Silva Rerum III

Mazais pārsteigums no man iemīļotās lietuviešu sabalauskaiterakstnieces Kristinas Sabaļauskaites (Kristina Sabaliauskaitė). Rudenī pabiju Lietuvā un veikalā ieraudzīju viņas grāmatu Silva Rerum III (2014). Tiešām pārsteiguma moments, jo biju domājusi, ka šis stāsts ir noslēdzies, bet še tev (manas domas par pirmajām divām lasāmas šeit, tiesa, ne pārāk labā rakstā, bet atmiņu atsvaidzināja gan)! Izrādās, ka tā ir triloģija, bet ko ar tiem autoriem var zināt. Lietuvā pirmais metiens tika izķerts trīs dienu laikā. Tā nu cerēju, ka stāsts latviešu valodā netiks pamests pusratā un tiks iztulkota arī šī trešā daļa. Paldies Dacei Meierei. Tulkojums, kā jau parasti, ir burvīgs 🙂

Tātad, šis ir stāsts par 18.gs. vidu un Petru Antanu Norvaišu no Milkantiem. Vēlēdamies dzīvot labāk par saviem vecākiem, ir uzkalpojies līdz ekonomam Vilņā, kuru vada Radvilas. Petrs tic tikai skaitļiem un faktiem, jo par tiem nekā uzticamāka nav. Tomēr viņam nākas būt par liecinieku Radvilu ģimenes drāmai. Kur nu par liecinieku. Viņš klūst par starpnieku visos lielajos notikumos. Atcerieties, valsts sākas ar ģimeni. Un, ja ģimene nav laba, kā laba var būt valsts?

Ja es pareizi atceros, tad lasot pirmās grāmatas, man priekšplānā izvirzījās Norvaišas un to likteņi cauri laikiem. Šajā es caur Petru Antanu ļoti spēcīgi sajutu laiku. To briesmīgi uzpūsto gadsimtu, kad viss tiek slēpts zem smiņķu kārtām un parūkām. Uzpūsts ar netiešām, diplomātiskām runām un viltotām emocijām, teatrālismu un alkām pēc lielākas varas.

… mūsdienās taču svarīgāk ir izrādīties, pārliecinoši izskatīties, un nevienam nerūp, kas esi patiesībā, [..], mūsu tagadne ir tieši pretēja – tikai formas vien, tikai dekrācijas, tikai ilūzija, teātris, māņi; … /278.lpp./

18.gadsimtam raksturīgi bija dažādi okultie seansi un šīs tēmas studēšana. Arī Viļņas un Nesvīžas augstmaņiem nav gājusi secen šī apsēstība. Pareizāk gan būtu teikt, kabalistisko zināšanu studijas un minējumi par mūžīgo dzīvi un filozofu akmeni. Cik tas tomēr ir paradoksāli! Kristīgi ļaudis, bet nekaunas visā vainot žīdus. Ir zudušas teju vai visas Vilņas žīdiem piešķirtās privilēģijas. Lai arī ir žīdu noliedzēji, tas viņiem neliedz studēt viņu gudrības.  Vai tad nebūtu bijis loģiski, ka tiek noliegts viss, kas saistīts ar šo tautu? Man patika, ka Petrs Antans bija… diplomāts, tā varētu teikt. Viņam bija vienalga, ko par viņu padomās zemākas kārtas ļaudis un ja bija izdevīgi sadarboties ar ebrejiem, viņš to arī darīja.

Biju jau aizmirsusi, ka Sabaļauskaite savā stāstā patiešām visu stāsta, jo dialogu kā tādu nav. Absolūti viss ir stāsta formā. Un mani tas joprojām aizrāva. Arī šī daļa ir viscaur vēsturiska, daudz dažādu faktu pilna. Notikumus Vilņā un Nesvīžā man tagad bija krietni vieglāk iztēloties, jo ir būts. Ja būs iespēja vēl kādreiz aizbraukt uz Viļņu, tad vēl cītīgāk pētīšu katedrāli. Vāka noformējumi visām trim grāmatām ir fantastiski. Patiešām piestāv šim stāstam. Lasiet un baudiet! No visas sirds iesaku šo darbu!

P.S. Laba intervija ar autori ir lasāma šeit.

Militārā sestdiena

Tik tālu nu būtu – es sajūsminos par katru brīvo sestdienu. Tik reta parādība. Plus ļoti gribējās dabūt ārā no sevis pilsētu. Mežu, mežu, mežu! Un jūru piedevā! Paldies, Norelle, ka ”neuzmeti” mani 😀 Dabūju visu lielās devās un kādu brīdi būs miers.

