kā lavīna. Tie brāžas pāri citu galvām un apgāž ceļā visu. Tie esot lipīgi. Tie esot neparasti. Var jau būt. Epifānijas smiekli gāž un rauj sev līdzi smagas lietas. Kā gaisīgi un priecīgi smiekli var celt ko tādu? Tiem jābūt īstiem, no sirds nākušiem. Vai tu atceries, kad pēdējo reizi pa īstam smējies? Es nē. Bet es gribu atpakaļ savus lavīnas smieklus!

Viņam ir arī vairākas esejas par mīlestību. Tā šeit ir tik dažāda. Sākumā tā var būt kā caurvējš. Tā ieskrien pa vienām durvīm un izskrien pa otrām. Un tik vien bija. Tā var būt netverama un lidināties ap mums. Tai var būt vēstneši, bet var arī nebūt. Galu galā, viss var izrādīties tikai ilūzija. Savukārt šie divi citāti mani uzrunājuši ļoti, ļoti:

Mīlestība nemīl cietus priekšmetus, cietas virsmas, cietus cilvēkus. Viņa meklē irdenu plaisu, mazu iedobumu, kur pielipināties un pielipt. Man nav! Lai man nav! /182.lpp./

Tā gribas mīļot, kā spilvens, kā samts, kā cimdā, kā dūrainā cimdā. Un ielikt roku, pielikt, aplikt, kā cālim, kā pūpolam un nelaist vaļā. /269.lpp./

Dzīves epifānija. Ziniet – seju var lasīt kā atvērtu grāmatu, bet acis ir dvēseles spogulis. Mani noteikti var lasīt kā grāmatu. Neesmu vēl joprojām iemācījusies slēpties un paslēpties. Manī var redzēt sajūtas. Atliek tikai ielūkoties sejā un viss top skaidrs. Bet mūs visus var lasīt. Dažs ir iemācījies nocietināties, cits – izlikties. Bet… atliek tikai ielūkoties acīs. Dzīve atstāj pēdas. Tā nepaskrien garām, bet rauj mūs līdzi.

Kāda zemestrīce nupat atkal izjauca tavu mieru? Man baigi skatīties, kā dzīve skrien pa taviem vaibstiem. Nekad nebiju redzējis, ka cilvēka seja tā atspoguļo acumirkļus. /87.lpp./

Katrs, kurš izlasītu kādu rindu no šīs grāmatas, varētu atrast kaut ko sev. Tā vienkārši – uz dullo atšķirot kādu vietu un izvēloties lasīt epifāniju pa labi vai pa kreisi. Tik daudz un dažādu interpretāciju. Interesanti, ko ar šo visu ir domājis viņš pats.

Sieviete baltā

Wilkie_CollinsAr Vilkiju Kolinsu (Wilkie Collins, 1824 – 1889) pirmo reizi iepazinos tālajā 2013.gadā, kad manās rokās nejauši nonāca viņa zināmākais darbs Mēness akmens. Pašu stāstu sīkumos vairs neatceros, tomēr ir atmiņas, ka man patika. Pirms nepilna gada pamanīju vēl vienu viņa darbu – Sieviete baltā (1859), – bet kaut kā negribējās pirkt. Vēlme lasīt bija, bet pirkt? Paldies, Annfelise, ka uzdāvināji 🙂

Stāsta centrā ir misters Hārtraits, nabadzīgs zīmēšanas skolotājs un mis Lora Fērlija, viņa topošā skolniece un Limridžas muižas mantiniece. Domāju, ka sakarība starp šiem diviem tēliem ir skaidra. Un tam visam pa vidu ir kāda noslēpumaina un dīvainas uzvedības dāma baltā, kuru Hārtraits satiek naktī dodoties uz iepriekš minēto muižu strādāt. It kā jau tam nav nekāda pamata, tomēr šī sieviete viņam nedod mieru. Kāpēc viņa bija ģērbusies viscaur baltā? Kāpēc viņa bija viena naktī uz ceļa? Un kāds viņai ir sakars ar Fērlijiem?

