Svina garša

berzinsEs tik tiešām laboju savu situāciju ar latviešu darbu lasīšanu. Iemesls, kāpēc es pagājušo nakti lasīju teju līdz rītam bija Māra Bērziņa darbs Svina garša (2015). Šis ir pirmais darbs no vēsturisko romānu sērijas Mēs. Latvija XX gadsimts, kuru es esmu lasījusi (pavisam šajā sērijā ir ieplānoti 13 romāni). Esmu ietrāpījusi perfekti. Ļoti, ļoti labs un emocionāls romāns. Tas noteikti mudina izlasīt arī pārējos iznākušos romānus – Osvalda Zebra Gaiļa kalnu ēnā un Paula Bankovska 18 (un vajadzētu ieskatīties arī stāstu krājumā, kurš vispār aizsāka šo sēriju).

Matīss Birkens ir parasts puisis no Torņkalna, kurš ne ar ko īpašu neizceļas. Viņš mīl grāmatas, savu māldera darbu un mīlētu arī meitenes, ja vien kāds fizisks, bet ķirurģiski labojams defekts netraucētu un viņš noteikti vēlas izbaudīt jaunību. Tomēr ir 1939.gads, Otrā pasaules kara priekšvakars. Un tas nesola neko labu.

Ja kādam liekas, ka šis ir kārtējais romāns par 2PK, tad viņš smagi maldās. Nav dēla, kas aiziet karā un nav mātes, kas par to raud. Ir pavisam parasts puisis Matīss un par sadzīvi tajā laikā. Gribas pat teikt paldies autoram par ieguldīto darbu, jo tik niansēti vēl nebija gadījies lasīt. Un ne tikai par sadzīvi. Romāns parāda jau labi zināmo patiesību – tas, kurš pielāgojas, tam lielākas izredzes izdzīvot. Un arī to, ka režīms ir spējīgs mainīt cilvēku līdz pašai saknei (piemēram, Matīsa pirmo mīlestību).

Bērziņš lasītājus ar savu romānu iepazīstina šķietami vieglā atmosfērā, kurā ļaudis spriež par Vācijas un Krievijas iebrukumu Polijā un kas tad nu tagad notiks. Un jau starp šīm rindām vējo kara elpa un tās nestās šausmas. Tās ir ļoti attālas un nenoteiktas. Tam visam pa vidu pienāk brīdis, kad Matīss saņemas operācijai, kas pazīstama ar nosaukumu ”apgraizīšana”. Jūs varat iedomāties, ko tas nozīmē kara laikā? Es sākumā neiedomājos un Matīss arīdzan nē. Tomēr stāstam ritot tālāk, apjausma nāk. Negribas izpaust visu pārējo un to, ko īsti nozīmē romāna nosaukums. Sākumā svins tiek pieminēts garāmejot un it kā nejauši un tomēr tas ieņem zināmu lomu šajā romānā. Jāsaka, ka man patika Matīss. Sākotnēji vieglprātīgais puika, kurš domāja tikai par to, kā izbaudīt dzīvi, kļūst pavisam pieaudzis. Pieaugt palīdz arī viņa draugs Rūdis, pavisam apsviedīgs puika. Šie ir tādi varoņi, kuriem gribas just līdzi un tas arī tiek darīts.

Šis noteikti ir no tiem romāniem, kurš liek domāt. Un tamdēļ jau arī šī sērija vispār tika izveidota – lai mēs apzinātos savu vēsturi un mācītos no tās. Nezinot pagātni, nav iespējams novērst pagātnes kļūdas. Vispār, kādēļ kādam ir nepieciešams karš? Kam no tā ir labums? Brīdī, kad tas beidzas, nav nekā. Ir tikai salauzti sapņi un gruvešu kaudzes. Nemaz nerunāsim par līķu kalniem un visapkārt esošo tukšumu.

Jāuzteic autora valoda. Tā ir ļoti saistoša un viegli lasāma. Arī pielāgota tā laika runas manierei. Tas arī ir tas, kas šo romānu padara tik pilnasinīgu. Savukārt, romāna skeletu apauž mazie periodikas fragmenti katras nodaļas sākumā. Tas zināmā mērā kalpo arī par rādītāju, ļaujot saprast aptuvenos nodaļas saturu. Jā, šis romāns ar savām emocionālajām beigām vēl ilgi rosīsies pa manu prātu un liks aizdomaties par dažādām vērtībām, cilvēka dabu un varas nepiepildāmām iegribām.

Šodien ir 25. marts. 1949.gadā šajā datumā no Baltijas valstīm tika deportēti vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Genocīds. Kāpēc?!

Komentēt