Tieši tāda bija brīvdiena – 36 pieturas autobusā, stundas brauciens un noieti +/- 10 kilometri. Ložņāšana pa mežu un jūras baudīšana līdz izpūš līdz kaulam apmēram piecu stundu garumā. Kāds tad bija mans galamērķis? Pavisam vienkāršs – Mangaļsala. Nezinu, kāpēc, bet man  ir iepaticies šis Rīgas ”rajons” un ja tas vēl piedāvā bunkurus…

Šoreiz no vēstures pieminēšu tikai dažus faktus. Mangaļsala reiz patiešām bija sala, bet Daugavai mainot savu ūdens gultni un tecējumu, tā tapa par pussalu. Nu, jā. Cara laikā ir sadomāts tur celt Mangaļsalas jūras dambi, lai radītu jaunu kuģu ceļu un tā radies Austrumu mols. Salai ir tāda savāda noskaņa un tas pusspoku ciems, kuram jāiet cauri, lai nokļūtu līdz jūrai, izrādās esam bijis zvejnieku kolhoza 9.maijs ciemats. Klīstot pa mežu, izmetu pāris frāzes, ka nebūtu forši palikt tur tumsā, jo noteikti klīst zaldāti un tā… Neesmu bijusi tālu no vēstures – 1906.gadā kāpās ir bijušas soda izpildes vietas, kurās ”nepaklausīgie” revolucionāri ir nošauti un turpat apglabāti. Tā, lūk. Diena mums bija bagāta ar dažādām celtnēm no dažādiem laikiem – no Krievijas carisma laikmeta līdz padomju armijas būvēm. Vecākās ēkas datētas ar 1874.-1884. gadu (tie būs tie no ķieģeļiem būvētie – šāviņu pagrabi). Nākamreiz būs jāliek uzsvars uz krasta izpēti, jo tur arī atrodamas dažas interesantas lietas. Piemēram, krasta lielgabalu artilērijas nocietinājumi.

IMG_6749Fantastisks mežs. Priekš februāra neticami zaļš. Daļa no savādā dabas parka Piejūra.

IMG_6759Un tur jau tie slēpjas. Biju sevī vīlusies, ka aizmirsu par lukturīša nepieciešamību.

IMG_6763Iekšā. Griesti. Iekšā bija tik tumšs, ka īsti nesapratu kur to kāju lieku un tāda sajūta, ka aiz nākamā līkuma kāds izleks. Tas, kurš izdomāja šādu būvniecību, bijis ļoti apķērīgs. Pārsteiguma moments līdz nāvei.

IMG_6767Daba uz vēstures. Tā saudzē, slēpj vai aprok?

IMG_6773Kāpnes.

Kā vēsta gan interneta dzīles, gan nekam nederīgās paziņojumu plāksnes mežā, šis ir patiešām unikāls objekts, kāda citur Baltijas jūras krastos nav. Ar 2003. gada Kultūras ministrijas rīkojumu tas nonācis valsts aizsardzībā.

Info: interneta dzīles

Mūzika: Vilki – Bunkurs 13

Šokolādes krēma kārtojums

Uznāca atkal mazā luste padarboties virtuvē un starp dažādiem ēdieniem radās arī šis – šokolādes krēma kārtojums. Ļoti gards, ātrs un salds. Nākamajā reizē es to saldumu taisīšu mazāku, bet visādi citādi – burvīgs brīvdienu saldēdiens 🙂 Paredzēts ir 4 porcijām un recepte iegūta no Steidzīgajiem (jau atkal).

Lai to pagatavotu, būs nepieciešams:IMG_6747

  • 90g sviesta
  • 100g tumši brūnā cukura
  • 125ml saldā krējuma
  • 2 ēd.k. kakao
  • 90g sadrupinātu mandeļu cepumu (man bija citādi)
  • 90g zemesriekstu šokolādē (izlīdzējos ar MM zemesriekstiem)
  • 1 l vaniļas saldējuma

Pagatavošana:

  • Mazā katliņā uz mērenas uguns izkausē sviestu. Tad tam pievieno brūno cukuru, krējumu un kakao. Masu karsē 5 minūtes, līdz apjoms nedaudz samazinās (un sabiezē).
  • Nedaudz atdzesē.
  • Paredzētajos trauciņos kārtās liek sadrupinātus cepumus, zemesriekstus, saldējumu un iegūto šokolādes mērci. Pasniedz nekavējoties (un patiešām nekavējoties, jo mērce izrāda vēlmi sastingt, bet saldējums – izkust līdz nebaudāmam skatam…)

Tas arī šoreiz viss.