Es pirmajiem teikumiem uzmanību tā īsti nepievēršu, tomēr stafeškociņa uzdevumā tam nācās pievērst uzmanību. Patiesībā tas ir tik spēcīgs, jo pasaka priekšā, kas lasītāju sagaida tālāk. Un ar nākamajiem teikumiem saproti, ka šis būs detektīvs 19.gs. stilā. Reizumis detektīvs tiks novirzīts sāņus, lai priekšplānā izceltu  citas lietas, piemēram, mīlas tēmu, ģimenes vēsturi, kāda čīkstēšanu/naidu vai ko citu. Vēl jāpiebilst, ka darbam izvēlēta interesanta forma – tas sastāv no liecībām, vēstulēm un dienasgrāmatu izvilkumiem. Tā stāstu raiti pārņem gandrīz visas darbā iesaistītās personas. Ak, Lora, Lora!

Uzreiz sākšu ar to, ka krita uz nerviem sieviešu vājums. Šis ir viens no retajiem darbiem, kurā tas bija parādīts tik daudz un tik uzkrītoši spilgti. Kā kaut mazākais satricinājums, tā krīt ģībonī un “ieguļas slimības gultā”. Ak, nabadzītes, vāji nervi! Uz šī fona tiek izcelta mis Helkūma kā stipra sieviete, bet tas bija lieki. Viņa vienkārši bija normāla. Pie šī paša var pieskaitīt misteru Fērliju, Loras tēvoci. Vienīgais, kas viņam kaitēja, bija bagātnieku slimība un čīkstēšanas patika. Brr!

Šai romānā darbojas daudz personu, tomēr neviens neiezīmējas tā īpaši spilgti. Mazliet spilgtāki šķiet centra tēli, piemēram, Volters Hārtraits. Viņš šķiet nesavtīgs un godprātīgs, kurš mīlas moku dēļ pat dodas pāri okeānam. Atgriežoties nekas daudz nav mainījies, vien tas, ka ir gatavs viņas dēļ atdot dzīvību. Atkal jau ieslēdzas mana 21.gs. domāšana, bet es nesaprotu, kā sievietes dēļ var tik ļoti upurēties. Spēcīga mīlestība? Tad kāpēc viņš runā par pienākumu, kas jāpilda un par godu, kas jāglābj? Var taču arī pateikt, ka viņš to dara, jo viņam nekā dārgāka uz pasaules nav… Īstenībā, šai romānā ir daudz neticamu lietu un notikumu, bet tie rit tā, kā autora spalva ir likusi. Un gan jau ka arī tā laika sabiedrība bija izslāpusi pēc šāda veida darbiem.

Par sievieti baltā… Sākumā viņa stāstā šķiet neiederīga un tad pārāk iederīga, jo autoram viņu labpaticis iepīt Fērliju ģimenē. Nē, nav radiniece vai kas tāds! Tiešām negribas teikt, kas slēpjas zem tā visa, taču tas beigās ir tikai viens, liels pārpratums. Un tā dēļ ir sanācis 600+ lapaspušu biezs romāns (mans eksemplārs izdots padomju laikos), kurā var izceļoties pa pusi Anglijas un būt līdzās dažādiem sabiedrības slāņiem. Jā, Hārtraits “piestrādā” par privātdetektīvu!

Domāju, ka šobrīd šo darbu var lasīt kā izklaides romānu. Protams, var censties kopā ar Hārtraitu izdomāt visas sazvērestības detaļas, bet… 19.gs. domāšana nav mana stiprā puse.

Mēs bijām meļi

Lockhart_Emily_V.2_940_529_72-ppiKad tikko iznāca šis darbs, es to piefiksēju zināšanai, bet nesteidzos ar lasīšanu. Jauniešiem domāts darbs, vai maz vērts lasīt? Būtu zinājusi, ka tā ir tik laba, nebūtu lasīšanu atlikusi uz tik ilgu laiku. Emīlija Lokhārta ar savu Mēs bijām meļi tiešām ir pacentusies un radījusi kaut ko kvalitatīvu.

