22.11.1963

Stephen-KingNu, ko – biezākais Stīvena Kinga darbs beidzot pieveikts (ja atskaitam Četri pēc pusnakts). Šis darbs sevī ievilka, zināma deva mistērijas arī bija, tomēr nevaru teikt, ka 22.11.1963. ir labākais darbs, ko es esmu lasījusi.

Darbs ir par Džordžu Ambersonu, tas ir, par Džeiku Epingu, kurš pagātnē kļūst par Džordžu un viņam ir viena liela misija – izglābt Kenediju. Līdz misijas realizēšanai pagātnē jānodzīvo pieci gadi. Cik tas ir viegli? Un vai tiešām šāda ilga dzīvošana neatstāj nekādas pēdas nākotnē? Atbildes uz to sniegs šis darbs.

Uzreiz sākšu ar pašu ideju – atgriešanās pagātnē. Noteikti nevar teikt, ka Kings ir pirmais, kurš ir izgudrojis “laika mašīnu” ar iespēju atgriezties pagātnē. Tomēr šis ir pirmais darbs, kurš piedāvā idejas par pagātni kā gandrīz dzīvu formu. Par tādu pagātni, kura nevēlas pakļauties izmaiņām un sagādā ne vienu vien savādu, mistisku sakritību.  Ir pierasts, ka visas pagātnē veiktās izmaiņas izraisa tā saucamo tauriņa efektu (uzreiz atsauc prātā filmu ar tādu pašu nosaukumu), bet nekad nebiju aizdomājusies, ka pagātnē nekas nav tik vienkārši kā izskatās. Vietām šķita, ka teksts atkārtojas, bet tā noteikti bija tikai pagātnes harmonizēšanās. Kas tas tāds? Lasiet 🙂 Jā, man ļoti patika ideja par to, kā pagātne pretojās izmaiņām.

Jūs varat iedomāties, kā būtu nonākt 1958.gadā? Es noteikti nē. Daudzviet izskanēja frāzes, ka pārtika un apģērbs bija krietni kvalitatīvāki nekā 2011.gadā. Bet tas ir sīkums. Pati dzīve tad bija krietni citādāka. Un kā lai to dzīvo, neko daudz neizmainot nākotnes vārdā? Džordžam tas noteikti nebija viegls uzdevums. Ja godīgi, tad lasīšana vedās pat ļoti raiti (tas nepārsteidz), tomēr es gaidīju, ka kādā brīdī būs liels blīkšķis un visa laimīgā dzīvošana sagriezīsies kājām gaisā. Pāris tādu epizožu bija, tomēr… ne gluži tas, ko es gaidīju.

Un tad vēl trešā lieta – Kenedija glābšana. Protams, Ambersons gribēja glābt ne tikai prezidentu, bet vēl dažus cilvēkus, kuriem bija paredzēta nāve šajos piecos gados (no 1958. – 1963). Man kaut kur ir pazudis iemesls, kāpēc vietējā krodziņa īpašniekam Alam bija tik svarīgi paveikt šo darbu (viņš pats sasirga, tāpēc visu šo uzticēja savam visuzticīgākajam klientam Džeikam). Vai tā bija tikai ziņkāre, vai Osvalds ir darbojies viens? Vēlēšanās novērst kodolkaru? Iemesls ir pazudis starp paralēlo grāmatu lasīšanu. Zinu, mana vaina, bet… kāpēc tiešu Kenediju? 😀

Šī noteikti ir… kingiska grāmata, tomēr līdz tādai spriedzei kā Secret Window, Misery vai Pet Cemetery (un kur nu vēl brīnišķīgais darbs Green Mile) nedavilka. Manai gaumei kaut kas mazliet pietrūka. Varbūt kāds mazs negaidīts pavērsiens vai vēl kaut kas. Lai arī izklausās, ka man šis darbs nav paticis, tā nav. Man patika un man nebūtu miera, kamēr es to neizlasītu. Šis vienkārši mani nav tā līdz sirds dziļumiem uzrunājis. Jā, tas ar savu kingiskumu mani ievilka sevī, bija aizraujoši lasīt, tomēr sižetiski gribējās vēl kaut ko. Citadākas beigas vai kaut ko tādu.

Vai ir jālasa? Protams!

21.apr.

Pacietības kausiņš smeļas aizvien vairāk un ātrāk, bet vismaz kāds iesmaidīšanas moments 🙂

– Kas jums tur uz rokas?
– Viss kaut kas.
– Un ko tas nozīmē?
– Neteikšu 😀
– Nekas, googlē atradīšu.
– Neatradīsiet.
– Atradīšu. Tur visu var atrast.

Ak, šī pārliecība 🙂 Un smaidīgs aiziet….