Mūzika: Apocalyptica – Cold Blood

Zilie jūras vērši

300x0_ziliejurasversi_978-9934-0-4784-8Izskatās, ka šī kļūst par jauku tradīciju. Jau kādu laiciņu grāmatnīcās ir pieejams otrais latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums Zilie jūras vērši. Kā izskanēja vakar grāmatas atklāšanas pasākumā, tad šī ideja ir smelta no padomju laikiem, kad bija diezgan populāri izdod stāstu krājumus. Arī šodienā šī ideja strādā – izsludināts konkurss, darbi plūst kā no pārpilnības raga un ar žūrijas palīdzību top grāmata. Pirmo stāstu krājumu Purpura karaļa galmā es neesmu lasījusi, bet kas zina, varbūt kādreiz. 🙂

Tātad, šajā krājumā ir ievietoti 18 autoru 20 stāsti (vienam autoram ir veseli trīs!). Stāsti ir tik dažādi un ne visi man gājuši pie sirds (bet tas jau tikai normāli, viss nevar patikt). Vispār man šie stāsti dalās trīs ”kategorijās” – ieinteresēja un patika, neitrāli un nav īsti ko pielikt klāt un tādi, kas neieinteresēja un izlasīju pa diagonāli.

Jāsāk laikam ar pirmo stāstu, kurš devis nosaukumu arī stāstu krājumam – Džeinas Tamuļevičas Zilie jūras vērši tapuši pateicoties kādam neparasti spilgtam sapnim. Arī pats stāsts ir par sapņu/atpūtas simulācijām un laiku, kad visu kontrolē tehnoloģijas. Šis stāsts man patiešām šķita skaists. It kā no vienas puses nevarētu teikt, ka šis bija kaut kas nelasīts, tomēr neviens vēl nebija radījis mītiskos zilos vēršus.

Turpinām rindas kārtībā. Annai Kalnai ir veseli trīs stāsti. Vislabāk pie sirds gāja SIA Harons. Vienkārši… tā ideja par šādu uzņēmumu šķita kaut kas vēl nebijis. Un jā, centos iedomāties kā būtu, ja būtu 😀 Par pārējiem stāstiem neesmu īsti pārliecināta. Domracis it kā jā, it kā nē… vēl jāpadomā. Savukārt ar Lilijas Berzinskas darbu Filemons aizrāvos pilnībā. Pati nekad neesmu interesējusies ne par Jungu, ne Freidu, tomēr, ja viņu idejas parādās kādos darbos vai stāstos (kā šeit Jungs), tad tas aizrauj. Jūs ticat iepriekšējām dzīvēm? Jūs ticat iespējai, ka ir iespējams skatīt iepriekšējo dzīvju ainas?

No gandrīz visiem stāstiem varētu radīt kaut mazu grāmatiņu, taču Jāņa Valka EMP manī radīja dabisku sajūtu, ka šis ir ievads kādam krietni lielākam darbam. Apokalipses tēma man nav populāra, tomēr šis aizrāva (droši vien atkal nostrādāja foršais rakstības stils). Sākot jau no paša sākuma, kad ēterā būtu varējis skanēt da jebkas, tikai ne Billie Jean un beidzot ar braucamā atrašanu. Un šeit tad arī ir tā sajūta par turpinājumu. Vai taps?

Arņa Buka stāsts Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi bija… jā. Šis stāsts manī radīja tādu mazliet Mīnotaura efektu, tikai šis bija labs un ļoti paklausīgs māmiņai savai. Nīmuss man šķita diezgan draudzīgs, lai gan vairums no viņa baidījās. Beigas? Mazliet skumjas. No atlikušajiem stāstiem mani vēl aizrāva Gunta Eņģeļa d3. Šis būtu fantastikas stāsts, kuram ir visai lielas izredzes tālākā nākotnē kļūt par realitāti. Patiešām – drukāšana un rakstīšana ir divas dažādas lietas un pirmā, manuprāt, sāk ņemt pārsvaru pār otro. Kā tas saistīts ar stāstu? Tas būs jāuzzin pašiem.

Vēl bija daži stāsti, kuri ļoti iespējams būtu patikuši, ja es tos būtu līdz galam sapratusi. Tiem prasījās mazliet izvērstāka stāsta līnija vai vismaz garāks lasāmais teksts. Viens no šādiem bija Ievas Melgalves Jēzus ķirzaka. Man patika ķirzaka, sazin kāpēc asociējās ar H. S. Tompsonu un viņa aprakstītajām halucinācijām, bet visu pārējo diemžēl neuztvēru. Ļoti līdzīgi man bija ar Daces Znotiņas Deja ar citādo – viss kārtībā, stāstu sapratu, man patika ideja un viss pārējais un tomēr – kas īsti bija tā burvīgā meitene? 🙂

Par pārējiem man tā īsti nav ko teikt. Būtu gribējies izlasīt arī kādu šausmu stāstu, jo konkursā varēja iesūtīt arī šāda žanra darbus, taču kopumā par šo darbu varu izteikties diezgan labi. Krājums ir visnotaļ baudāms un ceru nākotnē ieraudzīt arī turpinājumus vai kāda stāsta izvērsto galarezultātu.

