30.oktobrī man neplānoti sanāca viesoties Zvaigznes rīkotajā Spoku naktī. Būt grāmatnīcā naktī bija jautri – lukturīša gaismā pētīt suņu grāmatu un izteikt dažādus komentārus par tiem, izlasīt īpašo lapaspusi no īpašās grāmatas, likt kopā atmiņas par lasīto un to radīto sajūtu… un vispār apmainīties ar viedokļiem par dažādām tēmām. Bet ne gluži par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka tā bija šausmu un spoku nakts. Nesanāca gan būt uz šausmu stāsta priekšlasījumu, jo pirms šī bija jābūt vienā citā pasākumā, bet tas kompensējās ar uz atvadām dāvāto Zvaigznes grāmatu. Un jautājumu: “Šausmas vai spokus?”, izvēlējos šausmas. Tā es radīju savas šausmas lasot Maika Stoka (Mike Stocks) pārstāstītos Viktorijas laika šausmu stāstus (2002).
Šajā plānajā grāmatiņā ir apkopoti seši šausmu stāstiņi, kuri ir radīti karalienes Viktorijas valdīšanas laikā. Jau tad cilvēki tiecās pēc šausminošiem stāstiem, jo tas bija veids, kā samierināties ar smago realitāti (bads, nabadzība, slimības utt.). Ne visiem stāstiem šodien ir skaidri zināmi to radītāji, taču tas varbūt nav tik būtiski. Galvenais, ka stāstos bija pārdabiski motīvi – tieši tas, kas bija vajadzīgs tā laika lasītājiem. Lielākoties stāsti ir asiņaini, taču dažviet tie spēlē arī uz psiholoģiskās nots.
Sākot lasīt šo krājumu, ir svarīgi atcerēties, ka stāsti radīti 19.gs., kad bija pilnīgi savādāka domāšana un nebija iespēju noskatīties kādu šausmu filmu, jo kino vēl nebija radies. Līdz ar to stāsti no mūsdienu skatupunkta nav pārāk šausminoši, taču mazu spriedzīti tie spēj turēt (tiesa, ne visi stāsti). Šķiet, ka no visa krājuma man vislabāk patika pēc britu rakstnieka Semjuela Sevidža motīviem radītais stāsts Kaķis – tā sākumdaļa man mazliet asociējās ar Kinga Zvēru kapiņiem. Stāstam ir spriedzi turoša nots un urķīga vēlme noskaidrot, kas tieši ar kaķi nav kārtībā. Jāatzīst, ka par stāsta atrisinājumu es biju mazliet pārsteigta, jo to nebiju savā prātā izdomājusi. Vēl pieminēšanas vērts, manuprāt, ir pēc V. Č. Morova motīviem radītais stāsts Neparastā atriebība, jo šajā stāstā pa lielam ir psiholoģiska spriedze, kura vienalga beidzas ar asiņainu ainu. Arī pārējie stāsti nav slikti, tomēr man tie neizrasīja nekādas īpašās sajūtas. Domāju, ka izlasīšu arī šīs pašas sērijas spoku stāstus.
Pozitīvi ir tas, ka krājuma beigās ir atrodams minisaraksts ar vēl citu autoru šausmu stāstiem, ja nu gadījumā ar šiem ir par īsu un kārojas vēl baidīties. 🙂
thestoryofelza 