Mūzika: Skyforger – Lepnums un spīts

Lasāmgabali XVII

Jāsaka uzreiz godīgi – par šīm grāmatām es nebiju plānojusi kaut ko raksīt, bet man nepatīk tas klusums, kas šeit valda. Nezinu, kas man ir, bet negribas neko rakstīt! Un zinot, ka vēl nedēļa un tad jau līdz maija sākumam vai mazliet ilgāk šeit būs apzināts klusums, tad nolēmu kaut ko tomēr ierakstīt. Tas un vēl arī tāpēc, ka man šobrīd paralēli lasīšanā ir divi lieli kluči + divas ierastā biezuma… (atgriezies vecais niķis lasīt vairākas vienlaicīgi).

300x0_papira_sapni_978-9934-0-4879-1Pirms diezgan ilga laika izlasīju Rūtas Šepetis darbu Papīra sapņi (2013). Es šo darbu patiešām gaidīju un neesmu vīlusies. Tā vien gribas, lai būtu otrā daļa un varētu uzzināt, kā Džosijai veicās turpmāk 🙂 Tātad darbs ir par Džosiju Morēnu, kura jau no 12 gadu vecuma dzīvo virs grāmatu veikala Ņūorleānā. Viena, jo viņas mātei ir jāstrādā. Džosija ir prostitūtas meita. Tas ir kā zīmogs pierē, līdz ar to viņas dzīve nav nedz viegla, nedz vienkārša. Tomēr viņai ir cerība no ierastās vides izrauties un pat iestāties koledžā. Zinu, ka nav korekti salīdzināt darbus, bet tomēr autores Starp pelēkiem toņiem man daudz labāk patika. Tomēr arī šajā ir trausli sapņi – ne par izdzīvošanu, bet par labāku nākotni. 1950.g. Ņūorleāna nav tā draudzīgākā vieta jaunai meitenei un vēl ar tādiem sapņiem. Pie tam rodas sajūta, ka pilsēta viņu nemaz negrib atlaist, ceļā tiek likti daudz šķēršļi. Varētu pat teikt, ka šī ir modernā versija Pelnrušķītes stāstam (un to arī meitu mājas madāma ir teikusi). Jāatzīst, ka Šepetis atkal ir izdevies ļoti labi atainot gan vidi, gan tā laika Ameriku un tai raksturīgās lietas – džezs, mafija, tīrīšanas un nelabvēlīgie kvartāli. Pēc satura darbu noteikti var dēvēt par smagu, taču autorei ir tik viegla valoda! Ļoti raiti lasās 🙂

maukas2Par šo man atkal jāsaka paldies kolēģei 🙂 Paldies, ka aizdevi, tagad zināšu par ko ļaudis runā. Gabriela Garsija Markesa darbs Atmiņas par manām skumjajām maukām (2004) manī vēl īsti nav saslēdzies, tāpēc nevarēšu tā pilnīgi aprakstīt. Galvenajam varonim aprit 90 gadi. Viņš izdomā, ka šajā naktī viņš sev blakus grib nevainīgu jaunu meiteni (14 gadu!). Tomēr izvēlētajā naktī nekas nenotiek, jo meitene guļ un viņš negrib viņu modināt… Tā aizsākas ārkārtīgi savādas attiecības, dzīvotgriba un mīlestība. Darbs ir vienmuļš. Darbā nekas īpašs nenotiek, sižets vienveidīgs, bet… tas nav garlaicīgs. Man ir sajūta, ka es no šī darba biju kaut ko gaidījusi. Nezinu, ko, bet kaut ko… Tajā pašā laikā saprotu, ka tas ir Markess. Tas ir viņa rakstības stils un ka tur neko vairāk pielikt nevar. Tāda maza dilemmas sajūta.

Viņš

Šodien tik daudziem kaut ko gribējās pateikt par viņu.

Dialogs:pils
– Viņš beidzot izdomāja, kas viņš ir?
– Vēl neesmu tikusi līdz atbildei.
– Nu, kamēr stāvēs plauktā, varbūt izdomās, kas viņš ir.

Monologs:
– Kas es esmu… Kas tad tu esi?

Mūzika: Deathstars – Explode

Vīrs, vārdā Ūve

backman1_715165aAk, šī skandināvu literatūra! Frēderika Bakmana (Fredrik Backman, 1981) vārds man neko neizsaka. Tomēr darba noformējums, nosaukums un anotācija uzrunāja. Tāpat kā uzrunā fakts, ka autors ir žurnālists un blogeris. Paldies blogeriem, kuri balsoja, lai taptu šis romāns. Arī pirmā nodaļa bija gana uzrunājoša, lai es gribētu iepazīties sīkāk ar šo darbu. Un tā es iepazinos ar autora debijas darbu Vīrs, vārdā Ūve (2012).  Tas ir izlasīšanas vērts. Varbūt tas neuzkavēsies manā prātā mēnešiem un gadiem ilgi, bet pēc izlasīšanas ir tāda saldsērīga pēcgarša. Gluži kā zefīrs tumšajā šokolādē.