Klusuma laiks

Hmm… Ziniet, ir ļoti grūti sākt. martinsantosNav nekādu īpašu iemeslu, kāpēc izvēlējos lasīt šo darbu, tāpat neko neizsaka arī spāņa Luisa Martina Santosa (Luis Martín-Santos Ribera, 1924 – 1964) vārds un līdz ar to arī viņa debijas darbs Klusuma laiks (1962). Bet vienu gan es zinu – šis bija grūts romāns. Šķiet, ka tik grūti man vēl nebija lasījies. Kādā brīdī pat sajutos ”iesprūdusi”, jo šķita, ka lasu jau mūžību, bet uz priekšu netieku. Noliku maliņā uz nedēļu un… atlikušo pieveicu trīs dienās.

Pedro ir gados salīdzinoši jauns zinātnieks, kurš cenšas glābt valsti no atpalicības, veicot ļoti nozīmīgu pētījumu. Pētījumā nepieciešamas īpašas peles. Tās visas laboratorijā nomirst, taču Pedro palīgs zina, kur tās atrodamas. Tā viņi dodas uz čavolām (būdas pilsētas graustu rajonā) un lejupslīde var sākties…

Santoss bija psihiatrs. Varbūt tieši tāpēc viņam ir izdevies radīt tik ļoti daudzslāņainu romānu kā šis. Uzreiz saku, ka es visam nespēju izlauzties cauri. Sajutu tikai virspusi, Pedro dzīves cīņu. Santoss romānā rāda pagrimušo Madrides sabiedrību, kurā sāk slīkt arī pats Pedro. Šeit arī parādās it kā divi Pedro. Viens ir dons Pedro, zinātnieks, kurš pēta laboratorijas peles un vēža izcelsmi, bet otrs ir vienkārši Pedro – uz leju ejošs cilvēks, kurš iekuļas pamatīgās nepatikšanās. Viena cilvēka divas patības.

Neviens cilvēks nevar sevi izprast, pamatojoties esamībā, no kuras pats ir veidots. 67.lpp

Darbs pirmo reizi ir publicēts 1962.gadā, bet tad tika pamatīgi cenzēts, jo Santoss nav kautrējies parādīt pilnā krāšņumā Madrides prieka mājas un pilnībā atklājis domas par sabiedrības zemāko slāni, par čavolās dzīvojošajiem. Un arī vienu otru domu, kas varēja nepatikt Franko režīmam. Pilns, necenzēts variants iznāca tikai 1980./1981.gadā.

Šī darba tulkotājs Edvīns Raups ir teicis, ka šo darbu var saukt par intelektuālu baroku. Tas viss sarežģīto teikumu un uzbūves dēļ. Teikumi tiešām ir sarežgīti. Viens teikums reizēm aizstiepjas vienas lapaspuses garumā. Izsekot līdzi domai nav īpaši viegli. Tajā teikumā varēja slēpties piecas domas un visas atšķirīgas… Tekstuālas mežģīnes. Autors savā darbā ir izmantojis iekšējos monologus (visspilgtākais ir brīdis ar Pedro cietumā), brīvās apziņas plūsmu (Madrides ieskicēšana?) un citus man nesaprotamus paņēmienus. Un beidzot arī es sapratu, kas tad ”uzspridzināja” to spāņu literatūru – šīs eksperimentālās rakstniecības metodes. Līdz pilnīgai saprašanai man gan vēl krietni jāaug…

Veicot tādu kā kopsavilkumu, jāsaka, ka šis romāns man ir atstājis tādu divējādu pēcgaršu. No vienas puses sarežģītā romāna uzbūve un izteiksmes veids man ilgi neļāva saprast kāds ir sižets un vispār kas ir kas, bet no otras puses šāds stils ļāva labāk iepazīt Pedro, Madrides zemo slāni un situāciju vispār. Kāpēc es pēkšņi varēju darbu izlasīt tik ātri? Varbūt tāpēc, ka beidzot kaut kas notika. Kaut kas spraigāks, interesi uzkurinošāks. Jā, arī rāmums var būt spraigs, bet šeit rāmums bija nogurdinošs. Vai tas ir tas klusuma laiks?

#1

Šis izrādās esam patiešām interesanti 🙂 Paldies, Norelle, ka ietvītoji. Pēc viņu aprēķiniem manas piedzimšanas dienas dziesma numur viens ir bijusi Def Leppard – Love Bites. Maza rokbalāde.

Kaķis

– Atvainojiet, Jums būtu grāmata par kaut kādu pagalma kaķi? Man šķiet, ka bija pagalma, bet vārdu gan es nevaru kaķim atcerēties…
Iekšēji gardi nosmējos un apgaismoju, ka nepieciešama Bouvena grāmata Ielas kaķis vārdā Bobs.

Mūzika: Marilyn Manson – Deep Six