Viņi bija četri Meļi – divas māsīcas Keidensa un Mirrena, brālēns Džonijs un draugs Gets. Sinklēru dzimta ar senām saknēm un ietekmi. Katru vasaru viņi pavada uz savas personīgās Bīčvudas salas – tās bija idilles un prieka pilnas. Līdz pienāca piecpadsmitā vasara, par kuru neviens nerunāja. Tajā notika nelaimes gadījums ar Keidensu, bet viņa nevar atcerēties kāds. Kas notika?

Šī visnotaļ ir neparasta jauniešu grāmata. Lasot šo darbu man neradās sajūta, ka es to nedrīkstētu lasīt, jo esmu ārpus domātās kategorijas. Darba izteiksmes veids ir tik… viegls, lai gan tēma smaga. Tas, manuprāt, izpaužas tieši tekstuālā veidā. Teksts ir plūstošs un pilns ar garšīgas uzbūves teikumiem un izteiksmēm. Tāpat maldinošs ir arī grāmatas vāka noformējums – izskatās tik viegls un bezrūpīgs (jāpiebilst, ka mūsu noformējums ir glītāks par oriģinālu). Šī ir grāmata, par kuru tālāk man būs grūti rakstīt, jo nedrīkstu atklāt pašu galveno – to, par ko man ir visvairāk ko teikt.

Par Sinklēriem. It kā no vienas puses šķiet jauka doma, ka ģimenei pieder sala, uz kuras dzīvoties pa vasarām, bet no otras puses – viss nav tik ideāli. Dienā viņi šķiet tik perfekti, bet naktīs izlaužas viņu personiskie dēmoni. Mani kaitināja Keidensas māte, kura lika meitai savākties brīžos, kad būtu vajadzējis viņu morāli atbalstīt. Ar frāzi: “Savācies, tu neesi tāda”, nevar palīdzēt. Domāju, ka viņus sabojāja nauda un vara. Meļi to saprata. Strīdēties par naudu un īpašumtiesībām nav diezko ģimeniski, ne?

Kas gan tas būtu par jauniešu romānu, ja tajā nebūtu pieminēta mīlestība. Protams, ka tā šeit bija starp Keidensu un Getu. Un tā bija vectēvam nepieņemama – tikai tāpēc, ka Getam bija nepareiza ādas krāsa un izcelsme. Kaut kādā brīdī man radās jautājums, cik tā ir īsta. Bija tikai tā viena vasara. Vēlāk jau uz šo jautājumu var dabūt atbildi. Tāpat kā uz daudziem citiem. Viens ir skaidrs – ar Sinklēru ģimeni kaut kas nav kārtībā, Gets nav vēlams, jo ir indietis un piecpadsmitā vasara ir bijusi īpaši traģiska.

Prieks, ka šis nav klasisks jauniešu stāsts, ka tas ir dziļāks un tāds, kurā var arī domāt līdzi. Es katrā ziņā tādas beigas negaidīju. Domāju šā un tā, bet īsti netrāpīju. Vēlāk jau nāca apjausma par notikušo, tomēr tikai pie beigām. Vērtējot visu kopā, jāsaka, ka šī ir gaiša, dzirkstoša un tad skumja grāmata. Grāmata, no kuras var sajust vasaru – sauli, smiltis, jūru, ugunskura smaržu un sarunas. Un arī tālu nelaimes apjausmu, jo paradīze nekad nav mūžīga.

Botāniskais dārzs – LV vs. EST.