Ūve. Ūve ir interesants tips. Ūvem nepatiktu vārds ”tips”. Tātad, viņam ir 59 gadi un viņš brauc tikai ar Saab. Ūve ir ļoti kašķīgs. Precizēsim – ļoti principiāls. Viņš tiešām ir no tiem, kurus var dēvēt par rūgumpodiem. Stāsts iesākas smieklīgi. Tieši tā, lai lasītājs jau ar pirmajām lapām saprastu, ar ko viņam darīšana. Kas Ūve ir par tipu. Nu gatavais gnīda! Lai nesabojātu citiem lasītprieku, es nevaru šeit atklāt viņa uzskatus. Tikai varu pateikt, ka ir taupīgs (bet ne skops) un ļoti principiāls. Ko es jau laikam pieminēju. Šī iemesla dēļ daudzi viņu nesaprot. Līdz uzrodas viņa – irāniete Parvanē un viņas vīrs ar diviem bērniem. Stāsts par sākties. Un tad ir viņa sieva Sonja un viņu abu stāsts. Protams, izlasot visu iepriekšējo, gribas jautāt kāpēc kāds vispār ir gribējies precēties ar Ūvi? Tur bija kāds skaists iemesls. Viņu puzles likšanai līdzīgais stāsts, kas atklājas palēnām.

Viņš bija vīrs, kuram viss ir vai nu melns vai balts. Bet viņa bija krāsa. Ūves vienīgā krāsa. /43.lpp./

Un starp abām šīm līnijām ir mūsdienas. Tās, protams, ļoti spilgti ataino tieši Ūves uzskati. Bija tādi, kuriem es piekritu un tādi, kuriem – nē, jo es esmu par saprātīgu progresu.

Ūve nebija no tiem, kam patīk saviesīgas sarunas. Viņš saprata, ka mūslaikos tas nozīmē nopietnus rakstura trūkumus. Mūsdienās vajadzēja prast tērgāt par jebkuru tēmu un ar jebkuru pajoliņu, kas sagadīšanās pēc pagadījies tiešā tuvumā, tikai tādēļ vien, lai būtu “jauki un patīkami”. /42.lpp./

Kārtīgāk apskatot grāmatas vāku, iedomājos, ka šis stāsts savā ziņā ir kā puzle. Lasītājs sāk likt puzli. Īsti nesaprotot, kur iederētos paņemtais kauliņš, tas tiek nolikts maliņā. Vēlāk šis pats kauliņš tiek paņemts vēlreiz un ievietots tam paredzētajā vietā. Tā ir ar šo stāstu. Ir izklāstīts mazs gabaliņš no Ūves stāsta, viņa pagātnes daļiņa. Īsti nav saprotams, kā tas saistāms ar iepriekšējo un tas tiek piemirsts. Vēlāk šo pašu gabaliņu izstāsta vēlreiz, bet jau ar citu noskaņu, jau saprotot tā vēstījumu. Un tā maz pamazām atklājas Ūve un viņa pagātnes stāsts.

Lasot šo darbu, sižetu var iedalīt trīs ”tēmās” – piekasīgs gnīda, mīļotā sieva un paradoksālās mūsdienas. Tāpat kā pamīšus mainās šīs tēmas, tā mainās arī stāsta noskaņa. Bija brīdis, kurā es varēju ķiķināt un pat smieties skaļā balsī, bet bija arī brīži, kuros man palika skumji. Ir tik grūti uzrakstīt, kad nedrīkst atklāt kādu ļoti svarīgu detaļu, bet kas ir šī stāsta sirds. Tas ir tas, kas veido to saldsērīgumu. Jāsaka, ka to panāk arī vienkāršā valoda. Jau pati valoda un veids, kā viss ir pasniegts, ļauj pavisam viegli iztēloties Ūvi un viņa rindu māju kvartālu. Tas pat kaut kādā brīdī atgādināja seriālu Bīstamās mājsaimnieces. Ja ziniet šo, tad ziniet, ka ar šo darbu noteikti nebūs garlaicīgi. 🙂

Nobeigumā tikai piebildīšu, ka Bakmans ir ražīgs debitants. Viņam ir iznākuši vēl trīs darbi. Un es pilnīgi noteikti gribēšu kādreiz tos izlasīt. Lai arī rit tikai gada ceturtais mēnesis, Frēderiks Bakmans ir viens no maniem šā gada atklātajiem autoriem. 🙂