Bilžu ieraksts 🙂 Un vēl tāds, uz kuru var attiecināt kas lēni nāk, tas labi nāk. Precīzāk gan laikam būs labāk vēlu nekā nekad… Un tātad – raksts, kuru biju ieplānojusi jau augusta sākumā, bet slinkums dara savu. Diemžēl. Bet varbūt labi ka tā. Var atsaukt atmiņā nupat aizgājušo vasaru, kura bija tiešām laba 🙂

Tā nu bija sanācis, ka nekad nebiju bijusi botāniskajā dārzā. Un tad pēkšņi sanāca būt veselos divos – vienā, kas ir LU īpašumā un otrā – Tartu. Rīgas dārzā biju Amazoņu ballītes ietvaros (tā skan labāk nekā vecmeitu ballīte), bet Tartu sanāca ģimenes izbraucienā. Un esot kaimiņzemē kaut kā nevilšus sanāca šos abus dārzus salīdzināt. Manā skatījumā, igauņi atkal ir mums priekšā, jo tas dārzs man patika labāk. Pat nezinu kāpēc. Tas šķita lielāks, krāšņāks un daudzveidīgāks. Brīvāks. Un nekāš naudu par pastaigu pa āru (ok, mēs maksājām, jo gribējām redzēt arī palmu māju).

Novērojums no abiem dārziem – kāzeniekiem fotosesiju rīkošana šķiet pievilcīga tieši tur. Rezultātā Rīgā redzējām piecas vai sešas kāzas, vienas kristības un vienu 8-gadnieka dzimšanas dienu. Tartu, diemžēl, bija tikai vienas kāzas un daudz, daudz pāru un pensionāru. Laikam trāpījām nepareizā dienā. 😀 Bija skaisti, zaļi un brīvi. Laiks bildēm.

IMG_7337Rīgas palma. Šeit palmas bija augstākas, bet pati palmu māja maza un pieblīvēta. Igauņu bija liela, izstaigājami divstāvīga un…

IMG_7537…ainaviski iekārtotāka. Un vairākās vietās mitinājās rupucīši 🙂 Onkolis, kurš uzrauga māju, ļāva vienu rupuci arī samīļot.

IMG_7554IMG_7557

Kadri no igauņu palmu mājas. Tur otrajā stāvā bija iemitināti arī kaktusi – tik daudz un dažādi, ka ne saskaitīt. Nospriedām, ka otrajā bildē redzamie kaktusi varētu būt kāda liela pilsēta – ar parastām mājām un daudzstāvenēm.

IMG_7352Principā vienīgā vieta, kurā man Rīgas dārzā bija mazā sajūsma. Aleja. Ne tik varena un drūma kā tā viena nekurienē, kurā reiz gadījās iemaldīties, bet arī iespaidīga. Protams, jauka vieta fotosesijai.

IMG_7568Tartu dārzs no Rīgas atšķiras ar to, ka tas ir ainaviski iekārtotāks. Ir vietas, kuras rada sajūtu par mežu, jo apkārt ir vareni koki, ir vietas, kuras asociējas ar akmens dārzu utt. Ļoti patika turienes takas no koka, kāpnes, ložņāšanas iespējas…

IMG_7373Rīgas pluss – Tauriņu māja. Mīnuss – atsevišķi jāmaksā. Tur bija karsti ne tikai man, bet arī manam fotoaparātam. Aizsvīdis minūtes desmit. Tropi! Šis zilais skaistulis man vislabāk gāja pie sirds.

IMG_7397   IMG_7549

Filigrāni ziedi. Vairs īsti neatminos, bet šķiet, ka pirmais ir no Rīgas, otrais – Tartu.

IMG_7584Rozes kā tādas mani neuzrunā, bet šīs izskatās tik īpašas 🙂 Rhapsody in Blue. Tartu

IMG_7591Kā dabā var būt kaut kas tik liegs un netverams? Tāds vieglums. Stipa joannis. Tartu

ESTJau atkal Tartu. Palmu māja bija tik milzīga, ka atlika vietas arī daudz un dažādām orhidejām. Vislabāk man patika tās baltās, jo atgādina dūjas.

Mūzika: Korpiklaani – Beer, Beer